Patiesības aprakstīšana ir bīstams darbs. Par uzdrošināšanos var nākties nostāties tiesas priekšā, lai aizstāvētu savu redzējumu. Tā notiek ar žurnālistiem un līdzīgi norisinājies ar prozaiķiem. Par romānu „Bovarī kundze” Gustavam Flobēram bija jātiesājas, jo daudziem teksts šķita pielīdzināms tikumīgas dzīves amorālam kropļojumam. Viss beidzās „labi“, lai gan pašam autoram nepavisam nelikās svarīgi aizstāvēt vai nopelt savu varoni arī tad, ja minētā personāža dzīve nebija nedz jēdzīga, nedz kādam vajadzīga. Flobērs spēja uzrakstīt romānu – par neko.
Iziešana pa ģimenes durvīm
Katrs no mums startē savā ģimenē, lai izietu lielajā pasaulē un sāktu dzīvot pa īstam. Gustava Flobēra tēvs bija ievērojams ārsts un lielāko mūža daļu strādāja kā ķirurgs. Tas nozīmē, ka nākamais rakstnieks bērnību bija spiests pavadīt akadēmisko slimnīcu pagalmos, gaiteņos, ložņājot pa tukšām zālēm un izspiegojot mirušu cilvēku ķermeņus morga telpās uz galdiem. Ģimenes vārds esot nozīmējis „lielu lāci“ (folkloras teikās) un ar šo kompetenci kabatā, nākamais rakstnieks mēģinājis attaisot vēlāk savu it kā netaktiskumu, nepiesardzību attiecībās ar varoņiem un reizēm arī ar līdzcilvēkiem. Savā guļamistabā viņš vēlējies piekārt pie sienas „liela lāča portretu“, kuru būtu nepieciešams nosaukt šādi: „Gustava Flobēra ģīmetne“ (1845.15.06).
Literāta panākumi ieradās reizē ar romāna „Bovarī kundze“ publicējumu (1856). Šo populāro sacerējumu mēdz vērtēt ļoti pretrunīgi. Bieži – diametrāli pretēji. Emmai ir reāls prototips. Lēmēja šajā tekstā varēja būt Gustava bērnības draudzene Luīze. Viņu rakstnieks mēdza dēvēt arī par savu „literāro vecmāti“ un tieši tāpēc lasīja viņai priekšā visu ko uzrakstīja. Luīze nav tikai klausījusies. Viņa protestējusi, strīdējusies un pieprasījusi pārrakstīt noteiktas epizodes. Emma Bovarī romānā apkraujas ar parādiem „līdz skurstenim“ un turpina tērēties un šķiesties līdz nāvei. „Šopings“ ir viņas dzīves jeb pašapliecināšanās dominējošais veids. Ļoti tipiska parādība tiem laikiem un nav pazudusi arī šodien. Kas bija šie varoņi un kāpēc autors rakstīja par bezjēdzībām? Kā to vērtēt? Kāpēc Flobērs aprakstīja tēlus, kurus daudzi nesaprot joprojām? 1849.gadā, lasot priekšā diviem draugiem „Svētā Antonija kārdināšanu“ (La Tentation de saint Antoine), Gustavs Flobērs piekodināja atklāti un neslēpti paust savu sajūsmu par uzrakstīto. Teksts tika skaļi lasīts priekšā četras dienas pēc kārtas. Fināla publika izskatījās apmulsusi un nogurusi. „Frāzes, frāzes – skaistas un lieliski formulētas. Harmoniskas un sulīgas. Pārpilnas ar grandiozām ainavām un negaidītām metaforām„“ – vēlāk atcerēsies Maksims Dukamps, piebilstot, ka mūzikas vietā, viņiem esot piedāvāta trokšņu buķete. Turpretī „Bovarī kundze“ draugus uzvarēja. Teksts apbūra ar savu mākslas spēku, jo piedāvāja šokējošu un vulgāru 1850.gada Francijas reālismu.
„Bovarī kundzes“ skandāls
Stāsts par ārsta un viņa sievas neveiksmīgo laulību nokaitināja Francijas reliģiozo sabiedrību. Dzīvot šādi, protams, drīkstēja, taču aprakstīt to nevajadzēja gan. Rakstniekam nācās tiesāties un advokātei izdevās viņu izvilkt no jezgas ar pārliecinošiem argumentiem par to, ka Emmas liktenis nav paraugs, bet gan atbaidošs biedēklis pārējām – izdevīgi un pareizi salaulātām franču sievietēm. Pats autors uz šiem argumentiem reaģēja ar pateicību un sapratni. „Pateicoties jūsu lieliskajai aizstāvības runai, es beidzot sapratu ko esmu uzrakstījis„ – viņš adresēja savu pateicības tekstu advokātei Marijai un turpināja iesākto līniju arī nākamajos literārajos darbos. Viņa Emma ir tipisks sava laika „produkts“, jo netiek vaļā no apsēstības pirkt preces, kas nav vajadzīgas. Apsēstība ar nejēdzīgām parašām atspoguļo varones garīgo tukšumu, kas bija provokatīvs pliķis tā laika liekulīgās sabiedrības manierīgajā sejā. No vienas puses ir saprotams, ka Emmas rīcība ir muļķība, nejēdzīga apsēstība. Iespējams tāpēc, ka nelaimīga. Taču no otras puses autors nepiedāvā neko sakarīgāku un labāku ar ko aizrauties un „kam ticēt“. Tāpēc viņa darbi satur vienīgi nejēdzīgus varoņus un šo tēlu veltīgo dzīvi. Parādot sabiedrības neārstējamo muļķību. Glīti paslēpjot to aiz daiļām frāzēm un valodas krāšņajiem izteiksmes elementiem.
Proza ar dzejas spožumu
Jā, Flobērs labi saprata, ka mirdzošs valodas elementu izmantojums var apžilbināt tik lielā mērā, ka lasītājs pat nepamanīs naratīva pieticību. Tātad ir iespējams izmantot prozā dzejas izteiksmes paņēmienus. Apmulsinot šādi lasītāju. Tas ko agrāk sapratām ar darbību (naratīvu), tagad tiek piedāvāts kā emocionālu nospiedumu sekvences. Pie šāda secinājuma nonāca Marsels Prusts, studējot Flobēra darbus. Vēl precīzāk – ir nepieciešama daiļu elementu pārprodukcija, lai sasniegtu Flobēra vēstījuma stilu. Ja Balzaka vai Zolā darbi ir pārpilni ar detalizētiem personu, notikumu lietu aprakstiem, tad Flobēra unikālais stils šokē ar savu krāšņumu, smaržu un pieskārienu maigumu tik lielā mērā, ka mēs pat nepamanām satura neesamību. Nav vēstījuma vai morāles. Ir tikai pasaules ainas piedāvājums bez novērtējuma vai komentāra. Runa šajā gadījumā nav tikai par mantām un lietām. Emma Bovarī patērē ne tikai preces un kleitas, bet pievēršas arī literatūrai. Viņa iebēg „fikcijā“ kā patvertnē un dzīvo tur savu reālo dzīvi. Viņa vēlas kļūt rakstniece, apdziedāt savus mīlas piedzīvojumus tekstos un piedzīvot popularitātes triumfu. Viņas pieeja dzīvei nav nekas jauns, neparasts, novecojis vai aizmirsts arī šodien. Tas pats materiālisms, gigantisku ambīciju uzkrājums un konformisma iemiesojums ir pamanāms katrā otrajā ietekmelē, blogerē vai populārajā personā, kas rotā masu tirāžas titullapas.
Laikabiedru banalitāte
Laikabiedru muļķība ir Flobēra apsēstība un ar to viņš noņemas visu savu mūžu. Viņa darbs par mūžīgo muļķību jeb „Buvārs un Pekušē“ (1881), kas iznāk pēc rakstnieka nāves, ir nežēlīgs laikabiedru aprobežotības atmaskojums. Tas zīmīgi sasaucas ar šodienas antivakseru aktivitātēm un pierāda, kā divi negudri ļaudis cenšas nodarboties ar lielām lietām nejēgā. Viņiem ir gigantiski plāni daudzās sfērās un jomās, bet no iecerētā nekas neiznāk. Taču muļķi neatkāpjas un saražo atkal jaunas muļķību jūras. Tieši tāpat kā tas šodien novērojams interneta komunikācijā, kurā spoža muļķība daudz aktīvāk piesaista lasītāju uzmanību, nekā pārdomāts un intelektuāli pierādīts atklājums. Mani šajos tekstos visvairāk uzrunā nevis muļķu apraksts un viņu alošanās, bet atklājums, ka lielai cilvēku daļai joprojām nav skaidrs, kas ir zināšanas. Ko nozīmē kompetence noteiktā jomā un ar ko atšķiras cilvēki, kas zina, no muļķiem un nezinīšiem, kas tēlo jomas ekspertus. Minētais darbs sasaucas arī ar otru Flobēra sacerējumu, jeb „Vispārpieņemto ideju vārdnīcu“ (Dictionnaire des idées reçue), kas izdots pēc viņa nāves 1911.gadā. To var salīdzināt ar Ambrose Bierce „Sātana vārdnīcu” (”The Devil’s Dictionary”, 1910). Protams, ka šajā darbā tiek ironizēts par sabiedrības lielo pakļaušanos konversācijas vārdnīcām un ticību „enciklopēdiskām zināšanām“, krustvārdu mīklām kā „gudrības testiem“ un nespējai saprast, ar ko gudrs cilvēks atšķiras no liekuļa. Mani pārsteidz viņa secinājumi. Viens no tādiem ir atziņa, ka daudziem joprojām šķiet, ka pirmā un galvenā gudra cilvēka pazīme ir – laba atmiņa. Tas nozīmē, ka muļķību ir gandrīz neiespējami iznīcināt, jo tā nepārtraukti atražo pati sevi. Cilvēku dumjība, laikam ritot, nav palielinājusies. Ir tikai paplašinājušās iespējas to demonstrēt citiem. Par to rakstīja Flobērs un viņa darbus ir vērts palasīt šajās gadu mijas stundās un dienās. Lai veiksmīga lasīšana!