Datums: 21.02.2001
Autors: Sandra Veinberga
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Latvijas sabiedrības reakcija Pola Holandera filmas sakarā demonstrēja gatavību reaģēt uz smagiem apmelojumiem un cieņu aizskarošiem paziņojumiem.

Aina atgādināja kuģa avāriju, kad visu izšķir kapteiņa un komandas prasme un spēja rīkoties krīzes situācijā. Salīdzinājums nav pārspīlēts, jo reti gadās sastapties ar līdzīgiem apvainojumiem kādas citas tautas, valsts virzienā, kādus šomēnes Zviedrijā Pola Holandera filmētā un TV3 izplatītā filma izteica par Latviju. Latvijas prezidentes un valdības pārstāvju reakcija bija negaidīti enerģiska un jau otrdien Zviedrijā tika uzņemta ar izpratni. Zviedrijas kultūras ministres Maritas Ulfskūgas preses sekretārs Hans Onels uzsvēra, ka Zviedrijas valdība nekādi nespēj ietekmēt TV3 programmas veidošanas politiku. «Mēs varam ietekmēt Zviedrijas televīziju un TV4. Taču kanāls TV3 raida caur satelītu no Anglijas, tā izvairoties no Zviedrijas noteikumiem. Holandera filma ir nejēdzīga, un lielākā daļa zviedru tautas pret to izturas ar nosodījumu un nepatiku,» sacīja Hans Onels.

Zviedrijas premjerministrs Jorans Pērsons nebija noskatījies šo Pola Holandera filmu, viņa preses sekretāre Anna Helsēna bija redzējusi tikai fragmentus. «Tas, ko Holanders šajā filmā stāsta par Latvijas sievietēm, ir satraucoši,» uzsvēra A. Helsēna, «taču mēs nedrīkstam kritizēt mediju darbu, jo tas izklausīsies pēc cenzūras.»

Maritas Ulfskūgas preses sekretārs Hans Onels izteica nožēlu arī par Zviedrijas Kinoinstitūta bēdīgi slaveno lēmumu piešķirt 300 000 SEK finansējumu šai filmai. «Diemžēl arī šos lēmumus mēs politiski nevaram ietekmēt, jo institūts ir neatkarīgs, lai gan savā finansējumā izmanto arī nodokļu maksātāju naudu.»

Zviedri bija sašutuši par filmā izmantotajām mākslinieciskajām metodēm, bet latvieši – par faktiem un to interpretāciju. Ārpus diskusijas palika jautājums par to, vai zviedram ir tiesības eksperimentēt ar citas valsts problēmām. Apsveicami, ka Holandera filmas sakarā beidzot iešūpojušās debates par daudziem Latvijai svarīgiem jautājumiem. Diemžēl pirmajam triecienam bija jānāk no ārpuses, lai Latvijas uzmanības centrā nonāktu prostitūcijas uzliesmojums Rīgā, sieviešu beztiesiskais stāvoklis un daudzi citi sasāpējuši jautājumi. Šķiet, ka arī šis fenomens ir izpētes vērts.

Taču neatbildēts joprojām ir kas cits. Joprojām nav skaidra Latvijas varas gatavība reaģēt brīdī, kad kāds cits (šajā gadījumā Pols Holanders un Zviedrijas Kinoinstitūts) izmanto jaunu valsti saviem mākslinieciskajiem eksperimentiem un radošajām provokācijām, nonākot līdz apmelojošiem vispārinājumiem un klajiem apvainojumiem. Visērtāk un vislētāk ir palīst zem galda, kamēr lietus pāriet, pēc tam noskurināties un dzīvot tālāk. Pie šādas loģikas jau ir pierasts vismaz piecdesmit gadu. Pazemotais iemācās neredzēt apkaunojumu un sevi mierināt ar domu, ka neviens cits to nav pamanījis un gan jau aizmirsīs. Ieradumam ir liels spēks. Šķiet, tas ir dzīvs trimdas līderos, kas garos Latvijas okupācijas gadus iemācījās paciest Latvijas vārda pazemojumus ārzemēs, klusu ciešot. Sāpju slieksnis ir diezgan augsts arī visiem pārējiem, kas izturēja okupācijas laiku Latvijā, novēršoties no tiem, kas latviešus apsaukāja par gansiem un solīja «pavilkt jūs visus zem liela deķa un nosmacināt». Lielajām nācijām mēdz būt liels atvēziens. Arī uzbrūkot. Tāpēc nepārsteidz Latvijas institūta direktora izteikumi intervijā televīzijā, ka uz lielu brēku nevajag reaģēt, jo tas jau tāpat nekā pozitīva nedos. Tas, ka šo viedokli izsaka cilvēks, kas pats (būtiski) stūrē Latvijas tēla veidošanu, arī izskaidro to situāciju, pie kuras esam nonākuši patlaban. Reflektējoša, gļēva un pasīva ārpolitika un defensīva aizstāvība brīdī, kad būtu jārīkojas. Pa šiem desmit neatkarības gadiem pasīvā reakcija ir nesusi augļus. Latvijas tēls atļauj sevi aptraipīt. Izskatās, ka vismaz vienā jautājumā Latvijas institūta direktors un visi pārējie, kas vēlas šajā brīdī sēdēt zem galda, ir vienoti. Viņi nav bruņinieki un pilnīgi piedod citu saukāšanos 50% latviešu meiteņu, sievu, mammu un līgavu virzienā. Dāmu Latvijā vairs nav, un vienīgā lēdija, kas neļaujas pazemojumam, ir Latvijas prezidente.

Sandra Veinberga, Stokholmā