Tag Archives: Ziemeļvalstis

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Posted on by
Atbildēt

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Mūzikas demolēšana jeb ar cimdu pa Pikaso gleznu

Posted on by
Atbildēt

Teikšu tā kā ir – uz Rundāles pils jūlija koncertiem vairs neeju un nav patīkami to atzīt. Pēdējo reizi tur bijām pirms dažiem gadiem. Nopirkām biļeti dienas koncertam. Paredzējām klausīšanos arī nakts mūzikas šovā. Nolēmām pavadīt visu dienu pilī, dārzā, koncertos, mūzikā. Taču iecerētais neizdevās. Dienas koncertu mums izjauca mazs bērns, kas lēkāja, runāja, skraidīja, raudāja, kliedza un trokšņoja tā, ka klausīties mūziku nebija iespējams. Brīnos kā kamerorķestris šo skaņas demolēšanu izturēja. Vecāki puisēnu palaida savā vaļā un izlikās, ka bērna trokšņošana viņus netraucē. Personāls neiejaucās. Visiem pārējiem koncerts bija pagalam. Iespējams, ka šie bija tā saucamie „svētdienas vecāki“, kas paņem bērnu savā aprūpē tikai nedēļas beigās un neprot tikt galā. Taču var gadīties, ka esam uzsākuši nevajadzīgu iecietību pret trokšņotājiem kultūras telpā tikai tāpēc, ka nezinām kā ar viņiem kārtot attiecības. Par šo tēmu pašlaik aktīvi diskutē arī citu valstu mediji, tāpēc būtu jānoskaidro vai bērnus ir saprātīgi vest uz mākslas pasākumiem, kas paredzēti pieaugušajiem

Trešajā minūtē Jānis no otrās rindas grib uz tualeti

Zinām un esam pieredzējuši, ka bērnu uzvedumos publika tumsā šalc, čalo un klusuma zālē nav. Pēc aizkara atvēršanas „Pēra Ginta“ izrādēs Jānim no otrās rindas pēkšņi vajag uz tualeti. Sākas iešana, spiešanās un puika izbauda savu staigāšanu. Visi redz, apspriež Jāņa pārvietošanos pa zāli, sāk celties kājās. Uz skatuvi neviens vairs neskatās.

„Romeo un Džuljetas“ finālā deviņus gadus vecā Agnese 16. rindā sāk dramatiski raudāt balsī, jo saprot ka mīlas pāris ies bojā. Raud skaļi. Turpat blakus Paulis neko nesaprot un trokšņaini izjautā par raudāšanas iemesliem. Nepalīdz pieaugušo raustīšana aiz piedurknes un šņākšana. Ja izrādē tiek spēlēts nedaudz pornogrāfisks saturs, tad bērnu skaļo jautājumu ir vairāk un spurgšana skaļāka.

Domāju, ka māksla, kas paredzēta pieaugušajiem, pieprasa briedumu, spēju koncertēties, iedziļināties un abstrahēties. Ir vajadzīga pieredze un zināšanas, kuru mazam bērnam nav. Protams, ka vienmēr būs izņēmumi un bērni, kas lieliski saprot mākslas vēstījumu. Taču vairumā gadījumu ir tomēr skaidrs, ka, piemēram, lirikas vakari nav paredzēti bērniem, tieši tāpat kā melna kafija ar pipariem.

Kā ar gleznām, skulptūrām un instalāciju. Mēs aicinām uz muzejiem ģimenes ar bērniem un skolu klases ar skolotāju pirmajā rindā. Vai tas tiek darīts tāpēc, ka vajag pārdot biļetes un skolēni šo robu muzeju budžetā aizpilda? Jeb šāds apgalvojums ir kļūdains? Vai attēli, kurus bērns nesaprot, viņu audzina? Modernajā pedagoģijā tiek uzskatīts, ka tā ir.

Kāda muzeja apmeklējuma laikā ārzemēs, pēkšņi sāka kaukt signalizācija. Muzejs bija patukšs. Bija darbdienas priekšpusdiena. Vienā rāvienā ap mums nostājās skarbi, apbruņoti sargi un vēl pēc brīža telpā ieskrēja aizelsusies direktore. Maza meitene (piecus gadus veca) bija metusi Pikaso gleznai ar ziemas cimdu. Attēlā bija redzams sievietes portrets. Tante meitenei nepatika. Precīzāk sakot – kaitināja. Bērns noreaģēja emocionāli. Signalizācija noreaģēja tehniski. Stāvējām un gaidījām sodu. Direktore atrisināja situāciju. Ar Pikaso gleznu nekas nebija noticis, aizsardzības sistēma bija pienākuma augstumos, bet bērns esot noreaģējis pareizi. Pikaso mākslas jēga esot provocēt skatītājus. Meitene reaģēja tieši tā kā mākslinieks to bija iecerējis. Blieza ar cimdu pa „nejauko tanti“. Pikaso par to būtu pateicīgs un priecīgs. Viss (izrādās!) bija pareizi.

Skatīties, vērot un domāt

Mākslas teorija no skatītāja pieprasa saskatīt un domāt. Ieraudzīt sievieti portretā spēj vairākums no mums, taču sarežģītāk ir ar nākošo soli – domāšanu. Saprast ko mākslinieks ir vēlējies pateikt, jeb veidot savu sarunu ar mākslinieka piedāvāto tēmu. Kā tad īsti ir? Vai bērni saprot un spēj sarunāties tikai ar mākslu, kas adresēta bērnu auditorijai, jeb tos var vest uz pieaugušo izstādēm un izrādēm ar cerību, ka kaut ko jau mazulis „no visa“ sapratīs? Godīgi sakot, bērni nav vienīgie, kas nesaprot mākslinieka vēstījumu. Liels skaits pieaugušo var nostāties pie tās pašas Pikaso gleznas, kurai Alise meta ar cimdu, un nesaprast neko. Viņiem nav mācīta vizuālā domāšana un bez valodas zināšanām nevar saprast mākslinieka vizuālo tekstu. Varbūt mums medijos ar šo izglītošanas posmu vajadzētu nodarboties vairāk un plašāk? Jo saprast liela mākslinieka darbu ir vērtīgāk, nekā sekot Kivičpāra attiecību līkločiem.

Vienkārši tāpēc, ka ikviena informācija var būt ar un bez kvalitatīva satura substances. Sabiedrības attīstības līmenis lielā mēra ir atkarīgs arī no tā, kāda līmeņa informatīvo saturu caurmēra iedzīvotājs ir spējīgs saprast un pieprasa.

Varbūt paliksim pie elites domāšanas stila, kas uzskata, ka tikai noteiktas aprindas kaut ko saprot no mākslas un pārējie lai „stāv pie ratiem“? Tad iznāks slēgt izstāžu zāles un pārdot gleznas „karginiem“, kas tās ievietos seifos kā visdrošāko naudas investīciju veidu. Aizvērt koncertzāles un atstāt publikai tikai teātrus ar izklaidējošu repertuāru. Vai mēs jau zināmā mērā šodien neesat bīstami tuvu šai kritiskajai robežai?

Jocīgā māksla

Nav noslēpums, ka arī zināma daļa pieaugušo mākslu uzskata par jocīgu padarīšanu. Viņi prot stāvēt klusu muzejā, koncertā vai bibliotēkā, arī neko nesaprotot no mākslas piedāvājuma. Diemžēl bērns šādi izlikties nespēj. Vai trokšņainās bērnu vizītes muzejos, izstāžu zālēs un koncertos ir ceļš pie mākslas valodas apguves? Jau tagad pastāv problēma ar pieaugušiem cilvēkiem, kas no mazotnes nav radināti apciemot mākslu. Viņi tā arī paliek ārpus teātra, izstāžu vai koncertzāles sienām.

Iespējams, ka visiem ir vienādas tiesības justies labi koncertā – gan man (kas vēlas klausīties), gan arī bērnam (kas vēlas lēkāt un spēlēties). Vai kāds zina kā likvidēt uztveres konfliktu šajā kompromisā? Tā, lai patīkami būtu dzīvīgajam bērnam un mums – klausīties gatavajiem pieaugušajiem?

Domāju, ka jāturpina kultūras demokratizācija. Jo māksla ir dāvana, kuru mākslinieks piedāvā sabiedrībai un vēlas tikt novērtēts. Ja žurnālists uzraksta provocējošu rakstu par mežu izciršanu Kurzemē vai Praida gājienu Rīgā, tad tas nenozīmē, ka viņš pieprasa tūlītēju ražotnes likvidāciju vai heteroseksuālu cilvēku devalvēšanu. Viņš pieprasa sabiedrību sākt domāt par tēmām, kas šķiet svarīgas un aicina iedziļināties procesos, kas valstī nenotiek vēlamajā virzienā.

Ja mūsu sabiedrība būtu totalitāra un „pie kloķiem“ sēdētu politbirojs, tad nebūtu svarīga iedzīvotāju spēja saprast mākslas izaicinājumu un piedalīties tās izraisītajā sarunā. Tad „viņi“ lemtu un mēs klusējot klausītu pavēlēm. Tagad esam atvērta un demokrātiska sabiedrība. Šādā vidē visiem ir tiesības ne tikai runāt un izteikties, bet arī klausīties un sadzirdēt. Māksla pieprasa un iemāca spēju klausīties, skatīties un saprast. Tā runā simbolos, emocionāli, pārspīlēti un vispārinoši. Mākslas valoda nav komandas (pie kuram mūsu sabiedrību ir pieradinājis totalitārisms). Ja visi pieaugušie mūsu sabiedrībā spētu apgūt mākslas valodu, prastu to sadzirdēt un saprast, tad diskusijas publiskajā telpā personu starpā humanizētos. Jocīgā māksla var palīdzēt mums saprast citam citu un vienam otru. Māksla dod iespēju redzēt parādību un problēmu dziļumā, visās to kopsakarībās. Tas ir svarīgi ne tikai sestdienās un svētdienās, apmeklējot muzeju vai izstāžu zāli. Tas ir svarīgi katru dienu.

Koncerta komforts

Visbeidzot tomēr atgriezīšos pie koncerta Rundāles pilī. Domāju, ka nav pareizi doties uz pieaugušo koncertu ar mazu bērnu, kuram tur atrasties ir grūti un mokoši. Man nebija grūti nomierināt Agnesi, kas, sēžot 16. rindā raudāja par to, ka nomirs Romeo un Džuljeta. Taču bērns, kurš traucē pārējiem klausīties tāpēc, ka atvest nepiemērotā vietā, nepārliecina kā respektējams sabiedrotais koncertzālē. Mākslinieki gatavojas sarunai ar savu publiku. Tā neizdodas, ja raudoši un klaigājoši bērni izrēķinās ar vecākiem koncertzālē. Brīdī, kad mēs pārējie vēlamies klausīties, skan troksnis, nevis mūzika.  Varbūt koncertos, tieši tāpat kā kinofilmās, būtu jāievieš aizliegums ierasties ar maziem bērniem? Tieši tāpat kā pieaugušajiem būtu jāaizliedz spēlēties ar saviem mobilajiem telefoniem koncertu laikā?

„Pirms koncerta ir jāuzrunā vecāki, kas nāk ar maziem bērniem vai skolēni, iepazīstinot tos ar koncerta noteikumiem“, – stāsta Gēteborgas operas vadītāja Līzelote Akselsone. „Koncerts vai operas uzvedums ir paredzēts visiem klausītājiem. Ja kāda klausītāja uzvedības dēļ koncerts pārējiem tiek traucēts, tad rīkotājiem ir jāuzņemas atbildība un jārīkojas. Nav svarīgi vai runa ir par pieaugušo, kas spēlējas ar savu telefonu vai bērnu, kas kliedz un raud“, – viņa piebilst. Vai varam pārņemt šo pieredzi?

Šķiet, ka varam, jo bēdīgā, nenoklausītā Rundāles pils koncerta sakarībā vainīgais nebija bērns. Vainīgie bija viņa vecāki un koncerta administratori, kas neuzņēmās atbildību.

Vispār jau es varētu pieprasīt sāpju naudu par šī koncerta sagandēšanu. Taču es to nedarīšu. Vēlos skaidri zināt, ka turpmāk tā vairs nebūs. Proti, vieglprātīgi vecāki nevedīs hiperaktīvu, mazu, klausīties nespējīgu bērnu uz klasiskās mūzikas koncertu. Koncerta rīkotāji rūpēsies ne tikai par biļešu pārdošanu, bet arī par klausītāju komfortu. Tad viss būs labi – koncerts netiks izdemolēts un Pikaso būs joprojām apmierināts.

 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Posted on by
Atbildēt

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Kungsholmena ir Stokholmas senais strādnieku dzīvojamais rajons. Tautas mutē to savulaik sauca par “bada pakalniņu”. Turpretī šodien šī Stokholmas daļa ir pievilcīgs un iecienīts rajons un dzīvokļu īre te ir samērā dārga. Kungsholmenā ir daudz krodziņu un virkne valsts institūciju. Nozīmīgākā un tūristiem pati interesantākā celtne ir elegantais “Pilsētas nams” (Stadshuset), kura torni grezno trīs kroņu rotājums.

Stadshuset (Pilsētas nams)

 

stadshuset

Stokholmas Pilsētas nams Stadshuset Foto: Stadshuset.se 

Pazīstamās celtnes arhitekts ir Ragnārs Ostbergs. Pirmajā mirklī lielā, sarkaniem ķieģeļiem būvētā fasāde atgādina viduslaiku cietokšņa, renesanses laika pils, tempļa un “1001 nakts pasaku pils krustojumu, kas lepni izslējusies Mēlarena ezera krastā. Vienlīdz aizraujošas un neatkārtojamas ir arī pilsētas nama iekštelpas. Taču arī šim noslēpumam ir savs izskaidrojums.

 

nobel

Nobela prēmijas pasākuma balle Pilsētas namā. Foto: Stadshuset.se 

 

Nama celtniecība norisinājās Pirmā pasaules kara laikā. Neraugoties uz grūtajiem laikiem arhitekti un mākslinieki bija stigri iecerējuši uzcelt Stokholmai pasaku pili ar zelta zālēm, dimanta grīdām, pērļu logiem un zvaigžņu griestiem. Pēc celtniecības darbu nobeiguma izmaksas dubultīgi pārsniedza plānotos izdevumus un, lai, piemēram, samaksātu par vara jumta pārsegumu,  katram stokholmietim tika simboliski piedāvāts “nopirkt” vienu “savējo” jumta vara loksni par 25 kronām. Tika meklēti un atrasti sponsori, līdz beidzot greznais Pilsētas nams tika pabeigts 1923. gadā un atklāts tieši Līgo svētku vakarā. Ar to atzīmējot 400 gadus kopš, mums jau pazīstamā, Gustava Vāsas uzvarošās ienākšanas Stokholmā.

Tāpēc pilsētas nams ir stokholmiešu pasaku pils joprojām.

Par to nākas pārliecināties ik uz soļa. Piemēram – “zilā zālē” nav zila, akustika – vienreizēja. Arī šeit netrūkst teiku par daiļām princesēm un varonīgiem bruņiniekiem.

Leģendas motīvi, kas ataino daiļās princeses atbrīvotāja – Svētā Jorana cīņu ar pūķi rotā arī šo ēku, jeb precīzāk  torņa fasādi. Arī šie tēli simbolizē to pašu kauju pie Brunkebergas 1471. gadā, kad zviedri uzvarēja dāņu iekarotājus.

Vasarā, ik dienas plkst 12.00 un 18. 00 uz torņa balkona var noskatīties pasaku figūru parādi zvanu pavadījumā.

