Visiem tik mīļā „vabolīte“ – tautas vāģis VW

Speciāli TVNET

Vācu „tautas automašīna“ Volkswagen piedzima otrā pasaules kara laikā un to izglāba no pazušanas uzvarētāji –  britu okupācijas karaspēks. Idejas pamatā bija vēlme saražot lētu automašīnu, kas katram vācietim ir „pa kabatai“. Auto modelis pirmo reizi parādījās publikai 1933.gada izstādē Vācijā. Ādolfs Hitlers tikko bija iecelts Vācijas kanclera amatā un jaunais automobilis arī viņam bija ļoti pa prātam. Tobrīd šo automašīnu sauca Standard Superior un idejas autors bija Jozefs Gancs, kas paguva „saskrūvēt“ šīs automašīnas variantus tikai dažos eksemplāros. Tikai 1934.gadā modelis ieguva nosaukumu „vācu tautas automašīna“ jeb Volkswagen. Izgudrotājs un ražotājs bija ebreju izcelsmes un tāpēc viņam nācās strauji pamest Vāciju, savas idejas realizāciju atstājot citiem. 

Liktenīgais Ivans 

Labas idejas rada citas idejas. Tā notika arī toreiz, kad apdāvinātais automašīnu konstruktors Ferdinands Porše iepazinās ar Jozefa Ganca modeli. Kanclers uzticēja Ferdinandam izveidot “vācu tautas automašīnu“, kas arī tika izdarīts. Porše atkārtoja Ganca ideju un novietoja ar gaisu dzesējamo motoru aizmugurē. Lai „vabulītes“ saražotu, tika uzcelta liela auto fabrika pie Volfsburgas. Otrais pasaules karš autoražošanu apturēja un 1945.gadā fabrika vairs neeksistēja. Ēka bija sabombardēta līdz drupu kaudzei, taču strādnieki bija saglabājuši un paslēpuši drošā vietā pāris modeļus, iekārtas ieskaitot. 

Fabrika (pēc kara) atradās britu okupācijas zonā. Sākumā neviens nesaprata, ko ar šo ražotni un pāris modeļiem iesākt. Vispirms tika izjautāti Lielbritānijas autoražotāji, taču viņi nekādu interesi par piedāvājumu neizrādīja. Pēc britu domām „vabolīte“ bija pagalam neglīta automašīna un nekāda nākotne tai nav prognozējama. Arī Henrijs Fords nevēlējās pārņemt savā pārziņā šo „bezcerīgo“ vācu automašīnu fabriku. Tā nu 1945. gadā viss izskatījās tik skumji, ka Volkswagen modeļiem būtu bijis jāiet bojā uz visiem laikiem, jo nevienam no uzvarētājiem tos nevajadzēja.  Taču notikumu attīstībā iejaucās kāds britu majors un inženieris  Ivans Hirsts. Viņš, kopā ar kolēģiem, sāka braukāt ar jauno, savādo automašīnu un konstatēja, ka braucamais ir izturīgs, lēts un viegli ražojams modelis. Britu armija uzreiz iegādājās 20 000 „folksvāgenus“ savām vajadzībām un šī pasūtījuma dēļ tika izglābta fabrika un pati tautas automašīnas ideja. Sākumā Ivans Hirsts maksāja fabrikas strādniekiem par darbu „graudā“ – ar pārtiku. Tikai vēlāk strādnieki sāka saņemt atlīdzību naudā. 

Pirmais „burbulītis“ 1947

Zviedriete Barbrū Klūleja pēc kara devās uz Hanoveri palīdzēt vientuļiem vācu bērniem, jo strādāja kādā palīdzības organizācijā. Viņas uzdevums bija glābt bāreņus no gruvešiem. Jau trešajā misijas dienā Vācijā, viņas automašīnu kāds nozaga. „Biju drausmīgi nikna par to, ka policisti rēgojas uz visiem stūriem, bet manu braucamo ņem un nozog!“-  atceras šodien Barbrū. Pēc viņas domām zagļi bija piekukuļojuši policistus ar sviestmaizēm, jo posts pēckara Vācijā esot bijis „prātam neaptverams“. Pēc dažām dienām briti viņu uzaicinājuši uz jauno VW ražotni. Kāds glīts britu virsnieks viņai oficiāli uzdāvinājis jaunu Volkswagen automašīnu zaļā krāsā. Tas notika 1947.gadā un Barbrū tobrīd bijusi bija 27 gadus veca. Pēc gada viņa atgriezās dzimtenē ar šo savu jauno, zaļo automašīnu, kas kļuva par pirmo “vabolīti“ jeb „burbulīti“ Zviedrijā. Kā norādīja automašīnu eksperts Kristers Gerlahs, tad tieši šī automašīna esot bijis pirmais, no pēckara Vācijas importētais Volkswagens, kuru savā īpašumā ieguvusi apņēmīga un enerģiska jauna zviedriete.