Strīdi par šo tēmu turpinās. Tie bijuši atšķirīgi dažādos cilvēces attīstības periodos. Jo konservatīvāks ir cilvēks, jo biežāk pārliecināts par to, ka viss cilvēkam jau iepriekš ieprogrammēts un kaut ko darīt „lietas labā“ nav jēgas. Viņuprāt gēni nosaka visu. Zinātne pierāda pretējo. Jaunākie ģenētikas pētījumi liecina, ka būtu jāatvadās no pārliecības par to, ka iedzimtība ir negrozāma kārtība, kas eksistē pati par sevi.
Cilvēki atšķiras
Esam dažādi. Piesavināmies atšķirīgus pasaules uzskatus, mums ir ļoti dažādas intereses un diametrāli pretējas personības iezīmes. Kas rada šīs atšķirības? Vai tās ir iedzimtas jeb šo rezultātu veido vide un apstākļi, kuros dzīvojam ik dienas? Jautājums aktualizējās pagājušā gadsimta 70.gados. Toreiz par noteicošo uzskatīja vidi kurā cilvēks attīstās. Tiešā un simboliskā nozīmē. Ja dvīņi tika izvietoti dažādās ģimenēs un apstākļos, tad tieši vide bija tā, kas formēja cilvēkus jeb viņu personības. Nevis tikai un vienīgi iedzimtība kā universāls mehānisms. Taču tagad atkal notiek atgriešanās pie iedzimtības un starptautiskajās publiskajās debatēs aizvien biežāk noskan apgalvojums par to, ka iedzimtība (gēni) ir pats galvenais, kas nosaka cilvēka dabu, raksturu un veiksmes, izredzes dzīvē. Kas ir izraisījis šo atgriešanos atpakaļ pie kādreiz atstātām vērtībām un savu laiku nodzīvojušas pārliecības? To pavisam viegli izskaidro zinātne. Ir samērā daudz argumentētu pētījumu par to, ka ticību tam vai cilvēku veido vide vai gēni, nosaka viņa politiskā pārliecība. Konservatīvi orientēti cilvēki demonstrē tendenci izskaidrot visu ar ģenētiku, bet liberāļi ar vides ietekmi. Vai konservatīvo ideju atdzimšana ir iemesls kāpēc pašlaik pieaug interese par ģenētiku? Ģenētikas pētnieki paši domā, ka pie vainas ir DNS* tehnikas attīstība, jo cilvēka genomu tagad var izlikt uz galda kā kārtis. Tāpēc radās drosmīga ideja, ka ar laiku noskaidrosim visu par cilvēka būtības formēšanos un spēsim šajos procesos iejaukties, pat likvidējot iedzimtas slimības. Diemžēl tas neizdevās. Cilvēka būtību nespējām nolikt uz galda kā kārtis un vajadzīgā modeļa selekcija tā arī netika uzsākta. Kā jau tas raksturīgs zinātniskiem pētījumiem – vietumis kaut kas izdodas, bet gala iznākums neapmierina. Kādu brīdi šķita, ka ir noskaidrots, kurš un kāds gēns rada noteiktu personas sociālu reakciju uz ārpasauli, taču šis pieņēmums ieradījās izolēts un nepakļāvās eksperimentiem un caur to pierādīšanai.
Taču argumentu trūkums nekad nav apturējis pārliecības plūdus. Sabiedrībā turpinājās ticība gēnu ietekmei uz cilvēka dabu. Tāpēc šādiem pētījumiem tika piešķirti lieli līdzekļi un tajos iesaistīti simtiem cilvēku. Brīdī, kad notika pētījumi, kuros iesaistījās jau ap 100 000 brīvprātīgo, beidzot parādījās ģenētisko iezīmju šablons, taču tas nebija pietiekoši pārliecinošs un pretrunā dvīņu studijās atklātajam. Protams, ka pētnieciskās laboratorijas vēlas turpināt darbu, tāpēc nereti atklātais tiek pasniegts kā sensācija, lai gan noskaidrotais nav liela uzmanības trokšņa vērts.
Kā tad īsti ir? Vide vai iedzimtība nosaka to, kas mēs esam? Pēdējo 76 gadu laikā attīstīto industriālo valstu iedzīvotāju inteliģences kvota ir cēlusies par 17 punktiem. Tas ir ļoti daudz un nozīmē, ka caurmēra iedzīvotājs Latvijā šodien ir par 17 punktiem gudrāks nekā viņa vecvecāki. Iemeslu nav grūti izskaidrot: attīstīta izglītības sistēma, bērnu aprūpe utt. Diezin vai iedzimtība ir „pie vainas“, ka kolektīvi esam kļuvuši gudrāki par saviem vecpapiem un vecmammām.
Vai cilvēku ietekmē amats un sociālais stāvoklis?
Protams. Vēl lielāka nozīmē cilvēka personības attīstībā ir sociāli ekonomiskās formācijas īpatnībām, kurās mēs atrodamies ik dienas un esam spiesti tām piemēroties. No svara ir arī cilvēka un viņa ģimenes atrašanās sociālās hierarhijas sistēmā un draudzības korupcijas saites. Tas nozīmē, ka iedzimtībai vislielākā jēga izvērsties ir tieši līdztiesīgā sabiedrībā, jo „vertikāla spiediena“ apstākļos izvirzās nevis tie, kas talantīgi, bet personas, kuras bīda sociālo sakaru konteksts. Taču paradoksāli, ka tieši konservatīvie dziļi tic ģenētikai, bet sev vēlamo sabiedrību nepavisam neveido uz talantīgu vai mazāk talantīgu cilvēku bāzes. Nē, konservatīvajās aprindās visu nosaka nauda, stāvoklis, ārišķība un sociālais „blats“. Taču ģenētika parādās „uz skatuves“ tad, kad tas ir vajadzīgs. Piemēram, izlemjot, ka nav vērts investēt naudu kāda jauna noziedznieka pāraudzināšanai, jo „viņam jau tāpat slikti gēni un tāpēc nav ko censties“. Akli ticot apstāklim, ka visu nosaka gēni, rada priekšnosacījumus status quo saglabāšanai. Proti – vislabākais ir saglabāt pie valsts stūres tos, kas jau ir pie varas un neko nemainīt. Tātad nekādas pārmaiņas nav vajadzīgas. Nākamais arguments šajā virzienā ir apgalvojums, ka „tādi ir dabas likumi“ un „tur mēs neko nevaram darīt“. Piemēram talibanu nākšana pie varas Afganistānā nav nekāds dabas likums un nekāda ģenētika to nav noteikusi. Tie bija agresīvi politiski akti jeb bandas uzbrukums valstij un iedzīvotāju vairākumā pakļaušana sev. Tagad, kad šis anšluss ir noticis un konservatīvie ticīgie nostājušies pie valsts varas stūres, tiks meklēti argumenti savu ambīciju argumentācijai. Sievietēm uzmauks „maisu galvā“, liks stāvēt tumsā pie plīts un atņems visas cilvēka iespējas – brīvu pārvietošanos un mantošanas tiesības ieskaitot. Kāpēc? Tāpēc, ka „tādi ir Dieva un dabas likumi“. Jeb precīzāk sakot – varai tā vajag un šādos „spaidu“ apstākļos pat ģenētika noderēs, ja nebūs citu argumentu.
Dvīņi kā lekāls ģenētikas pētniecībai
Lielākā daļa gēnu pētniecības līdz šim veikta izmantojot dvīņus. Tieši šāda pieeja ir ļāvusi noskaidrot, vai cilvēku veido vide vai tomēr gēni. Pirms 100 gadiem vairums bija pārliecināti, ka noteicošie cilvēka personības veidošanā ir gēni. Biheiviorisma ietekmē paradījās jauna pieeja, kas centās noskaidrot vides ietekmi uz cilvēka personību un izskaitļot vai šī ietekme neapsteidz gēnu diktātu. 1960.gadā sākās vides faktoru pētniecība un tik pierādīts, ka tie būtiski ietekmē cilvēka veidošanos. Pašlaik esam nonākuši pie slēdziena, ka personību formē gēnu un vides apstākļu komplekss. „Dvīņi ir lielisks paraugs, kurus salīdzinot mēs cenšamies saprast būtiskos ietekmes faktorus. Tie ir vienāda vecuma, vienu vecāku bērni, aug vienā un tajā pašā vidē, līdzīgos ekonomiskos apstākļos, iet tajā pašā skolā un tomēr ir diezgan atšķirīgi kā personības“, – skaidro ģenētisko pētījumu docents Patriks Magnusons Karolinska Institutet epidemioloģijas un biostatistikas fakultātē. Viņa izveidotais dvīņu reģistrs ir viens no lielākajiem pasaulē (87 000 dvīņu pāru) un tas izmantots, lai pētītu vides un gēnu ietekmi uz cilvēka mūžu kopš pagājušā gadsimta 60.gadiem. Pētījumu rezultātā pagaidām noskaidrojies, ka noteicošie ir 2 komponenti: gēnu kopa, kas mantota no vecākiem un apkārtējās vides ietekme, kuru formulē kā nesistemātiskus, gadījuma rakstura apstākļus. Cik liela nozīmē ir apstākļiem? „ Pats esmu tētis saviem bērniem un tāpēc man ir tik svarīgi noskaidrot, kādiem apstākļiem jābūt, lai cilvēks attīstītos ideāli. Kādai audzināšanai jābūt, lai viss notiktu pēc vislabākā plāna. Taču gēni ietekmē. Ne tikai cilvēku pašu, bet arī tos, kas ir ap viņu. Arī videi ir ļoti būtiska nozīme ik viena cilvēka dzīvē“, – domā Patriks Magnusons. „Bērni atšķiras. Vieniem ir ļoti svarīgi kāda ir bijusi bērnība. Ja ģimenē bērns tiek sodīts, iekaustīts un sistemātiski pazemots, tad šis apstāklis var būt izšķirošs nākotnē un būtiski ietekmēt viņa personības veidošanos“. Pēc viņa domām iedzimtība palīdz izturēt noteiktus apstākļus, kurus citiem bērniem paciest nav pa spēkam. Piemēram, ir bērni, kas spiesti pavadīt bērnību nejēdzīgos apstākļos, taču visu iztur un izaug par krietniem cilvēkiem. Patriks šos bērnus sauc par „pienenēm“, kas iztur visu un tiek galā ar daudz ko. Turpretī ir bērni, kuri auguši mīlošu vecāku pārtikušā sabiedrībā un beigās neizveidojas par izcilām personībām. Kādas īpašības gēni demonstrē vispirms? „Pirmais ir spēja lasīt un rakstīt. Vecāki, kuriem patīk lasīt, nodod šo īpašību bērniem, kas viņiem vēlāk palīdz apgūt grūtus priekšmetus skolā, augstskolā un iepazīt pasauli kopumā“, – uzskata docents Magnusons. Pēc viņa aplēsēm iedzimtība un vide veido attiecības 50:50.
Vai viss tiek nodots nākamajām paaudzēm?
Pēc speciālistu domām tā nav. Tikai daļēji tiek nodots meitām un dēliem. Tiek runāts, ka noteiktas īpašības dzimtā manto praktiski visi. Tā tiek uzskatīts. Taču to zinātniski pierādīt nav iespējams. Tātad pastāv divas pieejas – vai nu mēs visi esam ģenētiski iekodēti un neko paši savā dzīvē nevaram noteikt? Vai arī esam baltas lapas un mūsu iespējas ir pašu rokās?
Melanholiķi (vairāk vai mazāk) esam gandrīz visi, taču lielākā daļa no mums atrodas melanholijas neitrālajā lauciņā. Visi atrodamies autisma skalā izsvaidīti, dažs pa vidu un cits – pa labi. Visiem piemīt rudens depresijas lielākā vai mazākā mērā. Iedzimtībai šajā jomā ir nozīme.
Taču zinātne ir jau ķērusies klāt šai jomai un DNS reģistrs to apliecina. Kā tas izskatās praksē? Pirms 16 gadiem Zviedrijas pilsētā Lidčepingā (2004.gadā) tika veikta dubulta slepkavība. Toreiz slepkavu neatrada, taču tagad, pateicoties DNS paraugam no nozieguma vietas un salīdzinot tos ar lielā amerikāņu uzņēmuma FamilyTreeDNA kolekciju, izdevās atrast noziedznieku. Tādejādi – pirmo reizi, pateicoties privātam DNS reģistram, izdevās noskaidrot vainīgo. Protams, ka šajā gadījumā noziedznieka radinieki bija nopirkuši iespēju pārbaudīt savu DNS amerikāņu reģistrā. Viņi vēlējās atrast „savas saknes“, bet palīdzēja noskaidrot slepkavu. Tad nu iznāk, ka cilvēka DNS ir kļuvusi par preci, kuru izmanto ne tikai „dzimtas koka“ pētnieki, bet arī detektīvi un policija. Reklāmas, kas aicina „atklāt savas saknes“ un „noskaidrot sevi“ paver iespēju veidot gigantiskas identitātes bankas. Iznāk, ka šīs DNS bankas vispār neplāno neko noskaidrot ar jūsu DNS, bet panāk, lai mēs paši samaksājam par tā reģistrāciju un katalogiem, kur to ievieto.
Piemēram, 2018.gadā 23andMe pārdeva savu privātpersonu DNS reģistru zāļu koncernam GlaxoSmithKline par 300 miljoniem dolāru. Pusgadu vēlāk konkurents FamilyTreeDNA savu reģistru slepeni piedāvāja FBI lietošanai. Pagaidām nav skaidrs, vai privātpersonu datus, par kuriem klienti paši samaksāja, uzņēmums pārdeva vai uzdāvināja policijai. Laikam taisnība ir skeptiķiem, kas apgalvo, ka savu pasi un DNS nav ieteicams kādam iedot.
Neraugoties uz to, ka pētnieki zvēr saglabāt DNS datus slepenībā, šādiem solījumiem nav pamata noticēt. Gigantiskās DNS datu bāzes privātajās rokās un strauji attīstošais nacionālisma un šovinisma vilnis pasaulē, rada pamatu bažām par to, ka „kāds“ var iedomāties sāk sistematizēt šo datu banku savās interesēs. Kā reaģētu nacionālistu vai autoritāra valdība, ja tai tiktu dota pieeja visu iedzīvotāju DNS reģistram? Vai atkal nesāktos vērtīgo un mazvērtīgo cilvēku šķirošana uz formulu pamata?
To nevajadzētu izslēgt. Tāpēc prieku par visaptverošu DNS reģistru un smagu noziegumu atklāšanu aptumšo bažas par to, ka negodīgu politiķu rokās šī pati „prece“ var pārvērsties giljotīnā, jo „viņi“ var nezināt un nesaprast attiecības 50:50.
*Dezoksiribonukleīnskābe (DNS) ir viena no nukleīnskābēm. Pēc ķīmiskās uzbūves DNS ir dezoksiribonukleotīdu lineārs polimērs. Tā monomēri ir nukleotīdi, t.i., slāpekļa bāzes, oglekļa dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma savienojumi. DNS praktiski ir visu dzīvo organismu (izņemot daļu no vīrusiem) ģenētiskās informācijas glabātājs.