Pirms 30 gadiem sagruva boļševiku impērija un daudziem šķita, ka Padomju Savienības aprises nekad vairs nespokosies. Drupu kaudze bija iespaidīga un „komunisma līķis“ acīmredzams. Tagad izrādās, ka cilvēce var atbrīvoties no visa, izņemot varaskāru vīriešu tieksmi atkarot sev atpakaļ „mantotu“ impēriju. Vladimira Putina ambīcijas to paveikt šodien ir uzkrītošas.
Sāk izskatīties, ka Padomju Savienība ar savu diktatūras sistēmu tomēr nav mirusi, bet pārcieš „klīnisku nāvi“ un Krievijas prezidents ir gatavs to atdzīvināt. Lai gan daudzi no mums jau sen paguvuši atgaiņāties no “padomjlaiku“ ikdienas atmiņām, iebīdot tās aizmirstības atvilktnē un atsakoties no stāstiem par to, kā 14 valstis atbrīvojās no Maskavas kundzības un Krievija kā impērija pārstāja eksistēt, ir tomēr vismaz viens cilvēks, kurš notikušo pārdzīvo smagi. Tas ir pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kuram PSRS sabrukums ir traģiska nelaime. Norise, kas jāizlabo, atjaunojot no jauna Maskavas kundzību pār bijušajām satelītvalstīm. Vai tas notiks pēc Ukrainas kara? Vai mums jāgatavojas arī citiem Kremļa bruņotiem konfliktiem? Tas pagaidām nav skaidrs. Taču viena lieta ir uzkrītoši redzama – Putins nav spējis un neprot pārvērst Krieviju par modernu industrializētu valsti, kas spētu šodien nopietni konkurēt ar attīstītajiem gigantiem – ASV un Ķīnu. Viņa specialitāte ir apspiešana, vajāšana, iebaidīšana, draudēšana un represijas, jo neko citu viņš nemāk. Par tirgus ekonomiku nemaz nerunājot. Šādu priekšmetu viņa Ļeņingradas skolā nevienam nemācīja. Tāpēc Putins, tieši tāpat kā viņa postsovjetiskie vienaudži Orbāns un tml., dara to, ko prot, – atjauno diktatūru, cīnās pret liberālismu un tirgus ekonomiku. Tieši tāpat, kā to darīja Brežņevs, Andropovs, Honekers vai Voss. Cīnīties pret ienaidnieku, kas mūžīgi aplenc, un karot ar apkārtējiem, kas nerunā pa prātam, ir lielinieku tradīcija. To viņi vienmēr darījuši, un nekad neviens nav aizrādījis, ka šādi rīkoties ir neglīti vai nehumāni.
Galu galā diktatoriem nekāds humānisms vispār nav vajadzīgs. Viņus interesē tikai paklausība un jauni iekarojumi. Tas arī viss. Šo visu Vladimirs Putins prot. Tāpēc karš ir nākamais gājiens. Kāpēc? Lai devalvētu konkurentu attīstības statusu līdz Krievijas industriālo gruvešu līmenim. Ja reiz pats nespēj pārvērst savu dzimteni par plaukstošu valsti, tad jāsagrauj tie, kuriem tas ir izdevies. Barbari mēdz uzbrukt pirmie. Tā noticis vienmēr. Arī pašlaik krievu armija rīvējas ap Ukrainas robežu, bet visu veidu starptautiskās kustības, organizācijas un ietekmes personības vēlas paveikt maksimāli iespējamo, lai izvairītos no fanātiķu iedvesmota bruņota konflikta Eiropā. Taču šāds iebrukuma risks pastāv joprojām un ir pavisam reāls kaut vai tāpēc, ka Vladimiram Putinam nav nekāda cita labāka projekta savai valstij.
Impērijas sabrukšana
Pašreizējai Krievijai ir maz kopīga ar Padomju Savienības teritoriju un tās ģeopolitisko kontekstu, jo Padomju Savienība (pirms 100 gadiem) izveidojās uz gigantisko cariskās impērijas iekarojumu bāzes. Cars atstāja boļševikiem mantojumā lielu teritoriju jeb „tautu cietumu“. Tā tas varēja notikt tāpēc, ka kaimiņvalstu nežēlīgas okupēšanas apetīte carismam bija raksturīga 300 gadus pēc kārtas – agresīvi (ar varu) aprijot kaimiņvalstu teritorijas un pārkrievojot iedzīvotājus. Tātad Ļeņina impērija jau dibinoties (1917) aptvēra uzreiz lielu areālu – no Ukrainas līdz pat Kaukāzam un Centrālajai Āzijai. No Eiropas centra Lietuvā līdz Sahalīnas austrumu piekrastei. Nevis tāpēc, ka šī gigantiskā zona būtu Krievija, bet gan tāpēc, ka to turēja kopā sākumā cara un pēc tam boļševiku (kā okupantu) autoritārās varas varmācība. Tātad – Krievija nav kļuvusi mazāka pēc Berlīnes mūra krišanas.
Tā pastāv savās vecajās robežās arī tagad – tikai bez cara iekarotajām un boļševiku leģitimētajām kolonijām. Nākas konstatēt, ka Krievijas revanšistu ambīcijas nepavisam nav asaras par zaudēto lielumu. Tā ir sāpe par zaudētajām privilēģijām noteikt visu ne tikai Krievijā, bet arī savās Eiropas kolonijās – ieskaitot Latviju.
Vladimira Putina sāpe par to, ka kaimiņvalstis nevēlas pakļauties krievu atkārtotai okupācijai, ir saprotamas. Tās ir koloniālās varas zaudēšana un „kā tāda“ pārdzīvota smagi arī Lielbritānijā, Francijā, Holandē vai citur pēc tam, kad bruņoti iekarotie vasaļi beidzot izspruka brīvībā. Krievijai šodien ir raksturīga šī pati postkoloniālā nostalģija, jo kādreiz iekarotās teritorijas Putins joprojām uzskata par savu „leģitīmo interešu sfēru“. Lai gan Gruzijas (2008), Ukrainas (2014) un Sīrijas karš (2015) reālus rezultātus viņam vairs nav devuši.
Impērijas nav norma. Tās ir konkrētu cilvēku ambīciju spogulis. Mēdz pastāvēt gadu desmitiem un simtiem, lai pazustu pāris gadu laikā. Impērijas ir kā smilšu pilis, kas no malas izskatās iespaidīgas, taču faktiski vienmēr bijušas milži uz māla kājām. Piemēram, Francijas karš ar Lielbritāniju 18. gadsimta beigās (1770) noveda valsti līdz bankrotam un monarhijas iznīcināšanai, jo 1793. gadā tika giljotinēts Ludvigs XVI. To pašu piedzīvoja Hābsburgu, Osmaņu impērija. Boļševiki (pārņemot varu) saglabāja cara iekarotās teritorijas un tieši tāpēc nodrošināja „ļaunuma impērijas“ mūža pagarinājumu. Brīdī, kad Gorbačovs pārņēma varu valstī (1985), valsts ekonomika tika uzskatīta par vārgulīgu, taču sabrukumu vēl nemanīja. Politiski Maskava valdīja Eiropas austrumu daļā, Sīrijā, Nikaragvā, Angolā un Varšavas pakta valstīs. Atomieroču jauda līdzsvarojās ar rietumvalstu potenciālu. Taču jau piecus gadus vēlāk varenās lielvalsts vietā jau rēgojās drupu kaudze. Vai pie visa bija vainīgs Gorbačovs? Savu lomu spēlēja arī Reigana zvaigžņu kara spiediens, neefektīvā ekonomikas vadība, karš Afganistānā, nacionālie konflikti Baltijā, Kaukāzā, Ukrainā un Černobiļas katastrofa. 80. gadu beigās Padomju Savienības ielās stiepās garas rindas pēc pārtikas, veikalos vīdēja tukši plaukti, jo sociālisma ekonomika bija „iekodusies sev astē“. Komunistu izpratne par ekonomikas vadību bija nulles līmenī toreiz un tagad. Tāda tā saglabājusies arī šodienas Kremļa stūresvīru domāšanā. Fiksēšanās pie pagātnes un „savām saknēm“ traucēja iedzīvoties modernajā laikā.
Laikā, kad Ķīna ieviesa ekonomiskas reformas, saglabājot vienpartijas varas monopolu, Gorbačovs domāja vienīgi par ideoloģiskajiem jautājumiem un alkohola aizliegumiem. Valensas nemierus Polijā vairs neapklusināja ar ieročiem, tāpat kā 1956. gadā Ungārijā vai 1968. gadā Čehoslovakijā. Sākās vēlēšanu procesi Eiropas kolonijās, un Gorbačovs to akceptēja, pat neiedomājoties, ka šādi tuvina Padomju Savienības bēru stundu.
Padomju Savienības nogalināšana?
Nevienam nav noslēpums, ka neviens no Kremļa līderiem neparedzēja Padomju Savienības pašnāvību. Tāds nebija arī Mihaila Gorbačova mērķis. Brīdī, kad viņš samazināja partijas ietekmes spēku, tika anulēts varmācības tvēriens, kas spēja saglabāt impēriju 1945.gada nospraustajās robežās. Tieši tāpat kā 1917.gadā, kad cara atkāpšanās no troņa sašķaidīja varas autokrātiju, arī Mihaila Gorbačova ideoloģiskās reformas pavēra ceļu „tautu cietuma“ apvērsumam. Pirmie savas važas uzspridzināja baltieši, kuriem neatkarības ideja nebija spontāns projekts, bet ilgi izlolota cerība. Tas, ka eksistēja Tautas frontes un organizēti veidojumi, kuri bija spējīgi pārņemt varu, nodrošināja veiksmīgu iznākumu šai iniciatīvai. Turpretī pašai Krievijai nebija šāda rezerves varianta. Ja 1917.gadā valsts varu bija gatavi pārņemt organizētie kreisie grupējumi, tad 90.gadu sākumā (pēc PSRS nozušanas) Krievijā šādu alternatīvu krieviem nebija. Smadzeņu skalošana Kremļa režīmā krievus skāra smagāk un ilgāk (kopš 1917.), un demokrātiska valsts, kā Baltijas zonā, tur netika piedzīvota. Krieviem nebija, kur „atgriezties“, kā latviešiem, igauņiem vai lietuviešiem.
Diktatūras režīms mēdz iznīcināt alternatīvu politisko spēku eksistenci, un šāda situācija Krievijā, Kubā vai Ziemeļkorejā novērojama arī šodien. Turpretī eksistējošie konflikti šādos apstākļos uzliesmo nedabiski spoži. To skaitā Uzbekistānas, Kirgizstānas un Tadžikistānas konflikts par Fergānas ieleju, Armēnijas un Azerbaidžānas Kalnu Karabahas domstarpības, Abhāzijas un Gruzijas, Transdņestras un Moldāvijas kolīzijas. Iemesls šajā gadījumā bija PSRS līderu savādi fiksētās reģionu robežas. Laikā no 1021. līdz 1981. gadam. Šo pašu „neprecīzo robežu“ argumentāciju Vladimirs Putins izmantoja kā „argumentu“ 2014. gada Krimas anšlusam.
Nacionālās identitātes problēma
Padomju cilvēka pašapziņas izplēnēšana no pilsoņu galvām atstāja tukšumu, kas nav līdz galam aizpildīts robs joprojām. Gadu desmitiem PSRS ļaudīm tika stāstīts par labo, tikumīgo, godīgo un drosmīgo padomju patriotu, kuram pretnostatīts gļēvais, nelietīgais, liekulīgais, neuzticamais un ļaunais rietumu liberālās demokrātijas „parazīts“. Vairums vīriešu skaidri zināja, ka visa pasaule ir viņiem pateicību parādā par atbrīvošanu no fašisma, taču daudziem pat prātā nevarēja ienākt, ka pie viena viņi ir palīdzējuši Staļinam okupēt Latviju (pēc Otrā pasaules kara) un tāpēc faktiski ir arī okupanti. Šim atklājumam padomju cilvēks un viņa mantinieks nav gatavs joprojām. Bonna veica vēsturisko hitlerisma apspriedumu revīziju, taču Maskava staļinisma dogmu izravēšanu no ļaužu galvām nav realizējusi joprojām. Tāpēc „varonīgais padomju cilvēks“ Vladimira Putina vadībā tagad tiek kosmētiski pārkrāsots par tikumības paraugu, kur Ļeņina bildes vietā novietota ikona, Sarkanās armijas varoņi un kazaki. Tiek būvēts „Lielkrievijas varonis“, kas tiecas atkarot savai dzimtenei globālas lielvaras statusu. To pašu, ko „kāds cits“ tai pašlaik ir nolaupījis. Kas ir šis „kāds cits”?
Krievija pašlaik skaitās iežņaugta ienaidnieku aplenkumā. Tas noticis „izvirtušā liberālisma“ dekadences spiediena rezultātā, kurā visu nosaka šie „ienaidnieki“ – Eiropas Savienība, sieviešu tiesību aktīvistes, „deģenerējušies vīrieši“, geji un visi pārējie „netikumīgie ļaudis“, kas nav pieņemami Kremļa baznīcai un politiskajam galmam. Loģiski, ka tikai un vienīgi tikumīgais Putina kaujinieks var uzvarēt šos plutokrātus, un tagad viņiem tiek piedāvāta šī iespēja – deldējot pazoles pie Ukrainas robežas.
Vai putinisti izmantos šo iespēju un ieraus arī mūs – pārējos trešajā pasaules karā? Ja kāds uzmaucis galvā ķiveri un sasaitējis zābakus, tad atrunāt šādu personu no uzbrukuma ir samērā grūti. Galu galā visi kari vienmēr sākušies melu un pārspīlējumu rezultātā.
Krīze ir iestājusies, un noliegt to nevajadzētu arī tiem, kas kara iespējamību nepieņem.