Putins un krievu “YouTube” paaudze

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.

Šoseju pirāti un 3 sekundes, lai nolaupītu automašīnu

Speciāli TVnet

road pirates

Attēls no http://www.noroadpirates.com/who-are-the-road-pirates/

Autoceļš jau sen vairs nav droša vieta autobraucējiem. Ne tikai satiksmes noteikumu pārkāpēju dēļ. Pie vainas ir arī lielceļu pirāti. Tie paši, kas «apstrādā» autobraucējus un pievāc viņu automobiļus. Tikko Latviju un Lietuvu sašūpojusi dramatiskā Ievas Strazdauskaites slepkavība, kas notika, lai nozagtu viņas pārvietošanās līdzekli. Līdzīgas braucamā zādzības uz ceļa, izrēķinoties ar šoferi, piedzīvotas arī agrāk. Tās realizē pirāti, kuru ir salīdzinoši daudz, taču pie mums par viņiem publiskajā telpā runāts nepiedodami maz.

Lietuviešu slepkavas

Jaunās sievietes slepkavas Lietuvā nogādā uz tiesu. Foto TVnet

 

Kas ir šoseju pirāti

Pirms dažām nedēļām 21 gadu vecā zviedriete Alīsija pa ceļam no darba uz mājām apstājās pie krustojuma. Kāds labi ģērbts kungs stāvēja ceļmalā un lūdza palīdzību ar paceltu roku. Izrādījās, ka vīrietim nav vajadzīga tehniska palīdzība, bet gan nauda. Kāpēc Alīsija apstājās?

«Vīrietis izskatījās ļoti nelaimīgs. Bija eleganti tērpies, un neviena garām braucošā automašīna neapstājās un viņam nepalīdzēja. Kā es justos, ja manu lūgumu pēc palīdzības visi noraidītu? Nolēmu nebūt aizspriedumaina un palīdzēt cilvēkam nelaimē. Tāpēc arī apstājos,» skaidro Alīsija1. Vīrietim esot beigusies nauda un nepieciešami līdzekļi, lai iegādātos degvielu. Viņš esot no Dubaijas un rādījis meitenei savus dokumentus, kas izskatījušies viltoti. Pēc tam piedāvājis zelta ķēdi, lai par to saņemtu 20 – 30 eiro degvielai. Tā kā meitenei nebija skaidras naudas, viņa piedāvājās sazvanīt tehnisko palīdzību jeb vilcēju, kas aiztransportētu vīrieša «tukšo» automašīnu uz tuvējo pilsētiņu, kur ir bankas un bankomāti.

Šajā brīdī situācija radikāli mainījusies. Vīrietis saniknojies, no viņa automašīnas izrāpušies vēl divi kungi, kas strauji tuvojušies. Alīsija metusies bēgt, ātri ielēkusi savā braucamajā un aizbraukusi, taču vīrieši zibenīgi sekojuši ar savu «bezbenzīna» automašīnu. Policijas patruļas klātbūtne situāciju atrisinājusi.

««Šoseju pirāti» ar katru gadu kļūst bezkaunīgāki,» konstatē Rietumu reģiona zviedru policijas preses sekretāre Ulla Brehma, «tuvojas pavasaris, un viņi ir klāt. Nevajag apstāties, ja kāds uz ceļa «lūdz palīdzību»! Lūdzu, nedariet to! Arī tad, ja lūdzējs ir kundze gados vai jauna meiča. Nekad nevar zināt, kas izspurgs no krūmiem brīdī, kad būsiet apstājušies uz vientuļa ceļa, lai palīdzētu.» Viņa iesaka neapstāties, taču ziņot par redzēto ceļu policijai.

Policijas kontā jau šogad ir ziņojumi, kuros cietušie informē par laupīšanu pēc apstāšanās ceļmalā, lai palīdzētu. Ceļu pirāti visbiežāk lieto tā saucamo «palīdzības lūgšanas» metodi, lai, sagaidot savu upuri, to aplaupītu vai pat nogalinātu. Šā līmeņa krāpnieki aplaupa cilvēku, kas apstājies, lai palīdzētu: 1) lūdzot naudu, 2) piedāvājot viltotas zeltlietas, 3) pieprasot naudu vai automašīnu, draudot ar nazi vai ieroci.

Ļoti izplatīta metode ir uzrunāt upurus degvielas uzpildes staciju tuvumā. Parasti pirātiem «neizdodas» iepildīt degvielu savā automašīnā ar savu bankas karti un šim nolūkam tiek izmantota upura maksājumu karte. Kā kompensāciju blēži mēdz piedāvāt skaidru naudu, taču banknotes pēc tam izrādās viltotas.

Autolaupītāji un viņu paņēmieni

Mēdz klāties arī ļaunāk, ja nākas sastapties ar vajātājiem, kas plāno nozagt braucamo. Gabriels (27) un Nīna (26) autolaupītājus sastapa aizvadītajā vasarā, braucot ar savu stilīgo motociklu pa E6. Pirātu uzbrukums norisinājās vēlā vakara stundā ar trim automašīnām. Tās ielenca motociklu no trim pusēm un, samazinot ātrumu, centās panākt apstāšanos žestikulējot. Gabriels atzīstas, ka tikai šajā situācijā beidzot sapratis, kas īsti notiek. Sabijies. Aiz muguras sēdējusi Nīna. Tobrīd centies atcerēties visu, kas par līdzīgām situācijām lasīts sociālajos medijos. Viņam izdevies ar dažiem manevriem apmānīt vajātājos un izrauties no tiem, taču vajātāji turpinājuši lielā ātrumā sekot iecerētajam laupījumam. Viss beidzās labi. Abi izglābšanos no pirātiem nosvinējuši ar iesniegumu policijai un diskusiju kluba nodibināšanu Facebook vietnē. Tā paredzēta automašīnu un motociklu vadītājiem, kas piedzīvojuši līdzīgus incidentus ar «šoseju pirātiem» un gangsteriem.

Izrādās, ka šo pirātu īpaši daudz ir tieši Gēteborgas tuvumā. «Ja braucamajam nav spēcīgs motors un šoferis nespēj asprātīgi manevrēt, tad uzbrukums var beigties bēdīgi,» konstatē Gabriels. Viņam šķiet, ka sabiedrība ir plašāk un detalizētāk jāinformē par šoseju pirātu un autolaupītāju metodēm un paņēmieniem. Tas palīdzēšot automašīnu un motociklu vadītājiem saprast situācijas uz ceļa un no riskiem izvairīties.

Pirātu uzbrukumi notiek arī pie mums Baltijas valstīs. Pērn Lietuvā, piemēram, cietušie esot bijuši uzņēmēji no Latvijas. Uzbrukums norisinājies naktī pie Ķēdaiņiem. Vajātājiem izdevies apstādināt automašīnu un varmācīgi izsēdināt no tās īpašniekus, ceļa malā bez braucamā un mobilajiem telefoniem.

Stokholmā pirāti darbojas jau sen. Intensīvi.

