Latvija – Vašingtonas ēnā jeb Sofijas un Jāņa flegmatiskā saruna Panorāmas studijā

Speciāli TVNET

Kolēģa uzaicinājums noskatīties Kremļa “Russia Today” ierakstīto interviju ar bijušo mūsu ārlietu ministru nekādu lielu entuziasmu manī neizraisīja. Par šā kanāla satura plakātisko kvalitāti ir nācies pārliecināties jau iepriekš. Tāpēc šķita, ka tur nebūs ko redzēt. Taču nepilnu pusstundu garā saruna, manuprāt, izgaismoja interesantas lietas, par kurām pašmāju ārpolitiskā analītika runāt nemēdz. Dažas lietas bija pat ļoti interesantas.

Intervijas stils

Sofijas Ševarnadzes intervēšanas stils nav oriģināls vai unikāls. Tas ir amerikānisks un kopē tur esošo privāto TV staciju piemērus. Raidījuma vadītāja dominē centra pozīcijā un izmanto pratinātājas loģiku, radot iespaidu, ka Latvijā ir noticis kas ārkārtējs un tāpēc ekrānā tiek steigšus sarūpēts vienīgais pieņemamais analītiķis – bijušais ministrs un Krievijai vienmēr labvēlīgais Jānis Jurkāns.

Viņš arī laipni sēž LTV Panorāmas studijā un palēnināti atbild uz jautājumu zalvēm.

Jau sarunas sākumā ir skaidri noprotams, ka šī aprunāšanās nebūs virzīta domstarpību noskaidrošanas virzienā, bet gan aizspriedumu ekranizācijas virzienā. Kas to pierāda? Tas, ka „virsū“ Jurkāna balsij tiek montēti tieši nesaistīti piefilmējumu materiāli: demonstrācijas Rīgā, “Nord Stream 2” bildītes, armijas tehnika uz kuģiem, no kuģiem utt.

Sofija neslēpj savu sašutumu par NATO aktivitātēm Latvijā un Igaunijā. Viņa cenšas pacelt balsi un uztiept, ka demonstrētais „rezerves materiāls“ liecinot par to, kā Baltijas valstis izaicinot Krieviju. Viss „atmaskojošais piefilmējums“ (tanki, bruņumašīnas, Lietuvas prezidentes tuvplāns, niknas sejas) ir pretrunā tam, ko runā Jurkāns. Lai gan arī Jānis daļēji piekrīt Sofijas slikti slēptajam satraukumam par to, ka „mēs nezinām, kas notiks rīt“.

Taču iecerētais piegājiens ar akcentu uz Baltiju kā Krievijas izaicinātāju un kara provocētāju tomēr neizdodas. Jurkāns „novelk rokasbremzi“ un paziņo, ka Latvija šeit nav politikas noteicēja. Tā nevar un nespēj provocēt lielo Krieviju. Visu nosaka Vašingtona. Latvija jeņķu vajadzības tikai reflektē. Tieši tāpat Jurkāns „noairē“ uz krastu Sofijas bažas par Eiropas armijas izveidošanu un paskaidro, ka ASV to nevēlas un vācieši tāpēc tā arī paliks tikai gribot. Vēl interesantāks pagrieziens tiek piedāvāts nākamajās minūtēs, kad Jānis Jurkāns skaidri un gaiši konstatē, ka karš nav vajadzīgs arī Krievijai pašai. Īpaši tās ekonomikai.

Vašingtonas reflektēšana

Šajā mirklī Sofija zaudē intervijas vadību. Jānis Jurkāns pievāc iniciatīvu un apjomīgi deklarē savu viedokli par Baltijas valstu lielo atdošanos Baltajam namam. „Mēs ticam Vašingtonai vairāk nekā Briselei!” – apgalvo prokremliskais Jurkāns, un zināmā mērā viņam ir taisnība.

Viņš pierāda, ka Vašingtona daudz noteiktāk vada Latviju nekā Brisele, kas pašlaik netiek galā pati ar sevi. Sofija šajā intervijas mirklī izskatās pazaudējusi pavedienu. Iespējams, ka naratīvu zaudējuši ir tie, kas viņai diktē austiņā no pults, taču Jānis Jurkāns turpina iet savu ceļu. Viņš apgalvo, ka neviens netic kara iespējamībai starp NATO un Krieviju.

Pretējā pozīcija esot militāristu murgi jeb tikai un vienīgi propaganda. Izskatās, ka šāds sarunas pavērsiens cenzūrai nepatīk, un tāpēc interesantais Jurkāna izrāviens tiek apturēts ar kontroljautājumu par krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju smago stāvokli.

Krievijas demonizēšana un integrācijas izgāšanās

Tālākā sarunas gaita izskatās strikti vadīta no pults un atgremo ideoloģiskos štampus „Russia Today“ garā – raidījuma vadītāja deklarē pieņēmumus, tos pastiprina piefilmētais materiāls, kas netieši ilustrē sarunas gaitu, taču ir bez tieša konteksta ar to. Jānis Jurkāns piekrīt, ka krievu integrācija nav bijusi veiksmīga un tā ir patiesība.

Tālāk viņš uzsver ka Latvijas krievi uztver savu mītnes zemi kā pamāti, nevis māti, un kārtīgi sapļaukā integrācijas politikas autorus. Pa to laiku Sofija sagādā nākamo dziļūdens bumbu – “Nord Stream 2”. Taču piefilmētais materiāls šai sekvencei ir ļoti vājš, neizteiksmīgs, trafarets.

Jānis Jurkāns paziņo, ka Latvija negrib šo gāzesvadu, jo amerikāņi vēlas piedāvāt savu gāzi (krievu gāzes vietā). Šajā epizodē abi, gan Jānis gan Sofija, ir ļoti tālu no paša galvenā nepatikas iemesla – jūras piesārņojuma, kuru izraisa Putina gāzes trubas ievietošana Baltijas jūras dzelmē. Savādi, ka abi šo argumentu ignorēja. Lai gan visās Baltijas jūras valstīs šis aspekts ir atzīts par galveno protestu iemeslu un visi to zina. Vides piesārņojuma jautājums tātad nav nedz Kremļa, nedz Jurkāna dienaskārtībā.

Tālāk tika runāts par to, ka pie attiecību pasliktināšanas ar Kremli esot vainīgi Rietumi, nevis Putins pats. Jurkāns atceras, ka agrāk Putins esot bijis draudzīgs rietumvalstīm, bet vēlāk (sliktās uzņemšanas dēļ) sapiktojies. Pie visa vainīgas tikai Rietumvalstis, kas neprotot ar Krieviju sarunāties.

Jāpiezīmē, ka šajā brīdī kļuva garlaicīgi. Jānis Jurkāns piegādāja ekrānam vairākus propagandas štampus pēc kārtas: Krievija tiekot demonizēta, tā nekad neesot ietekmējusi vēlēšanas citās valstīs, patiesības politikā vispār neesot un visi tāpēc ražojot viltus ziņas, un tml.

Šajā brīdī sāku skatīties pulkstenī, jo saruna bija iebraukusi grāvī. Šis atklājums nebija patīkams konstatējums, jo centos sagaidīt vēl ko interesantu, drosmīgu un šokējošu, bet nedz Jānis, nedz Sofija pārsteigumus skatītājiem vairs nesagādāja. Sofijas haubice ar retorisku jautājumu par masu emigrāciju jeb Latvijas eiromigrantiem – darba laupītājiem ārzemēs – izčākstēja. Cilvēki šodien brauc turp, kurp vēlas. Ja ārzemēs var nopelnīt labāk, tad nevienam nevar aizliegt meklēt savu Leiputriju.Panrāma

Kurš iedeva Jurkānam caurlaidi un Panorāmas studijas atslēgas Zaķusalā?

To mēs nezinām joprojām. LTV valde, LTV ziņu dienesta vadība un pārējie LTV darbinieki neko neesot zinājuši par to, ka Kremļa propagandas kanāls rīkos „tiltu“ ar Rīgu un izmantos šim mērķim LTV studiju.

Vai šajā brīdī kāds studijā ir strādājis (vietējais darbaspēks), arī netiek minēts neviens vārds. Kad „Russia Today“ intervija bija jau „gaisā“, tad visi no tās norobežojās, to nosodīja.

Radās iespaids, ka Jānis Jurkāns pats ir ielauzies Panorāmas studijā un to okupējis. Pats ieslēdzis tehniku, hromatslēgas fonu un nofokusējis uz sevi kameras. Visu tikai viņš pats un kāds nevienam nezināms darbinieks – nelietis. Divatā tātad. Mēģinu iztēloties, kā Jurkāns pats sevi grimēja un kā saslēdzās ar Maskavu. Nezin vai kāds šai pasakai notic? Tiešām notic?

Man šis gadījums vairāk atgādina mūsu operas „Krutoja balles skandālu“, kad īpaši liela samaksa kļuva par attaisnojumu morāla un ētiska rakstura pārkāpumam. Interesanti, cik Kremlis samaksāja par šo teletiltu. To taču varēja mums pateikt! Taču flegmatiska intervija faktiski nebija nedz bīstama, nedz satraucoša. Tā bija vāja un trafareta kā Brežņeva laika „Vremja“ sižets pusdesmitos vakarā. Žēl, varēja taču labāk!

 

Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Zemnieki vai pilsoņi. Kur paliek Krievija?

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TVNET
Pāris dienas pēc Donalda Trampa uzvaras prezidenta velēšanās Putina megafonžurnālists Dmitrijs Kiseļovs gan Rossija 1 ēterā, gan arī Vesti Nedeli slejās uzsvēra, ka Kremļa saimnieks esot vienīgais, kurš Donalda uzvaru esot prognozējis iepriekš. Vieds un gudrs tātad. Iespējams, ka ar šo sulainis vēlējās uzsvērt sava saimnieka tālredzību. Taču mēs (rietumos) šā izteikuma dēļ nonācām pie pavisam citiem secinājumiem – Kremlis ir apzināti centies ietekmēt vēlēšanu iznākumu ASV, kas arī bija izdevies. Negodīgi, neētiski, bet fakts. No ienaidnieka Obamas Amerikas Savienotās Valstis vienā rāvienā kļuva par potenciālu draugu ar Donaldu Trampu karoga vietā.

Pārmaiņu signāls krievu propagandas vilnim ar šo tika dots. «Visi» tagad zināja, kā notikušais ir jāinterpretē medijos un sadzīves sarunās. Aizvadītā gadu desmita laikā putinistiem ir izdevies uzbūvēt Krievijā sazarotu ideoloģisko infrastruktūru vēlamu ideju izplatīšanai valsts iekšienē un ārzemēs. Dominējošais masu medijs te joprojām ir valsts televīzija, kuras saturu kopē pārējie, nodrošinot Putina popularitāti iedzīvotāju galvās. Tas pats «Putina megafons» Kiseļovs ar savu raidījumu Rossija 1 savāc 71% auditorijas. Vairums krievu, 85%, arī šodien televīziju uzskata par galveno informācijas avotu (Levada centra dati), taču tikai 41% notic tam, ko televizors viņiem stāsta.

Agresīva ziņu stratēģija

«Pēc Putina nākšanas pie varas Krievijas mediju ziņu izplatīšanas raksturs kļuvis daudz agresīvāks, nekā tas bija agrāk,» uzskata Levada centra vadītājs Ļevs Gudkovs.

Raksturojot krievu mediju informāciju par Krimu vai Ukrainu, viņš lieto apzīmējumu «propaganda». Baidot ar Rietumiem, Putina galmam izdodas novērst krievu uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Loģiski, ka pirmā kanāla līnijai pieskaņojas arī privātie mediji, ieskaitot, piemēram, Life News, kuru mēnesī apmeklē 18 miljoni lasītāju un TV platforma «griežas» nepārtraukti, visu diennakti. Redakcijas līnijas apzīmējums formāli ir «patriotisms» (nekautrējas atzīt īpašnieks Arams Gabeljanovs), un tāpēc viņa kabinetā pie sienas karājas liela Vladimira Putina fotogrāfija ar Krievijas karogu fonā. Modernā Krievija tiek būvēta kā konfrontācija Eiropai, ar slavofilu modeli jaunā interpretācijā. Ļevam Gudkovam šķiet, ka Putina stratēģijas vissvarīgākā šķautne ir krievu kūdīšana pret «Rietumiem» un «liberālo demokrātiju». Krievijā var un drīkst reizēm kritizēt varu, bet nekad pašu Putinu, jo viņu uzskata par nācijas simbolu. Reālpolitikas vietā tur tiek piedāvāta ticība ar bijušo čekistu Dieva vietā.

Protams, Krievijā vienmēr ir mēģināts kultivēt pārliecību par to, ka krievu tauta ir citādāka nekā eiropieši. Skaidri norādot, ka krieviem nav pa ceļam pie Eiropas garīgajām vērtībām, jo viņi ir «pasaules sirdsapziņa» un nekāda pagātnes notikumu iztirzāšana (tā, kā to realizēja pēckara Vācija) krieviem nav nepieciešama. Varoņus un uzvarētājus netiesā. Nekad nav grūti kādam iestāstīt, ka «viņš» vai «viņa» ir labāki par citiem. Arī šodien krieviem tiek skaidrots, ka viņi nav Eiropas sastāvdaļa, jo Eiropa viņus negribot. Putins esot mēģinājis ievilkt Krieviju Eiropā, bet vecais kontinents neesot gribējis redzēt Krieviju kā sabiedroto. Tikai novājināta Krievija esot Eiropas interesēs – tā uzsver Putina propagandas mašīna, un šis apgalvojums nav patiesība. Tieši tāpat kā daudzas citas nostājas, kuras kultivē Kremļa propagandas mašīna.

Iestāstot krieviem pasakas par bīstamajiem Rietumiem un draudot, ka NATO grasās okupēt Krievzemi (tāpēc armijas daļas tiek ievestas arī Latvijā), tiek panākts tā saucamais «apgrieztā cimda» efekts, kuru propagandas teorijā lieto, lai savus agresīvos nodomus pielīmētu ienaidniekam. Šo efektu lieliski varēja novērot gan «krievu hakeru», gan «krievu sportistu dopinga skandāla» atspoguļojumā Krievijā. Tā vietā, lai atzītu savu vainu, Putina galms cītīgi meloja un pierakstīja klāt «Rietumiem» apvainojumus un izdomājumus. «Tieši šī melīgā būtisku un Krievijai svarīgu ziņu pasniegšana parāda, ka karš informācijas frontē notiek ar pilnu sparu,» uzsver Gudkovs. Tas nozīmē, ka krieviem netrūkst informācijas avotu (kā tas bija PSRS laikā). Esošā komunikatīvā situācija «caurmēra Antonovu» apmierina.

Kā paši krievi novērtē šo faktu?

Viena daļa atzīst, ka paļaujas uz ziņām par 70%, taču «neņem par pilnu» ziņojumus no Ukrainas. Taču Putins vairumam patīk. Kāpēc? Tāpēc, ka ziņās viņš izskatās gudrs, talantīgs un savējais. Neesot svarīgi, vai informācija ir patiesa vai ne. Kāpēc tā? Tāpēc, ka lielu daļu krievu neinteresē tāli un komplicēti notikumi, kā, piemēram, krievu hakeru iejaukšanās ASV vēlēšanās. «Mums ir zemnieku domāšana. Visi krievu cilvēka vērtību kritēriji ir vērtības, kas iedibinātas līdz buržuāziskajai sabiedrībai. Tās ir: «savs krekls katram tuvāks», «neaiztiec mani, tad es tevi arī neaiztikšu», «mana māja – mana pils». Tieši zemnieku loģika izraisa nevēlēšanos piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos. Viss, kas notiek ārpus viņa ģimenes, zemnieku neinteresē,» intervijai Meduza uzsver Andrejs Končalovskis (26.12.2016.). Viņam liekas, ka tieši buržuāziskas/pilsoniskas sabiedrības impulsi Rietumos radīja pilsonisku attieksmi pret savu valsti, jo republika ir pilsoņu, nevis iedzīvotāju kopums.

«Lai mainītu valsti, ir jānomaina cilvēka mentalitāte. Piemēram, bizness Krievijas iedzīvotāju priekšstatos ir laupīšana. Dārzu loka (Садовое колцо) sabiedrībai tas tā nav, bet tautai kopumā tā ir,» konstatē Končalovskis. Tāpēc krievi vēlas, lai viņiem liek mieru. Lai mediji tos netraucē ar sarežģītām, grūti saprotamām problēmām. «Tas nozīmē, ka viņi ir nevis pilsoņi, bet iedzīvotāji,» secina Končalovskis un lielā mērā pats arī atgriežas pie slavofilu un Putina ideologu nostādnēm, ka Krievijai Eiropā nav ko darīt.

Skaidrs, ka liela daļa krievu šodien skumst pēc Padomju Savienības, kas pārtrauca eksistēt 80. gadu beigās. Toreiz PSRS dominēja pasaules politikā un spēja iedvest bailes ikvienam ar savām atomzemūdenēm un šokēja sabiedrību ar senilu veču bariņu, kas turēja savās rokās gigantiskās valsts politiskos grožus Kremlī. Boļševiku eksperiments ar «padomju tautu» jau sen bija izgāzies, bet nebija neviena, kas to pateiktu skaļi. 1991.gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no amata. Sākās neatkarīgās Krievijas veidošana, kopā ar 14 pārējām postkomunisma republikām. Krievijai vairs nebija 1917.gada revolūcijas noslaucītā cara mantojuma. Būtībā neatkarīgā Krievija pārņēma savā kontrolē teritorijas, kuras iepriekšējās varas bija okupējušas, ieskaitot Ukrainu, Kaukāzu un Centrālāziju. Krita dzelzs priekškars, un Baltijas valstis aizejot sagrāva ģeopolitisko kārtību, kas tika iedibināta 1945.gadā.

Tieši impērijas zaudēšana tagad ir galvenais Putina propagandas arguments, kas krieviem tiek skaidrots kā netaisns akts. Jo cara un boļševiku Krievijai visos laikos ir bijusi apetīte okupēt kaimiņvalstis un dzīvot uz provinču rēķina. Putina loģika šo koloniālisma pagātni legalizē kā normālu un nepieciešamu procesu.

Impēriju sabrukums

Vēsture reģistrējusi daudz impēriju un fiksējusi to neizbēgamo sabrukumu. Francijas karš ar Lielbritāniju (1770), piemēram, noveda pie valsts bankrota un Ludviga XVI giljotinēšanas 1793.gadā. Krievijas impērija šādu likteni nepiedzīvoja arī pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no amata 1917.gada martā. Vladimirs Ļeņins panāca demokrātiski ievēlēta parlamenta atlaišanu un izveidoja savu režīmu uz cara impērijas drupām. Atkāpjoties Gorbačovam, PSRS impērija tika likvidēta, taču sapnis par tās atjaunošanu nekad nav bijis miris. Pirms 30 gadiem Padomju Savienība tehniski sabruka ekonomisku problēmu dēļ (kara industrijas pieaugošie izdevumi, preču trūkums civilajā sabiedrībā, Afganistānas karš). Boļševiku nespēja nodrošināt ciešamu dzīves standartu saviem iedzīvotājiem ar plānveida ekonomikas palīdzību notika zem bankrota zīmes. 1917.gadā visi resursi tika nacionalizēti un tāpēc vienīgā partija – komunisti bija tie, kam jāuzņemas atbildība par notikušo ekonomisko krahu. Gorbačova «perestroika» centās tikt galā ar šiem jautājumiem, taču neveiksmīgi.

Mihailam likās, ka valsti var reformēt no iekšpuses. Tieši tāpat, kā tas līdzīgi noticis Ķīnā. Taču, ekonomiskajai krīzei padziļinoties, radikalizējās politiskie strāvojumi un, pretēji Denam Sjaopinam Ķīnā, Gorbačovs atcēla cenzūru un pretēji boļševiku tradīcijai nenoslīcināja asinīs sacelšanos Polijā un Baltijā. Protams, Gorbačovs nevēlējās sagraut Padomju Savienību. Taču neparedzēja savu reformu attīstības gaitu. Viņš samazināja komunistu partijas varas pilnvaras, un impērija sasprāga gabalos, aizraujot sev līdzi veco autokrātiju. Uzliesmoja krīzes, kas jau sen bija nobriedušas (Uzbekijā, Tadžikistānā, Kalnu Karabahā, Azerbaidžānā, Moldāvijā).

Tagad Putins mēģina atgūt «vecās, vēsturiskās teritorijas», uzskatot, ka Padomju Savienības sabrukums izskaidrojams ar Mihaila Gorbačova vājumu. Lai reanimētu Krievijas lielvaru, viņš izmanto dažādas pasakas par vēsturi, kas leģitimizē (emocionāli pamato) okupācijas centienus. Taču pats galvenais, ka nedz Gorbačovs, nedz Putins nav spējīgi tikt galā ar Krievijas ekonomisko pārkārtošanu atbilstoši modernā laika prasībām.

Baltija bija nozīmīgs ķīlis PSRS sabrukumā, kas tomēr spēja (vairāk vai mazāk) pārkārtot savu ekonomiku no plānveida uz tirgus loģiku un iekļauties Rietumeiropas kontekstā. Krievijai tas neizdevās. Tieši tāpat kā 1917.gadā, arī Putins XXI gadsimtā saglabāja veco PSRS laiku shēmu ar astronomiskiem izdevumiem armijai, vienīgo eksportpreci – naftu un gāzi un nespēju pabarot savus iedzīvotājus. Lai paceltu Krieviju, Putinam nāktos ieviest radikālus, saprātīgus un atbilstošus liberalizācijas pasākumus (nevis sekot 90. gadu Rietumu jauno ekonomistu avantūrismam, kas sagrāva Jeļcinu) un izskaust korupciju. Izskatās, ka Putinam tas nav pa spēkam. Pat ķīniešu modelis ar skarbu politisko vadību un liberalizētu ekonomiku netiek realizēts Maskavā. Ekonomika ir vienīgais «Ahileja papēdis», ar kuru cars Romanovs, Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Jeļcins un Putins netika galā.

Tāpēc biznesa vietā nostājas zagšana, ierēdņu vietā – korumpētība un pārticības vietā – pesimisms. Putins ar šo sērgu galā nav ticis, tāpēc izvēlējies konfrontāciju ar tiem, kam klājas labāk. Žēl. Nedomāju, ka «kādam» ir iebildumi integrēt Krieviju Eiropas kopienā ar godīgiem noteikumiem. Protams, mūsu interesēs ir attīstīta, civilizēta un ar sevi apmierināta Krievija. Pārticis un apmierināts kaimiņš ir labāks nekā izbadējies, satraukts un nelaimīgs. Tāds, kas savā izmisumā tiek pierunāts kļūt par cilvēces glābēju ar «slāvu vērtībām» kā kopsaucēju.

Cerams, ka Krievijas impērija sabruks, pirms Putins to pagūs ieraut nākamajā bruņotajā konfliktā. Krievu cilvēki ir pelnījuši labākus laikus. Kopā ar mums.

Pagaidām neviens pat Latvijā neuzdrošinās «izraut štepseli» Putina propagandas ekrānam Rīgā, Alūksnē vai Liepājā, un meliem pieaug kājas.

Tie, kas ķeras pie ieročiem, apliecina, ka viņu argumenti ir beigušies. Tieši vājie mēdz izskatīties ļoti bīstami brīžos, kad viņi izliekas esam stipri.

Propagandas samazgas nedrīkst pieduļķot mūsu ētera telpu, jo tās nav cienīgas eksistēt un tikt uzklausītas.

Ar varu neko nevar atrisināt, tāpēc vēlos, lai jaunajā gadā gan Krievijā, gan pie mums būtu vairāk pilsoņu. Sociāli un politiski atbildīgu pilsoņu.

Ideālisma beigas ārpolitikā. Vai pagūsim pārkārtoties?

Speciāli TVNet

tramsps-un-macitajs

Foto TVNet

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumeiropas valstu ārpolitiku caurstrāvojis ideālisms. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties jaunas starpvalstu sadarbības iespējas, kuru kopīgais mērķis bija bruņotu konfliktu (kara) novēršana un cilvēktiesību stiprināšana abpus bijušajam «dzelzs priekškaram». Eiropas Savienības, NATO un EDSO robežu paplašināšana bija konkrēta rīcība konkrēto mērķu praktiskajā realizēšanā.

Problēmas un domstarpības tāpēc varēja sākt risināt tiesas procesu, nevis karadarbības ceļā. Lai kā mums nepatīk Briseles birokrātu, politiķu neproporcionāli lielās algas (attiecībā pret pārāk pieticīgo viņu darba rezultātu), tomēr jāatzīst, ka izraudzītais modernās Eiropas politiskais virziens bija cerīgs, tālredzīgs un vērtīgs mums visiem.

Žēl, ka savulaik šajos procesos netika iesaistīta arī Krievija. Pašlaik cerīgā Eiropas virzība draud apstāties. To apdraud antidemokrātisma tendences Krievijā, Lielbritānijas referenduma Brexit rezultāts, migrantu krīze, Sīrijas karš un Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās.

Ja arī Francijā pie varas nonāks labēji ekstrēmās politiskās līnijas piekritēja Marina Lepēna, tad var izrādīties, ka Eiropas Savienības projektam būs pienācis gals un mums nāksies samierināties ar vēstures attīstības gaitas apraušanos. Putinam tad būs izdevies «noraut bremzi» miermīlīgajam ideālismam, un pasaule atkal sašķelsies despotu nometnēs, kuras neiztiks bez plūkšanās. Šādi attīstoties notikumiem, varbūt visi atjēgsimies tālajā 1939.gadā. Turpat, kur kādreiz atradās mūsu vecvecāki – uz skarbu bruņotu konfliktu sliekšņa. Cerams, ka tā nenotiks.

Pārmaiņu laiks pie svētku egles

Ziemas saulgrieži un Ziemassvētku laiks nav labākais brīdis pesimistisku prognožu bārstīšanai. Taču šis sniegotais un apcerīgais mirklis ir lieliska iespēja laika tendenču analīzes caurskatīšanai. Eiropai pašlaik ir jāizvēlas jauns ārpolitikas ceļš, un tas var izrādīties tikpat svarīgs pārkārtojums kā reformas pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Ir nepieciešama garīga pārkārtošanās. Ja arī eksperti un drošībnieki pašlaik jau sāk domāt vēlamajā virzienā, tad sabiedrības un valdības laiskums un nolaidība šo problēmu priekšā ir acīmredzami.

Mums liekas, ka viss rīt būs tāpat kā vakar, taču esošās rīcības kartes vairs nesaskan ar jauno reālās dzīves ainavu. Līdzšinējais Latvijas ārpolitikas stratēģiskais partneris ASV vairs nav vakardienas Obama. Tramps tiecas pie Krievijas un ignorē Ķīnu. Ar uzņēmējdarbībai raksturīgu loģiku viņš gatavojas uzart ārpolitiku, kurā valda nedaudz citi vērtību kritēriji. Līdzšinējā politikas pieredze pierāda, ka biznesa paņēmieni politikā var izrādīties liktenīgi.

«BBVV» = baltie, bagātie veči ar varu

Cilvēka vērtības mērs diemžēl mēdz atšķirties dažādos laikos un valstīs. Provincē lielāka nozīme ir sakariem, «valdošajām mafijām» un «pazīšanās» fenomenam, turpretī metropoļu centros – talantam un naudai. Merkantilas domāšanas loģika šobrīd aktualizējusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Izskaitļots, ka Trampa administrācija sastāvēs no ļoti turīgiem večiem bez reālas pieredzes politiskajā pasaulē. No 20 Trampa piedāvātajiem valsts pārvaldes augstākajiem administrācijas reprezentantiem 6 ir miljardieri.

«Trampu interesē tikai tie, kuriem pašiem ir nauda,» secina kāda anonīma, varai tuvu stāvoša sekretāre no Goldman Sachs bankas, jo arī šī iestāde būs viena no galvenajām amatpersonu «donētājām» ASV jaunajai administrācijai.

Trīs smagākos posteņus valstī Tramps piešķiršot bijušajiem ģenerāļiem. Taču sieviešu šā līmeņa valsts pārvaldē ASV vairs nebūs (par minoritāšu pārstāvjiem nemaz nerunājot). BBVV jeb «baltie bagātie veči ar varu» atkal atgriežas uz politiskās skatuves un pēc 27 gadu pārtraukuma pārņem visas varas sviras valstī. Tātad «alfa tēviņi» atgriežas Baltajā namā. Visi ar izteiktiem uzskatiem un ciešu zināšanu, «kā ir pareizi» domāt un darīt lietas. Redzēsim, kā prezidentam izdosies viņus visus vienot kopīgam mērķim un uzdevumiem.

Putinisti ASV sirdī

Reksa Tilersona (Rex Tillerson) izraudzīšanās ASV ārlietu ministra amatam apstiprina Trampa priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais un izraudzīsies ministrus no biznesa vides. Piešķirot savas valsts ārlietas koncerna Exxon šefam, viņš nošauj abus zaķus ar vienu šāvienu. Tilersonam pie žaketes atloka vizuļo Krievijas piešķirtais Tautu draudzības ordenis, un 2012. gada fotogrāfijā var redzēt viņu sirsnīgi sarokojamies ar «masu slepkavu un kriminālo gangsteri Putinu» (senatora John Mccain formulējums intervijā CNN). Saprotams, ka ministru kabineta sastāvs ir jāakceptē ASV senātam un pagaidām nav skaidrs, vai visi Trampa izraudzītie BBVV tiks akceptēti kā ASV ministri. Piemēram, inženieris no Vičitafolsas (Wichita Falls) Teksasā Rekss Tilersons nekad nav nodarbojies ar ārpolitiku, bet gan strādājis (kopš 1975.gada) tikai par priekšnieku savā ExxonMobil un pavisam drīz gatavojas aiziet pensijā no šā pasaulē lielākā naftas uzņēmuma. ASV ārlietu ministra amatam viņu esot ieteikuši Džeimss Beikers (James Baker) un Kondolīza Raisa (Condoleezza Rice). Taču viena lieta ir tirgoties, bet otra – aizstāvēt savas valsts politiskās intereses. Par Tilersonu ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir Vladimira Putina atbalstītājs un centīsies likvidēt sankcijas pret Krieviju, jo šāda rīcība ir Exxon interesēs. Tas nekas, ka, stājoties ASV ārlietu ministra amatā, viņš pametīs šefa posteni Exxon koncernā. Viņam pašam pieder apjomīga šā uzņēmuma akciju pakete un biznesa intereses saglabāsies, arī atrodoties politiskajā amatā. Tas nozīmē, ka, ieņemot politiskus amatus, biznesmeņi nezaudē apetīti. Starp citu, viņa draugs ir arī Krievijas Rosņeft šefs Igors Sečins.

Sankciju atcelšana kā kompensācija

Ir pamats prognozēt, ka Tramps vēlēsies atcelt sankcijas Krievijai, lai kopā ar Putinu izrēķinātos ar islāma fundamentālistu armiju terorisma frontē. Tas nozīmē, ka šā stratēģiskā uzdevuma dēļ ASV var zaudēt līdzšinējo interesi par to, kas notiek Krievijā un tās pierobežā. Nav izslēgts, ka ASV var turpmāk arī nevēlēties turpināt līdzšinējo Baltijas un konkrēti Latvijas stratēģiskā partnera lomu Donalda Trampa vadībā. Kremlis tad varēs daudz brīvāk «operēt» zonās, kas līdz šim bija neērtas.

Apdraudēta ir arī ASV līdzšinējā drošības koncepcija, jo Tramps ir deklarējis, ka nacionālajām interesēm tiks dota priekšroka. Globālās problēmas viņu neinteresē, tāpēc tagad katrai valstij pašai jākļūst par «savas laimes kalēju». Latvija (kā Mēness) vairs nevarēs laiski reflektēt sauli (ASV), kā tas notika līdz šim. Multilaterālie līgumi tiks aizstāti ar divpusēju vienošanos. Kā jau tas biznesam pieklājas. Šis jaunums nav nekas patīkams mazajām Eiropas valstīm.

Izskatās, ka Tramps mainīs arī taktiku Sīrijā. Asada novākšana vairs nebūs aktuāla, un, sadarbojoties ar Putinu, tiks izveidota koalīcija pret islāmistiem. Tas nozīmē, ka tāpēc tiks atbalstīts ne tikai asiņainais diktators Asads (kuru Baraks Obama centās novākt), bet arī Irānas ajatollas un Ēģiptes autoritārais prezidents Abduls Fatahs al-Sisi. Pagaidām tikai Krievija un Putins ar savu rīcību Sīrijas gaisa uzbrukumos atbalsta Irānas ietekmes izplatīšanos līdz Vidusjūrai. Taču nav izslēgts, ka arī amerikāņi drīz piesliesies šai «līnijai», kā norāda Irānas aizsardzības ministrs Hoseīns Dehgans: «Alepo bija iespējams atbrīvot, tikai un vienīgi pateicoties Irānas, Sīrijas, Krievijas un libāņu Hesbolā grupējuma sadarbībai. Irāna ir šīs koalīcijas daļa, un cerams, ka arī jaunais ASV prezidents ņems vērā šo apstākli.»

Tramps pagaidām ir bijis izvairīgs komentāros un līdz šim raksturojis Irānu kā «pasaulē vecāko terorisma sponsoru», uzskatot, ka visu veidu musulmaņu radikālisms (vai tie būtu sunnītī vai šiīti) ir būtiski bīstams ASV eksistencei. Pēc 20. janvāra varēsim pārliecināties, vai šajos apgalvojumos nav pretrunas ar reālo ASV ārpolitiku.

Kopīgais ienaidnieks – Rietumu demokrātija

Maikls Flinns (Michael Flynn) savā grāmatā «The Field of Fight» apgalvo, ka radikālie islāmisti jau sen apvienojušies vienotā frontē kopā ar Krieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Kubu un Venecuēlu pret rietumu liberālo demokrātiju. Jo viņi visi «ienīstot Rietumus» un vēlas iznīcināt Rietumu demokrātijas valstis «kā tādas». Paradoksāli, ka šodien vēlēšanu rezultātā šim grupējumam lielā mērā simpatizē arī jaunā ASV prezidenta laineris un tas notiek zem reliģijas zīmes.

Starp citu, viens no izšķirošiem Donalda Trampa uzvaras iemesliem 2016.gada vēlēšanās bija tieši teoloģiskais motīvs. Līdz šim politiskajās diskusijās maz runāts par to, kā teoloģiska loģika var ietekmēt ne tikai privāto dzīvi, bet arī politiskus procesus valstīs – tādās kā ASV. Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā dzimusi radikālo kristiešu kustība šobrīd (100 gadu laikā) ir sazarojusi un palīdzējusi Trampam pat sasniegt Balto namu. Sākot no «sister Aimee» (The Foursquare Church), kura spēja kombinēt radikālo kristiešu sludināšanas manieri ar Holivudas spožumu, un beidzot ar Katrīnu Kulmani, kas arī šogad vadīja Trampa priekšvēlēšanu ticības kampaņu, novērojams pārliecības maršs pret sekulāro valsti.

Ticības tempļiem ir izdevies piedāvāt savus pakalpojumus politiski ambiciozām personām gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Tagad tie vairs nav karaļi, bet gan «piemēroti» ļaudis. Atrodoties Trampa «Christian advisory board» sastāvā, Katrīna nobruģēja Donalda ceļu pie politiskas varas «pa ticības taku», kas modernajā Eiropā pagaidām nav bijis iespējams tik uzkrītoši, kā to var novērot ASV. Piemēram, 2015.gada jūnijā šī komiteja sapulcējās, lai koncentrētos Trampa ievēlēšanas ofensīvai. Garajā lūgšanā tika precizēts, ka valstij ir vajadzīgs «spēcīgs, enerģisks vīrs», jo «Jēzus nevēlas, lai mēs būtu trūcīgi». Tieši tāds esot Donalds Tramps.

Baznīcas un ticības iesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā šeit ir nepārprotama, jo, kā norādīja Marks Barns (Mark Burns), tieši Ronalds Tramps personificējot to gudrību, ko pieprasa evaņģēlijs. Tas, kuru Jēzus mīlot, tas arī iegūšot bagātību un varu valstī. Donalds Tramps esot šāds cilvēks – sludina Marks Barns šajā Time Magazine. Tikai ar ticības argumentiem.

LASI CITUR: Donald Trump Prosperity preachers

Interesanti, ka līdzīgu stratēģiju īstenoja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu kampaņas periodā Krievijā. Arī viņš Krievijas pareizticīgo baznīcai skaitījās dievišķi izraudzītais jeb Ticības Varonis.

LASI CITUR: Владимир Путин: «Голос Церкви должен звучать в полную силу»

Loģisko laiku atkal sāk apdraudēt pārliecība. Gan austrumos, gan rietumos. Mēs zinām kas notika tad, kad pārliecība nostājās priekšā loģikai un modernā laika prasībām.

Neprognozējamā situācija ir klāt. Relatīvi mierīgie un stabilie 25 gadi ir pagājuši. Mūs gaida pārmaiņas, kurām pagaidām garīgi neesam sagatavojušies. Vai pagūsim pārkārtoties?

Pagaidām viss mierīgi.

Paldies par to pašu, un priecīgus mums visiem ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus.

Gaišu gadu!

Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai sākšoties no Gotlandes

“Visnepatīkamākais scenārijs Zviedrijas drošībai būtu Krievijas uzbrukums Baltijai, kas tiek sākts ar krievu raķetēm no Gotlandes (kuras tur jau izvietotas dažas dienas iepriekš). Tas anulētu NATO iespējas aizstāvēt savus sabiedrotos Baltijas jūras piekrastē”, – ar šādiem secinājumiem noslēdz savu ziņojumu Zviedrijas valdībai eksperts Kristers Bringeus. Ja Krievijai izdosies (pirms Baltijas aneksijas) iepriekš izvietot savu raķešu sistēmu S-400 Gotlandē un Somijas salās, tad viņiem būs neapstrīdamas militāras priekšrocības šajā teritorijā – uzskata bijušais vēstnieks, kuram valdība lūgusi analizēt valsts drošības un aizsardzības situāciju. Šodien (piektdien) viņa ziņojums tika publicēts. Šajā sakarībā tika organizēta arī preses konference. Ziņojuma mērķis nav dot padomu Zviedrijas valdībai kā rīkoties savās attiecībās ar NATO. Drīzāk šis esot priekšrocību un trūkumu uzskaitījums, ar kuru Zviedrijai būtu jārēķinās ja tā iestātos NATO, un kā šis solis ietekmētu Ziemeļvalstu – Baltijas drošību reģionā.

Vēstniekam šķiet, ka zviedru līdzdalība NATO palīdzētu izvairīties no bruņotiem konfliktiem Ziemeļeiropā. Taču citi pētījumi (pavasarī publicētais Somijā) pauž pretēju viedokli un uzsver, ka somu uz zviedru līdzdalība NATO tieši “izraisīs politisku krīzi ar Krieviju”.  Starp citu, zviedru izdevumi militārām vajadzībām pašlaik ir ļoti nelieli (1%). NATO pieprasa vismaz 2%.

Pētījuma gaitā aptaujāti 300 cilvēki Zviedrijā un vēl 22 valstīs, kas unisonā uzsver, ka Zviedrijas drošība ir pasliktinājusies pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Prognozēs var lasīt, ka NATO nākotnē koncentrēšoties vairāk aizsardzības, nevis starptautiskās palīdzības virzienā (piem. Afganistānā). “Mieru uzturošos spēkus” turpmāk režisēšot tikai ANO un šajā jomā zviedriem ir sena pieredze (Mali u.c.).

Pētījumā nav slēdziena, ka Krievijas uzbrukums Zviedrijā būtu aktuāls. Tas neesot neiespējams. NATO 5. paragrāfs sargājot Baltijas valstis un Putins neuzdrošināšoties riskēt tik nepārdomāti. Taču jā tas notiks, tad Zviedrija tikšot ierauta procesa vēl pirms agresijas sākuma. Šķiet, ka vēstnieks redz atkārtojamies PSRS loģiku, līdzīgi kā notika, piemēram, Latvijas okupācija pirms Otrā pasaules kara.  Viņam liekas, ka Krievija ievedīs savu kara tehniku Somijā un Zviedrijā pāris dienas pirms uzbrukuma Baltijai. Tas notikšot strauji un NATO nepagūšot uz to noreaģēt.

Jau tagad ar S – 400 (no Kaļiņingradas) krievi spējot aizsniegt 400 km attālumā esošos objektus.  2015. gadā viņi šos ieročus izvietoja Sīrijā un (kopš augusta) tie atrodas arī Krimā.

Diemžēl Zviedrijas valdības vadošā partija sociāldemokrāti, joprojām nav vienoti NATO līdzdalības jautājumā. Vecā  “sirmo zociķu” grupa (P. Šorī paaudze) joprojām spītīgi nostājas pretī šai idejai, apgalvojot, ka iestājoties NATO, Zviedrijā tiks izvietoti kodolieroči (lai gan nekas tāds nav teikts vai solīts). Šī paaudze tic, ka visgudrākā pozīcija ir neitralitāte un lišķēšanā vieniem un otriem.  Tāda ir viņu pēdējā pasaules kara pieredze un no tās šie ļaudis (ar ietekmi) nevēlas atteikties. Tāpēc arī Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vālštroma par Zviedrijas līdzdalību NATO izsakās piesardzīgi, lai gan opozīcija ir par šo soli.

Sabiedriskās domas pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Līdz šim 50:50. Patlaban izskatās, ka NATO piekritēju skaits Zviedrijā palielinās.

Pavisam cits jautājums ir kā Putins nogādās šīs raķetes uz Gotlandi un kurš būs tas, kas viņam palīdzēs.

%d bloggers like this: