Kā piedzimst skaudība. 16. jūlija pārdomas.

Dārzs

2014.gada 16.jūlijā

Pa ceļam no jūras uz mājām mums jāiet garām lieliski iekoptam kaimiņu dārzam. Rozes tajā zied visā savā krāšņumā, pārējās puķesi sakārtojušies dekoratīvā dobē gar žoga robežu un priecē ikvienu garāmgājēju.

-Cik skaists dārzs! – saka mana meita, to pirmoreiz ieraugot.

Ļoti skaists! – es piebalsoju un nodomāju, ka ir lieliski, ja pasaule tik tuvu piedāvā mums konfektes acīm. Taču, izrādās, ka visiem tā tas nav. Miķelim šis pats dārzs nepavisam nešķiet apbrīnas vērts. Pēc viņa domām ”tur esot jānomaina ziedi” un ”šeit šīs puķes neiederas” arī ”žogs nekam neder” un ”tur to dīķi viņš būtu racis citādi.” Nē, viņš nekritizējot. Viņš tikai iesakot uzlabot. Galu galā, neesot taču jāapvainojas, ja kāds vēlas piedāvāt labus ieteikumus. Vai ne? Vārdu sakot – nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks. Tā domā MIķelis un viņam līdzīgie.

Tā domā viņi visi ar kopīgo nosaukumu – skauģi.

Kā piedzimst skaudība?

Mūsu vajadzības piedzimst brīdī, kad mēs ko ieraugām un to iekārojam. Visbiežāk tas notiek salīdzinot sevi ar citiem. Mazi bērni salīdzina sevi ar brāļiem un māsām, bērnudārza un skolas biedriem. Pieaugušie tieši tāpat salīdzina sevi (savu dzīves situāciju) ar radiem, kolēģiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām. Reizēm mēs paši sev liekamies labāki, gudrāki daiļāki un bagātāki par citiem. Taču nereti iznāk otrādi – ”citi” iznāk labāki par mums.

No malas izskatās, ka skaudības impulss nāk ”no ārpuses”. Cilvēki ap mums provocē, vilina, samulsina, piespiež salīdzināt to, kas ir viņiem un kā mums nav. Rezultātā mums nekad nav gana un visu laiku vajag to, kas ir citiem. Pat vēl vairāk. Mums nepieciešams apsteigt tos, kas izraisījuši mūsu iekāri, triumfējot un gavilējot pārākumā. Šī dziļi iekodētā vajadzība salīdzināt sevi (savu stāvokli) ar apkārtējiem un vajadzība visiem spēkiem ņemt virsroku pār tiem, kas ir labāki, bagātāki, skaistāki vai gudrāki par mums pašiem, biežāk rada vilšanos nevis gandarījumu. Tā vienkāršā apstākļa dēļ, ka ne vienmēr izdodas apsteigt sava ”parauga” sasniegto. Tādos brīžos pati no sevis ieslēdzas skaudra zaudējuma sajūta, kurai seko, sāpēs, skumjas un dziļa vilšanās, ka iecerēto nav izdevies sasniegt. Lai ”izvilktu sevi ārā” no dziļās pesimisma bedres, kurā paši esam sevi iegrūduši apskaužot kādu cilvēku, kuram kaut kas izdevies labāk, mēs ķeramies pie vispārbaudītākās metodes (skaudības kompensācijas pirmais solis) – mēs devalvējam paskaužamo personu un viņa sasniegumus, iemīdot zemē visu, kas vēl pirms brīža mums šķita apskaušanas vērts. Skaistā sieviete, kuras daiļumam mums tomēr nav izdevies līdzināties, tiek pēkšņi raksturota kā ”izlaidusies palaistuve”, kuras ”skaistums ir mākslīgs” un privātā dzīvē tiek aprakstīta ”kā nožēlojama atkritumu bedre”, uzsverot, ka viņas daiļums nav piešķīris skaistules dzīvei nekādas priekšrocības. Drīzāk gan otrādi – postu.

Faktu sagrozīšana, melīgi apgalvojumi? Protams, ka melīgi, jo skauģis, sevis kompensēšanai, vienmēr izmanto vismelnākos melus. Tieši šis skaudības kompensācijas sirmais solis (salīdzināšanas negatīvais efekts) ir skaudības pirmā jeb pamatsakne.

Skaudības pamatsakne

Cilvēki visos laikos un kultūrās ir salīdzinājuši sevi ar apkārtējiem. Labāk vai sliktāk, virs vai zem manis, vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk. Šo tehniku savās domās mēs piekopjam vai ik dienas. Līdzko mūsu priekšā nostājas jauns klases biedrs, darba kolēģis, paziņa vai pavisam svešs garāmgājējs, mēs to ievietojam savā ”klasifikatorā” un salīdzinām ar sevi. Tātad.

Pirmkārt – vienmēr un visur mēs vēlamies būt vislabākie, pārāki, uzvarētāji, visu cienīti ģēniji un pārcilvēki. Ļoti uzkrītoši to var novērot mazu bērnu aktivitātes ģimenes viesību laikā. Gandrīz vienmēr radu viesībās ir kāds bērns, kas visiem spēkiem cenšas sev pievērst apkārtējo uzmanību un kļūst bezgala nelaimīgs, ja pieaugušie tomēr novēršas un turpina sarunas savā starpā. Šādā brīdī bērns ir gatavs atriebties tieši tāpat kā mazais, hiperaktīvais Juhans, kurš sava vecākā brāļa dzimšanas dienā, aiz bēdām par pieaugušo puišu uzmanības zudumu, pielēja ar krāsu visus sava vecākā brāļa sporta apavus. Tie vairs nebija lietojami.

-Vai tagad esi laimīgs?, – puikam vaicāja māte.

-Jā, tagad viņš man samaksās par visu. Nevarēs vairs spēlēt savu basketbolu! Tā vajag! – atcirta mazais brālis, piesārtušiem vaigiem un samiegtām acīm.

Tas nozīmē, ka mūsu ambīcijām nav robežu. Juhana atriebība brālim par uzmanības neizrādīšanu viņa jokiem un ”burvju mākslinieka trikiem” dzimšanas dienas svinību laikā, nav nekas neparasts. Tur pat līdzās kāds cits skauģis mācēja savas emocijas neizrādīt. Savaldījās. Tāpēc mēs pamanījām tikai mazo mazais Juhanu, kurš ”godīgi uzsprāga”. Nodemonstrēja to, ko jūt vairums no mums – ”kādas man ir dusmas, ka es neesmu viņu acīs svarīgs!”.

Ja mēs nepanākam to, ko vēlamies, tad jūtamies pazemoti, neievēroti un bezvērtīgi. Lai šādu situāciju novērstu, Juhans neatkāpās, bet pieprasīja uzmanību ar protestiem. Citi šajā brīdī, cenšas savaldīties uz novilkt (psiholoģiski) ”lielo brāli” zem sava līmeņa, padarot viņa reputāciju = ietekmi par nevērtību. Lūk beidzot esam nonākuši pie skaudības definīcijas.

Tātad skaudība ir mūsu aizsardzības mehānisms (pašaizsardzība) pret ārējiem kairinājumiem (kas demonstrē kādas citas personas, procesa vērtības pārākumu) tos apzināti devalvējot.

Sakaudība pieprasa samazināt to, ko faktiski apbrīnojam.

Tāda ir skaudība. Tā ir atkāpšanās – apzināti apmelojot un pazemojot ”pretinieku”.

Taču tas nav viegls solis. Galu galā mūsu apbrīnas objekts, kuru tikko esam ”samazinājuši” un ”ieminuši zemē” faktiski turpina dzīvotā tālāk un būt tik pat magnētiski pievilcīgas kā agrāk.

Tas nozīmē, ka skaudība piedzimst brīdī, kad sākam salīdzināt sevi ar savu apbrīnas objektu, kas izrādās par mums pārāks. Tā var būt klases biedra glītāka jaka, māsas jaunā skropstu tuša, kolēģa sieva vai drauga flotā automašīna. Tātad salīdzināšana ir starta situācija skaudības nākšanai pasaulē. Mēs nez kāpēc vienmēr salīdzinām savu jaku, skropstu tušu, savu sievu un vīru un savējo autiņu ar citu īpašumā esošām mantām. Taču šajā nejēdzīgajā salīdzināšanas mirklī aizmirstam, ka varam arī zaudēt. Jau pašā sākumā jārēķinās, ka pēc samērošanās ar ”izraudzīto objektu” gala rezultāts var nebūt mums pozitīvs. Mēs varam apmaldīties ”trijās priedēs”.

Tā var notikt.

6 thoughts on “Kā piedzimst skaudība. 16. jūlija pārdomas.

  1. Interesants fakts no vēstures. Mūža beigās Gēte atzina, ka nav tāda
    netikuma, uz ko viņš “nejustos spējīgs”, izņemot skaudību.

    Kur lai pašpietiekams cilvēks (arī visparastākais) lai ņem impulsu skaudībai?
    Protams, nevienam pilnvērtīgam cilvēkam nekas cilvēcisks nav svešs. Bet
    skaudība kā viena no personības dominantēm?

    E. Fromma “egoisma definīcija” (visprecīzākā “Bēgšanā no brīvības”) ir ļoti
    tuva skaudības jēdzienam. Viņaprāt šis fenomens rodas no nespējas mīlēt
    sevi pašu.

    Kādreiz bija tāds jauks radioraidījums – “Siluets”. Vienā “Siluetā” Andris Buiķis
    izteicās, ka tikai apm. 3% cilvēku ir dziļāka interese par savu iekšējo pasauli un
    visu, kas ar to saistīts; vēl apm.16% ir noturīga interese par naudu. (Šie dati
    saskan ar vairākiem socioloģiskiem pētījumiem). Vai kāds brīnums, ka 80%
    apskauž 20%? Par ko? Par to, ka 20% ir kaut kas SAVS, kaut kas AUTENTISKS.
    Protams, viņi apskauž arī viens otru,bet tas jau būtu pārāk garlaicīgs stāsts…

    Vai var apskaust Alenu Delonu (pemēra pēc), ja cilvēkam ir VIŅA PAŠA unikalitāte?

  2. Bet skaudība taču ir dieviška īpašība! Atēna un Hēra taču bija dieviešu elite, bet skaužot ka Afrodīte skaistāka, panāca Trojas nopostīšanu.
    Ja nebūtu skaudība – nebūtu Iliāda, Odiseja… un ja piekrīt Vergīlija hipotēzei, ka romieši cēlušies no Eneja, tad iznāk ka bez šo divu dieviešu skaudības nebūtu Roma – sekojoši, Eiropas civilizācija būtu pavisam savādāka!
    Tātad, iznāk ka Eiropas kultūra, civilizācija radusies no skaudības. Divu dieviešu skaudības.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s