2013. gada 25. janvārī

Protams, ka arī zviedri turpina diskutēt par loģiskām priekšrocībām, kuras piedāvātu sabiedriskā radio un televīzijas apvienošana. Būtu mazāk birokrātu, mazāk priekšnieku un it kā būtu vairāk naudas raidījumu veidošanai. Skan ļoti loģiski, vilinoši un es zinu, ka šie argumenti pārliecina daudzus biznesa speciālistus un cilvēkus no malas, kas uzskata, ka mediju bizness ne ar ko neatšķiras no visa cita biznesa. Vai ne?

Tā taču ir?

Arī Zviedrijas TV ģenerāldirektore Eva Hamiltone  (starp citu, viņa ir bijusī kolēģe žurnāliste no SVT ziņu dienesta) pirms dažām dienām bija uzrakstījusi garu rakstu avīzē ”Dagens Nyheter”, kurā centās pierādīt, ka ir pienācis laiks ”apprecināt” zviedru sabiedrisku televīziju (SVT) ar sabiedrisko radio (SR). Viņa vēlas pievienot klāt šim duetam arī trešo sabiedrisko raidorganizāciju – Utbildningsradio (kas nodarbojas ar TV un radio izglītojošu raidījumu producēšanu) un ar šo apvienošanu ietaupīt 5 miljonus latu. Tas būtu apmēram 20% no Utbildningsradio pašreizējā budžeta.

Pēc Evas Hamiltones domām, šāda apvienošana palīdzētu likvidēt dubulto mediju administrēšanu, producēšanas tehnika tiku izmantota labāk un samazinātos priekšnieku skaits.

Jāpiezīmē, ka uz šīs pašas ”laulības takas ar radio” savulaik bija arī TV vadītājas priekšgājēja – žurnāliste Kristīne Juteštrēma. Arī viņa 2008. gadā daudz runāja, rakstīja un cīnījās par radio un TV apvienošanu, lai pēc viņas domām šādi ” koncentrētu spēkus jaunā mediju ainavā”.

Pirmajā rāvienā viss izskatās ļoti skaisti, pamatoti un loģiski.

Saprotams.

Nu kāpēc, gan neapvienot 2 fabrikas, no kurām viena ražo labās un otra – kreisās kājas zābaku.

Vai ne?

Kāpēc izšķaidīt iedzīvotāju samaksāto licences naudu (kas LV ir vēl tikai ieceres statusā) trim, atsevišķiem uzņēmumiem? Daudzās valstīs tas ir jau izdarīts un par ko gan šaubāmies mēs.

Mēs šaubāmies tāpēc, ka sabiedriskie mediji: radio un TV nav viens un tas pats. Tie nav divi zābaki, kurus ražo atsevišķās fabrikās. Te ir runa par mediju jomu, kas ir ļoti specifiska un pavirši tajā rīkojoties (atbilstoši citu biznesa jomu loģikai) …var sagāzt pārāk daudz kokus un izliet bērnu no vanniņas kopā ar visu ūdeni.

Jā, ideja par sabiedrisku mediju apvienošanu ir ziloņa loģika trauku veikalā.

Tātad – es mēģināšu paskaidrot ļoti īsi un saprotami, par ko ir strīds.

1. Divu sabiedrisko mediju apvienošana noved pie mediju skaita samazināšanās valstī un ar to runā pretī mūsu sabiedrības tālākas demokratizēšanas principam.
2. Apvienojot medijus, pastāv risks, ka arī radio tiks pakļauts ciešākam politiķu kampienam/diktātam un vadības pozīcijās tiks ielikti politiski angažēti cilvēki, kas rūpēsies par savu ”iecēlēju” politisko vajadzību nodrošināšanu, nevis cīnīsies par medija publicistiskās un mākslinieciskās kvalitātes uzlabošanu. Rezultātā no darba tiks atbrīvoti žurnālisti, kas ”runā pretī” un ir ”pārāk neatkarīgi”. Vairs nebūs iespējams pieņemt Doma laukumā tos, kurus Zaķu salā izņem no ētera. ”Glābējsilītes” – LR vairs nebūs. Samazināsies darba iespējas mūsu žurnālistiem, kuru jau šobrīd mūsu valstī ir ļoti maz.
3. Salīdzinājumā ar privātajiem radio un TV kanāliem, sabiedriskajiem medijiem ir jārūpējas nevis par skatītāju skaitļiem, bet gan par programmu kvalitāti. Radio (savu salīdzinoši zemo ražošanas izmaksu dēļ un profesionālāka žurnālistu korpusa dēļ) līdz šim labāk veic sabiedrības izglītošanu un sistemātiskāk pievēršas tautas izglītošanai, sabiedrības problēmām, minoritāšu jautājumiem un citiem jautājumiem, kurus pieprasa sabiedriskā medija misija. Tā tas ir Latvijā un arī Skandināvijas valstu sabiedriskajos radio. Turpretī televīzijas (patiecoties spiedienam no komerciālo staciju puses), trako audimata jeb skatītāju reitingu dēļ un gan LTV gan SVT jau sen ir pārvērtušas savu televīzijas ēteru par izklaides arēnu. Tātad tās rūpējas par skatītāju reitingiem un uzskata to par pašu svarīgāko sava darba kvalitātes priekšnoteikumu. Kāpēc TV attālinās no nopietniem un dziļiem raidījumiem? Tāpēc, ka vieglprātīgāki, jautrāki, seklāki un izklaidējošāki raidījumi dod lielākus skatītāju skaitļus. Tātad sabiedriskās TV šobrīd vairāk nekā sabiedriskie radio ir atkarīgi no komerciālās TV loģikas. Tātad – atdarina savus konkurentus. Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai LTV, bet praktiski visām Eiropas sabiedriskajām televīzijām. Tātad – ja radio ”paliek štokos” un joprojām turpina izglītot, informēt, analizēt un izklaidēt atbilstoši sabiedriskā medija priekšrakstiem (veic savu misiju) par salīdzinoši zemākām izmaksām, tad TV visu laiku trūkst naudas, lai finansētu dārgos izklaides raidījumus, kas aprij lielāko daļu šī medija budžeta (pieskaitiet klāt arī sportu). Ko mēs varam secināt? Vienkāršu lietu – televīzijai vajag radio kā laulāto draugu, jo tad radio kvalitatīvo produkciju varēs ”pierakstīt klāt” arī TV panākumiem. Varēs izmantot radio korespondentu tīklu, kas LTV vairs nav un izskatīties profesionālāk gan ziņu, gan analītiskajās programmās. Tikmēr ietaupīto naudu televīzija varēs investēt jaunās ”šlāgeraptaujās”, spēlēs un dziedāšanā ar zvaigznēm, priekšniekiem un marsiešiem un varēs turpināt ētera kauju ar LNT un TV3.
4. Mediju pētnieks Juhans Lindels savā disertācijā (2011), kas bija veltīta tieši šai tēmai – apvienot vai neapvienot sabiedrisko medijus, konstatēja, ka televīzijas nepieciešamība uzvesties un domāt atbilstoši tirgus ekonomikas loģikai, rada priekšnosacījumus zilā ekrāna gribēšanai savaldzināt un apprecēt radio. Jā, apvienojot medijus, varēs samazināt priekšnieku un šoferu skaitu, bet kvalitatīvas žurnālistikas dilemma no tā neatrisināsies. Televīzija vēlas, lai radio turpina savu kvalitatīvo mediju darbu, bet ietaupītie resursi brangāk loģiski plūdīs TV izklaides un sporta finansēšanas virzienā.
5. Piemēram, Lorēnas uzvara Eurovision Song Contest SC tagad pieprasa rīkot Malmē 2012. gada ESC finālu, kas pat ar pieticīgu finansējumu atbilst Izglītojošā radio 2013. gada budžetam. Tā maksā izklaide. Vai racionālāk nebūtu par šādu naudu ”uztaisīt” lielu raidījumu sēriju par ”Konfliktiem pasaulē Latvijas skatījumā”, jeb apskatīt pēdējos zinātnes sasniegumus diabēta apkarošanā?Laulības dzīve pieprasa piemērošanos. Viens iegūs – otrs zaudēs. Līdzsvaros – mīlestība. Nezin vai starp LTV un LR šīs maigās jūtas pastāv.
6. Domāju, ka sadarbība starp LR un LTV varētu padziļināties. Skaidrs, ka kopīgi varētu izmantot telpas Doma laukumā tiešraides studijām (pēc kapitālremonta). Par šo tēmu esmu runājusi jau vismaz 15 gadus (pretēji tiem, kas visu laiku grib veco lielisko Doma laukuma ēku pārdod bankām). Skaidrs, ka gan LTV gan LR būtu vajadzīgas jaunas darba telpas un neglītais Kongresu nams prasās pēc buldozera, lai tā vietā uzceltu modernu Nacionālo TV un radio.

Laulība? Nedomāju, ka pašreizējā brīdī tā būtu vajadzīga. Palīdzēsim LR un LTV izķepuroties no bedres, kurās tās atrodas un pēc tam vaicāsim viņiem pašiem. Pašreiz apvienojot medijus ieguvēji būs politiķi, nevis tauta vai mediji.

Loģiski. Vai ne?

Vairāk par tēmu: Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Latviešu mediji kā nacionālā bagātība

Raksti par medijiem