Vai Ukrainas varas krīze nav arī Latvijas problēma?

2014.gada 29. janvārī speciāli TVNet

Ukrainas premjers atkāpjasKamēr Kijevas bruņotie nemieri turpina izplatīties pa visu valsti, mēs varam secināt, ka no ukraiņu konflikta izrietošās problēmas lielā mērā attiecināmas arī uz mūsu valsti – Latviju. Pagaidām Rīgu nepārklāj deguma smaku smogs un baznīcām nav jāpārvēršas par demarkācijas līnijām starp bruņotām policijas vienībām un agresīviem kaujinieku grupējumiem galvaspilsētā (tā, kā to pašlaik var novērot Kijevā). Pagaidām nav atrasts risinājums «ukraiņu» un «prosovjetisko krievu» konfliktam un «melnais scenārijs» tur sācis darboties jau autopilota režīmā. Pagaidām pie mums Rīgā ir mierīgi, bet caurmērpilsoņa dusmas un īgnums gruzd zem bruģakmeņiem arī šeit. To jūt pat aklā slieka. Laiks ir nervozs.

Neviens negrib mirt

Tā nenogurst apgalvot abas karojošās puses Kijevā, uzsverot, ka «par katru cenu» esot jāizvairās no asinsizliešanas. To pašu deklarē arī iesaistītie – Putina Krievija un Barrozu Eiropas Savienība.

Turpinās monotona proputiniskā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča «skaidrošanās» ar parlamenta trijām lielākajām opozīcijas partijām, kas pārstāv ES labvēlīgu līniju, ar Vitālija Kļičko grupējumiem, bet rezultātu šiem varas dialogiem joprojām nav. Vai šo iznākumu varējām paredzēt? Jā, varējām. Pēc protestētāju neveiksmīgajiem decembra mēģinājumiem gāzt Ukrainas valdību un prezidentu (21., 24., 30. novembrī, 1., 3., 8., 17., 31. decembrī, 1., 10., 16., 19., 22. – 26. janvārī) ir skaidrs, ka šoreiz ar vecajiem PSRS ieročiem varai neizdosies apklusināt pūli, kas vēlas pieslieties Eiropas ūnijai, nevis Putina reanimētajai impērijai.

Vienu brīdi likās, ka vecā – belzienu, pļauku sistēma nostrādās. Taču tā nenotika. Eļļu ugunī ielēja pats Janukovičs, kurš strauji «pieņēma» vienpadsmit jaunus likumus, kas faktiski aizliedz masu protestus Maidanā. Oranžā revolūcija ar šo brīdi iekļuva melnajā sarakstā. Pēc tam Ukrainas parlaments zibenīgi ieviesa vēl dažus likumus, kas pēc Krievijas parauga ierobežo personu brīvību publiski izteikties, organizēties un paust savus uzskatus. Starp citu, pat ukraiņu mobilo telefonu lietotājiem tagad jāreģistrē sava «zelta zivtiņas karte» varas institūcijās, jo «Lielais brālis» grib sekot visur, sodot par katru nepareizu soli vai vārdu. Šāds varas «manevrs» (pēc novembra notikumiem Maidanā) izskatījās pēc pārāk primitīva postsovjetiska «gājiena». Domāts laikam bija «piegriezt skrūves», bet iznāca ukraiņu nokaitināšana ne pa jokam.

Pie viena Ukrainas parlaments «izlaida cauri» valsts budžetu, kurā trekni kumosi paredzēti atkal vietējiem oligarhiem, ja tie būs lojāli pašreizējai valdībai. Ieskaitot arī tos, kam pieder masmediji.

Tātad – Janukovičs mēģināja ar valsts nodokļu naudas palīdzību pārvilināt savā pusē maksimāli lielu merkantilu piekritēju skaitu (ieskaitot personāliju maiņu armijas elitē). Loģiski, ka pēc tam kā eksplozija sekoja nežēlīgi ielu protesti, kautiņi starp demonstrantiem un policiju. Upuru skaits palielinās ar katru dienu. Kaut arī premjerministrs Mikola Azarovs uzsver, ka policija nelietojot šaujamieročus, līdz šim mirušie ir galvenokārt jauni protestētāji ar šautām brūcēm.

Rietumi pret austrumiem

Pašlaik – pēdējās janvāra nedēļas laikā – Ukrainā notiek «rietumu» nostāšanās pret «austrumiem». Ļvovā ukraiņi okupējuši vietējās varas citadeli un panākuši Janukoviča emisāra – gubernatora demisiju. Turpretī prokrieviskajā Krimā jau gatavojas proklamēt «neatkarību» no «fašistu» plosītās Rietumukrainas.

Boksa leģendas Vitālija Kļičko pedagoģiskais darbs ar nosalušajām kaujinieku masām Maidana laukumā pagaidām neizdodas vēlamajā līmenī. Tie, kas aizvadīto dienu laikā sala, izturēja asaru gāzes uzbrukumus, noskatījās uz savu domubiedru publisku spīdzināšanu laukumā, nav pierunājami iet uz jebkādiem kompromisiem ar pašreizējo politisko varu.

Viena uzvara ir panākta – epizodisks pamiers. Ilglaicīgas stratēģijas revolucionāriem pagaidām nav. Pirmkārt tāpēc, ka viņu kustībai nav reāla, etablēta līdera un konsekvences sarunās ar valdību. Otrkārt tāpēc, ka protestētāji uz ielas vēlas panākt 100% valdības un prezidenta atkāpšanos no amatiem, turpretī opozīcija mēģina «tirgoties» vieglākā līmenī. Atdot mieru Kijevai pret divu opozicionāru iecelšanu ministru amatos, pāris likumu anulēšanu un arestēto kaujinieku atbrīvošanu. Tas neies cauri.

Cita nelaime ir varmācīgo demonstrantu skaita pieaugums Maidanā, Ļvovā un Harkovā, kuru «izcelsme» ir miglā tīta. Tas nozīmē, ka «jasmīnu revolūcijas» pārsviešanās uz postsovjetisko Ukrainu klibo ar abām kājām – prezidents Janukovičs vairs nespēj pārvaldīt valsti (bet atkāpties nedomā) un ukraiņu protestētāji pagaidām nespēj izkontrolēt savas rindas, sinhronizējot uzskatus un atbrīvojoties no ekstrēmajiem neonacistiem, kas šķeļ un grauj procesu.

Putina «piektā kolona» šajā situācijā tikai berzē rokas. Šķiet, ka situācijas risinājums būtu jāuzņemas kādam prestižam vidutājam no malas. Pagaidām iesaistītie (Kremlis un Brisele) šādu risinājumu ukraiņiem nepiedāvā.

Paralēles starp notiekošo Kijevā un Rīgā

Brīdī, kad bruģakmeņi sāk lidot pret policiju, darbā tiek laisti naži un dialogos dominē naids, normāla demokrātija apklust. Varmācība politisko debašu vietā nav risinājums civilizētā pasaulē, Vienkārši tāpēc, ka no tās mirst cilvēki.

Paraugoties uz Latviju, var saskatīt paralēles starp notikumiem Kijevā un Rīgā. Arī pie mums pastāv skarba materiālās pārticības aiza starp parasto tautu un varas eliti; polarizēti politiskie uzskatu sektori starp «rietumiem» un «austrumiem» un postsovjetiskā domāšana valsts pārvaldīšanā (draudzības korumpētība, manipulācijas ar varu + nihilistisks cinisms pret vēlētājiem).

Šogad – «supervēlēšanu 2014. gadā» šīs pretrunas būs redzamas īpaši skarbi un nav izslēgts, ka arī mūsu politiskās varas stūrmaņi nemācēs nākt pretī visplašākajiem sabiedrības slāņiem, lai nodrošinātu demokrātijas aizsardzību. Viņiem to traucēs PSRS domāšana. Tieši tāpat kā Putinam un Janukovičam. To uzkrītoši demonstrē «deviņmēnešu Laimdotas» valdības iecelšana Latvijā, kas vairāk atgādina dekorāciju pārbīdīšanu postsovjetiskā teātrī, nevis nopietnu gatavošanos nākamajām parlamenta vēlēšanām, kurās balsos tauta, nevis manipulēs politiķi.

Latvijas prezidenta Bērziņa ironiskie izteikumi par sievietēm politiskajā spicē (aizsardzības ministra amatā) un pārējās pēdējo divu mēnešu koķetās gražošanās liecina, ka viņš, tieši tāpat kā Janukovičs vai Putins, nesaprot demokrātiju tās dziļākajā būtībā. PSRS nomenklatūras domāšana liek viņiem rīkoties «skarbi», ar «vadoņa ambīcijām», lai gan kalendārs pašlaik rāda pavisam citu laiku un domāšanu nekā anno PSRS, kad pie varas bija tautas ienaidnieki. Vai šodien viņi atkal ir pie varas? Ukrainā un Latvijā?

Kurš šodien vēlas kļūt par politiķi?

Demokrātiskajām vēlēšanām būtu jāuzrunā un jāatraisa mūsu pozitīvās puses – nesavtību un patriotismu kopējās valsts labā. Diemžēl pagaidām vērojama pretēja aina – vēlētāji aizvien retāk iet uz vēlēšanām un uztver deputātus vairāk kā ienaidniekus, nevis savus sabiedrotos. Šī problēma raksturīga visiem, ne tikai postsociālisma valstīm. Izrādās, ka ienaidnieki ir pie varas gandrīz visur.

Vēlētāju aktivitāte Latvijas vēlēšanās turpina kristies. Ja šogad uz Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanām ieradīsies zem 30% vēlētāju, tad šāds pasākums būtu jāanulē un jāpieprasa politikas staļļu kapitālremonts.

Taču kur mums ņemt labos politiķus?

Piemēram, kāds 2011. gada zviedru pētījums pierāda, ka 36% no visiem skandināvu politiķiem (valsts un pašvaldību līmenī) ir cietuši no draudiem un varmācības (DN. 24.02.2014). Internets šo procesu forsē, un šodien jāsāk nopietni domāt par godprātīgu politiķu, debatētāju un žurnālistu aizsardzību no pūļa. Interneta plosīklas tīmekļa komentāros apmelo, dezinformē nesodīti, ražojot nepamatotus apvainojumus. Ja tā turpināsies, tad drīz neviens godprātīgs cilvēks vairs neies politikā un nestrādās par žurnālistu, jo katram ir tikai viena āda un nereti tā nav «pietiekoši bieza», lai izturētu pūļa rupjības.

Šādā situācijā ieguvēju vidū nebūs mūsu sabiedrība un demokrātija, bet gan oligarhu un varas vadonisma reprezentanti. Tie paši, kas slikti valda pašlaik un no kuriem mēs netiekam vaļā.

Pašlaik Latvijas sabiedrību faktiski sašķeļ nevis labējās un kreisās politikas nostādnes, bet gan robeža, kas nodala patiesus demokrātijas atbalstītājus no tiem, kas alkst «stingru» roku un hierarhiskās sistēmas atgriešanos. Abas puses tic, ka mērķis attaisno līdzekļus.

Pa vidu ir parastais Latvijas cilvēks, kas vēlas dzīvot savā zemē, bet nesaprot modernā laika prasības. Jaunā demokrātija viņam šķiet nedroša un liesa, bet vecais postsovjetiskais mūžīgā deficīta laiks – nebrīvs taču drošs kā ķeblis ar 16 kājām.

Ja šajā brīdī publiskajā telpā ielaužas Karaganova doktrīna un kā mehāniskais zilonis sabradā pēdējās demokrātijas atliekas (kopā ar pašmāju sovjetistiem, baznīcas fundamentālistiem), tad bruģakmeņa arguments nav vairs ilgi jāgaida.

Cerēsim, ka mēs saglabāsim demokrātiju.

To pašu mūsējo, vārgo un vienīgo, kas mums pagaidām vēl ir.

Asmeņu, akmeņu un naida valoda nedrīkst nostāties politisko debašu vietā.

Tik vienkārši tas ir.

Mediju pētnieks: Vai Latvijas Televīzijas jaunā valde rīkojas atbildīgi?

2014. gada 26. janvārī

LTV valdes priekšsēdētājs Belte attēls no TVnet

Mediju pētnieks Dāvis Eglītis, kuru konsultēju Latvijas mediju situācijas jomā un kurš pēta audiovizuālos medijus, uzrakstījis aktuālu un interesantu publicistiku rakstu, kuru piedāvāju šīs vietnes lasītājiem.

Vai Latvijas Televīzijas jaunā valde rīkojas atbildīgi?

Kā mediju pētnieks, kas raksta disertāciju par televīziju attīstību Baltijas valstīs, uzmanīgi sekoju arī publikācijām par šo tēmu Latvijas medijos. Manu uzmanību piesaistīja Latvijas TV valdes priekšsēdētāja Ivara Beltes raksts „Situācija mediju vidē – haoss un neizpratne vai apzināta maldināšana?”* , kurā viņš negrib atzīt LTV valdes fiasko 2013. gadā.  

Fakti nepielūdzami: LTV kanālus skatās mazāk

No tirgus, sociālo un mediju pētījumu aģentūras TNS mājas lapā atrodamiem pētījumiem par 2013. gada TV kanālu auditorijām „TV kanālu auditorijas 2013. gadā”**, kas tika publicēti šī gada sākumā izriet, ka LTV joprojām zaudē komerckanāliem.

TNS secina: „Skatītākais TV kanāls 2013.gadā – TV3, kura vērošanai veltīti 13,4% no visa kopējā TV skatīšanās laika. Otrs skatītākais bijis kanāls LNT ar 10,5%, bet trešais – PBK ar 9,8% lielu skatīšanās laika daļu.”

Tas, ka neviens no sabiedriskās TV kanāliem nav 2013. gada pirmajā trijniekā, arī, manuprāt, ir jaunās valdes fiasko. Turklāt NEPL ieceltā jaunā LTV valdes priekšsēdētāja Ivara Beltes, valdes locekļa finanšu un tehnoloģiju jautājumos Māra Skujiņa un valdes locekļa programmas attīstības jautājumos Sergeja Ņesterova darbības rezultātā 2013. gadā abu LTV kanālu (LTV1 un LTV1) skatīšanās cipari ir pat sarukuši salīdzinājumā ar 1012. gadu.

Kopumā LTV 2013.gadā ir zaudējusi auditoriju. 2012.gadā tā kopā bija 13,3 % (LTV 1 9,2% un LTV 7 4,1 %), 2013.gads LTV 12,6 % ( LTV1 9,4 % un LTV7 3,2%).

Šādus skaitļus var atrast TNS mājas lapā.

Beltes kungs pūš mums miglu acīs

Skaitļi 13,3% (2012. gadā) un 12,6% (2013. gadā) runā paši par sevi. Vienalga, kā mēs tos sauktu.

Tos nevar noslēpt aiz skaļa Beltes kunga „kliedziena”, ka „šā gada pirmajās 14 dienās Latvijas Televīzijas kanāls LTV1 ir kļuvis par skatītāko televīziju Latvijā ar skatīšanās laika daļu 9,4%, kļūstot par populārāko kanālu visu Latvijā raidošo televīzijas kanālu vidū”.

2013. un 2012. gadu skaitļu skarbo patiesību nesaldina arī 2013. gada populārāko TV programmu „Top 40”***, kur pirmajā trijniekā ir LTV1 raidītās prezidenta A. Bērziņa un premjera V. Dombrovska Jaungada runas un reportāža no Jaungada uguņošanas. Visi šie trīs raidījumi pieder reproduktīvajiem žanriem, jo pirmo divu saturu sagatavoja prezidenta un premjera kancelejas un to runu rakstītāji un trešais bija reportāža no citu (ne TV) rīkota pasākuma. TV nopelni šādos žanros ir mazi.

Taču 2013. gada „Top 40”nevaru atrast nevienu no Beltes kunga piesauktajiem 2013. gada „sasniegumiem”, t.i., produktīvo žanru raidījumus – plašāko ziņu bloku, ieskaitot „Panorāmu” un nakts ziņas tiešraidē, daudz plašāko nekā līdz šim kultūras raidījumu klāstu, tādus „plašu uzmanību un sabiedrības rezonansi piesaistījušos raidījumus” kā „Melu laboratorija”, „Dzimtas detektīvs”, „Aizliegtais paņēmiens”, „Dzintara puse”, TE», ”Sastrēgumstunda”. Nav arī „Defacto”, „Skats no malas”, „Viens pret vienu”” un citu publicistisko un informatīvo programmu. No LTV publicistisko programmu klāsta topa 16. vietā ir tikai ārpusciklu atsevišķais raidījums – diskusija par Zolitūdes traģēdiju. Protams, šādiem raidījumiem grūti konkurēt ar izklaidi, taču topā ir konkurentu „Bez tabu”, „Nekā personīga’ „LNT ziņu Top 10”, „TV3 laika ziņas”.

Prestitūtu vīģes lapas

Taču ir „kaudze” ar samērā infantiliem, raidījumu vadītajiem, sabiedriskā TV misijai nesagatavotiem narcisiem, kas prot labi zīmēties, žestikulēt, bet neprot (vai lielās slodzes dēļ nespēj) iedziļināties tēmā, neprot pateikt neko jaunu un gudru un palīdzēt skatītājam orientēties ziņu aģentūru un PR kantoru producētā troksnī. Sevišķi daudz šo narcisu ir iepirktajos raidījumos, ko gatavo to producenti ārpus LTV. Šie raidījumi ar savām prestitūtām**** degradē LTV, jo ar nepabruņotu aci ir redzami, ka tie kalpo raidījuma sponsoriem, kuri pat reizēm netiek nosaukti kā finansētāji, bet maskējas aiz vīģes lapas ar nosaukumu „raidījums tapis sadarbībā ar…”. Ja šāda „pseidožurnālistika” ar prestitūtām galvenajās lomās vēl piedienētu komerckanālos, tad sabiedriskajā televīzijā tādi raidījumi kompromitē pašu sabiedriskā medija misiju.

Latvijas TV trūkst savu Bekijas Andersones (CNN), Vladimira Poznera (PK), Maikla Parkinsona (BBC) vai citu līdzīgu raidījumu vadītāju un komentētāju.

 Krieviem un latviešiem jāskatās kopā vienas un tās pašas Latvijas TV programmas

LTV raidijums Aktuālsi jautājums krievu valodāBeltes kunga rakstā uzmanību pievērsa teikums par Latvijas latviski un krieviski runājošajām kopienām un, ka vajagot stiprināt komunikāciju caur sabiedrisko mediju ar krievvalodīgo auditoriju, piedāvājot kvalitatīvu, konkurētspējīgu saturu. Ja LTV valde domā, ka LTV kanālos vajadzētu palielināt programmu skaitu krievu valodā, tad valde, manuprāt, darbojas pret Latvijas sabiedrības interesēm un tādā veidā bremzē krievu integrāciju Latvijas sabiedrībā, kultūrā un politiskajā dzīvē uz latviešu valodas, kas ir valsts valoda, bāzes.

Jo statistika liecina, ka tādu «krievvalodīgo», kas nesaprot mediju vēstījumus latviešu valodā ir tikai kādi 3% no visiem 42% Latvijas iedzīvotāju, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda („Jauna Latvijas sabiedriskā medija izveides koncepcija”, NEPL, 2012), turklāt šis skaitlis ar katru gadu turpina sarukt. Pēc dažiem gadiem Latvijā praktiski vairs nemaz nebūs krievvalodīgo, kas nesapratīs mediju vēstījumus valsts valodā.

Krievu valoda Latvijas audiovizuālo mediju tirgū jau tagad aizņem apmēram divas trešdaļas. Paplašinot sabiedriskā TV raidījumu apjomu krievu valodā, Beltes kungs un valde izdarīs lāča pakalpojumu sabiedrības interesēm un nevis stiprinās sabiedrības integrāciju uz latviešiem un krieviem kopīgās latviešu valodas bāzes, bet veicinās divu kopienu valsts nostiprināšanos. Tā ir bezatbildīga vai/un provokatīva rīcība. Turklāt tas ir dārgāk, nekā citi gudrāki risinājumi valodu risinājumi televīzijā.

Krieviem un latviešiem būtu jāskatās kopā vienas un tās pašas Latvijā sagatavotas TV programmas, kuras kopā gatavotu krievu un latviešu žurnālisti, mākslinieki. Daudz lētāk un efektīvāk būtu izmantot mūsdienu tehniskās iespējas un subtitrēt vai arī ieskaņot visas LTV1 programmas krievu valodā, dodot iespēju šos raidījumus vienā laikā un vienā kanālā skatīties ar balss vai subtitrētu tulkojumu kā izvēles opciju, kas to vēlas. Kā to pašlaik dara PBK. Protams, daudz profesionālākā līmenī nekā PBK, kas izskatās, to dara tikai ķeksīša dēļ, lai neviens nepārmestu, ka viņi neraida valsts valodā. Tas arī sekmēs krieviem apgūt ekrānā dzirdamo valodu, jo to apliecina citu valstu pieredze ar subtitrētām filmām.

Tas, protams, neizslēdz, ka atsevišķas programmas sabiedriskajā TV ir krievu un citās valodās, taču ar respektu pret valsts valodu un tāpēc ar subtitriem latviešu valodā. Līdzi rīkojas arī Skandināvijas valstu sabiedriskie mediji.

Tas ir tāpat kā ar bērnudārziem un skolām. Kamēr izglītība notiks atsevišķās skolās un divās valodās, nevis latviešiem un krievvalodīgiem kopā un pamatā uz vienas valodas bāzes tikmēr nekāda integrācija Latvijā nenotiks. Bet Krievija ļoti grib, lai tas tā nebūtu un ārzemju krievi integrētos Krievijā. To apliecina nesenais Krievijas ministra Lavrova paziņojums, ka Krievija gatava vērt vaļā savas krievu skolas ārzemēs un mācības tur notiktu pēc Krievijas programmām.

Latvijas TV raidījuma pašmērķis nedrīkstētu būt valoda, bet saturs. Ja kādu saturu var labāk pasniegt ar Latvijas krievu vai citā valodā runājošu žurnālistu, mākslinieku palīdzību, tad ar respektu pret valsts valodu, nedrīkstētu aizmirst šos raidījumus padarīt pieejamus arī tiem latviešiem, kas krievu valodu nesaprot. Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jārespektē valsts valoda ikvienā savā programmā arī tajās, kuras raida LTV7. Ja latvieši necienīs sevi un savu valodu tad to nedarīs arī krievi. LTV var daudz darīt, lai to veicinātu, nevis bremzētu, kā manuprāt izskatās pašlaik.

Žaklīna Cinovska kā LTV „apmelotāja”: par LTV valdes komunikācijas „stilu”

Žaklīna Cinovska un LTV un Dienas konfliktsBeltes kungs tāpat kā sabiedrība uzskata, ka „Latvijai ir nepieciešams spēcīgs sabiedriskais medijs, kurš var veicināt konkurenci, piedāvāt alternatīvu redzējumu, saturu un piepildīt Latvijas informatīvo telpu kvalitatīvā ziņā”. Taču, 2013. gada rezultāti, manuprāt, par to vēl neliecina. Jo ir lietas, kuru īstenošanai nemaz nav vajadzīgs papildu finansējums, bet tikai profesionāla izpratne un rīcība. Piemēram, vienā no TV programmām izskanēja skatītāja  viedoklis, ka par nacionālo traģēdiju Zolitūdē pirmie ziņojuši Krievijas kanāli. Vai tiešām LTV nebija pirmā TV, kas ziņoja un raidīja no notikuma vietas par nacionālo traģēdiju Zolitūdē? Ja tas bija taisnība, kas LTV traucēja būt pirmajiem ar tiešraidi „breaking news” no šī traģiskā notikuma vietas?

Latvijas medijos var lasīt*****, ka Maxima jumta trešo iebrukumu nofilmējusi BBC.

Kāpēc tā nevarēja būt „Latvijas BBC” – LTV, kas būtu veikusi šo online glābšanas darbu novērošanu un ierakstu no blakus ēku balkoniem un pasaulē izplatījusi šo ierakstu ar LTV nevis ar BBC logo?

Var jau laikam saprast, ka LTV valdei un tās komunikatoram nav laika domāt, kā būt pirmajiem notikumu vietās, kā strādāt, lai izkonkurētu citus, kā celt LTV raidījumu kvalitāti un pieprasījumu, kā arī lietišķi un konstruktīvi komunicēt ar citiem medijiem, jo jāgatavo saeimas deputātiem paredzēta reklāmas avīze „Televīzijas Vēstis” par saviem „labajiem darbiem” un jāsniedz tiesā prasības pret tiem, kas atļaujas kaut ko kritisku pateikt par LTV.

Jo kāda persona, kas saucas Žaklīna Cinovska sarunvalodas leksikā esot izteikusi apgalvojumu, ka Latvijas Televīzijas (LTV) komanda esot nozagusi viņas idejas vecgada vakara programmai. Šis apgalvojums, kas publicēts laikrakstā un portālā „Diena” un sociālajos tīklos esot nepatiess, apmelojošs un neslavu ceļošs un tāpēc LTV dodoties uz tiesu.******

Ak, mans Dievs, ar to LTV godu un slavu gan laikam ir briesmīgi traki, ja vienas konkursā neuzvarējušas sievietes viedoklis var tā apdraudēt LTV „labo slavu” un šo „slavu” LTV valde nostiprinās, ja to apstiprinās tiesa?

Beltes kungam vajadzētu savu dārgo un nodokļu maksātāju apmaksāto laiku tērēt gatavojot labus raidījumus, nevis niekojieties ar tiesām. Lai pēc gada medijos mēs lasītu ziņu „Kā Latvijas TV kļuva par mediju tirgus līderi”. Šāda rīcība sekmēs arī LTV slavu un godu, kas ir visu esošo un potenciālo skatītāju interesēs.

Dāvis Eglītis

Mediju pētnieks, doktorants

* http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/494027-belte_situacija_mediju_vide_haoss_un_neizpratne_vai_apzinata_maldinasana

** http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4442

*** http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4448

**** pērkami žurnālisti, kuru darbu apmaksā nevis redakcija, bet kāds sponsors,  kuri nekritiski kalpo valdībai, ekonomiskai varai un citiem

***** http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/136769/unikali-kadri-bbc-reportieriem-izdodas-no-augsas-nofilmet-treso-nogruvumu-video

****** http://www.ltv.lv/lv/aktualitates/?id=421

Opinion: political zombies and Lembergs’ rematch

BNN, January 14, 2014

BNN‘2014 is the year of elections for Latvia and European Parliament. Latvia’s pre-election scene often offers a wide variety of absurd and populist political groups. Oligarchs also often come to visit,’ – writes journalist and media researcher Sandra Veinberga on TVNET portal.

She believes the age of ‘political living dead’ continues in Latvia, because money is often a more effective persuasion tool than actual innovative ideas.

‘With the motto “money instead of ideas” Latvian oligarchs continue to ram Latvia’s political Olympus using all kinds of different methods.’

Veinberga notes that the pressure of oligarchs on political processes in Latvia was ended by the now ex-president of Latvia Valdis Zatlers in 2011. He was the one who proposed the dissolution of the ‘oligarch parliament’ and restored society’s hope for there to be positive changes.

‘The people supported Zatlers’ initiative. This forced the “oligarch parliament” to step down. However, as the oligarchs left, they played their final card: they elected a publicly unknown Latvian oligarch, former banker and wealthy pensioner Andris Bērziņš as the next President of Latvia. This final act of revenge lit the fuse,’ – she writes.

She believes when rescuers carried the bodies of the people who died under the debris of Maxima supermarket in Zolitude, Latvia’s largest metallurgical company Liepājas metalurg went bankrupt and most of Latvia’s residents started to question the safety of newly built buildings, stadiums and other public buildings in Latvia, oligarchs’ ace in the hole – President Andris Bērziņš – theatrically announced a request for Lembergs’ party to return to the government.

‘In order to distract everyone from the actual situation, he chose someone from the side – Laimdota Straujuma – to take charge in the government formation process. She had only just joined Unity, and it is to secret to anyone that Aivars Lembergs himself was also openly involved in the government formation talks. Therefore, the person who is charged with serious crimes (a kind of person who would never be allowed to take even the lowest of posts in a normal country) is back in the game,’ – writes Veinberga.

‘He believes himself above the law. His extreme image forging methods (court marathon, using media channels, making Ventspils City Council his personal PR office, etc) show the skills he learned during the Soviet era and his current views on things – 20 years after the restoration of independence,’ – she adds.

The journalist emphasizes that one of the main skills Lembergs learned during the Soviet times was the skill to manipulate and the skill to cultivate his own image of a leader (not empathy for his fellow man – a trait that is a requirement for politicians in a democracy). Ventspils is the source of the funding that is provided to Lembergs’ ‘pocket party’ in Riga.

‘Similar to a sports car that speeds through populated areas, swiping everything in its way, Lembergs continues his tidal run across Latvia’s politics and countless courts. He does this with no respect to anything or anyone. Money is the source of his “power”. It fuels his anarchic activities. A lot of this money was sucked from oil shipment opportunities stolen from Ventspils sea port, as well as his direct and indirect misappropriations of funds from the state and municipality. Money allows Lembergs to bribe and claim anything and anyone he wants. Starting with Ventpils residents and their votes and ending with judges. Thanks to his manipulative machinations and bribes, Aivars Lembergs has managed to compromise and undermine our trust in the kind of Latvia that is governed by laws,’ – says Veinberga.

She is certain that Lembergs ‘pocket’ party Union of Greens and Farmers is far from being a party of farmers and even further away from being all that green.

‘These people hate Zatlers’ Order #2 with a passion. Therefore, their first step at revenge was to make sure Reform Party is kicked out of the government (the first attempt at this had failed, because Straujuma had suddenly changed her opinion regarding the removal of RP’s Foreign Minister). Nevertheless, it still seems that the 2014 political crisis in Latvia was planned to allow Lembergs’ followers to take their revenge on Zatlers and his followers. It also seems that the oligarch has managed to intervene with Economy Minister’s amendments to the law to limit the fast loan sector. It is easy enough to achieve if you have parties you sponsor,’ – says the journalist.

‘It is rather clear that the President does not care about Latvia. He cares about parties settling their scores. Oligarchs are merciless and vengeful – nothing will remain of his enemies. The needs of the people are secondary to him,’ – Veinberga concludes.

Ref: 103.109.109.5775

Olimpiskās spēles vai cilvēktiesības? Cik lietderīgi ir atbalstīt Soču olimpiādi?

2014. gada 22. janvārī speciāli TVNet.

Olympic Shames

Mūsu ģimenē olimpiskās spēles līdz šim vienmēr bijušas svētuma statusā. Ieredzētas, ievērotas un atbalstītas. Mantots, gaisīgs zaļa zīda lakatiņš ar Melburnas olimpisko spēļu emblēmu joprojām rotā manu «dārgumu» kārbiņas saturu un signalizē par to, ka «ātrāk, augstāk un tālāk» ir kaut kas vairāk par konkrētu maču rezultātu vai fiziskās spriedzes apokalipsi.

Sports piešķir dzīvei maksimālisma jēgu, cīņas trauksmes skaidrību un uzsver mērķtiecības dramatisma patiesīgumu.

Sports ir avots, kas veldzē ne tikai miesu, bet arī garu un ar savu emocionālo pacēlumu reizēm izkonkurē pat mākslu.

Līdz šim olimpiskās spēles mums vienmēr bijuši svētki. Tām vienmēr sekots pie zilajiem ekrāniem, par tām regulāri lasīts medijos, sekojot līdzi mūsu sportistu panākumiem arēnās, stadionos, baseinos un trasēs.

Taču tagad izskatās, ka turpmāk būs citādi.

Pekinas un Soču problēmas

Jau Pekinas olimpisko spēļu laikā tika sāktas starptautiskas diskusijas par to, vai ir lietderīgi atļaut rīkot olimpiskās spēles vienas partijas diktatūras valstīs, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības. Tātad tur, kur olimpiskā lāpa palīdz valdošajai kliķei pozitivizēt savu publisko tēlu. Taču SOK šos aicinājumus līdz šim nav ņēmusi vērā. Tagad, kad kārta pienākusi kārtējai diktatūras valstij – Putina Krievijai, diskusijas par šo tēmu atsākušās no jauna. Eiroparlamenta poļu deputāta Mareka Migaļska rudenī sāktā kampaņa pret Soču olimpiskajām spēlēm ar nosaukumu Olympic Shames ir nesusi augļus.

Virkne vadošo Eiropas valstu vadītāju piekrīt šīs kampaņas nostādnēm, ka Krievijā rupji tiek pārkāptas cilvēktiesības un ka Putins šīs spēles izmanto savas ideoloģijas un politiskas propagandas nolūkos. Tāpēc viņi boikotē Soču olimpiskās spēles, norādot, ka cilvēka tiesības ir augstāka vērtība par diplomātiskā izdevīguma manevriem.

Cilvēktiesību jomā (līdz ar Vladimira Putina stāšanos valsts prezidenta amatā) Krievijā tika ieviesta virkne likumu, kas ierobežoja izteikšanās, organizēšanās brīvību. Tāpat arī skandalozais likums, kas aizliedz publiski diskutēt par homoseksualitāti; reliģiski un privāti aizskārumi, «valsts nodevības» kriminalizēšana un cenzūras ieviešana internetā.

Tāpēc var gadīties, ka šogad mēs televizorus 2014. gada ziemas olimpisko spēļu laikā vairs neieslēgsim un sportistu sasniegumiem nesekosim.

Putina Krievijas politika ir aptumšojusi mūsu prieku lūkoties olimpiskajā lāpā.

Kāpēc vajadzētu boikotēt Soču olimpiādi

Ikviena mūsu planētas iedzīvotāja tiesībās uz brīvību un līdztiesību ikdienā, sadzīvē, darbā un atpūtā ir norma. Tie varas veidojumi, kas šo normu pārkāpj jeb piešķir vienai cilvēku kategorijai lielākas priekšrocības nekā citām, sadala iedzīvotājus priviliģētās un nepriviliģētās grupās, apzināti ekspluatē maznodrošinātos vai uztiepj sabiedrībai savas ētiskās, morālās normas (reliģisko morāli ieskaitot), ir tirāni un diktatori. Viens no tiem ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tagad, kad līdz Soču olimpiskajām spēlēm Krievijā atlikušas vairs tikai dažas nedēļas, cilvēktiesību situācija tur sakaitēta līdz baltkvēlei.

Rietumu, demokrātisko valstu mediji jau mēnešiem ziņo par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem olimpisko arēnu, infrastruktūras būvniecībā, kur tiek izmantots mazapmaksāts migrantu darba spēks. Vietējo mediju atmaskojumi tiek pakļauti cenzūrai. Turpinās homoseksuālu personu vajāšana, slēpjoties aiz populistiskiem apgalvojumiem, ka «tā faktiski» esot sekošana likuma normām, «kas aizliedz homoseksualitātes un pedofilijas propagandu, kas adresēta bērniem (jaunākie V.Putina komentāri/The Guardian). Pagaidām man nav gadījies sastapt valsti, kurā kāds atļautos pierunāt bērnus pakļauties pedofilijai vai aģitētu mazuļus pievērsties noteiktai seksuālai orientācijai. Tieši pretēji – vairums demokrātiju uzsver nepieciešamību runāt ar bērniem atklāti par šiem jautājumiem, lai bērni (kas vienmēr ir atkarīgā situācijā pret pieaugušajiem) prastu visos sev nepatīkamajos dzīves brīžos pateikt pieaugušajam «nē, es to nedarīšu», «nevēlos». Tāpēc absurds šķiet Krievijas prezidenta Vladimira Putina jaunākais uzmundrinājums ārzemju sportistiem, ka viņi varot uzdrošināties justies droši Sočos. Uz ielas viņus Krievijā neaizturēšot un nearestēšot. Krievijas prezidenta ironiskā piebilde «tikai, lūdzu, atstājiet mierā mūsu bērnus» atgādina vairāk ņirgāšanos, nevis respektu. Vienkārši tāpēc, ka Krievijā patiešām aiztur un arestē gejus un lezbietes nevis tāpēc, ka viņi neliktu mierā mazus bērnus vai aģitētu par homoseksuālismu, bet gan tāpēc, ka viņi ir tādi, kādi ir (bez saistības ar bērniem vai propagandu). Putina Krievijā homoseksuālu personu tiesības šobrīd ir atgriezušās PSRS līmenī, kad šāda orientācija bija aizliegta ar likumu. Pēc organizāciju International Lesbian, Gay, Bisexual, Trans and Intersex Association’s 2013 gada datiem, Krievija ierindojas 49. vietā šo personu tiesību atzīšanā (8 Rainbow Europe, ILGA Europe rapport 2013). Pēc 2013. gada janvāra likuma pieņemšanas strauji pieaugusi varmācība un fiziska izrēķināšanās ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem Krievijas publiskajā telpā («Russia’s anti-gay ‘propaganda law’ assault on freedom of expression», Amnesty 2013.01.25, «Russia: Reject Discriminatory Bill», Human Rights Watch 2013.06.24, «Reason for Action», Russian LGBT Network 2013).

PSRS laika domāšana Krievijā pašlaik tiek piemērota arī mediju uzraudzības sfērā. Cenzūra pastāv un to kontrolē Kremlis. Starp citu, gadu mijā tika slēgta preses aģentūra «RIA Novosti». To aizstāja ar «jaunu», ieceļot par šefu divdomīgo TV personību Dimitriju Kiseļovu, kurš, starp citu, ir «slavens» ar saviem homofobiskajiem izteicieniem («Russian news agency RIA Novosti closed down», BBC 2013.12.09, «Putin dissolves state news agency, tightens grip on Russia media», Reuters 2013.12.09).

Likumsakarīgi, ka Soču OS sagatavošanas laikā tika būtiski ierobežots arī žurnālistu darbs. Pret diviem žurnālistiem un viena laikraksta redaktoru vietējā vara sāka kriminālprocesu. Vajāšanai tika pakļautas arī divas nevalstiskās organizācijas, kas Sočos uzdrošinājās aizstāvēt vietējās rokošo žurnālistu grupas. Human Rights Watchs piedāvā garu sarakstu, kurā uzskaitīti gandrīz visi pārkāpumi, kurus politiskā vara Krievijā veikusi pret vides aktīvistiem, žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām, kas mēģinājušas atspoguļot reālo situāciju Sočos OS sagatavošanas laikā (Russia: Silencing Activists, Journalists ahead of Sochi Games, Human Rights Watch, 2013.08.07).

Piemēram, pašlaik dažādu valstu cilvēktiesību organizācijas cīnās par to, lai krievu vides aktīvistam Jevgeņijam Vitiško piespriestais nosacītais sods netiktu pārvērsts ieslodzījumā cietumā. Jevgeņijs centās pievērst mediju uzmanību sekām, kuras olimpisko spēļu būvniecība Sočos izraisīja apkārtējā vidē. Normālā, demokrātiskā valstī šāds vides aktīvistu protests būtu parasta lieta un nekādas represijas neizraisītu. Turpretī Krievijā, tieši tāpat kā Ķīnā, tamlīdzīga «demokrātisma» izpausmes tiek apspiestas ar varu.

Olimpiskās kustības ēnas puse

Nesen Swedwach publicēja informāciju par olimpiskās kustības un tās sponsoru attieksmi pret cilvēktiesībām. Pētījuma rezultāts paver nepievilcīgu ainu. Neviena no iesaistītajām organizācijām neuzņemas atbildību par to, ka olimpiskās spēles rezultātā varētu atstāt arī negatīvas sekas cilvēktiesību jomā Krievijā.

Izrādās, ka olimpiskajai kustībai nav cilvēktiesības garantējošu noteikumu. The Olympic Charter gan deklarē, ka šīs kustības fundamentālais mērķis ir miers, attīstība, līdztiesība un cīņa pret diskrimināciju. Taču hartā nav nevienas norādes uz ANO Cilvēktiesību konvenciju. Nekas nav teikts par to, ka olimpisko spēļu dalībniekiem, līdzstrādniekiem un darbiniekiem ir jārespektē izteikšanās brīvība, visu iesaistīto līdzstrādnieku darba un sadzīves tiesības.

Olimpiskā kustība sastāv no dažādām organizācijām, kurām ir atšķirīgi uzdevumi. To vada Starptautiskā Olimpiskā komiteja, taču tajā ietilpst arī nacionālās OK un starptautiskās sporta federācijas.

Olimpiskā harta ir kā statūti. To ievada septiņi olimpiskie principi, kas definē kustības mērķi: «veicināt cilvēces harmonisku attīstību», attīstot miermīlīgas sabiedrības veidošanu, kurā tiek saglabātas humānas vērtības, neakceptējot nekādu vajāšanu reliģiskās pārliecības, dzimuma vai politiskās pārliecības atšķirību dēļ. Visumā harta uzrakstīta pozitīvā toņkārtā, taču tajā patiešām trūkst uzsvara uz cilvēktiesību nodrošinājuma fundamentālajām vērtībām un garantijām.

Olimpiskā kustība sastāv no 200 nacionālajām OK. Latvija ir viena no tām. Harta nosaka, ka nacionālā OK izraugās sportistus olimpiskajām spēlēm. Var piedāvāt OS pilsētas, taču nevar izraudzīties locekļus SOK, bet var tās dalībniekus ietekmēt (The Olympic Charter, Chapter 4 Rule 7). Tas nozīmē, ka mēs varam (ja gribam) pieprasīt, lai The Olympic Charter tiek papildināts ar cilvēktiesību nodrošināšanas garantijām, atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību deklarācijas noteikumiem. Rezultātā organizētājs būs spiests ievērot cilvēktiesības ne tikai sportistiem, bet arī visiem tiem tūkstošiem «čaklo skudru», kas palīdz sagatavot šo lielisko pasākumu – olimpiskās spēles. Mēs varam pieprasīt, lai SOK kļūst par UN Global Compact dalībnieci un sāk ievērot tās cilvēktiesību ievērošanas noteikumus. Mēs varam aicināt lielos sporta sponsorus respektēt cilvēktiesību ievērošanu olimpisko spēļu finansēšanā un nefinansēt spēles, kas ignorē šo svarīgo jautājumu.

Starp citu, līdz šim pēc olimpisko spēļu beigām nekad nav analizētas sekas, kādas olimpisko spēļu organizēšana ir atstājusi uz rīkotājvalsts iedzīvotāju cilvēktiesībām un vai tās spēļu rīkošanas laikā ir vai nav ierobežotas.

Vācijas prezidents nebrauks uz Sočiem, bet Latvijas – brauks

Vācijas prezidents Joahims Gauhs būs viens no daudzajiem Soču olimpisko spēļu boikotētājiem. Kā norādīja Der Spiegel, viņš nebrauks uz Sočiem tādēļ, ka Krievijā tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības un izteikšanās brīvība. Gauham ir privātas atmiņas par šiem procesiem kopš PSRS laikiem. Viņš ir audzis PSRS satelītvalstī VDR un labi zina, kādas ir politiskās diktatūras sekas tuvplānā un kādu iespaidu tās atstāj uz parastajiem ļaudīm viņu ikdienā. 11 gadu vecumā tika arestēts viņa tēvs – kuģa kapteinis, kurš pazuda uz vairākiem gadiem Gulaga arhipelāgā. Tikai vēlāk ģimene uzzināja, ka tēvs nonācis Gulagā «spiegošanas un pretpadomju aktivitāšu» dēļ. Brīdī, kad krita Berlīnes mūris, Rostokas mācītājs Joahims Gauhs pirmais sāka būvēt barikādes un kļuva par aktīvu demokrātijas atbalstītāju Vācijā. Tagad viņš ir jau Vācijas prezidents un uz Sočiem nebrauks Putina represiju dēļ. Turpretī mūsējais prezidents, PSKP nomenklatūras pārtikušais viceministrs Andris Bērziņš uz Sočiem brauks. Viņam līdzi dosies virkne Putina apdziedātāju ar latviešu rokgrupu «Prāta vētra» avangardā.

Ja Kauperam varētu piedot viņa «prāta vētru» Maskavas virzienā, nezināšanu par to, kas ir Putins un cik neglīti ir pelnīt naudu uz svešas tautas pazemojumu rēķina (pielienot diktatoram, panākt izdevīgākus noteikumus «Prāta vētras» koncertiem Krievijā), tad Andrim Bērziņam it kā vajadzētu saprast, ka pielīšanas akcija lielvarai Sočos nav «nodedzināto sveču vērta». Taču viens ir skaidrs – morāle mūsu varas un popmūzikas gaiteņos joprojām ir svešvārds.

«Pussy Riot» pieprasa boikotēt Sočus

Nesenais Mihaila Hodorkovska un «Pussy Riot» atbrīvošanas akts Kremlī ir cieši saistīts ar Putina satraukumu par to, ka pārāk daudzas ārvalstu ietekmīgās personas atsakās doties uz viņa PR pasākumu – Soču olimpiskajām spēlēm. Kā ārpolitisks publisko attiecību gājiens tika radītas šīs amnestijas (it kā «paklanīšanās savai konstitūcijai»), taču reāli tas bija krīzes komunikācijas panikas solis. «Pussy Riot» pērnā gada nogalē bija vispopulārākais krievu jēdziens ārzemēs un turklāt šis «jēdziens» tobrīd vēl sēdēja cietumā. Tagad, kad abas leģendārās grupas dalībnieces beidzot ir brīvībā un preses konferencēs paziņo, ka grupa «Pussy Riot» vecajā veidolā vairs neeksistēs, spriedze nav mazinājusies. Tā vietā viņas plāno turpināt savu darbošanos ar nosaukumu «Zona Prava» (Tiesību zona), ziedojot visu savu spēku un ietekmi cīņai par ieslodzīto tiesībām Krievijas cietumos.

«Pussy Riot» + «Zona Prava» aicina mūs visus Soču pasākumu boikotēt.

«Kā Krievijas pilsones mēs boikotēsim šīs olimpiskās spēles. Aicināsim arī visus Krievijas pilsoņus, kas nav apmierināti ar pašreizējo Krievijas politiku, un citu valstu un ārzemju uzņēmumus pārstāvjus boikotēt šo pasākumu,» deklarēja Nadežda Tolokonņikova preses konferencē (Metro, 10.01.2014).

Kā rīkosimies mēs kā Latvijas pilsoņi?

Vai boikotēsim Soču šovu, vai tomēr padosimies un uzskatīsim, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai ietekmētu procesus?

Kā būs?

Kritušie citroni, niknā sieviete melnā un sāpīgā fotografēšanās

2014. gada 17. janvārī

Tas notika vakardien. Ap pusdienlaiku. Pašā centrā.
Saule bija jau parādījusies pie apvāršņa un ainava uzreiz atdzīvojās, kā pēc burvju mājiena. Vietējie kaķi sāka miegt acis saulē, palmas pateicīgi māja apelsīnkokiem un garaiņi no piparmētru tējas cēlās stāvus gaisā.Pa taisno – no glāzes uz debesīm.
Siltums bija ieradies kā ilgi gaidīta mīlestība.
Notikuma vieta bija nelielais miestiņš – pēdējais franču koloniālās varas priekšpostenis pirms Sahāras smiltājiem. Tas kūsāja ceturdienas pusdienas laiskumā. Kā parasti.
Medinas centrs šeit ir galvenā skatuve, kur viss.
Visi visu šeit redz.
Pāris kaktu dakteru tirgoja bezdarbniekiem zāļu tējas, izklātas uz vecām avīzēm pašā laukuma centrā. Divi čūsku dīdītāji līdzās dejoja ar savām kobrām, cenšoties pievērst nedaudzo ārzemnieku uzmanību. Veču grupiņa sita dārtu un sievas malkoja pusdienas tēju aprunājot visus radus un draugus pēc kārtas.
Galvenā tējnīca pulcināja baudītājus, kas malkoja vietējo tēju, piesātinātu ar svaigu piparmētru lapiņām. To piedāvā mazās metāla kanniņās, sajauktu ar cukuru. Lietotājam nākas piepildīt savu glāzi atvēzējot augstu mirdzošo kannu maksimāli augstu. Tā, lai tējas strūkla kā sprauns ūdenskritums plūst glāzē ar joni, uzkuļot putas. Pēc tam dzēriens no glāzes jāatlej atpakaļ kanniņā un procedūra jāatkārto no jauna. Pēc trešā mēģinājuma tēja glāzē mēdz būt dzidra un pietiekoši uzputota ar burbuļiem.
Tad to var sākt malkot.
Pulkstenis bija ap 12.00, kad viss sākās.
Viens no mūsējiem fotografēja pēdējos kopskatus, kad laukumu pāršalca spalga sievietes bāršanās un asi nosodoši žesti. Viņa uzskatīja, ka ir fotografēta. Bez atļaujas. Zinājām, ka provinces pilsētiņā jāuzmanās ar tuvplāniem. Cilvēkiem nepatīk tikt fotografētiem. Jo dziļāk provincē, jo lielāka ir šī nepatika. Nē, tas neesot saistīts ar budismu un karmas nozagšanu, bet gan ar nepatiku pret ārzemniekiem.
Tik vienkārši.
Uzmanījāmies, taču iekritām.
Fotografēšana tika pārtraukta, notika atvainošanās, taču sieviete turpināja trakot, klaigāt un dekoratīvi žestikulēt. Centrālais laukums tagad bija tikai viņas skatuve.
Viņas benefice.
Viņa metās mūsu autobusa virzienā un turpināja skaļi sašust. Vietējais gids centās sievieti nomierināt ar bargu izturēšanos pret mums, dekoratīvi norādot, ka ”bildi” no kameras jāizdzēš. Kas arī publiski tika izdarīts.
Skatījos uz šo sievietes ķermeni, kas bija ietērpts melnā ”burkā” no galvas līdz kājām. Redzamas bija tikai viņas acis, kuras ”nodalīja” melna lentīte pāri degungalam.
Viņa ir satraukusies, ka kāds viņu pazīs, ja šī fotogrāfija pārtaps kartiņā vai atklātnē! – konstatēja gids.
Viņa taču ir tērpusies melnā maisā!-
Jā, bet viņai šķiet, ka atpazīs!-
Maisā?
Jā…
Piedodiet, – es viņai teicu franču valodā, piebalsojot mūsu autobusa kopējam atvainošanas korim.
Mūsu skatieni sastapās. Viņas skatiens bija pilns ar skumjām, kā lietus pielijušām sūnām. Tur bija: negulētas naktis, dusmas, pazemojumi, naudas un laimes trūkums. Nervozitāte un niknums. Viss, ar ko sirgst vairums sieviešu visā pasaulē arī bez melna maisa, kas uzvilkts pāri galvai.
Viņa bija briesmīgi nelaimīga.
Viņa to pateica ar skatienu.
Ilgu un agresīvu.
Pēc tam mēs iekāpām autobusā un aizbraucām, bet uz mazpilsētas centrālās skatuves viņa palika kā uzvarētāja.
Vismaz šoreiz.
Var gadīties, ka šo lomu viņa atkārto regulāri.
Var gadīties, ka tikai šoreiz vadzis notrūka un dusmu ūdenskritums pārrāva savaldības dambi.
Braucām.
Angļi klusēja, bet gids turpināja;
Tā tas ir pie mums (nopūta). Ar fotografēšanu jāuzmanās.
Jā, zinām, – atbildējām ar maksimāli dzirdamu vainas sajūtu balsīs. Korī.
Pastāstīšu jums gadījumu lielpilsētā. Toreiz pavadīju Francijas TV grupu, kurus brīdināju, ka fotografēt nevajag ja objekts to nevēlas. Viņi mani neklausīja. Vienā brīdī kāds no žurnālistiem fotografēja tuvējo garšvielu pārdevēju. Jaunu vīrieti. Tas noliedzoši demonstrēja, ka nevēlas tikt fotografēts. Žurnālists neklausīja. Fotografētājs ar savām kamerām gāja grupā pēdējais un es neredzēju šo situāciju visā tās garumā. Brīdī, kad pagriezos atpakaļ, redzēju kā pārdevējs pieskrien žurnālistam klāt un iedur viņam ar nazi. ..
Oho, – nošalca mūsu balsis autobusā. Aiz loga joņoja citronu birzs.
Jā, vēlāk izrādījās, ka ”pārdevējs” pirms nedēļas izlaists no cietuma un ir kriminogēno aprindu ”dūrējs”. Tirgošanās bija viņa ceļš atpakaļ ”pie normālas” dzīves.
Skaidrs, – es klusi atburkšķēju. Neprasīju kas notika tālāk. Nekas labs tur nebija prognozējams.
Tā šī mācību stunda ”berberu gaumē” bija notikusi. Morāle – priecājieties, izkļuvāt sveikā cauri. Varēja būt arī vēl sliktāk.
Tā viš ir.
Tagad aiz loga joņoja Dieva koka – argana birzis, mazi ēzelīši, kas vilka ratus un kustināja ausis.
Palmas, kā apgriezti slotas kāti slaucīja zilas debesis, bet sarkanā Āfrikas zeme rādīja savu kailos sānus kā slieka saulē. Sārtais zemes ķermenis bija fons visam – no tā varēja būvēt māla žogus un tajā varēja stādīt kokus un ziedošus krūmus. Zāles te nav. Tā ir aizliegta kā nevajadzīgs zemes apmatojums.
Upes bija pazudušas. Pa to izžuvušajām gultnēm varēja braukāt ar riteni. Palmas, hibiskus un alveja, te aug kā jāņogu krūmi zem klajām debesīm un nemaz nebaidās no ziemas aukstuma.
Lai gan ziema notiek.
Tieši tagad.
Pašreiz.
Piestājām pie apelsīnu birzs. Lai to fotografētu. Turpat bija arī citronkoki, greipfrūti un visi viņi atļāva mums sevi fotografēt.
Kāds kritis citrons fenheļa pudurī izskatījās ļoti nelaimīgs.
Vispirms aprunājos. Jā, piekrita. Drīkstot fotografēt. Tas nekas, ka kritis un sācis pūt.
Fotografē man, mīļā! – viņš man teica dobjā citrona balsī, ar mums zināmo citrondialektu.
Es viņu nofotogrāfēju.
Tas nebija sāpīgi.
Ne man.
Ne viņam.

Oligarha Lemberga revanšs

2014.gada 14. janvārī speciāli TVnet

Lemebrgs TVNet T Ostrovska kolāža

Gadu mija pie mums iezvanīta ar apzināti iedarbinātu politisko krīzi. Formālais zemestrīces izraisītājs ir gan valsts prezidenta Andra Bērziņa skarbie izteikumi sabrukušās Maximas Zolitūdes lielveikala virzienā novembrī, novērtējot notikušo kā «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību», gan arī krasā viņa rīcība – pieņemot premjerministra Valda Dombrovska demisiju.

Vēl novembra beigās valsts prezidents uzsvēra, ka «pēc šādiem notikumiem neskaita parakstus un zīmogus, bet tieši atbildīgās personas, kas ir parakstījušas, nokļūst izmeklēšanas izolatorā, kas būtu ļoti vēlams arī šeit pie mums», uzsverot, ka ar šo Latvijā ir sasniegta «kritiskā robeža. Mēs vairs tā turpināt nedrīkstam, ir jābeidz spēlēšanās, ka tēlojam politisko atbildību un jārīkojas nekavējoties» (IR, 2013.23.11.).

Taču darbi prezidenta konkrētajiem solījumiem nesekoja. Vēl vairāk – tika paveikts pat pretējais: pieņemot premjerministra demisiju, Andris Bērziņš iedarbināja smagu politisko krīzi valstī. Viņa rīcības rezultātā:

1) valsts palika bez valdības;

2) bez neatkarīgās Zolitūdes avārijas iemeslu noskaidrošanas ekspertīzes komisijas (Jāņa Kažociņa komisijas darbību diskreditēja pirms starta),

3) pēc premjera demisijas netika pieprasīta Rīgas domes vadītāju (Nila Ušakova un Andra Amerika) atkāpšanās no amata, jo tieši viņu vadībā darbojas Rīgas būvvalde, kurai jāgarantē galvaspilsētas ēku drošība, un līdz ar to katastrofas izraisītāju darbība netika apturēta;

4) prezidents apzināti novilcina 6 – 8 nedēļu garumā jauna premjerministra izraudzīšanās laiku, formālas valdības «kosmētiska remonta» vietā apzināti izvēršot valdības kapitālu pārbūvēšanu, kas notiek tikai 9 mēnešus pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām;

5) nevajadzīgi gausā un pārspīlēti fundamentālā Latvijas valdības rekonstrukcija (nu jau gandrīz divu mēnešu garumā) pirms 12. Saeimas vēlēšanām aizbīda tālā nākotnē krīzes galvenā iemesla Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu.

Tas, kas prezidentam un valdībai bija jāatrisina nekavējoties, tagad tiek novietots otrajā plānā. Palēnām Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas aktualitāte pārklājas ar aizmirstības pelniem un tagad – 2014. janvāra vidū ir skaidrs, ka šis «pasākums» vairs nav Latvijas prezidenta vai neesošās valdības aktualitāte Nr. 1.

Politikas zombiju aktivizēšanās

2014. ir Latvijas un Eiroparlamenta vēlēšanu gads. Priekšvēlēšanu laikā uz Latvijas politiskās skatuves mēdz parādīties ļoti kolorīts absurdu, populistisku politisko grupējumu spektrs. Regulāri viesi ir arī vietējie oligarhi ar savu galmu. «Politisko miroņu» periods Latvijā (tātad) turpinās, jo nauda daudzos gadījumos ir efektīvāks pārliecināšanās līdzeklis nekā idejas. Ar moto «nauda ideju vietā» Latvijas oligarhi turpina arī 2014. gadā taranēt Latvijas politikas Olimpu visādos veidos. Kā nu kuram izdevīgāk.

Oligarhu presinga spiedzi 2011. gadā pārtrauca bijušais prezidents Valdis Zatlers, panākot iepriekšējā sasaukuma «oligarhu parlamenta» atlaišanu un ar šo radīja sabiedrībā lielas cerības un ticību pozitīvu pārmaiņu iespējamībai. Tauta referendumā toreiz atbalstīja Zatlera iniciatīvu, tāpēc «oligarhu parlamentam» bija jāatkāpjas un jāatstāj Jēkaba ielas ēka. Aizejot «nīstie oligarhisti» atriebās: «piecas minūtes» pirms Saeimas nama durvju aizciršanas viņi iecēla par valsts prezidentu nevienam nezināmu Latvijas oligarhu, bijušo PSKP nomenklatūras viceministru, vicebaņķieri un luksusa pensionāru Andri Bērziņu. Ar šo darvas karote Latvijas cerību medus mucā bija ielikta un laika deglis sāka tikšķēt.

Partijas aiz «sarkanās svītras»

Pēc neatkarības atjaunošanas saujiņa bijušo PSRS politiskās nomenklatūras un jauno laiku finanšu kapitāla funkcionāru izmantoja savā atkarībā esošos valsts vai pašvaldību resursus iedzīvošanās nolūkos. «Prihvatizējot» īpašumus un amatus, daļa no viņiem kļuva stāvus bagāti, kā arī izmantoja savu sazagto naudu politisku amatu iegūšanai un neierobežotas politiskās ietekmes nodrošinājumam.

Taču sabiedrības iecietība pret «politiski aktīvajiem naudasmaisiem» un viņu «vadonisma ambīcijām» izsīka līdz ar Zatlera referendumu un tam sekojošajām vēlēšanām. Tobrīd «oligarhs» jau kļuva par lamuvārdu un viņu vadītās partijas tika aizgrūstas aiz «sarkanās svītras». Rezultātā – 2011. gada vēlēšanās divi oligarhi palika sausā (A. Šķēle, A.Šlesers) un trešā – provinces oligarha Aivara Lemberga kabatas partija – Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina sadarbības partiju apvienību «Saskaņas centrs» palika ķepurojoties aiz borta. Opozīcijā.

Taču abām šīm partijām tobrīd izdevās iebīdīt valsts prezidenta amatā kārtējo oligarhu Andri Bērziņu, kurš izrādījās bumba ar laika degli.

Par oligarhiem es dēvēju politiķus, kas savu bagātību sarausuši, izmantojot savu politisko varu (amatu) un izdevīgus sakarus (draudzības korumpētību) un turpina ietekmēt valsts politiskos procesus sev izdevīgā virzienā.

Brīdī, kad zem sagruvušās Maxima drupām Zolitūdē mira cilvēki, bankrotēja lielākais Liepājas metalurģiskais uzņēmums un vairums Latvijas sabiedrības bija panikā par esošo jaunbūvju, stadionu un sporta zāļu relatīvo drošību, oligarhu investīcija – valsts prezidents Andris Bērziņš teatrāli sagrāva «oligarhu kapu svētku» valdību, pieprasot Lemberga partijas atgriešanos pie politiskās varas svirām valdībā.

Nevarīgākā Latvijas prezidenta atmaksas un zvaigžņu stunda beidzot bija klāt.

Lai novērstu uzmanību no faktiskajiem apstākļiem, par jauno Latvijas valdības vadītāju viņš «ņem no malas» birokrāti Laimdotu Straujumu, kas tikai nupat iestājusies «Vienotībā», un nevienam nav noslēpums, ka tā saucamā zaļzemnieku partija valdības veidošanas sarunās nekautrīgi iesaista arī pašu Aivaru Lembergu. Tātad vairākkārt tiesāta persona, kas normālā valstī (kur valda kaut mazi politiskās ētikas un godaprāta principi) nevarētu pat pretendēt uz viszemāko vēlēto amatu (kur nu vēl uz demonstratīvu savas kabatas partijas (ZZS) vadīšanu!), atkal ir zirgā un jāj tālāk. Mīna ar politisko laika degli bija nostrādājusi. Vienotības un RP solītie ētikas principi (valdības veidošanā) sasprāga kā pelavu maiss. Gabalu gabalos.

Lemberga bravūras amoks

Par Aivara Lemberga politisko narcisismu liecina viņa līdzšinējā darbība Latvijas politikā, kuru raksturo likumu un noteikumu ignorance un visu iespējamo priekšrakstu pārkāpšana. Viņam likumi nav rakstīti un ekstrēmie pašapliecināšanās veidi (tiesāšanās maratons, mediju pātagošana, Ventspils pārvēršana dekoratīvā PR monumentā ar savu «atsevišķo laika skaitīšanu») demonstrē PSRS laika mantojumu viņa domāšanā arī tagad – 20 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. Diemžēl.

PSRS laikos politiķa tikums bija manipulācijas spēja, mafijas loģikas ievērošana un vadonisma gara kultivēšana (nevis pieticība un empātija pret saviem līdzcilvēkiem, kas tiek pieprasītas no politiskajiem līderiem demokrātijā). Šis PSRS domāšanas mantojums ir saglabāts arī 2014. Ventspils domē, no kurienes tiek vadīta viņa kabatas partija Rīgā.

Līdzīgi dārgam automobilim, kas milzīgā ātrumā drāžas cauri apdzīvotas vietas centram, sabraucot visu, kas trāpās pa ceļam, viņš turpina savu amoka skrējienu cauri Latvijas politikai un neskaitāmām tiesām. Nerēķinoties ne ar ko. Šo anarhiju viņam nodrošina nauda. Daudz naudas, kas iegūta, izsūknējot ostas pilsētas Ventspils naftas «trubas» iespējas, kā arī tieši un netieši iemanevrējot valsts un pašvaldības līdzekļus savā kabatā. Nauda Ventspils vadonim piešķir brīvību uzpirkt, nopirkt, pārpirkt un pakļaut. Sākot ar Ventspils vēlētājām, dāvinot viņām prēmijas un tādējādi cerot uz šo kungu un kundžu «pareizu balsošanu vēlēšanās», un beidzot ar tiesnešiem, piedāvājot viņus nodrošināt «ar pārtikušu dzīvi līdz mūža beigām», ja tiks realizēts Lembergam labvēlīgs spriedums (TVNET, 09.01.2014.). Pateicoties manipulācijai un «stipendijām», Aivaram Lembergam ir izdevies kompromitēt mūsu ticību taisnīgai Latvijas valstij.

Viņa kabatas partija ZZS stāv samērā tālu no patiesas zemnieku būšanas vai zaļo kustības. Tā apvieno PSRS laika nacionālkomunistus, kas lielākoties nāk no kompartijas un komjaunatnes avangarda un kolhozu priekšsēdētāju savulaik ietekmīgā varas grupējuma un bīda PSKP bijušajai nomenklatūrai vajadzīgas reformas. Šie ļaudis dziļi ienīst Zatlera antioligarhu rīkojumu nr. 2, un tāpēc pirmais viņu solis bija otrās lielākas Latvijas partijas – Reformu partijas ministru aizvākšana no plānotās valdības (kas gan pirmajā rāvienā neizdevās, un premjera kandidāte diennakts laikā negaidīti strauji bija mainījusi savu viedokli par ārlietu ministru no RP). Taču, neskatoties uz to, rodas iespaids, ka 2014. gadu mijas krīze Latvijā ir sarīkota, lai «lembergisti» beidzot varētu izrēķināties ar zatleriešiem Kima Čonīna stilā – «pamest viņus saplosīšanai izbadinātu suņu būrī». Izskatās, ka tikko oligarhs paguvis iebelzt arī pa Reformu partijas ministra Daniela Pavļuta virzītajām pārmaiņām likumdošanā, kuru mērķis bija ierobežot tā saukto ātro kredītu nozari. Caur sponsorētām partijām to izdarīt nav grūti.

Var redzēt, ka gan prezidentam, gan viņa suflieriem nav svarīga Latvija, bet gan partiju savstarpējo rēķinu kārtošana. Oligarhs ir nesaudzīgs un atriebīgs – no ienaidniekiem nekas nedrīkst palikt pāri. Tikai slapja vieta. Tautas un sabiedrības vajadzības viņiem ir sekundāras.

Politikai neder vakuums

Latvijas politiķu savstarpējā izrēķināšanās ar Zolitūdes traģiskajiem notikumiem fonā pašlaik izskatās kā šķebinošs farss. Jaunās valdības nevajadzīgi pompozā formēšana izskatās pēc dzīrēm mēra laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai aiz muguras ir smags finanšu krīzes cunami ar neskaitāmiem parādu upuriem tepat uz vietas un ārzemēs. Reāla ekonomiska atjēgšanās valstī vēl nav notikusi un «konsolidācijas» izraisītā sociālo un ideoloģisko jautājumu lejupslīde turpinās, graujot sabiedrības optimismu un ticību nākotnei.

Zemestrīces Latvijas sabiedrībai nav vajadzīgas. Politiskā uguns rīšana arī ne.

Pasaule Eiropā šodien izskatās haotiska un saplosīta, cilvēki jūtas pamesti. Tāpēc nav akceptējams, ka «šķietamās valdības veidošanas rosības» troksnī sagruvušās Maxima būvētājs un lielākās Latvijas partijas «Vienotība» sponsors būvfirma «Re un Re» (www.pietiek.com, 25.11.2013.) turpina darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Līdzīgi oligarham tā joņo tālāk, bez sirdsapziņas pārmetumiem un reāliem ierobežojumiem no politiskās varas puses.

Savukārt asiņainās būvfirmas uzraudzītāji Rīgas domē (otra partija aiz sarkanās svītras) jau paguvuši safrizēt dokumentus «tā kā vajag» (ja nu kāds vēlāk izdomā tomēr noskaidrot patiesību). Valsts prezidenta nosistais laiks palīdz: sekundēm aiztikšķot pagātnē, patiesību nāksies meklēt nevis notikuma vietā, bet gan atlikušajos «dokumentos» – «Zolitūdes maisos».

Staļina frāze par cilvēku un problēmu kļūst aktuāla tikai tad, kad varai nav morāles.

Šis brīdis atkal ir klāt.

Oligarhs ir zirgā.

Kurš uzvarēs kaujā «Lembergs pret Latvijas valsti»?

Mēs vai viņš?

Mango zupa un marinēti citroni vējā. Vai ir vērts riskēt?

2014. gada 12. janvārī Maroka, Agadira

Šodien pirmo reizi mūža strēbu mango zupu ar papriku un mazajām rozīnēm. Pēc tam mēģināju notiesāt marinētu citronu. Tā nekas. Velns arī bada laikā mušas ēdot.
Es arī.
Viņa ir berbers! – it kā starp citu komentēja slaids puisis un norādīja un trauslu meiču musulmaņu lakatā.
Pamāju. Zināju, ka berberi ir Ziemeļāfrikas pamatiedzīvotāji. Tie paši, kas apdzīvo vairākas valstis un skaitāmi 45-60 miljonos. Liela, saskaldīta tauta, kas runā apmēram 30 dialektos. Šeit Marokas dienvidos to ir daudz. Taču pēc arābu iekarojumiem viņi skaitās lauķi un tuksneša klaidoņi – nomadi.
Vairums no viņiem šodien esot musulmaņi.
Viņi visi ir nikni, – turpina mans sarunu biedrs un atkal norāda uz to pašu trauslo meiču, kas izskatās nelaimīga.
Vai tu saprotu viņu valodu? – es jautāju.
Nēēē, – pusis smejas, – es esmu arābs. Ar to pietiek! Viņu valodu nesaprot neviens normāls cilvēks! Tikai viņi paši! –
Kāpēc ne?
Ha-ha! Kurš no mums būs tik dulls, ka mācīsies berberu valodu! Neviens! Paskaties uz mums – kādi mēs glīti  un gudri cilvēki! – viņš uzsvēra un norādīja uz sevi un kādu jaunu arābieti.
Berberi tomēr te dzīvo un viņu ir vairāk nekā puse! – es neatlaidos.
Jā, lai viņi dzīvo! Redz, šitie visi trīs ir berberi! Strādājam kopā ar viņiem, bet viņu valodu nemūžam nemācīsimies!  – gavilē mans sarunu biedrs un smejas ilgi un sirsnīgi.  Aprunātā berberu jaunkundze izskatās ļoti nelaimīga. Viņa saprot intonāciju. Aizgriežas.
Berberi nav vienīgie, kuriem šeit klājas pagrūti.
Politiskās pretrunas starp berberu grupām un Ziemeļāfrikas valstu valdībām pēdējo dekāžu laikā ir pieaugušas. Marokā un Alžīrijā šai tautai ilgi bija aizliegts piešķirt saviem bērniem berberu vārdus. Nelaiķis Kadafī Lībijā viņiem pat aizliedza dziedāt savas tautas dziesmas dzimtajā valodā. Tāpat bija aizliegts rakstīt amazi valodā vai izdot berberu valodā grāmatas.
Šodienas Maroka ir konstitucionāla monarhija un karalis Muhameds VI, kurš pašlaik viesojas tepat Agadiras tuvumā, pret berberiem oficiāli izturas humānāk.
Vietējie viņu mīl, viņa portreti nav 100% jāeksponē visās mājās un publiskajā telpā (kā tas bija ar viņa tēvu). Tagad karalis pieprasa, lai viņa ģīmetne obligāti grezno tikai iestādes un publisko telpu. Tas skaitās ļoti progresīvi. Viņu šeit mīl un tāpēc ”arābu pavasaris” no Tunisijas vai Ēģiptes uz šejieni nepārsviedās.
Mazāk sajūsmā par monarhu ir okupētās Rietumsahāras iedzīvotāji.
Par to rīt.
Tagad par Muhameda VI valdīšanas sekām. Viņa vadībā Marokas situācija ir krietni vien liberālāka nekā citās Ziemeļāfrikas musulmaņu valstīs. Sievietes šeit ir salīdzinoši brīvākas nekā citur. Jauni pārīši atļaujas staigāt pa liedagu roku rokā, kas citur – konservatīvākās musulmaņu valstīs nebūtu pieļaujams. Viņas smaida. Labvēlīgi atbild ārzemniekiem. Bradā pa jūru un sit liedaga futeni.
Starp citu – viss liedags tiek regulāri pārslogots ar neskaitāmām futbola komandām, kas mačojas cita ar citu. Tās nodala svītras, kas ievilktas smiltīs. Nav skaidrs šī pludmales futbola entuziasma iemesls – vai valstī pietrūkst stadionu, jeb spēlēt futeni pludmalē ir maskulīns pasākums. Tā teikt – vīrišķības demonstrācija.
Par to liecina arī neskaitāmie izskalotie prezervatīvi, kas lielā skaitā grezno Agadiras pludmali pēc vētrās. To ir gandrīz tik pat daudz kā gliemežvāku…atliek brīnīties vai seksuālās aizsargfunkcijas tiek veiktas uz kuģiem okeānā (tos atskalojot uz krastu), jeb pie vainas ir vietējā kanalizācija, kas intensīvi un neattīrīta tiek novadīta jūrā.
Labais karalis varēja parūpēties par kanalizāciju.
Vairāk parūpēties.
Citādi peldēties šeit varēs arī turpmāk tikai baseinos un jūrās zivju vietā peldēs prezervatīvi.
Starp citu – zivju jūrā šajā piekrastē vairs nav.
Nemaz nav.
Starp citu, žurnālistus labais Muhameds VI nemīl. Uz robežas man bija barga saruna ar robežsargiem dēļ profesijas. Nācās dievoties, ka šeit neko kritisku nerakstīšu.
Nevarēju to apsolīt.
Neatkarīgā prese šeit ir ierobežota, no 2005 – 2006. Gadam tika slēgtas vairākas avīzes, kas mēģināja izgaismot Rietumsahāras problēmas. Pāris žurnālisti tika arestēti.
Tagad domāju – vai riskēt uz braukt rīt uz Rietumsahāru?
Kā jums šķiet?