Tag Archives: propaganda

Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Posted on by
Atbildēt
Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂

Tirānijas atdzimšanas laiks ir atkal klāt arī pie mums

Posted on by
1

Speciāli TVnet 

 

ulmanis lembergs usakovs tvnet

Attēls: Toms Ostrovskis, TVnet

 

Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, – «patiesības vispār nav»*.

Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā. Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas. To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.

ASV un demokrātija

«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».

Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats – vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.

Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.

Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas

Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte – tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.

Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.

Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.

Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.

Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.

Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.

ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.

Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.

Tautas kalpi jeb stingrā roka

Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, – vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.

Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).

Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.

Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.

Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.

Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.

Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.

Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.

Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.

Cerēsim.

Atsauces:

*

LASI CITUR: Олег Панфилов: Российские СМИ о Сирии – не ждите правды

2 – Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.

3 – ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.

4 –

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning.

Meet the Press

✔@MeetThePress

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH:

5:03 PM – 22 Jan 2017

5 –

LASI CITUR: Breitbart news network

6 – Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.

7 – #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:

LASI CITUR: Kobra Säsong 19 – Sex, lögner och pizzabeställningar

Propaganda «salauztajā telefonā» jeb spilvena plivināšana uz jumta

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

kremlis

Kremlis. Foto no TVNet. 

Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.

– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»

– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.

– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».

Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika

Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.

Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.

Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.

Nav viegli saprast šodienas kara izskatu

ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)

Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».

Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.

Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.

Okupēšanas shēma

Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.

Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.

Saprotams, ka Hilarija Klintone Krievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.

Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.

Spalvu sēšana no jumta

Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.

Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.

  • Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.

Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.

Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?

1 – Russian Hackers Acted to Aid Trump in Election, U.S. Says

2 –  Secret CIA assessment says Russia was trying to help Trump win White House

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Posted on by
1

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Vai okupantu monumentu nojaukšana ir vai nav barbarisms?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

okupantu-monuments-tvnet-bilde

Uzvaras parks Rīgā. Foto TVNet.

Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.

Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.

Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze – tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.

Propagandas mākslas maģija

Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.

Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.

Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?

Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi

Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.

 

“Krievi nāk!” – kā briesmu signāls atdzimst no jauna. Patiešām žēl, ka vēsture atkārtojas.

Posted on by
1

Krievi nākKarsta zivju zupa lietus apstākļos, siltā kafejnīcā. Ko vairāk var vēlēties salijis cilvēks Mežciemā? Kafejnīcas ekrāns atkal rāda to pašu Džeimiju Oliveru un viņa rosīšanos pie plīts. Oficiante sola tēju ar citronu un patīkama maltīte var sākties ar bakstīšanos telefonā un pārbaudot e-pastu. Tādi laiki pienākuši. Pie blakus galdiņa trīs sievietes malko svītrainu kafiju un ēd krāsainām kārtām veidotu saldējumu un kūkas. Viņu saruna krievu valodā man šķiet melodiski pazīstama. Tā runā mana Oļa pa Skype no Pēterburgas. Šīs sievietes ir ieceļotājas pavisam nesen. Pirms maltītes sastapu vienu no viņām tepat ekopreču veikaliņā. Viņa vēlējās auzu pārslas, “tās kuras ēd latvieši”. Smējāmies abas ar pārdevēju un piedāvājām visas pakas pēc kārtas. Jauka sieviete. Taktiska un smalka. Prieks, ka šādas sievietes atbrauc un pērk auzu pārslas. Prieks, ka visi krievi nav kā putins, tieši tāpat kā visi latvieši nav tādi kā lembergs, šlesers vai resnačs.

Tikmēr starptautiskajā arēnā kā milzu augonis briest “bailes no krieviem” valsts agresīvās politikas dēļ. Pat flegmātiskie zviedri šovakar savā “Agenda” diskusijā tūliņ runās par ko kā “glābties no krieviem”, ja viņi uzbruks. Mans televizors dimdina pašlaik politiskās debates augstās toņkārtās no Stokholmas sabiedriskās televīzijas lielās studijas.

No jauna aktuāla kļuvusi kāda sena zviedru vēlēšanu kampaņas afiša ar tekstu “Ikviens, kas balsos par strādnieku partiju faktiski nobalsos par Maskavu!”. Bildē “krievu” personificē nikns kazaks un viņam sekojoši labi barotu sarkanarmiešu pūļi ar sarkanajiem karogiem un durkļiem. Kādā citā, līdzīgā afišā tie paši sarkanarmieši demolē zviedru zemnieka saimniecību un vēl trešajā – tie paši kazaki izrēķinās ar zviedru sievietēm. Tātad – ja balsosiet par kreisajiem – nonāksiet krievu verdzībā.

Vienkārši.

Priekšvēlēšanu propaganda toreiz – tālajā 1928.gadā balstījās uz zviedru vēsturiskajām “bailēm no krieviem” un nepatikas pret Padomju Savienību. Toreiz sociķi zaudēja vēlēšanās un labējie uzvarēja, izveidojot tā saucamo Lindmana valdību.

Šovakar politiskajā diskusijā krievu bailes atdzimst no jauna. Latvijas parlamenta vēlēšanas notiek sinhroni ar Zviedrijas riksdāga vēlēšanām. Zviedri šodien mēra sabiedrības un partiju attiecības pusceļā līdz nākamajām vēlēšanām. Latvijā ir tas pats brīdis, taču sabiedriskajā televīzijā visas politiskās debates ir likvidētas un “Agenda” cienīgu debašu vietā tiek ēterā piedāvāti vienīgi zeltiņa un bērnu dziesmu šovi (it kā mēs būtu garīgi atpalikušāki Latvijā nekā zviedri Zviedrijā).

Kādas izskatītos mūsu partiju politiskās debates šovakar?

Sarežģītas.

Tajās arī būtu “krievi nāk” tēma.  100%.

Taču manām kaimiņienēm kafejnīcā lieciet mieru.

Lai viņas nāk.

skarmavbild-2016-10-09-kl-21-48-25

 

 

 

 

Kremļa cenzors Ušakovs

Posted on by
1

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs