Facebook un Netflix sadarbojas, lai informētu citus par jūsu filmu gaumi

2013. gada 31. janvārī

facebook logo privātumsPirms dažām dienām ASV prezidents B. Obama parakstīja izmaiņas likumā, kas angliski saucas Video Privacy Protection Act (VPPA), kurš tika pieņemts 1988. gadā. Šīs izmaiņas tagad dod iespēju tādiem uznēmumiem kā Netflix nodot trešajām personām sociālā tīkla  Facebook un citu  interneta lietotāju interešu statistiku. Tas ir – nodot citiem jebkura lietotāja skatīto filmu/programmu sarakstu. Protams, likums nosaka, ka vajadzīga lietotāja piekrišana, taču tai nav jābūt rakstiskai.

Netflix, Inc. ir amerikāņu uzņēmums, kas nodarbojas ar pasūtītu (on demand) audiovizuālo produktu izplatīšanu internetā Ziemeļamerikā un Eiropā (UK, Īrija, Zviedrija, Norvēģija, Somija u.c. ), izmantojot tā saucamo straumēšanas metodi.

Likumu pieņēma 1988. gadā, kad tiesnesis Roberts Borks (Robert Bork) tika nominēts ASV Augstākās tiesas tiesneša amatam. Borks bija plaši pazīstams kā tiesnesis, kas uzskatīja, ka ASV nav nepieciešamas izmaiņas  personu privātās dzīves integritātes aizsardzības likumos, kas uz to brīdi spēkā ASV.

Washington City Paper žurnālists aizgāja uz videokasešu nomu, kurā Roberts Borks parasti nomāja filmas (VHS kasešu formā) un pieprasīja, lai viņam izsniedz sarakstu ar filmām, kuras skatījies Roberts Borks. Vēlāk žurnālists sagatavoja tiesneša portretaprakstu, pamatojoties uz R. Borka filmu gaumi. Šīs publikācijas rezultātā steidzīgi tika pieņemts likums, kas aizliedz informēt trešās personas par videonomas klientu interesēm.

Likums tika pieņemts ar toreizējā prezidenta Ronalda Reigana (Ronald Reagan) akceptu, taču Senāts Borku neapstiprināja Austākās tiesas tiesneša amatam.

Pēc nedēļas Stokholmā koncertēs ģēnijs. Savādais flamenko.Tas jāredz!

2013. gada 30. janvāris

Israel Galván

Israel Galván

8. un 9. februārī,  Stokholmas Deju teātrī viesosies Israēls Galvāns, viens no Spānijas pašreiz izcilākajiem flamenko dejotājiem.

Uzvedumā La Curva viņš apvienojis deju ar ritma elementiem, klavieru džeza improvizācijām un vokālu. Dejojot pa galdiem, soliem, kairinot ritmu miltu mākonī, viņš šokē un nenogurst pārsteigt publiku.

Mani visvairāk uzrunā viņa lieliskā humora izjūta. Jā, tieši humora sajūtu es vērtēju cilvēkos visaugstāk. Vēl jo vairāk, ja to var pamanīt mākslā, dejā un mūzikā. 

Pievienoju adreses un mazu fragmentu no līdzšinējiem koncertiem.

Varbūt šis dejotājs un flamenko Jūs uzrunās, ieinteresēs un nākamnedēļ atbrauksiet tāpēc uz Stokholmas koncertu. Koncerts ilgs vairāk nekā stundu un būs neparasts. Spontāns un neprognozējams, kā jau flamenko!

🙂

Flamenko ir arī mana pasija un tieši tāpēc  to iesaku arī jums.

Stokholma nav nemaz tik tālu no Latvijas un Deju teātris atrodas pašā zviedru galvaspilsētas centrā.

Pati šodien aizbraukšu  uz turieni un nopirkšu kasēs sev biļeti.

Tiekamies koncertā?

Jauniešiem līdz 26 gadu vecumam biļete ir lētākā par 50%, studentiem un pensionāriem – 25% atlaide, mums parastajiem cilvēkiem biļetes cena uz šo koncertu ir 280 SEK, jeb apm. 20 lati.

Ejam?

http://www.dansenshus.se/Pa-scen/Stora-scen/Israel-Galvan/

Putina buča vai krokodils bērnu dārzā. Kas ir briesmīgāk?

2013. gada 29. janvārī. Speciāli TVNet.

Brežņevs skūpstas ar Honekeru Putins skūpsta patriarhu Kirilu

Pirms nedēļas kādā dāņu bērnu dārzā atrada dzīvu krokodilu. Tas bija tikai pusmetru garš rāpulis. Krokodilbērns nevienam neuzbruka un palēnām nosala. Brīdī, kad ieradās glābēji, reptilis jau bija pagalam, taču satraukums nerimās. Kā šis dzīvībai tik bīstamais rāpulis varēja iekortelēties dārziņa velosipēdu telpā? Kā viņš tu tika iekšā? To pagaidām nav atminējis neviens.

Varbūt caur kanalizācijas caurulēm? – minēja kāds dzīvnieku kopējs no tuvējā zvēru dārza.

Pārējie joprojām rausta plecus un šausminās kas būtu noticis, ja šis dzīvnieks būtu bijis 4m garš un svēris ap 100 kg , kā tas raksturīgs šiem krokodiliem, kas dzīvo Āfrikas vai Dienvidamerikas upēs?

Ja, kas būtu noticis? Vai viņš visus būtu apēdis, nolaizījis lūpas un devies tālāk medībās?

Vai homoseksuāli cilvēki ir bērniem tikpat bīstami kā krokodili?

Varam piedalīties šajā «minēšanas maratonā», taču mani šajā notikumā saista pavisam cits aspekts. Proti – negaidīto briesmu stress.

Par šādām briesmām, kopš PSRS sabrukuma, daudzām postsovjetiskajām valstīm ir kļuvusi homoseksuālo cilvēku esamība.

Latvijā (mēs – mediji) mēģinām satrauktajai sabiedrībai paskaidrot, ka «krokodils nekož», turpretī diženajā Putina Krievijā no bailēm sāk pieņemt likumus, kas savā būtībā ir gan absurdi, gan arī amizanti un smieklīgi.

