Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

Skaudība

Skaudība

2014.gada 22.jūlijā

(turpinājums)

Skaudības līkloči

Novilkt taisnu līniju bez lineāla nav viegli. Skrienot no punkta A uz punktu B, skauģis nekad neskrien taisni uz priekšu. Viņš paskrien, apstājas. Paraugās atpakaļ. Pēc tam jož nedaudz pa labi. Tad palecas un skrien tālāk pa kreisi. Skaudības līkločos mēdz slēpt pēdas.

Skaužot mēs iekšēji aizbarikādējamies pret riskanto pasauli, kurā pastāv reāli draudi zaudēt. Ik dienas esam nobažījušies par to, lai ”kāds” nesāk apdraudēt mūs kā vērtību.

Cilvēks skaužot aizsargājas. Skaudība ir ierocis un ar to var rīkoties dažādi. Visizplatītākais paņēmiens ir nr 1 – publiski atteikties no sava iecerētā mērķa, lai, neizdošanās gadījumā, citiem nebūtu iemesla izsmiet. Piemēram, Jums patīk kāda skaista meitene, taču apzināti atsakāties par labu viņas neglītajai draudzenei, lai (atraidījuma gadījumā) neizskatītos smieklīgi sabiedrības acīs. Jums ir bail riskēt. Tāpēc izvēlaties drošāko ceļu ”ņemat par sievu mazāk glīto draudzeni” un apzināti atsakāties no savas mūža mīlestības. Tā teikt – labāk vārna rokā, nekā zīle kokā. Pēc tam visu mūžu dzīvojat kopā ar ”vārnu” un mēģināt iegalvot sev un apkārtnei, ka ”visas zīles ir palaistuves” un, ka Jūsu izvēle ir ”drošs risinājums” un ”stabilai investīcija nākotnei”, lai gan pa kluso skaužat ”zīles” veiksmes un ciešat no tā, ka laimes vietā izvēlējāties ”drošu” garlaicību.

Paņēmiens nr 2 – spēlēt vienaldzību jeb matrica ”citu panākumi nav sasniegumi uz mani neattiecas”. Piemēram – Jūsu kaimiņš ir uzvarējis motokrosā, bet jūs viņam (uzslavas vietā) deklarējiet, ka Jums motokross ir vienaldzīgs un no tā (attiecīgi) izriet, ka jums ir vienaldzīga arī viņa uzvara mačos. Tā teikt – ”tas nav nekas!”. Šādā kārtā visus citu cilvēku panākumus ”iespējams” devalvēt līdz nullei un padarīt nenozīmīgus. Līdz ar to visi citu cilvēku panākumi ir ērti noēvelējami līdz saknei un kļūst nenozīmīgi gan Jums, gan arī apkārtnei (ja viedoklis ir publiski pieejams un reprezentatīvs arī citiem).

No šejienes izriet skaudības postošā ietekme uz būtiski sabiedriski politiskiem procesiem valstī, kad viens iekšēji aktīvs un publiski atpazīstams skauģis var panākt neskaitāmu talantīgu cilvēku panākumu devalvāciju. Ar šo tiek radīta situācija, ka talantīgiem, spējīgiem un īpaši apdāvinātiem cilvēkiem nav vietas nedz valsts, nedz pašvaldību vai sabiedrisko organizācijas vadības sistēmā, jo viņus laicīgi ”izravē” ietekmīgu personu skaudība. Rezultātā vislabāko administratīvo karjeru spēj realizēt iespējami neuzkrītoši, pelēki, neizteiksmīgi un mazapdāvināti politiķi uz vadītāji. Tie, kas neizraisa apkārtējo skaudību pret sevi. Viduvējības.

Nr. 3 – zibenīgi novilkt apskaužamo personu zem sava līmeņa. Tā teikt – ”man ari piedāvāja rakstīt doktora disertāciju, tikai es to nevēlējos”. Šajā brīdī jaunā, talantīgā zinātnieka aizstāvētais promocijas darbs un padarītā darba vērtība tiek ”noēvelēta līdz saknei” un devalvēta līdz nevajadzīgam absurdam. Tas ko jaunais censonis ir izdarījis, kļūst nevērtīgs un pārvēršas absurdā.

Skaudība ir paņēmienu kopums, kas palīdz izvairīties no pazemojošas salīdzināšanas ar citu personu. Tātad aizsardzības mehānisms, kas palīdz nogrūst no uzvaras pjedestāla visus, kas tur uzkāpuši. Izņemot mūs pašus. Cilvēka vajadzība novērtēt visu, attiecībā pret sevi, ir skaudības pirmais pakāpiens. Tās uznirst ikvienā dzīvē brīdī, kad acu priekšā paveras kas iekārojams. Nākamais solis ir salīdzināt – vai tas ir labāk vai sliktāk nekā man? Šajā brīdī ieslēdzas arī paralēlais – aizsardzības mehānisms, kas pieprasa neakceptēt neko, kas ir pārāks par mani pašu. Koncentrējoties (fokusējoties) uz cilvēku, kas ir piesaistījis mūsu uzmanību un ir iekāres objekts, enerģija pārtop savā pretmetā un sadeg iekšēja naida liesmās, jo šis cilvēks ir sasniedzis to, kas mums nav izdevies un tāpēc ir iznīcināms kā traucējošs elements.

Skaudība ir ir fenomenāls nemateriāls mehānisms. Tas būtiski bremzē mūsu ikdienas progresu, labklājību, pārticību. Tas izraisa nelaimes, konfliktus, karus un postu, taču nopietni neviens ar šo psiholoģijas perversitāti nav cīnījies. Vienkārši tāpēc, ka skaudīgi esot visi – sākot no amēbām un beidzot ar ziloņiem un šo īpašību gadsimtiem ritot, sāk uzskatīt par normālu parādību visās sabiedrībās. Tieši tāpat kā elpošanu vai pārtikas uzņemšanu. Tā tiek pieņemts. Cilvēkus ieskaitot.

Dažādu pagātnes filozofu darbos var sastapt pievēršanos skaudībai. Novērot mēģinājums to definēt. Piemēram, Aristotelis savā otrajā retorikas grāmatā raksturo skaudību kā sāpes, kuras izraisa salīdzinājums ar citu (līdzvērtīgu = viena ranga) personu brīdī, kad tā gūst panākumus.

Par skaudību raksta arī Akvīnas Toms savā Summa Theologiae II-II. Quaestio trigesimasexta. Viņš nosauc skaudību par nelaimi (tristitia) saistībā ar kāda cita labklājību. Cita cilvēka panākums tātad izraisa skauģī nelaimi jeb est diminutium propriae gloriae vel excellentiae.

Spinozam skaudība nozīmē naidu. Pēc viņa domām nelāgā īpašība noskumt, ja kādam citam klājas labāk un sūroties par cita cilvēka panākumiem, nav nekas cits kā melns naids.

Dekarts mēģina iedziļināties skaudības procesā un nodala divas skaudības formas: 1) pamatoto skaudību un 2) nepamatoto skaudību. Pirmā esot godīgu noteikumu pārkāpums, bet otrā ”baltā skaudība”. Tai pat laikā viņš atzīst, ka cilvēce reti ir godprātīga un taisnīga savos spriedumos. Skat. Les passions de làme. Bibliotehéque des textes philosophiques. Paris.1955.

Emanuels Kants skaudību uzskata par tendenci ciest dēļ citu cilvēku panākumiem arī tad, ja šie panākumi nekādi neietekmē pašu skauģi. Skat. Grundläggning av sedernas metafysik. Daidalos. Lund. 1987.

John Rawls raksta, ka cilvēki apskauž tos, kas ir par viņiem labāki. Mēs esot gatavi atņemt šiem apskaužamajiem cilvēkiem visas viņu priekšrocības arī tad, ja tāpēc paši ko zaudētu. Skat. A theory of justice, Clarendon Press. London. 1972.

