Sāls salas krikumi #CapeVerde

Šodien lieli viļņi ar šļakatām galotnēs. Perfekti. Glīti un praktiski izmantojami. Pēcpusdienā nejauši nokļuvu bīčpārtijā. Ar visiem aizkariem – plandošiem vējā, droniem debesīs, aplausiem, šampanieti pludmalē, gavilēm un dejām jēzenēs karstajās liedaga smiltīs. Skarbi aizraujoši. Vēl tagad dimd aiz sienas. Viss tur turpinās, bet es sēžu pie datora un terases un rakstu. Drīz atskries tumsa un sāks korī dziedāt cikādes.

Slikti, ka putniem atkal nepaņēmu maizītes. Rīt no rīta vietējie zvirbuļi uzbruks un prasīs brokastis. Barošu atkal ar banāniem. Nekā cita te nav pie rokas.Čūsku te nav. Tas labi. Taču geko gan ložņā pa liedagu un man šie zvēri patīk. Vakar  pat nopirku gaišbrūnu t-kreklu ar Geko un Kaboverdes platuma grādiem. Vīles uz āru (kā nākas) un piedurknēs ievērta gumija. Savādi, laikam tagad tas modē. Šo atziņu esmu nokavējusi. Labi, pievilkšos.

No Stress

 

No Stress kafejnīcu sistēma 🙂

Tā te rakstīts gandrīz visur. Uz sienām, uz plāksnēm, uz apģērba un ielu stūros. Manjana šodien, rīt un parīt. Jūs varat mierīgi ieiet veikalā un nopirkt šilti ar šo uzrakstu. Acīmredzot kāds tā atbrīvojas no spriedzes. Apsveicu, ja tas kādam palīdz. Man šie uzraksti ar aicinājumiem apriebjušies kopš sovjetijas laikiem ar solījumiem ātri sasniegt komunismu un ticēt darba tautas uzvarai. Taču vienu daļu šāda pašsuģestija iedvesmo. Reiz (ļoti sen) peldēšanas treneris lika mums nometnē pielīmēt pie sienas (virs gultas) tekstu: “Es katru rītu ceļos ar labu garastāvokli!”. Man šis pasākums likās nevajadzīgs, jo tāpat norītiem oma mēdz būt forša. Taču īgnajiem šāds aicinājums varbūt noder kā pašdisciplīnas instruments.

Vispār jau runa ir par to pašu manjanu.

Tuksnesis kā izgāztuve

Vakar gājām apmēram stundu cauri vietēja mēroga tuksnesim, kas piemētāts ar plastmasas pudelēm, maisiem un cita veida atkritumiem. Atkārtojas tas pats ka Sahārā – vietējie ved savus atkritumus nomest tuksnesī, bet vējš tos vienmēr cītīgi atpūš atpakaļ. Nevienlīdzīgā cīņa joprojām turpinās arī šeit: tuksnesis tiek piesārņots aizvien intensīvāk un vējš visu atpūš atpakaļ uz apdzīvotajām vietām aizvien biežāk.

Pirms trim dienām nolija 15 minūšu lietus. Mūsu izpratnē tas bija seklas dušas variants, taču vietējās puķītes uzreiz atdzīvojās un savādie, dzeltenie krokusi nekavējoties sāka līst ārā no zemes pavisam nepiemērotās vietās.

Pēc stundas iešanas sasniedzām Santamaria, satinušies lakatos un aizbāzuši ausis. Prasījās pēc kafijas. Pie ieejas varēja izlasīt tradicionālo aicinājumu “Bez stresa!” un jaunkundze slikti saprata ko īsti gribam. Tase kafijas ar pienu maksāja 1,30 eiro.  Labi, pirksim. Pie norēķināšanās meičai pietrūka naudas izdošanai. Šejienes norēķini atļauj maksāt ar eiro, taču pārdevēji izdod vietējās naudas izteiksmē.  Pārdevējai pietrūka 20 eskudo izdošanai. Tik daudz monētu viņai neesot. Izdos man atpakaļ tikai tik cik ir. Labi? Skatījos uz naudu, uz uzrastu “bez stresa!” un sapratu, ka ir nejēdzīgi pieprasīti, lai visur būtu kārtība. Nebūs. Labāk bez naudas un bez stresa. 🙂

Salas šajā valstī nav līdzīgas.

Dažas zaļi zaļas un kalnainas, citas – līdzeniem klātas un tuksnešainas. Mūsējā ir sāls sala. Nosaukums cēlies no portugāļu vārda, kas nozīmē to pašu balto, kristālisko vielu, kas mūsu mājas virtuvē dzīvojas mazos trauciņos ar pāris caurumiņiem augšgalā jeb koka kastītēs ar vāciņu. Šeit ir sāls ezers, kurā savulaik tika iegūa pārtikai paredzētā sāls un eskortēta uz ārvalstīm. Tagad sāli eksportam vairs neražo. Ezers noder kā tūristu atrakcija.

Tātad Kaboverdes salas ir dažādas: ja vienā var maršēt ar šņorzābakiem (Fogo) pa kalniem (2829 m), tad citās var braukt pa viļņiem un nirt pie veciem kuģu vrakiem. Pa ceļam aplūkojot svītrainas, ziņkārīgās zivis.

Sāls sala pieder Kaboverdes ziemeļu arhipelāga grupai. Kādreiz te dzīvojuši mauri, vēlāk portugāļiem šī bijusi Liānas sala. Tagad tā tā arī saucas “Sal”. Galvaspilsēta Ešparguša, atrodas netālu no lidostas ir reģiona administratīvais centrs. Tirdzniecības ass te griežas ar galveno ostu – Palmeiru, kas nodrošina salas iedzīvotājus ar visām nepieciešamajām precēm. Lielie kuģi ienāk akvatorijā un mazie kuģīši šaudās kā zivis šurpu turpu, savācot atvestās mantas un nogādājot tās krastā.

Galvenais sporta veids šeit, protams, sērfings. Gan viļņu braukšana, gan vēja tveršana. Starp citu, 2010. gadā tieši šeit norisinājās pasaules čempionāts vindserfingā. Lieluma ziņā sala atgādina Gotlandi. 35 km gara un 12 km plata tā izvietojusies Atlantijas okeānā kā rūsgana ķirzaka.

Vēja smilksti un punšs

Jau pirmajā vakarā palūdzām vietējo dzērienu. Glāzēs uzreiz tika sapildīts Grogs jeb cukurniedru rums. Kā otru dzērienu man piedāvāja Groga vieglāku formu, kas saucas Punšs un esot vairāk  piemērots sievietēm. Prasīju vietējo vīnu. Nebija uz vietas pieejams. Vīnogulāju plantācijas visizplatītākās esot Fogo, 1800 m virs jūras līmeņa. Tur audzē galvenokārt baltā muskata vīnogas. Stādi savulaik importēti no Portugāles. Interesanti, kā šī vīnogu šķirne Portugālē vairs nav sastopama, jo tur iznīkusi. Tagad “zorte” saglabājies tikai šeit.

Vakar uzrāpos Ponta Preta smilšu kāpā un man rokās iedziedājās pustukša ūdens pudele. Vējš iekaucās kā izbadējies suns un sāka svilpot pudelē. Grozīju pudeles kaklu uz visām pusēm un producēju akordus. Lieliska nodarbe, rīt paņemšu vēl vienu pustukšu pudeli un pamēģināšu smilšu kāpas polifoniju. Varbūt, ka izdosies. 🙂

Garšīgākais vietējais ēdiens šodien bija kačupa (Cachupa). To gatavo no visa kas mājās palicis pāri no vakardienas. Varat saukt arī par sautējumu, ja tā liekas loģiskāk. Garšīgi.

Brīdī, kad Dievs noslaucīja plaukstas pēc pasaules radīšanas, daži krikumi nokrita no radītāja rokām Atlantijas okeānā. Tā radās šīs salas ar vienoto nosaukumu Kaboverde” – vēsta vietējā teika. Par šo stāstu šeit dzied balādes. Laikam tā arī bija.

 

Kritušie citroni, niknā sieviete melnā un sāpīgā fotografēšanās

2014. gada 17. janvārī

Tas notika vakardien. Ap pusdienlaiku. Pašā centrā.
Saule bija jau parādījusies pie apvāršņa un ainava uzreiz atdzīvojās, kā pēc burvju mājiena. Vietējie kaķi sāka miegt acis saulē, palmas pateicīgi māja apelsīnkokiem un garaiņi no piparmētru tējas cēlās stāvus gaisā.Pa taisno – no glāzes uz debesīm.
Siltums bija ieradies kā ilgi gaidīta mīlestība.
Notikuma vieta bija nelielais miestiņš – pēdējais franču koloniālās varas priekšpostenis pirms Sahāras smiltājiem. Tas kūsāja ceturdienas pusdienas laiskumā. Kā parasti.
Medinas centrs šeit ir galvenā skatuve, kur viss.
Visi visu šeit redz.
Pāris kaktu dakteru tirgoja bezdarbniekiem zāļu tējas, izklātas uz vecām avīzēm pašā laukuma centrā. Divi čūsku dīdītāji līdzās dejoja ar savām kobrām, cenšoties pievērst nedaudzo ārzemnieku uzmanību. Veču grupiņa sita dārtu un sievas malkoja pusdienas tēju aprunājot visus radus un draugus pēc kārtas.
Galvenā tējnīca pulcināja baudītājus, kas malkoja vietējo tēju, piesātinātu ar svaigu piparmētru lapiņām. To piedāvā mazās metāla kanniņās, sajauktu ar cukuru. Lietotājam nākas piepildīt savu glāzi atvēzējot augstu mirdzošo kannu maksimāli augstu. Tā, lai tējas strūkla kā sprauns ūdenskritums plūst glāzē ar joni, uzkuļot putas. Pēc tam dzēriens no glāzes jāatlej atpakaļ kanniņā un procedūra jāatkārto no jauna. Pēc trešā mēģinājuma tēja glāzē mēdz būt dzidra un pietiekoši uzputota ar burbuļiem.
Tad to var sākt malkot.
Pulkstenis bija ap 12.00, kad viss sākās.
Viens no mūsējiem fotografēja pēdējos kopskatus, kad laukumu pāršalca spalga sievietes bāršanās un asi nosodoši žesti. Viņa uzskatīja, ka ir fotografēta. Bez atļaujas. Zinājām, ka provinces pilsētiņā jāuzmanās ar tuvplāniem. Cilvēkiem nepatīk tikt fotografētiem. Jo dziļāk provincē, jo lielāka ir šī nepatika. Nē, tas neesot saistīts ar budismu un karmas nozagšanu, bet gan ar nepatiku pret ārzemniekiem.
Tik vienkārši.
Uzmanījāmies, taču iekritām.
Fotografēšana tika pārtraukta, notika atvainošanās, taču sieviete turpināja trakot, klaigāt un dekoratīvi žestikulēt. Centrālais laukums tagad bija tikai viņas skatuve.
Viņas benefice.
Viņa metās mūsu autobusa virzienā un turpināja skaļi sašust. Vietējais gids centās sievieti nomierināt ar bargu izturēšanos pret mums, dekoratīvi norādot, ka ”bildi” no kameras jāizdzēš. Kas arī publiski tika izdarīts.
Skatījos uz šo sievietes ķermeni, kas bija ietērpts melnā ”burkā” no galvas līdz kājām. Redzamas bija tikai viņas acis, kuras ”nodalīja” melna lentīte pāri degungalam.
Viņa ir satraukusies, ka kāds viņu pazīs, ja šī fotogrāfija pārtaps kartiņā vai atklātnē! – konstatēja gids.
Viņa taču ir tērpusies melnā maisā!-
Jā, bet viņai šķiet, ka atpazīs!-
Maisā?
Jā…
Piedodiet, – es viņai teicu franču valodā, piebalsojot mūsu autobusa kopējam atvainošanas korim.