Tikko Krievijas Valsts dome, pirmajā lasījumā, ar gandrīz 100% balsu atbalstu (388 no 390), sankcionēja tā saucamo «homopropagandas likumu», kas paredz administratīvus sodus līdz 500 tūkstošiem rubļu par «homoseksuālisma propagandu» bērnu vidū. Kā to uzzināju, tā uzreiz iedomājos krokodilu bērnu dārzā.

Skrūvju piegriešana Krievijā

Balsošana par šo jautājumu Maskavā notika tikpat vienprātīgi kā par tā saucamo «antimagņitska likumu», kas aizliedza bērnu adopciju uz ASV, nodarot vairāk ļauna pašiem Krievijas bērniem, nevis sodot ASV, kas uzdrošinās iebelzt ar likuma lineālu par krievu oligarhu un korumpantu pirkstiem.

Ar neapbruņotu aci var redzēt, ka Krievijas režīms ir ķēries pie skrūvju piegriešanas taktikas. Skaidrs, ka stingrās rokas demonstrēšana ar populisma palīdzību liecina, ka Kremļa režīmam ir bailes. Bailes no ASV, no citādi domājošiem, bailes no saviem pilsoņiem. Panikas stress no jaunā laika, kuru nevar apstādināt ar likumiem un cietumiem.

TVNet

Magņitskis. Foto: TVNet

Šie pilsoņu tiesības ierobežojošie likumi un citas Kremļa darbības sākās līdz ar Putina pārvēlēšanu prezidenta amatā. Pagājušā gada pavasarī. Trieciens tiek vērsts pret visa veida minoritātēm: politiskām, reliģiozām, seksuālām un pat pret tik neaizsargātu grupu kā bāreņi. Cietumā tiek iespundētas arī izaicinošās Pussy Riot, kas negrib prezidentam bučot roku un lūgties piedošanu. Skaidrs, ka Medvedeva laika iesāktais «atkušņa periods» Krievijā ir garām un tagad PP (prezidents Putins) rībina bungas. Neskatoties uz to, ka premjerministrs Medvedevs, kam ir jurista izglītība, kādā intervijā atzinis, ka «šāds likums ir nevajadzīgs, jo mēs nevaram ar likumu regulēt visus jautājumus, kas skar cilvēciskas attiecības», tas tiek no jauna vilkts ārā no miskastes un celts galdā. Tagad Krievijā pūš citi vēji un Medvedevam vairs nav arī nekāda lielā teikšana.

Pat konservatīvais politiķis Žirinovskis debatēs par homopropagandas likumu atzinis, ka tas ir nevis likums, bet provokācija: «Ja mēs to pieņemsim, žurnālisti visu laiku runās par homoseksuālisma propagandu un iznāks vēl sliktāk. Visur tiks atkārtots: Magnitskis, Pussy Riot un homoseksuālisms. Jau vakar te vienu piekāva, nav svarīgi, kurš kuram uzbruka. Lūk, tā tiek propagandēts homoseksuālisms».

Krievijas Valsts domes komisija norādīja, ka pirms izskatīšanas otrajā lasījumā tajā ir jāveic labojumi, minot, ka homoseksuālisma propagandēšana nepilngadīgo vidū nozīmē, piemēram, pasākumu ar homoseksuālu cilvēku līdzdalību rīkošanu bērniem pieejamās vietās, kā arī aicinājumu uz homoseksuālismu vai pozitīva vērtējuma par tādām attiecībām sniegšanu televīzijā un radio bērniem pieejamā raidlaikā.

Tad nu iznāk, ka arī daudzām krievu un pasaules radošajām personībām, kas neslēpj savu seksuālo orientāciju, ekrāns turpmāk būs ierobežots. Vai bērni vairs nevarēs skatīties koncertus, piemēram, ar Bilana, Kirkorova, Ļeontjeva vai Galkina piedalīšanos, jautā krievu komentētāji internetā? Acīmredzot Krievijā drīz tiek ieviestas lupatiņas bērnu acu aizsiešanai īpaši «bīstamos» brīžos. No kājautiem krievu armija atsakās tikai tagad. Tā kā nav izslēgts, ka birokrātu jaunrade piedāvās krievu bērniem arī «acu autus», kā ideoloģiski pareizu un daudz modernāku aksesuāru cīņā pret homoseksuālisma propagandu valstī.

Vai Putina skūpsts vīrietim nebūs homopropaganda?

Homopropaganda Kremlī Putins skūpsta KrililuPadomāsim tālāk, kamēr «krokodils» ir mūsu acu priekšā. Ja jau «homoseksuālisma propaganda» ir aizliegta, tad kā būs ar kungu savstarpējām oficiālajām bučām? Par skūpstīšanos publiskā vietā pie Krievijas Domes ēkas tikko aizturēja vairākus geju un lesbiešu aktīvistes, kas protestēja pret šo homopropagandas likumu. Taču Krievijas policija neaizturēja Putinu un Krievijas patriarhu Kirilu, kad viens skūpstīja otru prezidenta iesvētīšanas ceremonijā. Viendzimuma personu publiska skūpstīšanās pieder pie Krievijas tradīcijas, kas bija izplatīta jau padomju laikā. Dūšīgas un dziļas bučas uz lūpām saviem sabiedrotajiem dalīja Ņikita Hruščovs un Leonīds Brežņevs, kas savulaik skaudri skūpstījās ar Varšavas pakta valstu līderiem un politiskajiem bosiem. Viens no brīnišķīgiem kungu bučošanās paraugiem ir klasiskais Brežņeva skūpsts uz lūpām ar DDR līderi Ēriku Honekeru. Kāds klasisks, dziļš un kaislīgs skūpsts! Lūpas satiekas kā draudzīgas valstis.

Vai Putins, bučojoties ar patriarhu, nevilina jaunos un ambiciozos krievus uz līdzīgām bučām ar ietekmīgiem čomiem ģērbtuvēs, dušās, diskotēkās un ielas vidū? Galu galā pats Putins šajā virzienā nav labāks par abiem «perversajiem» futbola komandas Zenit spēlētājiem (pret kuriem protestēja līdzjutēji) vai popdīva Madonna, kurai par «izrunāšanos» koncertu laikā Pēterburgā draudēja naudas sods 10,7 miljonu dolāru apmērā par to, ka viņas uzvedība esot radījusi morālas ciešanas vairākiem viņas koncerta apmeklētājiem.

Pirmā uz kaujas takas ar cirvi rokā bija Pēterburga. Tur 2012. gada martā tika pieņemts tā saucamais «antigeju» likums, kas «aizliedz homoseksuālisma propagandu» Krievijas logā uz Eiropu. Visdīvainākais ir pats «propagandas formulējums» šajā likumā. Propaganda esot «vilināšana, pozitīvi izteikumi un komentāri, kas adresēti jauniem cilvēkiem un atbalstot netradicionālas seksuālās attiecības».

Komunistu un nacistu aizspriedumi pret dabas likumiem

Statistika rāda, ka 64% (2007.g.) krievu uzskata homoseksualitāti par nosodāmu. Krievijai šāds fenomens nav nekas jauns. Jau 1933. gadā Josifs Staļins padarīja vīriešu homoseksualitāti par kriminālu noziegumu, par ko draudēja 5 gadi spaidu darbos. Gorbačova laikā sākās publiskas diskusijas par šiem neatbildētajiem, «zem paklāja pabāztajiem jautājumiem», taču tikai 1993. gadā pēc PSRS sabrukuma šāda orientācija tika dekriminalizēta. Taču ne likvidēta. Cilvēki, kas iemīlas savā dzimumā tāpēc nepārstāja dzimt.

Taču, ja jau tērauda Josifam neizdevās likvidēt homoseksualitāti, kāpēc Kremļa pātagotājiem šķiet, ka viņi būs veiksmīgāki? Jeb neveiksmīgā Krievijas stūrēšana liek Putinam motoriski meklēt un atrast ienaidniekus, kurus apkarojot, viņš «caurmēra tantiņai Tambovā» izskatās kā varonis un nācijas glābējs? Vai kauja pret seksuālām minoritātēm nav Krievijas kārtējā Afganistāna? Ar viegli prognozējamu kara iznākumu?

Rodas iespaids, ka Putins un Krievijas dome, kas atbalstīja jaunā likuma pirmo lasījumu, neseko zinātnes attīstībai pasaulē.

Šajā jautājumā visu valstu homofobiem labi sabiedrotie ir komunisti un nacisti, kas ir līdzīgās pozīcijās un ar stingru roku grib ieviest savu kārtību. Jau 1933. gadā nacionālsociālistu studenti sarīkoja vēsturiskos, «nepareizo grāmatu» dedzināšanas ugunskurus un viņu aktivitātes toreiz sākās pie Pētniecības institūta Berlīnē, kurā zinātnieki nodarbojās ar seksuālo noslieču zinātnisku analīzi. Pirmās tika aizdedzinātas Magnusa Hiršfelda grāmatas un viss viņa arhīvs. Turpat dega arī zviedru ārsta un zinātnieka Torštena Amundsona darbi. Iemesls? Abiem autoriem (Hirschfeldt, Amundson) bija izdevies izvirzīt tēzi, ka homoseksualitāte ir iedzimta un tāpēc dabiska. Tolaik Vācijā par to sodīja, tāpēc nav neparasti, ka hitleriešu grāmatu ugunskuri sākās tieši ar šīm grāmatām.

Zinātne pieļauj, ka meitas manto seksuālo orientāciju no tēviem, dēli no mātēm

Laikā, kad Krievija pieņem homopropagandas likumu, zinātniskais žurnāls The Quarterly Review of Biology, izvirza tēzi par to, ka homoseksualitātes pārmantošana saistīta ar tā saucamajām epiģenētisko marķieru (epigenetic marks) pārmaiņām. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem bāzu pāru, apmēram 23 tūkstošiem gēnu un veselu lērumu sekvenču, kuras tagad mēģina pētīt zinātne, lai saprastu, kā «šī nosliece» var tik pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Upsalas biologa Urbana Frīberga vadītās pētnieku grupas atklājums liecina, ka jārunā par epiģenētisku informāciju, kas veidojas mazulim jau mātes organismā. Reizēm tā tiek pārmantota un reizēm nē. Tas nozīmē, ka meitas var mantot seksuālo orientāciju no saviem tēviem un dēli no mātēm. Tiem, kas vēlas dziļāk iedziļināties jaunajā atklājumā, iesaku izstudēt norādītā žurnāla rakstu . Pārējiem varu pačukstēt priekšā, ka daudzi zinātnieki, dažādās pasaules valstīs aktīvi (pēdējos 20 gadus) pēta šo problēmu. Pagaidām nav pierādījumu, ka homoseksualitāti cilvēks pārmantotu ar gēniem. Taču pati pārmantojamība ir zinātniski noskaidrota un tagad atliek tikai precizēt, kā īsti tas notiek. Šobrīd uzmanības centrā nonācis cilvēka epiģenētisko marķieru kopums, kas regulē un nosaka gēnu sakārtojumu un nosaka izmaiņas DNS spirālē, kas tiek vai netiek pārmantotas nākamajās paaudzēs.

Vai Maskavā un Pēterburgā drīz sāks kurt ugunskurus un pirmie tur sadegs šie pētījumi? Tāpat kā nacistiskajā Vācijā pirms gandrīz 100 gadiem?

Kamēr jūs domājat, kur kurināt ugunskurus Rīgā vai Vaiņodē, es atgriezīšos pie Putina bučošanos ar vīriešiem. Vai ir briesmīgi, ja pats «tā dara», bet citiem «to» darīt neļauj un pat draud «par to» sodīt? Vai krievu parlamenta «pretgeju propagandas» aktivitātes nav būtībā kaušanās ar krokodilu bērnudārzā? Atgādināšu, ka katrā valstī ir apmēram 5-10% cilvēku ar homoseksuālu orientāciju, vai viņus var izdzēst no šīs pasaules ar likuma dzēšamgumiju?

Esam nonākuši pie soda bataljoniem, masu iznīcināšanas līdzekļiem un zobena vicināšanas?

Vai atkal būs asinspirts, jeb tomēr liekulības meistarklase?

Kā būtu labāk?

Vairāk par tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2013/01/21/putins-nostiprina-savu-ietekmi-latvija-izskatas-ka-vins-uzvares-ari-rigas-domes-velesanas/

http://sandraveinberga.lv/2012/10/02/putina-purvs-nabaga-krievija/

http://sandraveinberga.lv/2012/08/22/smagais-krievijas-laiks-un-tolstojs-politkovska-pussy-riot/

Kas vadīs Eirovīzijas dziesmu konkursa (ESC)* finālu? Šodien tas ir noskaidrots.

2013. gada 28. janvārī

petra mede

Petra Mede ESC 2013 vadītāja. Foto: SVT

Šodien Eirovīzijas dziesmu konkursa (Eurovision Song Contest) fināla organizatori prezentēja personu, kas vadīs ESC fināla koncertus no Malmes 14., 16. un 18. maijā.

Tā būs Petra Mede,  kas konkursa koncertus vadīs viena pati.

Petra ir pieredzējusi TV programmu vadītāja, runā zviedru, angļu, spāņu un franču valodā. Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjerkmans (Christer Björkman) Petru raksturo tā: Viņa ir ar humora izjūtu, dramatiska. Pilnīgi kontrolē sevi un ir empātiska. Supereleganta un vienkārša, taču pilnīgi neparedzama. Mīlēta, taču arī kontroversāla.

Viņa ir vadījusi 2009. gadā Zviedrijas nacionālo Eirovīzijas dziesmu konkursu, kā arī daudzus citus šovus dažādās TV studijās.

Logo “The Butterfly Effect”

ESC vadība ir apstiprinājusi arī konkursa oficiālo logotipu.

ESC logo 2013

Tā ideju, konceptu un dizainu  veidojuši reklāmas biroji  Happy F&B un Forsman & Bodenfors. Grafisko risinājumu sauc Tauriņa efekts “The Butterfly Effect”un tas demonstrējot kā ar  tauriņa spārna vēzienu radīt orkāna efektu. Vismaz teorētiski.

Zviedrija kļuva par 2013. gada ESC fināla rīkotāju pēc dziesmas Euphoria uzvaras 2012. gada konkursā. To izpildīja Lorēna (kuru latviski mēdz dēvēt arī par Lorīna, bet zviedriski Loreen).

*Eurovision Song Contest

Kā sociālie tīkli Facebook, Draugiem un citi var novest cilvēkus izmisumā

2013. gada 27. janvārī

facebook like

Pārāk bieža sociālo tīklu izmantošana var veicināt skaudību un izmisumu. Tā  secinājuši  vācu zinātnieki, kuru secinājumi publicēti zviedru presē.

Ja tu skaud savu draugu slēpošanas ceļojumus, viņu  romantiskos  restorānu  apmeklējumus un vispār viņu veiksmīgo dzīvi, ar ko viņi  lielās  sociālajos  tīklos, tad ir pēdējais  brīdis  slēgt  savu kontu šajos tīklos.

To apgalvo vācu pētnieki pētījumā ”Envy on Facebook: A hidden threat to users’ life satisfaction?”.

Sevišķi bīstamas sekas tavai pašapziņai var rasties, ja tu esi viens no tiem sociālo  tīklu  lietotājiem, kas vairāk skatās, ko citi raksta un publicē, nekā pats dalies ar savu dzīvi, uzsver pētījums.

Pētījumā esot piedalījušies 357 vācu universitāšu studenti, kuriem vajadzējis  salikt  svarīguma rangā iemeslus, kāpēc Facebook apmeklējums izraisījis sliktas domas. Viens no katriem trim kā galveno iemeslu sliktai sajūtai minējis skaudības jūtas, ko izraisot sociālā  tīkla apmeklējums. Viens no katriem pieciem norādījis, ka pēdējo reizi  skaudības  sajūtas  radušās tieši sērfojot pa Facebook.

Skaudības iemesls esot bijuši draugu atvaļinājuma fotoattēli, kā arī citas  brīvdienu  aktivitāšu fotogrāfijas, kā arī lielais „Like” un komentāru daudzums pie šiem  draugu  attēliem.

Skaudība internetā nav laba lieta un tā noved pie destruktīvisma. Iespējams, ka tas attiecas tikai uz studenta vecuma cilvēkiem?

Iespējamās TV un radio laulības arī Zviedrijā. Kāpēc pārliecina ”Nē” – TV milzim.

2013. gada 25. janvārī

TV un radio laulības

Attēls: no www. blogspot/ yourbestwedding

Protams, ka arī zviedri turpina diskutēt par loģiskām priekšrocībām, kuras piedāvātu sabiedriskā radio un televīzijas apvienošana. Būtu mazāk birokrātu, mazāk priekšnieku un it kā būtu vairāk naudas raidījumu veidošanai. Skan ļoti loģiski, vilinoši un es zinu, ka šie argumenti pārliecina daudzus biznesa speciālistus un cilvēkus no malas, kas uzskata, ka mediju bizness ne ar ko neatšķiras no visa cita biznesa. Vai ne?

Tā taču ir?

Arī Zviedrijas TV ģenerāldirektore Eva Hamiltone  (starp citu, viņa ir bijusī kolēģe žurnāliste no SVT ziņu dienesta) pirms dažām dienām bija uzrakstījusi garu rakstu avīzē ”Dagens Nyheter”, kurā centās pierādīt, ka ir pienācis laiks ”apprecināt” zviedru sabiedrisku televīziju (SVT) ar sabiedrisko radio (SR). Viņa vēlas pievienot klāt šim duetam arī trešo sabiedrisko raidorganizāciju – Utbildningsradio (kas nodarbojas ar TV un radio izglītojošu raidījumu producēšanu) un ar šo apvienošanu ietaupīt 5 miljonus latu. Tas būtu apmēram 20% no Utbildningsradio pašreizējā budžeta.

Pēc Evas Hamiltones domām, šāda apvienošana palīdzētu likvidēt dubulto mediju administrēšanu, producēšanas tehnika tiku izmantota labāk un samazinātos priekšnieku skaits.

Jāpiezīmē, ka uz šīs pašas ”laulības takas ar radio” savulaik bija arī TV vadītājas priekšgājēja – žurnāliste Kristīne Juteštrēma. Arī viņa 2008. gadā daudz runāja, rakstīja un cīnījās par radio un TV apvienošanu, lai pēc viņas domām šādi ” koncentrētu spēkus jaunā mediju ainavā”.

Pirmajā rāvienā viss izskatās ļoti skaisti, pamatoti un loģiski.

Saprotams.

Nu kāpēc, gan neapvienot 2 fabrikas, no kurām viena ražo labās un otra – kreisās kājas zābaku.

Vai ne?

Kāpēc izšķaidīt iedzīvotāju samaksāto licences naudu (kas LV ir vēl tikai ieceres statusā) trim, atsevišķiem uzņēmumiem? Daudzās valstīs tas ir jau izdarīts un par ko gan šaubāmies mēs.

Mēs šaubāmies tāpēc, ka sabiedriskie mediji: radio un TV nav viens un tas pats. Tie nav divi zābaki, kurus ražo atsevišķās fabrikās. Te ir runa par mediju jomu, kas ir ļoti specifiska un pavirši tajā rīkojoties (atbilstoši citu biznesa jomu loģikai) …var sagāzt pārāk daudz kokus un izliet bērnu no vanniņas kopā ar visu ūdeni.

Jā, ideja par sabiedrisku mediju apvienošanu ir ziloņa loģika trauku veikalā.

Tātad – es mēģināšu paskaidrot ļoti īsi un saprotami, par ko ir strīds.

  1. Divu sabiedrisko mediju apvienošana noved pie mediju skaita samazināšanās valstī un ar to runā pretī mūsu sabiedrības tālākas demokratizēšanas principam.
  2. Apvienojot medijus, pastāv risks, ka arī radio tiks pakļauts ciešākam politiķu kampienam/diktātam un vadības pozīcijās tiks ielikti politiski angažēti cilvēki, kas rūpēsies par savu ”iecēlēju” politisko vajadzību nodrošināšanu, nevis cīnīsies par medija publicistiskās un mākslinieciskās kvalitātes uzlabošanu. Rezultātā no darba tiks atbrīvoti žurnālisti, kas ”runā pretī” un ir ”pārāk neatkarīgi”. Vairs nebūs iespējams pieņemt Doma laukumā tos, kurus Zaķu salā izņem no ētera. ”Glābējsilītes” – LR vairs nebūs. Samazināsies darba iespējas mūsu žurnālistiem, kuru jau šobrīd mūsu valstī ir ļoti maz.
  3. Salīdzinājumā ar privātajiem radio un TV kanāliem, sabiedriskajiem medijiem ir jārūpējas nevis par skatītāju skaitļiem, bet gan par programmu kvalitāti. Radio (savu salīdzinoši zemo ražošanas izmaksu dēļ un profesionālāka žurnālistu korpusa dēļ) līdz šim labāk veic sabiedrības izglītošanu un sistemātiskāk pievēršas tautas izglītošanai, sabiedrības problēmām, minoritāšu jautājumiem un citiem jautājumiem, kurus pieprasa sabiedriskā medija misija. Tā tas ir Latvijā un arī Skandināvijas valstu sabiedriskajos radio. Turpretī televīzijas (patiecoties spiedienam no komerciālo staciju puses), trako audimata jeb skatītāju reitingu dēļ un gan LTV gan SVT jau sen ir pārvērtušas savu televīzijas ēteru par izklaides arēnu. Tātad tās rūpējas par skatītāju reitingiem un uzskata to par pašu svarīgāko sava darba kvalitātes priekšnoteikumu. Kāpēc TV attālinās no nopietniem un dziļiem raidījumiem? Tāpēc, ka vieglprātīgāki, jautrāki, seklāki un izklaidējošāki raidījumi dod lielākus skatītāju skaitļus. Tātad sabiedriskās TV šobrīd vairāk nekā sabiedriskie radio ir atkarīgi no komerciālās TV loģikas. Tātad – atdarina savus konkurentus. Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai LTV, bet praktiski visām Eiropas sabiedriskajām televīzijām. Tātad – ja radio ”paliek štokos” un joprojām turpina izglītot, informēt, analizēt un izklaidēt atbilstoši sabiedriskā medija priekšrakstiem (veic savu misiju) par salīdzinoši zemākām izmaksām, tad TV visu laiku trūkst naudas, lai finansētu dārgos izklaides raidījumus, kas aprij lielāko daļu šī medija budžeta (pieskaitiet klāt arī sportu). Ko mēs varam secināt? Vienkāršu lietu – televīzijai vajag radio kā laulāto draugu, jo tad radio kvalitatīvo produkciju varēs ”pierakstīt klāt” arī TV panākumiem. Varēs izmantot radio korespondentu tīklu, kas LTV vairs nav un izskatīties profesionālāk gan ziņu, gan analītiskajās programmās. Tikmēr ietaupīto naudu televīzija varēs investēt jaunās ”šlāgeraptaujās”, spēlēs un dziedāšanā ar zvaigznēm, priekšniekiem un marsiešiem un varēs turpināt ētera kauju ar LNT un TV3.
  4. Mediju pētnieks Juhans Lindels savā disertācijā (2011), kas bija veltīta tieši šai tēmai – apvienot vai neapvienot sabiedrisko medijus, konstatēja, ka televīzijas nepieciešamība uzvesties un domāt atbilstoši tirgus ekonomikas loģikai, rada priekšnosacījumus zilā ekrāna gribēšanai savaldzināt un apprecēt radio. Jā, apvienojot medijus, varēs samazināt priekšnieku un šoferu skaitu, bet kvalitatīvas žurnālistikas dilemma no tā neatrisināsies. Televīzija vēlas, lai radio turpina savu kvalitatīvo mediju darbu, bet ietaupītie resursi brangāk loģiski plūdīs TV izklaides un sporta finansēšanas virzienā.
  5. Piemēram, Lorēnas uzvara Eurovision Song Contest SC tagad pieprasa rīkot Malmē 2012. gada ESC finālu, kas pat ar pieticīgu finansējumu atbilst Izglītojošā radio 2013. gada budžetam. Tā maksā izklaide. Vai racionālāk nebūtu par šādu naudu ”uztaisīt” lielu raidījumu sēriju par ”Konfliktiem pasaulē Latvijas skatījumā”, jeb apskatīt pēdējos zinātnes sasniegumus diabēta apkarošanā?Laulības dzīve pieprasa piemērošanos. Viens iegūs – otrs zaudēs. Līdzsvaros – mīlestība. Nezin vai starp LTV un LR šīs maigās jūtas pastāv.
  6. Domāju, ka sadarbība starp LR un LTV varētu padziļināties. Skaidrs, ka kopīgi varētu izmantot telpas Doma laukumā tiešraides studijām (pēc kapitālremonta). Par šo tēmu esmu runājusi jau vismaz 15 gadus (pretēji tiem, kas visu laiku grib veco lielisko Doma laukuma ēku pārdod bankām). Skaidrs, ka gan LTV gan LR būtu vajadzīgas jaunas darba telpas un neglītais Kongresu nams prasās pēc buldozera, lai tā vietā uzceltu modernu Nacionālo TV un radio.

Laulība? Nedomāju, ka pašreizējā brīdī tā būtu vajadzīga. Palīdzēsim LR un LTV izķepuroties no bedres, kurās tās atrodas un pēc tam vaicāsim viņiem pašiem. Pašreiz apvienojot medijus ieguvēji būs politiķi, nevis tauta vai mediji.

Loģiski. Vai ne?

Vairāk par tēmu: Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Latviešu mediji kā nacionālā bagātība

Raksti par medijiem

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā. Izskatās, ka viņš uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

2013. gada 21. janvārī, speciāli TVnet

Putina Krievijas  ietekme Latvijā

Pavisam nesen no medijiem uzzinājām, ka Krievija ir nopietni ķērusies pie prezidenta Vladimira Putina izvirzītā uzdevuma pildīšanas, kas paredz ar tā dēvētā «maigā spēka» palīdzību uzlabot ārzemēs Krievijas tēla spožumu un nostiprināt tur Kremļa intereses. Šo ieceru īstenošanā Krievijas varas pārstāvji lielā mērā izmantošot «padomju laika pieredzi».

«Cietā spēka» perspektīvas

Jēdzienu «maigais spēks» Krievijas varas pārstāvji lieto kopš pagājušā gada vasaras. Tas kompensēs to, ko Krievija tuvākajā laikā nespēs panākt ar «varmācīgo/cieto spēku» jeb militārās varas potenciālu.

Zināms, ka Krievijas militārais budžets pašlaik ir tikai apmēram 60 miljardu amerikāņu dolāru apmērā, kas ir viena divpadsmitā daļa no šī brīža ASV un puse no Ķīnas militārajiem izdevumiem. To var salīdzināt vienīgi ar Francijas vai Lielbritānijas attiecīgajiem budžetiem. Nav noslēpums, ka Krievijai nākotnē ir grandiozi plāni militārās kapacitātes palielināšanā un šim mērķim tuvākajos gados Kremlis plāno tērēt apmēram 600 miljardus dolāru. Pie viena par 750 miljardiem dolāru tiks uzlabota civilā infrastruktūra, kas arī kalpos militāriem mērķiem. Ārzemju analītiķi gan šaubās, vai šo ambiciozos mērķus «militāri klibā Krievija» sasniegs, jo tā joprojām «sēž uz gāzes un naftas adatas» un ir tieši atkarīga no šo dabas resursu cenas pasaules tirgū. Bez tam mēs labi zinām, kā sabruka PSRS režīms. Pietika tikai noraut lejup naftas cenas, un tautu cietums, kurā bijām ieslodzīti arī mēs, sagrīļojās un sabruka sociālekonomisko pazemes grūdienu rezultātā.

Bruņošanās tēma rūp arī mūsu tuvākajiem Ziemeļvalstu kaimiņiem – zviedriem. Aizvadītās nedēļas diskusijas par to, vai valstij vajadzētu vai nevajadzētu pievienoties NATO, beidzās ar secinājumiem, ka Krievija pašlaik neesot ļoti bīstama neitrālajai, ārpus aliansēm stāvošajai Zviedrijai. Gadījumā, ja izraisītos konflikts Baltijas valstīs, kā ieganstu izmantojot tur dzīvojošo krieviski runājošo minoritāti, tad šīs valstis aizstāvēs NATO. Zviedri šādā gadījumā sniegtu vienīgi humānu palīdzību konfliktā cietušajiem. Tātad – vecā dziesma. Jaunu skaņu šajā virzienā joprojām nav. Taču Zviedrijas virspavēlnieka šausmu kliedziens par to, ka viņš (ar pašreizējo bruņojumu) tikai vienu nedēļu spēj noturēties pret iespējamu ienaidnieka iebrukumu karalistē, atrada dzirdīgas ausis parlamentā. Valsts tagad pirks jaunas JAS lidmašīnas par 90 miljardiem kronu, motivējot šo izdevumu ar Krievijas armijas modernizācijas plāniem.

No krievu lāča visiem joprojām ir bail. Taču šis «zvērs» prot arī rūkt.

Kā darbojas Krievijas ārējā propaganda

No vēstures esam mantojuši gudru patiesību: to, ko nevar izdarīt ar tankiem, var paveikt ar propagandu jeb «maigo varu».

Tāpēc tagad Krievijas Federālā aģentūra sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs «Rossotrudničestvo» kopā ar Ārlietu ministriju ir sagatavojusi «Krievijas Federācijas valdības pasākumu plānu 2013.-2015. gadam aktivitāšu īstenošanai starptautiskās humanitārās sadarbības un starptautiskās attīstības līdzdarbošanās jomās, balstoties uz Krievijas zinātnes un kultūras centriem ārzemēs».

Ņemot vērā «Krievijas Federācijas ģeopolitiskās intereses», dokumentā paredzēts palielināt Krievijas zinātnes un kultūras centru skaitu ārzemēs (pašlaik to kopā ar filiālēm ir 67) un veicināt krievu valodas lomas palielināšanos, forsējot tās apguvi, aktivizējot darbu ar tautiešiem un saites ar ārvalstu jaunatni.

Paredzēts, ka prezidents Putins līdz gada beigām izdos rīkojumu «Par sabiedriska un valsts fonda izveidi krievu valodā iznākošu mediju atbalstam ārzemēs». Tas nozīmē, ka pie Krievijas atbalsta tiks krievu valodā raidoši un rakstoši mediji arī Latvijā. (Ņemot vērā šo apstākli un to, ka mediji krievu valodā jau tagad dominē Latvijas informatīvajā telpā, rodas jautājums – kas atbalstīs mūsu pašu valstī medijus latviešu valodā, kas ir viena no ES oficiālajām valodām?)

Krievu kultūras un valodas atbalsta programmā ir ietverta arī ārvalstu valodās subtitrētu krievu filmu izplatīšana, kas tiks veikta par «Rossotrudničestvo» līdzekļiem.

Krievijas «maigās varas» organizācija «Rossotrudničestvo» ir PSRS Draudzības biedrību savienības (Sojuz sovetskih obšcestv družbi – SSOD) tradīciju, metožu un misijas mantiniece. Tā tika dibināta 1925. gadā ar nosaukumu Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar ārzemēm (Vsesojuznoje Obščestvo kuļturnoj svjazi s zagranicej – VOKS), kuras mērķis savulaik bija popularizēt PSRS tautu kultūras ārzemēs. Tā ļoti aktīvi darbojās arī Latvijā (pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados), stiprinot PSRS ietekmi Baltijas valstu sabiedrībās un publiskajā telpā pirms to okupācijas. SSOD filiāles bija visās PSRS republikās, arī Latvijā līdz ar tās okupāciju un organizēja sakarus ar trimdas latviešiem, izdodot avīzi Dzimtenes Balss un veicot citas aktivitātes, lai nostiprinātu ārzemju latviešu un viņu mītnes zemju lojalitāti pret PSRS.

Ar PSRS propagandu nodarbojās arī PSRS radošo savienību biedrība APN (Agenstvo pečati Novosti), kuras misija bija izplatīt informāciju par PSRS sasniegumiem ārzemēs. Šī organizācija izdeva 60 avīzes un žurnālus 45 pasaules tautu valodās, kuru tirāža bija 4,3 miljoni eksemplāru. Mūsdienās analoģija šīs PSRS mediju organizācijas produktam ir mums labi pazīstamais Pirmais Baltijas kanāls, kas ir privāts Rietumos reģistrēts uzņēmums, taču, izmantojot arī ārvalstu žurnālistu resursus un retranslējot tikai pamatā režīmam labvēlīgu Krievijas TV kanālu produkciju, tas veic APN līdzīgu misiju. Tāpat kā neskaitāmas no Krievijas raidošas radiostacijas ar lokalizētiem ziņu iespraudumiem.

Vai Latvijā pieaug prokrievisko skaits?

Tagad Krievijas valsts propagandas funkcijas koncentrēsies «Rossotrudničestvo» paspārnē, ko paši krievi Krievijā, komentējot Komersant rakstu par šo organizāciju, dēvē par Krievijas izlūkdienesta FSB (Federaljnaja služba bezopasnosti) ārštata filiāli. Neaizmirsīsim, ka kultūras aizsegs, sekojot labākajām PSRS tradīcijām, ir ideāla zona spiegošanai.

«Rossutrodņičestvo» vadītājs Konstantīns Kosačevs radiostacijai «Voice of Russia» paziņojis, ka aģentūras mērķis ir pārveidot krievvalodīgās kopienas par spēku, kas var ietekmēt vietējās valdības. Ar šo veicinot un nostiprinot šajās valstīs Krievijas ārpolitikas intereses.

Putina administrācija pagājušajā gadā izsludināja atklātu iepirkumu, meklējot pētnieku viedokļus par Kremļa lomu Kaukāzā un Ukrainā. Iepirkumi izsludināti arī par situāciju Latvijā. Maskava grib zināt, ar kādām metodēm un paņēmieniem, izmantojot arī vietējos uzņēmēju un oligarhu grupējumus, varētu būtiski ietekmēt Latvijas valdības īstenoto iekšpolitiku un ārpolitiku. Kremli interesē, kā šīs grupas/grupējumi ietekmē likumdošanas procesu valstī, kāda ir šo grupu pārstāvība Latvijas parlamentā un citās valsts institūcijās, kāda ir šo grupu saikne ar politisko partiju veidošanu un varas konsolidāciju, kā arī cik plašas ir ekonomisko interešu lobēšanas iespējas. Kremlis grib zināt arī, kāda Latvijā ir prorietumniecisko un prokrievisko iedzīvotāju grupu proporcija un tendences, lai lemtu par taktiku, kā palielināt prokrieviskos noskaņojumus Latvijā.

ASV analītiskais institūts «Jamestown Foundation» savos pētījumos ir norādījis, ka Krievija (pēc kara ar Gruziju) ir sapratusi, ka attiecību kārtošana ar kaimiņiem, izmantojot militārus līdzekļus, izmaksā pārāk dārgi. Indikācijas liecina, ka tā ķērusies pie citām metodēm, tostarp pie politiķu uzpirkšanas, politisko partiju un kustību dibināšanas un vāju vietējo institūciju izmantošanas savās interesēs, sabiedriskās domas ietekmēšanas ar vietējo un Krievijas valsts finansēto mediju palīdzību (RTR, RT – Russia Today u.c.). Kremlis grib arī skaidri zināt, ar kādiem līdzekļiem vēl ir iespējams ietekmēt Latvijas iekšējās lietas.

Putinam Latvijā nebūs daudz jāpūlas

Lai arī eksperti Krievijā uzskata, ka «maigā spēka» lietošanas efekts varētu kļūt pamanāms tikai pēc vairākiem gadiem (jo uz Krievijas tēlu iespaidu atstāj daudzi citi faktori, arī notikumi pašā Krievijā), jāsecina, ka ir valstis, kur šis maigā spēka efekts ir jūtams jau tagad. Tas jūtams arī Latvijā.

Par Krievijas propagandas ietekmi latviešu vidū liecināja arī pagājušas vasaras tiesa pret krievu pankgrupu Pussy Riot. Laikā, kad visā pasaulē (kur Krievijas medijiem nav tik liela ietekme kā Latvijā) nedēļas laikā strauji pasliktinājās Krievijas tēls un visplašākajos rietumu sabiedrības slāņos valdīja neslēpts sašutums par notiekošo, pie mums Latvijā varēja novērot klaju piesliešanos Putina demagoģijai.