Stokholmas rudens statistika

Stokholmu autozagļi apsēduši jau sen. Tie nolūko automašīnas un gaida to īpašniekus, lai varmācīgi atņemtu atslēgas. Piemēram, 6. oktobrī plkst. 16.48 Stokholmas priekšpilsētā Sundbibergā trīs laupītāji šādi uzbrukuši sievietei, kas grasījusies novietot savu automašīnu stāvvietā. Viens no uzbrucējiem mēģinājis sagrābt aizdedzes atslēgas, taču tas neizdevās. Tāpēc viņš iespēris šoferei pa galvu un tā ieguvis nepieciešamo trofeju. Uzbrucēji bijuši vecumā no 17 līdz 20 gadiem, maskēti. Viņu plāns neizdevās tāpēc, ka iejaucās liecinieki, kas stāvvietā izbaidīja trijotni un palīdzēja sievietei nokļūt slimnīcā.

Starp citu, sievietes pie stūres mēdz būt izplatīts «šosejas pirātu» medību objekts. Īpaši situācijā, ja sieviete pārvietojas pirātiem vajadzīgajā automašīnā.

Aizvadītā gada laikā Stokholmā nozagtas vairākas dārgas automašīnas, izmantojot līdzīgu uzbrukuma metodi. Īpašniekiem uzbrūk pie mājas, stāvvietās vai degvielas uzpildes stacijās. Uzbrucēji mēdz būt maskēti un upuris – traumēts uz mūžu.

Piemēram, 25. novembrī plkst. 02.21 Stokholmā kāds maskēts vīrietis negaidot uzrunāja tumši pelēka Audi īpašnieku Statoil degvielas stacijā. Viņš draudēja ar pistoli un pieprasīja atslēgas. Tuvojās vēl trīs maskēti vīri un pavēlēja arī pasažieriem atstāt salonu. Laupītāji aizbrauca ar Audi, un policijai neizdevās sadzīt pēdas nedz nozagtajai mašīnai, nedz laupītājiem.

  1. novembrī 21.52 līdzīgi tika nolaupīta cita automašīna Stokholmas priekšpilsētā Uplands Brū.

Turpat 4. novembrī divi maskēti vīri plkst.18.55 aplenca stāvvietā novietotu Volvo XC90, kurā sēdēja sieviete. Maskētie vīri atrāva automašīnas durvis un izrāva sievieti ārā no automašīnas salona. Atņēma atslēgas, pēc tam saspārdīja zemē notriekto automašīnas īpašnieci. Pēc tam aizbrauca nolaupītajā automobilī. Sieviete tika nogādāta slimnīcā, taču nolaupīto Volvo policija neatrada.

21.oktobrī plkst. 18.22 «šoseju pirāti» atņēma atslēgas kādam kungam, kas izkāpa no savas automašīnas industriālajā Ulfsundas rajonā Stokholmā. Automašīnu izdevās atrast un atgūt, taču laupītājs joprojām nav noskaidrots. 7. oktobrī plkst.15.12 jauna sieviete piebrauca ar savu Porsche Cayenne pie savas privātmājās Stokholmā. Izkāpjot viņu ielenca maskēti vīri un pieprasīja aizdedzes atslēgas. Sieviete panikā aizmeta atslēgas zālājā. Laupītāji pacēla, ielēca automašīnā un aizbrauca. Aizturēto šajā lietā joprojām nav. 6. oktobrī plkst. 17.59 kāds maskēts vīrs centās atņemt automašīnas atslēgas kungam, kas iepildīja degvielu savā automašīnā. Laupītājam iecerētais gandrīz izdevās, taču iejaucās policija, kas negaidīti ieradās notikuma vietā. Uzbrucēju aizturēja un tiesāja. Laupīšana neizdevās arī 6. oktobrī Sundbibergā, plkst.16.48, kad trīs maskēti laupītāji centās atņemt automašīnas atslēgas kādai sievietei. Viņi dauzīja sievieti ar ceļgaliem pa vēderu un spēra ar kājām pa galvu, taču iejaucas garāmgājēji, tāpēc laupīšana neizdevās. 5. oktobrī trim maskētiem vīriešiem plkst. 19.43 izdevās izsekot Audi 4RS Avant īpašnieci un atņemt viņai aizdedzes atslēgas brīdī, kad viņa grasījās iekāpt savā braucamajā. Sievietei tomēr atļāva savākt suni no bagāžas nodalījuma, taču automašīnu nozaga bez pēdām. 16. septembrī līdzīgā veidā trim laupītājiem izdevās nolaupīt Audi S5 atslēgas no īpašniekiem, kas plkst.19.03 atgriezās no veikala. Tāpat tas notika arī 3. septembrī plkst.16.17. Arī šajā pēcpusdienā laupītājiem izdevās atņemt atslēgas Volvo V40 īpašniekam un nolaupīt braucamo degvielas uzpildes stacijā. Līdzīgi tika nolaupīts arī kāds cits braucamais, 30.augustā plkst 17.15 Stokholmas centrā.3

Zviedrijas galvaspilsētās rudens autozādzību uzskaitījums piedāvā dažāda «kalibra» un «prestiža» automobiļus. Rodas iespaids, ka laupītāji meklē un zog to, kas zagto mantu pārdošanas tirgū tiek pieprasīts. Tas nozīmē, ka neviens nav pasargāts no pirātu sirojumiem. Ieskaitot arī tos, kas brauc ar parastajiem «tautas vāģiem». Piemēram, 2.septembrī plkst.11. 21 kādā Stokholmas krustojumā no sava Volkswagen Passat tika izgrūsta sieviete. Laupītājs pievāca braucamo, «izmeta» īpašnieci citā krustojumā, pēc tam izraisīja virkni satiksmes negadījumu un pamanījās pat sabraukt kādu kājāmgājēju.

Starp citu, zviedru policija jau sen publiski brīdinājusi, ka zagļi prot distancēti manipulēt arī ar signalizāciju un aizdedzes atslēgām. Divas metodes ir visiecienītākās: 1) zagļi izmanto tehniku, kas traucē aizslēgt automašīnu; 2) izmanto sarežģītākas ierīces, kas ļauj «nolasīt» un «nokopēt» atslēgas signālu un atslēgt automašīnu arī tad, kad īpašnieka vairs nav klāt. Šīs metodes pirāti izmanto blīvi apdzīvotās vietās: pie lielveikaliem, stāvvietām. Pēc tam automašīnas tiek apzagtas un reizēm arī nolaupītas.

Zog automašīnu, noslepkavojot tās īpašnieku

Diemžēl notiek arī tā. Jaunākie un skaļākie publiski izskanējušie gadījumi ir divi: poļu tālbraucēja šofera Lukaša Urbana (37) noslepkavošana Vācijā, lai pēc tam izmantotu viņa automašīnu Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju iznīcināšanai pērnā gada 19.decembrī Vācijas galvaspilsētā. Šoferi sagūstīja un nogalināja trīs islāma kaujinieki, kas izmantoja viņa smago automašīnu kā masu slepkavības ieroci. Otrais – marta sākumā notikušais traģiskais notikums Lietuvā, kad nežēlīgi tika nogalināta Ieva Strazdauskaite (26), lai nolaupītu luksusa automašīnu Audi A7, ar kuru meitene pārvietojās.

Šosejas pirāti eksistē un nekur nav pazuduši. Tieši tāpat kā pie Somālijas krastiem jūrā, tāpat arī uz mūsu šosejām un lielceļiem viņi tvarsta savus upurus. Tos pašus, kas nesaprot situāciju, apstājas, lai palīdzētu, un kļūst par laupītāju ēsmu.

