NRA Datums: 06.12.2007
Autors: Sandra Veinberga, Dr. Phil. , docente, mediju pētniece Stokholmā
Rubrika: Viedoklis

Mediju brīvības dilemma šodien nav mazāk aktuāla kā Miltona laikā, kad dzima pirmās preses brīvības deklarācijas. “Aizvien vairāk valdību pasaulē uzskata, ka jaunie mediji var būtiski ietekmēt politiskās varas sviras, un tāpēc izstrādā modernākas cenzūras metodes” (Reportieri bez robežām).

Šodien 64 cilvēki sēž cietumā par to, ka nepiedienīgi izteikušies savās publikācijās interneta čatā. Ķīnā “interneta disidentu ir visvairāk”, nedaudz mazāk – astoņi – izcieš sodu Vjetnamā, Ziemeļkorejā un Turkmēnijā. 11 no tiem pērn nomira apcietinājumā. Tāpēc visas valstis civilizētā pasaulē vērtē un ciena, ne tikai ņemot vērā nacionālo kopproduktu, eksportu, importu, inflāciju u. c. eksaktās vērtības. Civilizācijas standartu nosaka arī preses brīvības līmenis.

Pirmajā vietā šobrīd pasaulē ir Īslande un Norvēģija, Amerikas Savienotās Valstis mediju brīvības tabulā atrodas tikai 48. vietā, Krievija – 144. vietā.

Vai Kleckins rīkosies kā Freivalde?

Piemēram, Zviedrija pērn bija noslīdējusi no 5. uz 14. vietu tikai tāpēc, ka latviešu izcelsmes ārlietu ministre Laila Freivalde atļāvās izmantot Zviedrijas Ārlietu ministrijas sviras, lai ar Drošības policijas starpniecību slēgtu neonacistu avīzes SD-kuriren mājaslapu, kas bija publicējusi tās pašas bēdīgi slavenās Muhameda karikatūras, kuru dēļ Tuvos Austrumos musulmaņu ekstrēmisti dedzināja Dānijas karogu. Laila Freivalde acīmredzot bija nobažījusies par Zviedrijas diplomātiskajām kolīzijām, kas varētu rasties minētās publikācijas sakarībā. Tieši tāpat kā Ābrams Kleckins, Latvijas Ārlietu ministrija un TV vadība “gribēja labu”, tikko akceptējot franču dokumentālās filmas cenzēšanu LTV otrajā kanālā. Lailai Freivaldei pēc notikušā nācās atkāpties no amata.

Visiem Latvijas cenzoriem arī šonedēļ būtu jāatkāpjas no amatiem, ja vēlamies uzsvērt, ka esam brīva un neatkarīga valsts ne tikai mūsu pašmāju iedzīvotājiem, bet arī starptautiskajai sabiedriskajai domai.

Cenzūras metodes

Cenzūra ir ļoti viltīgs instruments un spēj ietekmēt notikumu attīstību, jo izmanto ļoti dažādas metodes. Kopš PSRS laika Latvijā pati iecienītākā ir noklusēšanas taktika – mēģinot ierobežot informācijas piegādi sabiedrībai, lai manipulētu ar sabiedriskās domas rīcību. Cenzori uzsver, ka “gribēja labu”, taču veca patiesība ziņo, ka ar labo gribēšanu var nobruģēt ceļu uz elli.

Konservatīvisma tēvs Edmunds Bērks savulaik rakstīja, ka “sabiedrība reizēm pieprasa, lai cilvēku tieksmes tiktu apspiestas kopēju mērķu vārdā” (Reflections on the Revolution in France), uzsverot, ka cilvēkam jānodrošina ne tikai brīvība, bet arī iekšējie sociālie iemaukti. Bērka viedoklis daudziem arī šodien kalpo kā instrukciju grāmata.

Pērnās nedēļas nogales cenzūra LTV pierādīja, ka konservatīvisms Latvijā robežojas ar totalitārismu. Franču filmu nožņaudza klusi, izspiežot no ētera ieplānotajā dienā, (kad to no demokrātiskas sabiedrības interešu viedokļu parādīt bija svarīgāk nekā tagad), tik nemanāmi, ka joprojām nav atrasts “tas, kurš to pieprasīja” un tas “kurš, to izdarīja”.

Tā bija cenzūra. Netīra un neakceptējama “nevēlamas” informācijas nožņaugšana.

Rīcība, par kuru jāsoda vainīgie, jo informācijas slepkavība ir krimināla noziedzība pret demokrātisku sabiedrību.

Tikai 38% no pasaules valstīm var lepoties ar brīviem medijiem. Cenzūra sit pa pirkstiem (draudot ar nāves sodu) ne tikai Ibrahīmam Isam Ēģiptē, Dāvidam Īsakam Eritrejā, Adanam Hasanpūram, Alī Akbaram Musāvi Teherānā un daudziem citiem Āzijā. Irākas kara sākumā cenzūra plosījās arī ASV tiešā un pārnestā nozīmē (piemēram, britu TV žurnālista Terija Loida nošaušanu Basrā 2003. gada 22. martā), Ķīnā turpina cenzēt pat TV sēriju Desperate Housewives, nedrīkst rādīt filmu Geišas memuāri un pat Goggle pieslēgusies Pekinas cenzūras fundamentam.

Cenzūra ir infekcija

Tā neizzūd arī tad, kad politiķi publiski pasludina demokrātiju. Demagoģija par “objektīviem apstākļiem” liecina par dubulto morāli.

1766. gada zviedru preses brīvības postulāti, 1787. gada amerikāņu vai 1789. gada franču brīvības deklarācijas pasvītro pašu galveno – mūsu valsts ir labāka par visām citām tieši tāpēc, ka pie mums izteikšanās brīvība presē ir daudz pamatīgākā nekā citur pasaulē. Tas nozīmē – mēs tieši tāpēc esam labāki par citiem. Brīvāki, demokrātiskāki, progresīvāki.

Šie misijas motīvi kā karogi jānodrošina cilvēkiem, kuri atbild par valsts sabiedriskajiem medijiem. Šajā gadījumā Nacionālajai radio un televīzijas padomei un tās vadītājam Ābramam Kleckinam. Tāpēc jau šonedēļ gaidīsim no padomes reālu rīcību, lai noskaidrotu, kurš, kad kāpēc un ar kādu mērķi panāca franču filmas izņemšanu no ētera. Cerams, ka jau šonedēļ šie cilvēki atkāpsies no saviem amatiem.

Vienkārši tāpēc, ka uzbrēcieni medijiem demokrātiskajā sabiedrībā parasti beidzas ar brēcēju amata zaudēšanu. Un Latvija taču ir demokrātiska valsts?