Šodien lieli viļņi ar šļakatām galotnēs. Perfekti. Glīti un praktiski izmantojami. Pēcpusdienā nejauši nokļuvu bīčpārtijā. Ar visiem aizkariem – plandošiem vējā, droniem debesīs, aplausiem, šampanieti pludmalē, gavilēm un dejām jēzenēs karstajās liedaga smiltīs. Skarbi aizraujoši. Vēl tagad dimd aiz sienas. Viss tur turpinās, bet es sēžu pie datora un terases un rakstu. Drīz atskries tumsa un sāks korī dziedāt cikādes.
Slikti, ka putniem atkal nepaņēmu maizītes. Rīt no rīta vietējie zvirbuļi uzbruks un prasīs brokastis. Barošu atkal ar banāniem. Nekā cita te nav pie rokas.Čūsku te nav. Tas labi. Taču geko gan ložņā pa liedagu un man šie zvēri patīk. Vakar pat nopirku gaišbrūnu t-kreklu ar Geko un Kaboverdes platuma grādiem. Vīles uz āru (kā nākas) un piedurknēs ievērta gumija. Savādi, laikam tagad tas modē. Šo atziņu esmu nokavējusi. Labi, pievilkšos.
No Stress
No Stress kafejnīcu sistēma 🙂
Tā te rakstīts gandrīz visur. Uz sienām, uz plāksnēm, uz apģērba un ielu stūros. Manjana šodien, rīt un parīt. Jūs varat mierīgi ieiet veikalā un nopirkt šilti ar šo uzrakstu. Acīmredzot kāds tā atbrīvojas no spriedzes. Apsveicu, ja tas kādam palīdz. Man šie uzraksti ar aicinājumiem apriebjušies kopš sovjetijas laikiem ar solījumiem ātri sasniegt komunismu un ticēt darba tautas uzvarai. Taču vienu daļu šāda pašsuģestija iedvesmo. Reiz (ļoti sen) peldēšanas treneris lika mums nometnē pielīmēt pie sienas (virs gultas) tekstu: “Es katru rītu ceļos ar labu garastāvokli!”. Man šis pasākums likās nevajadzīgs, jo tāpat norītiem oma mēdz būt forša. Taču īgnajiem šāds aicinājums varbūt noder kā pašdisciplīnas instruments.
Vispār jau runa ir par to pašu manjanu.
Tuksnesis kā izgāztuve
Vakar gājām apmēram stundu cauri vietēja mēroga tuksnesim, kas piemētāts ar plastmasas pudelēm, maisiem un cita veida atkritumiem. Atkārtojas tas pats ka Sahārā – vietējie ved savus atkritumus nomest tuksnesī, bet vējš tos vienmēr cītīgi atpūš atpakaļ. Nevienlīdzīgā cīņa joprojām turpinās arī šeit: tuksnesis tiek piesārņots aizvien intensīvāk un vējš visu atpūš atpakaļ uz apdzīvotajām vietām aizvien biežāk.
Pirms trim dienām nolija 15 minūšu lietus. Mūsu izpratnē tas bija seklas dušas variants, taču vietējās puķītes uzreiz atdzīvojās un savādie, dzeltenie krokusi nekavējoties sāka līst ārā no zemes pavisam nepiemērotās vietās.
Pēc stundas iešanas sasniedzām Santamaria, satinušies lakatos un aizbāzuši ausis. Prasījās pēc kafijas. Pie ieejas varēja izlasīt tradicionālo aicinājumu “Bez stresa!” un jaunkundze slikti saprata ko īsti gribam. Tase kafijas ar pienu maksāja 1,30 eiro. Labi, pirksim. Pie norēķināšanās meičai pietrūka naudas izdošanai. Šejienes norēķini atļauj maksāt ar eiro, taču pārdevēji izdod vietējās naudas izteiksmē. Pārdevējai pietrūka 20 eskudo izdošanai. Tik daudz monētu viņai neesot. Izdos man atpakaļ tikai tik cik ir. Labi? Skatījos uz naudu, uz uzrastu “bez stresa!” un sapratu, ka ir nejēdzīgi pieprasīti, lai visur būtu kārtība. Nebūs. Labāk bez naudas un bez stresa. 🙂
Salas šajā valstī nav līdzīgas.
Dažas zaļi zaļas un kalnainas, citas – līdzeniem klātas un tuksnešainas. Mūsējā ir sāls sala. Nosaukums cēlies no portugāļu vārda, kas nozīmē to pašu balto, kristālisko vielu, kas mūsu mājas virtuvē dzīvojas mazos trauciņos ar pāris caurumiņiem augšgalā jeb koka kastītēs ar vāciņu. Šeit ir sāls ezers, kurā savulaik tika iegūa pārtikai paredzētā sāls un eskortēta uz ārvalstīm. Tagad sāli eksportam vairs neražo. Ezers noder kā tūristu atrakcija.
Tātad Kaboverdes salas ir dažādas: ja vienā var maršēt ar šņorzābakiem (Fogo) pa kalniem (2829 m), tad citās var braukt pa viļņiem un nirt pie veciem kuģu vrakiem. Pa ceļam aplūkojot svītrainas, ziņkārīgās zivis.
Sāls sala pieder Kaboverdes ziemeļu arhipelāga grupai. Kādreiz te dzīvojuši mauri, vēlāk portugāļiem šī bijusi Liānas sala. Tagad tā tā arī saucas “Sal”. Galvaspilsēta Ešparguša, atrodas netālu no lidostas ir reģiona administratīvais centrs. Tirdzniecības ass te griežas ar galveno ostu – Palmeiru, kas nodrošina salas iedzīvotājus ar visām nepieciešamajām precēm. Lielie kuģi ienāk akvatorijā un mazie kuģīši šaudās kā zivis šurpu turpu, savācot atvestās mantas un nogādājot tās krastā.
Galvenais sporta veids šeit, protams, sērfings. Gan viļņu braukšana, gan vēja tveršana. Starp citu, 2010. gadā tieši šeit norisinājās pasaules čempionāts vindserfingā. Lieluma ziņā sala atgādina Gotlandi. 35 km gara un 12 km plata tā izvietojusies Atlantijas okeānā kā rūsgana ķirzaka.
Vēja smilksti un punšs
Jau pirmajā vakarā palūdzām vietējo dzērienu. Glāzēs uzreiz tika sapildīts Grogs jeb cukurniedru rums. Kā otru dzērienu man piedāvāja Groga vieglāku formu, kas saucas Punšs un esot vairāk piemērots sievietēm. Prasīju vietējo vīnu. Nebija uz vietas pieejams. Vīnogulāju plantācijas visizplatītākās esot Fogo, 1800 m virs jūras līmeņa. Tur audzē galvenokārt baltā muskata vīnogas. Stādi savulaik importēti no Portugāles. Interesanti, kā šī vīnogu šķirne Portugālē vairs nav sastopama, jo tur iznīkusi. Tagad “zorte” saglabājies tikai šeit.
Vakar uzrāpos Ponta Preta smilšu kāpā un man rokās iedziedājās pustukša ūdens pudele. Vējš iekaucās kā izbadējies suns un sāka svilpot pudelē. Grozīju pudeles kaklu uz visām pusēm un producēju akordus. Lieliska nodarbe, rīt paņemšu vēl vienu pustukšu pudeli un pamēģināšu smilšu kāpas polifoniju. Varbūt, ka izdosies. 🙂
Garšīgākais vietējais ēdiens šodien bija kačupa (Cachupa). To gatavo no visa kas mājās palicis pāri no vakardienas. Varat saukt arī par sautējumu, ja tā liekas loģiskāk. Garšīgi.
Brīdī, kad Dievs noslaucīja plaukstas pēc pasaules radīšanas, daži krikumi nokrita no radītāja rokām Atlantijas okeānā. Tā radās šīs salas ar vienoto nosaukumu Kaboverde” – vēsta vietējā teika. Par šo stāstu šeit dzied balādes. Laikam tā arī bija.