Fasādes austrumu pusē aplūkojama skulptūru parāde, starp kurām “Cīnītājs” ataino pašu arhitektu Ragnāru Ostbergu ar Pilsētas namu rokās.

Galveno ieeju ziemeļu pusē rotā akmens reljefi, kas rāda Stokholmu XVI un XX gs. Starp citu, daudzi greznās celtnes rotājumi stāsta pasakas un  teiksmas, kas vēsta par Stokholmas pilsētas dibināšanu.

Slavenākā iekštelpu zāle ir tā dēvētā “Zilā zāle”‘, kurā svinību mielasti, svinīgi pasākumi, to skaitā arī mielasts pēc Nobeļa prēmijas piešķiršanas ceremonijas. Pilsētas nama galvenie saimnieki šodien ir Stokholmas pašpārvalde – t.i., politiķi un administratīvais personāls. Taču nama greznajās zālēs norisinās publiskas ceremonijas, tiek reģistrētas arī laulības.

Ar Pilsētas nama iekštelpām var iepazīties arī tūristi. Ekskursijas tiek organizētas katru dienu.

Kungsholmenā atrodas arī Marieberga ( Marieberg) jeb “Marijas kalns”, kur izvietojušās laikrakstu  ‘Expressen” un “Dagens Nyheter” redakcijas. Te daudz parku un pastaigu celiņu, kā arī dažas pilsētnieku ļoti iecienītas peldvietas. Piemēram – Smedsuddsbadet. Peldoties un sauļojoties pašā pilsētas centrā ir ne tikai ērti bet arī interesanti, aplūkojot interesanti veidoto tiltu – Västerbron jeb “Rietumu tiltu”, kas savieno Kungsholmenu ar Longholmenu (Långholmen) un  Dienvidu priekšpilsētu – Sēderu (Söder).

 

västerbron stockholm

Foto: Google

 

Šis tilts tika atklāts 1935. gadā un tas ļauj līdz 29 m augstiem buru laivu mastiem brīvi slīdēt pa Mēlarena ezera virsmu, netraucējot to pārvietošanos jūras virzienā.

Kungsholmenā var apskatīt arī nacionālā romantisma stilā celto Rātsnamu un Policijas namu. Rātsnamā patlaban izvietota Stokholmas apgabala tiesa. Nama arhitekts ir Karls Vestmans un tā datējama ar 1915. gadu. Zem ēkas stiepjas gari koridori, kas to savieno ar līdzās esošo cietumu.

Iepretī Rātsnaman atrodas Pīpera mūris (Piperska muren). Šeit XII. gs. Karls Pīpers izveidoja savulaik pilsētas daiļāko terasveida dārzu.

Kungsholmena ir vēsturiskais amatnieku centrs. Tāpēc viena no raksturīgākajām ielām tā arī saucas – Amatnieku iela (Hantverkargatan). Te savulaik atradās daudz gravieru darbnīcu, krāsotavu un tipogrāfiju. Uz Hantverkargatan (iepretī Pilsētas namam) atradās senākā Zviedrijas slimnīca (kopš 18. gs.), t.i., Serafīmu lazarete (Serafimerlasarettet). Tās pagalmā atradās ķīmiskas laboratorijas, kas piegādāja medikamentus zviedru armijai. Dārzā tika kultivēti ārstnieciskie augi.

XIX gs. Kungsholmena industrializējās. Te attīstījās mehāniskās darbnīcas, uzņēmumi un zināmā mērā tie raksturo Kungsholmenas ikdienu arī šodien.

Kungslomenā ir daudz ērtu pastaigu un riteņbraukšanai paredzētu patīkamu celiņu.  Tie ved gar krastmalu gan arī cauri parkiem un dārziņu koloniju rajoniem.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Sēdermalme (Södermalm)

Posted on by
Atbildēt

Skats uz Stokholmas dienvidu priekšpilsētu. Foto: Guntars Veinbergs

Pilsētas dienvidu rajons – Soder (Söder) ir mutuļojošs un dzīvīgs. Te daudz sīku veikaliņu un kafejnīcu, kuros valda bohēma un pilsētas “radošie” darbinieki uzskata par savu pienākumu apmesties uz dzīvi “tikai un vienīgi” šajā pilsētas daļā. Labākie restorāni un krodziņi atrodas tā sauktajā “Soho” rajonā ap Götagatan un Restiernas gata.  Te daudz mākslinieku darbnīcu, ateljē, teātru, džeza klubu.

Dienvidu priekšpilsētās kafejnīcas un restorāni. Foto: Guntars Veinbergs

Šim reģionam ir vairāki vietējie centri, to skaitā vispirms jāmin:

“Södermalmstorg” pie Slūžu metro stracijas (Slussen). Te atrodas Stokholmas pilsētas muzejs. Ēkas autori ir Tesīni, vispirms Nikodemus Tesīns, pēc ugunsgrēka šo pašu celtni vēlreiz projektējis viņa dēls. Muzejs uzsāka darbu 1939. gadā, līdz tam šī ēka tika izmantota rajona rātsnama, tiesas un aresta telpu vajadzībām.

Skats uz metro Slūžas un restorānu Gondola. Foto: Guntars Veinbergs

Starp citu reiz, tieši šajā ēkā 1675. gadā astoņas sievietes tika notiesātas sadedzināšanai kā raganas.

PIlsoņu laukums Stokholmā. Foto: Guntars Veinbergs

Medborgarplatsen jeb Pilsoņu laukums dibināts un ierīkots 1939. gadā. Te atrodas biblioteka, peldbaseins, liels, moderns tirdzniecības centrs ar veikaliem un kafejnīcām.

Katrīnas baznīca. Svenskakyrkan.se

Katarīnas baznīca – Katarina kyrka no jauna atjaunota savā pirmatnējā daiļumā. Diemžēl 1990. gadā baznīcas ēka ugunsgrēkā tika izpostīta, taču pateicoties ziedojumiem, tagad tā atjaunota no jauna. Ēka datējama ar laiku, kad Stokholma no viduslaiku miestiņa pārtapa lielvalsts galvaspilsētā. Celtnes arhitekts ir Īans Delavalē (XVII gs.).

Skats uz Fjellu ielu un Stokholmas centra dienvidiem. Foto: Guntars Veinbergs

Fjellu  iela (Fjällgatan) ir Stokholmas iecienītākais skatu laukums. Nostājoties uz šīs klinšu kraujas, paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu. Pēc tam, kad Stokholmas panorāma iemūžināta atmiņā un fotoaparātā filmā, ieteicams aplūkot arī pašu, nelielo, senlaicīgo Fjellu XVIII gs. ieliņu un apbūvi ap to.

Te sastopamas daudzas mazas, koka ēciņas, kuras stokholmieši saglabā ar lielu rūpību un lepnumu. Ēciņu pagalmi ir košiem lauku ziediem nosēti un daudzās vietās var redzēt rūpīgi saglabātas vecu žogu detaļas.

Tas, ka vecā apbūve tiek saglabāta izskaidrojams ar Annas Lindhāgenas (1870-19410), kādreizējās pilsētas valdes locekles iniciatīvu. Viņa panāca, ka pilsētas senās koka celtnes tiek nodotas īres lietošanā māksliniekiem un rakstniekiem, kas uzņemas arī atbildību par senās apbūves autentiskuma saglabāšanu. Tā arī notika. Tagad šajos namos mitinās zviedru radošā inteliģence, kas prot un spēj saglabāt šos arhitektūras pieminekļus neizpostītus nākamajām paaudzēm.

Ieliņas 23. namā patlaban izvietota iecienītā  veģetāriešu ēdnīca jeb “Zaļā Hermaņa kafejnīca” no kura logiem paveras vislabākais skats uz pilsētas centru.

