Kaujas paņēmiens  nr. 2 = viedokļu līderu nomelnošana un devalvēšana 

Lai okupētu kādu citu valsti, ir jāpanāk unisons sabiedrības domāšanā. Tikai pēc tam var gāzties virsū ar ieročiem. Neiespējami to izdarīt, ja ir daudz mediju, viedokļu paudēju un atvērtu diskusiju. Brīdī, kad teritorija sagrābta, tad iekarotāji, protams, slēdz neatkarīgas informācijas plūsmu, ievieš cenzūru un visi aizver mutes. Tā tas notika Latvijā 1940. un pēc otrās okupācijas 1945. gadā un bīstamie tika izvesti uz Sibīriju (lai netraucē).Taču neviena okupācija nesākas bez sagatavošanas perioda. Vēl pirms militārā anšlusa, Kremlis pamanījās bārstīt skrejlapas Latgalē ar propagandas tekstiem un kliegt no pierobežas raidstacijām latviešu valodā, spēja piežmiegt un pakļaut sev brīvās Latvijas izdevējus (ar un bez Kārļa Ulmaņa palīdzības), lai panāktu sovjetistiem labvēlīgas publikācijas masmedijos. Tika režisēti ideoloģiski masu skati, kur vietējie komunistu aktīvisti spēlēja „noderīgo idiotu“ lomas: smaidīgi meta puķes uz krievu tankiem, pateicīgi gavilēja pie Višinska balkoniņa un patētiski atveidoja apspiesto latviešu protesta gājienus pāri Gaisa tiltam Rīgā u.c.  

Tagad līdzīgu kara uvertīru jau apmēram 20 gadus atskaņo Kremļa propagandas buldozers, kurš sastāv no dažādās valodās strādājoša propagandistu korpusa, kas sagatavo, tiražē un raida kremlīnu ideoloģiju no Maskavas. Vispirms krieviem pašiem un pēc tam arī angļiem, amerikāņiem, vāciešiem u.c. Tie paši lokalizē arī Kremļa nostādnes  latviešu medijiem Latvijā (kas pieder Kremļa izdevējiem) un īpaši aktīvi nodarbojas ar sociālajiem medijiem (Facebook, Twitter u.c.) : a) izplatot tajos Kremļa loģiku visu pasaules notikumu interpretācijā, b) apkarojot citu (nepareizu) viedokļu paudējus. 

Pievērsiet uzmanību otrajam punktam. Tas ir svarīgi. Ja Latvijā ir cilvēki, kas spēj un prot izteikt neatkarīgu viedokli un viņiem ir domubiedri, tad šie ļaudis ir Kremļa snaiperu pirmie mērķi nošaušanai.  Tātad – žurnālisti, mākslinieki un sociāli aktīvas + verbāli apdāvinātas personības tiks nogalinātas vispirms. Lai nestāsta citiem to ko Kremlim nevajag un nejauc gaisu. 

Kā to dara? Izmanto skauģiem raksturīgu personības nomelnošanas taktiku. Par šo tēmu plaši aprakstīju savā grāmatā „Skaudība“, kas iznāca pērn. Tieši to pašu metodi izmanto arī psiholoģiskajā karā – realizējot „izcilu personību devalvācijas “ projektu. Proti – ņemam Latvijas žurnālistu, politiķi vai blogeri, kurš sāk kremlīniem traucēt ar saviem izteikumiem vai rakstiem. Kad upuris ir izvēlēts, tad sāk darboties novākšanas mehānismi: 1) skarba sašutuma vēstule viedokļa paudēja priekšniekam, lai aizvāktu likvidējamo personu no medija, 2) tiesas procesi par it kā goda un cieņas nolaupīšanu kremlīnu partijai vai personai, kas ar to saistīta; 3) troļļu verbāli uzbrukumi ik dienas ar konkrētiem draudiem spīdzināt, izvarot vai nošaut , 4) devalvācijas kampaņu rīkošana. Pēdējais ir apjomīgs projekts, kura gaitā tiek uzsākta verbāla attiecīgās personas prestiža iznīcināšana ar mērķi padarīt šo cilvēku par muļķi apkārtējo acīs. Proti – lai pārējie vairs neuztver viedokļa paudēja izteikumus kā vērā ņemamus un svarīgus. Šim solim ir  vajadzīgas divas lietas : 1) izdomāti meli, kas tiek noformēti kā patiesība un izplatīti masai pieejamos kanālos, 2) „noderīgie idioti“, kas nekritiski un nekavējoties uzknābā nobērtās nepatiesības un izplata tālāk citiem. Sākumā iemet riteņos „mazas melu skaidas“, kas sāk buksēt kustību, lai pēc tam blieztu kārtīgas pļaukas un norautu „nokaušanai paredzēto personu“ no postamenta. 

Pazīstamais diriģents Herberts fon Karajans bija izcils mūziķis, taču arī dievišķas būtnes nav pasargātas no skauģu un konkurentu nelabvēlības. Kādā recenzija par Karajana koncertu tika uzvērts, ka viņš klibo un izsmieta viņa diriģēšanas maniere saistībā ar klibošanu. Recenzija mākslinieku psiholoģiski traumēja. Daudzi sāka par maestro ironizēt un paši nesaprata  savu „noderīgo idiotu“ lomu. Tā, izmantojot vienu nebūtisku detaļu, pamazāk sāka brucināt mākslinieka oreolu un pārvērta viņu no tautas elka parastā, klibojošā diriģentā. 

Līdzīgi strādā savās nomelnošanas kampaņās arī kremlīni pret Latvijas personībām.   

Kā viņi to realizē? Lūk sekojoši paņēmieni:

1. „Negatīvu etiķešu uzlīmēšana“. Upurim vai notikumam pielīmē klāt nepatīkamas īpašības, kas radīs publikā antipātijas vai par riebumu pret attiecīgo personu. Piemēram, rādot Krišjāni Kariņu spēlējot ģitāru un uzverot, ka viņš nodarbojas ar nevajadzīgu izklaidi, nevis vada valsti. „Negatīvās etiķetes“ mēdz būt daļēji patiesas,  var būt sagozīti fakti vai arī 100% melīgi apgalvojumi.  Etiķešu uzlīmēšana ir veids kā apmelot cilvēku un panākt, lai upuris apkārtējiem kļūst nepatīkams un nesimpātisks. Pašam upurim nav iespējams šo etiķeti noplēst no savas ādas. To var izdarīt vienīgi apkārtējie. 
2. „Žilbinošā nekonkrētība“ ir izplūdušu apgalvojumu teksts, kad kādu konkrētu cilvēku apsūdz smagos pārkāpumos bez konkrētiem pierādījumiem. Piemēram, kāds žurnālists uzstājas pret abortu aizliegumu, uzskatot, ka katrai sievietei ir tiesības izlemt sava ķermeņa likteni. Uzbrucēji šādos gadījumos pēkšņi atkāpjas no konkrētības un atsakās apskatīt konkrētos protesta apstākļus, bet ķeras pie vispārcilvēciskiem vispārinājumiem: Dieva, taisnīguma, nāves un dzīvības. Radot iespaidu, ka attiecīgais žurnālists ir nehumāns slepkava, kuram nav svētas nekādas cilvēciskas vērtības. Lai gan runa ir par izvarotas ukraiņu sievietes reālām problēmām, kurām nav nekāda sakara ar patētismu.
3. „Akcentu pārlikšana“ tiek izmantota, lai nomainītu būtisko ar nebūtisku. Proti – kāpēc mums vajadzētu būt solidāriem ar ukraiņiem un boikotēt krievu naftu un gāzi, ja tas izmaksā tik dārgi. Kremļa cilvēki plaši izmanto šo akcentu pārlikšanu un mēģina iestāstīt lasītājiem, ka Eiropa bez Krievijas gāzes un degvielas neiztiks un nāks lūgties uz ceļiem katru benzīna kannu tikai Maskavai. Neviens nevēloties atteikties Latvijā no krievu gāzes. Nē, tā nav taisnība, vēlas gan un to jau dara. Taču process nenotiek vienā rāvienā. Žurnālists, kas šādu tekstu būs publicējis vai politiķis, kas šo viedokli paudīs, tiks klasificēts kā nederīgs muļķis.  
4. „Apelācija pie autoritātes“ ir ļoti izplatīta Kremļa metode. Proti, ja bijušajam kodolieroču ekspertam Rolfam Ikeusam šķiet, ka Zviedrijai nevajag stāties NATO, tad visi žurnālistu raksti par iestāju NATO, skaitīsies nekompetenti un dumji. Latvijas medijos es to saucu par „Raimona Paula“ sindromu. Viņam žurnālisti prasa par tēmām, kas galīgi neattiecas uz mūziku un uzskata, ka tieši Paula viedoklis visos jautājumos (covid19, Ukrainas karš utt.) ir vispareizākais.  Ja jūs neesat R.P., tad pastāviet klusu.
5. „Apelācija pie vairākuma“, – ar moto „ja vairākums tā domā tad tas ir pareizi“.  Proti, ja 80% krievu atbalsta Putina karu pret Ukrainu, tad bija pareizi šo karu sākt. 
6. „Kāršu nomaiņa“ – neatbilstošu, melīgu argumentu lietošana ieplānota efekta sasniegšanai. Reiz ieliku TW tekstu ar attēlu no kanālmalas Rīgā, kurā bija redzams Nila Ušakova iekārtotais krievu dzejnieka Puškina piemineklis. Paudu viedokli, ka Puškinam nav nekāda kontekstā ar Rīgu, tāpēc neredzu jēgu šim Maskavas dāvinājumam. Zinu, ka šādus pieminekļus Maskavas mērs dāvināja daudzās postsovjetisko valstu pilsētām kā marķējumu : „mēs vēl nāksim atpakaļ“. Diskusijas vietā saņēmu troļļu uzbrukumus un pēc tam pamanīju šo savu Twitera tekstu Krievijas pirmā TV kanāla ziņu apskatā, kurā tiku nozākāta kā latviešu nacionāliste un filoloģe, kas nesaprot krievu dzejnieka lielumu un vērtību un nozākā Krievijas kultūru. Tika nomainīta argumentācija un būtiski anulēta mana tvīta satura būtība. 

Domāju, ka esat jau noguruši no lasīšanas un es neturpināšu paņēmienu uzskatījumu. To ir vēl daudz. Taču viens ir skaidrs – ja tiek nošauti ziņneši jeb viedokļu līderi, tad tauta un sabiedrība nonāk pirmsokupācijas klusuma taisnē un upura (okupējamās tautas) smadzeņu apstrāde kļūst vieglāka. Tāpēc būsim krustiski pret apmelojumiem. Arī savējo vidū var būt izcili cilvēki un tas jānovērtē mums pašiem.