Šādu atklājumu aizvadītajā nedēļā publicēja visi zviedru mediji. Tiem, kuriem spiegi nozīmē varoņus, nāksies vilties. Reālā izlūku jeb spiegu darba situācija šodien ir pavisam citāda. To pierādīja aizvadītās nedēļas tiesas procesa sākums Stokholmā, kas paredzēts spiegošanas apsūdzību izskatīšanai ar mērķi sodīt cilvēku, kurš ilgstoši nodarbojies ar spiegošanu Krievijas interesēs. Tātad neapmierināts ar savu dzīvi, stāvokli un mūžīgo naudas trūkumu zviedru inženieris, kas kalpojis Krievijai par naudu vairākus gadus pēc kārtas, tagad nonācis tiesas priekšā. Tieši viņu pēc rūpīgas atlases, savervēja Krievijas vēstniecības kultūras atašejs Zviedrijā un piespieda izspiegot slepenu informāciju no diviem zviedru uzņēmumiem Volvo Cars un Scandia. Kā modernā spiegošana šodien izskatās? Tie ir hakeri, militāri stratēģisko reģionu kopētāji un dažāda profila slepenas informācijas zadzēji. Taču tie var būt ar savu dzīvi neapmierināti, neatzīti vai kompleksu mākti cilvēki, kuriem krietna naudas summa var kļūt par būtisku attaisnojumu ne tikai melošanai, bet arī dzimtenes nodevībai.
Kā inženieris spiegoja?
Īsto vārdu tiesa mums neatklāj, tāpēc sauksim viņu par „Aleksandru“. Viņš noliedz savu vainu joprojām. Taču ir pierādījumi, kas liecina, ka Aleksandrs ir kopējis slepenu informāciju no Scania un Volvo koncernu vadības datoriem un nogādājis to krievu diplomātam, kas faktiski ir Kremļa izlūkošana virsnieks. Tas noticis vairākus gadus pēc kārtas.
Kā šis stāsts sākās? Iedomājieties kādu vīrieti, kurš strādā Volvo Cars uzņēmumā Gēteborgā. Viņam ir kupla ģimene, daudz bērnu, daiļa sieva un liels, dārgs dzīvoklis pilsētas centrā. Pēkšņi darba devējs, krīzes mākts, atlaiž no darba 450 cilvēku un atlaisto skaitā ir arī Aleksandrs. Viņš ilgi neticēja šim faktam, cerēja, ka viņa kompetence darba devēju interesēs, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Aleksandru atlaida no darba un visi iekrājumi bija iztērēti, jo par tiem tikko nopirkta motorlaiva. Pēkšņi plāni bija uzbraukuši „uz sēkļa“. Naudas vairs nav, dzīvokli samainīt uz mazāku neizdodas un aizdevums bankai jāatmaksā. Pēkšņi šādā brīdī nāk glābiņš. No negaidītas puses. Aleksandra sievas vecāki atsūtījuši lielu naudas summu tumšajā dzīves stundā tieši viņam. Sievasmāte un sievas tēvs joprojām dzīvo bijušajā padomju republikā Kazahijā un naudas summas it kā no viņiem Aleksandram nodod kāds Jevgēņijs Umerenko no Krievijas konsulāta Gēteborgā. Cik šī dāvana ir liela? Apmēram 1000 eiro vairākas reizes pēc kārtas. Kāpēc sievas vecāki nevarēja paši atvest šo naudu uz uzdāvināt zontam? To Aleksandrs nezina.
Pirmā tikšanās ar Jevgēņiju datējama ar 2017. gadu, kad zvanījusi kāda sieviete no Krievijas konsulāta un sliktā angļu valodā lūgusi Aleksandru ierasties pārstāvniecībā. Sākumā viņš juties „aizdomīgi“, taču vēlāk saņēmis no šīs sievietes instrukcijas, kur un kā jāsatiek persona, kas nodos sievas vecāku dāvināto naudu. Šī “persona“ bija krievu diplomāts Jevgēņijs Umerenko un tikšanās notika divas nedēļas vēlāk. Tajā pašā Gēteborgā, uz Lielā teātra kāpnēm. Pirmajā aploksnē bija 10 500 Zviedrijas kronu un pēc tam dāvinātājs uzaicināja Aleksandru uz restorānu pusdienot.
Tātad šis komplicētais stāsts sākās pirms četriem gadiem. Kā zviedru drošībniekiem izdevās Aleksandra „rūpalu“ atklāt? Tikt uz pēdām? Tas notika tāpēc, ka zviedru „pinkertoni“ uzrauga Maskavas diplomātus, jo ir pierādījies, ka vismaz 1/3 daļa no viņiem nav diplomāti, bet gan civilās un militārās spiegošanas aģenti. Tieši tāpēc tika pieskatīts arī Umerenko. Viņa tikšanās ar nepazīstamo vīrieti Gēteborgā, apmainīšanās ar aploksnēm un kopīgās pusdienas viesa zviedros aizdomas. Tāpēc viņi sāka pētīt arī Aleksandru. „Pētīšana“ turpinājās 4 gadus pēc kārtas un finālā viņu aizturēja ar apmēram 2700 eiro kabatā. Restorānā „Kristāls“. Pašā Stokholmas centrā. Sēžot pie viena galdiņa ar Krievijas diplomātu Jevgēņiju Umerenko. Aleksandrs bija ieradies Zviedrijas galvaspilsētā no Sēderteljes ar elektrisko vilcienu. Stacijā viņš ieslēdza savu mobilo telefonu bagāžas glabātuves kastē un pēc tam devas tieši uz restorānu, kur viņu jau gaidīja Jevgēņijs. Abus aizturēja policisti civilos tērpos, taču krievu spiegu nācās atbrīvot, jo viņam bija diplomāta pase un caur to imunitāte. Tādus apcietināt nevar. Taču Aleksandrs nonāca izmeklēšanas telpā un bija spiests izskaidrot savas rīcības iemeslus.
Kā vervē spiegus?
Naudas trūkums esot galvenais iemesls, kāpēc izdodas savervēt nodevējus. Tā kā „Štirlica“ laiks jau sen aiz muguras, tad aģentu un noslēpumu nodevēju vervēšana notiekot ļoti dažādās jomās, kas attiecīgajai valstij ir nepieciešamas. Ja Kremlim vajag informāciju noteiktas industrijas vai aizsardzības sistēmas jomā, tad tiek apzināti cilvēki, kas tajā strādā. Tātad, ja krieviem vajag kādu konkrētu faktu materiālu par jomu, kas viņiem ir svarīga, tad izlūkošanas virsnieks pēta personas, kas strādā šāda vajadzīgajā uzņēmumā un noskaidro, kuri no strādājošajiem ir ar raksturīgajām vājībām. Kādām? Piemēram, cieš no hroniska naudas trūkuma. Ir neapmierināti ar savu darbu, jūtas nenovērtēti, atstāti novārtā. Kad šie „neapmierinātie“ ir apzināti, tad sākas aģenta medības.
Piemēram sporta zālē pienāk klāt „kāds čalis“, kurš uzslavē par labiem muskuļiem, spēku vai izturību. Pēc tam uzaicina iemalkot kopā aliņu un tā „neapmierināts cilvēks“ nemanāmi iepazīstas ar aģentu vervētāju. Tas notiekot uz komplimentu bāzes. Pēc tam upuris jeb nākamais aģents sāk saņemt mazas dāvaniņas, jo „mednieks“ jeb svešas valsts izlūkdienesta aģents, prot tēlot draugu. Vēlāk sāk lūgt upurim izdarīt mazas, neuzkrītošas lietiņas. Tas notiek pamazām un ilgstoši. Tikai vēlāk „draugs“ pēkšņi sāk pieprasīt piegādāt sev konkrētu slepenu informāciju. Brīdī, kad cilvēks piekrīt šādam piedāvājumam, viņš faktiski ir pārvērties par spiegu un strādā citas valsts labā. Agrāk – „aukstā kara“ apstākļos, Padomju Savienība un Varšavas pakta valstis spiegošanai izmantoja sievietes – „līgavas“ un vīriešus „līgavaiņus“. To dēvē par tā saucamo „Romeo tīklu“, kad prostitūtas izmanto savus klientus sensitīvas informācijas vākšanai jeb aģenti (spiegi) laulājās ar vajadzīgo valstu vēstniecību sekretārēm, lai izpumpētu vajadzīgo materiālu. Vai vervētāji mēdz novest savaņgoto cilvēku bezizejā? Jā, tas esot pats galvenais – kompromitēt, pārbiedēt un iedzīt stūrī.
Kāpēc tieši Aleksandrs?
Pagaidām tiesas materiāli neziņo, kāpēc tieši viņš piegādāja krieviem informāciju četrus gadus pēc kārtas. Viņam pašam liekas, ka nekas slikts nav noticis un savu vainu Aleksandrs turpina noliegt arī tagad. Tā kā apsūdzības teksts pilnībā netiek publiskots, mēs varam tikai minēt, par ko ir runa. Zināms ir tikai tas, ka Jevgēņijs Umerekno ir izraidīts no Zviedrijas kā Krievijas Federācijas ārvalstu izlūkdienesta (SVR) jeb bijušās KGB pirmā daļas izlūkošanas virsnieks un vairs nestrādā kā kultūras un zinātnes atašejs vēstniecībā Stokholmā. Starp citu viņš ieradās kā diplomāts Krievijas vēstniecībā no Vācijas 2016.gadā, kur tika apsūdzēts līdzīgās „faktu vākšanas“ aktivitātēs. Pirms tam darbojies ilgstoši Turcijā un Šveicē. Umerenko tipa vervētāji strādā praktiski visās valstīs un viņu uzdevums ir sagādāt „Vairogam“ maksimāli daudz uzticamas un pārbaudītas informācijas par tēmām, kas nepieciešamas Kremlim. Tātad pakļaut uz „izsūkt“ cilvēkus, kas ir tuvu varai, noslēpumiem, ietekmei un nozīmīgas informācijas avotiem. Spiega pats galvenais uzdevums ir atrast šādus cilvēkus ārzemēs un tos izmantot maksimāli. SVR ir pakļauta Vladimiram Putinam un kā norādīja Gordons Korera savā grāmatā „Krievi mūsu vidū“ (Russians Among Us, 2010), šī organizācija tur savus aktīvos un pasīvos spiegus degpunktā daudzās valstīs un caurmēra krievam šāds darbs skaitās varoņa cienīga nodarbošanās. Tāpēc Krievijas vēstniecība Zviedrijā vai Ārlietu ministrija Maskavā šo lietu nekomentē un šis nav nedz pirmais nedz pēdējais pieķertais vervētājs Zviedrijā no Kremļa „zirnekļu tīkla“.
Kurus nozvejo ārzemju specdienesti?
Jau norādīju, ka naudas trūkums mēdz būt pirmais iemesls, taču spiegus uzrunā arī sekss un politika. Piemēram, zviedru nodevēju un krievu spiegu Stīgu Berlingu un amerikāņu Džonu Valkeru iesaistīja spiegošanā tieši šie apstākļi. Pavisam nesen – martā kāds itāliešu jūras spēku virsnieks tika pieķerts auto garāžā Romā brīdī, kad viņš nodeva USB zibatmiņu ar 181 slepeniem dokumentiem krievu militārajam atašejam par 5000 eiro. Kāpēc? „Tāpēc, ka mums ļoti vajadzēja naudu!“ – vēlāk neslēpa viņa sieva medijiem. Bulgārijā martā tika aizturēti jau seši cilvēki par to paši. Pieci no viņiem strādāja Bulgārijas aizsardzības struktūrās un daži bija saistīti arī ar militāro izlūkošanu. Savus nozagtos dokumentus viņi pārdeva diviem krievu spiegiem. Pēc tam Bulgārija izraidīja divus Krievijas diplomātus.
Vai spiegošana pieaug?
Zviedru avoti to apliecina. Spiegu esot daudz vairāk nekā agrāk, bet metodika tā pati. Aktīvākās šajā jomā ziemeļvalstīs esot Krievija, Ķīna un Irāna. Viss sākas ar piemērotu cilvēku izraudzīšanu, tam seko draudzība ar vervētāju. Parasti visērtākā pieeja ir sports, fiziskās aktivitātes. Arī pašmāju Nikolajs Neilands savulaik tuvojies saviem zviedru aģentiem (aukstā kara apstākļos), spēlējot ar viņiem tenisu. Tālāk seko alkohola kāpnes. Pirmajā stadija nozīmē krievu degvīns, otrā – viskijs un trešā – konjaks. Ja ziņotājs saņem naudu un konjaku, tad tas nozīmē, ka tas ir jau aģents un reāli strādā svešas valsts labā.
Vai ir cilvēki, kurus nav jēgas aģitēt par ziņu pienesējiem? Jā, tādi pastāv. „ Ja vīrietis nedzer alkoholu, ja viņam nevajag piedāvāt glītas sievietes vai naudu, ja viņam nav nekādu politisku problēmu un šī persona ir apmierināta ar savu dzīvi, tad šādu indivīdu nevajag vervēt“ – tā raksta bijušais Mossad aģents Viktors Ostrovskis grāmatā „Ar nodevību kā ieroci“.
Ko īsti Krievija pirka no „Aleksandra“? Kāda informācija tai bija vajadzīga? Eksperts Jans Tornkvists domā, ka šeit ir runa par nākotnes tehnoloģijām, kuras var izmantot gan miera, gan arī kara apstākļos. Šajā gadījumā Aleksandrs pārdeva informāciju par 18 000 eiro skaidrā naudā un izmeklēšanā piedāvājusi tiesas procesam materiālus, kas savākti 4 gadu garumā. Taču viss savāktais materiāls netiek publiskots un mēs varam tikai minēt pārdotās informācijas saturu un nozieguma apjomus. Iespējams, ka ir runa par radikāli jauniem motoriem un bez vadītāja automobiļiem industrijas vajadzībām.
Ja katrs trešais diplomāts ir spiegs, tad jāsāk daudz kritiskāk raudzīties uz šiem ļaudīm, kas pārvietojas pāri robežām ar diplomātiskajām pasēm. Vai viņi ir mūsu cieņas vērti?
Vēl svarīgi atzīmēt, ka šī „Aleksandra lieta“ ir grandioza krievu izlūkdienesta izgāšanās. Nepamanīja sekotājus, iekrita lamatās un pirka cenzētu informāciju. Savādi, ka valsts prezidenta vadībā, SVR tomēr turpina kļūdīties un iekrist ar un bez diplomātijas izkārtnes.