O, beware, my lord, of jealousy; It is the green-eyed monster jeb dzeltenās jakas stāsts

 

 

 

 

 

 

 

Piedāvāju fragmentu no grāmatas: „Skaudība”  

Todien nokrišņi Itālijas ziemeļos ieradās negaidot. Aiz loga sāka grabēt lietus lāses, kas sitās pret rūti. Iecerētais pārgājiens kalnos šķita izgāzies. Visiem viesiem nebija līdzpaņemtas lietus jakas. Tāpēc mājas saimnieki sāka meklēt iztrūkstošās pa skapjiem. Pēc brīža atradās maza koši dzeltena jaka pusaudzim un trīs lietusmēteļi pieaugušajiem. Viesīgo saimnieku meitai Lūcijai dzeltenā gumijas jaka bija kļuvusi par mazu, taču pusaudzei Annai tā lieti noderēja. Viņa uzvilka aizlienēto apģērbu un tajā izskatījās vienkārši lieliski. Anna priecājās par jaunieguvumu un mēs pārējie ieteicām viņa piedalīties ar šo gumijas jaku nākošajā skaistuma konkursā. Pēkšņi notika kas neparedzēts – Lūcija skarbi pieprasīja savu apģērba gabalu atpakaļ. Meitenes seja bija piesarkusi un no mutes izlauzās kategoriskās frāzes:„ Velc nost! Es savu apģērbu citiem nedodu!”. Rokas strauji sagrāba jaku, kas aši tika norauta no Annas pleciem. Ar laupījumu rokā meitene aizjoza uz savu istabu. Palikušie mēģināja attaisnot šo emocionālo eksploziju ar „pieķeršanos savām drēbēm” vai pusaudžu kaprīzi, bet es steidzos Lūcijai pakaļ.

  • Kas par lietu? Kāpēc tu neatļauj Annai uzvilkt savu veco, nolietoto jaku?
  • Tāpēc, ka viņa manā jakā pārāk labi izskatās! – nekautrējās atzīt Lūcija. Vienlaikus pa bērnistabas durvīm ienāca viņas vecāki. Mamma piesteidzās pusaudzei klāt un viņu spēcīgi un skaļi iepļaukāja.
  • Kāds kauns, ka mana meita ir tik skaudīga! Tu esi nejauka, skaudīga meitene. Man kauns, ka es Tevi esmu izaudzinājusi par skauģi! – viņa klusi čukstēja un abas iešņukstējās.

Pirmajā brīdī gribēju mesties bērnam palīgā, taču māte apņēmīgi pastūma mani nost. Ar skaudību esot jācīnās jau pašā sākumā, citādi šī kaite kļūstot hroniska, – tā apgalvoja izglītota sieviete, kas tikko bija iekaustījusi savu meitu. Pēc viņas domām Lūcija vēl neapzinoties kas šīs ir par sajūtām, kas tik spēcīgi bija viņu pārņēmušas un likušas rīkoties pretēji loģikai. Nezinu vai mammas rīcību var attaisnot, taču sava daļa gudrības šajā viņas solī, protams, ir.

Tātad: Lūcijai jaka vairs nebija vajadzīga. Meitenei tobrīd mugurā bija cita: jauna, zila gumijota jaka, kas kvalitatīvi bija labāka par dzelteno, veco. Tas nozīmē, ka meitene nebija iekārojusi mantu. Viņa satraucās par to, ka vecā, nevajadzīgā dzeltenā jaka bija pievērsusi sabiedrības uzmanību ciemiņmeitenes izskatam. Protams, ka Anna bija glītāka par Lūciju. Jaka bija tā, kas pievērsa uzmanību šim Annas pārākumam. Lūcijas smadzenēs nostrādāja impulsīvs reflekss. Instinkts. Neapzināta reakcija. Tieši tāpat kā mazais Pēteris brāļa dzimšanas dienā, arī Lūcija šajā viesību brīdī, nespēja apslēpt un savaldīt savu skaudību  pret meiteni, kas izskata ziņā bija pārāka par viņu pašu. Viņa norāva jaku, cerot, ka tad otra meitene būs līdzvērtīgākā situācijā. Taču vecāki iejaucās un neļāva viņai attaisnot savu skaudību. Māte pieprasīja atzīt meitai neglītu rīcību, cerot, ka šis gadījums izārstēs viņu no skaudības.

Itāļi uzskata, ka skauģim ir jāsit pa pirkstiem. Tā, lai sāp. Man abas meitenes likās vienādi simpātiskas un Lūcijas agresija šķita nevajadzīgi nepamatota. Taču bija tā kā notika.

Tas nozīmē, ka skaudība ir atkarība. No tās būtu cilvēki jāārstē tieši tāpat kā no alkohola, narkotiku vai seksa atkarības. Ja aizvērsim acis skaudības priekšā un izliksimies to neredzam, tad “zaļā briesmoņa inde” lēni un pamatīgi saindēs sabiedrību, kurā atrodamies, nogalinot talantīgos un izvirzot viduvējības.

Ko skauģis pārkāpj?

Skauģis labi redz to pašu ko redzam arī mēs pārējie. Anna ir skaista meitene un dzeltenā jaka viņai lieliski piestāv. Noziegums sāka brīdī, kad Lūcija nespēj savaldīt savu agresivitāti, sajūtoties sliktāka par Annu. Viņa uztver Annu kā konkurenti un cenšas to uzvarēt, atņemot „priekšrocības”, kas šajā gadījumā ir dzeltenā, vecā jaka. Tātad skaudība faktiski eksistē tikai skauģa galvā. Šo iekšējo nepatiku Lūcija vērsa pret meiteni, kura bija atnākusi ciemos un nemaz nevēlējās ar kādu sacensties. Sacensību uzsāka skaudīgā Lūcija pati. Ja mēs viņai jautātu: „Ko Anna tev sliktu nodarījusi, ka esi tik dusmīga?”, tad pusaudzei nebūtu ko atbildēt. Galu galā apskaustās personas gandrīz nekad nav nodarījušas faktiski ko sliktu skauģim. Šis jautājums tā arī paliks retorisks, jo skaudība ir iedomātas sāncensības izraisītās spēcīgās emocijas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Meitene salīdzināja sevi ar iedomāto sāncensi, konstatēja, ka ir zaudējusi un rezultātā viņa radās neizskaidrojamas apvainojuma un bēdu sajūta, par it kā negodīgo cīņas rezultātu. Tātad ciemos ieradusies meitene, kas „nepamatoti” ir daiļāka par saimnieci un tāpēc pievērš sev viesu uzmanību. Šāda iedomātās – „negodīgās” spēles loģika pieprasa sodu un izpaužas agresijā pret apskausto personu.

Kāpēc meitene reaģēja tik emocionāli pret otru pusaudzi, kas viņai neko sliktu nebija izdarījusi. Kāpēc reakcija bija tik sakāpināta? Lūcija pati savā galvā salīdzināja sevi ar glīto Annu un sajutās zaudējusi skaistuma konkursā, kas visos vecumos ir tik svarīga sadzīves sastāvdaļa. Tas meitenē izraisīja apvainojuma, pazemojuma un mazvērtības sajūtu. Rezultātā viņa metās virsū priekšmetam (jakai), kas šo salīdzinājumu (viņai par sliktu) paspilgtināja. Skaudība ir cilvēka īpašība, kuru var neitralizēt ar gudras audzināšanas palīdzību bērnībā un ar redzošu, nosodošu attieksmi sociālajā telpā, kur tā izpaužas ļoti dažādās formās.

 

 

Skaudība ir legāla varmācība/turpinājums

Skaudība

Skaudība

Skaudība kā legāla varmācība
Skaužot skauģis jūtās nelaimīgs un pazemots. Nepalīdz apkārtējo mierinājums, ka ”tas tur” vai ”šī”, nav tev faktiski neko sliktu nodarījuši. Skauģis to nedzird, jo ir nofiksējies pie apskaužamās personas un pats no sava stāvokļa vaļā netiek. Ja nebūtu šī talantīgā puiša vai glītās meitenes, tad skauģa dzīve ritētu tālāk neaptumšota un mierīga. Taču tagad ir citādi. Apskaužamā persona ir sasniegusi kaut ko ”tādu” ko skauģim pašam neizdodas aizsniegt. Tas ir briesmīgi.
Skaistā sieviete, kas tik ļoti patīk jūsu dzīvesbiedram, ir sasniegusi tādu pilnības spožumu, kas jums pašai nav pa spēkam. Enerģiskais darba kolēģis ir sasniedzis tik kolosālus panākumus savā darbā, ka jūs par tādiem varat tikai sapņot. Šie ideālie cilvēki viegli sasniedz to, kas jums pašam smagi izbrienams cauru čūsku purviem un arī vēl tad nebūs droši zināms, vai pūliņi vaiņagosies panākumiem. Taču šai ”padauzai” un ”līdējam” viss izdodas tik viegli un vienkārši, ka ”taisni vai skauž”.
Skaudība piezīžas kā inde.
Jo vairāk skauģa acis seko apskaužamās personas ”alpinismam”, jo vairāk tas vēlas sasniegt to pašu un uzrāpties tais pašos augstumos. Tai pat laikā cerot, ka apskaustā persona beidzot paslīdēs un sāks velties no klints lejup, noripojot zemāk par mūsu pašu līmeni.
Pats svarīgākais – nerunāt par to skaļi. Lai neviens neuzzina skaudības mokas. Apskaustais nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka skauģis cieš tik nopietnas mokas dēļ cita cilvēka panākumiem. Tas nedrīkst notikt. Tā vietā skauģis cenšas darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai iemītu apskausto personu zemē klusi. Nemanāmi. To pazemojot ar indīgām piezīmēm un padarot sasniegto par muļķīgu un nevajadzīgu untumu.

Kāpēc piedzimst skaudība, kas cieš klusumā un baidās izrādīt savu patieso dabu? To pašu, kuru Peteris nekautrējās atzīt Tomasa dzimšanas dienā, svētās dusmās sašķaidot uzdāvināto spēļu mūzikas instrumentu.
Mūsu sabiedrībā nav pieņemts mesties atklāti virsū apskaustajai personai un nežēlīgi to piekaut, ja tai ir izdevies sasniegt vairāk par mums. Līdz šim tas nebija pieņemts. Tagad ir citādi: Uldis mācījās jau otrajā klasē kad kaimiņu Jānis saņēma dāvanā volejbola bumbu. Taču Jāņa prieks bija īss, jo pēc pārdesmit minūtēm bumba pazuda un neviens to vairs nevarēja atrast. Tikai dažas nedēļas vēlāk sadurtā bumba atradās kaimiņu dīķī. Uldis to bija nobēdzinājis, jo viņam pašam šāda bumba esot bijusi vairāk vajadzīga nekā mazajam sešgadniekam Jānim. Kapēc bumbu vajadzēja sadurt un slīcināt? Tāpēc, ka otram nedrīkst piederēt tas, kas nepieder man, – atzinās Uldis bez stomīšanās.

Tās pašas sajūtas mēs redzam publiskos konkursos, kuros jāizraugās ierēdņi atbildīgiem valsts amatiem. Kādā Latvijas konkursā no 35 dalībniekiem konkursu neizturēja neviens. Pirmajā mirklī šķiet, ka šajā gadījumā vakantajām vietām pieteikušies nekompetenti muļķi, taču nopietni padomājot, kļūst skaidrs, ka vainīgā ir konkursa atlases komisija, kas vienas personas sastāvā ne tikai izbrāķēja visus pretendentus, bet arī lieliski nodemonstrēja savu skaudību pret jaunajiem, talantīgajiem cilvēkiem, kas uzdrošinās pretendēt uz amatiem, kas pašai atlases vadītājai nav pieejami.
Šo pašu apsēstību var manīt sieviešu skatienos, kad telpā ieslīd daiļāka būtne par klātesošajām. Šī skaudība ir ļoti izplatīta, ikdienišķa parādība kas izpaužas nepamatotā, varmācīgā agresivitātē, kuru sabiedrība atklāti neakceptē, bet kas turpina plaukt uz zelt klusībā. Starp citu plašāk šo tēmu apraksta René Girard ”La violence et le sacaré”, B.Gaseset, Paris.1972.

Publiski sabiedrība nosoda skaudības lēkmes, taču no tā skauģu uzbrukumi apskaustajiem nemazinās. Pret šo kaiti neviena apdrošināšanas kompānija neņemas mūs aizstāvēt.
Bērnībā vecāki un skola ir centušies iemācīt, ka skaust nav glīti un apskaust nav labi. Ir grēks vēlēt citam ļaunu tikai tāpēc, ja tam izdodas ko izdarīt labāk nekā skauģim pašam.
Jā, skaudība ir grēks.
Tā tas ir.
To zina visi, taču turpina skaust.
Vēl vairāk – gandrīz visās sabiedrībās un visos laikos pati sabiedrība ir nodrošinājusi skauģiem iespēju izmantot savu skaudības agresivitāti ikdienas dzīvē un paust to publiski. To legalizējot.
Piemēram, dueļi, divkaujas un gladiatoru kaujas mums patīk.
Jaunam ienācējam, ierodoties darba vietā, sporta klubā, armijā, cietumā vai skolā ir jāiztur ”kristības’” jeb pazemojuma pārbaude. Nepazīstamo ienācēju uzreiz mēģina pagrūst, izsmiet, piekaut līdz asinīm, lai viņš neceltu degunu pārāk augstu un nenostātos ”vecajiem” līdzās kā līdzīgs. Šajā situācijā skaudības agresijai tiek piešķirts legālas pārbaudes statuss. Lai pēc tam ienācējam piešķirtu noteiktu vietu esošajā hierarhijā.
”Vietas piešķiršana” hierarhijā arī ir skaudības izpausme jo nekādā veidā neatspoguļo ienācēja patieso intelektuālo, sociālo vai radošo kapacitāti, bet gan piekārto sabiedrību esošās elites vajadzībām. Vislabāk to var saskatīt tenisa rangu tabulā, kurā visi spēlētāji savietoti pēc nopelniem.
Sabiedrība savās ”rangu tabulas” veidošanā nerīkojas līdzīgi. Te lielākā nozīmē ir esošās elites kritērijiem un ”griestu politikai”, kad augšējās vietas jau sen ir sadalītas un klātpienācēji drīkst pretendēt tikai uz stāvvietām otrajā balkonā. Dueļi starp stāviem šeit vispār nav iespējami.
Kapitālisma sabiedrībā skaudība ir pazīstams fenomens. Tā pieprasa, lai skaudība tiktu apkarota atklātā cīņā – kā konkurence, sacensības censoņu starpā. Publikas simpātijas iegūst tie, ka cenšas, cīnās un kāpj augstāk. Spēj apsteigt savu konkurentus un piedāvāt progresīvākus risinājumus.

Īpaši ASV vienmēr centusies izcelties ar savu brīvās konkurences ideoloģiju, kas it kā iznīcina skaudību un dodot visiem vienādas iespējas izaugt no cūkgana līdz miljonāram. ”Nepadodies, cīnies tālāk!”, – aicina šī ideoloģija un sola, ka uzvar tikai cīnītāji. Pie kam – ir jāievēro likumi un jāsamierinās, ja uzvarēs pretinieks. Vēl vairāk – jāpiespiežas pat apsveikt uzvarētāju.
Otra, līdzīga joma ir politika. Ir jārespektē pretinieki un jāsamierinās ar konkurenci savā ikdienā. Jāspēlē godīgi.
Nākamā sfēra finanses ir līdzīga. Ja esat finansistu komandā, tad nedrīkstat vienlaikus spēlēt arī politiķu komandās. Tik vienkārši tas ir. Ja spēlē godīgi.

Politiķis ir redzama persona, publiski atpazīstams un tāpēc pakļauts daudz spēcīgākiem skaudības riskiem. Priekšvēlēšanu kampaņu laikā viņiem jārēķinās ar konkurentu ”atmaskojumiem” medijos un pazemojumiem publikas priekšā. Jo spēcīgāks un harizmātiskāks ir politiķis, jo lielāks konkurentu un skauģu izaicinājums atrast viņam vainas, kļūdas un grēciņus. Būtībā politiķim vajadzētu, tieši tāpat kā sportistam, mēģināt noskaidrot sev un saviem partijas biedriem kāpēc konkurentu partijas politiķi ir tautā iecienītāki un kas ir viņu panākumu atslēga, lai ar to atslēgtu arī savu vēlētāju sirdis.
Kāpēc A izdodas tas, kas neizdodas B? Kādā ziņā viņš ir labāks par mani? Vai viņš ir intelektuālāks? Godprātīgāks? Idejām bagātāks? Nē, šādi jautājumi priekšvēlēšanu kampaņas autoriem – reklāmistiem nav aktuālāko nodarbju sarakstā. Galvenais izspīlēt savu egocentrismu un salīmēt savas fotografijas uz visiem autobusiem un taksometriem, ar cerību nomākt vēlētāja veselo saprātu ar trulu propagandu Kimirsena stilā.

Kas tad glābj politiķus no skauģu ofensīvas? Kāpēc viņi paliek ierindā, neraugoties uz ilgstošu un postošu svešas skaudības aneksiju?
Viņus glābj partija. Viņu sabiedrotie. Grupa. Vajāts politiķis nekad nav viens. Aiz viņa stāv viņa ”partija”: biedri, atbalstītāji, PR un spiediena stratēģi. Skaudības ofensīvas kulminācijas brīdī viņiem palīdz partijas biedri un stratēģiskā aizmugure. Pat uzvarēts politiķis nekad nav viens, jo aiz viņa stāv partija.
Taču ar privātpersonām ir citādi. Parasta konkurence jeb ”maizes naids” var pārvērsties legālā vajāšanā. Pēc PSRS sabrukuma arī pie mums Latvijā daudzi bijušie Komunistiskās partijas bosi vienā rāvienā pārvērtās ticīgajos, ieņēma augstus amatus un sāka apkarot apskaužami pastāvīgas personas ”ar krustu” vai ”ar amatu” tieši tāpat kā to agrāk bija darījuši komunistu laikos. Suns maina kažoku, bet tikumu nē.

Spēcīgas personības vienmēr ir izraisījušas varas un etablēto slāņu nepatiku. Šie procesi nesairst ideoloģijas iespaidā. Protams, ka amerikāņi var censties mums pierādīt, ka pateicoties kapitālisma loģikai, viņiem ir izdevies ”cik necik” ierobežot skaudības izplatību sabiedrība. Vai vismaz panākt, ka uzvarētājs tiek godināts nevis apmētāts ar skauģu dubļiem. Taču arī jeņķiem nav izdevies iznīdēt ”maizes naidu” no savas ikdienas un tieši šī iemesla dēļ sabiedrība turpina vajāt īpaši apdāvinātas, daiļas un talantīgas personas, kas izceļas no apkārtnes. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Strādāt par žurnālistu un pateikt sabiedrībai patiesību nav viegli. Aprējēji tūliņ būs klāt un darīs visu, lai saplosītu spožu oratoru gabalu gabalos. Vienkārši tāpēc, ka spoža mediju zvaigzne ”duras acīs” un ir jāiznīcina, lai neizraisītu vienas publikas daļas skaudības atraugas. Tas nekas, ka lielākā skauģu daļa paši nekad neuzstāsies televīzijas ekrānā, pie radio mikrofona vai nerakstīs rakstus mediju slejai. Nē, to viņi nevar un tas nemaz nav viņu ”maizes darbs”. Taču internets dod iespēju šiem anonīmajiem cilvēkiem izvemt savu skaudību pret spožu personu ēterā un kāpēc gan neizmantot šādu iespēju?! Ja tīmeklis palīdz iemīt zemē kādu, kas ir labāks par mums pašiem pilnīgi bez iemesla, tad kāpēc to nedarīt?
Rezultātā internets izveidojas par publisku publiskas linčošanas skatuvi, kur katrs var brīvi izvērst savu balto skaudību pret sev svešām, taču apskaužamām personām. Nesodīti.
Vai publiskajā telpā eksistē arī zemiskas atklātas ofensīvas pret konkrētām personām, kas nav politiķi?
Jā, eksistē.
Tikko piedzīvoju šādu uzbrukumu sava kolēģa dēļ. Rakstu portālā TVNET kopā ar vairākiem kolēģiem no kuriem viens ir izvēlējies sev māksliniecisku pseidonīmu darba drošības dēļ. Cits citu atbalstām un priecājamies, ja kolēģim izdodas labāks raksts par pašu. Tas ir normāli.
Mazās sabiedrībās, kurās ”cits citu pazīst” žurnālistikā godprātīgi darboties nav iespējams, ja autors atklāti pauž savu vārdu. Šodien, interneta ērā, katrs ”sētas miets” neizlasa rakstu līdz galam, taču ir gatavs mest ar akmeni autoram, ja publicistiskā darba saturs neatbilst brēcēju interesēm un vajadzībām. Lai aizsargātu autorus no agresīvā pūļa un ”ieinteresēto personu” uzbrukumiem, nopietnas redakcijas pieprasa saviem autoriem darbā izmantot pseidonīmus vai praktizē tā saucamo ”kolektīvo žurnālistiku’”, kad neviens no publikāciju autoriem neparaksta savus darbus ar savu vārdu un uzvārdu.
Olivers Everts ir viens no šādiem gadījumiem. Būtībā taču ir vienalga kā sauc autoru un kā viņš izskatās. Pats svarīgākais ir kā viņš raksta. Taču mazos dīķos, tādos kā Latvija, valda strikta iekšējā hierarhija un jaunu seju parādīšanās mediju ēterā, izraisa smagu konkurentu un kritizēto personu skaudības lēkmi. Tas, ka Olivers raksta labi, ir skaidrs.Tieši tāpēc jāsāk vajāt viņš kā persona un jāmēģina noskaidrot ”kas viņš” ir lai, piesistu krustā pēc esošajiem spēles noteikumiem. Jo varžu dīķī visu nosaka stārķis.
Tagad tīmeklī var apskatīt visādas karikatūras par šo kolēģi un uzzināt, kas esot šis autors, faktiski esot es pati! Oj,oj,oj! Kas par pseidoatklājumu!
Tātad – lasītājs nevis apspriež aktualizēto problēmu, bet cenšas nogalināt nelāgas ziņas nesēju. Nositot autoru problēmas vairs nebūs?
Protams, ka par šo nepatieso atklājumu var pasmaidīt.:) Var gandarīti uzjautrināties par to kā plosās Olivera apskādētas Latvijas amatpersonas, viņa kritizētie politiķi, reklāmisti un ierēdņi. Kā cītīgi skricelē pasūtījuma tekstus kādreizējās Atmodas ”buldozeristes” rīta avīzēs. Taču pārsteidz kas cits. Proti: cik tomēr viegli sabiedrību var iešūpot 100% melīga apgalvojuma spēks. Konkrēti, ietekmīgi skauģi iešūpo publiskās domas laivu + apmelo autoru+ pielīmē viņa personību man un publika nekritiski aplaudē, pat neiedomājoties, ka viss notiekošais ir konkrētu cilvēku skaudības lēkme. Pseidonotikums.
Protams, ka man bija amizanti uzzināt, ka esmu vienlaikus gan vīrietis gan sieviete. Protams, ka normāls žurnālists saprot – divus spēcīgus rakstus viens autors katru nedēļu nevar uzrakstīt. Tas nav iespējams. Protams, ka mūsu stils atšķiras. To redz pat ”piedzēries ezis”, taču tas netraucē centīgiem muļķiem uzsākt apmelojumu kampaņu pret žurnālistiem, kas priekšvēlēšanu priekšvakarā nav uzpērkami. Skaudība rullē. Te nu jūs to redzat.
Kuri ir šie skauģi – konkurenti un Olivera rakstos kritizētās personas.
Tagad mēs redzam atvērtu un atklātu skaudības uzbrukumu, kurā neviens vairs neslēpjas. Arī ”atmaskojošo rakstu” un ”falšo fotomontāžu” pasūtītājus var lieliski atpazīt. Skaudība triumfē publiski.


Skaudība (turpinājums): sociālais nosodījums un skauģis

Skaudība

2014.gada 14.augustā

Tātad skaudība ir aizsardzības mehānisms. To ieslēdzam brīdī kad jūtamies zemāk novērtēti par kādu citu cilvēku. Tad cenšamies aizsargāties uzbrūkot. Paaugstinām savu vērtību apkārtējo acīs, pagrūžot uz leju apskaužamo personu.
Skaudība ir apzināta aktivitāte. Process, kura starta situāciju attīstības spriedzi nosakām paši un tam mēdz būt trīs etapi, kurus apskatīsim šajā tekstā.
Augstprātībā? Nē, tas ir kas cits. Ļoti tuvs process skaudībai. Arī augstprātīgie cieš no nepietiekamas sava lieluma manifestācijas un tāpēc izvēlas uzvedību, kas it kā pasvītro savu izcilību un neatkārtojamību. Taču skaudība un augstprātība nav viens un tas pats.
Gan vienā gan otrā gadījumā tiek izmantoti kļūdaini un amorāli paņēmieni.