Ko varam darīt lietas labā? Svarīgi ir zināt, ka šāda zagšanas forma eksistē, un tāpēc prast neapstāties, ja vientuļā vietā kāds uzbrūk ar automašīnu. Būtu svarīgi uzzināt šajā jautājumā arī ceļu policijas nostāju, lai noskaidrotu, vai mums ir vai nav jāapstājas, ja pēkšņi no mežmalas iznirst laupītāji, kas maskējušies policijas tērpos. Šis jautājums ir ļoti nopietns un pieprasa publiskas diskusijas, lai gājēji, šoferi un policija beidzot sāktu apspriest šo situāciju plašāk publiskajā telpā. Tad mums, iespējams, izdosies palīdzēt daudziem no mums izvairīties no nepatīkamiem incidentiem uz ceļiem, maģistrālēm un šosejām pirātu uzbrukumu rezultātā.

Ziemeļvalstīs pastāv uzskats, ka dārgu automašīnu nolaupīšana rietumos ir postsovjetisko valstu hobijs. Ja pazūd kārtējā dārgā automašīna vai velosipēds no Lidinges vai Djuršholmas stāvvietas, tad secinājums mēdz būt tikai viens – «atkal austrumeiropieši». Latvija un Lietuva arī tiek iekļautas šajā «laupītājvalstu sarakstā», uzskatot, ka netīrās naudas «atmazgāšana» Latvijas bankās un nozagto luksusa automašīnu «pārtaisīšana pārdošanai» esot mūsu valsts neredzamā biznesa aprindu rūpals. Ja mūsu banku grēkus pamazām sāk atmaskot ārzemju finanšu plūsmu izmeklētāji, tad «šoseju pirātu» darba tehnoloģija pieder tikai un vienīgi mīklu minētāju atraktivitātēm.

Runāsim par to plašāk un izglītosim cilvēkus

Jau iepriekš norādīju, ka tieši sievietes ir ļoti iecienīti «šoseju pirātu» upuri. Stokholmā reģistrēto rudens automašīnu nolaupīšanas uzskaitījums 2016.gada nogalē parāda, ka ar «daiļo dzimumu» pie stūres laupītāji izrēķinās varmācīgi. Ja nolaupīto autiņu šoferus vīriešus viņi «vienkārši atstāj ceļmalā», tad sievietes tomēr piekauj un sadunkā tik smagi, ka pēc tam jāmeklē palīdzība slimnīcā.

Par «Austrumeiropas šosejas pirātu» jeb «autolaupītāju» rūpala detaļām ko vairāk un sīkāk uzzināju, izlasot vietējo zviedru laikrakstu. Toreiz vietējā pilsētas avīzīte, kuru iespiež un izplata bez maksas visām pasta kastēm rajonā, ziņoja, ka centrā kāda sieviete aplaupīta ļoti neparastā veidā. Zagļi gaidījuši savu upuri centrā pie krustojuma ap pulksten 12.00. Stokholmieši šajā laikā bauda savu ikdienas lenču, un gājēju uz ielas mēdz būt maz. Sieviete braukusi viena, apstājusies pie sarkanā signāla krustojumā. Laupītāji ielēkuši viņas (pie krustojuma sarkanās gaismas) stāvošajā automašīnā un apdullinājuši, lai pēc tam nozagtu braucamo. Nozagtās automašīnas īpašnieci vēlāk atrada pāris kilometrus tālāk, nozāļotu un izmestu stāvvietas stūrī pie tilta. Avīze ieteica uzmanīties arī no savādiem braucējiem, kas cenšas panākt automašīnas apstāšanos, uz brauktuves braucot līdzās, pa priekšu vai kā citādi pievēršot sev uzmanību un pieprasot apstāšanos.

Mana pieredze

Tā kā dzīvoju tieši šajā rajonā, sāku domāt arī par savu drošību. Pāris dienas vēlāk pusdienlaikā braucu ar automašīnu cauri liktenīgajam krustojumam un pamanīju, ka mani apdzen kāds «lidojošais zārks», kurā sēž vairāki vīrieši. Viņi plātījās un rādīja, ka manai automašīnai uz jumta «kaut kas ir noticis». Braucām paralēli – es joslā, viņi man līdzās pa joslu, kas paredzēta transportam pretējā virzienā. Uz ceļa neviena nebija. Nereaģēju, jo zināju, ka uz jumta neko nelieku. Vajāšana turpinājās diezgan ilgi. Vīri žestikulēja, vēra vaļā sava auto logu, centās mani uzrunāt, kaut ko mest manā virzienā, bet es nereaģēju. Uzņēmu ātrumu un braucu tālāk. Pie intensīvās satiksmes uz Ziemeļu Karaļa ceļa viņi pazuda. Tikpat pēkšņi kā parādījušies. Piestāju pie lielveikala un pārliecinājos, ka manai automašīnai nekas nebija noticis. Policijai neziņoju. Tagad saprotu, ka par šo gadījumu vajadzēja runāt publiski gan toreiz, gan tagad.

Ceru, ka šī mana pieredze noderēs kādam citam šoferim brīdī, kad uz tukšas brauktuves parādīsies žestikulējošs «lidojošais zārks». Iesaku pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas braucot un apstājoties pie krustojumiem. Neiesaku apstāties un palīdzēt «glīti tērptiem kungiem» ceļmalā. Iesaku pārbaudīt, vai automašīna ir aizslēgta brīdī, kad to atstāsiet pie Alfas vai Spices.

Lielceļu pirāti nav neuzvarama vienība, ja esam gatavi kaujai ar tiem.

Ikvienas komunikācijas lielākā problēma ir ziņojuma saprašanā. Bieži mēs vairāk koncentrējamies uz atbildēšanu, nevis vēstījuma izpratnes virzienā. Lielceļu bandīti pamet naivajiem un lētticīgajiem «komunikatīvos āķus» ceļmalā un gaida upurus. Auto zagļi ierīko kustīgus slazdus. Taču brīdī, kad nekas nav drošs, viss kļūst iespējams. Izeja no problēmas visos gadījumos ir atkarīga no mūsu pašu kompetences un prasmēm.

To arī liksim lietā jau rīt.

Jo sezona ir jau klāt.

Atsauces:

(1) Expressen. 2014.02.03.

(2) Upsala Nya Tidning. 2016. 24.03.

(3) Dagens Nyheter. Stockholm. 2016.27.12.

Latviešu leģionāri un mūsu atbildība pagātnes priekšā

Speciāli TVnet 

1944 kadrs no filmas

Kadrs no filmas “1944”

Gājiens uz pieminekli Rīgā, piemiņas brīži Lestenē aizvadīti. Rīgas centrā piedalījušies un skatījušies ap 2000 cilvēku, piecas personas aizturētas. Tātad 16.marta «virves vilkšanas mačā» šogad «uzvarējuši» manifestētāji. Krievijas Ārlietu ministrija ceturtdien nosodījusi notikušo leģionāru piemiņas dienas gājienu, mudinot starptautisko sabiedrību «paust savu viedokli», kas nozīmē nosodīt un sašust.

Taču konkrētas pretējās frontes «politisko piruešu» akcijas Bastejkalna zonā netika novērotas. Atviegloti nopūtīsimies? Nedomāju, ka kauja ar tā saucamajiem «antifašistiem» tagad pieklususi vai beigusies. Mānīgais miers, iespējams, izskaidrojams ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, un Saskaņa, kas valda Rīgā, vēlas labi izskatīties arī latviešu vēlētāju acīs, kuri leģionāru gājienu no Jāņa baznīcas līdz Mildai nenovērtē tik sakāpināti kā aizturētais Aleksandrs Giļmans vai Kremļa tehnologi.

Putinistu stratēģijas ir zināmas un afektā neatslābst. Tur nekā jauna nav. Taču kaitinošs ir kas cits – mūsu pašu sabiedrības sašķelšanās divās grupās 16.marta notikumu vērtējumā. Vieni šo iniciatīvu vairāk vai mazāk atklāti nosoda, aicinot sirmos kungus vākties projām no centra Lestenes kapu virzienā. Tā būšot ideoloģiski ērtāk un praktiskāk. Otri izmanto publisko apjukumu un piesprauž viņu ciešanas pie saviem karogiem («VisuLatvijai»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK), izmantojot kara veterānu gājienu savai politiskajai priekšvēlēšanu aģitācijai. Nav nekādas atšķirības starp to, kā Saskaņas līderi «piesmērējas» 9.maija līksmotājiem Pārdaugavā un «nacionāļi» leģionāriem Bastejkalnā. Stratēģija līdzīga, lomas (ietekmes sfēras) sadalītas un vēlētāji arī.

Leģionāru trauma nedzīst

Tas, ka Putins savā propagandā manipulē ar Otrā pasaules kara veterāniem nav nekas jauns. Kara varoņu godināšanai tika pakļauts viss PSRS propagandas aparāts kopš 1945.gada. Tika slavināti visi pēc kārtas, pat Sarkanās Armijas neliešus, kara laupītājus un sieviešu izvarotājus ieskaitot, jo uzvarētājus jau netiesā. Tika izdomāti arī nereāli, neesoši varoņi, izfantazētas kara propagandas sāgas par nebijušām kaujām, neeksistējošiem uzbrukumiem un patriotiskajiem aktiem, kas ir tikpat ticami kā Lieldienu zaķa piedzīvojumi Rīgas Jūrmalā.

Savādi, bet vairums tiem noticēja. Bez tam Sarkanās armijas veterāni visu pēckara periodu Latvijā piedzīvoja izredzētu un cienījamu cilvēku statusu, par deficīta preču veikaliem un naudas privilēģijām nemaz nerunājot. Viņu pārticības līmenis vienmēr bija virs vidējā, bērnu izglītības iespējas priviliģētas un veselības aprūpe daudz labāka, nekā bija iespējams caurmēra homos sovieticus. Turpretī otrajā pusē karojošie skaitījās gūstekņi un maksāja par savu pagātni pēc pilnas programmas. Nekādu privilēģiju šiem kara veterāniem nebija, tikai problēmas un klapatas. Piemēram, latviešu leģionāru bērniem nebija iespējas iegūt noteiktas profesijas, studējot augstskolā, ieņemt amatus, piedalīties ārzemju komandējumos, jo tēva «noziegumam» nebija noilguma skaudrajā padomju valstī. Saprotams, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas šie padomju režīma «iezīmētie» cilvēki beidzot jutās atviegloti.

Nedomāju, ka viņi no mums pieprasīja godināšanu sarkanarmiešu stilā. Šķiet, ka viņi vēlējās izkļūt no pazemojošās situācijas un noņemt no galvas «noperamā muļķa» podu, kuru padomju režīms bija uzspiedis galvā viņiem un viņu ģimenes locekļiem. Viņiem vajadzēja izpratni un akceptu pēckara traumas izārstēšanā. Kur sākās kļūda? Mūsu attieksmē pret viņiem vai viņu attieksmē pret mums?

Padomju režīms mums iemācīja armijas parādes. Tās notika visos lielākajos valsts svētkos, kad, papēžus piesitot un ģīmjus pa labi pagriežot, armijnieki soļoja pa krastmalu vai Sarkano laukumu, slavinot staļinus, hruščovus, kalnbērziņus vai brežņevus. Pirms un pēc viņiem ripoja tanki, lielgabali un vēl virkne kara krāmu, kas demonstrēja agresīvās impēriskas koloniālās lielvalsts – Padomju Savienības spēku un bardzību. Normālas, neagresīvas valstis šādas armijas parādes nerīko. Iespējams, ka staļinisti mums iemācīja armijas slavināšanu gājiena formā. Tagad mēs bez tā vairs nespējam dzīvot. Pat 18. novembrī pa Daugavas krastmalas asfaltu maršē visu veidu armijnieki, lai pierādītu, ka viņi mums ir. Savādi, ka kādam šī akcija joprojām šķiet vērtīga un vajadzīga.

Kara veterānu parāde šajā kontekstā nav nekas neparasts mūsu publikai. Taču vairumam ārzemnieku šāda armijas un kara veterānu mīcīšanās pa lielpilsētu centriem nav īsti saprotamas izpausmes. Tāpēc interpretācijas uz āru par to, «ko tas nozīmē» un kāpēc kara veterāni regulāri vēlas demonstrēt sevi bērniem un mazbērniem uz ielas gājiena formātā (pilsētas centrā), ļoti atšķiras. Gan austrumos, gan rietumos.

Kura pusē karot

Toreiz, kad vairums no šodienas veterāniem devās karā, frontes pusi izvēlēties nebija iespējams. Vēl mazāk varēja paredzēt, kurā pusē karot būtu pareizāk, jo abi virspavēlnieki bija cietsirdīgi diktatori, tāpēc izvēle starp mēri vai holēru nebija risinājums. Visi, kas karoja Otrā pasaules kara frontēs, bija un paliek divu diktatoru Staļina un Hitlera upuri. Patiesu uzvarētāju viņu vidū nav. Staļins uzvarēja, bet nodzina postā Krieviju. Vācija zaudēja, bet izķepurojās, sasniedzot labklājību. Loģiski, ka lielākais Otrā pasaules kara traģisms ir apstāklī, ka Hitlers tika novākts, bet Staļinam sabiedroti atļāva palikt dzīvam un turpināt nejēdzības.

Jā, latviešu leģionāri ir sava laikmeta upuri. Taču viņu ieguldījums karā nav 100% viennozīmīgs. Daļa no viņiem bija varonīgi karavīri, bet daži – soda ekspedīciju bendes. Tieši tāpat kā sarkanarmieši izskatījās un rīkojās frontes otrajā pusē. Neredzu atšķirības starp vieniem un otriem pēc būtības. Kāpēc tad leģionāri ir sliktie un sarkanarmieši labie? Tāpēc, ka Vācija ir izventilējusi savu kara pagātni un atteikusies no veterānu un kara uzvaru glorificēšanas strikti un principiāli, bet KrievijaPSRS mantiniece to nav izdarījusi. Sabiedrotie šo nostāju nav nosodījuši. Tāpēc vāciešiem vairs nav godināmu Otrā pasaules kara varoņu, bet krieviem tādi ir joprojām.