 

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

 

 

Jūrgordena sala (Djurgården)

Posted on by
Atbildēt

Djurgården sala

Djurgården sala, lieliska pastaigu un atpūtas vieta. Foto: Guntars Veinbergs

 Lieliska atpūtas vieta gan pilsētniekiem gan arī pilsētas viesiem. Salas virzienā kursē vairākas autobusu līnijas kā arī vēsturiskā tramvaja līnija no Normalmstorg. Turp var doties arī pastaigājoties gar jūras krastu pa Strandvägen vai arī ar kuģīti no Gamla Stan, pie “Slussen” uz kura sāniem uzrakstīts:”DJURGÅRDEN“.

https://www.google.lv/maps/place/J%C5%ABrgordena/@59.3251926,18.0867383,13z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f82a5d9b7164f:0x5abd0eac4c5ed217!8m2!3d59.326284!4d18.1132151

Kādreiz šī sala bija karaliskais medību parks. Tikai XVIII gs. laikā parks pārvērtās par pilsētnieku atpūtas zonu.Ceļš uz salu ved pāri pompozajam tiltam, kas celts 1894. gadā uz rotāts ar ziemeļu mitoloģijas varoņu skulptūrām. Pie šī tilta, krastmalā vasaras mēnešos var noīrēt smailīti, airu laivu, ūdens riteni, velosipēdu vai arī skrituļslidas.

Ziemeļu muzejs. Foto: Guntars Veinbergs

Ziemeļu muzejs jeb Nordiska museet atrodas aiz tilta. Tas celts XIX gs. beigās un  pabeigts 1897. gadā kā toreizējo mākslas un industriālo sasniegumu izstāžu zāle. Muzejā eksponēti dažādi Zviedrijas un Ziemeļeiropas ikdienas norišu “dokumenti”. Idejas autors un dibinātājs “Skansena” Artūrs Hazelius.

Vāsas muzejs. Foto: Guntars Veinbergs

Vāsas muzejs (Vasamusset) ir viena no galvenajām salas atrakcijām. Te izvietots 1628. gada nogrimušā kuģa vraks, kas no jauna izcelts no jūras dzīlēm 1961. Vraks arī kļuvis par muzeja ekspozīcijas bāzi. Pati celtne ir apskates vērta, tāpat arī ievērības cienīgas ir daudzās izsmeļošās ekspozīcijas ap kuģa vraku iekštelpās.

Izstāžu zāle – Liljevalchs (Djurgårdsvägen 60). Foto Mattias Lindbäck

Izstāžu zāle – Liljevalchs (Djurgårdsvägen 60) regulāri demonstrē jaunas un interesantas ekspozīcijas. Izstāžu zāles priekšā apskatāma Karla Milesa skulptūra “Loka šāvējs” (1919) un iekšējā pagalmā izvietojies patīkamai restorāns ” Blå Porten” jeb “Zilie vārti” (sīkāk par to lasiet nodaļā “muzeji” un “kafejnīcas”).

Skansenā var apskatīt brīvdabas muzeju ar senām ēkām, zvēru dārzu un nosvinēt Līgo svētkus. Foto: Marie Andersson. Skansen.se

Skansens ir brīvdabas muzejs, kas atvērts apmeklētājiem cauru gadu (izņemot Ziemassvētku vakaru). Idejas autors ir Arturs Hazelius, kuram radās doma izveidot muzeju – kā Zviedriju miniatūrā. Te vienkopus savāktas un saglabātas dažāda tipa celtnes no atšķirīgiem Zviedrijas reģioniem. Sākot no trūcīgām zaldātu mājiņām un beidzot ar muižas pilīm. Skansenā ir arī zvēru dārzs, kurā apskatāmi visi valsts teritorijā mītošie dzīvnieki. Atsevišķā ēkā ierīkots arī tropisko dzīvnieku ekspozīcija, kas nosaukta par “Skansena Akvāriju”. Skansens ir ļoti iecienīta stokholmiešu atpūtas vieta. Te visu vecuma ļaudis var atrast sev piemērotu atpūtas vietu un veidu. Dodoties uz Skansenu ieteicams paņemt līdzi mugursomā sviestmaizes, termosā kafiju un apaut ērtus apavus, jo pastaigājoties pa Skansenu laiks skrien ātri un tur atrodamas brīnišķīgas atpūtas vietas uz soliņiem, no kuriem paveras lielisks skats uz pilsētas jumtiem.

Zviedrijas karoga dienā Skansenu apmeklē karaliskā ģimene, no šejienes Zviedrijas televīzija tradicionāli translē jaungada sagaidīšanas procesu, te tauta tradicionāli sagaida un svin arī vasaras saulgriežu svētkus Līgo vakarā.

Prinča un gleznotāja Ežēna pils –(Waldemarsudde) ir lieliska izstāžu zāle un patīkama atpūtas vieta. Foto: Waldemarsudde.se.

Šo, nelielai pilij līdzīgo ēku, projektējis Ferdinands Būbergs un tā bijusi pabeigta 1905. gadā. Dārzā var apskatīt lielisku skulptūru kolekciju, t.i., Milesa, Rodēna, Haselberga un Eriksona darbus. “Ežēna pils” plaši pazäistama ar savu jūgendstila “balto krūku” kolekciju, kuru skices veidojis pats pils kādreizējais saimnieks. Šīs krūkas var iegādāties muzeja veikaliņā. Princis bija ne tikai lieliski gleznoja bet arī kā mecenāts atbalstīja savus laikabiedrus- zviedru māksliniekus. Telpām ir lielisks interjērs un ir vērts iepriekš iepazīties tuvāk ar prinča un gleznotāja Ežēna biogrāfiju, lai labāk saprastu viņa māksliniecisko ceļu. Ēku, pēc savas nāves, viņš novēlējis valstij, kas tagad ir muzejs.

Pils dārzs un kafejnīca tajā ir populārs stokholmiešu atpūtas objekts. Šeit brīvdienās mēdz pulcēties pazīstami zviedru un ārzemju mākslinieki, dziedātāji un žurnālisti. Foto: Lena Granfeldt.

Rožu ielejas pils (Rosendalsslott) ir vairāku ēku komplekss.  Rozendāles pils ir karaļa Karla XIV vasaras rezidence, kas celta XIX gs. trīsdesmitajos gados. Vasarā to var apskatīt arī apmeklētāji. Līdzās pilij ir dārzi un siltumnīcu komplekss, par to sīkāk lasiet nodaļā “Krodziņi un kafejnīcas”.

Tīla galerija – (Thielska galeriet) ir mākslas galerija, kuru pazīstamais baņķieris tika pēc savas nāves novēlējis valstij un tagad šī, ar kupolu greznotā ēka, demonstrē apmeklētājiem interesanto, banķiera zviedru klasiskās glezniecības privātkolekciju (K.Larsons, B.Liljefors, A.Corns). Arī šo celtni ir projektējis Ferdinands Būbergs.

Astrīdas Lindgrēnas skulptūra pie bērnu izklaides muzeja. Foto: Guntars Veinbergs

“Muzeju sala”, bez iepriekš uzskaitītā, piedāvā apmeklētājiem veselu virkni citu muzeju, izstāžu zāļu, piemiņas uz izklaides vietu. To skaitā: Bioloģijas muzeju, ostas parku, “Junibacken” – bērniem paredzēto Astrīdas Lindgrēnes literāro varoņu pasaku pasauli, seno “Cirka” ēku izklaides parku “Gröna Lund” u.c. (sīkāk lasiet par to nodaļā “Muzeji”)

Pazīstamās zviedru popgrupas ABBA muzejs. Sīkāk par to nodaļā: Muzeji.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

 

 

Stokholmas muzeji

Posted on by
Atbildēt

Stokholmas muzeji

Stokholmā ir ļoti daudz interesantu muzeju, kurus ir vērts apmeklēt visos gadalaikos.

Liela daļa šo muzeju atrodas pilsētas centrā, taču daļa izvietoti arī pie pilsētas centra robežām. Tāpēc turpinājumā piedāvātā muzeju apmeklējumu shēma izveidota tā, lai iespējami īsā laikā tūristi pagūtu apmeklēt maksimāli daudz muzeju, caur to gūstot iespējami plašāku ieskatu zviedru kultūras, zinātnes, mākslas un sadzīves plašajā un krāsainajā spektrā.

Ieeja vairākos muzejos bez maksas

Ņemiet vērā, ka Zviedrijas valsts finansiāli atbalsta muzejus un tāpēc Stokholmā vismaz 12 muzejos ieeja ir bez maksas ( 2019. gada augusta dati).  Bezmaksas muzeju saraksts šeit.

Mediterranean Museum (Medelhavsmuseet)

Museum of East Asia (Östasiatiska Museet) 

Skoklosters slott, Skokloster 

The National Museum (Nationalmuseum)

Maritime Museum (SJÖHISTORISKA MUSEET)

THE ROYAL ARMOURY (LIVRUSTKAMMAREN)

THE ROYAL COIN CABINET (KUNGLIGA MYNTKABINETTET)

MUSEUM OF ETHNOGRAPHY (ETNOGRAFISKA MUSEET)

ARMY MUSEUM (ARMÉMUSEUM)

SWEDISH CENTER FOR ARCHITECTURE AND DESIGN (ARKITEKTUR- OCH DESIGNCENTRUM)

SWEDISH MUSEUM OF NATURAL HISTORY (NATURHISTORISKA RIKSMUSEET)

MODERN MUSEUM (MODERNA MUSEET)

SWEDISH HISTORY MUSEUM (HISTORISKA MUSEET)

 

Jau iepriekš norādīts, ka dodoties ekskursijā pa Stokholmu, ieteicams investēt tā saucamajā Stokholmas kartē (stockholmspass.se).

Šīs kartes mēdz būt dažādas. Ar šo karti tūrists bez maksas var pārvietoties Stokholmas sabiedriskajā transportā (ar atlaidi iegādājoties SL karti) kā arī apmeklēt lielāko daļu Stokholmas muzeju. Kartes īpašnieks drīkst arī apiet apmeklētāju rindas, kas ir ļoti svarīgi tūristu sezonas laikā.

24 stundu sabiedriskā transporta karti var nopirkt arī uz prāmja Tallink ( 2019. gada dati). Ja esat students vai pensionārs, tad prasiet atlaižu karti.

“Stokholmas pasi” var iegādāties Zviedrijas namā jeb Sverige Huset, kas piedāvā pilsētas viesiem kartes, suvenīrus un plašu informāciju par notiekošo Stokholmā. Te izvietots arī Forex filiālē, kurā var apmainīt latus pret zviedru kronām. Zviedrijas nams atrodas tieši pretī lielveikalam NK uz Hamngatan, pašā Stokholmas centrā.

Tāpat to var iegādāties arī daudzos muzejos, kasēs kurās pārdod biļetes apmeklētājiem. Brīdī, ka esat iegādājušies šo karti un pirmo reizi dodieties iekšā muzejā, uz jūsu kartes tiek uzrakstīts pirmā apmeklējuma laiks.

No šī brīža tiek rēķināts kartes izmantojuma laiks. Tātad – ja jums ir “vienas dienas Stokholmas karte”, tad kopš šī –  pirmā muzeja apmeklējuma jums jāpagūst apmeklēt vairāki muzeji, lai investētais atmaksātos. Tas pats attiecas arī uz “divu dienu” un “vairāku dienu” karti.

Starp citu, iegādājoties karti ievērojiet, ka  pirmdienā daudzi Stokholmas muzeji ir slēgti. Tāpēc nav ieteicams ierēķināt pirmdienu šajā “Stokholmas kartes” apmeklējumu laikā.

Lai enerģiskajiem un zinātkārajiem Latvijas tūristiem būtu iespējams plašāk iepazīt Zviedrijas galvaspilsētas muzeju klāstu (netērējot laiku garos pārbraucienos pa pilsētu), esmu sagrupējusi muzejus, ņemot vērā to ātru aizsniedzamību.

Zviedrija joprojām ir karaliste, tāpēc daudziem pilsētas viesiem šķiet interesanti vispirms apmeklēt karaļa pili. Starp citu šī ir vienīgā karaļpils pasaulē, kura joprojām funkcionē kā pils (karaļa un karalienes darba un svinīgo, oficiālo mielastu vieta) un to atļauts apmeklēt arī tūristiem.

Karaļpils

Zviedrijas karaļa pils. Foto: Guntars Veinbergs

Tūristu apskatei tiek piedāvāti: reprezentācijas telpas, dārglietu velve pazemē, Gustava III antīkās mākslas kolekcija, muzejs “Tre kronor“, pils baznīca, Bruņinieku pakalna baznīca (Riddarholsmkyrkan). Atvērts – katru dienu, (izņemot īpašus gadījumus, kad pils nepieciešama galma pasākumiem). Ekskursijas zviedru un angļu valodā. Pils ēka atrodas vecpilsētas (Gamla Stan) centrā. Tepat līdzās izvietojušās arī abas baznīcas. Tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus īpaši interesē pilis un nav jārēķinās ar laika ierobežojumiem, ieteicam apmeklēt arī pārējās, Stokholmas tuvumā izvietotās, nelielās karaļpilis.

Drotningholmas pils (Drottningholms Slott). Stockholm-turist.se

Drotningholmas pils (Drottningholms Slott) atrodas Stokholmas priekšpilsētā. Tā atrodas uz salas Mēlaren ezerā. Nosaukums cēlies no fakta, ka šajā pilī ilgstoši dzīvojušas karalienes. Tātad – karalieņu pils. Uz turieni ieteicams braukt ar automašīnu vai ar metro un pēc tam ar autobusu. Šajā pilī patlaban dzīvo Zviedrijas karaļpāris ar ģimeni, taču viens pils spārns ir atvērts apmeklētāju apskatei. Atvērts – katru dienu. Pils ēku ieskauj liels, patīkams parks, kas izmantojams pastaigām. Pie pils ir arī kuģīša piestātne.

Gripsholmas pils (Gripsholms Slott).

Atrodas Mariefrēdā (Mariefred). Var nokļūt ar privāto automašīnu, vilcienu vai vislabāk ar kuģīti pa Mēlarena ezeru. Atvērts – katru dienu. Pastāvīgā ekspozīcija un aktuālās izstādes.

Strēmsholmas pils (Strömsholms Slott). Atvērts ik dienas. Foto: Kungahuset.se

Ķīnas pils (Kina Slott)

Atrodas Drotningholmas salā, netālu no karaļpāra pastāvīgās rezidences. Pastaigu parka viņā galā. Atvērts katru dienu.

Ulriksdāles pils (Ulriksdals Slott). Foto: Kungahuset.se

Atrodas samērā tuvu Stokholmas centram. Turp var nokļūt ar metro vai autobusu. Pie pils ir interesanta oranžērija un to ieskauj pastaigu parks. Atvērts – katru dienu.

Rozendāles pils un Gustava III paviljons (Rosendals Slott, Gustav III Paviljong). Atvērts ekskursijām gida vadībā ik dienas 11.00, 12.00, 13.00, un 14.00

Roserbergas pils un Tulgranas pils (Roserbergs Slott, Tullgrans Slott). Foto: Kungahuset.se

Pilis var apskatīt gida vadībā, iepriekš pa telefonu uzzinot apmeklējuma laikus. Abas pilis atrodas ārpus Stokholmas.

Centra muzeji

Vistuvāk Stokholmas  pilij atrodas trīs interesanti muzeji: Vidusjūras kultūras muzejs, Viduslaiku muzejs un  Dejas muzejs.

 

Vidusjūras valstu kultūras muzejs (Medelhavsmuseet). Foto: Varldskulturmuseerna.se

iepazīstina savus apmeklētājus ar faraonu Ēģiptes, antīkās Grieķijas, Romas un Kipras, kā arī islama mākslu. Atvērts ik dienas. Adrese: Fredsgatan 2, iepretī Gustava Ādolfa laukumam (Gustav Adolfs torg).

