(attēla saite : https://www.svd.se/far-hon-arets-fredspris)
Parasti Miera prēmiju piešķir politiķiem, taču šogad to saņēma divi žurnālisti. Nevis tāpēc, ka viņi rakstītu bez gramatikas kļūdām, bet gan savas pilsoniskās drosmes uz uzdrošināšanās dēļ. Principiālas rīcības motivēti viņi panāk to, kas citiem nav pa spēkam. Spēj pateikt patiesību un nesaļimt vietējo moberu spiediena rezultātā. Par pēdējo nav lielas prieka sajūtas, jo spiediens uz publicistiem turpinās un uzbrucēji nenogurst būt: ambiciozi politiķi, partijas, varas struktūras vai amatmersonas/ierēdņi, kuri jūtas aizskārti kritisku publikāciju rezultātā. Tā tas ir visur, arī pašmāju jaundemokrātijās, kur priekšnieki nav pieraduši pie iebildumiem un kritiku apkaro ar ofensīvām pret konkrētiem žurnālistiem. Uzbrūkot ar troļļu armijām, apmaksātiem nomelnotājiem vai algotiem slepkavām. Šī gada Miera prēmijas ieguvēji dzīvo šādu – publiski neuzkrītošu dzīvi politiskas diktatūras apstākļos. Viens no viņiem ir Novaja Gazeta galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs. Otra žurnāliste no Filipīnām Marija Resa.
Pazīstami vai mazāk pamanāmi žurnālisti
Jo labāks (profesionālāks) ir žurnālists, jo mazāk tas tiek pamanīts publiskajā telpā un praktiski nekad nav populāra persona attiecīgajā sabiedrībā. „Esmu tieši šāda – nemanāma figūra“ atzīstas intervijā šī gada Nobela Miera prēmijas ieguvējs Maskavā, – „Neesmu populāra persona. Dzīvoju reālajā pasaulē. Ik dienas jūtu uz sevi vērstus nevis fotoaparātu objektīvus, bet gan optisko tēmekļu „acis“. Pie sienas redakcijā Maskavā – melnbaltu portretu galerija. Tie ir viņa nogalinātie kolēģi, kas nošauti, noindēti un nosisti ar āmuru uz ielas Krievijā. Tātad, Igors Domņikovs, Jūrijs Ščekočihins, Anna Poļitkovska, Anastasija Baburova un Natālija Estemirova.
Kāpēc šī avīze galu galā nav slēgta? Viņus apšauj, vandalizē telpas, taču darbs turpinās. Kopš 1993.gada Novaja Gazeta cīnās pret korupciju, cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, homoseksuālu cilvēku vajāšanu (īpaši Čečenija), varas meliem (saistībā ar MH17 notriekšanu virs okupētās Ukrainas teritorijas). Darbs turpinās un kā „mūris“ savus kolēģus visus šo gadus sargā galvenais redaktors Dmitrijs. „Žurnālists raksta tā, ka avīzi nekavējoties draud slēgt, taču galvenais redaktors te ir tāpēc, lai to neslēgtu. Viņa pienākums ir panākt, lai visi raksti tomēr tiek publicēti un sasniedz publiku“.
Pirmdien, trešdien un piektdien – atmaskojumi
Avīzes žurnālistu darbs ir skarbs un rezultāts – iespaidojošs. Jābrīnās, ka viņi turpina savu darbu totalitārajā Krievijā, kurā Putina varas varmācība ir norma un cilvēktiesības jeb profesijas tiesības ievērotas netiek. Reāli tā ir žonglēšana uz naža asmens un konflikti ir ikdienas norma, jo galvenais redaktors ik dienu ir strīdos ar līdzstrādniekiem par to, kas tiks un, kas netiks publicēts. Aina izskatās apmēram tāda pati, kādu piedzīvojām kā žurnālisti, strādājot bijušajā padomju Latvijā – vairāk aizliegtā, nekā atļautā, taču publicēšanās turpinās. „Man ir jāzina, ko pašreiz drīkst un ko nedrīkst publicēt. Nevēlos riskēt un upurēt līdzstrādnieku dzīvību. Taču kolēģi to nekad nesaprot un ķīvējas pretī. Šis strīds turpinās visu laiku, jo dzīve Krievijā ir ļoti nemierīga, taču mēs vienmēr spējam vienoties un saprast, kas tiks publicēts tagad un kas – nedaudz vēlāk. Viss tiek galu galā publicēts un no smagām tēmām neviens te nebaidās. Ieskaitot vietējos neonacistus, ķīlnieku atbrīvošanu Čečenijā vai Vāgnera grupas lietas. Par to mēs regulāri saņemam pa pastu cūku kautķermeņus ar nogrieztām galvām, aploksnes ar baltiem pulveriem, kas adresēti reakcijai. Tā ir ikdienas lieta. Taču darbs turpinās un tāpēc nekas neapstājas.“
Pēc Dmitrija domām pats galvenais ir ne tikai informēt lasītājus, bet arī aizsargāt kolēģus. Diemžēl tas ne vienmēr izdodas, lai gan, kopš 2009.gada, stāvoklis ir labāks nekā iepriekš. „Aizsargāt kolēģus“ nozīmē neļaut tos nogalināt. Tā kā 2009.gadā Maskavā tika nogalināts avīzes jurists Staņislavs Markelovs un ārštata līdzstrādniece, autore Anastasija Baburina. Labējo ekstrēmistu uzdevumā.