Skaudība ir bezjēdzīga un neproduktīva nodarbošanās. Protesta forma pret mūsu metafizisko nespēju būt patstāvīgiem.Taču šis protests nav taisnīgs. Drīzāk gan liekulīgs mēģinājums saglabāt savas iedomas, neraugoties uz dzīves reāliju reālo plūdumu. Tas atgādina zagļa loģiku – sāpes par to, ka jāatdod atpakaļ īpašniekam nozagtais laupījums. Šajā brīdī zaglis= skauģis pēkšņi vēlas, lai ”visi spēlē godīgi”, taču pats tajā nespēj godīgi piedalīties. Viņš uzskata, ka krāpjas un šmaucās visi pārējie tikai ne viņš pats un, pie kam, netic nevienam tieši tāpat kā netic pats sev.

Skaudība var sākt savu melno darbu cilvēkā arī bez samērošanās ar kādu citu konkrētu personu. Tā var ieslēgties arī tad, kad sabiedrība nav pret mums pietiekoši labvēlīga un pretimnākoša. Tātad – mūs neatzīst. Mūs neciena! Par to mēs atriebjamies visiem un izplatām indi kā garaiņus ap sevi kas saindē un paralizē vispirms jau paša skauģa dzīvi. Taču to jūt arī apskaustā persona.

Skaudības indīgie izgarojumi ievaino un saindē arī uzvarētājus un veiksminiekus, kas pēkšņi vairs nejūtas pietiekoši labi un pietiekami arī savā vislielākajā uzvarā un panākumos. Skaudība ir agresivitāte. Ja skauģu ir daudz, tad rēķinieties ar ātru nāvi. Apkārtējo skauģu naida izgarojumi biezā slānī iznīcinās visu, kas ir lielisks, perfekts, daiļš vai neatkārtojams. Tas izskatās tā – jūs cīnāties, cenšaties un sasniedzat zināmus, lieliskus rezultātus, taču apkārtne par to nevis uzslavē, bet nosoda. Jūs gaidāt uzslavu, bet saņemat nosodījumu. Jūs cerat uz atzinību, bet saņemat izsmieklu un nosodījumu. Jūs jautājat pieklājīgi, bet saņemat pretī rupjību. Ja pamēģināsiet šādā brīdī dubultot savu apņēmību un sasniegt vēl vairāk,tad rēķinieties ar naidu no kolēģu, radu, draugu un pārējo apkārtējo puses. Starp citu, tieši tie, kam būtu jāatbalsta, šādos – skaudības apogejas brīžos reaģē visļaunāk – novēršas no jums. Tā teikt – jūs saņemat sodu par to, ka esat sasniedzis nepieklājīgi daudz.

Skaudības agresivitāte plīvo gaisā. To jūt visi. Gan skaudēji gan apskaustais. Stāvot ar zelta medaļu kaklā uz apbalvošanas pjedestāla augstāka pakāpiena, var redzēt šo skaudības indes izgarojumus. Tie ceļas augšup un piepilda telpu kā neizturama smaka un izkropļo apkārtējo sejas. Skaudība krāso pat vēstules. Saņemot skaudības piesātinātus indes tekstus, pat burti sašķiebjas no neredzama spēka un no rakstāmpapīra lēni zemē birst skauģa aizvainojums kā pelēkas smiltis. Pat sveces apdziest no skaudības izgarojumiem. Esat pamanījuši?

Uz datora ekrāna skaudība izskatās nedaudz citādi. Kā? Par to nākamajā turpinājumā. 🙂

Kā piedzimst skaudība. 16. jūlija pārdomas.

Dārzs

2014.gada 16.jūlijā

Pa ceļam no jūras uz mājām mums jāiet garām lieliski iekoptam kaimiņu dārzam. Rozes tajā zied visā savā krāšņumā, pārējās puķesi sakārtojušies dekoratīvā dobē gar žoga robežu un priecē ikvienu garāmgājēju.

-Cik skaists dārzs! – saka mana meita, to pirmoreiz ieraugot.

