Atkal iestājies robotu laiks. Putekļsūcēji, nanoroboti un tādi, kas salāpa un salabo. Gaidu, kad parādīsies robots, kurš saskrūvē IKEA mēbeles. Jāpērk kantora krēsls un skrūvēšanai nav laika. Tāpēc jaunais Singapūras izgudrotāju radītais mehānisms – IKEA „krēslu saskrūvētājs“ (Science Robotic) man ļoti noderētu. Taču tirgus patlaban to nepiedāvā par pieņemamu cenu.
Tā vietā varam iegādāties pavisam citus robotus, kas jau gatavi lietošanai. Piemēram glītas „uzvelkamās lelles“ vientuļiem vīriešiem. Kas īsti ir šie seksa roboti, kas šogad pilnveidoti „laboratorijās“ un kļuvuši iecienīti naudīgu kungu guļamistabās? Vai tie ir ērts mīlas surogāts personām, kas nespēj sagādāt sev dzīvu partneri? Vai tomēr pieaugošās sieviešu pazemošanas liecinieks? Jeb tomēr servisa mehānisms invalīdiem? Amerikāņi Sandjego (San Diego) pilsētā (pirms 2 gadiem) izveidojuši pirmo runājošo seksa robotu- sievieti, kas atbild un reaģē. Tātad robotu – humanoīdu kādreizējo seksa surogātu, “piepūšamo barbaru“ un pērkamu prostitūtu vietā.
Kāda izskatās uzvelkamā sapņu sieviete?
Izskatās kā glīta lelle, kas runā un dara tiešo to, ko klients vēlas. Daļēji apģērbta vai kaila kā tikko piedzimusi. Pozā, kas praktiski izmatojama dažādi. Pagriež galvu, raugās cieši un saraustītām kustībām aplūko telpu. Tai ir lielas acis, garas un labi koptas skropstas. Viņa dziedošā balsī informē: “Mani sauc Harmonija un es vēlos kļūt par lielisku tavu pavadoni visās dzīves situācijās. Es attīstīšu savu spēju tevi apkalpot jebkurā pasaules vietā. Taču visvairāk es vēlos kļūt par tavu ideālo partneri. Par to pašu, kuru esi gaidījis un izsapņojis”. Tā viņa runā. Līdzās lellei sēž tās izgudrotājs un radītājs, ar intensīvi tetovētām rokām, kura vārds ir Māts Makmilens (Matt McMullen).
Tu vari jautāt visu, ko vien vēlies! – viņš apgalvo žurnālistiem, piebilstot, ka viņa jaunā lelle esot ļoti izsmalcināta būtne ar dziļu intelektu.
Skaidrs, ka pirmais jautājums ir viegli prognozējams
– Who are you? (Kas tu esi?)
Harmonija paklausīgi nosauc savu vārdu dialektā, angļu valodā. Viņas glīti izveidotā mute pagaidām vēl nedarbojas atbilstoši vārdu artikulācijai.
-Vai viņa ir īriete?
– Nē, skotiete, – komentē lelles izgudrotājs.
– Vai tu esi no Skotijas?
Nē, bet es runāju šādi, jo zinu, ka tev patīk mana izruna, – neslēpj savu prieku uzvelkamā lelle un sāk enerģiski mirkšķināt acis ar garajām skropstām. Haromonija (Harmony) spēj runāt, atbildēt uz jautājumiem, kustināt lūpas, mirkšķināt acu plakstiņus un mainīt sejas izteiksmi.
Redzot kā perfekti grimētā lelle mehāniskā tonī atbild uz prognozējamiem jautājumiem, nenogrūstoši atkārtojot piedziedājumu: „ tu esi brīnišķīga sabiedrība“ vai „ kā man patīk būt kopā ar tevi“, jeb “ esmu gatava darīt tevi laimīgu“, var sākt šaubīties, vai tiešām šis mehāniskais radījums ir pasaules labākais seksa robots. Drīzāk gan programmēts suns, kas izskatās pēc sievietes.
Pagaidām nekā labāk neesot. Viņa jāuzskata pagaidām par labāko mehānisko lelli, kas spēj veikt seksa robota funkcijas. Tās cena ir apmēram 15 000 USD.
Cilvēki neatrod savus sapņus reālajā pasaulē
Tas, ka mūsu laikabiedri bieži nespēj atrast sev piemērotu partneri, nav nekas jauns. Taču fakts, ka aizvien vairāk ļaužu iemīlas robotos un gatavi ar tiem ņemties un precēties, ir jaunums. Jau Deivida Levi (David Levy) romānā “Sekss un roboti“ (2007) tika apgalvots, ka cilvēki aizvien enerģiskāk un apņēmīgāk meklēšot intīmas attiecības ar robotiem. Šajā prognozē viņš nebija vienīgais šādas idejas izvirzītājs. Līdzīgas domas pauda arī citi un to apstiprina pēdējie publiskā viedokļa pētījumi. Lelles autors apgalvo, ka esot balstījis savu biznesa ideju tieši uz šādu aptauju rezultāta pamata, kas pierādot, ka cilvēki jau tagad esot gatavi aizvietot dzīvu partneri ar robotu. Ziņojums „Seksa nākotne“ (Future of sex), kas apkalpo šīs nozares vajadzības, uzsver, ka nākotne piederot tieši robotiem. 2045. gadā katrs desmitais pieaugušais regulāri izmantošot seksa robotu pakalpojumus. Pie līdzīgiem secinājumiem nonācis arī ideju smēdes Pew Research Center 2014. gada pētījums, kas prognozējot digitalizācijas nākotnes iespējas, nonācis pie secinājuma par to, ka robotu izmantošana seksuālo vajadzību apmierināšanai kļūšot par ļoti izplatītu lietu mūsu nākotnes ikdienā. Par to nerunāšot, no tās kaunēšoties, bet pieprasījums palielināšoties.
Starp citu, arī populārajā kultūrā par šo tēmu tiek runāts jau sen. Vairāki literāri darbi vēsta par iemīlēšanos robotos, TV sērijā “Westworld” tiem ir raksturīgas dziļas jūtas un spēja domāt. Rezultātā cilvēkam ir aizvien grūtāk atšķirt robotu no dzīva cilvēka. Filmā “Her” galvenais varonis iemīlas savas operatīvās sistēmas radītajā sekretārē, kas vēlāk kļūst par viņa virtuālo līgavu. Nedrīkst aizmirst arī jaunāko pienesumu šajā jomā jeb ar Oskaru apbalvoto “Ex Machina”, kurā zviedru baletdejotāja un aktrise Alīsija Vikandera (Alicia Vikander) spēlē robotu humanoīdu.
Praktiskajā (šādu robotu izmantojumā reālajā šodienā) priekšgalā ir Japāna. Pirms pāris gadiem veiktajā aptaujā (2010) 33,1% vientuļo sieviešu un 16,1% vīriešu (vecumā no 20 – 39. gadiem) atzinās, ka sistemātiski iemīlas kāda virtuālā tēlā, kas sastopams medijos. Šo tendenci izmanto spēlē “Loveplus”, kuru Japānā iecienījuši ap 700.000 cilvēku. Daudzi no viņiem ir gatavi turpināt „attiecības“ ar fiktīvo personu, vai pat precēties ar to. Kāpēc tā? Tāpēc, kavirtuālā draudzene netraucē, nekritizē, nepieprasa „kaut ko“ un pieņem viņus tādus, kādi tie ir.
Kur var sastapt digitālās sapņu princeses?
Lai iemīlētos ar algoritmu vadītā digitālā meitenē, nav nepieciešams gaidīt gadiem. To var izdarīt jau tagad. Japānā šādas princeses var atrast spēlēs, izmantojot savu Iphone. 2009. gadā sākās TV-spēles “LovePlus” pārdošana (Konami Corporation), kas piedāvā iemīlēties 3 skaistās ģimnāzistēs: Rinko, Nene un Manaka. Katrai ir savs raksturs un spēlētājs izvēlas to, kas patīk vislabāk.
„Randiņu spēles“ ir populāras jau kopš 90.gadiem, taču tikai pēdējā laikā tās izveidotas arī meiču auditorijai. Loģika tajās ir tā pati – spēles galvenais varonis vai varone izvēlas vai neizvēlas sākt „attiecības“ ar piedāvātajiem digitālajiem tēliem. Fināls var būt dažāds – laime un kāzas, vai arī mīlas beigas pateicoties jaunam varonim vai varonei, kas iesaistās spēlē. Nav izslēgts, ka iecerētais pazūd, saslimst vai nomirst. Tad mīlestība iznāk nelaimīga, taču ar to arī jārēķinās. Japāņu medijos ir daudz interviju ar cilvēkiem, kas mēnešiem un gadiem spēlē šo spēli. Viena daļa no viņiem saprot, ka spēlē un viss ir iluzors. Turpretī citi ar laiku vairs nespēj atšķirt reālo dzīvi no spēles pasaules. Kāpēc izskatīgs, gados jauns vīrietis izvēlas virtuālu meiču dzīvas laikabiedres vietā? Lulū De Arki domā, ka iemesls esot sabiedrības spiediens un priekšstati par to kāds ir laimīgs un veiksmīgs cilvēks. Visiem neizdodas kļūt par uzvarētājiem un varoņiem. Zaudētāji arī gribot būt laimīgi, taču nevēloties uzklausīt kritiku no sava partnera. Virtuālā draudzene te esot vislabākā, jo visu piedod un par visu ir sajūsmā. Manuprāt šis ir savdabīgs eiskapisma veids – aizbēgt no reālās dzīves iedomu pasaulē, kas nodrošina lielāku psiholoģisko komfortu tiem, kas nejūtas veiksminieki reālajā dzīvē.
Ar ko digitālais varonis atšķiras no literārā vai filmu varoņa?
Stīvens Bačelders (Steven Bachelder) ir videospēļu dizaina profesors Upsalas universitātē un domā, ka šīs lomas ļoti būtiski atšķiras. Grāmatās un filmās varoņu raksturi ir komplicēti, reizēm neprognozējami. Turpretī spēlēs varoņa raksturs ir ļoti atkarīgs no pielietojuma veida. Tas ir primārs noteikums, jo prognozējamības magnētisms nosaka visu spēles gaitu. Turklāt, dažādās valstīs ir jāievēro atšķirīgi noteikumi mīlas spēļu varoņa veidošanā. Piemēram, Ķīnā nedrīkst izmantot skeletus, bet Japāna visam jābūt maigam, patīkamam un diezgan „saldam“, kas būtiski atšķiras no mūsu Rietumeiropiešu kultūras priekšstatiem par pievilcību un erotisko izaicinājumu. Uz jautājumu par to, vai šīs spēles neveicina stereotipu priekšstatu ekranizāciju, profesors atbild noliedzoši. Pēc viņa domām šeit ir runa par arhetipiem, kas pieļauj atgriezeniskās reakcijas prognozēšanu. Raksturiem jābūt ticamiem, atbilstošiem videi, kurā tie darbojas. Vai šī spēle darbotos arī Ziemeļvalstīs? Piemēram, Zviedrijas vai Latvijas kontekstā? Šādā attiecību stimulatorā esot svarīgi saprast kā sadalīta vara un ietekme spēlētāja un „tēla“ starpā, ņemot vērā dzimumu, etnisko, izcelsmes, reliģijas un izglītības līmeņa faktoru. Tas esot svarīgi. Šajā spēlē esot būtiski, lai netiktu pieļauta noteikta negatīva attieksme pret zināmām sabiedrības grupām, kas reālajā dzīvē eksistē, – uzskata profesors Bečelders. Tikmēr Japānā
spēlēšana turpinās. Spēlētājs var spēlēt mājās, var arī doties, kopā ar savu virtuālo draudzeni uz populāru pludmali. Tur pulcējas daudzi spēlētāji un piedzīvo intīmus mirkļus skaistā viesnīcas numuriņā, apmeklē muzejus, ēd pusdienas un piedalās pludmales aktivitātēs. Var doties uz ārzemēm, ja draudzenei tā gribas. Ar ko tad atšķiras literārais varonis no spēļu partnera ekrānā? Šķiet, ka ar padevību situācijas noteicējām – spēlētājam vīrietim.
Kur vēl varam izmantot robotus?
Jau šodien sadzīves robotus plaši izmanto vecu ļaužu aprūpei Vācijā un Lielbritānijā. Sadzīves sociālās palīdzības jeb ”Companion robots” spēj atvieglot aprūpes ikdienu un tiem tiek prognozēta liela un pieprasīta nākotne. Teorētiski tā tas ir, taču praktiski mēdz notikt arī citādi. Piemēram, 2015. gadā Japānā tika atvērts “HennNa hotel”, kurā viesnīcas personāla vietā strādāja roboti. Tie reģistrēja viesus, uznesa istabā ceļasomas un bagāžu, taču jau četrus gadus vēlāk (2019) mediji ziņoja, ka visi 243 roboti no darba viesnīca tikuši atlaisti. Robotu aprūpē bija prasījusi vairāk laika un naudas nekā parastu cilvēku nodarbināšana attiecīgajās viesnīcas pozīcijās.
Kā tad paliek ar seksa robotiem? Līdz šim visi mēģinājumi šajā jomā beigušies līdzīgi “HennNa hotel” pieredzei. Vai „Harmonijas“ un tai līdzīgo „meiteņu” ierašanās ir jauns solis cilvēces nodrošinājumam ar ērtu robotu servisu?
Pirmais skaļākais atklājums šajā jomā esot bijis ”Roxxxy” piedāvājums tirgū. To izstrādāja uzņēmums Truecompanion, kas savās tirgvedības kampaņās piedāvāja šo lelli kā robotu ar personības pazīmēm. ”Frigid Farrah” paradīšanās izraisīja lielu viļņošanos un kritiku sabiedrībā, pieņemot, ka šī lelle bija paredzēta varmācībai un it kā legalizēja robota izvarošanu. Kompānijas dibinātājs Duglas Hains (Douglas Hines) toreiz noraidīja kritiku uzsverot, ka ikviena personība ar savu uzvedību izraisot pretreakciju, kas esot tipiska visiem randiņiem un flirtiem. Taču šī loģika neizpelnījās atbalstu un līdzšinējie meklējumi „uzvelkamo seksa verdzeņu“ jomā nav vainagojušies ar panākumiem. Pagaidām cerīgākais piemērs esot „Harmonijas“ izgudrošana, ražošana un pārdošana. Jau divus gadus Sandjego (ASV) priekšpilsētas noliktavās kailas un pusapģērbtas lelles gaida savus pircējus. Parasti tās piegādā klientiem minimāli apģērbtas, lai kleitas un apakšveļu iegādātos pircējs pats. Vīriešu lelles pārdod mazāk un retāk. Tās ir lielākas un smagākas, jo pircējiem patīk liela auguma, mazgājamas ar spēcīgi izteiktiem vēdera muskuļiem. Leļļu acis ir roku darbs, seju un vaibstu formas – apmēram 30, dažādas parūkas, atšķirīgā kvalitātē. 14 ķermeņa tipi ar dažādu ādas krāsu, 40 krūšu formas (standarta, L un S) un viss pārējais. Ražotājs piegādā arī „detaļas“ tiem, kam visa lelle vēl nav pa kabatai. Turpat tiek piedāvāta vietēja ražojuma filma, kuras sižets balstīts uz stāstu, kurā puisis iemīlas lellē ar vārdu Bianka un dzīvo laimīgi visu savu mūžu.
Tātad Harmonija jeb „Harmony“ ir ieradusies. Tā groza galvu un atbild uz jautājumiem. To var pasūtīt ar dažādu raksturu: izpalīdzīgu, ar humora izjūtu vai bezpalīdzīgu. Šie trīs esot paši pieprasītākie leļļu personību tipi. Kas šos robotus pērk par 17 000 USD? Pats robota izgudrotājs apgalvo, ka pircēji neesot ar seksu apsēsti vīrieši, kas pieprasa padevību 20 reizes dienā. Pieredze rādot, ka pircēji esot šķirti vīrieši, kas nespējot atrast sev partneri. Viņi izvēloties sev rāmu dzīvi kopā ar seksa lelli. To esot nepieciešams kopt, mazgāt, apģērbt. Tai vajag sukāt matus, veidot frizūras ko pircēji labprāt arī darot. Lelle piešķirot šiem ļaudīm dzīves jēgu.
Proti – esot tik patīkami rūpēties par padevīgu verdzeni, kas nekad nerunā pretī un dara visu pa prātam. Bez tam lelle esot pilnībā atkarīga no sava īpašnieka. Tieši šī atbildības sajūta liekot vīrietim sajusties nepieciešamam un nozīmīgam. Pēc lelles autora domām „Harmonija“ esot izmantojama arī sarunām, dejošanai, dziedāšanai. Tā spējot piedalīties mājas solī un darīt citas ikdienas lietas. Seksa komponents esot tikai „viens no“ visa, ko šis robots piedāvā savam saimniekam. Tātad robots draudzībai, sabiedrībai un seksam. Tā nekad nenodedzināšot māju, nezagšot naudu, jo neesot šādi ieprogrammēta. Vēl Mātam Makmilenam (Matt McMullen) šķiet, ka šādus seksa robotus varētu plašāk izmantot slimu cilvēku atveseļošanai. Ir cilvēki, kas visu savu mūžu pavada vientulībā, invaliditātes vai sociālās nekompetences dēļ. Robots varētu kļūt par dzīves draugu un sabiedroto. Tiktāl izklausās loģiski un pat vērtīgi. Taču ko domā šāda robotu paveida pretinieki?
Roboti kā attiecību surogāti
Katlīna Ričardsone (Kathleen Richardson) ir robotu ētikas profesore Lielbritānijā (De Montfort University, Leicester). Viņa asi nostājas pret šāda veida robotiem. Pēc viņas domām seksa roboti izmanto sievietes ķermeni kā rotaļlietu ar kuru katrs var rīkoties kā vēlas. Ar šo lelles īpašnieks tiek atbrīvots no pienākuma rēķināties ar otru personu (sievieti) un respektēt viņas intereses. Tiek izveidota industrija, kas producē pakļāvīgas verdzenes sievietes izskatā. Šāds process nesamazinās varmācību pret sievietēm un prostitūciju. Salīdzinājumam viņa izmanto rasismu uzskatot, ka aizspriedumi pret citas rases cilvēku nav likvidējami, kultivējot produktu, kas šos aizspriedumus attīsta tālāk. Šis robots demonstrē egocentrisku pasaules uztveri, kurā vīrietim ir tiesības kontrolēt sievietes ķermeni.
Uzvelkamās lelles pieaugušiem vīriešiem ir ieradušās robota izskatā. Mēs pārējie turpinām prātuļot, vai robots var aizvietot cilvēku intīmās attiecībās un vai godīgāk nebūtu bijis izveidot to kā četrstūru kasti, bez sievietes ķermeņa aprisēm. Pa to laiku Sandjego „forštates“ noliktavu telpās tās krāso, skrūvē un pārdod. Bez morāles un ētikas kodeksa pagalvī. Pēdējo un jutīgāko cilvēka emocionālo sajūtu bastionu – mīlu tagad ir ieņēmusi mehāniska rotaļlieta, kas aizvieto cilvēku. Vai tas ir iespējams?