Mūsu skatieni sastapās. Viņas skatiens bija pilns ar skumjām, kā lietus pielijušām sūnām. Tur bija: negulētas naktis, dusmas, pazemojumi, naudas un laimes trūkums. Nervozitāte un niknums. Viss, ar ko sirgst vairums sieviešu visā pasaulē arī bez melna maisa, kas uzvilkts pāri galvai.
Viņa bija briesmīgi nelaimīga.
Viņa to pateica ar skatienu.
Ilgu un agresīvu.
Pēc tam mēs iekāpām autobusā un aizbraucām, bet uz mazpilsētas centrālās skatuves viņa palika kā uzvarētāja.
Vismaz šoreiz.
Var gadīties, ka šo lomu viņa atkārto regulāri.
Var gadīties, ka tikai šoreiz vadzis notrūka un dusmu ūdenskritums pārrāva savaldības dambi.
Braucām.
Angļi klusēja, bet gids turpināja;
Tā tas ir pie mums (nopūta). Ar fotografēšanu jāuzmanās.
Jā, zinām, – atbildējām ar maksimāli dzirdamu vainas sajūtu balsīs. Korī.
Pastāstīšu jums gadījumu lielpilsētā. Toreiz pavadīju Francijas TV grupu, kurus brīdināju, ka fotografēt nevajag ja objekts to nevēlas. Viņi mani neklausīja. Vienā brīdī kāds no žurnālistiem fotografēja tuvējo garšvielu pārdevēju. Jaunu vīrieti. Tas noliedzoši demonstrēja, ka nevēlas tikt fotografēts. Žurnālists neklausīja. Fotografētājs ar savām kamerām gāja grupā pēdējais un es neredzēju šo situāciju visā tās garumā. Brīdī, kad pagriezos atpakaļ, redzēju kā pārdevējs pieskrien žurnālistam klāt un iedur viņam ar nazi. ..
Oho, – nošalca mūsu balsis autobusā. Aiz loga joņoja citronu birzs.
Jā, vēlāk izrādījās, ka ”pārdevējs” pirms nedēļas izlaists no cietuma un ir kriminogēno aprindu ”dūrējs”. Tirgošanās bija viņa ceļš atpakaļ ”pie normālas” dzīves.
Skaidrs, – es klusi atburkšķēju. Neprasīju kas notika tālāk. Nekas labs tur nebija prognozējams.
Tā šī mācību stunda ”berberu gaumē” bija notikusi. Morāle – priecājieties, izkļuvāt sveikā cauri. Varēja būt arī vēl sliktāk.
Tā viš ir.
Tagad aiz loga joņoja Dieva koka – argana birzis, mazi ēzelīši, kas vilka ratus un kustināja ausis.
Palmas, kā apgriezti slotas kāti slaucīja zilas debesis, bet sarkanā Āfrikas zeme rādīja savu kailos sānus kā slieka saulē. Sārtais zemes ķermenis bija fons visam – no tā varēja būvēt māla žogus un tajā varēja stādīt kokus un ziedošus krūmus. Zāles te nav. Tā ir aizliegta kā nevajadzīgs zemes apmatojums.
Upes bija pazudušas. Pa to izžuvušajām gultnēm varēja braukāt ar riteni. Palmas, hibiskus un alveja, te aug kā jāņogu krūmi zem klajām debesīm un nemaz nebaidās no ziemas aukstuma.
Lai gan ziema notiek.
Tieši tagad.
Pašreiz.
Piestājām pie apelsīnu birzs. Lai to fotografētu. Turpat bija arī citronkoki, greipfrūti un visi viņi atļāva mums sevi fotografēt.
Kāds kritis citrons fenheļa pudurī izskatījās ļoti nelaimīgs.
Vispirms aprunājos. Jā, piekrita. Drīkstot fotografēt. Tas nekas, ka kritis un sācis pūt.
Fotografē man, mīļā! – viņš man teica dobjā citrona balsī, ar mums zināmo citrondialektu.
Es viņu nofotogrāfēju.
Tas nebija sāpīgi.
Ne man.
Ne viņam.