John Sabibi un Maury SIlver mēģināja skaudību skaidrot no mazliet citas izejas pozīcijas.  ”Tas ir apzināts mēģinājums forsēt savas (privātās) vērtības potenciālu izmantojot aizliegtus sociālos paņēmienus” (Sabibi, Silver, Moralities of Everyday Life. Oxford. University Press.1982.)
Praktiskajā dzīvē tas izskatās, piemēram, šādi.
Tomasa piecu gadu dzimšanas dienai visi gatavojās ar lielu atbildības sajūtu. Vecāki jau iepriekš bija sagatavojuši svinību telpu. Tā bija izrotāta ar karodziņiem, virtenēm un krāsainiem baloniem. Viesi bija salūgti kuplā skaitā, ieskaitot piecus gadus vecā jubilāra vienaudžus, kas pamazām ieradās saķemmēti un sapucējušies, kopā ar dāvanām ziediem un kūkām. Spēles, rotaļlietas, grāmatas un ziedi bija jau aprakuši jubilāra istabu, līdz ieradās mazā Alise un uzdāvināja jubilāram nelielas zvēru ”klavieres”. Rotaļlietu, kas sastāvēja no plastmasas dzīvnieciņu kora un taustiņiem, kurus nospiežot, atskanēja skaņa un kāds no dzīvnieciņiem atvēra muti. It kā dziedot. Visi Tomasa vienaudži bija sajūsmā par jauno dāvanu un pie instrumenta sastājās piecgadnieku rinda, kas bija gatavi uzspēlēt ”zvēru klavierītes”. Tieši šajā brīdī Tomasa māte aicināja visus pie galda un balle varēja sākties. Pārdesmit minūtes vēlāk noskaidrojās, ka pie galda trūkst Pētera. Viņu atrada vienu pašu sēžam dāvanu istabā pie sadragātām ”zvēru klavierītēm”. Visiem plasta zvēriņiem zēns bija pāršķēlis galvas un pašlaik piebeidza arī pēdējo taustiņu, kas ar asu triecienu tika sašķelts uz pusēm.
-Kāpēc Tu to izdarīji? – iekliedzās jubilārs.
-Tāpēc, ka man nepatīk, ja tev ir šādas klavierītes, bet man nav! – godīgi pateica Pēteris un piecēlās. Viņš notīrīja plastmasas atlūzas no biksēm un apņēmīgi atstāja istabu. Aiz sevis atstājot raudošu dāvinātāju Alisi un pagalam pārsteigtos bērnus – jubilejas viesus.
Vai zēns saprata savu rīcību un sajūtas? Domāju, ka nesaprata. Viņš reaģēja impulsīvi, labi saprotot, ka mazajam Tomasam tagad piederēs ”manta”, kas viņam pašam nepieder, taču patiktos gan. Reakcija tātad, bija instinktīva, kā neapzināts reflekss. Šādi reaģē bērni, jaunieši un citas emocionālu briedumu nesasniegušas personas.

Kas notika tālāk? Pētera vecākiem it kā būtu bijis jāpaskaidro zēnam, ka viņa rīcība bija nepieļaujama, zemiska un neakceptējama. Jo viņi, kā pieauguši cilvēki, uzreiz lieliski redzēja, ka sadauzītā rotaļlieta ir skaudības upuris. Taču Pētera tēvs izvēlējās citu ceļu. Viņš sāka mierināt savu dēlu ar vārdiem: ”Neuztraucies, es Tev arī nopirkšu to mantu!” un viss. Skauģis bija uzvarējis, jo nesaņēma sodu vai nosodījumu par savu rīcību.
Par ko īsti mēs nosodām skauģi? Par trim grēkiem. Lai to saprastu – izmantosim vēl vienu piemēru.
Mākslas redakcijā abas jaunās sievietes sāka strādāt gandrīz vienlaicīgi. Pirmā savu darbu uzsāka sekretāre Rita, kas bija jauna, glīta, enerģiska un izdarīga. Kā jau jaunākā kolektīva locekle, viņa izpelnījās vecāko darba kolēģu atbalstu un komplimentus. Pamazām Rita kļuva par darba biedru ”jaunāko meitu” pret kuru vairums izturējās kā pret lutināmu pastarīti. Tā tas būtu turpinājies vēl ilgi, ja kādu dienu darbu redakcijā neuzsāktu otra jauna, glīta sieviete, kas arī bija vienos gados ar Ritu. Viņas vārds bija Anna. Jaunā līdzstrādniece bija augstākā amatā nekā visu iemīļotā sekretāre Rita un izskatā pat simpātiskāka. Jaunienācēja uzvedās klusi, strādāja neuzkrītoši, cenšoties nekrist acīs un nepievērst sev uzmanību. Anna pamazām apguva savus jaunos pienākumus un lēni, apņēmīgi uzņēmās aizvien jaunus un atbildīgus darbus. No malas skatoties nekāda konflikta jauno sieviešu starpā nebija. Rita joprojām bija redakcijas ”dvēsele” un ”burbuļojošais strautiņš”, taču Anna – uzlecošā zvaigzne, kurai prognozēja lielas karjeras iespējas uzņēmumā. Kurā brīdī sākās problēmas? Šķiet, ka toreiz, kad pirmo reizi no Annas rakstāmgalda nozuda kādi ļoti svarīgi dokumenti. Tie bija sagatavoti nosūtīšanai tālāk un pagaidām novietoti uz galda. Pēc pusdienas pārtraukuma tos tur vairs nevarēja atrast. Visi vainoja Annu paviršībā.
Pēc nedēļas pazuda nākamie dokumenti. Atkal par vainīgo tika uzskatīta pati Anna. Lai gan redakcijas telpā bija kopēja un to izmantoja apmēram 30 cilvēku. Mīklainā Annas dokumentu pazušana turpinājās līdz brīdim kad jaunieti beidzot pārcēla uz citu darba vietu. Tikai pēc gada noskaidrojās, ka dokumentus Annai sistemātiski bija zagusi ”redakcijas dvēsele” Rita. Patiesība nāca gaismā pēc redakcijas viesībām un krietnas alkohola lietošanas, kad Rita, šaurā draugu lokā, lepni atzinās kā un kāpēc viss noticis.
– Es Annu nevarēju ciest!- viņa atzinās.
-Kāpēc?
– Viņa izlikās, ka ir labāka, gudrāka un smukāka par mani. To nevarēju piedot!
-Viņa neko sliktu tev nedarīja!
-Nav svarīgi! Galvenais, ka viņa saņēma sodu!
-Tu viņu sodīji!
-Protams! Viņa to bija pelnījusi! – kliedza Rita un smējās.
Ko no šī notikuma var secināt? Skauģis vārdā Rita šajā gadījumā grēkoja trīs reizes. Pirmām kārtām, pievērsīsim uzmanību oponenta apgalvojumam: ”viņa tev neko sliktu nedarīja”. Ar šo jāsaprot, ka mūsu sabiedrībā nav pieņemts apzināti un publiski kaitēt otram. Darīt pāri, bez argumentēta iemesla. No vienas puses tas ir skaidri saprotams sabiedrības ”rīkojums”: uzvedies klusi, pieklājīgi un netraucē, tad visiem patiksi un būsi pa prātam. No otras puses, mēs skaidri nezinām vai starp abām jaunkundzēm privāti nav bijuši kādi strīdi un vai Ritas ”atriebība” nav šādu divpusēju konfliktu sekas. Varu Jums pateikt priekšā – starp Ritu un Annu nebija nekādu konfliktu vai privātu attiecību kolīziju. Nebija nekā, kas dotu iemeslu izrēķināšanās procedūrai.

Tātad – izejot no pirmās pozīcijas mēs varam secināt pirmo Ritas pārkāpumu. Viņa pārkāpa publiskās vides neitralitātes normu, jo demokrātiskā sabiedrībā ir miermīlīgas līdzāspastāvēšanas zona. Šo likumu Rita pārkāpa.
Civilizētā, publiskajā vidē nav pieņemts izrādīt privātās simpātijas un antipātijas vai uzbrukt kolēģim bez redzama iemesla (tikai tāpēc, ka man viņa nepatīk!). Te nav pieņemts reaģēt tā kā cilvēki to mēdz darīt sava privātajā telpā = mājās, kad mammai var skaļi pārmest par nokavētām vakariņām vai brālim ”iegriezt” ar nenomazgātu trauku samešanu viņa gultā. Publiskajā telpā šādi rīkoties nav pieņemts. Tas nozīmē, ka publiskā sfēra pieprasa īpašu noteikumu ievērošanu tieši tāpat kā satiksmē mums nākas ievērot transporta kustības noteikumus, lai izvairītos no sadursmēm un kolīzijām uz brauktuves.
Sacelšanās pret publisko reglamentu jeb publisko pieklājību ir skauģa pirmais pārkāpums. Ar savu rīcību Rita mēģināja subjektīvi dezorganizēt publisko telpu.
Nākamais viņa pārkāpums ir manipulatīvā agresivitāte ar kuru uzbrukums tika veikts. Skauģis ienīst apskaužamo personu un cenšas to bloķēt jeb ”iespiest stūrī”, lai apzināti izraisītu nepatīkamas sekas apskaustās personas dzīvē. Skauģis apzināti izraisa situācijas, lai kā ”vainīgais” tiktu sodīta apskaužamā persona un tas jau ir ļoti nopietns pārkāpums pret sabiedrību un morāli. Tas ir skauģa otrais grēks, jo ir vērsts pret cilvēku, kuru sabiedrība augstu vērtē, ciena un gūst labumu viņa nevainojami paveiktā darba un nevainojamās uzvedības dēļ. Internetā un bulvāru presē bieži redzam uzbrukumus populāram, atzītām personām, kuras ar apmelojumiem mēģina ”samīdīt” pavisam parasti, nepazīstami cilvēki.
Tātad, ja pirmajā solī skauģis saceļas pret sabiedrības funkcionēšanas normām, tad nākamajā solī tas nepamatoti uzbrūk sabiedriski vērtīgiem cilvēkiem, ar mērķi to apzināti kompromitēt.
Kāpēc ir slikti, ja cilvēks pārkāpj publiskās pieklājības normas? Tāpēc, ka attīstītā sabiedrībā šīs normas līdzsvaro sabiedrību un rada priekšnosacījumus pozitīvam komunikācijas stilam cilvēku starpā. Attīstīta, civilizēta sabiedrība nav kartupeļu grozs, kurā tupeņi sabērti gadījuma pēc un pavisam drīz tiks izvārīti un apēsti. Tā tas nav. Mūsu sabiedrība ir unikālu indivīdu kopa, kurā katrs no tās sastāvdaļām nepārtraukti komunicē ar citiem kopienas locekļiem. Ja savstarpēja komunikācija ir sapratīgi reglamentēta, tad rodas priekšnoteikumi mierīgai un produktīvai līdzāspastāvēšanai, kas novērš savstarpējā saķildošanos, konfliktus un karus. Svarīgākos iespējamos pārkāpumus demokrātiskā sabiedrībā reglamentē likums. Vieglākos – noteikumi. Visus kopā morāle. Tātad to, ka nedrīkst nogalināt cilvēku vai nozagt viņam mantas, aizliedz likums. Taču tas, ka svešā mājā būtu ieteicams neiet iekšā ar dubļainiem apaviem, neviens likums vai noteikums nenosaka. Mēs varam būt egoistiski un bezkaunīgi un, ejot viesos, nenovilkt mitrus apavus, bradājot ar tiem pa namatēva persiešu paklāju. Taču varam arī būt  taktiski, pieklājīgi un atstāt virsdrēbes un apavus gaitenī, lai pēc tam ar tīrām zeķēm cilpotu pa namamātes tīro parketu vai namatēva tikko atvesto Marokas beduīnu paklāju.
Tātad – pārceļot morāles normas uz darba vietu, varam secināt, ka ir pareizi nenest uz darba vietu savu slikto garastāvokli, ģimenes ķildas vai sirds dēstus. Vienkārši tāpēc, ka darba vieta ir neitrālā zona, kurā esam spiesti tikties ar svešiem cilvēkiem = darba kolēģiem un darboties produktīvi ar viņiem visiem kopā, vienota mērķa vārdā. Darba vietu nedrīkst pārvērst par privātu ambīciju kaujas lauku. Nesavaldība un savstarpējās ķildas pazemina produktivitāti un padara iešanu uz darbu par neciešamu nodarbošanos. Lai no šāda ”elles” darba vietas izskatā vietā izvairītos, ir pieņemts ievērot civilizētas sabiedrības pieklājības normas demokrātiskā vidē, respektējot un neaizskarot savus darba kolēģus darba vietā. Cits jautājums, ja esam draudzīgās attiecībās un tiekamies ar kolēģiem ārpus darba. Tad tas jau ir cits stāsts un pavisam citas komunikācijas jautājums. Taču viens ir skaidrs – neiemīlēsimies kolēģos un nepadarīsim tos par privātiem draugiem.
Tagad pārejam pie trešā soļa jeb skauģes Ritas nākamā pārkāpuma. ”Ko tad Anna Tev sliktu ir izdarījusi? – jautāja skauģei kāda no darba kolēģēm. Būtībā Ritai nav ko atbildēt uz šo jautājumu. Nē, Anna viņai nebija neko nodarījusi. Pilnīgi neko. Viņas uzbrukuma iemesls nav kāds konkrēts Annas nodarījums. Nē, nav. Tātad antipātija un naids radušies no pašas skauģes veiktās salīdzināšanas. Rita salīdzināja Annu ar sevi un jutās pazemota, neatzīta. Pašas veiktais salīdzinājums ar apskaužamo objektu Annu viņā arī izraisīja skaudības naida lēkmes, kuru rezultātā Anna bija spiesta no darba vietas aiziet.
Tātad skauģa trešais nopietnais pārkāpums šajā gadījumā ir tas, ka nav atbildes uz jautājumu ”ko viņa tev nodarījusi?”, jo nekāda nodarījuma nav.
Skaudība ir cita cilvēka sodīšana bez pamata.Skauģa naida pamatā ir pašas iedomas.

Kāpēc gan Rita ņem ļaunā, ja citai jaunietei izdodas, padodas darbs un dzīve ir laba un patīkama? Kāpēc ”parastajām” nepatīk ”skaistas” sievietes, kuras pirmajām neko nav atņēmušas vai nodarījušas ko sliktu?

Kāpēc mums kremt ļoti talantīgi un apdāvināti cilvēki, skauž viņu panākumi, lai gan šie ļaudis neko sliktu tieši mums nav izdarījuši?
Kāpēc un kā piedzimst mazvērtības kompleksi, skumjas un,sāpes, ciešanas un naids par cita cilvēka daiļu izskatu, glītāku apģērbu, spožāku karjeru un gudrāku dzīvi?
Par to runāsim tālāk, bet tagad konstatēsim pirmo lietu. Proti – ja sabiedrība un mēs visi protestēsim pret skaudību kā ”trīspakāpju gēku” , tad skauģiem vairs nebūs tik viegla un ērta dzīve kā līdz šim un viņu izraisītās manipulācijas nepļaus tik daudz nevainīgu upuru kā tas notika agrāk un joprojām notiek šodien.
Brīdī, kad indivīda attīstītā skaudība konfrontējas ar sabiedrības nosodījumu par nepamatotu ”linča tiesu” pret apskausto personu, var sākties atveseļošanās periods. Laiks, kad mēs sākam mācīt sev un saviem bērniem saskatīt skaudību tās dažādajās izpausmes formās un izskaust to no mūsu savstarpējām attiecībām.

Mācīsimies par skaudības formām un veidiem, lai spējam atpazīt to savā ikdienā un protam tai pretoties. Tieši tāpat kā infekcijai un epidēmijai.
Tikai tad parādās gaisma tuneļa galā.
Tātad uz priekšu!
Nākošajā turpinājumā – kā skaudība izpaužas vārdos un darbos.

Skaudības līkloči. 2. daļa. Turpinājums.

Skaudība

Skaudība

2014.gada 22.jūlijā

(turpinājums)

Skaudības līkloči

Novilkt taisnu līniju bez lineāla nav viegli. Skrienot no punkta A uz punktu B, skauģis nekad neskrien taisni uz priekšu. Viņš paskrien, apstājas. Paraugās atpakaļ. Pēc tam jož nedaudz pa labi. Tad palecas un skrien tālāk pa kreisi. Skaudības līkločos mēdz slēpt pēdas.

Skaužot mēs iekšēji aizbarikādējamies pret riskanto pasauli, kurā pastāv reāli draudi zaudēt. Ik dienas esam nobažījušies par to, lai ”kāds” nesāk apdraudēt mūs kā vērtību.

Cilvēks skaužot aizsargājas. Skaudība ir ierocis un ar to var rīkoties dažādi. Visizplatītākais paņēmiens ir nr 1 – publiski atteikties no sava iecerētā mērķa, lai, neizdošanās gadījumā, citiem nebūtu iemesla izsmiet. Piemēram, Jums patīk kāda skaista meitene, taču apzināti atsakāties par labu viņas neglītajai draudzenei, lai (atraidījuma gadījumā) neizskatītos smieklīgi sabiedrības acīs. Jums ir bail riskēt. Tāpēc izvēlaties drošāko ceļu ”ņemat par sievu mazāk glīto draudzeni” un apzināti atsakāties no savas mūža mīlestības. Tā teikt – labāk vārna rokā, nekā zīle kokā. Pēc tam visu mūžu dzīvojat kopā ar ”vārnu” un mēģināt iegalvot sev un apkārtnei, ka ”visas zīles ir palaistuves” un, ka Jūsu izvēle ir ”drošs risinājums” un ”stabilai investīcija nākotnei”, lai gan pa kluso skaužat ”zīles” veiksmes un ciešat no tā, ka laimes vietā izvēlējāties ”drošu” garlaicību.

Paņēmiens nr 2 – spēlēt vienaldzību jeb matrica ”citu panākumi nav sasniegumi uz mani neattiecas”. Piemēram – Jūsu kaimiņš ir uzvarējis motokrosā, bet jūs viņam (uzslavas vietā) deklarējiet, ka Jums motokross ir vienaldzīgs un no tā (attiecīgi) izriet, ka jums ir vienaldzīga arī viņa uzvara mačos. Tā teikt – ”tas nav nekas!”. Šādā kārtā visus citu cilvēku panākumus ”iespējams” devalvēt līdz nullei un padarīt nenozīmīgus. Līdz ar to visi citu cilvēku panākumi ir ērti noēvelējami līdz saknei un kļūst nenozīmīgi gan Jums, gan arī apkārtnei (ja viedoklis ir publiski pieejams un reprezentatīvs arī citiem).

No šejienes izriet skaudības postošā ietekme uz būtiski sabiedriski politiskiem procesiem valstī, kad viens iekšēji aktīvs un publiski atpazīstams skauģis var panākt neskaitāmu talantīgu cilvēku panākumu devalvāciju. Ar šo tiek radīta situācija, ka talantīgiem, spējīgiem un īpaši apdāvinātiem cilvēkiem nav vietas nedz valsts, nedz pašvaldību vai sabiedrisko organizācijas vadības sistēmā, jo viņus laicīgi ”izravē” ietekmīgu personu skaudība. Rezultātā vislabāko administratīvo karjeru spēj realizēt iespējami neuzkrītoši, pelēki, neizteiksmīgi un mazapdāvināti politiķi uz vadītāji. Tie, kas neizraisa apkārtējo skaudību pret sevi. Viduvējības.

Nr. 3 – zibenīgi novilkt apskaužamo personu zem sava līmeņa. Tā teikt – ”man ari piedāvāja rakstīt doktora disertāciju, tikai es to nevēlējos”. Šajā brīdī jaunā, talantīgā zinātnieka aizstāvētais promocijas darbs un padarītā darba vērtība tiek ”noēvelēta līdz saknei” un devalvēta līdz nevajadzīgam absurdam. Tas ko jaunais censonis ir izdarījis, kļūst nevērtīgs un pārvēršas absurdā.

Skaudība ir paņēmienu kopums, kas palīdz izvairīties no pazemojošas salīdzināšanas ar citu personu. Tātad aizsardzības mehānisms, kas palīdz nogrūst no uzvaras pjedestāla visus, kas tur uzkāpuši. Izņemot mūs pašus. Cilvēka vajadzība novērtēt visu, attiecībā pret sevi, ir skaudības pirmais pakāpiens. Tās uznirst ikvienā dzīvē brīdī, kad acu priekšā paveras kas iekārojams. Nākamais solis ir salīdzināt – vai tas ir labāk vai sliktāk nekā man? Šajā brīdī ieslēdzas arī paralēlais – aizsardzības mehānisms, kas pieprasa neakceptēt neko, kas ir pārāks par mani pašu. Koncentrējoties (fokusējoties) uz cilvēku, kas ir piesaistījis mūsu uzmanību un ir iekāres objekts, enerģija pārtop savā pretmetā un sadeg iekšēja naida liesmās, jo šis cilvēks ir sasniedzis to, kas mums nav izdevies un tāpēc ir iznīcināms kā traucējošs elements.

Skaudība ir ir fenomenāls nemateriāls mehānisms. Tas būtiski bremzē mūsu ikdienas progresu, labklājību, pārticību. Tas izraisa nelaimes, konfliktus, karus un postu, taču nopietni neviens ar šo psiholoģijas perversitāti nav cīnījies. Vienkārši tāpēc, ka skaudīgi esot visi – sākot no amēbām un beidzot ar ziloņiem un šo īpašību gadsimtiem ritot, sāk uzskatīt par normālu parādību visās sabiedrībās. Tieši tāpat kā elpošanu vai pārtikas uzņemšanu. Tā tiek pieņemts. Cilvēkus ieskaitot.

Dažādu pagātnes filozofu darbos var sastapt pievēršanos skaudībai. Novērot mēģinājums to definēt. Piemēram, Aristotelis savā otrajā retorikas grāmatā raksturo skaudību kā sāpes, kuras izraisa salīdzinājums ar citu (līdzvērtīgu = viena ranga) personu brīdī, kad tā gūst panākumus.

Par skaudību raksta arī Akvīnas Toms savā Summa Theologiae II-II. Quaestio trigesimasexta. Viņš nosauc skaudību par nelaimi (tristitia) saistībā ar kāda cita labklājību. Cita cilvēka panākums tātad izraisa skauģī nelaimi jeb est diminutium propriae gloriae vel excellentiae.

Spinozam skaudība nozīmē naidu. Pēc viņa domām nelāgā īpašība noskumt, ja kādam citam klājas labāk un sūroties par cita cilvēka panākumiem, nav nekas cits kā melns naids.

Dekarts mēģina iedziļināties skaudības procesā un nodala divas skaudības formas: 1) pamatoto skaudību un 2) nepamatoto skaudību. Pirmā esot godīgu noteikumu pārkāpums, bet otrā ”baltā skaudība”. Tai pat laikā viņš atzīst, ka cilvēce reti ir godprātīga un taisnīga savos spriedumos. Skat. Les passions de làme. Bibliotehéque des textes philosophiques. Paris.1955.

Emanuels Kants skaudību uzskata par tendenci ciest dēļ citu cilvēku panākumiem arī tad, ja šie panākumi nekādi neietekmē pašu skauģi. Skat. Grundläggning av sedernas metafysik. Daidalos. Lund. 1987.

John Rawls raksta, ka cilvēki apskauž tos, kas ir par viņiem labāki. Mēs esot gatavi atņemt šiem apskaužamajiem cilvēkiem visas viņu priekšrocības arī tad, ja tāpēc paši ko zaudētu. Skat. A theory of justice, Clarendon Press. London. 1972.

Skaudība ir bezjēdzīga un neproduktīva nodarbošanās. Protesta forma pret mūsu metafizisko nespēju būt patstāvīgiem.Taču šis protests nav taisnīgs. Drīzāk gan liekulīgs mēģinājums saglabāt savas iedomas, neraugoties uz dzīves reāliju reālo plūdumu. Tas atgādina zagļa loģiku – sāpes par to, ka jāatdod atpakaļ īpašniekam nozagtais laupījums. Šajā brīdī zaglis= skauģis pēkšņi vēlas, lai ”visi spēlē godīgi”, taču pats tajā nespēj godīgi piedalīties. Viņš uzskata, ka krāpjas un šmaucās visi pārējie tikai ne viņš pats un, pie kam, netic nevienam tieši tāpat kā netic pats sev.

Skaudība var sākt savu melno darbu cilvēkā arī bez samērošanās ar kādu citu konkrētu personu. Tā var ieslēgties arī tad, kad sabiedrība nav pret mums pietiekoši labvēlīga un pretimnākoša. Tātad – mūs neatzīst. Mūs neciena! Par to mēs atriebjamies visiem un izplatām indi kā garaiņus ap sevi kas saindē un paralizē vispirms jau paša skauģa dzīvi. Taču to jūt arī apskaustā persona.

Skaudības indīgie izgarojumi ievaino un saindē arī uzvarētājus un veiksminiekus, kas pēkšņi vairs nejūtas pietiekoši labi un pietiekami arī savā vislielākajā uzvarā un panākumos. Skaudība ir agresivitāte. Ja skauģu ir daudz, tad rēķinieties ar ātru nāvi. Apkārtējo skauģu naida izgarojumi biezā slānī iznīcinās visu, kas ir lielisks, perfekts, daiļš vai neatkārtojams. Tas izskatās tā – jūs cīnāties, cenšaties un sasniedzat zināmus, lieliskus rezultātus, taču apkārtne par to nevis uzslavē, bet nosoda. Jūs gaidāt uzslavu, bet saņemat nosodījumu. Jūs cerat uz atzinību, bet saņemat izsmieklu un nosodījumu. Jūs jautājat pieklājīgi, bet saņemat pretī rupjību. Ja pamēģināsiet šādā brīdī dubultot savu apņēmību un sasniegt vēl vairāk,tad rēķinieties ar naidu no kolēģu, radu, draugu un pārējo apkārtējo puses. Starp citu, tieši tie, kam būtu jāatbalsta, šādos – skaudības apogejas brīžos reaģē visļaunāk – novēršas no jums. Tā teikt – jūs saņemat sodu par to, ka esat sasniedzis nepieklājīgi daudz.

Skaudības agresivitāte plīvo gaisā. To jūt visi. Gan skaudēji gan apskaustais. Stāvot ar zelta medaļu kaklā uz apbalvošanas pjedestāla augstāka pakāpiena, var redzēt šo skaudības indes izgarojumus. Tie ceļas augšup un piepilda telpu kā neizturama smaka un izkropļo apkārtējo sejas. Skaudība krāso pat vēstules. Saņemot skaudības piesātinātus indes tekstus, pat burti sašķiebjas no neredzama spēka un no rakstāmpapīra lēni zemē birst skauģa aizvainojums kā pelēkas smiltis. Pat sveces apdziest no skaudības izgarojumiem. Esat pamanījuši?

Uz datora ekrāna skaudība izskatās nedaudz citādi. Kā? Par to nākamajā turpinājumā. 🙂

Kā piedzimst skaudība. 16. jūlija pārdomas.

Dārzs

2014.gada 16.jūlijā

Pa ceļam no jūras uz mājām mums jāiet garām lieliski iekoptam kaimiņu dārzam. Rozes tajā zied visā savā krāšņumā, pārējās puķesi sakārtojušies dekoratīvā dobē gar žoga robežu un priecē ikvienu garāmgājēju.

-Cik skaists dārzs! – saka mana meita, to pirmoreiz ieraugot.

Ļoti skaists! – es piebalsoju un nodomāju, ka ir lieliski, ja pasaule tik tuvu piedāvā mums konfektes acīm. Taču, izrādās, ka visiem tā tas nav. Miķelim šis pats dārzs nepavisam nešķiet apbrīnas vērts. Pēc viņa domām ”tur esot jānomaina ziedi” un ”šeit šīs puķes neiederas” arī ”žogs nekam neder” un ”tur to dīķi viņš būtu racis citādi.” Nē, viņš nekritizējot. Viņš tikai iesakot uzlabot. Galu galā, neesot taču jāapvainojas, ja kāds vēlas piedāvāt labus ieteikumus. Vai ne? Vārdu sakot – nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks. Tā domā MIķelis un viņam līdzīgie.

Tā domā viņi visi ar kopīgo nosaukumu – skauģi.

Kā piedzimst skaudība?

Mūsu vajadzības piedzimst brīdī, kad mēs ko ieraugām un to iekārojam. Visbiežāk tas notiek salīdzinot sevi ar citiem. Mazi bērni salīdzina sevi ar brāļiem un māsām, bērnudārza un skolas biedriem. Pieaugušie tieši tāpat salīdzina sevi (savu dzīves situāciju) ar radiem, kolēģiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām. Reizēm mēs paši sev liekamies labāki, gudrāki daiļāki un bagātāki par citiem. Taču nereti iznāk otrādi – ”citi” iznāk labāki par mums.

No malas izskatās, ka skaudības impulss nāk ”no ārpuses”. Cilvēki ap mums provocē, vilina, samulsina, piespiež salīdzināt to, kas ir viņiem un kā mums nav. Rezultātā mums nekad nav gana un visu laiku vajag to, kas ir citiem. Pat vēl vairāk. Mums nepieciešams apsteigt tos, kas izraisījuši mūsu iekāri, triumfējot un gavilējot pārākumā. Šī dziļi iekodētā vajadzība salīdzināt sevi (savu stāvokli) ar apkārtējiem un vajadzība visiem spēkiem ņemt virsroku pār tiem, kas ir labāki, bagātāki, skaistāki vai gudrāki par mums pašiem, biežāk rada vilšanos nevis gandarījumu. Tā vienkāršā apstākļa dēļ, ka ne vienmēr izdodas apsteigt sava ”parauga” sasniegto. Tādos brīžos pati no sevis ieslēdzas skaudra zaudējuma sajūta, kurai seko, sāpēs, skumjas un dziļa vilšanās, ka iecerēto nav izdevies sasniegt. Lai ”izvilktu sevi ārā” no dziļās pesimisma bedres, kurā paši esam sevi iegrūduši apskaužot kādu cilvēku, kuram kaut kas izdevies labāk, mēs ķeramies pie vispārbaudītākās metodes (skaudības kompensācijas pirmais solis) – mēs devalvējam paskaužamo personu un viņa sasniegumus, iemīdot zemē visu, kas vēl pirms brīža mums šķita apskaušanas vērts. Skaistā sieviete, kuras daiļumam mums tomēr nav izdevies līdzināties, tiek pēkšņi raksturota kā ”izlaidusies palaistuve”, kuras ”skaistums ir mākslīgs” un privātā dzīvē tiek aprakstīta ”kā nožēlojama atkritumu bedre”, uzsverot, ka viņas daiļums nav piešķīris skaistules dzīvei nekādas priekšrocības. Drīzāk gan otrādi – postu.

Faktu sagrozīšana, melīgi apgalvojumi? Protams, ka melīgi, jo skauģis, sevis kompensēšanai, vienmēr izmanto vismelnākos melus. Tieši šis skaudības kompensācijas sirmais solis (salīdzināšanas negatīvais efekts) ir skaudības pirmā jeb pamatsakne.

Skaudības pamatsakne

Cilvēki visos laikos un kultūrās ir salīdzinājuši sevi ar apkārtējiem. Labāk vai sliktāk, virs vai zem manis, vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk. Šo tehniku savās domās mēs piekopjam vai ik dienas. Līdzko mūsu priekšā nostājas jauns klases biedrs, darba kolēģis, paziņa vai pavisam svešs garāmgājējs, mēs to ievietojam savā ”klasifikatorā” un salīdzinām ar sevi. Tātad.

Pirmkārt – vienmēr un visur mēs vēlamies būt vislabākie, pārāki, uzvarētāji, visu cienīti ģēniji un pārcilvēki. Ļoti uzkrītoši to var novērot mazu bērnu aktivitātes ģimenes viesību laikā. Gandrīz vienmēr radu viesībās ir kāds bērns, kas visiem spēkiem cenšas sev pievērst apkārtējo uzmanību un kļūst bezgala nelaimīgs, ja pieaugušie tomēr novēršas un turpina sarunas savā starpā. Šādā brīdī bērns ir gatavs atriebties tieši tāpat kā mazais, hiperaktīvais Juhans, kurš sava vecākā brāļa dzimšanas dienā, aiz bēdām par pieaugušo puišu uzmanības zudumu, pielēja ar krāsu visus sava vecākā brāļa sporta apavus. Tie vairs nebija lietojami.

-Vai tagad esi laimīgs?, – puikam vaicāja māte.

-Jā, tagad viņš man samaksās par visu. Nevarēs vairs spēlēt savu basketbolu! Tā vajag! – atcirta mazais brālis, piesārtušiem vaigiem un samiegtām acīm.

Tas nozīmē, ka mūsu ambīcijām nav robežu. Juhana atriebība brālim par uzmanības neizrādīšanu viņa jokiem un ”burvju mākslinieka trikiem” dzimšanas dienas svinību laikā, nav nekas neparasts. Tur pat līdzās kāds cits skauģis mācēja savas emocijas neizrādīt. Savaldījās. Tāpēc mēs pamanījām tikai mazo mazais Juhanu, kurš ”godīgi uzsprāga”. Nodemonstrēja to, ko jūt vairums no mums – ”kādas man ir dusmas, ka es neesmu viņu acīs svarīgs!”.

Ja mēs nepanākam to, ko vēlamies, tad jūtamies pazemoti, neievēroti un bezvērtīgi. Lai šādu situāciju novērstu, Juhans neatkāpās, bet pieprasīja uzmanību ar protestiem. Citi šajā brīdī, cenšas savaldīties uz novilkt (psiholoģiski) ”lielo brāli” zem sava līmeņa, padarot viņa reputāciju = ietekmi par nevērtību. Lūk beidzot esam nonākuši pie skaudības definīcijas.

Tātad skaudība ir mūsu aizsardzības mehānisms (pašaizsardzība) pret ārējiem kairinājumiem (kas demonstrē kādas citas personas, procesa vērtības pārākumu) tos apzināti devalvējot.

Sakaudība pieprasa samazināt to, ko faktiski apbrīnojam.

Tāda ir skaudība. Tā ir atkāpšanās – apzināti apmelojot un pazemojot ”pretinieku”.

Taču tas nav viegls solis. Galu galā mūsu apbrīnas objekts, kuru tikko esam ”samazinājuši” un ”ieminuši zemē” faktiski turpina dzīvotā tālāk un būt tik pat magnētiski pievilcīgas kā agrāk.

Tas nozīmē, ka skaudība piedzimst brīdī, kad sākam salīdzināt sevi ar savu apbrīnas objektu, kas izrādās par mums pārāks. Tā var būt klases biedra glītāka jaka, māsas jaunā skropstu tuša, kolēģa sieva vai drauga flotā automašīna. Tātad salīdzināšana ir starta situācija skaudības nākšanai pasaulē. Mēs nez kāpēc vienmēr salīdzinām savu jaku, skropstu tušu, savu sievu un vīru un savējo autiņu ar citu īpašumā esošām mantām. Taču šajā nejēdzīgajā salīdzināšanas mirklī aizmirstam, ka varam arī zaudēt. Jau pašā sākumā jārēķinās, ka pēc samērošanās ar ”izraudzīto objektu” gala rezultāts var nebūt mums pozitīvs. Mēs varam apmaldīties ”trijās priedēs”.

Tā var notikt.

Skaudības tehnoloģija. Vai vajag grāmatu?

Skaudības posts

Skaudības posts

2014.gada 10.jūlijā

Man šķiet, ka ir pienācis laiks uzrakstīt grāmatu par skaudību.

Kaut vai tāpēc, ka tā ir viena no pašām izplatītākajām parādībām mūsu sabiedrībā.

Es to sajūtu ik uz soļa, un redzu cik daudz posta tā nodara mums visiem.

Mūsu nepiepildāmā vajadzība sasniegt to, kas ”ir otram” nereti noved pie izmisuma un ciešanām. To rezultātā tiek iznīcināti cilvēki, kas ir talantīgāki, gudrāki, spējīgāki un daiļāki par pelēko vairākumu. Viņus iznīcina un nomelno, iemīda zemē un apkauno apzināti viena vienīga iemesla dēļ – tāpēc, ka tie ir labāki par pašu skauģi. Tātad – rada diskomfortu pelēkajai viduvējībai.

Skaudības procesa rezultātā skauģis savas ciešanas deleģē apskaustajam dažādos veidos: fiziski, morāli, materiāli. Ir interesanti izsekot šos ”skaudības tehnoloģijas” procesus.

Kā tas notiek?

Brīdī, kad ”kādam” neizdodas sasniegt iecerēto un apsteigt ”to otru”, notiek apskaustās personas apzināta publiskā samazināšana un degradēšana, kas ir ļoti raksturīga parādība visās sabiedrībās. Ļoti iecienīta arī pie mums Latvijā.

Citu – talantīgāku un gudrāku cilvēku nozīmes un būtības devalvēšana ir pirmā skaudības sakne. Taču ir arī citas.

Piemēram – vēlmē salīdzināt sevi ar citiem. Savu vērtību mēs nereti nosakām salīdzinot sevi ar apkārtējiem.

Skaudība dzimst bērnībā

Skaudība dzimst bērnībā

Šis process sākas jau bērnībā – mēs salīdzinām sevi ar brāļiem, māsām un vēlāk ar kolēģiem, kaimiņiem, populāriem ļaudīm. Visos vecumos un visos laikos.

Kāpēc mums ir tik svarīgi to darīti – salīdzināt sevi ar citiem un tieši salīdzinot konstatēt savu patieso vērtību? Laikam tāpēc, ka tā ir visvieglāk?

Salīdzināt lielāku sēni ar mazāku, lētāku auto ar dārgāku , gudrāku cilvēku ar neveiksminieku, lai noskaidrotu sev lietu vērtības kārtību… Ja salīdzināšanai izmantota olekts izrādās labāka, gudrāka, daiļāka un talantīgāka, tad jūtamies nepelnīti pazemoti, noniecināti un bezvērtīgi. Tas nozīmē, ka iznīcinot ap mums visus, kas ir labāki un spējīgāki par mums pašiem, mēs radam priekšnosacījumus patiesi laimīgai dzīvei ”neuzkrītoša pelēka fona” vidē. Politikā šie procesi izslēdz no ierindas ļoti spilgtas un intelektuāli žilbinoša personības, tas pats novērojams zinātnē, mākslā un kultūrā. Tas nozīmē, ka tieši skaudība ir tā, kas met sprunguļu arī mūsu valsts un sabiedrības attīstības un progresa ceļā pie labākas un pārtikušā kas nākotnes. Mums vajadzētu atrast šos ļoti talantīgos cilvēkus un pielikt pie valsts stūres, izmantojot viņu talantu un prasmes visas sabiedrības labā. Taču mēs rīkojamies pretēji – viņus iznīcinām. Lai nenosmaktu savās skaudības važās, cilvēks šādos gadījumos cenšas spožo personību publiski pazemināt zem sava līmeņa.

Skaudības slodze sabiedrībā

Skaudības slodze sabiedrībā

Tieši šī vēlme otru – labāku, veiksmīgāku un daiļāku cilvēku pazemināt ”zem sevis”, tā teikt – devalvēt tā patiesu vērtību ir ļoti izplatīts aizsardzības mehānisms, ir pirmā indivīda skaudības postošā izpausme pret savu sabiedrību.

Vai man turpināt rakstīt šo grāmatu par skaudību? Vienkārši parādīt cik postoša ir šī ”ļoti cilvēcīgā īpašība” un cik svarīgi ir ar to cīnīties arī mūsu Latvijas sabiedrībā. Esmu uz starta līnijas. Vai turpināt?

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?

Kā sociālie tīkli Facebook, Draugiem un citi var novest cilvēkus izmisumā

2013. gada 27. janvārī

facebook like

Pārāk bieža sociālo tīklu izmantošana var veicināt skaudību un izmisumu. Tā  secinājuši  vācu zinātnieki, kuru secinājumi publicēti zviedru presē.

Ja tu skaud savu draugu slēpošanas ceļojumus, viņu  romantiskos  restorānu  apmeklējumus un vispār viņu veiksmīgo dzīvi, ar ko viņi  lielās  sociālajos  tīklos, tad ir pēdējais  brīdis  slēgt  savu kontu šajos tīklos.

To apgalvo vācu pētnieki pētījumā ”Envy on Facebook: A hidden threat to users’ life satisfaction?”.

Sevišķi bīstamas sekas tavai pašapziņai var rasties, ja tu esi viens no tiem sociālo  tīklu  lietotājiem, kas vairāk skatās, ko citi raksta un publicē, nekā pats dalies ar savu dzīvi, uzsver pētījums.

Pētījumā esot piedalījušies 357 vācu universitāšu studenti, kuriem vajadzējis  salikt  svarīguma rangā iemeslus, kāpēc Facebook apmeklējums izraisījis sliktas domas. Viens no katriem trim kā galveno iemeslu sliktai sajūtai minējis skaudības jūtas, ko izraisot sociālā  tīkla apmeklējums. Viens no katriem pieciem norādījis, ka pēdējo reizi  skaudības  sajūtas  radušās tieši sērfojot pa Facebook.

Skaudības iemesls esot bijuši draugu atvaļinājuma fotoattēli, kā arī citas  brīvdienu  aktivitāšu fotogrāfijas, kā arī lielais „Like” un komentāru daudzums pie šiem  draugu  attēliem.

Skaudība internetā nav laba lieta un tā noved pie destruktīvisma. Iespējams, ka tas attiecas tikai uz studenta vecuma cilvēkiem?