Krievijas propaganda pa visiem saviem TV, interneta un citu mediju kanāliem izmantoja veco padomju metodi: akcentu pārlikšanu un nebūtisku faktu prevalēšanu pār būtiskiem. Proti, politiskie pretinieki ir ienaidnieki un tāpēc tie «jāpārkrāso» par krimināliem elementiem, huligāniem, perversiem tipiem, nenozīmīgiem trakajiem, kas nedomā ar galvu. Tas Kremļa propagandas mašīnai arī izdevās. Pat liela daļa no Latvijas sabiedriskās domas tieši tā arī saprata un brīnījās, ko tie Rietumi un mūsu oficiālā vara aizstāv Pussy Riot un Krievijas demokrātus, kas esot «baznīcas svētumu zaimotāji», seksuāli maniaki un vienkārši huligāni jeb sabiedrības mazākums, kas grib sev pievērst uzmanību. Šī demagoģijas metode tiek izcelta no PSRS kompartijas ideoloģiskā arsenāla. Ar līdzīgiem paņēmieniem PSKP cīnījās pret tiem, kas uzdrīkstējās kritizēt PSRS režīmu, ieslēdzot sodīšanā pat tiesu varu. Vai mūsu atmiņa ir tik īsa un mēs neatceramies, kā ar šiem pašiem mūsdienu Krievijas varas argumentiem PSRS režīms Latvijā centās kompromitēt tos, kas 1987. gadā gāja likt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Arī toreiz varoņi tika nosaukti par sabiedriskās kārtības grāvējiem, huligāniem, garīgi slimiem, perversiem tipiem un drošības dienesti organizēja publisko domu, kas nosodīja šos cilvēkus un uzknābāja par viņiem «sarūpētos» – pamestos kompromitējošus faktus.

Mūsmājas baznīcas svētumu neaizskaramības aizstāvji Krievijas propagandas ietekmē nesaredz Krievijas baznīcas liekulīgo draudzību ar pašu lielāko baznīcas zaimotāju, kas sēž Kremlī. Putina bijusī darba vieta padomju laikā (KGB) bija tā, kas režīma vārdā izsekoja baznīcas tēvus, tos noslepkavoja, spīdzināja un vervēja sadarbībai ar padomju režīmu, baznīcās ierīkoja armijas noliktavas, lopu kūtis. Tagad šis zaimotājs ir laipni lūgts paša Krievijas patriarha apskāvienos. Viņi viens otru atbalsta, lai noturētos varas augšgalā.

Krievijas oficiālo reakciju uz notikušo pagājušajā vasarā nosodīja visa Rietumu pasaule, Eiropas Savienība un Latvija ārlietu ministra Rinkēviča personā. Taču tikai daži Latvijas kultūras pārstāvji (tostarp D. Īvāns, A. Hermanis, A. Kivičs) spēja izprast patieso situāciju Krievijā, kad protests pret baznīcas un politiskās varas saplūšanu Krievijā tiek no Kremļa puses oficiāli novērtēts kā parasts huligānisms. Rezultātā Putins piemēro savām oponentēm nesamērīgu smagu sodu (ar publiskas iebaidīšanas efektu!).

Latvijas mākslinieki, to skaitā arī latviešu pusaudžu elki Prāta Vētra, nostājās Krievijas režīma pusē, lielākoties aizbildinoties ar «dzīvošanu mucā». Laikam jau bailēs, ka Kremļa režīms viņus neielaidis Krievijā uz kādu koncertu. Neskatoties uz to, ka lielāka mēroga pasaules popmūzikas zvaigznes, kas tobrīd koncertēja Krievijā, atklāti pauda solidaritāti ar Pussy Riot akciju un par to saņēma krievu publikas ovācijas, mūsējie bija zemāki par zāli.

Putina draugu partijas Saskaņas Centrs un Gods Kalpot Rīgai

Putins

Putins

Šobrīd šķiet, Latvijas krievu un latviešu sabiedrība ir ļoti draudzīgi noskaņota pret Putina režīmu. To pierāda ne tikai Pussy Riot sāga. Krievijas varas kontrolēto mediju ietekmē mūsu publika Latvijā samērā nekritiski uzņem visu, ko Kremļa propaganda pievilcīgā iesaiņojuma ik dienas piedāvā medijos. Maigajai Krievijas varai ir ietekme. Par to liecina fakts, ka Krievijas pilsoņi Latvijā Krievijas vēlēšanās balso par Putinu, bet Latvijas pilsoņi (kā krievi, tā latvieši) mūsu pašu vēlēšanās ir gatavi balsot par Saskaņas Centru, kas ir noslēdzis  sadarbības līgumu ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuru pasaulē uzskata par nedemokrātiskā Krievijas režīma pamatu.

Tas ir dīvaini, jo mēs taču zinām, ka šīs partijas patiesais līderis Putins sludina revanšu. Pēc Putina domām PSRS sabrukums ir lielākā ģeopolitiskā kļūda pagājušajā gadsimtā, dodot mājienus, ka izdarītās kļūdas ir jālabo. Mūsu pašu Latvijas Saskaņas Centra vadītāji nekad nav norobežojušies no šiem Krievijas līdera sludinātajiem ģeopolitiskajiem mērķiem. Saskaņas Centrs nekad nav nosodījis demokrātijas apspiešanu kaimiņvalstī Krievijā un tās ārpolitiku. Gluži otrādi – SC Latvijā uzvedas kā Kremļa ārpolitikas advokāti. Absurds, ka šī partija ir vispopulārākā Latvijā un saņem apmēram ceturtās daļas vēlētāju atbalstu, gaida loģisku izskaidrojumu. Vai tā ir aprobežotība vai muļķība, kas vēlētājiem liek atbalstīt revanša idejas un «deķa vilkšanu» atpakaļ PSRS loģikas virzienā?

Putina draugu partija Latvijā Saskaņas Centrs ir atradusi kā sabiedroto konservatīvu, ar klerikālu ievirzi A. Amerika vadīto partiju Gods Kalpot Rīgai. Šī draudzība palīdzēs pārliecinošāk Kremlim labvēlīgiem spēkiem uzvarēt Rīgas Domes vēlēšanās, jo bezmaksas sabiedriskais transports un brīvbiļete autovadītājiem puteņa laikā daudziem vēlētajiem, kas pat neskatās PBK, RTR, aizmiglos prātu, lai spētu padomāt, kā vārdā tas tiek darīts? Tāpat kā Krievijā, arī Rīgā Kremlim lojālajiem spēkiem, lai nodrošinātu politisku uzvaru, talkā nāks baznīca, kas ir spēcīgi pārstāvēta Gods kalpot Rīgai. Baznīca palīdzēja uzvarēt Putinam, un tā palīdzēs arī Ušakovam. Šo savu uzvaru Latvijā Vladimirs Putins varēs ierakstīt savā sasniegumu sarakstā kā nozīmīgu Krievijas maigās varas panākumu vienā no Eiropas Savienības un NATO valstīm.

Maigā Kremļa vara kā spilvens sāk mūs smacēt.

Vai jūs to nejūtat?

Vairāk par tēmu: Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu.