Lelles vientuļiem vīriešiem

 

Speciāli TVNET

Atkal iestājies robotu laiks. Putekļsūcēji, nanoroboti un tādi, kas salāpa un salabo. Gaidu, kad parādīsies robots, kurš saskrūvē IKEA mēbeles. Jāpērk kantora krēsls un skrūvēšanai nav laika. Tāpēc jaunais Singapūras izgudrotāju radītais mehānisms – IKEA „krēslu saskrūvētājs“ (Science Robotic) man ļoti noderētu. Taču tirgus patlaban to nepiedāvā par pieņemamu cenu.

Tā vietā varam iegādāties pavisam citus robotus, kas jau gatavi lietošanai. Piemēram glītas „uzvelkamās lelles“ vientuļiem vīriešiem. Kas īsti ir šie seksa roboti, kas šogad pilnveidoti „laboratorijās“ un kļuvuši iecienīti naudīgu kungu guļamistabās? Vai tie ir ērts mīlas surogāts personām, kas nespēj sagādāt sev dzīvu partneri? Vai tomēr pieaugošās sieviešu pazemošanas liecinieks? Jeb tomēr servisa mehānisms invalīdiem? Amerikāņi Sandjego (San Diego) pilsētā (pirms 2 gadiem) izveidojuši pirmo runājošo seksa robotu- sievieti, kas atbild un reaģē. Tātad robotu – humanoīdu kādreizējo seksa surogātu, “piepūšamo barbaru“ un pērkamu prostitūtu vietā.

Kāda izskatās uzvelkamā sapņu sieviete?

Izskatās kā glīta lelle, kas runā un dara tiešo to, ko klients vēlas. Daļēji apģērbta vai kaila kā tikko piedzimusi. Pozā, kas praktiski izmatojama dažādi. Pagriež galvu, raugās cieši un saraustītām kustībām aplūko telpu. Tai ir lielas acis, garas un labi koptas skropstas. Viņa dziedošā balsī informē: “Mani sauc Harmonija un es vēlos kļūt par lielisku tavu pavadoni visās dzīves situācijās. Es attīstīšu savu spēju tevi apkalpot jebkurā pasaules vietā. Taču visvairāk es vēlos kļūt par tavu ideālo partneri. Par to pašu, kuru esi gaidījis un izsapņojis”. Tā viņa runā. Līdzās lellei sēž tās izgudrotājs un radītājs, ar intensīvi tetovētām rokām, kura vārds ir Māts Makmilens (Matt McMullen).

Tu vari jautāt visu, ko vien vēlies! – viņš apgalvo žurnālistiem, piebilstot, ka viņa jaunā lelle esot ļoti izsmalcināta būtne ar dziļu intelektu.

Skaidrs, ka pirmais jautājums ir viegli prognozējams

– Who are you? (Kas tu esi?)

Harmonija paklausīgi nosauc savu vārdu dialektā, angļu valodā. Viņas glīti izveidotā mute pagaidām vēl nedarbojas atbilstoši vārdu artikulācijai.

-Vai viņa ir īriete?

– Nē, skotiete, – komentē lelles izgudrotājs.

– Vai tu esi no Skotijas?

Nē, bet es runāju šādi, jo zinu, ka tev patīk mana izruna, – neslēpj savu prieku uzvelkamā lelle un sāk enerģiski mirkšķināt acis ar garajām skropstām. Haromonija (Harmony) spēj runāt, atbildēt uz jautājumiem, kustināt lūpas, mirkšķināt acu plakstiņus un mainīt sejas izteiksmi.

Redzot kā perfekti grimētā lelle mehāniskā tonī atbild uz prognozējamiem jautājumiem, nenogrūstoši atkārtojot piedziedājumu: „ tu esi brīnišķīga sabiedrība“ vai „ kā man patīk būt kopā ar tevi“, jeb “ esmu gatava darīt tevi laimīgu“, var sākt šaubīties, vai tiešām šis mehāniskais radījums ir pasaules labākais seksa robots. Drīzāk gan programmēts suns, kas izskatās pēc sievietes.

Pagaidām nekā labāk neesot. Viņa jāuzskata pagaidām par labāko mehānisko lelli, kas spēj veikt seksa robota funkcijas. Tās cena ir apmēram 15 000 USD.

Cilvēki neatrod savus sapņus reālajā pasaulē

Tas, ka mūsu laikabiedri bieži nespēj atrast sev piemērotu partneri, nav nekas jauns. Taču fakts, ka aizvien vairāk ļaužu iemīlas robotos un gatavi ar tiem ņemties un precēties, ir jaunums. Jau Deivida Levi (David Levy) romānā “Sekss un roboti“ (2007) tika apgalvots, ka cilvēki aizvien enerģiskāk un apņēmīgāk meklēšot intīmas attiecības ar robotiem. Šajā prognozē viņš nebija vienīgais šādas idejas izvirzītājs. Līdzīgas domas pauda arī citi un to apstiprina pēdējie publiskā viedokļa pētījumi. Lelles autors apgalvo, ka esot balstījis savu biznesa ideju tieši uz šādu aptauju rezultāta pamata, kas pierādot, ka cilvēki jau tagad esot gatavi aizvietot dzīvu partneri ar robotu. Ziņojums „Seksa nākotne“ (Future of sex), kas apkalpo šīs nozares vajadzības, uzsver, ka nākotne piederot tieši robotiem. 2045. gadā katrs desmitais pieaugušais regulāri izmantošot seksa robotu pakalpojumus. Pie līdzīgiem secinājumiem nonācis arī ideju smēdes Pew Research Center 2014. gada pētījums, kas prognozējot digitalizācijas nākotnes iespējas, nonācis pie secinājuma par to, ka robotu izmantošana seksuālo vajadzību apmierināšanai kļūšot par ļoti izplatītu lietu mūsu nākotnes ikdienā. Par to nerunāšot, no tās kaunēšoties, bet pieprasījums palielināšoties.

Starp citu, arī populārajā kultūrā par šo tēmu tiek runāts jau sen. Vairāki literāri darbi vēsta par iemīlēšanos robotos, TV sērijā “Westworld” tiem ir raksturīgas dziļas jūtas un spēja domāt. Rezultātā cilvēkam ir aizvien grūtāk atšķirt robotu no dzīva cilvēka. Filmā “Her” galvenais varonis iemīlas savas operatīvās sistēmas radītajā sekretārē, kas vēlāk kļūst par viņa virtuālo līgavu. Nedrīkst aizmirst arī jaunāko pienesumu šajā jomā jeb ar Oskaru apbalvoto “Ex Machina”, kurā zviedru baletdejotāja un aktrise Alīsija Vikandera (Alicia Vikander) spēlē robotu humanoīdu.

Praktiskajā (šādu robotu izmantojumā reālajā šodienā) priekšgalā ir Japāna. Pirms pāris gadiem veiktajā aptaujā (2010) 33,1% vientuļo sieviešu un 16,1% vīriešu (vecumā no 20 – 39. gadiem) atzinās, ka sistemātiski iemīlas kāda virtuālā tēlā, kas sastopams medijos. Šo tendenci izmanto spēlē “Loveplus”, kuru Japānā iecienījuši ap 700.000 cilvēku. Daudzi no viņiem ir gatavi turpināt „attiecības“ ar fiktīvo personu, vai pat precēties ar to. Kāpēc tā? Tāpēc, kavirtuālā draudzene netraucē, nekritizē, nepieprasa „kaut ko“ un pieņem viņus tādus, kādi tie ir.

Kur var sastapt digitālās sapņu princeses?

Lai iemīlētos ar algoritmu vadītā digitālā meitenē, nav nepieciešams gaidīt gadiem. To var izdarīt jau tagad. Japānā šādas princeses var atrast spēlēs, izmantojot savu Iphone. 2009. gadā sākās TV-spēles “LovePlus” pārdošana (Konami Corporation), kas piedāvā iemīlēties 3 skaistās ģimnāzistēs: Rinko, Nene un Manaka. Katrai ir savs raksturs un spēlētājs izvēlas to, kas patīk vislabāk.

„Randiņu spēles“ ir populāras jau kopš 90.gadiem, taču tikai pēdējā laikā tās izveidotas arī meiču auditorijai. Loģika tajās ir tā pati – spēles galvenais varonis vai varone izvēlas vai neizvēlas sākt „attiecības“ ar piedāvātajiem digitālajiem tēliem. Fināls var būt dažāds – laime un kāzas, vai arī mīlas beigas pateicoties jaunam varonim vai varonei, kas iesaistās spēlē. Nav izslēgts, ka iecerētais pazūd, saslimst vai nomirst. Tad mīlestība iznāk nelaimīga, taču ar to arī jārēķinās. Japāņu medijos ir daudz interviju ar cilvēkiem, kas mēnešiem un gadiem spēlē šo spēli. Viena daļa no viņiem saprot, ka spēlē un viss ir iluzors. Turpretī citi ar laiku vairs nespēj atšķirt reālo dzīvi no spēles pasaules. Kāpēc izskatīgs, gados jauns vīrietis izvēlas virtuālu meiču dzīvas laikabiedres vietā? Lulū De Arki domā, ka iemesls esot sabiedrības spiediens un priekšstati par to kāds ir laimīgs un veiksmīgs cilvēks. Visiem neizdodas kļūt par uzvarētājiem un varoņiem. Zaudētāji arī gribot būt laimīgi, taču nevēloties uzklausīt kritiku no sava partnera. Virtuālā draudzene te esot vislabākā, jo visu piedod un par visu ir sajūsmā. Manuprāt šis ir savdabīgs eiskapisma veids – aizbēgt no reālās dzīves iedomu pasaulē, kas nodrošina lielāku psiholoģisko komfortu tiem, kas nejūtas veiksminieki reālajā dzīvē.

Ar ko digitālais varonis atšķiras no literārā vai filmu varoņa?

Stīvens Bačelders (Steven Bachelder) ir videospēļu dizaina profesors Upsalas universitātē un domā, ka šīs lomas ļoti būtiski atšķiras. Grāmatās un filmās varoņu raksturi ir komplicēti, reizēm neprognozējami. Turpretī spēlēs varoņa raksturs ir ļoti atkarīgs no pielietojuma veida. Tas ir primārs noteikums, jo prognozējamības magnētisms nosaka visu spēles gaitu. Turklāt, dažādās valstīs ir jāievēro atšķirīgi noteikumi mīlas spēļu varoņa veidošanā. Piemēram, Ķīnā nedrīkst izmantot skeletus, bet Japāna visam jābūt maigam, patīkamam un diezgan „saldam“, kas būtiski atšķiras no mūsu Rietumeiropiešu kultūras priekšstatiem par pievilcību un erotisko izaicinājumu. Uz jautājumu par to, vai šīs spēles neveicina stereotipu priekšstatu ekranizāciju, profesors atbild noliedzoši. Pēc viņa domām šeit ir runa par arhetipiem, kas pieļauj atgriezeniskās reakcijas prognozēšanu. Raksturiem jābūt ticamiem, atbilstošiem videi, kurā tie darbojas. Vai šī spēle darbotos arī Ziemeļvalstīs? Piemēram, Zviedrijas vai Latvijas kontekstā? Šādā attiecību stimulatorā esot svarīgi saprast kā sadalīta vara un ietekme spēlētāja un „tēla“ starpā, ņemot vērā dzimumu, etnisko, izcelsmes, reliģijas un izglītības līmeņa faktoru. Tas esot svarīgi. Šajā spēlē esot būtiski, lai netiktu pieļauta noteikta negatīva attieksme pret zināmām sabiedrības grupām, kas reālajā dzīvē eksistē, – uzskata profesors Bečelders. Tikmēr Japānā

spēlēšana turpinās. Spēlētājs var spēlēt mājās, var arī doties, kopā ar savu virtuālo draudzeni uz populāru pludmali. Tur pulcējas daudzi spēlētāji un piedzīvo intīmus mirkļus skaistā viesnīcas numuriņā, apmeklē muzejus, ēd pusdienas un piedalās pludmales aktivitātēs. Var doties uz ārzemēm, ja draudzenei tā gribas. Ar ko tad atšķiras literārais varonis no spēļu partnera ekrānā? Šķiet, ka ar padevību situācijas noteicējām – spēlētājam vīrietim.

Kur vēl varam izmantot robotus?

Jau šodien sadzīves robotus plaši izmanto vecu ļaužu aprūpei Vācijā un Lielbritānijā. Sadzīves sociālās palīdzības jeb ”Companion robots” spēj atvieglot aprūpes ikdienu un tiem tiek prognozēta liela un pieprasīta nākotne. Teorētiski tā tas ir, taču praktiski mēdz notikt arī citādi. Piemēram, 2015. gadā Japānā tika atvērts “HennNa hotel”, kurā viesnīcas personāla vietā strādāja roboti. Tie reģistrēja viesus, uznesa istabā ceļasomas un bagāžu, taču jau četrus gadus vēlāk (2019) mediji ziņoja, ka visi 243 roboti no darba viesnīca tikuši atlaisti. Robotu aprūpē bija prasījusi vairāk laika un naudas nekā parastu cilvēku nodarbināšana attiecīgajās viesnīcas pozīcijās.

Kā tad paliek ar seksa robotiem? Līdz šim visi mēģinājumi šajā jomā beigušies līdzīgi “HennNa hotel” pieredzei. Vai „Harmonijas“ un tai līdzīgo „meiteņu” ierašanās ir jauns solis cilvēces nodrošinājumam ar ērtu robotu servisu?

Pirmais skaļākais atklājums šajā jomā esot bijis ”Roxxxy” piedāvājums tirgū. To izstrādāja uzņēmums Truecompanion, kas savās tirgvedības kampaņās piedāvāja šo lelli kā robotu ar personības pazīmēm. ”Frigid Farrah” paradīšanās izraisīja lielu viļņošanos un kritiku sabiedrībā, pieņemot, ka šī lelle bija paredzēta varmācībai un it kā legalizēja robota izvarošanu. Kompānijas dibinātājs Duglas Hains (Douglas Hines) toreiz noraidīja kritiku uzsverot, ka ikviena personība ar savu uzvedību izraisot pretreakciju, kas esot tipiska visiem randiņiem un flirtiem. Taču šī loģika neizpelnījās atbalstu un līdzšinējie meklējumi „uzvelkamo seksa verdzeņu“ jomā nav vainagojušies ar panākumiem. Pagaidām cerīgākais piemērs esot „Harmonijas“ izgudrošana, ražošana un pārdošana. Jau divus gadus Sandjego (ASV) priekšpilsētas noliktavās kailas un pusapģērbtas lelles gaida savus pircējus. Parasti tās piegādā klientiem minimāli apģērbtas, lai kleitas un apakšveļu iegādātos pircējs pats. Vīriešu lelles pārdod mazāk un retāk. Tās ir lielākas un smagākas, jo pircējiem patīk liela auguma, mazgājamas ar spēcīgi izteiktiem vēdera muskuļiem. Leļļu acis ir roku darbs, seju un vaibstu formas – apmēram 30, dažādas parūkas, atšķirīgā kvalitātē. 14 ķermeņa tipi ar dažādu ādas krāsu, 40 krūšu formas (standarta, L un S) un viss pārējais. Ražotājs piegādā arī „detaļas“ tiem, kam visa lelle vēl nav pa kabatai. Turpat tiek piedāvāta vietēja ražojuma filma, kuras sižets balstīts uz stāstu, kurā puisis iemīlas lellē ar vārdu Bianka un dzīvo laimīgi visu savu mūžu.

Tātad Harmonija jeb „Harmony“ ir ieradusies. Tā groza galvu un atbild uz jautājumiem. To var pasūtīt ar dažādu raksturu: izpalīdzīgu, ar humora izjūtu vai bezpalīdzīgu. Šie trīs esot paši pieprasītākie leļļu personību tipi. Kas šos robotus pērk par 17 000 USD? Pats robota izgudrotājs apgalvo, ka pircēji neesot ar seksu apsēsti vīrieši, kas pieprasa padevību 20 reizes dienā. Pieredze rādot, ka pircēji esot šķirti vīrieši, kas nespējot atrast sev partneri. Viņi izvēloties sev rāmu dzīvi kopā ar seksa lelli. To esot nepieciešams kopt, mazgāt, apģērbt. Tai vajag sukāt matus, veidot frizūras ko pircēji labprāt arī darot. Lelle piešķirot šiem ļaudīm dzīves jēgu.

Proti – esot tik patīkami rūpēties par padevīgu verdzeni, kas nekad nerunā pretī un dara visu pa prātam. Bez tam lelle esot pilnībā atkarīga no sava īpašnieka. Tieši šī atbildības sajūta liekot vīrietim sajusties nepieciešamam un nozīmīgam. Pēc lelles autora domām „Harmonija“ esot izmantojama arī sarunām, dejošanai, dziedāšanai. Tā spējot piedalīties mājas solī un darīt citas ikdienas lietas. Seksa komponents esot tikai „viens no“ visa, ko šis robots piedāvā savam saimniekam. Tātad robots draudzībai, sabiedrībai un seksam. Tā nekad nenodedzināšot māju, nezagšot naudu, jo neesot šādi ieprogrammēta. Vēl Mātam Makmilenam (Matt McMullen) šķiet, ka šādus seksa robotus varētu plašāk izmantot slimu cilvēku atveseļošanai. Ir cilvēki, kas visu savu mūžu pavada vientulībā, invaliditātes vai sociālās nekompetences dēļ. Robots varētu kļūt par dzīves draugu un sabiedroto. Tiktāl izklausās loģiski un pat vērtīgi. Taču ko domā šāda robotu paveida pretinieki?

Roboti kā attiecību surogāti

Katlīna Ričardsone (Kathleen Richardson) ir robotu ētikas profesore Lielbritānijā (De Montfort University, Leicester). Viņa asi nostājas pret šāda veida robotiem. Pēc viņas domām seksa roboti izmanto sievietes ķermeni kā rotaļlietu ar kuru katrs var rīkoties kā vēlas. Ar šo lelles īpašnieks tiek atbrīvots no pienākuma rēķināties ar otru personu (sievieti) un respektēt viņas intereses. Tiek izveidota industrija, kas producē pakļāvīgas verdzenes sievietes izskatā. Šāds process nesamazinās varmācību pret sievietēm un prostitūciju. Salīdzinājumam viņa izmanto rasismu uzskatot, ka aizspriedumi pret citas rases cilvēku nav likvidējami, kultivējot produktu, kas šos aizspriedumus attīsta tālāk. Šis robots demonstrē egocentrisku pasaules uztveri, kurā vīrietim ir tiesības kontrolēt sievietes ķermeni.

Uzvelkamās lelles pieaugušiem vīriešiem ir ieradušās robota izskatā. Mēs pārējie turpinām prātuļot, vai robots var aizvietot cilvēku intīmās attiecībās un vai godīgāk nebūtu bijis izveidot to kā četrstūru kasti, bez sievietes ķermeņa aprisēm. Pa to laiku Sandjego „forštates“ noliktavu telpās tās krāso, skrūvē un pārdod. Bez morāles un ētikas kodeksa pagalvī. Pēdējo un jutīgāko cilvēka emocionālo sajūtu bastionu – mīlu tagad ir ieņēmusi mehāniska rotaļlieta, kas aizvieto cilvēku. Vai tas ir iespējams?

Kā uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi?

Speciāli TVNET

Saražot masu patēriņa preci ir modē. Jo vairāk pirks – jo labāk. Agrāk tā nebija. Šarls Bodlērs (kādā no savām vēstulēm) atzīst, ka atzinība un masu tirāžas esot teksta satura sekluma liecinieks. Pieprasītie un visvairāk pirktie autoru darbi 100% esot tikai un vienīgi sēnalu literatūra. Rakstniekam par to esot jākaunas. Jāuztraucas, ja viņa darbus daudz pērk. Tas nozīmējot, ka autors izpatīk esošajai publikas gaumei un ražojot mākslas brāķi. Īsts mākslinieks strādājot nākamajām paaudzēm un nekad savā laikā netiekot atzīts. Iespējams, ka franču dzejniekam ir taisnība.

Nav izslēgts, ka tā patiešām arī ir. Īsta māksla nekad nav bijusi biznesa mašīna tās radītājam. Protams, teksta literāro kvalitāti nenosaka metiena lielums. Jo lielāka tirāža avīzei, jo zemāks ir tās satura kvalitātes līmenis. Vai arī uz grāmatām var attiecināt to pašu? Literatūras kritiķi laikam atbalstīs šo domu. Masveidā pārdota grāmata ir labs bizness autoram un izdevējam, bet tas nenozīmē, ka tāpēc tā piedāvā vērtīgu tekstu. Tirgus nav kvalitātes garants, un grāmatu izdevēji nav vērtīgas literatūras ražotāji. Viņi vēlas nopelnīt un viss. Taču šodien grib visi – gan autori, gan izdevēji. Tāpēc grāmatas, kuras pārdod milzīgos metienos, braši un nekautrīgi nostājas priekšā tekstiem, kurus lasīs nākamās paaudzes. Tātad pastāv neatbilstība starp labu un kvalitatīvu literatūru un plaši pārdotu grāmatu? Iespējams, taču šodien visus interesē, kā uzrakstīt grāmatu, kuru gandrīz visi būs gatavi nopirkt. Vienkārši tāpēc, ka bez peļņas neesot uzvaras.

Kā šīs grāmatas ir rakstītas?

Kā jāraksta grāmata, kuru pirks visi? Tas tiek noskaidrots pat zinātniski. Ar digitālu instrumentu palīdzību tiek salīdzināti 500 visplašāk pārdotie romāni ar 1000 citiem, mazāk pārdotiem darbiem. Mērķis – atrast veiksmīga naratīva algoritmu. Pētījuma rezultāts lieliski aprakstīts grāmatā ”The bestseller code” jeb bestsellera (vislabāk pārdotās grāmatas) kods.

Kas tika atklāts? Kāda ir paraugrecepte tekstam, par kuru maksās visi izdevēji?

Pirmais, kas vieno šos plaši pārdotos rakstnieku darbus, esot fakts, ka lielākajai daļai no viņiem izdevniecības nav pieņēmušas izdošanai grāmatu manuskriptus pirmajā piegājienā. Tie atdoti autoram atpakaļ kā neveiksmīgi vai slikti uzrakstīti. Vairākkārt. Labi piemēri šajā gadījumā ir Astrīda Lindgrēna (Astrid Lindgren), Stīvens Kings (Stephen King), Dž, K. Roulinga (J K Rowling), Stīgs Lārsons (Stieg Larsson) u.c. Šo sarakstu var pagarināt ar vēl daudziem, kas šodien kļuvuši par ļoti populāriem autoriem. Tas liecina, ka izdevniecības nespēj saskatīt lielu autoru brīdī, kad tas parādās uz sliekšņa pirmo reizi. Kāpēc tā notiek? Izdevniecību personālam būtu jābūt ar „trenētu aci“ un uzreiz jāpamana uzlecošās zvaigznes. Taču tā nenotiek. Pētījuma autori domā, ka noteicošie ļaudis izdevniecībā vienmēr nodarbojas ar minēšanu, vai konkrētais darbs nesīs peļņu vai ne. Proti, tiek meklēts darbs, kuru uzreiz var intensīvi pārdot, jeb, precīzāk sakot, grāmata, kuru visi pirks. Izdevējam ir 100% skaidrs, ka jāmeklē un jāatrod labi pārdodams darbs, taču neviens skaidri un gaiši nevar pateikt, kā šāds bestsellers izskatās. Šodien starptautiskajā grāmatu tirgū meklē bestsellerus dažādās valodās, lai nekavējoties pieslēgtu PR akcijas un panāktu gigantiskas tirāžas tirgū.

Pārbaudītās kārtis

Tieši tāpat kā kino industrijā, arī šeit labi darbojas pārbaudītas lietas. Droša esot agrāk labi pārdotu autoru darbu atkārtota izdošana. Vēl labāk – populāra autora piesaistīšana magnētiskām idejām. Pazīstama autora vārds tiek uzskatīts pat visdrošāko kārti. Ja reiz pirka agrāk, tad pirks arī rīt. Lasītāji vēloties lasīt sev zināmu un pazīstamu autoru grāmatas. Ja grāmatas ir jau lasītas vai autora vārds pazīstams, tad pērkot atkal visu, kas jauns. Jau pazīstami un populāri autori esot galvenā biznesa investīcija. Kāpēc tā? Ja reiz iepriekš grāmatas bijušas labas, tad var pieļaut, ka jaunās grāmatas, kuras rakstījis tas pats autors, arī būs labas un publika tās pirks. Tiktāl nekā jauna? Jauns paņēmiens šajā jomā ir panākt, ka populāra romāna autors turpina notikumus savā nākamajā grāmatā. Lai zinātnieks turpina analīzi tālāk. Tātad iesāktais populārais romāns tiek turpināts nākamajās grāmatās kā filmu sērijas. Pieļaujot, ka lasītājiem būs interese uzzināt, kas tālāk notiek ar iecienītajiem literārajiem varoņiem jaunajā grāmatā. Kā attīstās tālāk iesāktā problēma zinātniski populārā grāmatā.

Vēl viens pabaudīts paņēmiens esot izraudzīties pieprasītu un iecienītu žanru. Ja lasītāji jau iecienījuši noteiktu žanru (piemēram, detektīvromānus), kas uzrunā plašas lasītāju grupas, tad ir vērts ekspluatēt šo žanru tālāk. Piemēram, pēc E. L. Džeimsas (E L James) “Piecdesmit nokrāsu“ triloģijas (2011–2012) iznākšanas pēkšņi kļuva populāri tieši erotiskie romāni. Tos sāka rakstīt dažādās valstīs, un tie piepildīja savu izdevniecību kases. Taču kopēšana un atkārtošana nav unikāla un produktīva panākumu atslēga. Kas izdodas vienam autoram, var neiznākt otram. Tāpēc autori nenogurstoši tupina meklēt universālo panākumu atslēgu. Jau pieminētajā grāmatā (Jodie Archers, Matthew L Jockers: ”The bestseller code: Anatomy of the blockbuster novel”, St Martin’s Press) ar šo arī nodarbojas. Meklē formulu.

Šī grāmata ir interesanta lasāmviela. Protams, paši autori slavē sevi un apgalvo, ka ir atraduši veiksmes atslēgu, taču piekrist šim apgalvojumam tomēr nevar. Neraugoties uz to, ka liela sabiedrības daļa svēti tic mākslīgajam intelektam un domā, ka arī radošais darbs ir formulējams formulās un vienādojumos. Taču viņu veiktā analīze ir mūsu uzmanības vērta. Tajā mēģināts noskaidrot, kā atšķiras parasts teksts no populāra teksta. Autori pat nonāk pie maģiskā atšifrējuma ar nosaukumu algoritms. Taču pirms tam par pieeju. Viņu pieeja veiksmes formulai būtiski atšķiras no grāmatu izdevēju metodēm.

Izdevniecības mēdz nodalīt trīs galvenos darbības virzienus, kas mijiedarbībā panāk „sniega pikas efektu“ un rada priekšnosacījumus plaši pārdotas grāmatas panākumiem. Pirmais – manuskripta mākslinieciskā vērtībā. Grāmatai jābūt labi uzrakstītai noteiktā žanrā, ar mērķi aktīvi ieinteresēt kādu no lielajām lasītāju grupām. Nākamais faktors ir grāmatu tirgus struktūra. Izdevniecībām ir izdevīgāk ļoti daudz pārdot tieši vienu grāmatu, nevis vairākas puslīdz labas grāmatas vienlaicīgi. Tāpēc plānotos bestsellerus plaši iepriekš reklamē mārketinga kampaņās un izstāda grāmatu veikalos. Trešais ir psiholoģiskais faktors – lasītājs vēlas lasīt to, ko lasa pārējie. Tātad grāmatas, kas ir jau populāras, kļūst vēl populārākas tikai tad, ja jau ir populāras.

Ar ko šī tradicionālā pieeja atšķiras no Arčera un Jokera atklātā? Viņi pievēršas tikai un vienīgi pirmajam faktoram – tātad manuskripta literārajai vērtībai. Tas nozīmē, ka ”The best seller code” nav grāmata, kurā tiek pamācīts, kā autoram uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi. Nē, tie nav kursi, bet gan uzskaitījums, kas sistematizē pazīmes, kuras palīdz atšķirt panākumiem bagātu manuskriptu no viduvējiem tekstiem.

Analīzes pamatā ir 500 daiļliterāro darbu, kas savulaik tikuši iekļauti avīzes New York Times visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā. Šo veiksmīgo tekstu īpatnības tiek salīdzinātas ar mazāk veiksmīgām grāmatām. Tātad ar datorprogrammu palīdzību mēģināts noskaidrot, ar ko labs teksts atšķiras no viduvēja teksta. Respektīvi, analizējot teksta kvalitāti, viņi mēģina noskaidrot atšķirības teksta veidošanas principos, kas raksturīgas populāriem (tirgū pieprasītiem) un nepopulāriem (slikti pārdotiem) tekstiem.

Ar ko šie teksti atšķiras?

Līdz šim mēs nemēdzām identificēt labu literatūru ar labi pārdotu literatūru. To nevajadzētu aizmirst arī šajā gadījumā. Jo plaši pārdota grāmata var arī nebūt literāra vērtība. Taču abi autori nepievēršas tekstu kvalitātei tā, kā to dara literatūras zinātnieki. Viņus interesē tikai un vienīgi rakstīšanas tehnika, kas nodrošina visplašāko attiecīgā literārā sacerējuma pārdošanu.

Literatūras kritiķis Džons Saterlands (John Sutherland) savulaik bestselleru jeb plaši pārdotu grāmatu ļoti lakoniski formulēja šādi: „Tā ir grāmata, kuru var labi pārdot, un viss.“ Turpretī Arčers un Jokers domā citādi. Pēc viņu domām, pārdotākajām grāmatām ir zināmas iezīmes, kas tās atšķir no pārējās lasāmvielas. Tās esot šādas: a) emocionāls uzlādējums (pozitīvs vai negatīvs); b) tiek izmantotas visas septiņas intrigu struktūras. Reizēm tās seko cita citai visos bestselleros vienādi, pat identiski. Tā, kā to var novērot E. L. Džeimsas „Greja piecdesmit nokrāsu“ triloģijā vai Dena Brauna „Da Vinči kodā“.

Nākamais aspekts ir tēmu modelēšana jeb pašlaik tik populārais topic modelling. Te tiek izmantotas matemātiskas metodes un analizēts, cik bieži noteikta „tēma“ parādās sižetā un kāds ir tās attīstības ceļš. Man personīgi nav pieņemams šāds matemātisko metožu izmantojums literāru tekstu analīzē, taču tas eksistē. Tāpēc tiem, kam šāda pieeja šķiet produktīva, iespējams, noderēs to izstudēt, lai sāktu konstruēt savu bestselleru, izmantojot piedāvāto algoritmu.

Tēmu izvēlē pirmajā vietā esot mājas dzīve un ģimene (Danielle Steel, domestic life) un juridiskie strīdi, konflikti (John Grisham, lawyers and the law). Tātad, ja tekstā tiek izmantoti šie areāli, tad pastāvot iespēja izveidot ļoti populāru darbu.

Nākamais „atklājums“ ir atziņa, ka ļoti populāros literāros darbos ir salīdzinoši mazāk tēmu. Tie nav komplicēti un pārāk sarežģīti izklāstā. Komerciāli veiksmīgs naratīvs pievēršas mazāk jomām, tēmām un varoņiem nekā parastajās – slikti pārdotajās grāmatās. Tātad – populārajās grāmatās ir mazāk kompleksi, samezgloti sižeti. Savā būtībā tās ir vienkāršākas arī savā struktūrā.

Kas tad ir pats galvenais? Autoriem šķiet, ka visu populāru un iecienītu literāro darbu pamatā ir ir ikdienas dzīve: darbs, mājas, ģimene, attiecību problēmas, slimības utt. Tātad – lasītājs vislabāk vēlas lasīt par tēmām, kuras piedzīvo pats. Savā ikdienā.

Vai šie atklājumi būtu autoriem jāņem vērā?

Grūti izlemt. Man personīgi šie atklājumi šķiet vairāk kuriozi nekā vērā ņemami. Taču sava daļa patiesības tajos, iespējams, ir. Aktuālā grāmata (”The bestseller code”) demonstrē gan labo, gan triviālo un vulgāro, kuru šodien mums piedāvā jaunā pētniecības joma digital humaniora. Tekstu datoranalīze ir pazīstama lieta, taču tā nespēj uztver naratīva kvalitatīvos aspektus, kurus redz un sajūt tikai cilvēka acs. Tieši tāpat kā mašīntulkojums nekad neaizstās prasmīga tulkotāja tekstu. Protams, abi autori paši sev „ceļ asti“ un slavina savu atklājumu unikalitāti, pielīdzinot to Kolumba atklātās Amerikas neatkārtojamībai.

Taču nav izslēgts, ka daži no atklātajiem paņēmieniem jaunajiem autoriem palīdzēs kļūt bagātiem pašiem un izpalīdzēt ar finanšu plūsmu arī mūsu izdevējiem.

Laiks rādīs, vai tā notiks. Iesaku izlasīt un pie viena padomāt par Šarla Bodlēra secinājumiem.

 

Kā Latvija reaģētu uz Trampa uzbrēcieniem – vai izdotu ASAP Rocky bez tiesas?

Speciāli TVNET

Pirms apmēram mēneša Stokholmas centra policija aizturēja pazīstamu amerikāņu reperi, kurš bija ielaidies ielu kautiņā ar vietējiem naktī uz ielas. Aizturētā persona ir slavenība un plaši pazīstama noteiktu aprindu subkultūras aprindās. Tika aizturēts ne tikai pats mūziķis, bet arī viņa miesassargi. Tāpēc pārtrūka iecerētā un plānotā ASAP Rocky Eiropas koncertu tūre. Tagad tiek gaidīta tiesa, jo notiek izmeklēšana. Taču pēkšņi šo procesu pārtrauca ASV prezidenta Donalda Trampa iejaukšanās izmeklēšanas procesā, pierasot reperi atbrīvot. No Baltā nama Vašingtonā vairākas reizes ticis skarbi uzrūkts Zviedrijas premjerministram, pieprasot nekavējoties izlaist amerikāņu slavenību no cietuma pret drošības naudu. Taču Zviedrijā šādas prakses nav un valsts premjerministrs vai ārlietu ministrs nemēdz iejaukties policijas, izmeklētāju vai tiesas darbā. Donalds Tramps to negrib saprast, un zviedriem tiek nopietni draudēts ar viņu preču boikotu (IKEA) un rīkotas akcijas „glābsim Rocky”.

Līdzjūtības līnija klibo

Mediji ziņo, ka neesot daudz amerikāņu, kas Donalda Trampa uzbrēcienus Zviedrijai ASAP Rocky „atbrīvošanas lietā“ ņemot par pilnu. Lielākā daļa domā, ka šī ir Trampa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa jeb aģitācijas triks, lai piesaistītu sev melnādainos amerikāņus kā nākamos vēlētājus. Tā teikt – neko reāli nedarot viņu labā politiski, ir vērts tagad notēlot izprotošu tautieti, kas stāv melnādaino pusē. Tā domā, piemēram, Washington Post. Taču vai citiem amerikāņiem viņš ir tik svarīgs, ka vajadzētu anulēt tiesu vienas slavenības pārkāpuma dēļ? Pagaidām izskatās, ka pat amerikāņu kreisie un Black Live Matter kustība viņu neatbalsta, jo reperis jau agrāk nav piedalījies viņu atbalsta akcijās, uzskatot sevi par izņēmumu. Piemēram, 2016. gadā, pēc policijas grautiņiem Fērgusonā, viņš medijos kategoriski novērsās no protesta kustības un apgalvoja, ka pats piederot elitei, jo dzīvojot Soho un Beverlihilsā, nevis kaut kādā „velna nomalē“. Smalkiem ļaudīm likumi nav rakstīti. Tad kāpēc tiem nepieslieties, ja iespēja to ļauj? 

Kas tad notika tajā Stokholmas naktī?

30. jūnija naktī hiphopa mākslinieks ASAP Rocky jeb īstajā vārdā Rakims Meijers (Rakim Mayers) iesaistījās kautiņā kopā ar saviem miesassargiem. Pašā Stokholmas centrā. Notikumu ar saviem telefoniem filmēja vairāki cilvēki. Pirmie notikušo publicēja amerikāņu TMZ, rādot, kā viens no uzbrucējiem tiek notriekts zemē, pēc tam spārdīts un dauzīts ar pudelēm. Vēlāk pats ASAP Rocky ievietoja savus video Instagram kontā, kurā deklarē savu nevainību. Otrdien, 2. jūlijā, mākslinieks spēlēja festivāla Smash koncertā Stokholmā, guva grandiozus panākumus un vakarā ieradās policijā uz pratināšanu. Nākamajā dienā tika aizturēts uz izmeklēšanas laiku. Advokāts pārsūdzēja lēmumu, bet augstākās tiesu instances šo pārsūdzību neizskatīja.

Tāpēc zvaigzne palika apcietinājuma vietā, kurā var tikties ar advokātu, lasīt avīzes, skatīties TV un sekot notikumiem ārpasaulē. Mākslinieks draudēja zviedru tiesai pieprasīt segt zaudējumus, kurus viņam nodarīs šī aizturēšana. Tie esot 16 miljoni SEK. Piektdien, 12. jūlijā, sākās starptautiskas akcijas, kurās hiphopa mākslinieki protestēja pret izmeklēšanu un pieprasīja tūlītēju Rocky atbrīvošanu bez izmeklēšanas un tiesas. Aktīvi darbojās arī daži citi amerikāņu mākslinieki (ieslodzītā draugi), kas sāka boikotēt Zviedrijas vieskoncertus. Aktivizējās bijušais ASV vēstnieks Zviedrijā Marks Brežinskis, pieprasot nekavējoties atbrīvot Rocky. Taču ārlietu ministre Margota Valštrēma atbild, ka Zviedrijā nav pieņemts ministram iejaukties policijas vai tiesas darbā un atbrīvot aizturēto no ieslodzījuma vietas.

Tomēr amerikāņu medijos turpinās šausmu stāsti par drausmīgajiem apstākļiem zviedru cietumos, kas neatbilst patiesībai. Reperis maina advokātu, lietai pieslēdzas ASV ārlietu ministrija un daži politiķi Vašingtonā sāk publiski nosodīt „Zviedrijas rīcību“. Pēc tam Stokholmā ierodas ASV ārlietu ministra vietnieks un vēlas sākt sarunas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju par slavenās zvaigznes ASAP Rocky bezierunu atbrīvošanu. Taču arī tas nelīdz. Tad kampaņai pieslēdzas pats Donalds Tramps. Viņš Twitter slejā paziņo, ka plāno uzrunāt šajā lietā Zviedrijas premjerministru un pieprasīt, lai „repera lieta tiek taisnīgi izmeklēta“. Seko repera mammas verbālie uzbrukumi Zviedrijai TMZ, un zviedru izmeklētāji paziņo, ka esot atklāti jauni pierādījumi lietā, kuras izmeklēšana turpinoties. Superzvaigzne joprojām atrodas ieslodzījuma vietā, raksta protesta mūziku un tikko publicējis jaunāko hitu: Live fast: ”This could be my last year / Putting up a fight until I collapse / 2013 I went wild for night / In 2019 I’m getting out ’fore I die”). Kā norāda Billboard, „Live fast“ uzrakstīta vēl pirms aresta Zviedrijā.

Kāpēc zviedri nepiekāpjas spiedienam?

Donalds Tramps tagad ir ļoti sarūgtināts par to, ka Zviedrijas premjerministrs neiejaucas tiesas darbā un „nepalaiž vaļā“ slaveno reperi. Savas valsts nostāju šajā jautājumā savukārt tikko Washington Post slejās pauda bijušais ārlietu ministrs Karls Bilts (Karl Bildt), paskaidrojot, ka tiesu sistēma Zviedrijā ir neatkarīga no politikas.

Tas, ka cilvēks ir slavens, pazīstams, superstārs, tiesu neinteresē. „Zviedrijā nedz valdība, nedz ministri vai parlamenta deputāti nevar un nemēdz ietekmēt tiesu vai iestāžu darbu un diktēt tām savus noteikumus. Izņēmumu pie mums šajā jomā nav. Visi likuma priekšā ir vienādi. Šī nostādne ir normāla, un par to ir ziņots arī  Baltajam namam. Izmeklēšana notiek, un rezultāts rādīs iznākumu,“ komentē presei notikušo Zviedrijas valdības preses centra vadītāja Natalija Siāla Stokholmā.

Vai mēs izdotu popzvaigzni amerikāņiem bez tiesas?

Domāju, ka  nav vajadzības paskaidrot, ka Tramps līdz šim šādos individuālos gadījumos neiestājās par atsevišķām personām,  tās nekritiski aizstāvot. Viņš drīzāk mūrēs mūri pret Meksiku, nekā aizstāvēs vietējos, melnādainos iedzīvotājus utt. Nemaz nerunājot par viņa attiecībām ar izmeklēšanu „Krievijas lietā“ un visām pārējām tiesu lietām, kurās tiek uzpirkti liecinieki un mainīti tiesneši. Tramps ir un paliek „tramps“ ar visām no tā izrietošajām sekām visās dzīves jomās. Taču viens ir skaidrs – šī iniciatīva pieprasīt atbrīvot slavenu personu bez izmeklēšanas un tiesas parāda, ka slavenie un bagātie ir cita kasta. Uz šiem cilvēkiem (pēc viņa domām, acīmredzot) neattiecas tie paši noteikumi, kas jāievēro parastajiem iedzīvotājiem.

Šī pieeja nav nekas jauns arī pie mums Latvijā. Ja esi slavenība, tad pat parasta latvju tiesnese nekautrējas atzīt, ka „Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris“ ir arguments, kas ļauj spriest par labu populārai personai, kā tas bija Operas prasībā pret mūsu portālu par kādu kritisku publikāciju.  Jo slavenības var un drīkst uzvesties kā vēlas. Nebaidoties no nosodījuma vai soda. Piemēram, sportisti.

Nesauksim nevienu vārdā, tikai atcerēsimies notikumus. Pirms pāris gadiem mūsu tenisa zvaigzne nekautrējās publiski vest iekšā Stokholmas centra viesnīcas istabiņā pāris ielasmeitas, lai gan prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un pieķerot arestē pircēju. Pēc tam viņu aizturēja policija, aizveda uz ieslodzījuma vietu un spēlēšana kortos izpalika. Par to, kas notika tālāk, nav vērts atgādināt, taču pašmāju publiskā domā bija satriekta – „nu kā tā var darīt!!!“. Pret sievieti? Nē, protams, pret mūsu slavenību! Nelieši zviedri arestējuši mūsu slavenību, un mēs esam gatavi iet karā par viņa atbrīvošanu! Toreiz gan karš pret Zviedriju nesākās, jo sporta žurnālisti visiem spēkiem centās notikušo noklusēt. Izgāšanās aizpeldēja pagātnē. Vainīgais skaitījās nevis prostitūtu pircējs, bet tie, kas viņu aizturēja un neļāva normāli nospēlēt tenisu Karaliskajos kortos Stokholmā. Mēs apmainījām lomas un vērtējumu galvenajām personām. Zaglis pārtapa apzagtajā, jo bija slavens un nacionālais varonis. Kā jau sportists.

Cits gadījums bija šogad viņpus okeānam, kad par varmācīgu „izdarīšanos ar sievieti“ atkal tika apsūdzēta kārtējā mūsu sporta zvaigzne. „Tauta = fani“ vienoti metās virsū nepazīstamajai ārzemju nelietei, kas grauj mūsu puiša labo slavu. Kā tur bija vai nebija pēc būtības, tas te nevienu neinteresēja. Galvenais, lai slavenība turpina spīdēt. Pat ar asiņainām rokām, kas sabāztas bikšu kabatās.

Es ticu, ka Latvija (tāpat kā Zviedrija) neizdotu ASAP Rocky amerikāņiem, ja kas tamlīdzīgs būtu noticis Rīgā. Neizdotu bez izmeklēšanas un tiesas. Tas būtu godīgi. Tramps norūktos, sadusmotos, sāktu sašutuma kampaņu pret mums, bet mēs… mēs nenobītos (neskatoties uz to, ka ASV ir mūsu sabiedrotie!) un mierīgi ietu savu godprātīgo ceļu tālāk.

Vai tā būtu?