Zivs pūst no galvas

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Latvijas Radio ēka Rīgā/ foto: Spoki/TVNET

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.

Ar ko sākt.

Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet  vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.

Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.

Kāpēc tā notiek?

Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.

Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.   

Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.

Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.

Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.

Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.

Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos. To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .

ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai  problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?

BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām  spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.

Ne, tas nav jādara.

Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.

Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.

Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.

Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi  (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.

Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.

Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts.  Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.

Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.

Kas notiek pašlaik?

Pašlaik grūst kopā  Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir  viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.

To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.

Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.

Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.

Ceru, ka jautājumi sekos.

 

 

 

[1] Latvijā tādas nav

[2] Latvijā ir sabiedriskie mediji, taču tie turpina zaudēt kvalitāti

[3] Apbrīnojama ir LV menedžētāju prasme izraudzīties nepiemērotus vadītājus svarīgiem amatiem

Epizode no grāmatas “Komunikativistika”. Par komunikāciju ar publiku.

Visu vasaru (ar pārtraukumiem) cenšos pabeigt darbu pie grāmatas par komunikāciju. Tās nosaukums būs “Komunikativistika”. Ja Markss vai Einšteins dzīvotu šodien, tad viņi noteikti būtu pētījuši šo lielisko jomu ar savādo nosakumu. Lai mans blogs no rakstu sausuma neizžūtu, piedāvāju fragmentus no grāmatas, kas varētu interesēt ne tikai manus studentus. 🙂 Ja ir interese lasīt tālāk (vairāk, plašāk) par šo tēmu, lūdzu ziņojiet! Priecāšos par ieteikumiem! Turpinu rakstīt un gaidu ziņas!

Esmu tikusi līdz 230 lpp. 🙂

Komunikācija ar publiku

Mediji un mikrofoniMasu komunikācija ir plaši apspriesta tēma zinātniskajā literatūrā. Tā liecina, ka attiecības starp medijiem un politiskās, ekonomiskās varas pārstāvjiem nekad nav iztikušas bez konfliktiem un savstarpējās cīņas. Trešais komunikācijas dalībnieks – publika šajās batālijās parasti mēdza ieņemt pasīva skatītāja vietu, lai gan vieni un otri parasti cīnās tieši par šo trešo komunikācijas dalībnieku = skatītāju jeb masu publiku. Ja savas darbības pirmsākumos mediji cieta no tieša karaļa vai baznīcas cenzūras spiediena, tad modernajā laikā cenzūra nav izzudusi, bet tikai mainījusi veidolu.[1] Tas, ka mediju komunikācija ar varu vienmēr bijis sarežģīts un komplicēts process, kura rezultātā neviena no pusēm nekad nav bijusi apmierināta ar iznākumu, nesajūsmina šī “teātra” skatītāju – masu publiku. Publikai liekas, ka kašķim nav jābūt. Taču prakse līdz šim pierādījusi ptretējo. Vai ir iespējams noslēgt vienošanos starp valsts politisko/ekonomisko varu un medijiem?  Jā, ir iespējams un šāda prakse jau eksistē valstīs, kur šī koordinācija ir panākta vienošanās ceļā.  Protams, ka visos gadījumos šajā konfliktā runa ir bijusi par varu. Jēdzienu, kuru vienmēr bijis sarežģīti definēt, taču ērti izmantot.

Mediju un varas komunikācijas konflikti var tikt aplūkoti vairākos virzienos: 1) mediju ietekmes spēks, noskaņojot publiku savās interesēs. Varai gribētos, lai mediji kalpo politiskajām partijām un ekonomiskajiem grupējumiem (kā tas pierasts diktatūras valstīs); 2) ekonomiskās un politiskās varas centieni ietekmēt mediju saturu (žurnālistikas lauka autonomijas zaudēšana); 3) neizpratne par mediju misiju demokrātiskās sabiedrībā (sabiedrības un varas bažas par to, ka medijos tiekot publicēts pārāk daudz sliktas un pārāk maz labas informācijas).

Pieskaroties pirmajai tēmai jāuzver, ka politiskās, reliģiskās, ekonomiskās varas un mediju varas attiecības vienmēr bijušas saspringtas, sākot ar pirmo tiražēšanai paredzēto rokrakstu vai iespiesto skrejlapu parādīšanos viduslaikos, līdz pat šodienai. Jaunākos laikos, (Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā), mediju misija mūsu republikā bija izdabāt Kremļa politiskajai varai un kalpot komunistiskajai partijai, klausot tās funkcionāru norādēm Rīgā un Maskavā. Komunistu partija lika darīt medijiem to kas tai bija vajadzīgs un pretošanās gadījumā draudēja atlaišana no darba vai sods. Tāpēc diktatūru apstākļos valstīs nekad nekonstatē konfliktus starp medijiem un valsts vadītājiem. Mediji skaitās varas servisa institūcija un kā kalps, sulainis vai uzticīgs suns tie nerunā pretī savam saimniekam. Šo darba dalīšanu arī šodien varam novērot Ziemeļkorejā, Krievijā vai Kubā. Turpretī demokrātiskas valsts apstākļos, mediju uzdevumi ir pavisam citi. Brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos medijiem nav aizlieguma runāt pretī valsts varai, to balss vairs neskan unisonā, jo tagad tie pārstāv dažādus un atšķirīgus viedokļu paudējus, kas vienlaikus var būtu un arī nebūt mediju īpašnieki. Lai saprastu sabiedrības – varas – mediju komunikatīvās attiecības, jāsaprot, ka mediji (tieši tāpat kā atvērta un demokrātiska sabiedrība) nav vienveidīgi, bet gan ļoti dažādi. Salīdzinājumam varam izmantot satiksmes sistēmu.

Pa mūsu ielām, lielceļiem un maģistrālēm šodien brauc ļoti dažādu ražotāju būvēti braucamie: autobusi, kravas mašīnas, vieglās automašīnas, motocikli, kvadricikli utt. Vieniem vajag nelielu autobusiņu, lai strādātu savu dienišķo darbu, bet citiem –  melnu dārgu limuzīnu, lai izskatītos svarīgāk. Mērķi, vajadzības, gaume un politiskā pārliecība ikvienam no mums ir dažāda, taču, lai satiksme funkcionētu bez traucējumiem un upuriem, ir nepieciešami satiksmes noteikumi un to ievērošana no visu satiksmes dalībnieku puses. Tas nozīmē, ka ātruma ierobežojums uz Rīgas – Liepājas šosejas 70 km/stundā vienādi attiecas gan uz vecu opeli gan dārgu BMW, taču reālie braucēji šo noteikumu vairumā gadījumu tomēr neievēro. Protams, ka nevieni noteikumi nekad nav 100% ideāli un perfekti, taču ceru, ka piekritīsiet, ka tos ievērojot, kolīziju un traģisku negadījumu skaits un šīs šosejas, kā arī drūmās statistikas rādītāju valstī kopumā, būtu daudz mazāk. Tātad nav svarīgi cik jaudīgs vai dārgs ir jūsu auto. No tā nav atkarīga braucēja drošība. To galvenokārt nosaka kopīgi pieņemto noteikumu ievērošana.  Ja mūsu ceļu būvētāji uz Liepājas šosejas beidzot izveidotu (vietumis) trešo apbraucamo joslu, tad braucējiem nebūtu jāriskē ar dzīvību, apbraucot kārtējo traktoru pretējā joslā. Taču mūsu ceļu projektētāji un būvētāji šādus uzlabojumus neievieš un tāpēc apzināti pakļauj Liepājas – Rīgas braucējus nopietnam dzīvības riskam.

Krusti Latvijas ceļmalāsTātad Rīgas – Liepājas šoseja Latvijā neatbilst civilizētiem satiksmes noteikumiem un Latvijas ceļu plānotāji apzināti šos noteikumus pārkāpj. Tieši tāpat kā “lidojošie zārki”, kas uz šī ceļa regulāri pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Būtībā šo ceļu vajadzētu slēgt un steidzīgi pārbūvēt, taču tas netiek darīts un mēs turpinām skaitīt upurus un ceļa malā parādās aizvien vairāk krustu ar svecītēm. Protams, ka Liepājas ceļa rallija cienītāji sarunās neielaidīsies kamēr ceļmalās radaru nebūs vairāk kā latvāņu. Ceļa projektētāji turpinās atrast iemeslu kāpēc nav jārekonstruē ceļš atbilstoši modernā laika prasībām (slinkumam vienmēr var atrast attaisnojumu, ja ir vēlēšanās). Tātad tomēr vainīgas nav automašīnas, bet gan cilvēki. Viņu lēmumi un rīcība.

Tieši tāpat izskatās aina Latvijas mediju areālā. Te eksistē dažādi mediji:  interneta portāli, radio, TV stacijas, avīzes, žurnāli un visiem vienādi jāievēro mediju likums un galvenā izdevēja atbildība sabiedrības priekšā. Mediju likumi demokrātiskajās valstīs ir apmēram vienādi, taču Latvijā šī prakse vēl joprojām (diemžēl) nav iesviesta.  Eiropā ētera medijus iedala divās lielās grupās – privātajos un sabiedriskajos medijos un iespiestās vai digitālās preses zonā pie mums ir tikai un vienīgi privāti laikraksti, žurnāli, interneta portāli, biļeteni utt. Valsts elektronisko mediju demokrātiskā sabiedrībā nav. To derētu atcerēties, jo publiskajās diskusijās Latvijā nereti nākas dzirdēt piesaucam “valsts medijus” pat no ietekmīgu politiķu puses. Tātad privātie un sabiedriskie mediji. Tieši tāpat kā cilvēka divas rokas, šie mediji dažādi apkalpo sabiedrības vajadzības.

 

 

 

[1] Visos laikos sabiedrībā ir bijuši cilvēki (cilvēku grupas), kas uzskata, ka sabiedrībai nav jāstāsta un jārāda viss, kas ir patiesība. Viena daļa šo pārliecināto “cenzoru” neieņem amatus mediju regulācijas institūcijās, taču nodrošina cenzūras eksistenci ikdienā ar savu attieksmi pret to. Šādi veidojas pati smagākā patiesības publiskošanas aizlieguma forma, kuru sauc par “iekšējo cenzūru”.

Kremļa cenzors Ušakovs

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs

Iespējamās TV un radio laulības arī Zviedrijā. Kāpēc pārliecina ”Nē” – TV milzim.

2013. gada 25. janvārī

TV un radio laulības

Attēls: no www. blogspot/ yourbestwedding

Protams, ka arī zviedri turpina diskutēt par loģiskām priekšrocībām, kuras piedāvātu sabiedriskā radio un televīzijas apvienošana. Būtu mazāk birokrātu, mazāk priekšnieku un it kā būtu vairāk naudas raidījumu veidošanai. Skan ļoti loģiski, vilinoši un es zinu, ka šie argumenti pārliecina daudzus biznesa speciālistus un cilvēkus no malas, kas uzskata, ka mediju bizness ne ar ko neatšķiras no visa cita biznesa. Vai ne?

Tā taču ir?

Arī Zviedrijas TV ģenerāldirektore Eva Hamiltone  (starp citu, viņa ir bijusī kolēģe žurnāliste no SVT ziņu dienesta) pirms dažām dienām bija uzrakstījusi garu rakstu avīzē ”Dagens Nyheter”, kurā centās pierādīt, ka ir pienācis laiks ”apprecināt” zviedru sabiedrisku televīziju (SVT) ar sabiedrisko radio (SR). Viņa vēlas pievienot klāt šim duetam arī trešo sabiedrisko raidorganizāciju – Utbildningsradio (kas nodarbojas ar TV un radio izglītojošu raidījumu producēšanu) un ar šo apvienošanu ietaupīt 5 miljonus latu. Tas būtu apmēram 20% no Utbildningsradio pašreizējā budžeta.

Pēc Evas Hamiltones domām, šāda apvienošana palīdzētu likvidēt dubulto mediju administrēšanu, producēšanas tehnika tiku izmantota labāk un samazinātos priekšnieku skaits.

Jāpiezīmē, ka uz šīs pašas ”laulības takas ar radio” savulaik bija arī TV vadītājas priekšgājēja – žurnāliste Kristīne Juteštrēma. Arī viņa 2008. gadā daudz runāja, rakstīja un cīnījās par radio un TV apvienošanu, lai pēc viņas domām šādi ” koncentrētu spēkus jaunā mediju ainavā”.

Pirmajā rāvienā viss izskatās ļoti skaisti, pamatoti un loģiski.

Saprotams.

Nu kāpēc, gan neapvienot 2 fabrikas, no kurām viena ražo labās un otra – kreisās kājas zābaku.

Vai ne?

Kāpēc izšķaidīt iedzīvotāju samaksāto licences naudu (kas LV ir vēl tikai ieceres statusā) trim, atsevišķiem uzņēmumiem? Daudzās valstīs tas ir jau izdarīts un par ko gan šaubāmies mēs.

Mēs šaubāmies tāpēc, ka sabiedriskie mediji: radio un TV nav viens un tas pats. Tie nav divi zābaki, kurus ražo atsevišķās fabrikās. Te ir runa par mediju jomu, kas ir ļoti specifiska un pavirši tajā rīkojoties (atbilstoši citu biznesa jomu loģikai) …var sagāzt pārāk daudz kokus un izliet bērnu no vanniņas kopā ar visu ūdeni.

Jā, ideja par sabiedrisku mediju apvienošanu ir ziloņa loģika trauku veikalā.

Tātad – es mēģināšu paskaidrot ļoti īsi un saprotami, par ko ir strīds.

  1. Divu sabiedrisko mediju apvienošana noved pie mediju skaita samazināšanās valstī un ar to runā pretī mūsu sabiedrības tālākas demokratizēšanas principam.
  2. Apvienojot medijus, pastāv risks, ka arī radio tiks pakļauts ciešākam politiķu kampienam/diktātam un vadības pozīcijās tiks ielikti politiski angažēti cilvēki, kas rūpēsies par savu ”iecēlēju” politisko vajadzību nodrošināšanu, nevis cīnīsies par medija publicistiskās un mākslinieciskās kvalitātes uzlabošanu. Rezultātā no darba tiks atbrīvoti žurnālisti, kas ”runā pretī” un ir ”pārāk neatkarīgi”. Vairs nebūs iespējams pieņemt Doma laukumā tos, kurus Zaķu salā izņem no ētera. ”Glābējsilītes” – LR vairs nebūs. Samazināsies darba iespējas mūsu žurnālistiem, kuru jau šobrīd mūsu valstī ir ļoti maz.
  3. Salīdzinājumā ar privātajiem radio un TV kanāliem, sabiedriskajiem medijiem ir jārūpējas nevis par skatītāju skaitļiem, bet gan par programmu kvalitāti. Radio (savu salīdzinoši zemo ražošanas izmaksu dēļ un profesionālāka žurnālistu korpusa dēļ) līdz šim labāk veic sabiedrības izglītošanu un sistemātiskāk pievēršas tautas izglītošanai, sabiedrības problēmām, minoritāšu jautājumiem un citiem jautājumiem, kurus pieprasa sabiedriskā medija misija. Tā tas ir Latvijā un arī Skandināvijas valstu sabiedriskajos radio. Turpretī televīzijas (patiecoties spiedienam no komerciālo staciju puses), trako audimata jeb skatītāju reitingu dēļ un gan LTV gan SVT jau sen ir pārvērtušas savu televīzijas ēteru par izklaides arēnu. Tātad tās rūpējas par skatītāju reitingiem un uzskata to par pašu svarīgāko sava darba kvalitātes priekšnoteikumu. Kāpēc TV attālinās no nopietniem un dziļiem raidījumiem? Tāpēc, ka vieglprātīgāki, jautrāki, seklāki un izklaidējošāki raidījumi dod lielākus skatītāju skaitļus. Tātad sabiedriskās TV šobrīd vairāk nekā sabiedriskie radio ir atkarīgi no komerciālās TV loģikas. Tātad – atdarina savus konkurentus. Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai LTV, bet praktiski visām Eiropas sabiedriskajām televīzijām. Tātad – ja radio ”paliek štokos” un joprojām turpina izglītot, informēt, analizēt un izklaidēt atbilstoši sabiedriskā medija priekšrakstiem (veic savu misiju) par salīdzinoši zemākām izmaksām, tad TV visu laiku trūkst naudas, lai finansētu dārgos izklaides raidījumus, kas aprij lielāko daļu šī medija budžeta (pieskaitiet klāt arī sportu). Ko mēs varam secināt? Vienkāršu lietu – televīzijai vajag radio kā laulāto draugu, jo tad radio kvalitatīvo produkciju varēs ”pierakstīt klāt” arī TV panākumiem. Varēs izmantot radio korespondentu tīklu, kas LTV vairs nav un izskatīties profesionālāk gan ziņu, gan analītiskajās programmās. Tikmēr ietaupīto naudu televīzija varēs investēt jaunās ”šlāgeraptaujās”, spēlēs un dziedāšanā ar zvaigznēm, priekšniekiem un marsiešiem un varēs turpināt ētera kauju ar LNT un TV3.
  4. Mediju pētnieks Juhans Lindels savā disertācijā (2011), kas bija veltīta tieši šai tēmai – apvienot vai neapvienot sabiedrisko medijus, konstatēja, ka televīzijas nepieciešamība uzvesties un domāt atbilstoši tirgus ekonomikas loģikai, rada priekšnosacījumus zilā ekrāna gribēšanai savaldzināt un apprecēt radio. Jā, apvienojot medijus, varēs samazināt priekšnieku un šoferu skaitu, bet kvalitatīvas žurnālistikas dilemma no tā neatrisināsies. Televīzija vēlas, lai radio turpina savu kvalitatīvo mediju darbu, bet ietaupītie resursi brangāk loģiski plūdīs TV izklaides un sporta finansēšanas virzienā.
  5. Piemēram, Lorēnas uzvara Eurovision Song Contest SC tagad pieprasa rīkot Malmē 2012. gada ESC finālu, kas pat ar pieticīgu finansējumu atbilst Izglītojošā radio 2013. gada budžetam. Tā maksā izklaide. Vai racionālāk nebūtu par šādu naudu ”uztaisīt” lielu raidījumu sēriju par ”Konfliktiem pasaulē Latvijas skatījumā”, jeb apskatīt pēdējos zinātnes sasniegumus diabēta apkarošanā?Laulības dzīve pieprasa piemērošanos. Viens iegūs – otrs zaudēs. Līdzsvaros – mīlestība. Nezin vai starp LTV un LR šīs maigās jūtas pastāv.
  6. Domāju, ka sadarbība starp LR un LTV varētu padziļināties. Skaidrs, ka kopīgi varētu izmantot telpas Doma laukumā tiešraides studijām (pēc kapitālremonta). Par šo tēmu esmu runājusi jau vismaz 15 gadus (pretēji tiem, kas visu laiku grib veco lielisko Doma laukuma ēku pārdod bankām). Skaidrs, ka gan LTV gan LR būtu vajadzīgas jaunas darba telpas un neglītais Kongresu nams prasās pēc buldozera, lai tā vietā uzceltu modernu Nacionālo TV un radio.

Laulība? Nedomāju, ka pašreizējā brīdī tā būtu vajadzīga. Palīdzēsim LR un LTV izķepuroties no bedres, kurās tās atrodas un pēc tam vaicāsim viņiem pašiem. Pašreiz apvienojot medijus ieguvēji būs politiķi, nevis tauta vai mediji.

Loģiski. Vai ne?

Vairāk par tēmu: Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

Latviešu mediji kā nacionālā bagātība

Raksti par medijiem

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Latvijas TV panorāmaLoģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Grunge vintage televisionNeskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Krievijas vēstnieks Vešņakovs  lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

publicistikaDīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

Zviedrija likvidēs TV un radio abonēšanas maksu. Latvija to ieviesīs?

2012. gada 20. aprīlī

TV signāla peilētājs Zviedrijā, kas pārbauda vai mājās nedarbojas televizors. Tehnikas sasniegums, ko Latvijas iedzīvotāji vēl nepazīst.

Kamēr Latvijā sabiedriskā radio un TV vadītāji un kontrolētāji domā par sabiedriskā TV un radio finansēšanu uz abonentu maksu pamata *, Zviedrijas Riksdāgs gatavojas ar šī gada septembri debatēt par šīs senās tradīcijas likvidēšanu –  atteikšanos no radio un TV abonēšanas maksas, ko te sauc par radio un TV licenci, kas kopš 1924. gada finansēja valsts radio un vēlāk sabiedrisko TV un radio. Pašlaik šīs licences maksa gadā ir 2076 kronas (apmēram 159 lati) no katras mājsaimniecības/uzņēmuma, kurā ir TV uztvērējs.

Ar abonentu maksas iekasēšanu Zviedrijā nodarbojas speciāls valsts uzņēmums Radiotjänst, kas katrai mājsaimniecībai, kas nav brīvprātīgi pieteikusi TV aparātu esamību, sūta katru gadu aicinājumu to pieteikt. Regulāri Zviedrijas pilsētas un ciemus apbraukā arī ar speciālām peilēšanas iekārtām, kas uzrāda dzīvokļus un mājas, kurās darbojas TV uztvērējs.

No savas pieredzes  zinu kaimiņos zviedru jauniešus, kas vakaros drēbju skapjos slēpa savus televizorus, kad pie durvīm vakarā klauvēja TV kontrolētāji, baidoties, ka viņi ienāks mājā neaicināti.

Tagad šī komiskā situācija tiks likvidēta, jo to spiež darīt apstāklis, ka aizvien vairāk  sabiedriskā TV un radio programmas tiek patērētas, izmantojot datorus un apmēram pusmiljons zviedru mājsaimniecību tā arī nav izdevies piespiest maksāt šo abonentu maksu. Tie, kas maksā, negrib vairs maksāt par šo pusmiljonu, kas skatās TV uz viņu rēķina. Turklāt abonentu maksas iekasēšana ar miljoniem inkasācijas vēstuļu katru gadu ir pārāk dārgs process.

Pie varas esošie zviedru moderāti (labējā spārna partija) sabiedriskā radio un TV abonentu maksu grib aizstāt ar TV un radio nodokli, no kā nevarēs izvairīties un to maksās visi. Un tas tiks iekasēts tāpat kā nodokļos iekasē pilsoņu apbedīšanas nodokli. Apbedīšanas nodoklis sedz visu pilsoņu apbedīšanas izdevumus un tas ir apmēram 0,19 – 0,22 % atkarībā no pašvaldības un to maksā visi, kas maksā ienākuma nodokli.

Tauta ar sajūsmu uzņem šo likumdevēju iniciatīvu ar tādiem komentāriem kā

  •  „beidzot pazudīs viens sociālisma svarīgs instruments!”,
  • „sabiedriskie mediji ir jāfinansē tāpat kā tiek finansētas valsts bibliotēkas, no nodokļiem”,
  •  „sen jau neskatos TV televizorā, bet gan datorā”,
  •  „tā sabiedriskie Tv un radio tiks pie lielākas naudas un varbūt mums būs labāki raidījumi”,
  • „kāpēc mums uzturēt šo liekēžu kontrolētāju armiju un inkasācijas firmas”?

Ja likums tiks pieņemts, tad TV un radio abonentu maksa Zviedrijā pazudīs 2014. gadā un to aizstās TV un radio nodoklis, kas tiks valsts kasē speciāli norobežots savā kontā tikai sabiedriskā TV un radio vajadzībām. Citām vajadzībām to valsts nevarēs izmantot, tādā veidā pasargājot sabiedriskos medijus no politiķu spiediena.

Pretēji Latvijas praksei, zviedri ikvienu reformu mediju jomā ievada vispirms pasūtot apjomīgu pētījumu analītiķiem.  Nevis sekojot politiķu ieteikumiem vai organizējot “padomes” ( kā  tas pieņemts Latvijā).

Apmēram gadu šo problēmu šeit pētīja speciālisti (kā turpmāk finansēt sabiedriskos medijus Zviedrijā) un tagad ekspertu analīzes rezultātus apspriež visas parlamenta partijas.  Pagaidām pētījuma secinājumus atbalsta visas Zviedrijas Riksdāga partijas,  izņemot kreisos komunistus.

Līdzīgs pētījums pirms vairākiem gadiem tika veikts par to pašu – tagad Latvijā populāro jautājumu – vai būtu nepieciešams apvienot sabiedriskos medijus: radio un televīziju.  Eksperti pētīja mediju attīstību dažādās valstīs (ar dažādiem modeļiem) un nonāca pie slēdziena, ka sabiedriskā radio un sabiedriskās televīzijas  apvienošana runā pretī sabiedrības interesēm un vajadzībām. Politiķi, kas iepazinās ar pētījuma rezultātu izlēma atstāt radio un TV kā atsevišķas institūcijas. 

Latvijā rīkojas pretēji, izlemjot mediju attīstības jautājumus – politiski.

——————————————————

*Vai jāmaina sabiedriskā medija finansēšanas kārtība? Vai esat par abonentmaksas ieviešanu?

Jā, pakāpeniski samazinot valsts budžeta daļas īpatsvaru, jāievieš abonentmaksas, vienlaikus izveidojot fondu ziedojumu piesaistei. Apsverama sabiedriskā medija aiziešana no reklāmas tirgus, ja vienlaikus tiek nodrošināta sabiedriskā medija finansiālā patstāvība un stabilitāte. ( No intervijas ar NEPLP locekļa  kandidātu Aināru Dimantu, žurnālā Ir)