Kritušie citroni, niknā sieviete melnā un sāpīgā fotografēšanās

2014. gada 17. janvārī

Tas notika vakardien. Ap pusdienlaiku. Pašā centrā.
Saule bija jau parādījusies pie apvāršņa un ainava uzreiz atdzīvojās, kā pēc burvju mājiena. Vietējie kaķi sāka miegt acis saulē, palmas pateicīgi māja apelsīnkokiem un garaiņi no piparmētru tējas cēlās stāvus gaisā.Pa taisno – no glāzes uz debesīm.
Siltums bija ieradies kā ilgi gaidīta mīlestība.
Notikuma vieta bija nelielais miestiņš – pēdējais franču koloniālās varas priekšpostenis pirms Sahāras smiltājiem. Tas kūsāja ceturdienas pusdienas laiskumā. Kā parasti.
Medinas centrs šeit ir galvenā skatuve, kur viss.
Visi visu šeit redz.
Pāris kaktu dakteru tirgoja bezdarbniekiem zāļu tējas, izklātas uz vecām avīzēm pašā laukuma centrā. Divi čūsku dīdītāji līdzās dejoja ar savām kobrām, cenšoties pievērst nedaudzo ārzemnieku uzmanību. Veču grupiņa sita dārtu un sievas malkoja pusdienas tēju aprunājot visus radus un draugus pēc kārtas.
Galvenā tējnīca pulcināja baudītājus, kas malkoja vietējo tēju, piesātinātu ar svaigu piparmētru lapiņām. To piedāvā mazās metāla kanniņās, sajauktu ar cukuru. Lietotājam nākas piepildīt savu glāzi atvēzējot augstu mirdzošo kannu maksimāli augstu. Tā, lai tējas strūkla kā sprauns ūdenskritums plūst glāzē ar joni, uzkuļot putas. Pēc tam dzēriens no glāzes jāatlej atpakaļ kanniņā un procedūra jāatkārto no jauna. Pēc trešā mēģinājuma tēja glāzē mēdz būt dzidra un pietiekoši uzputota ar burbuļiem.
Tad to var sākt malkot.
Pulkstenis bija ap 12.00, kad viss sākās.
Viens no mūsējiem fotografēja pēdējos kopskatus, kad laukumu pāršalca spalga sievietes bāršanās un asi nosodoši žesti. Viņa uzskatīja, ka ir fotografēta. Bez atļaujas. Zinājām, ka provinces pilsētiņā jāuzmanās ar tuvplāniem. Cilvēkiem nepatīk tikt fotografētiem. Jo dziļāk provincē, jo lielāka ir šī nepatika. Nē, tas neesot saistīts ar budismu un karmas nozagšanu, bet gan ar nepatiku pret ārzemniekiem.
Tik vienkārši.
Uzmanījāmies, taču iekritām.
Fotografēšana tika pārtraukta, notika atvainošanās, taču sieviete turpināja trakot, klaigāt un dekoratīvi žestikulēt. Centrālais laukums tagad bija tikai viņas skatuve.
Viņas benefice.
Viņa metās mūsu autobusa virzienā un turpināja skaļi sašust. Vietējais gids centās sievieti nomierināt ar bargu izturēšanos pret mums, dekoratīvi norādot, ka ”bildi” no kameras jāizdzēš. Kas arī publiski tika izdarīts.
Skatījos uz šo sievietes ķermeni, kas bija ietērpts melnā ”burkā” no galvas līdz kājām. Redzamas bija tikai viņas acis, kuras ”nodalīja” melna lentīte pāri degungalam.
Viņa ir satraukusies, ka kāds viņu pazīs, ja šī fotogrāfija pārtaps kartiņā vai atklātnē! – konstatēja gids.
Viņa taču ir tērpusies melnā maisā!-
Jā, bet viņai šķiet, ka atpazīs!-
Maisā?
Jā…
Piedodiet, – es viņai teicu franču valodā, piebalsojot mūsu autobusa kopējam atvainošanas korim.
Mūsu skatieni sastapās. Viņas skatiens bija pilns ar skumjām, kā lietus pielijušām sūnām. Tur bija: negulētas naktis, dusmas, pazemojumi, naudas un laimes trūkums. Nervozitāte un niknums. Viss, ar ko sirgst vairums sieviešu visā pasaulē arī bez melna maisa, kas uzvilkts pāri galvai.
Viņa bija briesmīgi nelaimīga.
Viņa to pateica ar skatienu.
Ilgu un agresīvu.
Pēc tam mēs iekāpām autobusā un aizbraucām, bet uz mazpilsētas centrālās skatuves viņa palika kā uzvarētāja.
Vismaz šoreiz.
Var gadīties, ka šo lomu viņa atkārto regulāri.
Var gadīties, ka tikai šoreiz vadzis notrūka un dusmu ūdenskritums pārrāva savaldības dambi.
Braucām.
Angļi klusēja, bet gids turpināja;
Tā tas ir pie mums (nopūta). Ar fotografēšanu jāuzmanās.
Jā, zinām, – atbildējām ar maksimāli dzirdamu vainas sajūtu balsīs. Korī.
Pastāstīšu jums gadījumu lielpilsētā. Toreiz pavadīju Francijas TV grupu, kurus brīdināju, ka fotografēt nevajag ja objekts to nevēlas. Viņi mani neklausīja. Vienā brīdī kāds no žurnālistiem fotografēja tuvējo garšvielu pārdevēju. Jaunu vīrieti. Tas noliedzoši demonstrēja, ka nevēlas tikt fotografēts. Žurnālists neklausīja. Fotografētājs ar savām kamerām gāja grupā pēdējais un es neredzēju šo situāciju visā tās garumā. Brīdī, kad pagriezos atpakaļ, redzēju kā pārdevējs pieskrien žurnālistam klāt un iedur viņam ar nazi. ..
Oho, – nošalca mūsu balsis autobusā. Aiz loga joņoja citronu birzs.
Jā, vēlāk izrādījās, ka ”pārdevējs” pirms nedēļas izlaists no cietuma un ir kriminogēno aprindu ”dūrējs”. Tirgošanās bija viņa ceļš atpakaļ ”pie normālas” dzīves.
Skaidrs, – es klusi atburkšķēju. Neprasīju kas notika tālāk. Nekas labs tur nebija prognozējams.
Tā šī mācību stunda ”berberu gaumē” bija notikusi. Morāle – priecājieties, izkļuvāt sveikā cauri. Varēja būt arī vēl sliktāk.
Tā viš ir.
Tagad aiz loga joņoja Dieva koka – argana birzis, mazi ēzelīši, kas vilka ratus un kustināja ausis.
Palmas, kā apgriezti slotas kāti slaucīja zilas debesis, bet sarkanā Āfrikas zeme rādīja savu kailos sānus kā slieka saulē. Sārtais zemes ķermenis bija fons visam – no tā varēja būvēt māla žogus un tajā varēja stādīt kokus un ziedošus krūmus. Zāles te nav. Tā ir aizliegta kā nevajadzīgs zemes apmatojums.
Upes bija pazudušas. Pa to izžuvušajām gultnēm varēja braukāt ar riteni. Palmas, hibiskus un alveja, te aug kā jāņogu krūmi zem klajām debesīm un nemaz nebaidās no ziemas aukstuma.
Lai gan ziema notiek.
Tieši tagad.
Pašreiz.
Piestājām pie apelsīnu birzs. Lai to fotografētu. Turpat bija arī citronkoki, greipfrūti un visi viņi atļāva mums sevi fotografēt.
Kāds kritis citrons fenheļa pudurī izskatījās ļoti nelaimīgs.
Vispirms aprunājos. Jā, piekrita. Drīkstot fotografēt. Tas nekas, ka kritis un sācis pūt.
Fotografē man, mīļā! – viņš man teica dobjā citrona balsī, ar mums zināmo citrondialektu.
Es viņu nofotogrāfēju.
Tas nebija sāpīgi.
Ne man.
Ne viņam.

Advertisements

2 thoughts on “Kritušie citroni, niknā sieviete melnā un sāpīgā fotografēšanās

  1. Hm, vienalga nepielec – kas tur slikts, ja kāds viņu atpazīs? Neko nepiedienīgu taču nedarīja, vai tad nē? Un atļaušos būt nedaudz cinisks, bet kāda velna pēc iedomājas, ka kādam vajadzētu viņu likt uz kartītes, to izplatīt pa visu pasauli… un ka šā kartīte top tik populāra, ka pat viņas radinieki atpazīs tieši viņu! Un vēl ciniskāk – vai tikai pati klusībā nesapņo par ko tādu. Vai arī, tiešām tikai iemesls “izlādēties”.
    Ok, labi, bet pirmo reizi dzirdu ka karmu – savas darbības izraisītos sekas kāds varētu “nozagt”. Tas diemžēl, vai par laimi, atkarīgs no uztveres, neiespējami, ja kāds kut kur “budists” apgalvo kā tādu, tad visticamāk viņš nav pazīstams ar Dhermas mācības pamatlikumiem.

    • Jā, man liekas, ka “melnajai sievietei” vienkārši gribējās skandalēties. Viss laukums taču pievērsa uzmanību viņas “cīņai” ar garu ārzemnieku, kas bija nofotografējis kopskatu ar viņu. Viņai visi pazemīgi atvainojās, bet vienlaga…nelīdzēja. Ir tāds pašapliecināšanās veids – izkliegties uz citiem un caur to nomierināties. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s