Nacionāla informatīvā telpa kā no demokrātijas virsprincipa izrietošs konstitucionāls pienākums

2014.gada 21.septembrī

Sandra Veinberga, RISEBA un Liepājas universitātes asociētā profesore, žurnāliste. Uzstāšanās prezidenta Jāņa Čakstes 155. dzimšanas dienai veltītajā pasākumā “Latvieši un viņu Latvija” Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 2014. gada 20. septembrī

Jānis Čakste bija ne tikai jurists, bet arī mans kolēģis, jo viņš aktīvi darbojās arī žurnālistikā. 1888. gadā gadā Čakstem izdevās atpirkt iknedēļas laikrakstu ”Tēvija” un kļūt par tā izdevēju un redaktoru. ”Tēvija” tolaik bija viens no visvairāk lasītajiem izdevumiem Kurzemē jo tas asi apkaroja muižnieku privilēģijas un cīnījās par latviešu pašapziņas celšanu.

ČakstePēteris Ērmanis par ”Tēviju” ir teicis, ka tas esot bijis viens no pašiem populārākajiem Kurzemes izdevumiem un jau 1891. gadā kļuvis par iecienītāko latviešu iknedēļas laikrakstu valstī. ”Kurzemnieki apzīmē Čakstes rediģēto laikrakstu par ”Kurzemes diženo ozolu”. Tas pilnīgi aizēnoja Jelgavā izdoto Latviešu Avīzi.” (Ādolfs Šilde, Valstsvīri un demokrāti, Grāmatu Draugs, 1985, 13.lpp).

”Ikviena pienākums ir ziedot daļu no sava laika vispārībai – latviešu tautai”, toreiz rakstīja Čakste un sludināja latviešu vienotības nepieciešamību cenšoties ar sava izdevuma palīdzību celt tautas nacionālo pašlepnumu: ”latviešu tauta sasniegs lielu panākumu”, – viņš apgalvoja un, neraugoties uz savām problēmām pirmā pasaules kara priekšvakarā, turpināja ticēt neatkarīgas un brīvas Latvijas idejai (Tēvija, 1890.gada 15. martā).

”Tēvija”, kuru parakstīja Jānis Čakste, apskatīja ne tikai zemkopības un biškopības jautājumus, bet arī pievērsās valodniecības, politikas un kultūras tēmām. Kā jau talantīgs žurnālists un atbildīgs izdevējs, Jānis Čakste pats rakstīja ievadrakstus savam izdevumam ”Tēvija” par nācijai būtiskiem jautājumiem.

Tas ir svarīgi.

Taču no mana viedokļa pats svarīgākais ir viņa ieguldījums cīņā pret cenzūru Latvijā. 1905. gada 22. februārī viņam izdevās panākt vizīti pie Krievijas preses uzraudzības dienesta priekšnieka Kobeko un pieprasīt iepriekšējas cenzūras atcelšanu, atbildības deleģēšanu, atbildību vispārējās tiesas priekšā un vienādas tiesības ar visu Krievijas presi (Tēvija, 1905. gada 2. marts). Tas bija negaidīti drosmīgs solis tiem laikiem un lielā mērā lika pamatu neatkarīgajai informatīvajai telpai, par kuru mēs tika daudz diskutējām šodien.

Tobrīd – pagājušā gadsimta sākumā, Latvijas iedzīvotāju pārkrievošana sita visaugstāko vilni. Brīdī kad krievu slavofils M. Menšikovs ar savu publikāciju Novoje Vremja pieprasīja Baltijas steidzamu pārkrievošanu, Čakste nekavējoties uzrakstīja pretrakstu un ironiski viņam jautāja ”kādēļ tad Dievs arī latviešus pasaulē licis? (Tēvija,1903. gada 20. augusts). Kā par šo laiku stāstīja mana vecmāmiņa, tad latviešu bērniem skolā tolaik esot bijis aizliegts savstarpēji sarunāties latviski. Par divu māsu sarunāšanos latviski Rozas skolā pamaskolniecēm Līnai, Olgai un Zelmai esot nācies saņemt bargu sodu – lineāla cirtienus pa plaukstām. Skolotāji tolaik izsekoja savus skolēnus un sodīja viņus par sarunāšanos latviešu valodā. Jānis Čakste savā avīzē tobrīd asi vērsās pret šo tendenci, to nosaucot to par ”neprātību”. Vienlaikus Čakste skarbi nostājās arī pret tiem latviešiem, kurus slavofilu direktīvas bija padarījušas padevīgus un tramīgus. Viņš rakstīja, ka tauta, kurai trūkst pašapziņas līdzinās cilvēku grupai, kas ” ir noslīkusi tautiskās pašnāvības peklē”. Ar šo Čakste nopēla ”līdēju” lomu, kuru tolaik esot izvēlējušies diezgan daudzi latvieši, lai iztaptu saviem dzimtkungiem (Tēvija, 1903. gada 20. augusts).

Pazīstama situācija arī šodien, kad Krimas krīzes un uzturēšanās atļauju masveida pārdošanas paisuma apstākļos, daudzi ir gatavi pārdot savas valsts neatkarību savu savtīgo biznesa interešu vārdā.

Jau tolaik Čakste augsti vērtēja preses kā tautas audzinātājas uzdevumu. Šo fundamentālo patiesību būtu vēlams medijos turpināt arī šodien. Brīdī, kad ik vakaru televizors mūs izklaidē līdz nāvei un avīzes vairs nespēj aizsniegties līdz saviem intensīvi izklaidētajiem lasītājiem, izveidojas situācija, ka nav vairs ko lasīt, klausīties vai skatīties. Izklaide ir aprijusi izglītošanu ar visiem zābakiem. Komerciālā mediju biznesa loģika.

Čakstes ideju par medijiem kā nācijas izglītotāju ir nosēdinājusi uz rezervistu soliņa.

Čakste esot bijis lielisks diplomāts. Viņam piemitusi spēja saglabāt optimismu arī visdrūmākajās situācijās, gatavība iedvesmot savus līdzgaitniekus ticībai brīvas Latvijas nākotnei. Viņš esot bijis spējīgs savienot patriotisma degsmi ar atbildības prasmi un esot spējis spert visus turpmākos soļus, kas bija nepieciešami Latvijas suverenitātes izcīņai. Tieši šāds cilvēks mūsu mazajai Latvijai tobrīd esot bijis vajadzīgs, lai tā kļūtu par pastāvīgu valsti.

Jo vairāk studēju Jāņa Čakstes pienesumu manas valsts vēsturē, jo vairāk pārliecinos par to, ka tieši šādā ranga politiķis mums atkal ļoti vajadzīgs šodien. Viņš esot spējis stāvēt pāri partijām un saglabāt maksimāli vēsu prātu izlemjot tautai svarīgos jautājumus. Būdams ”par lielu” Latvijas mērogiem.

Kur lai mēs atrodam šodien tika vajadzīgo Čakstes ideju un principu turpinātājus Latvijas politikā? Mediju darbā un nacionālās informatīvās telpas aizstāvībā.

Mūsu informatīvā telpa šodien – Krievijas ideoloģiskās agresijas apstākļos ir destabilizēta. Būtībā ir jārunā par laiktelpu, kas ir cieši saistīta ar atvērto rietumpasaules demokrātiskās pieejas rezultātu un tieši tāpēc mēs tikai nosacīti varam to uztvert kā izolētu jēdzienu. Informācija plūsma ir globāla un šībrīža informatīva saduļķojuma problēmas vēlāk tiks uztvertas tikai kā pārejošs piesārņojums.

Es ticu kā tā būs.

Iespējams, ka tieši šādi mēs kādreiz novērtēsim šodienas laiktelpas informatīvo piesārņojumu. Tā būs nākotnē. Taču šodien mēs Kremļa propagandas ideoloģiskos uzbrukumus Latvijai par to, ka Latviju no jauna vajadzētu atgriezt Krievijas ietekmes sfērā, nespējam novērtēt līdzsvaroti – Čakstes stilā. Starp citu, arī viņš 1906. gada 23. maijā, atbildot baronam fon Ropam, savā laikrakstā ”Tēvija” rakstīja par to cik ļoti atšķirīgi Latviju mīl tie, kam šajā valstī rūp bizness: ” jūsu apgalvojums, ka Jūs mīlot to latviešu tautu, var jau būt pareizs, tikpat pareizs kā tas, ka Jūs mīlat savu jājamo zirgu un jakts suni. Tikai to jums vajadzēja iegaumēt, ka tādam, kas savu mīlestību klaji sludina, neviens īsti negrib ticēt. Bet mēs nemeklējam Jūsu mīlestību, kura mums ir jau labi pazīstama: mēs meklējam taisnību un tiesības. To jūs negribiet saprast, ka bez jums vēl kādam cita varētu būtu tiesības. Un te ir Jūsu nelaime. Quos deusperdere vult, dementat prius”.

Šos Čakstes vārdus mēs šodien – vairāk nekā 100 gadus pēc to uzrakstīšanas, varam adresēt tiem, kas šodien mēģina saduļķot mūsu informatīvo laiktelpu ar postsovjetisko dogmu ideoloģiju. Kā rīkoties šajā situācijā. Kā sanēt ideoloģijas duļķes, kas atpeld līdz mums no Kremļa dezinformācijas kanalizācijas caurulēm ? Kā apturēt to, ka šī informatīvā kanalizācija sāk sagrozīt arī mūsu iedzīvotāju prātus?

Par to es sāku domāt brīdī, kad pavasarī iedzīvotāji iebalsoja Eiroparlamentā deputāti Griguli. To pašu, kas nebija uzstājusies nevienā tribīnē, medijā vai haidparkā, lai izklāstītu savus politiskos nodomus, mērķus vai idejas. Tā teikt – viņa atļāvās vēlētājiem vispār nepaziņot ko īsti darīs Briselē, ja viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Viņa klusēja, taču portreti greznoja sabiedrisko transportu un reklāmas bezmaksas avīzītes aizdambēja visu Latvijas iedzīvotāju pasta kastes. Kā tas varēja notikt, ka politiķis, kas slēpj savu politiku var tikt ievēlēts no tautas uz tiražētu fotogrāfiju pamata, kas uzlīmētas uz sabiedriskā transporta sāniem? Tā ir bīstama zīme mums visiem.

Tā liecina, ka zināma daļa mūsu vēlētāju nesaprot masu manipulācijas ideoloģisko mehānismu un ir ērti/ parocīgi upuri demagogiem un publiskās domas manipulatoriem.

Ko šajā situācijā darītu Čakste? Viņš mācītu tautu.

Tieši tāpat kā 1905. gadā. Varbūt, ka arī mums vajag beigt kaunināt, baidīt un draudēt publiskajai domai par to, ka ”būs slikti ”(!), bet tā vietā beidzot sāk mācīt mediju mācību skolās un pat bērnu dārzos. Lai svešie un nelāgie demagogi mūsu publikai (ar savu loģiku) vienkārši netiek klāt. Mums atkal jākļūst par tautskolotājiem, kuri (kā rakstīja Čakste) klusi kā kurmji klusi strādādami ”audzina tautu, viņa/modina dzīšanos pēc visa daiļā un augstā”(Tēvija, 1893. gada 8. septembris). Tāpēc mācīsim šodien medijus bērniem un skolēniem kā parastu skolas priekšmetus.

Es ticu, ka šādā ceļā mēs būsim fundamentāli aizsargājušies pret smadzeņu skalotāju ofensīvu. Lai mums veicas un izdodas! ”Latvijas valsts stāv augstāk par visu” – rakstīja Čakste mūsu valsts pastāvēšanas pirmajā gadā, uzverot kompetences būtisko nozīmi demokrātijā. Pie tā arī paliksim.

Paldies par uzmanību.

”Kuģa karaļi” un saruna pie durvīm ”ar gulbi”

2014.gada 14.septembris

Tikt atpakaļ pie metāla durvīm ”ar gulbi” nebija viegli. Kuģa priekšgals un vajadzīgais stāvs izrādījās slikti orientieri.

Pie centrālajām kāpnēm blīvējās paģiraini šoferi, kas bakstīja cits citu ar nikniem skatieniem un oda pēc puvuma, šņabja un skumjām.

Man bija vajadzīgs cits veids kā tikt atpakaļ pie sava braucamā uz auto klāja. Intuīcija ir vienīgais kompass brīdī, kad loģika pārstāj eksistēt un uzrunāt. Tā arī darīju. Pārstāju koncentrēties un sāku improvizēt. Tobrīd manas kāpnes veda uz augšu un es atdūros pret novārtīta gulbja attēlu uz durvīm. Ceļa mērķis bija klāt.

  • Joprojām ciet”,  – jautājot uzrunāju divus šoferus
  • Ciet gan, – viņi atbildēja latviski un sāka sūdzēties par slikto iespēju atrast ”šo vietu”. Pamāju. Viens no šoferiem atkal mēģināja bakstīt slūžu ”pogu”, taču neveiksmīgi. Durvis neatvērās.

  • Vai tu viegli atradi šitās durvis? – jautāju zviedriski kungam, kas bija nostājies man līdzās un izskatījās pēc soma vai zviedra.

  • Nē, velns! Maldījos kā traks! – viņš atzinās un sāka lamāt ”šito veco grabažu”, kuru Tallinks ”liek uz Rīgas līnijas” un spiež cilvēkiem meklēt auto klāju kā vāverēm labirintā. Tieši šajā brīdī mums garām sāka spraukties ražīgi tēvaiņi. Viņiem bija jātiek mums cauri un jāuzgrūžas virsū durvīm personiski, lai pēc tam pārliecinātos, ka tās ir ciet. Iznāca nevajadzīga grūstīšanās.

  • Es esmu somu pensionārs, bet viņi ir kuģa karaļi, – smīkņāja mans sarunu biedrs. –

  • Kāpēc karaļi?-

  • Viņi ir lietuvieši.

  • Nu un tad?

  • Vai Tu zini kur viņi strādā un cik pelna?

  • Nē, nezinu.

  • Viņi šancē Norvēģija.

  • Ok, nu un tad?

  • Tas arī izskaidro viņu uzvedību!- nopūtās somu pensionārs un noplātīja rokas.

  • Kur tad viņi strādā?- prasīju.

  • Te ir pilns kuģis ar lietuviešiem, kas strādā Norvēģija uz naftas platformām.

  • Nu un?

  • Vai tu zini cik tur pelna uz tām platformām, melnstrādnieki?

  • Nezinu, droši vien daudz, bet man tas nav svarīgi.

  • Tev nav svarīgi, bet  viņiem ir, – somu pensionārs neatkāpās, – viņi tur pelna ap 80 – 90 000 norvēģu kronu mēnesī un tā ir baigā nauda!

  • Nu lai viņi pelna, man neskauž, – es teicu.

  • Labi, tev nezkauž, bet viņi paši domā citādi. Viņiem liekas, ka ir superbagātnieki un tāpēc atļaujas grūstīt mani un tevi šeit pie auto klāja durvīm….

  • Tas nav naudas, bet kultūras jautājums, – es nepiekritu un novērsos.

  • Labi, labi, – nopūtās soms, – man viņus vispār žēl. Viņi strādā dienu un nakti divas nedēļas un pēc tam brauc uz Lietuvu atpūsties trīs nedēļas.

  • Tā kā karā…

  • Jā, tā kā karā, – piekrita mans sarunas biedrs.

Tobrīd slūžas uz auto klāja atvērās un mēs zibenīgi metāmies katrs pie sava braucamā. Mana rinda ilgi nevarēja izkustēties. Izrādās, ka to bremzēja pirmā automašīna, kas bija saplīsusi. Pie beigtā braucamā stūres sēdēja ”supetrbagātnieks” no Lietuvas. Tas pats, kas grūstīja mani un somu pensionāru. Tas pats, kas pelna 80 000 vai 90 000 NOK mēnesī un tomēr nav laimīgs.

Dzīve nav mazais bērns. 🙂

Brīnumzeme Ukraina un greizie spoguļi krustojumā

Trusis Brīnumzemē

Trusis Brīnumzemē

2014.gada 2.septembrī

Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā rada asociāciju ar Lewis Carrolls slaveno pasaku par Alīsi Brīnumzemē. Mēs krītam bezgalīgā caurumā, nezinot kur un kā šis kritiens beigsies.

Vai pazīstat šo sajūtu?

Par to liecina kolēģu iespaidi no notikumu vietas (SVT korespondenta Bertas Sundstroma analīze) un mūsu pašu vērojumi no pagaidām drošās, siltās, saulainās un baravikām pārpilnās Latvijas. ”Kaut kur tur – tālu, tālu tur kur sils”= Ukrainā ir sācies karš. Kramatorska, Harkova, Novoazovska ”deg zilās liesmās”, no tām bēg iedzīvotāji, tur grūst ēkas un nav šaubu ka šo procesu sauc karš= asiņains konflikts.

Tātad – pašlaik norisinās lielākais bruņotais konflikts (kopš bijušas Dienvidslāvijas sabrukuma pirms apmēram 20 gadiem), taču mūsu televizors rāda muļķīgas priekšvēlēšanu kampaņas aģitācijas histērijas, kuru politiskās uzticības derīguma termiņš jau sen beidzies. Manā Rīgas ekrānā zib Kalvītis, Repše un Sudraba, bet ne – provinciālo, loģisko mediju elpa ir saraustīta un ziņo, ka ebolas epidēmija sāk ”palot” un pavisam drīz vars nebūs kontrolējama un ar Ukrainu ir slikti.

Toreiz – pirms 20 gadiem (Dienvidslāvijas sakarībā) visi teica, ka ”tas ir karš”. Tagad Eiropas ūnija, amerikāņi un mēs arī redzam, ka Krievijas uzbrūk Ukrainai. Taču Krievija neko neredz. Viņiem šķiet, ka darba tauta austrumukrainā saceļas pret ”nacistiem, kas vada Ukrainu” un tāpēc šiem ”protestētājiem” esot tiesības ķerties pie ieročiem uz sākt bruņotu konfliktu. Ukraina, savukārt, pretojas un saka, ka tie ir ”krievi, kas uzbrūk” un mums arī tā izskatās, taču Krievija saka – ”nē, tā nav”.

Šajā sarežģītajā situācijā, kad uzbrucējs tēlo upuri un Putins melo sabiedrībai”, ”acīs skatīdamies”, sabiedrība ir sašķēlusies ”tajos, kas zina kas Ukrainā īsti notiek” un ”tajos, kas ir apjukuši un neko nesaprot”. Situācija atgādina divu greizo spoguļu satikšanos krustojumā. Abi rāda izkropļotu realitātes ainu un skatītājs vairs nesaprot kas īsti notiek.

Protams, ka Ukrainu nevada ”nacisti”, kas būtu nonākuši pie varas ”valsts apvērsuma” rezultātā”, kā apgalvo Vladimira Putina stūrētie krievu mediji. Taču viņam tic miljoniem krievu un tūkstošiem ukraiņu, kas patērē krievu medijus. Kijevu nevada nedz antisemīti, nedz labējie ekstrēmisti, nedz citi Kremļa izgudroti pasaku tēli. Tā vietā valstī norisinās asiņaina pilsoņu karš, kas ir Krievijas militārās agresijas rezultāts. Lai gan…konflikti šajos reģionos ir jau seni un tiem, kas cerēja uz šo ”domstarpību iekonservēšanos”, atliek secināt, ka īlens ir izlīdis no maisa ārā.

Krievijas histēriskie meli provocē arī ukraiņus (mazliet vai vairāk pārspīlēt) un rezultātā mēs lēni slīgstam totālu melu jūrā, kuru piedāvā mediji un politika.

Tiem, kas uzstāj uz to, ka pasaulē neeksistē absolūta patiesība, varu iebilst. Katram cilvēkam ir savi orientieri ar kuru palīdzību iespējams orientēties šajā sakratītajā pasaulē. Manējie (šajā gadījumā) ir demokrātijas loģika, kas pieprasa godīgi novērtēt procesu, kas pēdējā pusgada laikā norisinājās Ukrainā. Kopš 2004. gada ukraiņi ir mēģinājuši izrauties no PSRS laika komunistu valgiem. Viņiem tas jorpjām nav izdevies. Pie ukraiņu sagrautajām cerībām ir vainīgi: 1) birokrātiskā un gļēvā Eiropas Savienības politiskā vadībā, kuru joprojām spēj iebiedēt Putina Krievija; 2) nevarīgā un neproduktīvā Ukrainas politiskā vadība; 3) kaimiņvalstu izvairīgums, 4) NATO nevēlēšanās apņēmīgi apturēt bruņotas konfrontācijas ceļā Kremļa lāci… Izskatās, ka rietumi gaida, lai Putins beidzot iesit ar ķepu kādai no jaunajām NATO valstīm… Pagaidām viņi slikti redz notiekošo. Vissliktākais, ka šī situācija rada nepanesami smagu situāciju miljoniem nevainīgu cilvēku, kuru liktenis ir atkarīgs no dažu cilvēku lēmuma – sākt vai nesākt trešo pasaules karu! Tikmēr Alise krīt tālāk pa truša atstāto caurumu Brīnumzemē. Kritiens vēl nav beidzies…vai Jūs to jūtat?