1945.gada 24. jūnijā Maskavas Sarkanajā laukumā notika leģendāra parāde par godu Lielā Tēvijas kara beigām. Parādē piedalījās 24 maršali, 249 ģenerāļi, 2536 virsnieki un 31 116 ierindnieki un seržanti. Parādi toreiz vadīja maršals Žukovs, taču Staļins sākumā bija nolēmis iejāt uz balta zirga. Viņam, kā jau „džigitam“, toreiz meklēts un atrasts sniegbalts zirgs, kurš jau pirmajā mēģinājuma reizē izmetis „tēvu un skolotāju“ no segliem. Tāpēc finālā ar zirgiem Sarkanajā laukumā (1945) izjāja vienīgi Žukovs un Rokosovskis. Staļins nejāja, bet visu vēroja no Mauzoleja tribīnes.
Šobrīd, Ukrainas kara apstākļos, krievu stratēģija „iebraukusi auzās“, un nekāds zibenskarš Kremlim nav izdevies. Nauda plūst, cilvēki iet bojā, bet finālu karam vēl neredz. Tikmēr Putins tur savu valsti dzelžainā kontrolē un tikpat kā visi lielkrievu fašisma propagandas apdullinātie tic (Krievijā) tam, ko viņš saka, bet ietekmīgi ļaudis ārzemēs mēģina paātrināt kara beigas, pēc sava prāta meklējot Putinam baltu zirgu uzvaras parādei Sarkanajā laukumā.
Baltā zirga meklēšana
Francijas Emanuels Makrons un Vācijas Olafs Šolcs ir satraukušies par to, ka Ukrainas kara notikumi nav Krievijai par labu un tāpēc var sarūgtināt Vladimiru Putinu. Viņiem šķiet, ka tieši tāpēc stāvoklis ir nervozs, jo ukraiņiem par daudz veicas. Tas esot pazemojums Putinam. Tāpēc jāatrod kompromiss, kas palīdzētu krievu diktatoram izkļūt no kara ar godu. Jau atkal tiek meklēts “baltais zirgs“, ar kuru Krievijas vadonim iejāt kā Ukrainas kara uzvarētājam Sarkanajā laukumā. Nedomājot par to, vai Vova seglos vispār noturēsies. Reiz jau pirms apmēram vairāk nekā desmit gadiem bija fotografēšanās sesijas gadījums, kad Putinu „uztutināja“ brūna bērīša mugurā, jo vajadzēja tēlot maskulīnu kaila torsa vadoni uz zirga. Diemžēl arī toreiz Kremļa diktators no zirga novēlās un pamatīgi savainoja sevi tā, ka sekas joprojām ir jūtamas. Zirga mugurā nenoturējās arī Staļins pirms 80 gadiem.
Pieņemu, ka Francijas un Vācijas līderi vēlas Eiropai labu un, tieši tāpat kā kādreiz Henrijs Fords mēģināja pārliecināt Hitleru, tagad cenšas telefoniski „sarunāt mieru“ ar Putinu. Taču jau tagad var redzēt šā plāna neizdošanos, jo:
1) ir amorāli pieprasīt, lai ukraiņi atkāpjas no savām prasībām un uzdāvina Kremļa diktatoram savas teritorijas, jo viņam „tā gribas“;
2) ja Putins 100% zaudēs šajā Ukrainas karā, tad savā televīzijā viņš turpinās stāstīt pretējo un 80% krievu viņam noticēs;
3) nākt pretī Putinam un izpildīt viņa prasības ir tas pats, kas apbalvot kara noziedznieku ar varoņa ordeni. Šāda rīcība no krievu puses tiks saprasta kā vājums. Kā izpatikšana bailēs. Tas būs ļoti destruktīvs signāls „silovikiem“ Kremlī, kas pieklājību uzskata par nožēlojamu vājību.
Izskatās, ka šī būtu tā reize, kad Kremli nāktos uzvarēt neatgriezeniski, piespiežot krievu nācijai paskatīties uz savu pagātni godīgi. Fašisms ir jāsagrauj un jāpieprasa vainas atzīšana. Tieši tāpat, kā pēc Otrā pasaules kara savu vainu atzina vācieši. Pretējā gadījumā krievu fašisms turpināsies un atkal pie varas nāks nākamais diktators, kas pēc 10 vai 20 gadiem noorganizēs jaunus varoņu kapus un ar „varoņu pieminekļu“ palīdzību turpinās turēt savu tautu paklausībā ideoloģiskam maniakam. Tam pašam, kurš jebkuru brīdi ir gatavs uzbrukt kaimiņvalstīm. Tāpēc piekrītu Igaunijas premjerministrei Kajai Kallasai, ka ir jābeidz regulāri zvanīt Kremlim. Miera līgums neapstādinās Kremļa teroru. To iespējams apturēt, tikai sagraujot pilnībā Putina varu.
Ja kāds vēlas šo karu pabeigt ātrāk, tad palīdziet ukraiņiem, nevis mieriniet Kremli.
Novorosija un reālā aina
Vladimirs Putins nav zaudējis cerību iekarot iecerētās ukraiņu teritorijas un izveidot jaunu valsti – Novorosiju jeb Jaunkrieviju. Viņa sapnis ir dzīvs, taču reālie notikumi iet citu ceļu. Ir pagājuši jau trīs kara mēneši, bet no daudzām lietām Putinam ir nācies atteikties. Piemēram, no Kijevas pakļaušanas zibens uzbrukuma rezultātā. 1/3 pie robežas sakoncentrēto karavīru krituši kaujās, un atkal būs kapi, kurus dekorēt ar maģiskiem 9.maija pieminekļiem.
Pēdējie notikumi rāda, ka Putina armija tiecas stabilizēt savas pozīcijas agrāk okupētajās Ukrainas teritorijās un lēni forsē cīņas Severodoneckas un Avdejevkas virzienā. Taču arī šis nav gudrs gājiens. Lai gan krieviem šī teritorija it zināma, ukraiņi to destabilizē. Viņi ir spējuši atbrīvot Harkovu un nonākt līdz pat Krievijas robežai.
Ukraiņu avoti ziņo, ka pagrieziens kara gaitā būšot augustā. Tad sākšoties lielāka ukraiņu ofensīva, kurā liela nozīmē būs dāvinātajiem ārzemju ieročiem. Krievu armija jau sākusi izbūvēt nocietinājumus Doneckas reģionā, jo ir vieglāk aizstāvēties ierakumos nekā uzbrukt. Lai iekarotu, ir nepieciešamas trīs reizes lielākas armijas daļas un ieroči nekā tiem, kas aizstāvas. Līdz šim šis aspekts palīdzēja ukraiņiem. Tas nozīmē, ka uzbrukumā Doneckas zonai viņiem var klāties smagāk, jo tad ukraiņi uzbruks un krievi aizstāvēsies.
Intonāciju savās kara gavilēs ir mainījis arī Aleksandrs Lukašenko. Februāra beigās viņam bija skaidrs, ka Kremlis Ukrainas karu uzvarēs trijās dienās. Taču tagad ir sācis dziedāt uzvaras refrēnus ukraiņu armijai, kas esot spēcīga, jo izsitusi no sliedēm neuzvaramo Sarkano Armiju. Baltkrieviem esot jāmācās no ukraiņiem, „kā vajag karot“. Līdzīgs viedoklis pamanāms arī Krievijas valsts un Putina kontrolētajos TV kanālos. Kādā programmā Mihails Hodarjonoks atzina, ka situācija Ukrainas frontē ir kļuvusi daudz smagāka, „jo mēs atrodamies ģeopolitiskā izolācijā“. Pēc viņa domām, ir kļūda mierināt krievu sabiedrisko domu, stāstot nepatiesības par to, kas frontē īsti notiek, un melojot, ka ukraiņu armija ir tuvu sabrukuma robežai. Līdzīgas – cenzējamas domas impulsīvi uzplaiksni arī citos krievu TV raidījumos, kuros tiek slavēts ukraiņu kaujas spars un norādīts, ka „viņi jau mūsējie, ar mūsu mentalitāti“. Aizmirstot, ka, pēc Putina domām, ukraiņi ir nacisti un nepavisam nav vairs „mūsējie“.
Vai Putinam atļaus paturēt iekarotās Ukrainas teritorijas?
Šajā jautājumā viedokļi dalās. Vairums ekspertu, ieskaitot Mašu Gesenu, uzskata, ka to nedrīkst pieļaut. Intervijā poļu avīzei Polityka viņa uzsver, ka nekādā ziņā nedrīkst Putinam piekāpties. Ja arī kāds izdomās slēgt miera līgumu, organizēt pamieru, tas nenozīmē, ka Putins būtu piekāpies. Nē, viņš meklēs nākamo brīdi jaunu uzbrukumu turpināšanai.
Kā savulaik rakstīja čehu prezidents un dramaturgs Vaclavs Havels (2008): „Pastāv nopietna krievu problēma, kas viņiem velkas pakaļ cauri gadsimtiem, un tā ir nespēja saprast, kur Krievija sākas un kur tā beidzas.“ Tieši tāpat ir šajā gadījumā. Vladimirs Putins ir pārliecināts – kā valstij Ukrainai nav tiesību eksistēt. Tā nav neatkarīga valsts, bet Krievijas province. Tātad zeme, kas sevi sauc par Ukrainu, ir faktiski Krievijas teritorija un tā ir jāpievieno atpakaļ Krievijai.
Paši ukraiņi un pasaule ārpus Krievijas tā nedomā, un prezidents Zeļenskis ir jau deklarējis, ka nekādas teritorijas dāvināšanas Krievijai nenotiks. Pēc viņa prāta, ir jāatbrīvo gan Donbass, gan Krima. Tā kā Krima Kremlim jau skaitās Krievija, tad pussalas atbrīvošanu krievi noteikti interpretēs kā uzbrukumu svētajai Krievzemei. Pēc krievu doktrīnas ir iespējams iedarbināt atomieročus, ja tiek uzbrukts Krievijai. Iespējams, ka Krimas atbrīvošana varētu kļūt par šādu liktenīgu pagrieziena punktu.
Nav izslēgts, ka tad pastiprināsies „nopirkto ārzemnieku“ protesti un ukraiņiem lūgs samierināties ar krievu agresiju. Akceptēt to.
Vienkārši tāpēc, ka pēc kara preces būs lētākas, nafta un gāze arī.
Vienkārši tāpēc, ka, atrodot Putinam balto zirgu, arī visiem pārējiem kļūs lētāka un vieglāka dzīve.
Tiem, kuriem morāle nav ceļa zīme, šāds pagrieziens ir normāls risinājums.
Diemžēl.
Sandra Veinberga | Blogs 