Dejas muzejs (Dansmusset) atrodas gandrīz līdzās. Foto: Dansmuseet.se

Tas iepazīstina ar dejas, teātra mākslas un mūzikas attīstību dažādās valstīs un kontinentos. Atvērts ik dienas. Adrese: Dansmuseet
Drottninggatan 17

Viduslaiku muzejs (atrodas zem Norbrū tilta), kuru var sasniegt dodoties no Gustava Ādolfa laukuma pa Norbrū tiltu uz karaļpili. Pa ceļam uzraksts “Medeltidsmuseum” norādīs viduslaiku muzeja ieejas virzienu, zem tilta. Adrese:  Strömparterren 3, Norrbro. Atvērts ik dienas. Vasaras mēnešos muzeja priekšā tieši pie straumes izvietojas patīkama kafejnīca no kuras paveras skaists skats uz pilsētas centru.

No šejienes iespējams turpināt ceļu vairākos virzienos.

Piemēram – uz ziemeļiem. Atgriežoties pilsētas transporta mezgla centrā “T-centralen“, nāksies ievērot stikla fasādē tērpto

Kultūras namu (Kulturhuset), kurā izvietojušies vairākas pilsētas teātra (Stadsteater) skatuves, izstāžu zāles un kafejnīcas. Foto: Kulturhusetstadsteater.se

Ekspozīcija regulāri tiek manīta, tāpēc aktuālā informācija par notiekošajām aktivitātēm, iegūstama uz vietas biļešu kasē vai informācijas stendā. Tieši gar Kultūras namu stiepjas tūristiem pazīstamā, karogiem greznotā gājēju Karalienes iela (Drottninggatan), kas stiepjas no vecpilsētas Parlamenta ēkas uz ziemeļiem. Dodoties pa šo ielu “uz augšu”, t..i, pretēji vecpilsētas virzienam, var sasniegt vairākas interesantas pieturas.

Piemēram, Drottninggatan nr. 85 izvietots pazīstamā zviedru rakstnieka Augusta Strindberga muzejs. Tas atrodas “Zilajā tornī”. Te savukārt atradās rakstnieka pēdējais dzīvoklis un bibliotēka. Atvērts ik dienas no apmēram plkst. 12.00.

Iepriekš uz šīs pašas ielas var apskatīt slaveno Centrālo peldbaseinu jeb Centralbadet, kas ir romantiska jūgendstila celtne. Ēkai pieslejas romantisks dārzs un terase. Adrese: Drottninggatan 888, metro pietura “Hötorget“.

Taču, ja tūrists ir iecerējis tupināt ceļu no Gustava Ādolfa laukuma pretējā virzienā, uz dienvidiem,  tad vecpilsēta spēj piedāvāt saviem apmeklējumiem daudz patīkamu pārsteigumu un no šejienes iespējams turpināt ceļu tālāk – uz dienvidu priekšpilsētu jeb Söder.

Vecpilsētā, netālu no metro pieturas Gamla Stan izvietojies Pasta muzejs (Postmuseum). Foto: Postmuseet.se. Tas atrodas Lilla Nygatan 6 un tajā izvietota ekspozīcija, kas vēsta par pasta vēsturi. Muzejā ir arī bērniem paredzēta darbnīca, kurā daudz aizraujošu nodarbību un sacensību.

No Pasta muzeja iespējams turpināt ceļu dienvidu virzienā un, šķērsojot pa tiltu Slūžas (Slussen), kas savieno Baltijas jūru ar Mēlarena ezeru, doties Stokholmas pilsētas muzeja vizrienā.  Foto: Stockholmsstad.se Tas atvērts ir dienas un adrese – Ryssgården, Slussen.

Turpinot ceļu metro stacijas “Mariatorget” virzienā, iespējams apmeklēt Rotaļlietu muzeju, kas atrodas Tegelviksgatan 22. Te aplūkojamas tūkstošiem rotaļlietu piecos stāvos. Sākot ar lellēm un mūzikas lādītēm un beidzot ar bērnu dzelzceļiem. Muzejā ir kafejnīca un bērnu teātris, burvju mākslinieku stūrītis un veikaliņš.

Muzejs atvērts ik dienas, vasaras mēnešos arī pirmdienās.

No centra var doties arī austrumu virzienā. Izejot cauri karaļa dārzam jeb parkam ar nosaukumu Kungsträdgården, nonāksiet uz Stokholmas “brodveja” jeb Strandvägen. Foto: Sandra Veinberga.

 

Turpinot ceļu jūras virzienā (uz austrumiem), pretēji “T centralen” iepretī Berzelī parkam, sasniegsiet Hallwylska museet.

(Hallwylska museet).Stockholm-turist.se

Aizraujoša ēka, kas savulaik bija kādas turīgas zviedru ģimenes privātīpašums, bet tagad pārtapis muzejā. Ēkas iekšienē ir privāta mākslas darbu un mēbeļu kolekcija. Ēka celta 1898 gadā speciāli grāfiem Valteram un Vilhelmīnai fon Halviliem. Ekskursijas notiek katru stundu. Gida pavadībā. Vasaras mēnešos muzeja pagalmā notiek operešu uzvedumi. Adrese: Hamngatan 4.

Tālāk uz austrumiem, aiz greznā un pazīstamā karaliskā Dramatiskā teātra, atrodas Mūzikas muzejs (Musikmuseet).Te iespējams ne tikai skatīties un klausīties bet arī pašiem izmēģināt dažādus mūzikas instrumentus. Atvērts ik dienas. Adrese: Sybillegatan 2. Tuvākā metro stacija Östermlamlmstorg.

Turpinot ceļu tajā pašā virzienā var apmeklēt Armijas muzeju (Armemuseum). Tas vēsta par civilo iedzīvotāju un armijas attiecībām vairāku gadsimteņu laikā. Ekskursijas notiek katru dienu plkst. 13.00 zviedru un plkst. 14.00 angļu valodā. Atvērts ik dienas. Adrese: Riddargatan 13. Foto: Armemuseum.se

Visbiedzot ceļš atduras pie Vēstures muzeja (Historiska museet). Te aplūkojama stacionārā ekspozīcija un izstādes. Muzejā ir bērnu rotaļu zāle un spēles. Patīkama kafejnīca (tāpat kā visos pārējos zviedru muzejos) un neliels veikaliņš ar oriģinālām rotaslietām, stikla izstrādājumiem, un, saprotams, literatūru. Atvērts ik dienas. Adrese: Narvavägen 13-17.

Tālāk ceļu var turpināt divos virzienos, t.i. vai nu tehnisko muzeju virzienā vai arī uz bijušajiem karaļu medību laukiem – salu Djurgården.

Sāksim ar pirmo. Jādodas tālāk pa Strandvägen uz austrumiem, Diplomātu pilsētiņas virzienā. paejot garām klintī “iespridzinātajai” koncertzālei Bervaldhallen, anglikāņu baznīcai, ASV, Anglijas un Norvēģijas vēstniecībām. Taču šurp iespējams nokļūt arī tieši no centra ar 69 autobusu, kas pietur pie “T –Centralen” uz Hamngatan, iepretī lielveikalam “Åhlens“,  nakamā pietura ir pie Zviedrijas nama (iepretī universālveikalam “NK”) un visbeidzot pie Norrmalmstorg vai iepretī Karaliskajam Dramatiskajam teātrim. Tātad, ja šurp vēlaties nokļūt no centra, brauciet ar 69 autobusu līdz muzejiem. Te izvietojušies vairāki muzeji, to skaitā – Tehnikas muzejs (Tekniska Museet), Jūrniecības vēstures muzejs (Sjöhistoriska museet), Ekrānšāviņš: Statens Maritima Museer.se.  Etnogrāfiskais muzejs (Folkens Museum Etnografiska) u.c.

Muzeju nosaukumi liecina par tur notiekošajām aktivitātēm. Ieinteresētie vecāki un bērni šeit lieliski pavadīs laiku. Muzeji ir atvērti ik dienas.

Tiem, kuriem interesē tēlotāja māksla ieteicams no centra doties tieši muzeju salas Šepsholmenas (Skeppsholmen) virzienā. Vispirms apmeklējot Nacionālo muzeju (Nationalmuseum) un pēc tam Modernās mākslas muzeju, Arhitektūras muzeju un Austrumāzijas mākslas muzeju. Visi šie četri muzeji atrodas vienkopus.

Nacionālais muzejs (Nationalmuseum) atrodas iepretī karaļpilij un ir saskatāms no vecpilsētas jau pa gabalu.  Foto: Nationalmuseum.se.

Adrese ir S.Blasieholmshamnen,  atvērts katru dienu (izņemot pirmdienas). Muzejā ir pastāvīgā ekspozīcija ar Zviedrijas un ārzemju glezniecības klasiķu darbiem, kā arī īslaicīgas ekspozīcijas. Līdz sešpadsmit gadiem ieeja bezmaksas.

Turpinot ceļu no nacionālā muzeja Šepsholmas virzienā pa šauro tiltiņu, pavisam ātri sasniedzams Modernās mākslas muzejs (Modernamuseet). Foto: Modernamuseet.se; Henri Matisse, Apollon, 1953 © Succession H Matisse. Tajā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija un izstādēs. Muzejā ir īpaši pievilcīga kafejnīca, kas izvietota stikla piebūvē, ar skatu uz jūru. Ieteicams apmeklēt arī muzeja grāmatu veikaliņu un fotogrāfiju muzeju un Fotogrāfijas muzeju , Stadsgårdshamnen 22. Līdzās atrodas Arhitektūras muzejs (Arkitekturmuseet) ar interesantu ekspozīciju pieaugošajiem un aizrautīgām rotaļām bērniem. Atvērts ik dienas.

Netālu no abiem atrodas arī Austrumāzijas mākslas muzejs (Östasiatiska museet). Te apskatāmas interesantas ekspozīcijas un iespējams arī iegādāties informāciju un priekšmetus par šī reģiona kultūru un mākslu. Uz muzeju salu iespējams atbraukt arī ar 65 autobusu no centra. Foto: varldskulturmuseerna.se

 

Nākamais muzeju pastaigas maršruts ir Jūrgārdenas sala, kas ir sens zviedru karaļu medību mežs un ar laiku pārvērties lieliskā pastaigu parkā.

Ziemeļu muzejs. Foto: Guntars Veinbergs

Pēc tiltiņa pirmā uzkrītošā ēka, kas pavērsies jūsu skatienam būs tornīšiem rotātais ir Ziemeļu muzejs (Nordiska museet). Tas atvērts ik dienas un piedāvā ļoti dažādus zviedru kultūrvētsures aspektus ekspozīciju veidā. Aiz muzeja, uz jūras pusi ievietots viens no pašiem apmeklētākajiem Stokholmas muzejs, t..i, Vāsa muzejs (Vasa museet), kas veltīts 17. gs. nogrimušā, greznā Vāsa kuģa vrakam. Muzejs stāsta par kuģniecību sensenos laikos un ir interesanta apmeklējuma vieta gan pieaugušajiem gan arī bērniem.

 

Музей Июньского склона (Junibacken). Foto: Guntars Veinbergs

Līdzās Vāsa muzejam jūras krastā atrodas samērā nesen izvedotais Jūnija nogāzes muzejs (Junibacken), kuru tautā sauc par Astrīdas Lindgrēnas varoņu muzeju, jo šeit var iepazīties ar visiem mums pazīstamajiem slavenās zviedru rakstnieces literārajiem tēliem. Bērniem paredzētas arī romantiskas izklaides alas, salas un džungļi, kā arī ir iespēja nopirkt suvenīrus ar iemīļoto grāmatu varoņiem un arī pašas grāmatas.

Turpinot ceļu salas iekšienē gar jūrmalu, nevar paiet garām Akvārijam jeb Ūdens muzejam (Aquaria, Vattenmuseum). Te var novērot dažādas Baltijas un tropisko reģionu zivis, haizivis un pirajas ieskaitot.

Izklaides parks Gröna Lund. Foto: Guntars Veinbergs

Turpinot ceļu gar jūru, tas atduras izklaides parkā Gröna Lund. Te jāiegādājas ieejas biļete un pēc tam arī atsevišķas biļetes karuseļiem un atrakcijām. Ja vēlaties kārtīgi izšūpoties šūpolēs, apreibt karuseļos un šausmās drebināties kalnu dzelzceļā vai sēžot  “brīvā kritiena” krēslā, tad ieteicams iegādāties “aproci”, kas sākumā, šķiet, it kā maksā daudz, taču jau pēc vairākām atrakcijām būs sevi attaisnojusi un izrādījusies rentabls investējums. Aproce nodrošina visu parka atrakciju izmantošanu vairākas reizes.

Līdzās izklaides un karuseļu parkam atrodas izstāžu galerija “Liljevalchs”, kuras interesantajās ekspozīcijās aplūkojama modernā māksla. Muzeja pagalmā ir patīkama kafejnīca.

Turpinot ceļu jūs nonāksiet pie pasaulē lielākā brīvdabas muzeja ar nosaukumu Skansens. (Skansen). Dibināts 1891. gadā nacionālās romantikas gaisotnē ar mērķi apkopot un parādīt tautai kāda savulaik izskatījās “zemnieku Zviedrija”. Tāpēc uz muzeju no dažādām Zviedrijas vietām ir atvestas apmēram 150 kultūrvēsturiskas ēkas. Tās demonstrē dažādus laikus, sociālos slāņus un atšķirīgus Zviedrijas reģionus. No viduslaikiem līdz 20. gadsimta sākumam. Muzejā regulāri darbojas arī amatnieki un apmeklētājiem ir iespēja novērot podnieka, stikla pūtēja, grāmatu iespiedēja, cepēja, siera sējēja un citus darbus.

Starp citu, Skansena ideja savukārt līdzīgam projekta iedvesmoja arī bijušo Latvijas kultūras ministru Jāni Raini, kura iniciatīvas rezultātā netālu no Rīgas arī tika dibināts Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs Latvijā.

Taču Skansenā, atšķirībā no Latvijas, muzejam ir daudz plašāks piedāvājums un tajā mīt arī dzīvnieki. Pirmām kārtām vietējos mežos sastopamie lāči, vilki, lapsas, lūši u.c. kā arī roņi, zivis un mājlopi. Pēdējos gados Skansena ietvaros atklāts arī ekzotisko dzīvnieku nams, kurā sastopami lemūri, pērtiķi, krokodili, tropiskās zivis, rāpuļi un putni.

Šo ēku sauc par Skansena akvāriju un Pērtiķu pasauli (Skansen-Akvariet/Apornas Värld) un to apmeklējot jāpērk atsevišķa ieejas biļete. taču, ja jūsu rīcībā ir “Stokholmas karte”, tad bez liekiem izdevumiem varēsiet apmeklēt arī šo Skansena atrakciju.

Skansenā zviedri atzīmē visas nācijai nozīmīgākās svētku dienas, to skaitā – karaļa un karalienes klātbūtnē ik gadus šeit tiek svinēta Nacionālā karoga diena 6. jūnijā, te atzīmē Līgo svētkus jeb Vasaras vidus svētkus, šeit tiek kronēta Lucija 13. decembrī un no Skansena lielās skatuves Zviedrijas televīzija translē pirmās, katra nākamā Jaungada minūtes.

Skansenā regulāri notiek tirdziņi, gadatirgi, zaļumballes visādiem vecumiem, koncerti, kopdziedāšanas pasākumi vasarā un tautas deju koncerti.

Muzejs atvērts katru dienu, izņemot Ziemassvētku vakaru.