Šajā situācijā mūsu leģionāru demonstratīvais lūgums godināt viņus 16.marta gājienā paliek sabiedriskās telpas nesaprasta akcija. Lai gan viņiem ir visas tiesības šādi rīkoties, jo Waffen SS vienības (15. un 19. divīzijas), VI SS korpuss, latviešu policijas bataljoni, robežapsardzības pulki, būvpulki un citas vienības bija iesaukti armijā vācu okupācijas apstākļos. Vairums – piespiedu kārtā. Tieši tāpat kā Sarkanā armija un vēlāk Padomju armija tāpat ar varu iesaistīja savās rindās mūsu valsts iedzīvotājus sarkanās okupācijas apstākļos. Jā, protams, leģionāru rindās bija arī nelieši. Cilvēku sabiedrība nekur nav viendabīga, tāpēc mazākuma kļūdas nemēdz attiecināt uz vairākumu. Starp citu – tajā pašā – sarkanarmiešu frontes otrajā pusē bija pietiekami daudz čekistu un smeršistu, kas ar ieročiem rokās dzina uz priekšu krievu puišus pāri mīnētiem laukiem, lai, uzspridzinot pirmo un otro, rindu lēti un ātri atmīnētu frontes līnijas. Kur nu vēl Gulaga sargi un apmetņu uzraugi, ziņu pienesēji, partorgi un visi pārējie. «Tā ir traģēdija – no vienas puses latviešu leģionāri bija karavīri, kas cīnījās frontē, bet no otras puses viņi diemžēl bija noziedzīga, totalitāra režīma – nacionālsociālistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Un nereti aizmirstam, ka arī pretinieks – PSRS – bija tikpat noziedzīgs, totalitārs režīms. [Leģionāri] bija ķīlnieki starp diviem dzirnakmeņiem. Neviens jau 16. martā neiet un nepriecājas par leģiona izveidošanu vai Hitleru.» (TVNET, 16.03.2017.)

Praids un leģionāru gājiens

Salīdzinājums izaicinošs, taču precīzs. Gan vienus, gan otrus noteiktas sabiedrības daļas nevēlas redzēt gājienā Rīgas centrā. Gan vieni, gan otri vēlas pasvītrot savu eksistenci un tiesības, taču zināmos iedzīvotājus slāņos šī demonstrācija nepatīk.

Leģionāru gadījumā visnožēlojamāk reaģē abas bijušās okupācijas valstis – Vācija un Krievija. Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts bija okupēta, un tāpēc mūsu valsts nevarēja savus pilsoņus aizstāvēt pret iesaukšanu okupantu armijā. Pašiem puišiem šajā situācijā bija jāpieņem lēmumi, kā rīkoties. Nav svarīgi, kādi bija viņu motīvi pievienoties okupācijas karaspēkam labprātīgi vai piespiedu kārtā. Aculiecinieki ziņo, ka pēdējos kara mēnešos vācieši ķēra puišus uz ielām Rīgā un ar varu veda uz iesaukuma punktiem. Okupētā valstī visu nosaka okupants. Tāpēc nožēlojama ir Vācijas reaģēšana uz tradicionālajiem leģionāru gājieniem Rīgā. Viņiem būtu publiski jāatvainojas Latvijai un mūsu leģionāriem par nodarījumu. Tieši tāpat kā ieslodzītajiem nāves vai darba nometnēs. Gaidīt no Krievijas izpratni šajā jautājumā pagaidām ir pāragri. Taču no mūsu valsts vadītājiem šāda izpratne un pretimnākšana šiem sirmgalvjiem ir vairāk nekā obligāta.

Izlikšanās vai izteikšanās

Jā, ir skaidri un gaiši jāatzīst, ka leģionāru likteņi ir mūsu vēsture. Mēs paši to neizvēlējāmies, bet tā nu tas reiz notika. Apstākļi un situācija bija nepateicīgi, un okupanti noteica visu.

Šos cilvēkus neglorificējam kā varoņus, bet akceptējam kā kara dalībniekus, kuri pelnījuši publisku izpratni par to, kas ar viņiem ir noticis. Tieši tāpat, kā to ir pelnījis ikviens kara un okupācijas laikā garīgi kontuzēts cilvēks. Viņi nav neredzami rēgi, bet gan reāli cilvēki, kuri ir pelnījuši izpratni, nevis vajāšanu.

Tāpēc nožēlojama ir Latvijas politiskās varas aprindu gļēvulīgā izlikšanās, kā šādas problēmas nav un ka sirmgalvjiem ierādītais «stūris» ir tikai un vienīgi kapi. Izvairoties no šīs problēmas publiskas apspriešanas un godprātīgas risināšanas, mēs izskatāmies nožēlojami mīkstčaulīgi attieksmēs ar savu vecāku un vecvecāku pagātni.

Ja reiz pasaule nesaprot, kāpēc cienām šos 50 gadus vajātos cilvēkus, tad mums pašiem «tas» pasaulei ir jāpaskaidro. Pārdaugavas stikla kalns jeb «konferenču bibliotēka» ir perfekta vieta regulāru, starptautisku zinātnisku konferenču rīkošanai par leģionāru tēmu ar izeju uz pasaules medijiem. Šim nolūkam noderēs arī māksla, kas pagaidām nepietiekami nopietni nodarbojas ar šo – mūsu tautai tik svarīgo problēmu izgaismošanu. Filmas «Es visu atceros Ričard» turpinājuma pagaidām nav. Igauņi tikko piedāvāja ko interesantu šajā virzienā. «1944» bija 2015. gada labākā igauņu filma, kas piesaistīja neskaitāmus skatītājus Ziemeļvalstīs un izraisīja protestus Krievijā. Tā apskata igauņu karavīru likteņus kara beigu fāzē, abpus frontes līnijai. Teātra režisors Elmo Nüganen līdz šim zināms ar trim lieliskām filmām. Pēdējā veidota sadarbībā ar somu producentu Ilkka Matila un ir izdevies darbs. ««1944» ir kolektīvs, terapeitisks process, kas dažiem palīdz, bet citiem izraisa histēriju. Krievu mediji pret filmu izturas ļoti bargi,» konstatē recenzijā Silja Sālgrēna Fūdstada /1/, «Saprotams, ka šodienas attiecības ar kara notikumiem ir ļoti jūtīga tēma, īpaši tad, ja uz ekrāna parādās Otrā pasaules kara tēma, kas neatbilst Krievijas pašreizējām interesēm. Viņi reaģē uz visu, kas tiek uzskatīts vai tiek tulkots kā Krieviju kritizējošs,» konstatē filmas producents no Somijas. Viņam šķiet, ka šī igauņu filma piedāvā platleņķa skatienu uz kara notikumiem un personām, kas tajā piedalījās kā karavīri. Taču izrādās, ka, neraugoties uz Krievijas oficiālajiem protestiem, to 650 000 reizes internetā ir noskatījušies tieši krievu skatītāji.

Noderēs arī mums. Iedvesmai.

Katrai paaudzei ir jāizkaro sava kauja. Leģionāri savu ieguldījumu cīņā ar sarkano mēri ir devuši. Ideoloģisko kauju ar lieliniekiem turpinām tagad mēs paši. Citā ringā, ar citiem ieročiem. Neaizmirstot atbildību pagātnes priekšā.

/1/ Estniskkrigsfilm kritiseras hårt i Ryssland. Yle, 2015.04.05.

