2014.gada 29. janvārī speciāli TVNet
Kamēr Kijevas bruņotie nemieri turpina izplatīties pa visu valsti, mēs varam secināt, ka no ukraiņu konflikta izrietošās problēmas lielā mērā attiecināmas arī uz mūsu valsti – Latviju. Pagaidām Rīgu nepārklāj deguma smaku smogs un baznīcām nav jāpārvēršas par demarkācijas līnijām starp bruņotām policijas vienībām un agresīviem kaujinieku grupējumiem galvaspilsētā (tā, kā to pašlaik var novērot Kijevā). Pagaidām nav atrasts risinājums «ukraiņu» un «prosovjetisko krievu» konfliktam un «melnais scenārijs» tur sācis darboties jau autopilota režīmā. Pagaidām pie mums Rīgā ir mierīgi, bet caurmērpilsoņa dusmas un īgnums gruzd zem bruģakmeņiem arī šeit. To jūt pat aklā slieka. Laiks ir nervozs.
Neviens negrib mirt
Tā nenogurst apgalvot abas karojošās puses Kijevā, uzsverot, ka «par katru cenu» esot jāizvairās no asinsizliešanas. To pašu deklarē arī iesaistītie – Putina Krievija un Barrozu Eiropas Savienība.
Turpinās monotona proputiniskā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča «skaidrošanās» ar parlamenta trijām lielākajām opozīcijas partijām, kas pārstāv ES labvēlīgu līniju, ar Vitālija Kļičko grupējumiem, bet rezultātu šiem varas dialogiem joprojām nav. Vai šo iznākumu varējām paredzēt? Jā, varējām. Pēc protestētāju neveiksmīgajiem decembra mēģinājumiem gāzt Ukrainas valdību un prezidentu (21., 24., 30. novembrī, 1., 3., 8., 17., 31. decembrī, 1., 10., 16., 19., 22. – 26. janvārī) ir skaidrs, ka šoreiz ar vecajiem PSRS ieročiem varai neizdosies apklusināt pūli, kas vēlas pieslieties Eiropas ūnijai, nevis Putina reanimētajai impērijai.
Vienu brīdi likās, ka vecā – belzienu, pļauku sistēma nostrādās. Taču tā nenotika. Eļļu ugunī ielēja pats Janukovičs, kurš strauji «pieņēma» vienpadsmit jaunus likumus, kas faktiski aizliedz masu protestus Maidanā. Oranžā revolūcija ar šo brīdi iekļuva melnajā sarakstā. Pēc tam Ukrainas parlaments zibenīgi ieviesa vēl dažus likumus, kas pēc Krievijas parauga ierobežo personu brīvību publiski izteikties, organizēties un paust savus uzskatus. Starp citu, pat ukraiņu mobilo telefonu lietotājiem tagad jāreģistrē sava «zelta zivtiņas karte» varas institūcijās, jo «Lielais brālis» grib sekot visur, sodot par katru nepareizu soli vai vārdu. Šāds varas «manevrs» (pēc novembra notikumiem Maidanā) izskatījās pēc pārāk primitīva postsovjetiska «gājiena». Domāts laikam bija «piegriezt skrūves», bet iznāca ukraiņu nokaitināšana ne pa jokam.
Pie viena Ukrainas parlaments «izlaida cauri» valsts budžetu, kurā trekni kumosi paredzēti atkal vietējiem oligarhiem, ja tie būs lojāli pašreizējai valdībai. Ieskaitot arī tos, kam pieder masmediji.
Tātad – Janukovičs mēģināja ar valsts nodokļu naudas palīdzību pārvilināt savā pusē maksimāli lielu merkantilu piekritēju skaitu (ieskaitot personāliju maiņu armijas elitē). Loģiski, ka pēc tam kā eksplozija sekoja nežēlīgi ielu protesti, kautiņi starp demonstrantiem un policiju. Upuru skaits palielinās ar katru dienu. Kaut arī premjerministrs Mikola Azarovs uzsver, ka policija nelietojot šaujamieročus, līdz šim mirušie ir galvenokārt jauni protestētāji ar šautām brūcēm.
Rietumi pret austrumiem
Pašlaik – pēdējās janvāra nedēļas laikā – Ukrainā notiek «rietumu» nostāšanās pret «austrumiem». Ļvovā ukraiņi okupējuši vietējās varas citadeli un panākuši Janukoviča emisāra – gubernatora demisiju. Turpretī prokrieviskajā Krimā jau gatavojas proklamēt «neatkarību» no «fašistu» plosītās Rietumukrainas.
Boksa leģendas Vitālija Kļičko pedagoģiskais darbs ar nosalušajām kaujinieku masām Maidana laukumā pagaidām neizdodas vēlamajā līmenī. Tie, kas aizvadīto dienu laikā sala, izturēja asaru gāzes uzbrukumus, noskatījās uz savu domubiedru publisku spīdzināšanu laukumā, nav pierunājami iet uz jebkādiem kompromisiem ar pašreizējo politisko varu.
Viena uzvara ir panākta – epizodisks pamiers. Ilglaicīgas stratēģijas revolucionāriem pagaidām nav. Pirmkārt tāpēc, ka viņu kustībai nav reāla, etablēta līdera un konsekvences sarunās ar valdību. Otrkārt tāpēc, ka protestētāji uz ielas vēlas panākt 100% valdības un prezidenta atkāpšanos no amatiem, turpretī opozīcija mēģina «tirgoties» vieglākā līmenī. Atdot mieru Kijevai pret divu opozicionāru iecelšanu ministru amatos, pāris likumu anulēšanu un arestēto kaujinieku atbrīvošanu. Tas neies cauri.
Cita nelaime ir varmācīgo demonstrantu skaita pieaugums Maidanā, Ļvovā un Harkovā, kuru «izcelsme» ir miglā tīta. Tas nozīmē, ka «jasmīnu revolūcijas» pārsviešanās uz postsovjetisko Ukrainu klibo ar abām kājām – prezidents Janukovičs vairs nespēj pārvaldīt valsti (bet atkāpties nedomā) un ukraiņu protestētāji pagaidām nespēj izkontrolēt savas rindas, sinhronizējot uzskatus un atbrīvojoties no ekstrēmajiem neonacistiem, kas šķeļ un grauj procesu.
Putina «piektā kolona» šajā situācijā tikai berzē rokas. Šķiet, ka situācijas risinājums būtu jāuzņemas kādam prestižam vidutājam no malas. Pagaidām iesaistītie (Kremlis un Brisele) šādu risinājumu ukraiņiem nepiedāvā.
Paralēles starp notiekošo Kijevā un Rīgā
Brīdī, kad bruģakmeņi sāk lidot pret policiju, darbā tiek laisti naži un dialogos dominē naids, normāla demokrātija apklust. Varmācība politisko debašu vietā nav risinājums civilizētā pasaulē, Vienkārši tāpēc, ka no tās mirst cilvēki.
Paraugoties uz Latviju, var saskatīt paralēles starp notikumiem Kijevā un Rīgā. Arī pie mums pastāv skarba materiālās pārticības aiza starp parasto tautu un varas eliti; polarizēti politiskie uzskatu sektori starp «rietumiem» un «austrumiem» un postsovjetiskā domāšana valsts pārvaldīšanā (draudzības korumpētība, manipulācijas ar varu + nihilistisks cinisms pret vēlētājiem).
Šogad – «supervēlēšanu 2014. gadā» šīs pretrunas būs redzamas īpaši skarbi un nav izslēgts, ka arī mūsu politiskās varas stūrmaņi nemācēs nākt pretī visplašākajiem sabiedrības slāņiem, lai nodrošinātu demokrātijas aizsardzību. Viņiem to traucēs PSRS domāšana. Tieši tāpat kā Putinam un Janukovičam. To uzkrītoši demonstrē «deviņmēnešu Laimdotas» valdības iecelšana Latvijā, kas vairāk atgādina dekorāciju pārbīdīšanu postsovjetiskā teātrī, nevis nopietnu gatavošanos nākamajām parlamenta vēlēšanām, kurās balsos tauta, nevis manipulēs politiķi.
Latvijas prezidenta Bērziņa ironiskie izteikumi par sievietēm politiskajā spicē (aizsardzības ministra amatā) un pārējās pēdējo divu mēnešu koķetās gražošanās liecina, ka viņš, tieši tāpat kā Janukovičs vai Putins, nesaprot demokrātiju tās dziļākajā būtībā. PSRS nomenklatūras domāšana liek viņiem rīkoties «skarbi», ar «vadoņa ambīcijām», lai gan kalendārs pašlaik rāda pavisam citu laiku un domāšanu nekā anno PSRS, kad pie varas bija tautas ienaidnieki. Vai šodien viņi atkal ir pie varas? Ukrainā un Latvijā?
Kurš šodien vēlas kļūt par politiķi?
Demokrātiskajām vēlēšanām būtu jāuzrunā un jāatraisa mūsu pozitīvās puses – nesavtību un patriotismu kopējās valsts labā. Diemžēl pagaidām vērojama pretēja aina – vēlētāji aizvien retāk iet uz vēlēšanām un uztver deputātus vairāk kā ienaidniekus, nevis savus sabiedrotos. Šī problēma raksturīga visiem, ne tikai postsociālisma valstīm. Izrādās, ka ienaidnieki ir pie varas gandrīz visur.
Vēlētāju aktivitāte Latvijas vēlēšanās turpina kristies. Ja šogad uz Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanām ieradīsies zem 30% vēlētāju, tad šāds pasākums būtu jāanulē un jāpieprasa politikas staļļu kapitālremonts.
Taču kur mums ņemt labos politiķus?
Piemēram, kāds 2011. gada zviedru pētījums pierāda, ka 36% no visiem skandināvu politiķiem (valsts un pašvaldību līmenī) ir cietuši no draudiem un varmācības (DN. 24.02.2014). Internets šo procesu forsē, un šodien jāsāk nopietni domāt par godprātīgu politiķu, debatētāju un žurnālistu aizsardzību no pūļa. Interneta plosīklas tīmekļa komentāros apmelo, dezinformē nesodīti, ražojot nepamatotus apvainojumus. Ja tā turpināsies, tad drīz neviens godprātīgs cilvēks vairs neies politikā un nestrādās par žurnālistu, jo katram ir tikai viena āda un nereti tā nav «pietiekoši bieza», lai izturētu pūļa rupjības.
Šādā situācijā ieguvēju vidū nebūs mūsu sabiedrība un demokrātija, bet gan oligarhu un varas vadonisma reprezentanti. Tie paši, kas slikti valda pašlaik un no kuriem mēs netiekam vaļā.
Pašlaik Latvijas sabiedrību faktiski sašķeļ nevis labējās un kreisās politikas nostādnes, bet gan robeža, kas nodala patiesus demokrātijas atbalstītājus no tiem, kas alkst «stingru» roku un hierarhiskās sistēmas atgriešanos. Abas puses tic, ka mērķis attaisno līdzekļus.
Pa vidu ir parastais Latvijas cilvēks, kas vēlas dzīvot savā zemē, bet nesaprot modernā laika prasības. Jaunā demokrātija viņam šķiet nedroša un liesa, bet vecais postsovjetiskais mūžīgā deficīta laiks – nebrīvs taču drošs kā ķeblis ar 16 kājām.
Ja šajā brīdī publiskajā telpā ielaužas Karaganova doktrīna un kā mehāniskais zilonis sabradā pēdējās demokrātijas atliekas (kopā ar pašmāju sovjetistiem, baznīcas fundamentālistiem), tad bruģakmeņa arguments nav vairs ilgi jāgaida.
Cerēsim, ka mēs saglabāsim demokrātiju.
To pašu mūsējo, vārgo un vienīgo, kas mums pagaidām vēl ir.
Asmeņu, akmeņu un naida valoda nedrīkst nostāties politisko debašu vietā.
Tik vienkārši tas ir.