Līderis redakcijā ir pats svarīgākais
Jau sen zināms, ka visas veiksmīgākās redakcijas vienmēr ir vadījuši jaudīgi žurnālisti, savas profesijas „smagsvari“. Tā tas ir noticis visos laikos un turpinās arī šodien. Ja par mediju uzņēmuma vadītāju “ieceļ“ vairāk vai mazāk enerģētisku vadītāju bez žurnālistikas pieredzes, tad nekāda izcilā radošuma trajektorija neizveidojas. Profesijas vēsturē to sauc par „Augšteina sindromu“ (Der Spiegel), kas palīdz viduvējai redakcijai pārvērsties izcilnieku komandā. Izskatās, ka šis aspekts arī izskaidro Novaja Gazeta veiksmes stāstu, jo Dmitrijs Muratovs vada redakciju kopš 1995.gada (ar īsu pārtraukumu 2017-2019).
Krievijas publiskajā telpā viņš nav populārs, slavenība, vietējo asociāciju balvu ieguvējs vai tautas mīlulis. Daudzi viņa tautieši pat jutās pārsteigti uzzinādami, ka šāds mazpazīstams krievs saņēmis Nobela Miera prēmiju. Taču zinātāji viņu redz un novērtē. „Mēs esam ļoti neērta avīze varas aparātam Krievijā. Ja mums nebūtu šāds spēcīgs līderis, kas spēj un prot būt respektēts arī varas gaiteņos, tad avīzi strauji slēgtu. Avīze eksistē un mēs varam rakstīt, tikai pateicoties Muratovam“, – konstatē redakcijas kolēģis Iļja Azars.
Pēdējos gados aizvien vairāk ietekmīgi krievu mediji spiesti pazust vai slēpties. To skaitā: Meduza, Dožģ, Važniji istoiji, Projekt, kuriem Krievijas Tieslietu ministrija piešķīrusi pazemojošo apzīmējumu „ārzemju aģents“. Pagaidām Novaja Gazeta nav jāsāk laikraksta teksts ar norādi, ka izdevums ir “ārzemju aģents“, taču neviens nevar garantēt, ka šāds pliķis ieradīsies nākotnē. Iespējams, ka Nobela prēmija palīdzēs saglabāt šo redakciju Maskavā bez pazemojošiem zīmogojumiem, taču šodienas Krievijā izslēgt nevar neko.
Cilvēks „ar sakariem“
Cilvēks ar ietekmi politiskajos lokos ir svarīgs Krievijā joprojām. Dmitrijs Muratovs sāka strādāt profesijā jau pagājušā gadsimta 80.gados un pats sevi neuztver kā “cilvēks ar sakariem varas ešelonā“. Taču brīdī, kad Iļju Azaru arestēja, tieši Muratovs viņu „izdabūja ārā no cietuma“. Pēc “rokošā žurnālista“ Ivana Golunova aresta (it kā par narkotiku uzglabāšanu), Muratovs un Eko Moskvi redaktors Aleksejs Venediktovs vienojās ar Maskavas policijas priekšnieku un žurnālistu atbrīvoja no ieslodzījumu vietas. Tas neesot bijis vienkārši izdarāms, taču izdevās. „Visi zinājām, ka policisti ieslēpa narkotikas žurnālista apģērbā un pēc tam aizturēja. Žurnālistu savienības atbalsts šajā situācijā bija izšķirošs. Es jau neko!“- intervijas laikā noplāta rokas Muratovs. Viņam pašam nepatīk, ja viņu uzskata par ietekmīgu vai “cilvēku ar kontaktiem“. Ja avīze ir plaši lasīta un cilvēkiem vajadzīga, tad sabiedrības atbalsts nav ilgi jāgaida.
„Kompromatu” maratons
Pretēji rokošās žurnālistikas loģikai, kad mediji pēta un atrok problēmas, kas sabiedrībai ir svarīgas tieši patlaban, Novaja Gazeta (tieši tāpat kā mūsu “Nekā personīga” vai “De Facto”) lielāko daļu atmaskojumu iegūst nopludinātas informācijas jeb „kompromatu“ rezultātā. Tos Novaja Gazeta piegādā cilvēki, kas strādā iestādēs un institūcijās. “ 30 gadu laikā nekad, ne vienu pašu reizi neesam atklājuši savus avotus. Pat pēc tiesas pieprasījuma mēs neatklājam savus avotus. Atklāšana ir izslēgta!“, – uzsver Muratovs. „Nereti pats nezinu, kurš šo ziņu piegādāja, taču pārbaudām visu. Viss ir jāpārbauda, jo faktu pārbaudei jābūt zvērīgai“.
Kā iespējams izvairīties no izrēķināšanās ar žurnālistiem? Pēc Muratova domām, ir jāiet uz kompromisu. Kādu laiku.
Kāds izskatās šefa kompromiss?
Pēc Annas Poļitkovskas noslepkavošanas, kolēģi metās izmeklēt informācijas pārdošanas un noplūdes lietas. Noskaidrojās, ka kāds drošības policijas ierēdnis, ir piegādājis slepkavām Annas adresi Maskavā. Pie viena viņiem iedota arī kāda cita avīzes līdzstrādnieka – kara korespondenta adrese. Muratovs atradis kontaktus ar kādu no čečeņu līderiem un vienojies, ka Novaja Gazeta līdzstrādniekus vairs neaiztiks. Protams, ka čečenu vadonis izlicies, ka nekas nav noticis un viņš nesaprot, par ko ir runa. Šādos gadījumos neviens neko neapsola. Tiek konstatēts, ka “par šo tiks padomāts“. Par šo „domāšanu“ Novaja Gazeta gāja uz kompromisu un apsolīja vienu gadu neko kritisku par Čečeniju nepublicēt. Kara korespondents palika dzīvs.
Muratovs atzīst, ka Čečenijas līderis Kadirovs ir draudējis iznīcināt redakciju. Nacisti ir bijuši šeit uz vietas, vicinājušies ar nažiem. Martā nepazīstams cilvēks aplēja asfaltu ar indīgu vielu un šī iemesla dēļ nācās noņemt asfaltu no ietves un brauktuves redakcijas tuvumā. Šī ir reālā pasaule, kurā dzīvo Novaja Gazeta līdzstrādnieki. Viņi meklē kompromisus, kas piedāvā izeju no saspīlētas situācijas. Uz noteiktu laiku.
Par Čečeniju atkal tiek rakstīts. Jeļena Milašina nesen publicēja rakstu sēriju par to, kā Kadirova režīms spīdzina homoseksuālus cilvēkus un kā policija šos cilvēkus nogalina it kā „citu iemeslu“ dēļ. Cita rakstu sērija veltīta smagai slimībai spinālajai muskuļu atrofijai (SMA) un panāca, ka tika pārskatīts valsts finansējums šo slimnieku atbalstam. Pēc Oļega Muratova domām – žurnālistikai ir jānodrošina rezultāts, jo krievu žurnālistikas un literatūras tradīcijas pieprasa rīkoties nevis abstrakti, bet konkrēti. Piemēram, Antons Čehovs savulaik brauca studēt ieslodzīto situāciju Sahalīnas salā un savu pētījumu rezultātā, panāca ieslodzīto apstākļu uzlabošanos. Žurnālistam ir jāpanāk pārmaiņas sabiedrības domāšanā un rezultāts konkrētos procesos. Tas esot normāli. Vismaz pēc Dimitrija domām.
Ir jāiemācās un jāpierod samierināties ar patiesību visās lietās. Pat situācijās, kad to nav ērti pieņemt. Pretējā gadījumā mēs nekad nenonāksim pie lielām patiesībām un dzīvosim melos, kas ir patiesības ēna.
Fakti:
Dmitrijs Muratovs, dzimis 1961.gada 30 oktobrī Kuibiševā (šodien Samara). Beidzis Kuibiševas universitātes filoloģijas fakultāti, dienējis armijā (1983-1985), strādājis Komsomoļskaja Pravda (1987-1992) un dibinājis Novaja Gazeta 1993. redaktora vietnieks (1993-1995), kara korespondents Čečenijā (1994-1995), galvenais redaktors (1995-2017). Atbildīgais izdevējs (2019-). Precējies, audzina savā ģimenē trīs bērnus.