1941-g-1-julijs

Pakāpties uz citiem – intelektuāli vājo metode

Speciāli TVnet 

pakapties uz citiem

TVnet kolāža

 

Tā dara daudzi. Jau sen. Viņi uzrāpjas virsū cita gudrajām, labajām domām un pakapā ar nazi, lai tās saplīst gabalos. Pašūpo autoritātes uz viņu postamenta, palēkājot tām pa pakaušiem, un pēc tam zviedz par to, kā apjukušais klasiķis «iebēg krūmos». Katru var apvemt un ikvienu drīkst aplīmēt ar apmelojumiem kā afišu stabu, noskatoties, kā vēmekļi pielīp un etiķetes saaug ar upura ādu.

Respektablo un viedo cilvēku laiks ir garām. Gudru un cienījamu ļaužu vairs nav. Tie ir tikai grāmatās un vecās filmās. Tāpēc plosīklas un anarhisti gavilē. Interneta sociālie tīkli nelāgo ierašu paspilgtina, jo tagad katru var iemīdīt zemē vai apliet ar vircu himnas akordu pavadījumā. Tas, kas agrāk skaitījās nepiedienīgi un nepieklājīgi, šodien pārvērties sertificētā dzīves stilā. Taču ir arī jaunas iezīmes, no kurām pašlaik spilgtākā ir faktu nomaiņa ar emocijām. Kā dzīvosim tālāk?

Sajūtas pret faktiem

Atceros, kā 2015.gada rudenī visa Eiropa sastinga noslīkušā kurdu puisīša priekšā, kas bija izskalots no Vidusjūras viļņiem bēgļu paisuma laikā. Attēls iešūpoja mūsu līdzcietību, taču notikuma politiskajiem pretiniekiem «šādas bildes» nevajadzēja. Tās neiederējās viņu propagandas kontekstā un tāpēc arī, piemēram, zviedru neonacionāļi tūliņ sagudroja nepatiesības par mirušo bērnu Ailanu Kurdi (Aylan Kurdi), lai pēc tam tās izplatītu pasaulē kā mediju «melu ziņu» atmaskojumu. Viņi pakāpās pat uz nomiruša bērna.

Uz jautājumu – «Kāpēc jūs izplatāt melus? Tas nav godīgi!» – SD politiķi atbild: «Tu tā domā! Tā ir tava patiesībā. Mēs domājām ar jūtām! Emocionāli. Mums ir cits piegājiens. Redzēs, ko teiks tauta!» Iespējams, ka viņiem bija sajūtas, ka Eiropa jau grimst un slīkst musulmaņu bēgļu straumē. Tāpēc simts cilvēku vietā viņi ziņoja par miljonu. Pieņemu, ka viņiem bija bail šajā plūsmā noslīkt ar visu savu identitāti. Iespējams, ka tieši tāpat – «ar jūtām» (smadzeņu un loģikas vietā) domāja arī ASV prezidents Tramps, brīdī, kad viņš nesen satraukts ziņoja pasaulei par «kārtējo teroristu uzbrukumu Zviedrijai» kādā piektdienas vakarā. Nekāda uzbrukuma nebija. Viņš sajauca faktus ar emocijām, kuras bija guvis, noskatoties emocionālu Fox ziņu sižetu. Ar emocijām (smadzeņu vietā) kāds organizēja arī prezidenta Vējoņa tikšanos Dubaijā ar Šleseru un viņa dēlu pie viena vakariņu galda, kur kā fons bija piesēdinātas klāt pāris dekorācijas austrumnieku apģērbā. Bailēm ir lielas acis.

Emocijas pret faktiem. Tā ir smaga kauja, jo jau sen zināms, ka jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts. Trampa svītas iedarbinātā «fake news» kampaņa pret masu medijiem ir tieši no šīs operas – faktu vietā tiek piedāvātas emocijas «informācijas iesaiņojumā». Jo šo cilvēku dzīves jēga nav patiesības noskaidrošana, bet gan savas taisnības uztiepšana.

Pakāpšanās uz otru

Gandrīz visas sabiedriski politisko jautājumu debates, kuras aizvadītajā laikā nācies noskatīties mūsu medijos, izmanto šo shēmu – salikt visus zirnekļus vienā pudelē, sakratīt un noskatīties, kurš kuru nokodīs.

Sākumā šķita, ka raidījumu producenti pārpratuši lietišķā dialoga jēgu un jauc konstruktīvu sarunu ar realitātes šovu. Vēlāk sapratu, ka tas tiek darīts apzināti, izklaides vai pārprastas «demokrātijas» vārdā. Pat konferencēs un publiskos semināros sāka parādīties «klauni» un trampveidīgie «atmaskotāji», kas zāģēja nost konstruktīvu dialogu, novedot jebkuru sarunu līdz absurdam.

Saprotams, ka «klauns» nekad nespēs būt amizants, ja nebūs uz kā pakāpties. Viņš «paņem» personas «B» argumentus un uzskrūvē tos līdz nejēdzībai, pārspīlējot, lai tie izskatītos muļķīgi, un tā pakāpjas uz sava sarunu biedra (to samazinot). «B» klaunam atbild ar to pašu. Mēs (skatītāji un radioklausītāji) vairs nesekojam domu gaitai, bet gan vērojam, kurš kuru nokodīs. Viss šeit notiek tieši tāpat kā divu gaiļu vai suņu mačos finiera kastē. Klauns vai filozofs «B». Kurš kuru.

Skaidrs, ka mūsu sabiedrībā ir sarežģītas problēmas, kuras vajadzētu atrisināt, tās izrunājot. Taču medijos tas neizdodas, jo diskusijas vietā tiek novietots izklaides šovs ar «skorpionu cīņas» loģiku. Varbūt tāpēc mūsu televizoros un radioaparātos vairs nav diskusiju raidījumu? Visi jau nokosti?

Taču iedomāsimies, ka šie producenti ir atlaisti no darba un viņu vietā nostājas konstruktīvas sarunas loģika.

Paņemsim labāko ideju, domu, argumentu no sarunu partnera un uzlabosim to. Papildināsim. «B» un «klauns» arī dara tāpat. Pēkšņi (vienā rāvienā) telpa piepildās ar garīgu enerģiju un gudrām iniciatīvām, kas griež ceļu gudrībai nevis dod priekšroku muļķībai.

Vai šādi iespējams atrisināt visas mūsu laika problēmas? To iepriekš nevar apsolīt. Taču viens gan ir skaidrs – šādu sarunu priekšā arī mēs, skatītāji un klausītāji, vairs nejūtamies muļķu valstī ieslodzīti, jo ir līdzcilvēki, kuriem ir ko teikt un no kuriem var uzzināt daudz jauna un vērtīga.

Izrādās, ka nemaz nevajag daudz – tikai saņemties un nesākt pakāpties uz otra (To change your mind is the best way to show that you still have one. Taylor Mali)1

Kustīgais intelekts vai «samazinātāji»

«Kustīgā» intelekta veids spēj un prot atzīt savas kļūdas. Sabiedrība, kas nespēj kritiski paraudzīties uz savu pagātni, neizbēgami stagnē (Byung-Chul Han). Taču kustīgo intelektuāļu ir maz un to skaits sarūk brutālajā komunikatīvajā telpā. Teorētiski viss it kā skaidrs – saņemties un pāriet uz kustīgo intelektualitāti, ja tā katram no mums (un sabiedrībai kopumā) ir daudz vērtīgāka nekā pašreizējie savstarpējie kari. Kāpēc turpinām spītēties, pakāpties cits uz cita un vajāt tos, kas ir labāki par mums pašiem?