Ļoti skaists! – es piebalsoju un nodomāju, ka ir lieliski, ja pasaule tik tuvu piedāvā mums konfektes acīm. Taču, izrādās, ka visiem tā tas nav. Miķelim šis pats dārzs nepavisam nešķiet apbrīnas vērts. Pēc viņa domām ”tur esot jānomaina ziedi” un ”šeit šīs puķes neiederas” arī ”žogs nekam neder” un ”tur to dīķi viņš būtu racis citādi.” Nē, viņš nekritizējot. Viņš tikai iesakot uzlabot. Galu galā, neesot taču jāapvainojas, ja kāds vēlas piedāvāt labus ieteikumus. Vai ne? Vārdu sakot – nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks. Tā domā MIķelis un viņam līdzīgie.

Tā domā viņi visi ar kopīgo nosaukumu – skauģi.

Kā piedzimst skaudība?

Mūsu vajadzības piedzimst brīdī, kad mēs ko ieraugām un to iekārojam. Visbiežāk tas notiek salīdzinot sevi ar citiem. Mazi bērni salīdzina sevi ar brāļiem un māsām, bērnudārza un skolas biedriem. Pieaugušie tieši tāpat salīdzina sevi (savu dzīves situāciju) ar radiem, kolēģiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām. Reizēm mēs paši sev liekamies labāki, gudrāki daiļāki un bagātāki par citiem. Taču nereti iznāk otrādi – ”citi” iznāk labāki par mums.

No malas izskatās, ka skaudības impulss nāk ”no ārpuses”. Cilvēki ap mums provocē, vilina, samulsina, piespiež salīdzināt to, kas ir viņiem un kā mums nav. Rezultātā mums nekad nav gana un visu laiku vajag to, kas ir citiem. Pat vēl vairāk. Mums nepieciešams apsteigt tos, kas izraisījuši mūsu iekāri, triumfējot un gavilējot pārākumā. Šī dziļi iekodētā vajadzība salīdzināt sevi (savu stāvokli) ar apkārtējiem un vajadzība visiem spēkiem ņemt virsroku pār tiem, kas ir labāki, bagātāki, skaistāki vai gudrāki par mums pašiem, biežāk rada vilšanos nevis gandarījumu. Tā vienkāršā apstākļa dēļ, ka ne vienmēr izdodas apsteigt sava ”parauga” sasniegto. Tādos brīžos pati no sevis ieslēdzas skaudra zaudējuma sajūta, kurai seko, sāpēs, skumjas un dziļa vilšanās, ka iecerēto nav izdevies sasniegt. Lai ”izvilktu sevi ārā” no dziļās pesimisma bedres, kurā paši esam sevi iegrūduši apskaužot kādu cilvēku, kuram kaut kas izdevies labāk, mēs ķeramies pie vispārbaudītākās metodes (skaudības kompensācijas pirmais solis) – mēs devalvējam paskaužamo personu un viņa sasniegumus, iemīdot zemē visu, kas vēl pirms brīža mums šķita apskaušanas vērts. Skaistā sieviete, kuras daiļumam mums tomēr nav izdevies līdzināties, tiek pēkšņi raksturota kā ”izlaidusies palaistuve”, kuras ”skaistums ir mākslīgs” un privātā dzīvē tiek aprakstīta ”kā nožēlojama atkritumu bedre”, uzsverot, ka viņas daiļums nav piešķīris skaistules dzīvei nekādas priekšrocības. Drīzāk gan otrādi – postu.

Faktu sagrozīšana, melīgi apgalvojumi? Protams, ka melīgi, jo skauģis, sevis kompensēšanai, vienmēr izmanto vismelnākos melus. Tieši šis skaudības kompensācijas sirmais solis (salīdzināšanas negatīvais efekts) ir skaudības pirmā jeb pamatsakne.

Skaudības pamatsakne

Cilvēki visos laikos un kultūrās ir salīdzinājuši sevi ar apkārtējiem. Labāk vai sliktāk, virs vai zem manis, vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk. Šo tehniku savās domās mēs piekopjam vai ik dienas. Līdzko mūsu priekšā nostājas jauns klases biedrs, darba kolēģis, paziņa vai pavisam svešs garāmgājējs, mēs to ievietojam savā ”klasifikatorā” un salīdzinām ar sevi. Tātad.

