Speciāli TVNET

Rīta avīze „Dagens Nyheter“ tikko publicējusi interviju ar Zviedrijas militārās izlūkošanas un drošības dienesta MUST vadītāju, ģenerālmajoru Lenu Hallinu. Gan par valsts iestāšanās problēmām NATO, gan arī par Krievijas karu ar Ukrainu. Piedāvājam fragmentu no šīs intervijas. Pēc viņas domām valsts aizsardzība ir drošības barjeru izveidošana tā, lai ienaidniekam nebūtu vēlmes uzbrukt. „Tas ir tieši tāpat kā  apdrošināšanas maksāšana. Lai gan mēs vēlamies, lai nekas slikts nenotiktu, tomēr apdrošinām savu māju. Tad, kad ēka jau liesmās ,tad apdrošināties ir par vēlu“.

Vai Krievija var nebūt ienaidnieks?

1993.gadā Zviedrija anulēja militāros draudus no Krievijas puses. Krievija vairs neskaitījās ienaidnieks un šādu lēmumu pieņēma politiķi. Arī Lena Hallina tolaik piedalījās zviedru aizsardzības sistēmas demontāžā un 2006.gadā slēdza, piemēram, gaisa flotes bāzi Jemtlandē kā nevajadzīgu. Tagad situācija mainījusies. Krievija atkal agresīva un armijai nākas nožēlot pirms 30 gadiem pārdotās zemes un kazarmas. Bija pārliecība, ka Krievija var arī nebūtu mūžīgais ienaidnieks. Vai 24. februāra notikumi bija pārsteigums?

Lena Hallina:   „Šie notikumi mums nebija zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tā es to varētu formulēt“. 

Krievijas militāro resursu koncentrēšana ar Ukrainas robežu lika nojaust kas notiks. To pašu signalizēja Putina vēlme un deklarācijas par vajadzību pārskatīt Eiropas drošības līdzsvara sistēmu, kas tika iedibināta pēc aukstā kara. Taču maz bija cilvēku, kas tobrīd pieļāva masīva kara uzsākšanas iespēju pret Ukrainu.

 L.H.: „Mums šķita, ka karš pret Ukrainu varētu izveidoties par lielu politisku un militāri stratēģisku risku Krievijai. Izrādījās, ka Putins bija gatavs to uzņemties“.

Ir pagājušas 100 dienas un var redzēt, ka Krievija nebija gaidījusi tik spēcīgu pretošanos no ukraiņiem. Tieši tāpat nebija rēķinājusies ar spēcīgu rietumvalstu atbalstu Ukrainai. Kā varēja gadīties, ka Putins to visu neparedzēja?

L.H.: „Šo jautājumu nevajag uzdot man. To vajag pajautāt tiem, kas izlēma šādi rīkoties. Taču to būs grūti izdarīt, jo Putinam grūti tikt klāt. Vismaz ne šādā veidā kā mēs patreiz sarunājamies.“

Vai tiešām neesat par šo problēmu domājuši? 

J.H.: „Te var būt runa par kļūdainu izlūkdienestu piegādāto informāciju. Var būt runa par iedomām un kaut ko tādu kam cilvēks dziļi tic. Par to, ko ļoti vēlas sasniegt par katru cenu.“ 

Piemēram?

J.H.: „Jā, labs jautājums. Vai ir runa tikai par Ukrainu jeb plāni ir plašāki un attiecas arī vēl uz citiem.“

16. maijā Zviedrija akceptēja vēsturisku lēmumu, paužot gatavību iestāties NATO. Nav izslēgts, ka tieši Lenas Hallinas vadītā organizācija piedāvāja šo risinājumu valdībai un parlamentam, balstoties uz jauno situāciju aizsardzības un drošības politikā. Vai Krievija saprata, ka karš Ukrainā varētu izraisīt šādu somu un zviedru vēlmi iestāties NATO?

L.H.: „Nē, Krievija nebija paredzējusi, ka Zviedrija un Somija pēkšņi būs gatavas iestāties NATO. Viņiem bija tikai plāns Ukrainai ar nereāliem priekšstatiem par to kā viss var beigties. Tad kad viss vairs nenotika kā cerēts, radās nākamie riski, kurus iepriekš nebija paredzējuši. 

Taču neraugoties uz to, ka Krievija nesasniedza to ko bija cerējusi sasniegt Ukrainā un, neskatoties uz to, ka viņu rīcība panāca sliktu pozīciju attiecībā pret Rietumiem, Putins tomēr uzskata, ka tomēr ir bijis vajadzīgs Ukrainai uzbrukt.“

Kādi ir viņa iemesli šādai pārliecībai? 

L.H.: „Ir jāsaprot kā Putins domā. Ir jāsaprot kā Krievija domā. Jāiet atpakaļ vēsturē. Jāskatās kādas ir Krievijas saites ar Ukrainu? Kāpēc šāda rīcība viņam ir tik svarīga?  Vai šajā gadījumā runa ir par Ukrainu, vai tomēr par Rietumiem, jeb šī ir dažādu problēmu kombinācija?“

Savās 2021.gada atskaitēs MUST informē par to, ka Krievijas valdības centrālais mērķis ir režīma stabilitātes nodrošināšana un vajadzība spēcināt Krievija kā lielvaru. „Viņi nevēlas, ka NATO robeža pienāk tik tuvu. Viņi grib bufera zonu, tādu, kuru varētu turpmāk paši kontrolēt“, – konstatē Lena Hallina. Protams, ka pēc aukstā kara beigām, NATO robežas ir būtiski paplašinājušās. 

L.H.:  „Te ir runa par demokrātiskām valstīm, kuras  pašas var izvēlēties savus drošības politikas risinājumus. Neatkarīgi no tā vai tās izvēlas NATO, vai nē. Taču, ja tas attiecas uz  Krievijai „tuvējām ārzemēm“, tad Krievija uzskata, ka šādi vairs valstis rīkoties nedrīkst.“

Jāpiezīmē, ka MUST vadītāja nelabprāt sarunājas ar medijiem un pauž savu viedokli par politiku. Taču par Krievijas valsts pārvaldi viņa ir gatava publiski izteikties.  

L.H.: „Šī ir autokrātija, tā nav demokrātija. Valsts vadītāji pilnībā kontrolē visus procesus, kas notiek sabiedrībā. Ir savi drošības dienesti, kurus intensīvi izmanto un neatsakās no jebkādām iespējam tos izmantot savā labā. Tieši tāpat ir ar Ķīnu, kas arī nav demokrātija.“

Vai pastāv draudi Zviedrijai?

L.H.: „Draudu tēls ir plašs un komplekss. Te ir runa par dažādiem iespaidošanas veidiem, kas var ietekmēt zviedru politisko lēmumu pieņemšanu. Jo šī ir galvenā svira pie kuras tiek mēģināts tikt klāt. “

Kā krievi varētu ietekmēt Zviedriju pēc iestājas NATO?

L.H.: „Mēs zinām, ka ir plašas ietekmes iespējas. Ar šo es vēlos pateikt, ka tas var izskatīties ļoti dažādi, izpausties atšķirīgos veidos un izslēgt nevar neko.“

Pat militāru uzbrukumu?

L.H.: „Krievijas militārā spēja mums tuvā teritorijā pašlaik ir ierobežota, jo pārāk apjomīgas armijas kontingents iesaistīts Ukrainā. Svešai varai parasti cenšas strādāt ar noliegumiem un novēršot uzmanību.“

Kādā veidā?

L.H.: „Triecienu saņems tas, kas pēc uzbrucēja domām var dot vislielāko efektu.  Šajā virzienā svarīgas ir civilas infrastruktūras. Elektropiegāde un interneta kabeļi, piemēram. Taču uzmanīgiem jābūt visiem, arī civilpersonām, kurām nav nekāda sakara ar drošības dienestiem. Ja cilvēks ir kritisks pret avotiem, no kuriem ņem informāciju, tad tā ir katra cilvēka gatavība domāt par savas valsts drošību. Sociālajos medijos izlasot tekstus būtu svarīgi padomāt : no kurienes šī informācija ir nākusi? Vai tā patiešām ir? Nevis uzreiz nekritiski tiražēt un dalīt to tālāk pārējiem.“ 

ASV un Lielbritānija Ukrainas kara sākumā pludināja drošības dienestu informāciju publiskajā diskusijā. Tā bija iespējams mest gružus Putina propagandas mašīnā un parādīt cilvēkiem nepatiesības ģenerēšanu. Kā vērtējat šādas informācijas kaujas?L.H.: „Mēs šādi nestrādājam. Pašlaik. Taču ir saprātīgi par to padomāt“.