Prinča Ežēna Valdemāra zemesrags

Zviedrijas karaliskās ģimenes atvases prinča Ežēna nams, kurā  kādreiz atradusies viņa mītne un darbnīcas, bet tagad īpašums pārgājis valsts pārziņā un ir ļoti iecienīts muzejs un izstāžu zāle. Valdemāra zemesrags atrodas 15 minūšu pastaigas attālumā no Skansena galvenās ieejas vai arī ar 47. autobusu no centra.

Nesen Atvērtais ABBA muzejs interesēs popmūzikas cienītājus.

Image processed by CodeCarvings Piczard ### FREE Community Edition ### on 2015-06-01 12:53:18Z | http://piczard.com | http://codecarvings.com

Mākslas draugiem var būt interesanti arī apmeklēt zviedra tēlnieka Milesa dārzu (Millesgården), kas faktiski ir skulptūru dārzs, kuru no visām pusēm vasarā ieskauj ziedi. Līdzās tēlnieka Karla Milesa darbnīcai, antīko skulptūru kolekcijai un orģināldarbu izstādei dārzā, apmeklētāji var iepazīties ar galerijas izstādēm, kas iepazīstina ar modernās mākslas tendencēm.  Nokļūšana ar metro līdz pieturai “Ropsten“, tad vai nu pastaiga pāri Līdinges tiltam pa šauro, gājējiem paredzēto tiltiņu vai arī brauciens ar Līdinges autobusiem līdz Milesa dārzam (viena pietura). Muzejā ir patīkama kafejnīca un mākslas grāmatu veikals.

Unikālu skandināvu glezniecības šedevru kolekciju piedāvā banķiera Tīla galerija (Thielska Galleriet). Banķieris Tīls savulaik iegādājäas svaā īpašumā šo namu un finansēja daudzu zviedru glezniecības klasiķu darbus. Tāpēc bijušā banķiera namā – tagad mākslas muzejā var apskatīt Edvarda Munka, Aandersa Corna, Bruno Liljeforsa un Karla Larsona darbus. Muzejs ir atvērts ik dienas no plkst. 12.00 un turpu iespējams nokļūt vai nu ar 69. autobusu no pilsētas centra (braucot līdz galapunktam) vai arī ar automašīnu. Adrese: Sjötullsbacken 6, Djurgården. Foto: thielskagalleriet.se

Karla Elda atlejē (Carl Eldhs atelje) ir viena no visnoslēpumāinākajām Stokholmas atrakcijām. Namu projektējis ievērojamais zviedru arhitekts Gunnars Asplunds. Ateljē atvērts ik dienas no plkst. 12.00. Apskate kopā ar grupām katru stundu, ekskursija angļu valodā ik dienas plkst. 13.30. Nokļūšana  no centra ar 46. vai 52. autobusu līdz pieturai “Sveaplan“. Adrese: Lögebodavägen 10

 

Tiem, kam interesē daba un dabas zinātnes, ieteicams apmeklēt vairākus muzejus, kas atrodas Stokholmas universitātes tuvumā.

Valsts dabas un vēstures muzejs (Natur historiska riksmuseet) piedāvā apjomīgu ekspozīciju un izstādes visām gaumēm. Ieteicams iegādāties ieejas kombinēto biļeti, kas noderēs ne tikai muzeja apmeklējumam bet arī panorāmas kinozālei Kosmonova (Cosmonova), kurā izvietots 760 kvadrātmetru ekrāns un tiek rādītas zinātniski populāras filmas par kosmosu, planētu zemi un dabas norisēm. Seansi notiek katru stundu un ir patīkams piedzīvojums pieaugušajiem un bērniem. Adrese Frescativägen 40. Visērtākais transporta līdzeklis metro, līdz pieturai “Universitetet”, vai arī ar 40. autobusu no centra.

Automaģistrāles E18 pretējā pusē izvietojies interesants botāniskais dārzs ar nosaukumu Bergiusa dārzs (Bergianska trädgården). Foto: Bergianska.se

Līdzās dārzam ir lielas siltumnīcas ar tropiskajiem augiem un “Dabas nams”, kurā  skolēni apgūst dabas zinības. Dārzs atvērts ik dienas. Vasarā un ziemas mēnešos iespējams regulāri apmeklēt tropisko augu siltumnīcas. Tā pati metro stacija “Universitetet” vai arī no centra ar 40 autobusu līdz pieturai “Bergiusvägen“.

Eiropas lielākais tauriņu nams meklējams zviedru karaliskaja Hāgas parkā, kurā atrodas tropisko reģionu putnu un tauriņu kolekcija (Fjärils- och Fågelshuset). Foto: fjarilshuset.se

Eksponāti ir dzīvi un tos papildina mākslīgie ūdenskritumi, kuros plunčājas karpas un ūdens bruņurupuči. Patīkams pārsteigums būs nesen izremontētais Āzijas ziemas dārzs, suvenīru veikaliņš un dārza kafejnīca. Turpu doties ieteicams vispirms ar metro līdz pieturai “Odenplan“, tālāk ar 515 autobusu līdz pieturai “Haga Norra“. Darbdienās arī ar 69. autobusu.

Tiem, kas ir gatavi mērot garāku ceļu, ieteicams apmeklēt seno vikingu apmetni Birkas salā (Birka Vikingastaden). Te iespējams iepazīties ar arheoloģiskajiem izrakumiem, uzzināt vairāk par vikingu laiku, viņu dzīvi, ierašām. Nokļūšana ar kuģīti no ostas pie pilsētas nama, t..i, Stadshuskajen plkst.10.00. Vairāk reisu no Ekero salas. Ieteicams paņemt līdzi pusdienu saini, kas patīkami būs notiesājams vasaras mēnešos svaigā gaisā uz salas, kur stokholmieši mēdz rīkot savus piknikus. Foto: BirkaVIkingastaden.se

Tūrešjo pils un parks (Tyresjö slott & park). Marķīza Lagergrēna bijušais miteklis atrodas apmēram 20 minūšu brauciena attālumā no centra. Pagājušā gadsimta kultūras un mākslas piemineklis, kuru iekļauj romantisks parks. Pils celta XVII gadsimtā valsts padomnieka Gabriela Oksenšernas uzdevumā. Tas piederējis  Oskaram II un marķīzam Lagergrēnam. Galvenajā ēkā ir bibliotēka, salons, darba telpas. Vienā pils spārnā ir restorāns un kafejnīca, grāmatu un suvenīru veikaliņš. Ekskursijas katru stundu, no plkst. 12.00. Nokļūšana turp ar 805 autobusu no metro stacijas un autobusu centrāles “Gullmarsplan”. Foto: Wikipedia.

Ideāli saglabāts XVIII gs. mākslas piemineklis Svindersvīka (Svindersvik), kas tiek demonstrēts apmeklētājiem vasaras mēnešos Stokholmas priekšpilsētā Nakā. Nams celts 1740. gadā un lielākā daļa mēbeļu ir saglabājušas no šī laika. Ekskursijas katru stundu, no plkst. 12.00. Autobus nr. 404,409-432  no metro stacijas “Slussen” līdz pieturai “Nacka station“. Foto: Peter Segemark, © Nordiska museet

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

 

 

Nacionālie parki

Posted on by
Atbildēt

Pilsētas teritorijā iekļaujas vairākas dabas aizsargājamās zonas jeb Nacionālie parki. 1994. gadā parlaments izlēma, ka noteiktas Stokholmas pilsētas parku teritorijas tiek iekļautas aizsargājamā zonā. To skaitā: Hāgas parks (Hagaparken), Bergiusa botāniskais dārzs (Bergianska botaniska trädgården), salas Fjäderholmarna, Djurgården, Grinda u.c.

Ja Stokholmu apmeklējat pavasarī, tad patiešām vērts apmeklēt parkus un pastaigu vietas. Apskatot ūdens un apstādījumu ieskauto dabu un baudot svaigu gaisu.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.