Vainīgās esot bailes. Mūsu smadzenes fokusējas uz bīstamo un aizstāvas ar bailēm kā žogu pret ārpasauli. Ja aiz krūma nestāvēs vilks, tad mēs šo zaru kopojumu vispār nepamanīsim. Jēga ir tikai tam, no kā mums bail. Galvenais, ko mēs reģistrējam vienmēr un visur, ir tas no kā baidāmies.

Arī interneta komunikācijā – ievaino tikai sāpīgie cirtieni, kurus kā galveno pātagu, izkapti un kalašņikovu lieto tie, kas mēdz pakāpties uz pārējiem. Vārdi pārtop granātās un ūdeņraža bumbās. Faktu vietā detonējot emocijas. Un atkal esam nonākuši pie tiem pašiem «zirnekļiem pudelē», kas nogalina konkurentu, to samazinot. Kā rīkoties brīdī, kad «pamazinātāji» metas virsū, «lai apķēpātu manu darbu» (Imanta Ziedoņa formulējums). Palikt ar taisnu muguru, elpot, meditēt un stāvēt pāri suņu rejām. Demokrātija garantē ne tikai tiesības izteikties, bet arī klusēt un nepiedalīties spēlē, kurā jūs pamazina līdz idiota līmenim kāds apzināti. Reizēm šķiet, ka lielākā mūsu infoglut2 sabiedrības lielākā problēma ir nevis izteikšanās iespēju ierobežošana, bet gan klusēšanas tiesību trūkums.

Vēlreiz par jūtām un prātu

Vēlējos piebilst, ka man patīk emocijas. Bez tām mēs jau sen būtu roboti. Tās kūsā ikvienā no mums. Brīdī, kad zaudēsim spēju sajust un mīlēt, mēs visi pārv’ertīsimies par veciem, sažuvušiem juristiem. Tā nebūs daiļa aina. Nepavisam. Taču, lai saprastu, kas pasaulē notiek, medijiem un domātājiem ir jābalstās nevis uz «to, kā mums liekas», bet uz to, «kas patiešām ir un notiek». Ir vajadzīgs intelekta dziļums, un to nevar sarūpēt steigā, izklaidē un troksnī.

Sabiedrība, kurai nav laika klausīties,3 atgādina bokseri ar krampjaini sasprindzinātiem žokļiem un sadauzītām locītavām. Iespējams, ka tīmekļa pārgudrības apstākļos visgudrākā atbilde ir īsa – «es nezinu».

Šodien visi jūtas gudri. Internets atbild uz visiem jautājumiem, piedāvā drazas un puspatiesības, ar kurām apbruņojoties, var iet uz televīziju un aprakt kadrā Danti, Šilleru vai Kirkegordu. Būtībā šie gudrie ļaudis lieliski noder «klauniem», kuri dominē publiskajā telpā, nemaz nekautrējoties no «kāpnītēm» un «vesera», kas viņiem vienmēr pie rokas.

Gandijs zināja, ka varmācība ar vārdu sāp tik pat sāpīgi kā pletnes cirtiens. Tāpat viņš zināja, ka atriebes pļauka šajā kaujā nepalīdzēs un apmierinājumu nedos. Centieni pakāpties uz otra, to apzināti «pamazinot», ir triks, kuru izmanto intelektuāli slinkie un vājākie. Tie paši, kas skauž un savas bailes nespēj savaldīt nekā citādi, kā «samazinot» tos, kas labāki un gudrāki par pašu.

Naivi iedomāties, ka saturīgi televīzijas vai radio raidījumi (diskusijas) vai intelektuāli dziļi komentāri varētu atrisināt visas aktuālās Latvijas problēmas. Taču tie spēj un var radīt paraugu sava laika komunikācijas stilam. Veidam, kā cilvēkiem vajadzētu domāt kopā, sarunāties un risināt problēmas. Pagaidām mums piedāvā izklaidi, kas konstruēts uz iekšēja konflikta bāzes. Nav noslēpums, ka konfliktu deglis vienmēr ir un paliek stulbums.

Tāpēc padomāsim brīdī, kad kāds mums stāstīs ko šaušalīgu. Vai tās ir emocijas vai tomēr fakts? Vai vērts «piemest pagales» verbālam ugunskuram, kuru sakurinājis kāds cits? Jau 19.gadsimtā bija skaidrs, ka ikviens no mums par kaut ko cīnās (Everyone you meet is fighting a battle you know nothing about).4

Vai ir vērts vicināt verbālās agresivitātes karogu un cerēt uz tīmekļa sabiedrības akceptu? Galu galā arī virtuālajā pasaulē ne viss ir zelts, kas spīd. Tāpēc pamēģināsim saskatīt cilvēkos labo, gudro un talantīgo, kas viņos ir, jo slikto mēs tāpat ieraugām uzreiz. Tādi esam.

Domāsim ar prātu un jutīsim ar sirdi.

Pavasaris tuvojas.

Atsauces:

1 – Mainīt savas domas ir labākais veids, kā pierādīt, ka tādas vispār ir.

2 – Informācijas pārpilnība, skat. Andrejevic, M. (2013) Infoglut. How too much information is changing the way we think and know. London & New York: Routledge

3 – Interneta infopatēriņā šodien tiek izmantotas vairākas uztveres formas: skat. Carr, N. (2010). The Shallows: What the internet is doing to our brains. New York & London: W.W.Norton &Co.

4 – Ikviens, kuru satiec, izcīna savu kauju, par kuru tev nav ne mazākās nojausmas. Tātad ikvienam no mums ir jāizcīna savējā kauja.

Bugi-blūzs un joikas zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā

Speciāli TVnet

Vēlu sestdienas vakarā noskaidrojās zviedru 2017. gada Eirovīzijas dziesmu nacionālā konkursa uzvarētājs. Pēc piecu sestdienu garā kauju maratona beidzot uzvarēja televīzijas skatītāju trešās vietas ieguvējs un starptautiskās žūrijas favorīts Robins Bengtsons. Džastina Timberleika stila «I can’t go on» ir stilīgs popmūzikas darbs, kas vairāk piesaistīja ar perfekti konstruēto ekrāna šovu. Protams, pirmkārt palika prātā aizkulišu uvertīra un modernā horeogrāfija uz slīdošajām lentēm, tikai pēc tam tas, ko un kā Robins nodziedāja uz skatuves un ekrānā.

Jāsecina, ka visi 2017. gada pienesumi zviedru atlases mačiem piedāvāja divu veidu ekrāna šova produkciju: vai nu gatavu, profesionālo paketi, kas konstruēta atbilstoši anglosakšu profesionālās popmūzikas pārdošanas standartam, vai arī nedaudz provinciālāku, tradicionālo pieeju, kas pieļauj divus iznākumus – vai nu pilnīgu izgāšanos 95% gadījumu, vai arī uzvaru (5%).

Kristera Bjorkmana* izstrādātā zviedru sabiedriskās televīzijas konveijera lente, no vienas puses, nodrošina nežēlīgu atlasi un profesionālu iesaiņojumu. To pašu, kas ļauj Robina «skrējienu» nostutēt uz Kijevas skatuves, izsaiņot un iedarbināt kā uzgriežamu automašīnu pa ceļam uz uzvaru. Taču no otras puses sāk vīdēt (īpaši šogad) neliels radošs atslābums Bjorkmana režisētās Eirodziesmas eksporta virzienā.

