Ir sākusies Vašingtonas Kapitolija „šturmēšanas“ procesa izskatīšana. Tā sasaucas ar kādu citu līdzīgu skandālu ASV vēsturē, kuru pazīst kā Votergeitas lietu. Toreiz tā sagrāva Niksonu kā politiķi un prezidentu, jo izdevās atmaskot un visu nolikt vietās. Tagad Donalds Tramps joprojām noliedz, ka būtu organizējis Kapitolija „ieņemšanu“ pēc zaudējuma prezidenta vēlēšanās 2021.gada 6. janvārī. Pašreizējā komisija nav tiesa, tāpēc neatkarīgi no tā, kāds būs tās slēdziens, nevienu cietumā neliks. Tramps (kā zināms) ir jau tiesā par šo attaisnots, taču jaunie 140 000 dokumenti un 1000 interviju ieraksti parādīs, kā īsti viss notika. Kāpēc tas vajadzīgs? Lai noskaidrotu, vai bijušais ASV prezidents patiešām mēģināja uzbrukt demokrātijai un to sagraut. Vai darīja to apzināti vai impulsīvi.
Kā šādi procesi notiek un ir iespējami? Tos nodrošina demokrātijas apstākļi. Ja valstī valda demokrātija, tad ir iespējams tikt klāt arī ļoti augstu amatpersonu pārkāpumiem, nelietībām un meliem, lai pēc tam par to paziņotu vēlētājiem.
Ja valstī dominē diktatūra (kā to var novērot Krievijā), tad nekas tamlīdzīgs nav iespējams un mediji dziedās slavas dziesmas vadonim – nelietim par labu. Tāpēc naiviem ļaudīm no malas izskatās, ka demokrātijās varas aparāts pilns ar neliešiem (jo ir iespējams tos atrast un izgaismot medijos), bet autokrātijās pie varas tikai godīgi un nekorumpēti cilvēki (jo tie paši varas cilvēki tur savā kontrolē tiesu un mediju sistēmu un nekas slikts par viņiem publiskajā telpā neizsprūk). Tikai demokrātijas apstākļos ir iespējams noskaidrot patiesību, kas pašlaik arī notiek Vašingtonā.
Taču ir arī atšķirības divu republikāņu (konservatīvo) prezidentu pārkāpumu caurskatīšanā. Toreiz un tagad.
Divu žurnālistu izmeklēšanas rezultāts
Toreiz viss sākās ar to, ka divi enerģiski reportieri Bobs un Karls (no Washington Post redakcijas) 1972.gada jūnijā sāka izmeklēšanu sakarā ar piecu personu aizturēšanu naktī demokrātu partijas birojā, kas atradās kvartālā pie viesnīcas Votergeita (Watergate). Rudenī šos iebrucējus tiesāja un noskaidrojās, ka tas ir bijis konkurējošās partijas (republikāņu) pasūtījuma iebrukums ar mērķi izzagt stratēģiski svarīgu informāciju. Taču šis it kā noslēdzošais fakts faktiski bija tikai sākums skandālam. Abi žurnālisti Vudvords un Bersteins sāka nopietni pētīt notikušo un atklāja daudzas republikāņiem neglaimojošas lietas.
Niksons priekšvēlēšanu procesa laikā bija izmantojis telefonu noklausīšanos, sabotāžas, dezinformācijas akcijas, lai ar šādām negodīgām metodēm apkarotu savus politiskos pretiniekus demokrātus.
Toreiz, pēc Niksona atmaskošanas, šķita, ka nekas tamlīdzīgs atkārtoties vairs nevarēs. Bija droša pārliecība, ka pie politikas „debesīm“ vairs neparādīsies cilvēks, kurš būs gatavs sadragāt demokrātiju, lai pats tiktu pie varas
Taču gaidītais nenotika, jo ieradās Tramps un sāka atkal to pašu no jauna. Kas abiem līdzīgs? Niksonam un Trampam?
Votergeitas izmeklētāji Bobs Vudvords un Karls Bernsteins uzskata, ka kopsaucējs ir paranoja, atriebības kāre, naids pret medijiem un paniskas bailes tikt novērtētam kā zaudētājam. Ja šāds cilvēks tiecas pēc valsts politiskās varas, tad pārkāpumi skaitās norma.
Nedomāju, ka Niksons savulaik spēja iedomāties, ka viens no nākošajiem republikāņu prezidenta kandidātiem tik spītīgi vēlēsies saglabāt varu, ka organizēs „sava bara“ uzbrukumu Kapitolijam, lai šādi bloķētu parlamenta darbu un nepieļautu uzvarētāja Džo Baidena uzvaras atzīšanu vēlēšanās. Taču tā notika. Tramps ir slikts zaudētājs, jo zaudēt cienīgi neprot. Viņa cilvēciskie trūkumi pārvērtās politiskā spriedzē.
Tas nozīmē, ka, pateicoties Trampam, pirmo reizi ASV vēsturē tika traucēta mierīga varas nodošana no viena prezidenta nākamajam.
Tramps sabotēja demokrātisku vēlēšanu rezultātus un parādīja pasaulei, ka arī amerikāņi ir tikai cilvēki un pat visaugstākajos ešelonos spēj sakašķēties un neakceptēt zaudējumu.
Tagad īpašā analīzes komiteja no jauna sāks izjautāt aculieciniekus un izskatīt šo lietu. Līdz šim iztaujāti ap 1000 cilvēku, pierakstītas liecības un mēģināts detalizēti apskatīt, kas liktenīgajā janvāra rītā pēc vēlēšanām īsti notika. Pats svarīgākais ir noskaidrot, vai Donalds Tramps zināja vai nezināja par šo uzbrukumu demokrātijai iepriekš un kāda ir bijusi viņa loma visā procesā. Ko viņš vēlējās panākt. Jau tagad skaidrs, ka abi analīzes vadītāji ASV pārstāvju palātā – demokrāts Benijs Tomsons un republikāņu partijas deputāte Liza Čeina smēlušies iedvesmu no Votergeitas 1973.gadā.
Protams, politiskām simpātijām vai antipātijām ir nozīme. Republikāņu vadība nedz toreiz, nedz tagad nevēlas sadarboties ar lietas izmeklētājiem. Liela daļa republikāņu joprojām tic Trampa apgalvojumam, ka viņam vēlēšanu rezultātu esot „nozaguši“.
Vīrieši un sievietes, kas šturmēja Kapitoliju 6.janvārī ar dakšām un ieročiem, neko sliktu neesot gribējuši. Šī esot bijusi tikai un vienīgi “parasta politiska diskusija“.
Lai gan ir zināms, ka Trampam bija septiņu punktu plāns Kapitolija ieņemšanai un 6.janvārī viņš sūtīja saviem piekritējiem Proud Boys aicinājumu cīnīties. Vai šis uzbrukums bija spontāna akcija vai pārdomāts plāns? Uz šo jautājumu, iespējams, atbildi saņemsim pēc nedēļas.
Kāpēc acīmredzamais daudziem nav saprotams?
Politiskās žurnālistikas veterāni Bobs un Karls (no Votergeitas) arī šodien cenšas pierādīt, ka Trampam bija „velnišķīgi labs instinkts kūdīšanai“, ko viņš aktīvi izmantoja. Taču visai maz lasītāju viņu secinājumos ieklausās. Savādi, ka šodien ar šādiem atmaskojumiem nevar sasniegt tos pašus lasītāju miljonus, kurus izdevās uzrunāt 1973.gadā, Votergeitas skandāla atmaskojumu laikā. Mediji polarizējušies un labējo partiju ideoloģiju bez kritiska vērtējuma tagad translē Fox News, Newsmax un One America News.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka tiek pamazām iznīcināts starpnieks žurnālists, kura misija bija pārbaudīt, vai piedāvātie fakti, viedokļi un apgalvojumi atbilst patiesībai vai ne.
Žurnālistikas misija ir faktu analīze, pārbaude un sarežģītu izpausmju tulkojums saprotamā formā. Kamēr žurnālists bija šis starpnieks starp „notikumu/faktu“ un publiku, tikmēr propagandai nebija iespējams izmantot mediju kā megafonu vienvirziena ielā. Tagad šāda situācija vairs neeksistē visur.
Ir partijas, kuras sev nopērk medijus un nepieļauj faktu un viedokļu analīzi caur žurnālista vērtējošajam filtram. Tepat Latvijā mēs redzam šādus pašvaldību medijus, kuros viss tiek publicēts tā, kā vietējiem vadītājiem un varas vīriem vai sievām vajag.
Žurnālistikas šādos varas megafonos nav, jo tās ir bezmaksas propagandas skrejlapas Trampa stilā, kas ārēji atgādina brošētu „avīzi“, ar mērķi uztiept lasītājam savu viedokli un anulēt jebkādu kritisku redzējumu.
Partiju propagandētāju bataljonam, kas okupējuši sev medijus, pievienojas arī sociālie mediji, kuros žurnālista kā patiesības sijātāja loma ir pilnībā anulēta. Tajos var izteikties ikviens, bez faktu pārbaudes. Tāpēc nav ko brīnīties, ka pavasarī publicētais Washington Post pētījums rādīja nepatīkamu ainu. Proti, 52% amerikāņu uzskata, ka Trampu vajadzētu tiesāt par to iesaistīšanos janvāra uzbrukumam Kapitolijam ar mērķi šādi gāzt Baidenu. Nav izslēgts, ka viņš pat netieši organizēja šo pasākumu. Taču 42% aptaujāto uzskata, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis un Trampam vajag likt mieru.
Tas, ka sociālajos medijos nedarbojas personas, kuru vārdus, uzvārdus un fotogrāfijas mēs redzam, ir skaidrs jau krietni sen. Tās ir viltus personas jeb „troļļi“, kurus kāds politiķis vai ietekmes entuziasts izmanto noteiktu, sev vajadzīgu viedokļu izplatīšanai. Kā iespējams šādi melot? Jā, tas ir iespējams, jo lielākā daļa cilvēku neorientējas sarežģītos politiskos jautājumos un ir gatavi pievienoties vairākuma viedoklim. Tā kā sociālie mediji atļauj vienam cilvēkam izveidot „troļļu armiju“, kas izskatās pēc vienādi domājošu cilvēku grupas, un ar to manipulējot mēģināt pārliecināt citus, ka „visi domā tāpat“, tad rodas stimuls arī parastajam lasītājam (ar miesu un asinīm) pievienoties šim vairākumam. Iespējams, ka tieši šī sociālo mediju lietotāju melīgā aina – ir vairāk troļļu nekā reālu cilvēku – likusi Teslas īpašniekam Īlonam Maskam bremzēt mikrobloga Twitter iegādi. Jau iegādājoties pirmos 9,2% akciju, viņš uzsvēra, ka mēģinās izskaust viltus profilus un atvieglot satura ierobežojumus. Proti – sakaujot „spam botus“ un liekot visiem autentificēt sevi. Pagaidām viņš sācis mikrobloga iegādes procesu, taču šis darījums joprojām nav pabeigts.
Ja atkārtojam šeit nobeigumā raksta virsrakstu, tad nākas atzīt, ka Donalds Tramps ir briesmīgāks, jo pieradinātie, uzpirktie mediji un „savvaļas“ sociālie mediji netraucē viņam izplatīt sev vajadzīgas melīgas ziņas netraucētā veidā vēlētājiem. Agrāk tas šādi nebija iespējams. Pa vidu bija žurnālisti, kas visu sijāja un pārbaudīja. Niksonam nebija pieejami uzpirkti un manipulēti sociālie mediji, kā to varam novērot patlaban.
Šodien politiķis uzrunā vēlētājus “pa taisno“.
Kā ar sodiem šajā lietā? Labējo ekstrēmistu grupējuma Proud Boys pieci aktīvisti ir notiesāti Kapitolija „ieņemšanas“, lietā un viņiem draud 20 gadu cietumā. Ir video pierādījumi par augstu amatpersonu, piemēram, Stīva Banona, Rodžera Souna un Rūdija Džuliani tikšanos un kontaktiem ar šiem kaujiniekiem īsi pirms „šturmēšanas“, realizējot noziegumu ar nosaukumu “mēģinājums gāzt valdību ar varu“. Pierādījumu ir daudz, taču izskatās, ka sodīs parastos cilvēkus, bet manipulētāji izspruks no sodiem arī šoreiz.
Kurš būs zaudētājs? Demokrātija un vēlētāji.