Tas, ka telefonus un saziņu „kāds“ noklausās, nav jaunums. Ar šo neērtību esmu samierinājusies jau sen, taču patīkami tas nav. Tikai naivais šodien spēj noticēt, ka komunikācijas izspiegošanai pakļauti tikai varas vīri un sievas, ietekmīgas personas vai bandīti. Nē, noklausīšanās skala ir daudz plašāka un aptver daudz lielāku cilvēku loku, nekā pirmajā mirklī spējam iedomāties. Svarīga svira jeb avots šajā spēlē ir kabeļi, kas kā tauvas savieno kontinentus un valstis un nodrošina ne tikai datu komunikāciju, bet arī cīņu par pasaules kundzību un komunikācijas kontroles monopolu.
Zemūdens kabeļu karte
Papētot šo karti, var redzēt krāsainas „tauvas“, kas stiepjas cauri pelēkām, neuzkrītošām pasaules daļām, savienojot kontinentus un valstis ar apmēram 4000 kabeļiem, kas iezīmēti dažādās krāsās. Tātad – starptautisko komunikāciju nodrošina ne tikai satelīti, bet galvenokārt (95%) – kabeļi. Jo labāki kabeļi, jo straujāk pārvietojas informācija. Latviju pa jūras dibenu ar Zviedriju savieno 2 kabeļi no Ventspils, viens Latvija – Sweden 1 (LV-SE1) (Ventspils -Nīneshamna) – 304 km, kas darbojas kopš 1994.gada. Tā īpašnieki Tele2, Telecom Italia Sparkle, Telia Carrier, Tet. Otrs kabelis Sweden – Latvia kopš 2005.gada, 391 km, kura īpašnieki ir Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (Ventspils-Farosunda-Stokholma). Vai kāds šo satiksmi izspiego un nodod informāciju naidīgai varai? Droši vien, jo pavisam nesen zviedru datus amerikāņiem spiegoja dāņi, izmantojot zemūdens kabeli Ēresunda šaurumā. Par to, ka šis spiegošanas un datu zagšanas lietas notiek ikdienas, mums 2013. gadā publiski paziņoja Eduards Snoudens. Dāvids Lindāls no Zviedrijas Aizsardzības institūta uzskata, ka Snoudena atmaskojumi bija satriecoši, jo pierādīja, ka visi noklausās visus. Ieskaidrot sabiedrotos un it kā draugus. Tas nozīmē, ka „lielās valstis“, kas izvieto šos „vadus“ jūras dzelmē un piedāvā pakalpojumus pārējiem, tur savā kontrolē visu pārsūtāmo informāciju. Snaudena atmaskojumu dēļ mazās jeb neitrālās valstis sāk veidot savus kabeļus, lai visa informācijas plūsma netiktu zibenīgi kopēta un izmantota citu valstu spiegošanas sistēmas vajadzībām.
„Miera kabelis“ jeb ķīniešu zīda ceļa maģistrāle
Pavisam nesen Marseļas krastā atvilka lielāko un jaudīgāko zemūdens kabeli uz Franciju ar nosaukumu „ PEACE“. Šo gigantisko digitālās plūsmas transportētāju ķīnieši nodēvējuši par „jauno zīda ceļu“ un tas stiepjas no Ķīnas gar Pakistānu un Ēģipti uz Franciju. Īpašnieki ir formāli uzņēmumi, taču liela noteikšana šo kabeļu izmantojumā būs Ķīnas un Francijas politiskās varas sistēmām. Orēlijs Vigano no īpašnieku uzņēmuma Orange Marine par notikušo ir sajūsmā. Kabeļa piestāšana Marseļā notikusi ļoti klusi un bez prožektoru staru uzbrukuma, jo šādiem notikumiem piestāv notikt nemanāmi. Taču nejaukie žurnālisti ir fiksējuši kabeļa ierašanās laiku un kadros var redzēt vīrus oranžās vestēs, kas strādā uz kuģa un bīda oranžas bojas, kuras tur kabeli pirms tas noenkurojas jūras dibenā. Šis kabelis ir ļoti neparasts, jo tas dzimis Ķīnā un šodienas ģeopolitiskajā kontekstā „noliek zābaku“ Eiropas informatīvās plūsmas durvīs. Tā nosaukums nenozīmē „miers“, bet gan saīsinājumu jēdzienam kā Austrumāfrika sasniedz Eiropu. Protams, ka īpašnieki skaitās no Hongkongas. Skaidrs, ka galvenā loma šajā projektā pieder ķīniešu Huawei, kas jau sen tiecas pakļaut sev ārzemju komunikācijas ceļus un šī iemesla dēļ jau sen konfliktē ar amerikāņiem, kas vēlas šo monopolu saglabāt sev uz mūžīgiem laikiem.
Aukstais karš starp Ķīnu un ASV
Komunikācija ir joma, kurā valstis jau cīnās savā starpā, lai gan parasts iedzīvotājs to nejūt un neredz. Tas, kurš uzvarēs digitālajā karā, pakļaus sev visu pasauli. Mazajām valstīm nāksies izlemt, kurai nometnei pieslieties. Tieši tāpat, kā tas notika pēc otrā pasaules kara.
Virdžīnijas universitātes pētnieks Taijabs Safdars nodarbojas ar Pakistānas jautājumiem un salīdzinoši daudz pētījis ķīniešu jaunā „zīda ceļa“ ietekmi uz procesiem Pakistānā. Viņš ir pārsteigts par to, ka sabiedrība visai maz norūpējusies par ķīniešu kapitāla ienākšanu un nesaprot šo faktu, kas liecina par dominējošā stāvokļa iegūšanu valsts ekonomikā. Pakistānai ir raksturīga „naida mīla“ pret ASV, taču pārtraukt attiecības ar amerikāņiem neviens nevēlas. Tai pat laikā nepamanīta paliek lielo ostu aneksija no Ķīnas puses, jo Karači un Gvadara jau sen ir pārgājusi ķīniešu kontrolē. „Notiek lietas par kurām neviens negrib runāt“, – konstatē Taijabs Safdars un uzsver, ka cilvēkus daudz vairāk interesējot ātrāks internets nevis informācija par to, kuram tas pieder. Satraucas tikai žurnālisti un intelektuāļi, taču sabiedrības vairākuma aizdomīgums pret ķīniešiem un viņu ielaušanos valsts ekonomikā ir daudz mazāks, nekā varētu vēlēties.
Nākošā „zīda ceļa“ piestātne ir maza valstiņa ar nosaukumu Džibuti. Tajā piestāj gigantisks transkontinentālo kabeļu skaits, taču reportāžu par „PEACE“ piestāšanu krastā gandrīz nav. Ir tikai vārgulīgi piefilmējumi, kurus piegādā kāds emigrācijas kanāls no Parīzes un liecina, ka kabelis piestājis šajā krastā nemanāmi. Tamperes universitātes pētnieks Mutulani Agbebi uzskata, ka tieši šeit pašlaik notiek lielo valstu cīniņš par komunikācijas sistēmu monopolizāciju. Teorētiski būtu jāpriecājas, ka vietējie iegūs „labāku internetu“ un tas palīdzēs uzlabot ekonomiku un savedīs kārtībā Āfrikas valsts ekonomiskās problēmas. Taču šādu pazīmju nav. Drīzāk jāuzmanās no tā, ka kabeļu īpašnieki var pārdot komunikācijas datus diktatoriem, kuru šajā reģionā netrūkst. Pēc viņa domām ir smieklīgi apspriest tēmu par to, „vai mūs noklausās“. Tikai naivie domā, ka tas netiek darīts. Daudz nopietnāks ir jautājums – kur īpašnieki liks iegūtos datus un kam tos pārdos tālāk. Tieši tāpat kā naivi sava ciltskoka meklētāji bez maksas nodeva savus datus lielajiem amerikāņu uzņēmumiem, kas tos vēlāk pārdeva tālāk. Tagad praktiski visu informāciju, kuru cilvēki izplata citiem par sevi, var savākt, sistematizēt un izmantot noteiktu mērķu sasniegšanai. Džibutijas iedzīvotāji pagaidām nejūtot, ka internets būtu kļuvis ātrāks, lētāks un labāks. Regulārie elektrības pārrāvumi turpinās un ķīniešu klātbūtne redzama ik uz soļa. Gigantu cīņa komunikācijas jomā ir sākusies.
No Džibuti kabelis dodas tālāk. Ienirst Sarkanajā jūrā un iznirst Vidusjūrā. Marseļā. Te atrodas daudzo kabeļu četras piestātnes. Lielākā no tām izkārtojusies zemūdeņu bāzē. Tai piešķirts visaugstākais drošības līmenis. Tur var iekļūt tikai ar pavadoni, fiksējot savus pirkstu nospiedumus kā atslēgu. Ieejot un izejot apmeklētājus nosver uz svariem, kas pārbauda vai nekas nav „paņēmies līdzi“ utt. Gari gaiteņi kā slimnīcā. Zāles pilnas ar iekārtām un serveriem. Vadi, kas pieder klientiem visā pasaulē. Vienā no telpām īpaši augsts drošības līmenis un tā pieder amerikāņiem. Viss dubulti aizsargāts un nodrošināts. Ar šo Marseļa apsteigšot Singapūru un kļūšot par vienu no pasaules vadošajiem centriem. Iespējams, ka tā būs, taču ķīniešu kabelis nav labdarības pasākums. Vai nav bail no spiegošanas? Nē, neesot bail, jo visi tāpat noklausās visu un tas notiek jau sen.
Vai iespējams nepiedalīties spiegošanas karnevālā?
Pagaidām izskatās, ka tas nav iespējams, jo visi izspiego visus. Tikmēr kauja par digitālo varu pasaulē iet tālāk savu skarbo gaitu. Emanuels Makrons ir piekritis šim kompromisam ar ķīniešiem, kamēr otrs stratēģiskais partneris ASV nav zaudējis savu nozīmi. Mūsu pašu Baltijas jūra savilkta ar kabeļiem kā kādreiz 90.gados Purvciema televīzijas kabeļu zirnekļu tīkls. Krustu, šķērsu. Neviena valsts šajā situācijā nav lojāla nevienam. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šajā karā ir tikai divi galvenie spēlētāji – ASV un Ķīna. Piemēram, vienu no kabeļiem Tallina-Stokholma-Helsinki (Baltic Sea Submarine Cable) 1,042 km pavisam nesen (2016) no holandiešiem iegādājās Hongkongas uzņēmums Citic Telecom International, kas faktiski pieder Pekinas varai. Vai ir jēga par šādu īpašnieku maiņu uztraukties? Īpašnieki atbild, ka ievēro Eiropas likumus un prasības, taču zviedru, somu vai igauņu drošībnieki no atbildēšanas izvairās. Kolēģis Mikaels Holmštrēms uzskata, ka neviens skaidri un gaiši nekad neatzīsies, ko īsti dara ar šo informāciju. Taču katra ķīnieša pienākums ir palīdzēt savai valstij visās situācijās un šī nosacījuma dēļ ir jārēķinās ar to, ka patriotisms ir lieliska bezmaksas pakļaušanas svira apstākļos, kad likumi un noteikumi it kā runā tam pretī.
Taču ir arī citas metodes, kā savaldīt kritiķus, nepatriotus un nepaklausīgi domājošos.
Nepatīkami, ka gaidāmo ziemas olimpisko spēļu laikā Ķīnā (nākamā gada februārī) žurnālisti tiks uzraudzīti ar 4000 novērošanas kameru palīdzību, lai vietējas varas iestādes tos varētu atpazīt un sistematizēt pēc sejas vaibstu „nospiedumiem“. Pēc tam visus sarindošot kategorijās trīs krāsu skalā – zaļš, dzeltens, sarkans. Līdzīgu kontroli pār žurnālistiem aicina izveidot arī Latvijā daži konservatīvo partiju aktīvisti. Protams, ka etalons ir „attieksme pret valsti“ kā tādu. Tādejādi diktatūras valstī esošie noteikumi žurnālistu darbā tiks attiecināti arī uz ārzemju kolēģiem un tiem, kas tiks uzskatīti par bīstamiem, darba apstākļi (protams) tiks sarežģīti. Šādi Džordža Orvela prognozētā “uzmanītā“ sabiedrība tiek realizēta dzīvē. Izdomas bagātos veidos.
Visi vēlamies būt brīvi, par to cīnīties spēj un prot ikviens. Cita lieta – saglabāt šo brīvību. Tas ir jau krietni grūtāk. Arī šajā gadījumā mums jāmaksā cena par savu brīvību un tā ir atteikšanās no izdevīgiem darījumiem ar ārzemju klientiem digitalizācijas jomā. Citādi mēs lēti nopirksim ērtu nebrīvību, pat nepamanot, ka esam to izdarījuši.