Pirmkārt – vienmēr un visur mēs vēlamies būt vislabākie, pārāki, uzvarētāji, visu cienīti ģēniji un pārcilvēki. Ļoti uzkrītoši to var novērot mazu bērnu aktivitātes ģimenes viesību laikā. Gandrīz vienmēr radu viesībās ir kāds bērns, kas visiem spēkiem cenšas sev pievērst apkārtējo uzmanību un kļūst bezgala nelaimīgs, ja pieaugušie tomēr novēršas un turpina sarunas savā starpā. Šādā brīdī bērns ir gatavs atriebties tieši tāpat kā mazais, hiperaktīvais Juhans, kurš sava vecākā brāļa dzimšanas dienā, aiz bēdām par pieaugušo puišu uzmanības zudumu, pielēja ar krāsu visus sava vecākā brāļa sporta apavus. Tie vairs nebija lietojami.

-Vai tagad esi laimīgs?, – puikam vaicāja māte.

-Jā, tagad viņš man samaksās par visu. Nevarēs vairs spēlēt savu basketbolu! Tā vajag! – atcirta mazais brālis, piesārtušiem vaigiem un samiegtām acīm.

Tas nozīmē, ka mūsu ambīcijām nav robežu. Juhana atriebība brālim par uzmanības neizrādīšanu viņa jokiem un ”burvju mākslinieka trikiem” dzimšanas dienas svinību laikā, nav nekas neparasts. Tur pat līdzās kāds cits skauģis mācēja savas emocijas neizrādīt. Savaldījās. Tāpēc mēs pamanījām tikai mazo mazais Juhanu, kurš ”godīgi uzsprāga”. Nodemonstrēja to, ko jūt vairums no mums – ”kādas man ir dusmas, ka es neesmu viņu acīs svarīgs!”.

Ja mēs nepanākam to, ko vēlamies, tad jūtamies pazemoti, neievēroti un bezvērtīgi. Lai šādu situāciju novērstu, Juhans neatkāpās, bet pieprasīja uzmanību ar protestiem. Citi šajā brīdī, cenšas savaldīties uz novilkt (psiholoģiski) ”lielo brāli” zem sava līmeņa, padarot viņa reputāciju = ietekmi par nevērtību. Lūk beidzot esam nonākuši pie skaudības definīcijas.

Tātad skaudība ir mūsu aizsardzības mehānisms (pašaizsardzība) pret ārējiem kairinājumiem (kas demonstrē kādas citas personas, procesa vērtības pārākumu) tos apzināti devalvējot.

Sakaudība pieprasa samazināt to, ko faktiski apbrīnojam.

Tāda ir skaudība. Tā ir atkāpšanās – apzināti apmelojot un pazemojot ”pretinieku”.

Taču tas nav viegls solis. Galu galā mūsu apbrīnas objekts, kuru tikko esam ”samazinājuši” un ”ieminuši zemē” faktiski turpina dzīvotā tālāk un būt tik pat magnētiski pievilcīgas kā agrāk.

Tas nozīmē, ka skaudība piedzimst brīdī, kad sākam salīdzināt sevi ar savu apbrīnas objektu, kas izrādās par mums pārāks. Tā var būt klases biedra glītāka jaka, māsas jaunā skropstu tuša, kolēģa sieva vai drauga flotā automašīna. Tātad salīdzināšana ir starta situācija skaudības nākšanai pasaulē. Mēs nez kāpēc vienmēr salīdzinām savu jaku, skropstu tušu, savu sievu un vīru un savējo autiņu ar citu īpašumā esošām mantām. Taču šajā nejēdzīgajā salīdzināšanas mirklī aizmirstam, ka varam arī zaudēt. Jau pašā sākumā jārēķinās, ka pēc samērošanās ar ”izraudzīto objektu” gala rezultāts var nebūt mums pozitīvs. Mēs varam apmaldīties ”trijās priedēs”.

Tā var notikt.

Skaudības tehnoloģija. Vai vajag grāmatu?

Skaudības posts

Skaudības posts

2014.gada 10.jūlijā

Man šķiet, ka ir pienācis laiks uzrakstīt grāmatu par skaudību.

Kaut vai tāpēc, ka tā ir viena no pašām izplatītākajām parādībām mūsu sabiedrībā.

Es to sajūtu ik uz soļa, un redzu cik daudz posta tā nodara mums visiem.

Mūsu nepiepildāmā vajadzība sasniegt to, kas ”ir otram” nereti noved pie izmisuma un ciešanām. To rezultātā tiek iznīcināti cilvēki, kas ir talantīgāki, gudrāki, spējīgāki un daiļāki par pelēko vairākumu. Viņus iznīcina un nomelno, iemīda zemē un apkauno apzināti viena vienīga iemesla dēļ – tāpēc, ka tie ir labāki par pašu skauģi. Tātad – rada diskomfortu pelēkajai viduvējībai.

Skaudības procesa rezultātā skauģis savas ciešanas deleģē apskaustajam dažādos veidos: fiziski, morāli, materiāli. Ir interesanti izsekot šos ”skaudības tehnoloģijas” procesus.

Kā tas notiek?

Brīdī, kad ”kādam” neizdodas sasniegt iecerēto un apsteigt ”to otru”, notiek apskaustās personas apzināta publiskā samazināšana un degradēšana, kas ir ļoti raksturīga parādība visās sabiedrībās. Ļoti iecienīta arī pie mums Latvijā.

Citu – talantīgāku un gudrāku cilvēku nozīmes un būtības devalvēšana ir pirmā skaudības sakne. Taču ir arī citas.

Piemēram – vēlmē salīdzināt sevi ar citiem. Savu vērtību mēs nereti nosakām salīdzinot sevi ar apkārtējiem.

Skaudība dzimst bērnībā

Skaudība dzimst bērnībā

Šis process sākas jau bērnībā – mēs salīdzinām sevi ar brāļiem, māsām un vēlāk ar kolēģiem, kaimiņiem, populāriem ļaudīm. Visos vecumos un visos laikos.

Kāpēc mums ir tik svarīgi to darīti – salīdzināt sevi ar citiem un tieši salīdzinot konstatēt savu patieso vērtību? Laikam tāpēc, ka tā ir visvieglāk?

Salīdzināt lielāku sēni ar mazāku, lētāku auto ar dārgāku , gudrāku cilvēku ar neveiksminieku, lai noskaidrotu sev lietu vērtības kārtību… Ja salīdzināšanai izmantota olekts izrādās labāka, gudrāka, daiļāka un talantīgāka, tad jūtamies nepelnīti pazemoti, noniecināti un bezvērtīgi. Tas nozīmē, ka iznīcinot ap mums visus, kas ir labāki un spējīgāki par mums pašiem, mēs radam priekšnosacījumus patiesi laimīgai dzīvei ”neuzkrītoša pelēka fona” vidē. Politikā šie procesi izslēdz no ierindas ļoti spilgtas un intelektuāli žilbinoša personības, tas pats novērojams zinātnē, mākslā un kultūrā. Tas nozīmē, ka tieši skaudība ir tā, kas met sprunguļu arī mūsu valsts un sabiedrības attīstības un progresa ceļā pie labākas un pārtikušā kas nākotnes. Mums vajadzētu atrast šos ļoti talantīgos cilvēkus un pielikt pie valsts stūres, izmantojot viņu talantu un prasmes visas sabiedrības labā. Taču mēs rīkojamies pretēji – viņus iznīcinām. Lai nenosmaktu savās skaudības važās, cilvēks šādos gadījumos cenšas spožo personību publiski pazemināt zem sava līmeņa.

Skaudības slodze sabiedrībā

Skaudības slodze sabiedrībā

Tieši šī vēlme otru – labāku, veiksmīgāku un daiļāku cilvēku pazemināt ”zem sevis”, tā teikt – devalvēt tā patiesu vērtību ir ļoti izplatīts aizsardzības mehānisms, ir pirmā indivīda skaudības postošā izpausme pret savu sabiedrību.

Vai man turpināt rakstīt šo grāmatu par skaudību? Vienkārši parādīt cik postoša ir šī ”ļoti cilvēcīgā īpašība” un cik svarīgi ir ar to cīnīties arī mūsu Latvijas sabiedrībā. Esmu uz starta līnijas. Vai turpināt?

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?