Pirms pāris dienām zviedru sabiedriskās televīzijas vadībā nāca klajā ar paziņojumu, ka vadībai ir nepieciešams vēl 100 000 eiro, lai nodrošinātu SVT (Sveriges Television) radošā personāla drošību. Katru dienu tiek reģistrēti ap 35 uzbrukumi žurnālistiem, tiešu draudu, pulvervēstuļu un organizētu grupu ofensīvas veidā. Pērn līdzstrādnieku aizstāvības nodrošināšanai izlietoti 320 000 eiro. Šogad ar šiem līdzekļiem nepietiks. Naudas vajadzēs vairāk.
Šis paziņojums mums, medijos strādājošajiem, nav nekas jauns. Pierasts, ka ietekmīgi politiķi un direktori mēdz izrēķināties ar žurnālistiem, nepamatoti sūdzot viņus tiesā par goda vai cieņas „nolaupīšanu“. Šādi iespējams žurnālistiem sarūpēt liekas klapatas, panākt sarūgtinājumu, nokausēt viņus darbā un visbeidzot – apklusināt. Tagad pie vajāšanas ķērušies arī troļļi, entuziasti un „kaujas vienības“, kas arī uzbrūk žurnālistiem „Trampa vērtību“ vārdā.
Proti – „ja tu nerunā vai neraksti mums pa prātam, tad mēs tevi novāksim“. Tas arī tiek darīts, sūtot spamu ar draudiem uz e-pasta adresi, organizējot izsmiešanas akcijas sociālajos medijos un rīkojot publiskas bara rēkšanas par autoriem kā sliktām un smieklīgām personām. Vai tas ir normāli? Nē, nav. Šis pūļa uzbrukums ir linča tiesa internetā, kas būtiski apdraud demokrātiju. Jo taisnība pēkšņi nav jāpierāda vai jāargumentē. Kurš skaļāk nobrēc, tam – klausa.
Kā tas notiek?
Piemēram, mēdz rīkot uzbrukumus redakcijām. Tikko, janvāra vidū, šāds uzbrukums tika sarīkots Zviedrijas sabiedriskās televīzijas ziņu redakcijai Helsingborgā. Ļaužu bariņš ielauzās redakcijas telpās un sagrāba žurnālistus kā gūstekņus. Uzbrucējiem bija nepieciešama publicitāte jeb slava. Puiši vēlējās kļūt populāri un tāpēc nolēma izmantot šim nolūkam ziņu redakciju televīzijā. Kur gan vēl citur var ātri kļūt slavens, ja ne televīzijas ekrānā? Nemaz nav jāguļas plikam vannā (kā to dara pie mums). To var panākt arī apģērbti ļaudis, ar citiem līdzekļiem.
Taču redakcijas vadītājs mums nestāsta, kas bija šie cilvēki un ko viņi gribēja. Viņam šķiet, ka nedrīkst atļaut šādiem ļaudīm noteikt mūsu svarīgāko notikumu dienaskārtību. Tieši šīs redakcionālās nostājas dēļ „zibensokupācija“ nekļuva par valsts vai starptautiskas nozīmes notikumu. „Protams, nekad viss nebūs 100% pareizi izdarīts,“ atzīst Jorans Ekluns, kas ir Helsingborgas TV ziņu dienesta vadītājs, uzsverot, ka nākamreiz rīkošoties labāk. Taču viņa pieeju un principus var saprast un respektēt kā pārdomātus un profesionāli gudrus.
Žurnālistu vajāšanas legalizācijas pirmais buldozers bija ASV prezidents Donalds Tramps, kuram nepatika, ja mediji par viņu raksta tā, kā uzskata par pareizu. Tāpēc visas nepatīkamās ziņas viņš nosauca par „viltus ziņām“ un kritiski rakstošos medijus par „melu fabrikām“. Būtībā Trampa pieeja medijiem ne ar ko neatšķiras no Brežņeva, Staļina, Pola Pota vai Putina pieejas mediju darbam. Viņiem visiem šķita, ka prese, radio un televīzija ir sulaiņi jeb kalpi, kas kalpo kunga vajadzībām.
Kā kungs domā, tā žurnālistam būtu jātaurē. „Kungi“ šajā gadījumā ir valsts politiskā vadība. Šādu praksi piekopa komunisti Padomju Latvijā un to tagad turpina Putina mediji Krievijā. Tie, kas Latvijā skatās Kremļa TV kanālus vai Fox TV, ir tieši tādi paši kā viņu vecāki, kas bija spiesti blenzt Kremļa propagandu.
Ar ko atšķiras žurnālistika no propagandas? Pirmajā gadījumā žurnālistiem vienmēr jābūt opozīcijā „varai un naudai“ un jāinformē iedzīvotāji par to, kas valstī patiesībā notiek. Otrajā gadījumā žurnālistiem jāklausa politiķi, priekšnieki un jāraksta par viņiem tikai labas lietas. Sliktās ir aizliegtas, jo totalitārismā mediji ir galma apdziedātāji un nekas vairāk.
Rezultātā pirmajā variantā jūs uzzināsiet arī negācijas un sliktas lietas, ko „savāra“ tie, kas ir pie varas, un tāpēc radīsies iespēja viņus „no siles“ jeb amatiem novākt. Otrajā (propagandas) variantā jūs nekad neko neuzzināsiet, kas īsti valstī notiek, jo prezidenti un priekšnieki atļaus savu darbu aprakstīt tikai slavinoši. Sliktu ziņu nav. Visi būs laimīgi, smaidīgi un mierīgi.
Kā redzat, žurnālistika pastāsta patiesību un uzrunā apzinīgu pilsoni, turpretī propaganda panāk publikas garīgo narkozi un baro savus iedzīvotājus (kā lopus kūtī) ar apzināti sagrozītu, vienīgo iespējamo informatīvo ēsmu. Kur vēlamies dzīvot mēs – atvērtās patiesības zemē vai piespiedu narkozes valstī ar hermētiski noslēgtām robežām?
Demokrātijas nogalināšana jeb tikai veselīgs aktīvisms?
Diemžēl žurnālisti nav vienīgie, kurus šodien apdraud interneta teroristu bandas. Daudzi šodien ir pamanījuši bargu komunikācijas stilu sociālajos medijos, kas piesātināts ar jēlībām, izsmieklu un apzinātu citu cilvēku pazemošanu. Īpaši pret sievietēm, invalīdiem, sirmgalvjiem un bērniem, kas neiekļaujas „A klases tēviņu“ kategorijas augšgalā. Šis nevajadzīgais skarbums ir tikai izpausme. Galvenais iemesls būtībā ir demokrātijas un demokrātisko procesu apzināta nerespektēšana. Tātad – vai nu mēs dzīvojam varmācīgā valstī, kurā runāt un izteikties drīkst tikai daži un pārējiem jāklusē un jāklausās, vai dzīvojam demokrātijā, kurā katram ir tiesības izteikties un paust savas domas.
Otrajā variantā ir jāiemācās arī klausīties un atradināties no citādu viedokļu izsmiešanas un vajāšanas. Uzbļaut un pacelt balsi te nav pieņemts. Tieši šīs iemaņas nav apguvuši tie, kas siro internetā un izrēķinās ar „citādi domājošajiem“. Viņiem patīk izteikties, bet galīgi nepatīk uzklausīt citus, kas domā citādi. Tātad „mednieki“ rīkojas tieši tāpat kā Staļins vai Pols Pots – iznīcina sev nepatīkamā viedokļa paudējus (jo uzskatus iznīcināt nav iespējams!). Sabradā viņus kā personības, iemīda mēslos.
Staļins bija pirmais, kas ciniski paziņoja: „Ja nav paša cilvēka, tad nav arī problēmas.“ Mūsu troļļi un interneta vajātāji rīkojas tieši tāpat – sabradā cilvēku, kura domas nepatīk. Tāpēc brīdi, kad sākat „laikot“ un atbalstīt kāda cita cilvēka vajāšanu, padomājiet, vai neesat pieslēdzies vilku baram. Iespējams, ka šis pasākums ir kāda cita organizēta akcija, kurā piedaloties ikviens no mums pārvēršas par „noderīgu idiotu“.
Taču atgriezīsimies pie demokrātijas. Te var: rakstīt rakstus, piedalīties diskusijās un paust savu viedokli, kā arī iet un vēlēt velēšanās katru ceturto gadu. Taču dažiem ar to nepietiek. Tad „mednieks“ paņem akmeni un met kādai sabiedrībā pazīstamai personai un jūtas labāk, atņemot slavenībai spožumu. Ja žurnālista balss noskan pārāk skaļi un nav pretargumentu, tad var sarīkot viņa svilināšanu, diskusiju čatā melojot bez problēmām un vajājot skribentu uz pilnu klapi.
Būtībā šodien ir izveidojusies situācija, kad populāri cilvēki ar neierastiem uzskatiem tiek apšauti kā zvirbuļi uz sētas interneta šautuvē. Nevienu par to nesoda. Šaut drīkst katrs (ir taču demokrātija!), un aizsardzības upuriem nav (vēl nav izdomāta). Populāru personu publiska vajāšana šodien ir kļuvusi par ļoti nopietnu, pat liktenīgu problēmu. To neatrisinot mēs varam panākt politiķu, žurnālistu un diskusiju dalībnieku pazušanu no publiskās telpas. Galu galā – visus nevar ieslēgt aiz 10 atslēgām, augstos torņos. Visi nevēlas turpināt savu darbu ar pseidonīmiem, maskās un apsardzi pie sāniem, lai nejustos apdraudēti. Taču „mednieki“ un „vajātāji“ jau pielādē nākamo bisi un šauj netraucēti tālāk. Vai šie ļaudis ar šādu rīcību nenovedīs mūs visus atpakaļ pie diktatūras un despotisma, kur valdīja tikai viens varas viedoklis? Demokrātija dod ne tikai brīvību un iespējas, bet pieprasa arī apzinīgumu savu tiesību izmantojumā. Proti – nedari otram to, ko nevēlies, lai praktizē pret tevi pašu.
Bail pateikt, ko cilvēks domā
Izteikt to, ko cilvēks domā, publiski nekad nav bijis viegli. Pirmie žurnālisti savu viedokli tāpēc pauda ar pseidonīmu (izdomātu vārdu) pamfletos, kas tika izdoti skrejlapu formā. Pirms 400 gadiem tieši par šādu uzdrīkstēšanos 1619. gada 9. februārī vara sadedzināja Džulio Cezāri Vanīnī Tulūzā. Pirms tam Romā tieši tāpat tika sadedzināts zinātnieks Džordāno Bruno. Arī viņa domas bija nepareizas, un vara tās sadedzināja kopā ar ar ķermeni – ugunskurā.
Tas nozīmē, ka vienmēr un visur cilvēkiem nepatīk, ja kāds domā un runā citādi nekā pieņemts. Te neliels saraksts ar tiem, kuri tika nogalināti nepareizās domāšanas dēļ: Pietro d’Abano (1312), Jan Hus (1415), Herman van Rijswijk (1512), Louis de Berquin (1529), Étienne Dolet (1546), Jacques Gruet (1547), Miguel Serveto (1553), Anne du Bourg (1559), Domenico Scandella (1599), Adriaan Koerbagh (1669), François-Jean Lefebvre de La Barre (1766). Domāju, ka nav nozīmēs šo sarakstu turpināt, jo mūsu pašu senči, jaunlatvieši, brīvvalsts cīnītāji, staļinisma upuri, ir lielisks piemērs tam, kā vajā tos, kas domā citādi.
Taču atgriezīsimies pie sadedzinātā Vanīni. Viņš dzimis 1585. gadā un izglītojies kā jurists. Studējis arī medicīnu, astronomiju un filozofiju. Visas problēmas sākās tieši ar filozofiju un Aristoteļa darbu studijām, kas nepatika baznīcai. Sliktās grāmatas tolaik dedzināja, un ar to bija jāsaprot, ka tās nedrīkst lasīt. Tieši tā – ugunskurā tika sadedzināts arī Vanīni skolotāja Pjetro Pomponaci (1462 -1525) traktāts par dvēseles nemirstību. Darbu zaudēja arī Vanīni un sāka ceļot. Pēc Lielbritānijas apmeklējuma viņš pievērsās Anglikāņu baznīcai, un Romas baznīca par to sāka viņu vajāt. Vēl sliktāk klājās tad, kad Vanīni sāka izdot savus darbus, kurus novērtēja kā ķecerību. Viņu nodeva, ieslodzīja un notiesāja ar nāvi – izraujot mēli, nožņaudzot un sadedzinot. Jā, Vanīni bija materiālists, noliedza ideju par creatio ex nihilo un pauda viedokli, ka mūžīga ir tikai matērija. Viņa bioloģiskajā materiālismā cilvēks skaitās dabas daļa un nav privileģēts nekādā mērā.
Tātad 200 gadus pirms Darvina viņš atklāja to, ko cilvēce uzzināja krietni vēlāk. Viņš uzskatīja, ka visi reliģisko kustību līderi ir krāpnieki (Jēzus, Mozus, Muhameds), jo absolūti visas ticības (pagānu un monoteisma) ir tikai instrumenti, ar kuru palīdzību laicīgie un ticības līderi pārvalda sabiedrību un tur to atkarības, baiļu stāvoklī. Kāpēc viņam izrāva mēli? Tāpēc, ka tolaik cilvēku, kas izteica pārāk progresīvas domas, nogalināja fiziski, publiski pazemojot. Viņa viedoklis traucēja varai.
Vanīni nojauta, ka būs slikti. Bieži diskutējis par to, vai ir vērts paust savas domas, jo „pūlis ir neizglītots, varas apkrāpts un naivs, tāpēc tas apdraud sava laika domātājus tieši tāpat kā vara. Ļoti spilgti uzskati, negaidīti atklājumi jeb filozofa gatavība izskaidrot, kas ap mums notiek, nereti no parasto ļaužu puses tiek uztverti ar aizdomīgumu. Viņiem liekas, ka tas nevar būt nekas cits kā vienīgi sātana darbs un tad nekas cits neatliek, kā ģēniju sadedzināt sārtā.” (Skat. Didier Foucault, “Un philosophe libertin dans l’Europe baroque” (2004).)
Vai mūsdienās nenotiek tas pats? Reālajai varai un „neformālajiem viedokļu noteicējiem“ atliek nosvilpties, un mēs uzreiz metamies saplosīt rītdienas atklājumus, kurus kāds mums piedāvā 200 gadus agrāk?
Tramps būvēs mūrus ap ASV, bet mēs celsim aizsargsienas ap redakcijām un žurnālistiem, lai viņi varētu turpināt savu darbu sabiedrības demokratizācijas pilnveidošanai.
Vai nav saprātīgāka ceļa šo problēmu risināšanai?