Visi pieci koncerti bija stāvgrūdām pilni ar entuziasma pārpinu publiku, jo zviedriem sava Eirodziesma mēroga un popularitātes ziņā nozīmē to pašu, ko latviešiem dziesmu un deju svētki. Tas labi. Taču izskatījās, ka producentu grupa vairāk aizraujas ar pašmāju koncertu (ceturtdaļfinālu) slīpēšanu un uzvara Kijevā viņiem kļuvusi par sekundāru lietu.

Latviešu publikai, iespējams, nav saprotams, kāpēc festivāla «ģenerālis» izvēlējās sūtīt uz Kijevu tikai trešo televīzijas skatītāju iebalsoto dziesmu (aiz Nano un Viktorijas). Jā, šādi līdz šim festivāla organizētāji nekad nav rīkojušies. Mediji un recenzenti domā, ka iemesls ir ļoti vienkāršs – tā kā visi var nobalsot neskaitāmas reizes (pateicoties bezmaksas aplikācijai), tad skatītāju balsojuma rezultāts veidojas «izplūdis» un iniciatīvu tāpēc pārņem starptautiskās žūrijas viedoklis. Nedomāju, ka šāda pieeja ir taisnīga, taču tā nu tas ir. Ņemot vērā to, ka pārējās dalībvalstis sūtīs uz finālu Kijevā jodelētāju rapu, vokālistu, kas dzied duetu pats ar sevi, Melnkalnes gorillu un vēl pāris «trakos», tad Robina izredzes uz necivilizēta fona var izrādīties daudzsološas. Cerams, ka mūzika tur uzvarēs cirku.

Pirms fināla digitālie mediji un Big-data prognozēja zviedru uzvarētāju pavisam citādi: tur pirmo vietu dalīja mazā Liza Ajaksa (Lisa Ajax) ar Džastina Bībera koncertu uvertīrgrupu FO & O. Daudziem likās, ka uzvaru pievāks Maikla Džeksona stila atdarinātājs Benjamins Ingroso vai Antons Hagmans. Šā gada zviedru finālā iekļuva pavisam 12 dziesmas, no kurām TV skatītāju iecienītākā bija «As I lay me down», kas līdz šim visintensīvāk atskaņota Spotify (3,4 miljonus reižu). Tādējādi Viktorija ir visiecienītākā vokāliste vecuma grupā no 19 līdz 25 gadiem. Ja mēs rēķinātos tikai ar Spotify, tad uzvarētāja būtu Viktorija.

Taču citi signāli vēstīja, ka uzvarētājs šogad Stokholmā varētu būt Robins Bengtsons. Viņam tika dāvināts visvairāk balsu TV balsojuma laikā, un «I can’t go on» tomēr ir viens no visvairāk noklausītākajiem «gabaliem» tajā pašā Spotify. Savādi, ka to maz guglējuši. Taču šie rādītāji nav uzticami un nevar garantēt uzvaru vai apstiprināt noteiktas skatītāju grupas gaumes specifiku. Tas, ka, piemēram, Benjamina Ingroso dziesmu «spotijā» klausījušies visvairāk vecuma grupā 64 un vairāk, liecina (iespējams), ka to darījuši nevis paši abonementa īpašnieki, bet gan viņu bērni, kas mēdz izmantot tēta vai mammas kontu, lai klausītos sev tīkamu mūziku bez maksas.

Trešais digitālās pasaules uzvarētājs Zviedrijā sestdienas pievakarē bija FO&O ar «Gotta thing about you», kas ir visiecienītākā 18 gadus veco klausītāju grupā.

Senjoram Ūvem Tornkvistam ar viņa «Boogieman blues» nekādu uzvaru digitālajā telpā nav. Acīmredzot vecuma dēļ digitālie bērni viņu bija norakstījuši kā neinteresantu. Taču bērnu un pusaudžu attieksme nav kopsaucējs. Sirmā un šarmantā Ūves karjera uz skatuves ir sākusies tālajā 1952.gadā, un šodien mākslinieks atzīmē jau 88. dzimšanas dienu, uztverot uzstāšanos gigantiskajā Friends arēnā ar 50 000 skatītāju zāli kā lielisku savas jubilejas papildinājumu. Viņš dziedāja finālā pēdējais. Izpildīja pats savu 50. gadu «bugi-bugi» orķestra un stilīgu meiču pavadībā. Publika zālē un skatītāji pie televizoriem rausās kājās un enerģiski dejoja Ūvem līdzi. Viņu mīl un ciena joprojām. Ar šo Eirovīzijas fināls Stokholmā ieguva jaunu niansi, jo mūzikai nav vecuma ierobežojumu. Uzslava producentu grupai, kas nesaļima «digtal natives» priekšā un ar šo paplašināja aktīvās popmūzikas robežas.

Noskatoties fināla koncertu Rīgā, pie televizora, testējām arī pašmāju skatītāju gaumi. Mūsu dāmām vislabāk patika sāmu Jons Henriks Fjelgrēns un viņa himniskā dziesma «Pasaule pārpilna ar konfliktiem» (Eatneme gusnie jeenh dåaroeh). Lai gan Henriks pats tikai joikoja (jodelēja) un melodiju «iznesa» dēmoniskā Aninia, iespaids bija gigantisks. Balsis saplūda kā polāro fjellu upes, pat pārceļoties fināla augstajās toņkārtās. Gados jaunajiem rīdziniekiem patika Fo & O «Gotta thing about you», kas izklausījās pazīstama. Grupas maģisms ir pedantiski precīzās kustībās un modernā, superperfektā horeogrāfijā, kas ir gandrīz visu zviedru grupu spēcīgākā puse.

Zviedru iebalsotais favorīts Nano ar savu «Hold on» ir lielisks darbs ne tikai no muzikālā, bet galvenokārt no TV režijas viedokļa. Nano ir bērnunama audzēknis ar vairākiem gadiem cietumā savā īsajā biogrāfijā. Mūzika esot izeja no šīs pasaules posta un nedienām. Koncerta režisors šo dziedātāja atzīšanos realizēja neparastā gaismas tehnikas izmantojumā Nano uzstāšanās laikā, noklājot viņa seju ar tumsas lokiem un uzasinot maskas efektu tuvplānos. Televīzijas operatoru darbs bija precīzs un poētisks, ar spēcīgu makrodetaļu akcentu.

Grafika šoreiz neizcēlās ar īpašiem atklājumiem, bet horeogrāfi un profesionālā deju grupa bija izcili, kā parasti. Raidījuma vadītājus ieskaitot.

Lieliski.

Redzēsim, kā viss izskatīsies 13. maijā Kijevā un kurš būs pirmais un paliks pēdējais Eiropas gražīgās publikas balsojuma rezultātā.

Šajā vietā var noskatīties visu Zviedrijas Eirovīzijas nacionālā konkursa finālu:

LASI CITUR: Melodifestivalen 2017: Final

Atsauce:

  • Kristers Bjorkmans ir zviedru Eirodziesmas producentu grupas vadītājs jeb «ģenerālis». Pats viņš ir kādreizējais šā festivāla dalībnieks (1992).

«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt