Pirms 36 gadiem 138 (no 198 deputātiem) nobalsoja par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.Tādejādi tika atjaunota 1918. gadā dibinātās Latvijas Republikas tiesiskā darbība, kuru pārtrauca 1940. gada krievu okupācijā.

Tagad mēs svinam šo dienu, jo dzīvojam savā valstī. Beidzot. 

Projekts ir izdevies. 

Cits jautājums – kā šo brīnišķīgo veidojumu (ar nosaukumu “Latvija”) attīsīsim tālāk. Šim nolūkam nepieciešami politiķi un ierēdņi. Par tiem balsosim šogad. Rudenī. Deleģēsim viņiem valsts nākotni. Uzticēšanās ir no svara.

Kam mēs uzticamies politikā? Tiem, kas publiski daiļi runā? Pozē ar milzīgiem portretiem uz brantmūriem?

Nē, nepavisam. 

Mūsu vēlmes regulē idejas un tēli: draudi, sapņi, bailes, patētisms un solījumi.  Bodrijārs šajā virzienā ieviesa terminu “paradoksāla uzticēšanās”, kas visus vēlētājus noved pie klasiskā nostalģijas paradoksa: ilgojamies pēc sapņa, kas nekad nav reāli piedzīvots. Gribam iegūt kaut ko tādu, kas nekad nav pastāvējis. Pieprasām sev ideālu valsti un cilvēkus, kas šo pasūtījumu realizēs. Gribam būt veseli un pārtikuši laimīgā valstī. Vai tas ir par daudz prasīts? Nav par daudz. Kurš no piedāvātajiem politiķiem spēj laimīgo Latviju uzbūvēt man un Jums? Šādu projektu visvieglāk ir izlikties sasniedzam: ar kapitālu, vardarbību vai demagoģiju. Tramps to ir parādījis. “Ordnung muss sein” – viņš teica angļu valodā, taču faktiski ir  palielinājis savu bagātību par 60% (uz amata iespēju rēķina). Tādu “laimes versiju” mums nevajag. 

Kā panākt, lai Latvija kļūst par laimes zemi? 

Vai ievēlot “pareizo diktatoru”? Nē, šīs lamatas arī neder. “Atslēdznieks” ar reklāmām Jūrmalas šosejas malā cer, ka iekritīsim. Taču vēlētāji (ar kritisko domāšanu) viņa izraktajās bedrēs neievelsies.

Kas ir pats svarīgākais?

Domājošs vēlētājs, kurš balso loģiski, nevis emocionāli. 

Institūcijas, likumi, brīvība un  partiju piedāvātās vērtības neko nenozīmē, ja mums visiem nav gribas tās atbalstīt. Ja mums nav spēka loģiski atrast “savējo partiju” un ērtāk nobalsot par to partiju, kur “brālis darbojas”, “kaimiņš piedalās” vai “labi izskatās uz sienas”, tad…būsim atkal pie sasistas siles. 

1. Sāksim ar lielākā ļaunuma atskaitīšanu – nebalsosim par jaunajām partijām, kas sola leiputriju. Bija mums “banānu zīgerists”, “naudas repše” un “kaimiņš ar suņu būdu”. Visi ieradās un taurēja, bet panāca “čiku”. Personas nav izeja. 
2. Nebalsosim par tiem, kas lamā  un saukā citus. Pakāpties uz konkurentiem nav goda lieta. Labāk pārliecināt par sava ceļa pareizību. 
3. Nebalsosim par tiem, kas mālē sev milzīgas sejas uz reklāmas mūriem kā Sadams Huseīns, Ajatola Homeinī vai Fidels Kastro. Pārsātināta un bezgaumīga priekšvēlēšanu reklāma liecina par lielām sponsoru naudas summām. Tas nozīmē, ka šīs nav mūsu partijas. Vispār ir riebīgi redzēt, ka Latvijā politiskā reklāma nav ierobežota un sakārtota tā, lai tā nekaitinātu vēlētājus.      

Šie ir tikai daži ieteikumi svētku pārdomām. Gaidīšu vēl dažus apspriešanai. Lai noskaidrotu kurp ejam, iemetot savu biļetenu urnā. Bez mums “viņi” pie varas netiks. Mēs izlemsim kāda Latvija būs. 

Pirms 36 gadiem sākās šis ceļš. Par turpinājumu esam atbildīgi visi. 

Ilustrācijas autors Doku Pauls/ Unsplash