Tag Archives: NATO

Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

Posted on by
Atbildēt

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Zemnieki vai pilsoņi. Kur paliek Krievija?

Posted on by
Atbildēt

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TVNET
Pāris dienas pēc Donalda Trampa uzvaras prezidenta velēšanās Putina megafonžurnālists Dmitrijs Kiseļovs gan Rossija 1 ēterā, gan arī Vesti Nedeli slejās uzsvēra, ka Kremļa saimnieks esot vienīgais, kurš Donalda uzvaru esot prognozējis iepriekš. Vieds un gudrs tātad. Iespējams, ka ar šo sulainis vēlējās uzsvērt sava saimnieka tālredzību. Taču mēs (rietumos) šā izteikuma dēļ nonācām pie pavisam citiem secinājumiem – Kremlis ir apzināti centies ietekmēt vēlēšanu iznākumu ASV, kas arī bija izdevies. Negodīgi, neētiski, bet fakts. No ienaidnieka Obamas Amerikas Savienotās Valstis vienā rāvienā kļuva par potenciālu draugu ar Donaldu Trampu karoga vietā.

Pārmaiņu signāls krievu propagandas vilnim ar šo tika dots. «Visi» tagad zināja, kā notikušais ir jāinterpretē medijos un sadzīves sarunās. Aizvadītā gadu desmita laikā putinistiem ir izdevies uzbūvēt Krievijā sazarotu ideoloģisko infrastruktūru vēlamu ideju izplatīšanai valsts iekšienē un ārzemēs. Dominējošais masu medijs te joprojām ir valsts televīzija, kuras saturu kopē pārējie, nodrošinot Putina popularitāti iedzīvotāju galvās. Tas pats «Putina megafons» Kiseļovs ar savu raidījumu Rossija 1 savāc 71% auditorijas. Vairums krievu, 85%, arī šodien televīziju uzskata par galveno informācijas avotu (Levada centra dati), taču tikai 41% notic tam, ko televizors viņiem stāsta.

Agresīva ziņu stratēģija

«Pēc Putina nākšanas pie varas Krievijas mediju ziņu izplatīšanas raksturs kļuvis daudz agresīvāks, nekā tas bija agrāk,» uzskata Levada centra vadītājs Ļevs Gudkovs.

Raksturojot krievu mediju informāciju par Krimu vai Ukrainu, viņš lieto apzīmējumu «propaganda». Baidot ar Rietumiem, Putina galmam izdodas novērst krievu uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām. Loģiski, ka pirmā kanāla līnijai pieskaņojas arī privātie mediji, ieskaitot, piemēram, Life News, kuru mēnesī apmeklē 18 miljoni lasītāju un TV platforma «griežas» nepārtraukti, visu diennakti. Redakcijas līnijas apzīmējums formāli ir «patriotisms» (nekautrējas atzīt īpašnieks Arams Gabeljanovs), un tāpēc viņa kabinetā pie sienas karājas liela Vladimira Putina fotogrāfija ar Krievijas karogu fonā. Modernā Krievija tiek būvēta kā konfrontācija Eiropai, ar slavofilu modeli jaunā interpretācijā. Ļevam Gudkovam šķiet, ka Putina stratēģijas vissvarīgākā šķautne ir krievu kūdīšana pret «Rietumiem» un «liberālo demokrātiju». Krievijā var un drīkst reizēm kritizēt varu, bet nekad pašu Putinu, jo viņu uzskata par nācijas simbolu. Reālpolitikas vietā tur tiek piedāvāta ticība ar bijušo čekistu Dieva vietā.

Protams, Krievijā vienmēr ir mēģināts kultivēt pārliecību par to, ka krievu tauta ir citādāka nekā eiropieši. Skaidri norādot, ka krieviem nav pa ceļam pie Eiropas garīgajām vērtībām, jo viņi ir «pasaules sirdsapziņa» un nekāda pagātnes notikumu iztirzāšana (tā, kā to realizēja pēckara Vācija) krieviem nav nepieciešama. Varoņus un uzvarētājus netiesā. Nekad nav grūti kādam iestāstīt, ka «viņš» vai «viņa» ir labāki par citiem. Arī šodien krieviem tiek skaidrots, ka viņi nav Eiropas sastāvdaļa, jo Eiropa viņus negribot. Putins esot mēģinājis ievilkt Krieviju Eiropā, bet vecais kontinents neesot gribējis redzēt Krieviju kā sabiedroto. Tikai novājināta Krievija esot Eiropas interesēs – tā uzsver Putina propagandas mašīna, un šis apgalvojums nav patiesība. Tieši tāpat kā daudzas citas nostājas, kuras kultivē Kremļa propagandas mašīna.

Iestāstot krieviem pasakas par bīstamajiem Rietumiem un draudot, ka NATO grasās okupēt Krievzemi (tāpēc armijas daļas tiek ievestas arī Latvijā), tiek panākts tā saucamais «apgrieztā cimda» efekts, kuru propagandas teorijā lieto, lai savus agresīvos nodomus pielīmētu ienaidniekam. Šo efektu lieliski varēja novērot gan «krievu hakeru», gan «krievu sportistu dopinga skandāla» atspoguļojumā Krievijā. Tā vietā, lai atzītu savu vainu, Putina galms cītīgi meloja un pierakstīja klāt «Rietumiem» apvainojumus un izdomājumus. «Tieši šī melīgā būtisku un Krievijai svarīgu ziņu pasniegšana parāda, ka karš informācijas frontē notiek ar pilnu sparu,» uzsver Gudkovs. Tas nozīmē, ka krieviem netrūkst informācijas avotu (kā tas bija PSRS laikā). Esošā komunikatīvā situācija «caurmēra Antonovu» apmierina.

Kā paši krievi novērtē šo faktu?

Viena daļa atzīst, ka paļaujas uz ziņām par 70%, taču «neņem par pilnu» ziņojumus no Ukrainas. Taču Putins vairumam patīk. Kāpēc? Tāpēc, ka ziņās viņš izskatās gudrs, talantīgs un savējais. Neesot svarīgi, vai informācija ir patiesa vai ne. Kāpēc tā? Tāpēc, ka lielu daļu krievu neinteresē tāli un komplicēti notikumi, kā, piemēram, krievu hakeru iejaukšanās ASV vēlēšanās. «Mums ir zemnieku domāšana. Visi krievu cilvēka vērtību kritēriji ir vērtības, kas iedibinātas līdz buržuāziskajai sabiedrībai. Tās ir: «savs krekls katram tuvāks», «neaiztiec mani, tad es tevi arī neaiztikšu», «mana māja – mana pils». Tieši zemnieku loģika izraisa nevēlēšanos piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos. Viss, kas notiek ārpus viņa ģimenes, zemnieku neinteresē,» intervijai Meduza uzsver Andrejs Končalovskis (26.12.2016.). Viņam liekas, ka tieši buržuāziskas/pilsoniskas sabiedrības impulsi Rietumos radīja pilsonisku attieksmi pret savu valsti, jo republika ir pilsoņu, nevis iedzīvotāju kopums.

«Lai mainītu valsti, ir jānomaina cilvēka mentalitāte. Piemēram, bizness Krievijas iedzīvotāju priekšstatos ir laupīšana. Dārzu loka (Садовое колцо) sabiedrībai tas tā nav, bet tautai kopumā tā ir,» konstatē Končalovskis. Tāpēc krievi vēlas, lai viņiem liek mieru. Lai mediji tos netraucē ar sarežģītām, grūti saprotamām problēmām. «Tas nozīmē, ka viņi ir nevis pilsoņi, bet iedzīvotāji,» secina Končalovskis un lielā mērā pats arī atgriežas pie slavofilu un Putina ideologu nostādnēm, ka Krievijai Eiropā nav ko darīt.

Skaidrs, ka liela daļa krievu šodien skumst pēc Padomju Savienības, kas pārtrauca eksistēt 80. gadu beigās. Toreiz PSRS dominēja pasaules politikā un spēja iedvest bailes ikvienam ar savām atomzemūdenēm un šokēja sabiedrību ar senilu veču bariņu, kas turēja savās rokās gigantiskās valsts politiskos grožus Kremlī. Boļševiku eksperiments ar «padomju tautu» jau sen bija izgāzies, bet nebija neviena, kas to pateiktu skaļi. 1991.gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no amata. Sākās neatkarīgās Krievijas veidošana, kopā ar 14 pārējām postkomunisma republikām. Krievijai vairs nebija 1917.gada revolūcijas noslaucītā cara mantojuma. Būtībā neatkarīgā Krievija pārņēma savā kontrolē teritorijas, kuras iepriekšējās varas bija okupējušas, ieskaitot Ukrainu, Kaukāzu un Centrālāziju. Krita dzelzs priekškars, un Baltijas valstis aizejot sagrāva ģeopolitisko kārtību, kas tika iedibināta 1945.gadā.

Tieši impērijas zaudēšana tagad ir galvenais Putina propagandas arguments, kas krieviem tiek skaidrots kā netaisns akts. Jo cara un boļševiku Krievijai visos laikos ir bijusi apetīte okupēt kaimiņvalstis un dzīvot uz provinču rēķina. Putina loģika šo koloniālisma pagātni legalizē kā normālu un nepieciešamu procesu.

Impēriju sabrukums

Vēsture reģistrējusi daudz impēriju un fiksējusi to neizbēgamo sabrukumu. Francijas karš ar Lielbritāniju (1770), piemēram, noveda pie valsts bankrota un Ludviga XVI giljotinēšanas 1793.gadā. Krievijas impērija šādu likteni nepiedzīvoja arī pēc cara Nikolaja II atkāpšanās no amata 1917.gada martā. Vladimirs Ļeņins panāca demokrātiski ievēlēta parlamenta atlaišanu un izveidoja savu režīmu uz cara impērijas drupām. Atkāpjoties Gorbačovam, PSRS impērija tika likvidēta, taču sapnis par tās atjaunošanu nekad nav bijis miris. Pirms 30 gadiem Padomju Savienība tehniski sabruka ekonomisku problēmu dēļ (kara industrijas pieaugošie izdevumi, preču trūkums civilajā sabiedrībā, Afganistānas karš). Boļševiku nespēja nodrošināt ciešamu dzīves standartu saviem iedzīvotājiem ar plānveida ekonomikas palīdzību notika zem bankrota zīmes. 1917.gadā visi resursi tika nacionalizēti un tāpēc vienīgā partija – komunisti bija tie, kam jāuzņemas atbildība par notikušo ekonomisko krahu. Gorbačova «perestroika» centās tikt galā ar šiem jautājumiem, taču neveiksmīgi.

Mihailam likās, ka valsti var reformēt no iekšpuses. Tieši tāpat, kā tas līdzīgi noticis Ķīnā. Taču, ekonomiskajai krīzei padziļinoties, radikalizējās politiskie strāvojumi un, pretēji Denam Sjaopinam Ķīnā, Gorbačovs atcēla cenzūru un pretēji boļševiku tradīcijai nenoslīcināja asinīs sacelšanos Polijā un Baltijā. Protams, Gorbačovs nevēlējās sagraut Padomju Savienību. Taču neparedzēja savu reformu attīstības gaitu. Viņš samazināja komunistu partijas varas pilnvaras, un impērija sasprāga gabalos, aizraujot sev līdzi veco autokrātiju. Uzliesmoja krīzes, kas jau sen bija nobriedušas (Uzbekijā, Tadžikistānā, Kalnu Karabahā, Azerbaidžānā, Moldāvijā).

Tagad Putins mēģina atgūt «vecās, vēsturiskās teritorijas», uzskatot, ka Padomju Savienības sabrukums izskaidrojams ar Mihaila Gorbačova vājumu. Lai reanimētu Krievijas lielvaru, viņš izmanto dažādas pasakas par vēsturi, kas leģitimizē (emocionāli pamato) okupācijas centienus. Taču pats galvenais, ka nedz Gorbačovs, nedz Putins nav spējīgi tikt galā ar Krievijas ekonomisko pārkārtošanu atbilstoši modernā laika prasībām.

Baltija bija nozīmīgs ķīlis PSRS sabrukumā, kas tomēr spēja (vairāk vai mazāk) pārkārtot savu ekonomiku no plānveida uz tirgus loģiku un iekļauties Rietumeiropas kontekstā. Krievijai tas neizdevās. Tieši tāpat kā 1917.gadā, arī Putins XXI gadsimtā saglabāja veco PSRS laiku shēmu ar astronomiskiem izdevumiem armijai, vienīgo eksportpreci – naftu un gāzi un nespēju pabarot savus iedzīvotājus. Lai paceltu Krieviju, Putinam nāktos ieviest radikālus, saprātīgus un atbilstošus liberalizācijas pasākumus (nevis sekot 90. gadu Rietumu jauno ekonomistu avantūrismam, kas sagrāva Jeļcinu) un izskaust korupciju. Izskatās, ka Putinam tas nav pa spēkam. Pat ķīniešu modelis ar skarbu politisko vadību un liberalizētu ekonomiku netiek realizēts Maskavā. Ekonomika ir vienīgais «Ahileja papēdis», ar kuru cars Romanovs, Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Jeļcins un Putins netika galā.

Tāpēc biznesa vietā nostājas zagšana, ierēdņu vietā – korumpētība un pārticības vietā – pesimisms. Putins ar šo sērgu galā nav ticis, tāpēc izvēlējies konfrontāciju ar tiem, kam klājas labāk. Žēl. Nedomāju, ka «kādam» ir iebildumi integrēt Krieviju Eiropas kopienā ar godīgiem noteikumiem. Protams, mūsu interesēs ir attīstīta, civilizēta un ar sevi apmierināta Krievija. Pārticis un apmierināts kaimiņš ir labāks nekā izbadējies, satraukts un nelaimīgs. Tāds, kas savā izmisumā tiek pierunāts kļūt par cilvēces glābēju ar «slāvu vērtībām» kā kopsaucēju.

Cerams, ka Krievijas impērija sabruks, pirms Putins to pagūs ieraut nākamajā bruņotajā konfliktā. Krievu cilvēki ir pelnījuši labākus laikus. Kopā ar mums.

Pagaidām neviens pat Latvijā neuzdrošinās «izraut štepseli» Putina propagandas ekrānam Rīgā, Alūksnē vai Liepājā, un meliem pieaug kājas.

Tie, kas ķeras pie ieročiem, apliecina, ka viņu argumenti ir beigušies. Tieši vājie mēdz izskatīties ļoti bīstami brīžos, kad viņi izliekas esam stipri.

Propagandas samazgas nedrīkst pieduļķot mūsu ētera telpu, jo tās nav cienīgas eksistēt un tikt uzklausītas.

Ar varu neko nevar atrisināt, tāpēc vēlos, lai jaunajā gadā gan Krievijā, gan pie mums būtu vairāk pilsoņu. Sociāli un politiski atbildīgu pilsoņu.

Ideālisma beigas ārpolitikā. Vai pagūsim pārkārtoties?

Posted on by
1

Speciāli TVNet

tramsps-un-macitajs

Foto TVNet

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumeiropas valstu ārpolitiku caurstrāvojis ideālisms. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties jaunas starpvalstu sadarbības iespējas, kuru kopīgais mērķis bija bruņotu konfliktu (kara) novēršana un cilvēktiesību stiprināšana abpus bijušajam «dzelzs priekškaram». Eiropas Savienības, NATO un EDSO robežu paplašināšana bija konkrēta rīcība konkrēto mērķu praktiskajā realizēšanā.

Problēmas un domstarpības tāpēc varēja sākt risināt tiesas procesu, nevis karadarbības ceļā. Lai kā mums nepatīk Briseles birokrātu, politiķu neproporcionāli lielās algas (attiecībā pret pārāk pieticīgo viņu darba rezultātu), tomēr jāatzīst, ka izraudzītais modernās Eiropas politiskais virziens bija cerīgs, tālredzīgs un vērtīgs mums visiem.

Žēl, ka savulaik šajos procesos netika iesaistīta arī Krievija. Pašlaik cerīgā Eiropas virzība draud apstāties. To apdraud antidemokrātisma tendences Krievijā, Lielbritānijas referenduma Brexit rezultāts, migrantu krīze, Sīrijas karš un Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās.

Ja arī Francijā pie varas nonāks labēji ekstrēmās politiskās līnijas piekritēja Marina Lepēna, tad var izrādīties, ka Eiropas Savienības projektam būs pienācis gals un mums nāksies samierināties ar vēstures attīstības gaitas apraušanos. Putinam tad būs izdevies «noraut bremzi» miermīlīgajam ideālismam, un pasaule atkal sašķelsies despotu nometnēs, kuras neiztiks bez plūkšanās. Šādi attīstoties notikumiem, varbūt visi atjēgsimies tālajā 1939.gadā. Turpat, kur kādreiz atradās mūsu vecvecāki – uz skarbu bruņotu konfliktu sliekšņa. Cerams, ka tā nenotiks.

Pārmaiņu laiks pie svētku egles

Ziemas saulgrieži un Ziemassvētku laiks nav labākais brīdis pesimistisku prognožu bārstīšanai. Taču šis sniegotais un apcerīgais mirklis ir lieliska iespēja laika tendenču analīzes caurskatīšanai. Eiropai pašlaik ir jāizvēlas jauns ārpolitikas ceļš, un tas var izrādīties tikpat svarīgs pārkārtojums kā reformas pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Ir nepieciešama garīga pārkārtošanās. Ja arī eksperti un drošībnieki pašlaik jau sāk domāt vēlamajā virzienā, tad sabiedrības un valdības laiskums un nolaidība šo problēmu priekšā ir acīmredzami.

Mums liekas, ka viss rīt būs tāpat kā vakar, taču esošās rīcības kartes vairs nesaskan ar jauno reālās dzīves ainavu. Līdzšinējais Latvijas ārpolitikas stratēģiskais partneris ASV vairs nav vakardienas Obama. Tramps tiecas pie Krievijas un ignorē Ķīnu. Ar uzņēmējdarbībai raksturīgu loģiku viņš gatavojas uzart ārpolitiku, kurā valda nedaudz citi vērtību kritēriji. Līdzšinējā politikas pieredze pierāda, ka biznesa paņēmieni politikā var izrādīties liktenīgi.

«BBVV» = baltie, bagātie veči ar varu

Cilvēka vērtības mērs diemžēl mēdz atšķirties dažādos laikos un valstīs. Provincē lielāka nozīme ir sakariem, «valdošajām mafijām» un «pazīšanās» fenomenam, turpretī metropoļu centros – talantam un naudai. Merkantilas domāšanas loģika šobrīd aktualizējusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Izskaitļots, ka Trampa administrācija sastāvēs no ļoti turīgiem večiem bez reālas pieredzes politiskajā pasaulē. No 20 Trampa piedāvātajiem valsts pārvaldes augstākajiem administrācijas reprezentantiem 6 ir miljardieri.

«Trampu interesē tikai tie, kuriem pašiem ir nauda,» secina kāda anonīma, varai tuvu stāvoša sekretāre no Goldman Sachs bankas, jo arī šī iestāde būs viena no galvenajām amatpersonu «donētājām» ASV jaunajai administrācijai.

Trīs smagākos posteņus valstī Tramps piešķiršot bijušajiem ģenerāļiem. Taču sieviešu šā līmeņa valsts pārvaldē ASV vairs nebūs (par minoritāšu pārstāvjiem nemaz nerunājot). BBVV jeb «baltie bagātie veči ar varu» atkal atgriežas uz politiskās skatuves un pēc 27 gadu pārtraukuma pārņem visas varas sviras valstī. Tātad «alfa tēviņi» atgriežas Baltajā namā. Visi ar izteiktiem uzskatiem un ciešu zināšanu, «kā ir pareizi» domāt un darīt lietas. Redzēsim, kā prezidentam izdosies viņus visus vienot kopīgam mērķim un uzdevumiem.

Putinisti ASV sirdī

Reksa Tilersona (Rex Tillerson) izraudzīšanās ASV ārlietu ministra amatam apstiprina Trampa priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais un izraudzīsies ministrus no biznesa vides. Piešķirot savas valsts ārlietas koncerna Exxon šefam, viņš nošauj abus zaķus ar vienu šāvienu. Tilersonam pie žaketes atloka vizuļo Krievijas piešķirtais Tautu draudzības ordenis, un 2012. gada fotogrāfijā var redzēt viņu sirsnīgi sarokojamies ar «masu slepkavu un kriminālo gangsteri Putinu» (senatora John Mccain formulējums intervijā CNN). Saprotams, ka ministru kabineta sastāvs ir jāakceptē ASV senātam un pagaidām nav skaidrs, vai visi Trampa izraudzītie BBVV tiks akceptēti kā ASV ministri. Piemēram, inženieris no Vičitafolsas (Wichita Falls) Teksasā Rekss Tilersons nekad nav nodarbojies ar ārpolitiku, bet gan strādājis (kopš 1975.gada) tikai par priekšnieku savā ExxonMobil un pavisam drīz gatavojas aiziet pensijā no šā pasaulē lielākā naftas uzņēmuma. ASV ārlietu ministra amatam viņu esot ieteikuši Džeimss Beikers (James Baker) un Kondolīza Raisa (Condoleezza Rice). Taču viena lieta ir tirgoties, bet otra – aizstāvēt savas valsts politiskās intereses. Par Tilersonu ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir Vladimira Putina atbalstītājs un centīsies likvidēt sankcijas pret Krieviju, jo šāda rīcība ir Exxon interesēs. Tas nekas, ka, stājoties ASV ārlietu ministra amatā, viņš pametīs šefa posteni Exxon koncernā. Viņam pašam pieder apjomīga šā uzņēmuma akciju pakete un biznesa intereses saglabāsies, arī atrodoties politiskajā amatā. Tas nozīmē, ka, ieņemot politiskus amatus, biznesmeņi nezaudē apetīti. Starp citu, viņa draugs ir arī Krievijas Rosņeft šefs Igors Sečins.

Sankciju atcelšana kā kompensācija

Ir pamats prognozēt, ka Tramps vēlēsies atcelt sankcijas Krievijai, lai kopā ar Putinu izrēķinātos ar islāma fundamentālistu armiju terorisma frontē. Tas nozīmē, ka šā stratēģiskā uzdevuma dēļ ASV var zaudēt līdzšinējo interesi par to, kas notiek Krievijā un tās pierobežā. Nav izslēgts, ka ASV var turpmāk arī nevēlēties turpināt līdzšinējo Baltijas un konkrēti Latvijas stratēģiskā partnera lomu Donalda Trampa vadībā. Kremlis tad varēs daudz brīvāk «operēt» zonās, kas līdz šim bija neērtas.

Apdraudēta ir arī ASV līdzšinējā drošības koncepcija, jo Tramps ir deklarējis, ka nacionālajām interesēm tiks dota priekšroka. Globālās problēmas viņu neinteresē, tāpēc tagad katrai valstij pašai jākļūst par «savas laimes kalēju». Latvija (kā Mēness) vairs nevarēs laiski reflektēt sauli (ASV), kā tas notika līdz šim. Multilaterālie līgumi tiks aizstāti ar divpusēju vienošanos. Kā jau tas biznesam pieklājas. Šis jaunums nav nekas patīkams mazajām Eiropas valstīm.

Izskatās, ka Tramps mainīs arī taktiku Sīrijā. Asada novākšana vairs nebūs aktuāla, un, sadarbojoties ar Putinu, tiks izveidota koalīcija pret islāmistiem. Tas nozīmē, ka tāpēc tiks atbalstīts ne tikai asiņainais diktators Asads (kuru Baraks Obama centās novākt), bet arī Irānas ajatollas un Ēģiptes autoritārais prezidents Abduls Fatahs al-Sisi. Pagaidām tikai Krievija un Putins ar savu rīcību Sīrijas gaisa uzbrukumos atbalsta Irānas ietekmes izplatīšanos līdz Vidusjūrai. Taču nav izslēgts, ka arī amerikāņi drīz piesliesies šai «līnijai», kā norāda Irānas aizsardzības ministrs Hoseīns Dehgans: «Alepo bija iespējams atbrīvot, tikai un vienīgi pateicoties Irānas, Sīrijas, Krievijas un libāņu Hesbolā grupējuma sadarbībai. Irāna ir šīs koalīcijas daļa, un cerams, ka arī jaunais ASV prezidents ņems vērā šo apstākli.»

Tramps pagaidām ir bijis izvairīgs komentāros un līdz šim raksturojis Irānu kā «pasaulē vecāko terorisma sponsoru», uzskatot, ka visu veidu musulmaņu radikālisms (vai tie būtu sunnītī vai šiīti) ir būtiski bīstams ASV eksistencei. Pēc 20. janvāra varēsim pārliecināties, vai šajos apgalvojumos nav pretrunas ar reālo ASV ārpolitiku.

Kopīgais ienaidnieks – Rietumu demokrātija

Maikls Flinns (Michael Flynn) savā grāmatā «The Field of Fight» apgalvo, ka radikālie islāmisti jau sen apvienojušies vienotā frontē kopā ar Krieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Kubu un Venecuēlu pret rietumu liberālo demokrātiju. Jo viņi visi «ienīstot Rietumus» un vēlas iznīcināt Rietumu demokrātijas valstis «kā tādas». Paradoksāli, ka šodien vēlēšanu rezultātā šim grupējumam lielā mērā simpatizē arī jaunā ASV prezidenta laineris un tas notiek zem reliģijas zīmes.

Starp citu, viens no izšķirošiem Donalda Trampa uzvaras iemesliem 2016.gada vēlēšanās bija tieši teoloģiskais motīvs. Līdz šim politiskajās diskusijās maz runāts par to, kā teoloģiska loģika var ietekmēt ne tikai privāto dzīvi, bet arī politiskus procesus valstīs – tādās kā ASV. Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā dzimusi radikālo kristiešu kustība šobrīd (100 gadu laikā) ir sazarojusi un palīdzējusi Trampam pat sasniegt Balto namu. Sākot no «sister Aimee» (The Foursquare Church), kura spēja kombinēt radikālo kristiešu sludināšanas manieri ar Holivudas spožumu, un beidzot ar Katrīnu Kulmani, kas arī šogad vadīja Trampa priekšvēlēšanu ticības kampaņu, novērojams pārliecības maršs pret sekulāro valsti.

Ticības tempļiem ir izdevies piedāvāt savus pakalpojumus politiski ambiciozām personām gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Tagad tie vairs nav karaļi, bet gan «piemēroti» ļaudis. Atrodoties Trampa «Christian advisory board» sastāvā, Katrīna nobruģēja Donalda ceļu pie politiskas varas «pa ticības taku», kas modernajā Eiropā pagaidām nav bijis iespējams tik uzkrītoši, kā to var novērot ASV. Piemēram, 2015.gada jūnijā šī komiteja sapulcējās, lai koncentrētos Trampa ievēlēšanas ofensīvai. Garajā lūgšanā tika precizēts, ka valstij ir vajadzīgs «spēcīgs, enerģisks vīrs», jo «Jēzus nevēlas, lai mēs būtu trūcīgi». Tieši tāds esot Donalds Tramps.

Baznīcas un ticības iesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā šeit ir nepārprotama, jo, kā norādīja Marks Barns (Mark Burns), tieši Ronalds Tramps personificējot to gudrību, ko pieprasa evaņģēlijs. Tas, kuru Jēzus mīlot, tas arī iegūšot bagātību un varu valstī. Donalds Tramps esot šāds cilvēks – sludina Marks Barns šajā Time Magazine. Tikai ar ticības argumentiem.

LASI CITUR: Donald Trump Prosperity preachers

Interesanti, ka līdzīgu stratēģiju īstenoja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu kampaņas periodā Krievijā. Arī viņš Krievijas pareizticīgo baznīcai skaitījās dievišķi izraudzītais jeb Ticības Varonis.

LASI CITUR: Владимир Путин: «Голос Церкви должен звучать в полную силу»

Loģisko laiku atkal sāk apdraudēt pārliecība. Gan austrumos, gan rietumos. Mēs zinām kas notika tad, kad pārliecība nostājās priekšā loģikai un modernā laika prasībām.

Neprognozējamā situācija ir klāt. Relatīvi mierīgie un stabilie 25 gadi ir pagājuši. Mūs gaida pārmaiņas, kurām pagaidām garīgi neesam sagatavojušies. Vai pagūsim pārkārtoties?

Pagaidām viss mierīgi.

Paldies par to pašu, un priecīgus mums visiem ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus.

Gaišu gadu!

Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai sākšoties no Gotlandes

Posted on by
2

“Visnepatīkamākais scenārijs Zviedrijas drošībai būtu Krievijas uzbrukums Baltijai, kas tiek sākts ar krievu raķetēm no Gotlandes (kuras tur jau izvietotas dažas dienas iepriekš). Tas anulētu NATO iespējas aizstāvēt savus sabiedrotos Baltijas jūras piekrastē”, – ar šādiem secinājumiem noslēdz savu ziņojumu Zviedrijas valdībai eksperts Kristers Bringeus. Ja Krievijai izdosies (pirms Baltijas aneksijas) iepriekš izvietot savu raķešu sistēmu S-400 Gotlandē un Somijas salās, tad viņiem būs neapstrīdamas militāras priekšrocības šajā teritorijā – uzskata bijušais vēstnieks, kuram valdība lūgusi analizēt valsts drošības un aizsardzības situāciju. Šodien (piektdien) viņa ziņojums tika publicēts. Šajā sakarībā tika organizēta arī preses konference. Ziņojuma mērķis nav dot padomu Zviedrijas valdībai kā rīkoties savās attiecībās ar NATO. Drīzāk šis esot priekšrocību un trūkumu uzskaitījums, ar kuru Zviedrijai būtu jārēķinās ja tā iestātos NATO, un kā šis solis ietekmētu Ziemeļvalstu – Baltijas drošību reģionā.

Vēstniekam šķiet, ka zviedru līdzdalība NATO palīdzētu izvairīties no bruņotiem konfliktiem Ziemeļeiropā. Taču citi pētījumi (pavasarī publicētais Somijā) pauž pretēju viedokli un uzsver, ka somu uz zviedru līdzdalība NATO tieši “izraisīs politisku krīzi ar Krieviju”.  Starp citu, zviedru izdevumi militārām vajadzībām pašlaik ir ļoti nelieli (1%). NATO pieprasa vismaz 2%.

Pētījuma gaitā aptaujāti 300 cilvēki Zviedrijā un vēl 22 valstīs, kas unisonā uzsver, ka Zviedrijas drošība ir pasliktinājusies pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Prognozēs var lasīt, ka NATO nākotnē koncentrēšoties vairāk aizsardzības, nevis starptautiskās palīdzības virzienā (piem. Afganistānā). “Mieru uzturošos spēkus” turpmāk režisēšot tikai ANO un šajā jomā zviedriem ir sena pieredze (Mali u.c.).

Pētījumā nav slēdziena, ka Krievijas uzbrukums Zviedrijā būtu aktuāls. Tas neesot neiespējams. NATO 5. paragrāfs sargājot Baltijas valstis un Putins neuzdrošināšoties riskēt tik nepārdomāti. Taču jā tas notiks, tad Zviedrija tikšot ierauta procesa vēl pirms agresijas sākuma. Šķiet, ka vēstnieks redz atkārtojamies PSRS loģiku, līdzīgi kā notika, piemēram, Latvijas okupācija pirms Otrā pasaules kara.  Viņam liekas, ka Krievija ievedīs savu kara tehniku Somijā un Zviedrijā pāris dienas pirms uzbrukuma Baltijai. Tas notikšot strauji un NATO nepagūšot uz to noreaģēt.

Jau tagad ar S – 400 (no Kaļiņingradas) krievi spējot aizsniegt 400 km attālumā esošos objektus.  2015. gadā viņi šos ieročus izvietoja Sīrijā un (kopš augusta) tie atrodas arī Krimā.

Diemžēl Zviedrijas valdības vadošā partija sociāldemokrāti, joprojām nav vienoti NATO līdzdalības jautājumā. Vecā  “sirmo zociķu” grupa (P. Šorī paaudze) joprojām spītīgi nostājas pretī šai idejai, apgalvojot, ka iestājoties NATO, Zviedrijā tiks izvietoti kodolieroči (lai gan nekas tāds nav teikts vai solīts). Šī paaudze tic, ka visgudrākā pozīcija ir neitralitāte un lišķēšanā vieniem un otriem.  Tāda ir viņu pēdējā pasaules kara pieredze un no tās šie ļaudis (ar ietekmi) nevēlas atteikties. Tāpēc arī Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vālštroma par Zviedrijas līdzdalību NATO izsakās piesardzīgi, lai gan opozīcija ir par šo soli.

Sabiedriskās domas pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Līdz šim 50:50. Patlaban izskatās, ka NATO piekritēju skaits Zviedrijā palielinās.

Pavisam cits jautājums ir kā Putins nogādās šīs raķetes uz Gotlandi un kurš būs tas, kas viņam palīdzēs.

Krievu neofašisms jeb «Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams»

Posted on by
Atbildēt
Dugins

Krievu neofašists Aleksandrs Dugins. 2007.gads, Maskava, Krievija. Foto: ITAR-TASS/Scanpix no TVNet

Links uz TVnet.

Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, piedzima krievu neofašisms. Patlaban tas ieslēdzies un aizbarikādējies Kremlī un veido Krievijas prezidenta Vladimira Putina retoriku. No turienes (tāpat kā «ļaunuma impērijas» (1) laikā) šī ideoloģija tiek intensīvi izplatīta ar Putinam paklausīgu un varai lojālu krievu mediju palīdzību visā pasaulē. Neofašisma dogmas atrod dzirdīgas ausis arī Latvijā. Diemžēl.

Kremļa ideologs – Aleksandrs Dugins

Jau 1991. gada decembrī krievu filozofs Aleksandrs Dugins publiskoja krieviem paredzēto «jauno ticību», publicējot to savā žurnālā Elementi (Элементы). Šī publikācija nozīmē jaunkrievu modernās, šovinisma ideoloģijas koncepcijas starta brīdi. Savus nacionālboļševisma uzskatus noslīpēt Duginam tobrīd bija palīdzējusi vietējās nozīmes «ideologu smēde» jeb pagrīdes neonacistu grupējums «Melnā SS ordenis» (2), kura līderis un vadonis, mistiķis Jevgeņijs Golovins sevi (līdzīgi Heinriham Himleram) dēvēja par «reiha vadītāju» un nodevās PSRS laikā aizliegto autoru studijām. To skaitā bija arī Itālijas ezotēriķa, dadaista, fašisma un nacionālsociālisma piekritēja Juliusa Evolas darbi, pagājušā gadsimta vācu konservatīvo revolucionāru idejas un krievu «Eirāzijas» emigrantu diskusijas Berlīnē.

Melnā Ordeņa brāļus Krievijā 90. gadu sākumā aizrāva elitisma idejas, kas savā būtībā bija izteikti neproletāriskas. Šajā brīdī Dugins esot sajutis misijas aicinājumu un sācis izstrādāt krievus apvienojošu nacionālu ideju. Iespējams, ka viņu uzmundrināja viņa darba vieta. Viņš tobrīd (1990 -1992) bija GBB – PSRS Valsts drošības komitejas slēgto arhīvu atslepenotāju skaitā un izlēma, kuri dokumenti būs publiski pieejami un kuri ne. Iespējams, ka viņš, tāpat kā Vladimirs Putins, pārliecinājās, ka čekas arhīvs vienmēr nav objektīvas informācijas krātuve (skat. Vladimira Putina izteikumi intervijā ITAR-TASS pirms nedēļas), un saprata, ka Krievijas garīgā dzīve jāturpina turēt hermētiski noslēgtas konservu kārbas statusā.

Tobrīd Dugins pēkšņi kļuva arī par ticīgo. Kā jau savas ticības fundamentālists, viņš iekļāva savu pareizticīgo pārliecību arī jaunkrievu ideoloģijā un vienlaikus kļuva par Ļimonova krievu nacionālboļševiku partijas biedru.

Lielu ietekmi uz jaunkrievu neofašima ideoloģijas radītājiem tobrīd esot atstājis sirmais beļģu fašists Žans Fransuā Tiriars (Jean-François Thiriart, 1922 – 1992), kas sava Maskavas apmeklējuma laikā 1992.gadā iedvesmojis un spārnojis arī Duginu. Toreiz «Jaunās Eiropas atbrīvotājs no atlantisma» skarbi deklarēja, ka pasauli nomācot neciešama amerikānisma vara (ar ebrejiem visās atslēgas pozīcijās) un šis esot izejas punkts nebeidzamiem metafiziskiem konfliktiem ar atlikušo pasaules daļu, kas balstās uz eirāziskās, kontinentālās domāšanas principiem.

Šī toņkārta bija jau noskanējusi Berlīnes krievu emigrantu un boļševiku loģikā, kas deklarēja «krievu unikalitāti», «krievu nācijas izcilību» un viņu atbildību civilizācijas attīstības priekšā. Duginam atlika tikai to mehāniski pārņemt un idejiski adoptēt.

Tiriārs toreiz aicināja krievus reanimēt eiropadomju impēriju ar galveno misiju – iznīcināt visļaunāko no ienaidniekiem, briesmoni viņpus okeāna – Amerikas Savienotās Valstis, tādējādi atbrīvojot pasauli no atlantisma. Tādā kārtā Krievija pamazām kļūtu par «progresīvā nacisma» mantinieci. Pēc šīs loģikas Hitlers bija nodevis Staļinu, pārkāpjot Molotova-Ribentropa 1939. gada paktu. Pasaule toreiz bija strikti sadalīta «pareizo nāciju» starpā, un tādai tai bija jāpaliek «ideoloģisko ajatolu» Staļina + Hitlera kontrolē visu atlikušo zemes griešanās laiku.

Dugina domubiedri

Dugins steigšus dibināja savu nacionālboļševiku partiju un bija gatavs iekļauties ekstrēmistu kustībā. Taču, kā jau tas mēdz notikt ar praviešiem, kurus tēvzemē neatzīst, arī viņam drīz vien kašķu dēļ nācās no savas partijas aiziet. 2006. gadā viņš sāk strādāt Maskavas Valsts universitātē, tur nodarbojoties ar zinātni (3) un lasot lekcijas par tēmu postfilozofijā un izdodot savu ideju orgānu Elementi. Turpat līdzās iknedēļas izdevumu Djen (Diena), kuru parakstīja rakstnieks Aleksandrs Prohanovs, kas kļuva slavens jau Brežņeva ēras laikā kā fanātisks Afganistānas kara varoņdarbu un kodolieroču romantisma apdziedātājs. Arī viņš bija kļuvis par Tiriara ideju atbalstītāju un savā izdevumā Zavtra (Rītdiena) stutēja Dugina sapņus par Padomju Savienības atjaunošanu.

Pats galvenais kopsaucējs bija skumjas pēc zaudētās Krievijas cara impērijas un Josifa Staļina «stiprās rokas». Tā sakot, monarhisma un staļinisma savienojums kļuva par Dugina grupas ceļazvaigzni, pilnīgi bez Ļeņina klātbūtnes. Tā vietā neofašisma koncepcijā (kā parasti) tika iekļautas konspirācijas teorijas par liktenīgajiem ienaidniekiem (ebrejiem), ieskaitot cara falsificētos «Cionas gudro protokolus». Pēc viņu domām, ebreji (jau atkal) bija pie visa vainīgi, ieskaitot Krievijas, Gorbačova un Jeļcina samulsināšanu un valsts «pareizās attīstības» izsišanu no sliedēm. Liberālisms un kapitālisms tika izsmieti un degradēti kā nejēdzīgs pretstats senajai krievu kolektīvisma idejai. Kulminācija krievu neonacistu atdzimšanai tika piedzīvota 1993. gadā, kad Jeļcins apspieda konservatīvo grupējumu sacelšanos un bojā gāja demonstranti. Ar šo brīdi (pēc neonacistu domām) Krievija bija jāuzskata par svešas varas okupētu valsti un visi šīs kustības ienaidnieki ir jāuzlūko kā krievu nīdēji jeb rusofobi.

1998.gada krīze piespieda Borisu Jeļcinu atkāpties. Viņa krēslā zibenīgi iesēdās bijušais čekists, sarkanmelnās, krievu neonacisma kustības piekritējs Putins. Automātiski tika nomainīts Krievijas attīstības scenārijs.

Baznīca un postsovjetisma politikas spiediens

Kristīties krievu jeb austrumu ortodoksālajā baznīcā un kļūt ar īstenu pareizticīgo ar šo brīdi kļuva par karjeras priekšnoteikumu nr. 1 (tieši tāpat kā komunistiskās partijas biedra karte Padomju Savienības laikos). Par pareizticīgiem konvertējās vairums vadošo krievu politiķu. Krievu politiskie karjeristi saprata laika prasību – Pareizticīgo baznīca ir un būs tuvākais Vladimira Putina vadītā krievu neonacisma balsts un sabiedrotais (par to varējām pārliecināties skandalozajā Pussy Riot lietā).

Pareizticīgais un labējais ekstrēmists ar komunistiskiem uzskatiem, rakstnieks un publicists Aleksandrs Prohanovs ar šo uzsāka savu kauju pret pašformulēto «krievu dvēseles izvarošanu, kuru bija panācis Jeļcins». Viņš deklarēja četras krievu sabiedrības piedzīvotās impērijas fāzes: viduslaiki, Pētera I periods, 19.gadsimts un Staļina laiki. Tagad Krievijai esot jāsāk savs piektais impērijas periods. Tā būšot Krievija, kurā ik uz soļa ir pareizticīgo baznīcu kupoli un atomelektrostacijas. Pret Staļina masu iznīcināšanas metodēm A. Prohanovs izturas iecietīgi un uzskata tās par nepieciešamām akcijām pasaules kara cīņu gaitā un kosmosa iekarošanas procesā.

Putina pretinieki bija arī viņa ienaidnieki, un tāpēc viņš tikko uzaicināja uz dueli Kremļa nežēlastībā kritušo mūziķi Andreju Makarēviču. Kaušoties ar saksofoniem. «Manu saksofonu sameistaros Kalašņikovs, bet Makarēvičs lai aizstāvas ar savu M-16» (Комсомольская правда, 2014.20.11.)

Aleksandrs Dugins nekaujas ar saksofoniem. Viņš lasa lekcijas Maskavas Universitātes studentiem un armijas virspavēlniecības ģenerālštābam. Ar šo akadēmisko aizmuguri viņam labi izdevās attīstīt tālāk nevis zinātni, bet gan savu ideoloģisko ieceri. Viņš nodibināja ciešus kontaktus ar ārzemju neonacistiem (grieķu Zelta ausma un ungāru Jobbik, zviedru neonacistu līderiem, kas apciemoja oficiāli Maskavu 2012. gadā). Ar savām idejām viņš savaldzināja Putinam tuvus cilvēkus, tādus kā Sergejs Glazevs (Rodina), neslēpjot pauda savu apbrīnu Krievijas prezidenta politikai arī šādā veidā: «Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams!» (Александр Дугин, Известия, 2007.17.09.). Šādā ideoloģiskā kontekstā Ukrainas austrumu aneksija kļūst par pašsaprotamu lietu, nevis neakceptējamu agresiju pret kaimiņvalsti.

Postkrimas sindroms un ētera varmācība

Pēc Krimas okupācijas šis process beidzot sasniedzis kulmināciju, nonācis atklātībā un mēs – novērotāji varam labi redzēt, kā ekstrēmisms pārņem Krievijas publisko telpu. Vispirms uzkrītoši tiek marķēti nepareizie un nepareizi domājošie cilvēki – tie ir liberāļi. Tos var apsaukāt Krievijā skaļi par nodevējiem, neliešiem, dzimtenes nodevējiem. Arī latviešu valodā strauji tiek tulkoti saukājamie vārdi no krievu valodas, ar kuriem var apveltīt ikvienu personu, kas publiski atļaujas nepakļauties Dugina doktrīnai. Zaļo cilvēciņu aktivitātes Latvijā (kā redzat) nav tikai militāra rakstura. Tām, pirmkārt, ir ideoloģiskas daba, jo plašas tautas masas ir jānoskaņo par labu Dugina ideju realizācijai arī kaimiņvalstī Latvijā.

Putina kontrolētie mediji neierobežoti piedāvā Maskavas TV dīvānu Duginam un Prohanovam vislabākajā ētera laikā. Rezultātā jau šodien Dugins daudzu krievu acīs ir kļuvis par Krievijas garīgo pestītāju un 2011. gada aptaujas liecina, ka Dugins atrodas 36. vietā Krievijas intelektuālāko personu sarakstā (www.livelib.ru).

Šodienas Krievijas līdzība 1919. gada Vācijai ir uzkrītoša: pazemota nācija ceļas kājās, lai atriebtos. Tā šo situāciju vēlas traktēt neofašisti, un šiem tēlojumiem piebalso Dugina publiskā sludināšana krievu medijos par to, ka «pasaules bezgalīgā telpa pieprasa krievu gara un garīguma atgriešanos». Tālākais nemaz nav burtiski jāsludina, jo mēs nojaušam, ka tieši Dugina krievu garīgums ir gatavs glābt pasauli no liberālisma posta.

Paradoksāli, ka Ukrainas demokrātijas piedzimšana pēc Janukoviča patriekšanas no valsts putinistu leksikā tiek dēvēta par fašistu nākšanu pie varas Kijevā, jo Svoboda un Pravij Sektor bija maidanistu rindās un ir iekļauti arī jaunajā valdībā. Taču to īpatsvars pret Maidana sacelšanās kopumu ir niecīgs, ja salīdzinām ar pašas Krievijas neonacistu īpatsvaru iedzīvotāju slāņos: šodien neonacistu Vladimiru Putinu Krievijā atbalsta vismaz 80% krievu).

Viņi ir gatavi atbalstīt Putina iedibināto jauno Krievijas līniju, kas paredz publisko debašu ierobežošanu, demonstrāciju aizliegumu, blogu un mediju cenzūras pastiprināšanu un patriotisma iesakņošanu skolās un kultūrā. Pat ievērojamas krievu kultūras un sporta personības, kuras lielā mērā var uzskatīt par publiskā viedokļa noteicējām, uzskata: «Līdz šim Krievijā nekad nav bijis tik jauns, enerģisks un sportisks prezidents. Mums, sportistiem, viņš jau sen ir mūsu vecākais treneris. Viņš ir mūsu līderis, mūsu valsts komandas kapteinis!»(vairākkārtēja olimpiskā čempione daiļslidošanā Irina Rodņina, 2007.26.11.); «ar Putina vārdu man saistās manas valsts un mana personīgā goda un cieņas atgūšana» (kinorežisors Ņikita Mihalkovs, 2007.27.11. TV programma «Судите сами»).

Dugins pamazām iemācījies apvaldīt savu sākotnējo sajūsmu par neonacistisko ordeņa brāļu idejām, kuras viņš kādreiz uzskatīja par intelektuālo oāzi. Viņa domas tagad Krievijā jau atbalsta pat citi profesori, to skaitā Andraniks Migranjans, kas domā, ka Hitlers pareizi vien rīkojās, jo trīsdesmitajos gados esot demonstrējis sevi kā tālredzīgu un gudru politiķi. Pēc Migranjana domām Hitlera aneksijas esot pamatotas, un neko sliktu viņš nevarot teikt arī par Kristāla nakti un ebreju grautiņiem.

Prohanovs televīzijas ekrānā, labākajā ētera laikā, atklāti paziņoja, ka «ebreju fašisti» Ukrainā gatavojas jaunai krievu iznīcināšanai pasaules mērogā un tam esot jāpretojas. Viņam piebalsoja arī krievu TV programmas vadītāja, kas uzsvēra, ka ebreji ar savu naudu savulaik jau reiz esot noveduši Hitleru līdz «pirmajai sabiedrības attīrīšanas akcijai» (SvD, 2014.07.05.), kas būtībā ir nepiedodami smags antisemītisma izpaudums.

Putina neonacisti un Rietumeiropas ekstrēmisti

Nevienam nav noslēpums, ka krievu putinisti šodien ir atraduši ideoloģiskus kontaktus ar daudzām vecās pasaules nacionālistu partijām. Vienīgais izņēmums pagaidām ir rumāņu PRM un zviedru Svenskarnas partija, kas ir izteikti pretkrieviskas. Vairums no tām tēloja «objektīvus novērotājus» pavasara Krimas vēlēšanu publiskās teātra izrādes laikā. Kā galvenais rīkotājs šajā pasākumā uzstājās beļģu institūts, kas joprojām saglabā Tirarda ideoloģisko mantojumu. Šajā kontekstā Duginam ir izdevies iesakņot ideju, ka Krievijas uzdevums ir atbrīvot ne tikai Ukrainu, bet arī lielu daļu Eiropas. Kādā TV intervijā Dugins neslēpj, ka gan Polija, Somija, gan arī Ziemeļzviedrija, piemēram, var uz laiku kļūt par Krievijas satelītvalstīm. Tas būšot nepieciešams gigantiskajā kaujā pret atlantismu, globalizāciju un modernitāti.

«Aust jauns laiks – Krievijas laiks. Tā būs krievu civilizācijas ēra. Mūsu brāļi pašlaik izcīna šo kauju – krievi un ukraiņi dienvidaustrumos. Viņi pašlaik lej savas asinis, lai nodrošinātu lielo atmodu. Viņi upurē savas dzīvības uz krievu idejas altāra. Viņu karš ir mūsu karš. Viņu asinis ir mūsu asinis,» uzsver krievu neonacisma ideologs, piebilstot, ka pasaule vēl tikai redzēs un būs spiesta rēķināties ar krievslāvu asinīs iekodēto diženumu.

Ar šo Krievija ir atklāti spērusi platu un redzamu soli atklāta neonacisma virzienā.

To vairs nav iespējams nedz pārprast, nedz tulkojumā mīkstināt.

Tas ir noticis un skar arī mūs.

  1. Bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana apzīmējums Padomju Savienībai_

  2. Никита Каледин «Терапия оказалась бессильной перед манией Дугина-младшего переустроить мир», «Стрингер» № 7, 01.05.2003.

    1. gadā Maskavas Valsts Universitāte atstādinājusi Duginu no Sociālo zinātņu fakultātes dekāna amata. Гaзета.ру 01.07.2014.

_

Do svidaņija, Putin!

Posted on by
Atbildēt

2014.gada 2.jūnijā

Lietuvas Ārlietu ministrija iesniegusi Krievijas vēstniecībai Viļņā diplomātisko notu saistībā ar pēdējā laika incidentiem, kuros Krievijas militārie kuģi traucējuši civilo kuģu satiksmi. Piektdien Lietuvas īpašajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā tika konstatēta trīs Krievijas militāro kuģu klātbūtne, kad tie lika civilajiem kuģiem mainīt maršrutu Krievijas militāro mācību dēļ. Šis ir jau otrais incidents šonedēļ un trešais šomēnes, kad Krievijas militāro mācību dēļ tiek traucēta civilo kuģu pārvietošanās Lietuvas zonā Baltijas jūrā.

Krievija spēlē mopsi ar kaimiņiem

Pirmdien Krievija grasās «aizgriezt krānu» gāzes piegādēm caur Ukrainu. 66% krievu gāzes eksporta tiek piegādāti Rietumeiropai šādi – caur Ukrainu. Pa šo ceļu 26% dabasgāzes saņem Vācija, 23% Francija, 27% Itālija un 58% paši ukraiņi. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija pēkšņi paaugstinājusi gāzes cenu ukraiņiem par 80% un viņi to nav gatavi maksāt un pieprasa strīda izskatīšanu Stokholmas šķīrējtiesā. Krievija savukārt uzskata, ka agrākās lētās gāzes piegādes Ukrainai esot iekļāvušas «īres maksu» par krievu flotes izvietošanu Krimā. Tagad, kad Krima ir okupēta jeb «kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu», Kremlis paceļot cenu par 80%. Notikušais ir satraucis arī Slovākiju, Grieķiju, Čehiju, Poliju un Ungāriju, kas arī saņem dabasgāzi no Krievijas.

Pirms gada tas būtu bijis ārkārtēji neparasts notikums. Šodien – skarba ikdienas realitāte, jo Krievija pavisam atklāti cenšas «spēlēt mopsi» ar saviem kaimiņiem. Pēc tam pievācot noskatītās teritorijas vai piespiežot politiski piekāpties ekonomiska spiediena rezultātā.

Prokremliskais politiskais mazohisms

Anne Aplebauma1 savā publicistikā un grāmatās ir neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka nav tāda jēdziena – «Austrumeiropa», kuru plaši izmantoja PSRS laikā, lai apzīmētu Padomju Savienības ietekmes zonu. Pretējā ideoloģiskā teritorija tolaik simboliski tika dēvēta par «Rietumeiopu» un atradās uz rietumiem no Berlīnes mūra.

«Polijai ir daudz vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis Albāniju,» viņa uzsver, norādot, ka arī šodien postsociālisma valstis ir ļoti atšķirīgas un tāpēc nav pamata tās vienādot un summēt vienā jēdzienā. (DN, 2014.14.02.). Protams, boļševiku sociālisms iesakņoja bijušajās «Varšavas pakta» valstīs hronisku ierēdņu un amatpersonu korumpētību un tendenci aizstāt politiskās ietekmes vakuumu ar pārspīlētu nacionālismu (kā to šodien var uzkrītoši novērot, piemēram, Ungārijā). Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai visas Eiropas sovjetizētās valstis iesaiņotu vienotā Austrumeiropas buķetē. Pēc Otrā pasaules kara tās bija ļoti atšķirīgas un sovjetizācijas zīmogs tās visas neapcirpa vienādi. Tieši tāpat kā šodienas Polijai ir vairāk kopīga ar Zviedriju, nevis postpadomju Albāniju vai krīzes plosīto Grieķiju (DN, 2014.15.02), arī Latvijai ir daudz vairāk mentālas kopības ar Ziemeļeiropu, nevis postpadomju Krieviju. Turklāt ANO klasifikācija nepārprotami Baltijas valstis ietver Ziemeļeiropas reģionā, nevis tā saucamajā Austrumeiropā.

Protams, PSRS laika politiskie stūrmaņi, kas pamanījušies palikt pie mūsu valsts stūres gan PSRS laikos, gan tagad (prezidents Andris Bērziņš, domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs u.c.), tāpat arī Krievijas virzienā orientētie Latvijas biznesa pārstāvji (Aigars Kalvītis) šo Latvijas garīgo kopību ar rietumiem nevēlas saskatīt ne tikai savu slikto svešvalodas zināšanu dēļ, bet arī «padomiskā ieraduma» dēļ. PSRS laikā iesāktais «Krievijas bizness» viņiem padodas ērtāk nekā jaunu tirgu iekarošana teritorijā ārpus Putina iedibinātās «Eiro-Āzijas savienības». Tieši tāpat kā mūsu prezidents Bērziņš braukā vairāk uz bijušajām PSRS republikām arī pārējie sovjetisma laika mūsu «nomenklaturščiki» jūtas labāk Putina Krievijas diktatoriskajā tuvumā un ir gatavi akceptēt savu politisko mazohismu Kremļa prasību priekšā. Īpaši tagad, kad agresīvais Vladimirs Putins ir paguvis no jauna uzbūvēt simbolisku dzelzs priekškaru starp rietumiem un austrumiem un cenšas no jauna atdzīvināt aukstā kara loģiku Eiropā. Mūsu PSRS laika mantinieki (Latvijas vadībā) paklausa un jau tagad lēni brien austrumu virzienā.

Ienaidnieka būvēšana

Putina ideoloģiskā taktika šodien ir atklāti divkosīga. Viņš pats agresīvi uzbrūk kaimiņvalstīm = rietumiem = ASV = NATO, sabāžot tos visus zem viena jēdziena «deģenerētie rietumi», un vienlaikus liekulīgi kūda krievus pret savu uzbrukumu upuriem kā agresoriem.

Tātad – Putins apmaina vietām faktus: sevi traktē par upuri (savējiem) brīdī, kad viņš faktiski uzbrūk (svešajiem). Tā sakot – lapsa uzbrūk vistu kūtij, bet gailis skaitās oficiāli vainīgais.

Ar šo savu ofensīvo politiku viņš ir panācis nekonkrēta jēdziena «rietumi» = «Eiropa» saturisku devalvāciju un sakūdījis krievus pret šo ārējo, mistisko ienaidnieku, kas pēc Putina ideoloģijas domām ir morāli zemākas kvalitātes pūlis «kā tāds» un tieši tāpēc apkarojams.

Ienaidnieku vienmēr vajag dēmonizēt (pataisīt briesmīgu), citādi parastais krievu cilvēks nesapratīs kāpēc šos «deģenerātus – eiropiešus» vajag apkarot. Šajā jomā Putinam tieši tāpat kā savulaik Staļinam un Brežņevam palīdz viņa atbalstītāji rietumos. Ja staļinistus atbalstīja rietumu salonu komunisti, ideologi un naivie kreisie intelektuāļi, tādi kā, piemēram, filosofs Žans Pols Sartrs, tad Putinu šodien stutē pavisam cits grupējums.
Viņa ideoloģisko atbalstītāju gvarde rietumos šodien ir labējie populisti un labējie ekstrēmisti, sākot ar flāmu «Vlams Belang», franču «Front National», Itālijas «Lega Nord», Austrijas FPÖ un mūsu pašu populistiem, kuriem Ukrainas Maidans skaitās «fašisti» un «neonacisti». Putina pielūdzēju pulkam Latvijā pieslejas arī virkne kristīgo, kuri Latvijā atbalsta Kremļa doktrīnu par homoseksuālisma nosodīšanu un Eiropas «dekadenci». Brīdī, kad Putina atbalstītāji sāk dziedāt unisonā, loks noslēdzas. Eiropa no jauna sadalās divos sektoros – «Austrumeiropā» un «Rietumeiropā» un skatuves vidū nolaižas dzelzs priekškars.

Back to USSR?

Prezidents Bērziņš un viņa ideoloģiskie sabiedrotie Latvijā un Kremlī, lēni stumj atpakaļ Latviju Maskavas virzienā. Par to liecina mūsu prezidenta vizīšu ģeogrāfija un publiskie izteikumi medijos. Šajā virzienā «ceļu atpakaļ uz Maskavu» gludina arī uzturēšanās atļauju stratēģija, kas formāli savienota ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, taču faktiski šie «maksājumi» neveic izšķiroši svarīgu investīciju misiju mūsu valsts ekonomikā. «Atpakaļatgriešanas līnijai» pievienojama Ušakova un Ždanokas mērķtiecīgā ideoloģija par labu krievu kā otrās valodas ieviešanai Latvijā. Visbeidzot valsts nespēja pāriet uz mācībām valsts valodā Latvijas skolās. Pātagas lomu šajā procesā spēlē Kremļa mediji, kuri realizē pašlaik daudz skarbāku propagandu nekā PSRS laikā. Putinam uzticīgā Krievijas valsts televīzija izmanto visus – atļautos un neatļautos paņēmienus, lai uztieptu skatītāju auditorijai savu viedokli, arī tad, ja tas ir melīgs.» Pat laika prognozi Putina Kremļa televīzija izmanto kā ieroci karā pret Ukrainu. Ap Doņecku visu laiku savelkas melni mākoņi, bet Krimā nepārtraukti spīd saule» (DN, 2014.20.04).

Skatoties Kremļa televīziju šodien, ir jābrīnās par nejēdzīgo dezinformāciju un propagandu, kas apgalvo, ka «tie, kas nesajūsminās par Putina triumfu, ir tautas ienaidnieki, nodevēji un CIA līdzskrējēji. TV ēterā ir atgriezusies Staļina laika retorika: nodevējs, fašists, atkritējs, deģenerāts, plutokrāts un ienaidnieku roklaiža» (Svetlana Aleksējeviča, Göteborgs Posten, DN, 2014.20.04) un notikumi Latvijā tiek vērtēti kā nožēlojama latviešu rusofobija un pielīšana rietumu priekšā.

Stereotipu divkauja

Skatoties Krievijas kanālus savā televizorā Rīgā vai Liepājā, es pieķeru sevi pie domas, ka ekrānā notiek stereotipu kauja. Krievu autori piedāvā saviem skatītājiem vienkāršotus, emocionāli spilgtinātus aktuālo politisko notikumu modeļus, kuros Putins tēlots kā gaismas nesējs un «deģeneratīvie rietumi» kā «pūstošā civilizācija», kurai «jāpalīdz galīgi sapūt», tai uzbrūkot. Paradoksāli, ka šajā Putina ideoloģiskās ofensīvas laikā demokrātiskie rietumi atgaiņājās no Kremļa ideoloģiskajām zalvēm kā no odiem siltā maija pievakarē.

Tieši tāpat kā trīsdesmitajos gados rietumi nesaprata (nevēlējās saskatīt) bīstamību Hitlera un Staļina ambiciozajos žestos, arī tagad lētās krievu gāzes importētāji mēģina neredzēt reālo bīstamību Putina agresīvajos izsaucienos un deklarācijās. Krievija ir jau sākusi auksto = ideoloģisko karu, bet mēs tikmēr stāvam un brīnāmies (neticam savām acīm).

Nedz Krievija nedz Eiropas Savienība vai NATO nav ieguvēji aukstā kara apstākļos. Tagad, kad sarkanā līnija starp rietumiem un austrumiem ir novilkta no jauna, Maskavas agresīvajai lecībai nāksies rēķināties ar pretreakciju. Pēc Irākas kara eiropieši neslēpa savas domstarpības ar amerikāņiem. 2003. gadā pat sākās runas par NATO alianses izjukšanu. Pēckara paaudze neredzēja vairs jēgu militārām aliansēm, aizsardzības budžetiem un uzskatīja, ka «karu periods» Eiropā ir sen beidzies.

Amerikāņi domāja vienu, eiropieši to pašu vērtēja pavisam citādi. Tagad pāris mēnešu laikā Vladimiram Putinam ir izdevies izlīdzināt nesaskaņas starp eiropiešiem un amerikāņiem un mobilizēt rietumus solidaritātes akcijām. Iespēju robežās. Sapņotāji ir pamodušies no iedomu transa. «Šodien Putins ir nolaupījis Krimu, bet rīt viņš var pamēģināt to pašu ar Baltijas valstīm,» raksta Peters Volodarskis (DN, 2014. 20.04) un konstatē, ka tieši Vladimirs Putins ir atjaunojis jēdzienu «Rietumeiropa», kuras vēl pērn faktiski vairs nebija. Bija vajadzīgs tikai viens agresīvs, ekspansīvs krievu līderis, lai Rietumeiropa un ASV no jauna noskaņotos uz viena viļņa.

Lācis, sanitāri un «Do svidaņija, Putin»!

Šķiet, ka Kremļa televīzijai tomēr vajadzētu samierināties ar miegaino eiropiešu pamošanos no simpātiju miega pret Krieviju. Ostankinas komentētājiem nevajadzētu sašust par to, ka Krieviju šeit redz nedaudz komiskās krāsās. Tādās kā SVT Eirovīzijas 2009. fināls Stokholmā, kad Krievijas tēlu popmūzikā simbolizēja «armijas koris», «krievu dīdžejs» ar PSRS himnas vārdiem, kuros varenā Krievija uz mūžiem saliedēja brīvo padomju republiku savienību, skaistas meitenes ar zvaigznēm uz biksītēm, Georga lentītes pār balalaiku spēlētāju krūtīm un bīstams krievu lācis pavadā ar psihiatriskās slimnīcas kopējām miesassargu vietā. 2009. gadā vārdi «Do svidaņija, Putin» tagad ir vēl aktuālāki nekā toreiz.

Ideoloģiska apsēstība padara cilvēkus smieklīgus. Putins šo interpretāciju ir pelnījis arī šodien.