Category Archives: Latvija

Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

Ingvars Kamprāds un viņa IKEA

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Rīgā beidzot atvērts populārās zviedru mēbeļu tirgotavu ķēdes IKEA veikals. Koncerna dibinātājs Ingvars Kamprāds ir ļoti neparasta persona, jo simbolizē pagājušā gadsimta enerģisku privātuzņēmēju, kas sācis biznesu “savā garāžā” un pamanījies iekarot ar idejām visu pasauli sava mūža laikā. Kas viņš īsti bija un kāpēc šis raksts nav veikala, bet gan viņa dibinātāja suminājums?

Tāpēc, ka “tādi kā Kamprāds” simbolizē brīvās un liberālās pasaules godprātīgo uzņēmējdarbību, kas sakņojas labā idejā, bet barojas no paša uzņēmēja enerģijas un ticības saviem spēkiem. Spītīgi cauri laikam, līdz pat šodienai. Nevienam nav noslēpums, ka Kamprāds ar savu ideju ir spējis labāk apvienot eiropiešus nekā visi Eiropas Savienības projekti kopā. Tāpēc viņa neparastās personības izgaismojums ir pelnījis uzmanību tieši tagad, kad veikals beidzot ir atvēries arī pie mums. Žēl, ka spītīgais Ingvars aizgāja no šīs pasaules janvārī, pēc kārtējā lidojuma ar lidmašīnu. Bija saķēris plaušu karsoni, un viss. Citādi noteikti būtu pats arī ieradies uz veikala atklāšanu Rīgā. Nav izslēgts, ka viņš būtu atkal pie sava vecā “Volvo” stūres. Kā parasti.

Spītīgais vecis

IKEA netiks kotēta biržā – šāda bija pirmā informācija, kuru zviedri saņēma no medijiem pēc IKEA dibinātāja Ingvara Kamprāda nāves. Atkal viņš spītēja pasaulei. Pat pēc savas nāves. IKEA būs un paliks tikai ģimenes uzņēmums, un neviens investētājs tajā neko nenoteiks. Jau atkal Kamprāds palika pie sava, lai gan loģika prasa piesaistīt naudu! Tas nozīmē, ka mantinieki būs spiesti turpināt spītīgā veča pasaules iekarošanas loģiku, kurā veikala koncepcija nav tikai biznesa ideja, bet arī ideoloģija. Kāds tad bija viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem un veiksmīgā biznesa autoriem?

Viņš aizgāja no mums janvārī 91 gada vecumā. Viens no bagātākajiem pasaules cilvēkiem atstāja šo pasauli vientulīgi, savā mazajā mājā dzimtajā Elmhultas ciemā, kura nosaukuma pirmais burts E iekļauts arī koncerna nosaukumā.

Visu mūžu viņš ir bijis taupīgs, pat nedaudz skops. Šī īpašība arī ģenerējusi viņa biznesa ideju – mēbeles, kuras katrs pats (no detaļām) var salikt kopā saskrūvējot. No pirmā līdz pēdējam brīdim Ingvars visu noteica savā uzņēmumā.

Pensijā viņš negāja un strādāja līdz pašām beigām. Kā pats uzvēra kādā intervijā: „Man neko daudz nevajag. Es iztieku pieticīgi un dzīvoju taupīgi!”  Viņa pakļautībā bija koncernu valdes un dēli, taču galveno noteica vecais spītnieks pats. Grūti viņu salīdzināt ar krievu vai pašmāju jaunbagātniekiem un ļaudīm, kas visiem spēkiem cenšas pasaulei demonstrēt sava naudas maciņa biezumu. Kamprāds to nekad nedarīja. Viņam bija ļoti sociāldemokrātiska dzīves filozofija, kuru realizēja viņa veikali. Tajos jāstrādā visu vecumu cilvēkiem, visu tautību pārdevējiem. Pircēji jāuztver kā ģimenes locekļi, un veikala restorānam jābūt tautiskam, nedārgam, tīram un ļoti demokrātiskam. Ar „lidojošā Karlsona“ kotletītēm un ceptu lasi centrā. Atbilstošam visu vecumu cilvēkiem. Bēbīšus ieskaitot. Mēbelēm jābūt glītām, modernām un dizaineriem – progresīviem. Viņa uzņēmumus turpinās vadīt trīs dēli – Matiass, Pēteris un Jonass – un IKEA tāpēc paliks arī turpmāk ģimenes uzņēmums. Ingvara dzīves filozofija bija vienkārša: “Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks!”

Lūk, izvilkums no pēdējās intervijas ar Ingvaru:

– “Kad pieceļos no rītiem un nolieku pēdas uz dēļu grīdas, es vienmēr domāju par to pašu. Ko es vakar paguvu izdarīt? Daudz vai maz? Vai tas bija labi? Vai varēja labāk? Jā, vienmēr visu var vēl labāk izdarīt. Par to nevajag noskumt. Vajag saņemties un iet vēl tālāk!”

Iespējams, ka pēc tam sirmais kungs piecēlās un aizgāja pie savas lauku mājas zemā loga. Noskatījās uz ābeļdārzu un burkānu dobēm. Papētīja debesis un pēc tam ķērās klāt projektiem un plāniem. Attīstot tālāk tos pašus veikalus, kuru veidolu zviedru karoga krāsās ar gigantisko preču zīmi „IKEA“ izveidojis tikai un vienīgi viņš pats. Savā dvēselē Kamprāds bija un palika laucinieks un zemnieks visu savu mūžu, lai gan paguva iekarot praktiski visu pasaules lielāko pilsētu pircējus ar saviem veikaliem un dzīves filozofiju.

Savādais vecis

Viņa testaments arī pārsteidza. Pats cēlies no Smolandes Zviedrijas dienvidos, kur “bada gados” liela iedzīvotāju daļa steidza emigrēt uz ASV labākas dzīves meklējumos. Viņa koncerna “sēdeklis” vienmēr ir atradies tieši šeit, un slavinājums dzimtajam miestam izlasāms arī koncerna nosaukumā.

Taču testaments parādīja, ka ļoti lielas summas pēc savas nāves Kamprāds novēlējis trūcīgajiem ziemeļu reģioniem. “Ar šīs naudas palīdzību IKEA dibinātājs vēlējās palīdzēt jauniem cilvēkiem Norlandē iekārtot jaunas darba vietas. Palikt uz vietas un iekārtot savas ģimenes un iztikšanu turpat, lai nav jāpārceļas uz bagātākiem reģioniem darba un naudas meklējumos,” medijiem skaidroja Pērs Hēgenēss, “Ikea Foundation” vadītājs un vecs Kamprādu ģimenes draugs.

IKEA vadītājs pirms dažiem gadiem esot iepazinies ar trūcīgo Ziemeļzviedrijas pašvaldību vadītājiem un bijis ļoti satraukts par ekonomisko situāciju šajā reģionā. “Viņš vienmēr ir rūpējies par mazo cilvēku, viņa vajadzībām laukos. Tāpēc arī aizdegās ar šo ideju,” skaidro Pērs, uzsverot, ka sākumā bijusi doma palīdzēt veciem, trūcīgiem cilvēkiem, bet pēc tam kļuvis skaidrs, ka bez jauniem un pārtikušiem jauniešiem nekāda palīdzība vecīšiem nav iespējama. Pirmā pabalsta summa būs 95 miljonu eiro apjomā un tiks izmaksāta no Kamprādu ģimenes un “Inter Ikea” kontiem.

Bagātais vecis

“Bloombergs” jau 2013.gadā nosauca Ingvaru Kamprādu par ceturto pasaules bagātāko cilvēku ar īpašumu 52 miljardu dolāru apmērā. Taču neviens īsti nezina, cik šim savādniekam īsti piederēja, jo viņš prata ne tikai pelnīt, bet arī ieguldīt. Zviedru nodokļu pārvalde, iespējams, visiem viņa īpašumiem ārzemēs tā arī klāt tomēr netiks.

71 gada vecumā Ingvars Kamprāds zaudēja savu mīļoto sievu Margaretu, ar kuru nodzīvoja kopā 50 gadus. Kā redzat, arī šajā jomā nekā neparasta vai savāda. Parasts cilvēks un ikdienišķa dzīve. Taču eksistē arī grēki un pāris nesmukumi, kas tik ļoti patiktu mūsu skandālu presei. Pirms 15 gadiem Zviedrijas sabiedriskā televīzija publicēja faktu, ka IKEA dibinātājs bērnībā un jaunībā ir simpatizējis nacistiem un bijis aktīvs Zviedru Sociālistu Savienības biedrs. Kā vēlāk noskaidrojās, tad simpātijas esot radušās, pateicoties vecmammai, kas bijusi daļēji vāciete un audzinājusi puiku pa vasarām laukos. Bez tam TV atklāja arī viņa nelāgās metodes naudas slēpšanā no nodokļu inspektoriem. Tā tas ir. Viss neizdodas, un dzīve reti ir bez plankumiem, tieši tāpat kā saule.

Kāds īsti bija savādais un bagātais vecis, to šodien skaidri nevar pateikt neviens. Zviedrijas karalis un karaliene Silvija jums stāstīs vienu stāstu, bet viņa līdzstrādnieki – citu. Aculiecinieki atceras, ka sava biznesa sākumā šefs esot uzreiz nopircis “Porsche” un stilīgas drēbes. Taču vēlāk no šādiem efektiem atteicies pats. Viņam paticis neizrādīties. Reizēm apsardze viņu pat nav ielaidusi uzņēmumā, jo priekšnieks izskatījies pavisam parasts. Pie kam – atbraucis ar autobusu, nevis ar savu automašīnu.

Viņa devīze bijusi – “saprasties ar padotajiem”, tāpēc bieži esot pats nostājies pie kasēm vai pat strādājis kopā ar kasierēm.

Viņam esot bijusi ļoti laba atmiņa (paturējis prātā visus produktus), cēlies no rītiem piecos un bijis ļoti strādīgs. Viņa tēvs bijis samērā turīgs vācu zemnieks, kas dzīvojis un strādājis Zviedrijā. Māte vadījusi lauku veikalu un rūpējusies, lai dēls iegūst labu izglītību. Tas arī izdevies.

Jau sešu gadu vecumā Ingvars pārdevis sērkociņu kārbiņas svētkos, vēlāk tirgojis Ziemassvētku dekorācijas, zīmuļus, un jau 17 gadu vecumā ķēries pie IKEA. Saīsinājums IKEA ir vārdu  “Ingvars  Kamprāds no Elmarūdas ciema Agnarūdas rajonā” pirmajiem burtiem.

Pārdošana notika ar katalogu un pasta starpniecību. Samērā ātri varēja pamanīt, ka mēbeles un virtuves priekšmeti ir vispieprasītākās preces. Pirmais lielākais sasniegums bija mēbeļu izstāde Elmhultā, taču konkurenti nesnauda. Sākās masīvs IKEA mēbeļu boikots. Tika darīts viss, lai jaunais censonis izputētu. Lai izvairītos no savu tautiešu skaudības, Ingvars pārcēla mēbeļu ražošanu uz ārzemēm, uz Poliju.

Veikalu vecis

Nākamais ģeniālais atklājums bija “saliekamās mēbeles”, kuras atklāja dizainers Gils Lundgrēns. Pirmais IKEA lielveikals dibināts dzimtajā Elmhultā 1958.gadā. Pēc septiņiem gadiem tiek iekarota Stokholma. Šodien klasisko grāmatplauktu “Billy” pārdod IKEA veikalos 385 pilsētās (43 valstīs) katru desmito sekundi. Koncernā strādā ap 175 000 darbinieku un IKEA slaveno katalogu iespiež 220 miljonu tirāžā (2015.). Mērķis esot 500 veikali un apgrozījums – 50  miljardi eiro (“Fortune”, 2016).

Pats Ingvars ir izveidojis tikai sev saprotamu koncerna pārvaldes modeli, tāpēc ir neiespējami saskaitīt visu viņa naudu.

IKEA pieder fondam Holandē, taču preču zīmes tiesības pieder “Inter Ikea”, kas pieder fondam “Interogo” Lihtenšteinā. To tieši kontrolē Kamprāda dēli. Nodokļu pārvaldes spiediena dēļ īpašnieks ilgus gadus nodzīvoja ārzemēs (kopš 1973.gada). Sākumā Dānijā, pēc tam Šveicē. Pēc sievas nāves 2011.gadā viņš atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi dzimtas mājās Elmhultā, ziedojot apjomīgas summas (270 miljonus SEK gadā) zinātniskiem pētījumiem Linneja universitātē Vekšē.

Taču viņš nekad nebija apmierināts. Nedz ar sevi, nedz ar saviem panākumiem. Savā sacerējumā “Mēbeļu pārdevēja testaments”, kuru izdala visiem viņa veikalu līdzstrādniekiem, rakstīts šādi: “Vienmēr kusties uz priekšu. Domās un darbos. Pašapmierinātība ir miegazāles.”

To atcerēsimies arī mēs.

Noderēs.    

Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem

Posted on by
1

Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.

 Informatīvās telpas problēma

Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?

Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.

Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.

Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.

Neesam tautas ienaidnieki

Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.

Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan  apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.

Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai  šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas.  Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir  konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].

„Stiprās rokas“ vilkme

„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka  „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.

Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.

Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē,  ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.

[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus.  Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar  katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.

[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html

 

[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/

 

[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/

[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/

[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein

[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809

Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Vircas spaiņa pļaukas uz priekšvēlēšanu skrejceļa

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TvNet

Pašlaik piedzīvojam pēdējos priekšvēlēšanu mēnešus. Partiju sarakstos iekļauj vairāk vai mazāk pazīstamus cilvēkus, kuri esot gatavi kļūt par deputātiem Saeimā. Aktieri, mākslinieki, ārsti, muzikanti, dažādu jomu eksperti, sabiedrības lauvas un nepazīstamas „pelēkās peles“ ir kustībā pie varas svirām Rīgā. Šo pieteikšanos automātiski pavada negatīva informācija par katru no viņiem sociālajos vai vecajos medijos, liekot saprast, ka atkal “kārtējais muļķis grib piekļūt tuvāk silei” un nekas labs „no šiem“ jaunajiem nav sagaidāms.

Vieni ziņo par to kā ambiciozs blēžu atmaskotājs pats ir „shēmojis kopā ar Sprūdu“, rafinēts nelietis ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, bet citi redz partijas kā „kanalizācijas tvertnes“, kurās „visi sūdi saplūst kopā“, jo „ja tur ies V, tad būs liela moka“, kur nu vēl jaunā „partija ar geju pie stūres“.

Ar provinciālu tvērienu konkurējošo partiju „ideju smēdes“, „reklāmas aģentūras“ un „cehi“ nenogurst katru no pretendentiem devalvēt, aplejot ar verbālas vircas spaini. Vai tas iederas normālas demokrātijas valstī? Nē, tā nepieklājas darīt. Publiskajās attiecībās eksistē sava tālredzīgas pieklājības loģika. Tā pieprasa respektēt konkurentus, sabiedrību un aizliedz apzināti kūdīt publisko telpu pret saviem konkurentiem, radot iespaidu, ka dzīvojam vienīgi blēžu, avantūristu un kretīnu vidū.

Klani un mafijas

Latvijā, tieši tāpat kā Sūnu ciemā, ir raksturīgas vairākas ietekmes grupas, kas līdzīgi gangsteru karteļiem cīnās par politisko un ekonomisko varu valstī.

Roberto Saviano savos darbos labi aprakstījis šādu kriminālo organizāciju darbību Neapolē un kopš 2006. gada tāpēc spiests dzīvot, slēpjoties no uzpirktiem slepkavām, tieši tāpat kā Salmans Rušdī bēguļo savu „Sātana vārsmu“ publicējuma dēļ. Pie mums Latvijā līdzīgu atmaskojumu publicistikas formā nav. Tāpēc pašmāju mafiju krusttēvi un krustmātes turpina diriģēt notikumu attīstību ar vircas spaiņa aktivitāšu palīdzību no malas, izmantojot Staļina un čekistu lozungu par to, ka katram var atrast „kompromatu“ vai „līķi skapī“. Tāpēc konkurentus (jeb tos, kas nepatīk) uzreiz nežēlīgi var noslīcināt apmelojumos kā dīķī, no kura neviens dzīvs vairs ārā neizrāpjas.

Šo metodi dezinformācijas teorijā sauc par “etiķešu uzlīmēšanas” tehniku. Proti – pretinieks tiek intensīvi apmelots (aplīmēts ar negatīvām etiķetēm) līdz brīdim, kamēr „tapetes pārvēršas par ādu“. Sabiedrības acīs attiecīgā persona šādi būs ieguvusi negatīvu reputāciju un no apmelojumiem nomazgāties vairs nespēs.

Loģiski tā tiks novākta un karjerai būs „mirusi“. Šāda vulgārā cinisma pieeja sabiedrībai sovjetistu stilā, kurā visi cilvēki ir mēsli un dažas cūkas vienlīdzīgākas par pārējām cūkām, ir raksturīga šodienas Latvijas melu fabrikām. Apmelotāju „cehiem“ nerūp, vai upuris ir saņēmis vircas spaini pelnīti vai nepelnīti. Galvenais, ka tas ir kompromitēts un sabiedrības acīs godu vairs atgūt nespēj.Tas nozīmē, ka process, kuru šodien novērojam informatīvajā telpā, ir karš, kurā nogalināto skaitā ir liels nepamatoti „likvidētu“ personību daudzums. Bez tam šo upuru vienīgā vaina ir šāda: „Ja neesi ar mums, tad esi pret mums!“. Šādi samazgās var noslīcināt arī godīgus un sabiedrībai vajadzīgus cilvēkus, kuru vienīgā kļūda ir tā, ka viņi nav attiecīgā klubiņa, komandas, grupējuma, partijas biedri vai draudzes locekļi un nekalpo „krusttēvam“ vai „krustmāmiņai“ piramīdas augšgalā. Daudzi, iespējams, iebildīs. Norādīs uz priekšvēlēšanu kaujām ASV un Lielbritānijā, uzsverot turienes politisko dueļu nežēlību un bezkompromisa loģiku. Taču aina nav tik vienkārša, jo vēji visas atvērtās durvis nevirina vienādi trokšņaini.

Divpartiju vai daudzpartiju modelis

Mūsu politiskajā telpā nedominē anglosakšiem raksturīgais divpartiju modelis, kad priekšvēlēšanu mačs ir boksa cīņa starp diviem pretiniekiem ar „vai nu vai“ loģisko iznākumu. Latvijā jārēķinās ar vairāku partiju koalīciju, tāpēc nav vēlams priekšvēlēšanu cīņu laikā nākamos politiķus savstarpēji emocionāli sakūdīt tik tālu, ka produktīvas iespējas sadarbībai Saeimas komisiju un sēžu laikā kļūst neiespējamas savstarpējo antipātiju dēļ.Jāpiezīmē, ka Latvijā ir ievazāts tieši šis anglosakšu jeb ASV „asiņaino priekšvēlēšanu“ kampaņu modelis.Partijas apkaro savus pretiniekus nežēlīgi, kompromitējot ikvienu, kas varētu pretendēt uz vietu, kas „pienākas man“. Šo lielo atšķirību starp Eiropas valstij raksturīgo toleranto priekšvēlēšanu sacensību starp partijām un ASV „asiņaino maču“ starp „ēzeļiem un ziloņiem“, būtu jāņem vērā un jāatsakās no frontālās plūkšanās, kura savulaik tika ievazāta Andra Šķēles kādreizējo kampaņu laikā. Protams, ka atbildība par nevajadzīgās nežēlības klātbūtni jāuzņemas ne tikai pašiem kampaņu rīkotājiem, bet arī masu medijiem un sociālo mediju verbālajiem aktīvistiem. Tiem pašiem, kas savu grupas polarizēto viedokli tiražē tālāk informatīvajās kaskādēs, neiztiekot bez privātiem apvainojumiem un apmelojumiem „ienaidniekiem“ un „tiem, kas man nepatīk“.Jāpiezīmē, ka daudz partiju modeļa priekšvēlēšanu kampaņa vecajā kontinentā mēdz būt analītiska. Tā kā piedāvājumu aktuālo problēmu risinājumā nodrošina vairāki politiskie spēki, tad vēlētājam ir tiesības iedziļināties dažādo partiju konkrēto risinājumu spektrā. Loģiski, ka politiski radniecīgajām partijām būs līdzīgi priekšlikumi valsts aktuālāko problēmu izvērtējumā un nākamās politiskās koalīcijas aprises būs pamanāmas jau pirms oktobra balsojuma.
Vājā valsts un spēcīgie dresētāji
Civilizēto valstu publisko attiecību teorijā un praksē neeksistē jēdziens „melnais PR“. Tieši tāpat kā nozagšana ir un paliek noziegums (ja gribas konfektes, bet maciņā nav naudas), arī apzināta citu personu nomelnošana (sistemātiska apmelošana ar mērķi sagraut kādas personas autoritāti sabiedrībā) ir nopietns pārkāpums, par kuru būtu jāsaņem sods.Neredzu nekādu starpību starp īpašuma sabojāšanu un apzinātu, mērķtiecīgu kādas nevainīgas personības autoritātes apzinātu devalvēšanu. Abos gadījumos tiek pārkāptas civilizētas sabiedrības savstarpējas cieņas normas.
Tāpēc normālu, demokrātisku valstu akadēmiskajās mācību grāmatās pie sadaļas „publisko attiecību žanri“ nav atrodama sadaļa „melnais PR“, turpretī Krievijā izdotajās mācību grāmatās šāds „žanrs“ (diemžēl) eksistē. Nav izslēgts, ka šo praksi esam apguvuši austrumos (pārprotot anglosakšu priekšvēlēšanu kauju loģiku) un izmantojam nekritiski boļševiku ievazātos paņēmienus cīņās paši ar savām demokrātiskās valsts konkurējošajām partijām.
Kāpēc tas ir bīstami? Tāpēc ka, aplejot sistemātiski ar mēsliem visus tos, „kas nav kopā ar mums“, mēs palēnām noslīcinām zampā visu mūsu Latvijas sabiedrību kopumā.
Paskatieties visapkārt – pa labi no mums „shēmotāji“ ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, pa kreisi „posts un nelaime P“ personas veidolā un „lakatiņu tirgotāja“ atvadās pati. Kāda te var būt runa par mediju slikto, negatīvo ziņu iespaidu uz latviešu tautas rīta optimismu, ja visi (kas no mūsu vidus uz kaut ko pretendē) ir tikai nekam nederīgi cilvēki un finālā publiskajā telpā komiski airējas smirdošas vircas bedrē? Vai patīkama sabiedrība tomēr nesākas ar savstarpējo cieņu arī konkurences un savstarpējās sacensības apstākļos? Galu galā pat cīņas sportā ir pieņemts pēc kaujas apskaut savu pretinieku un pateikties par godīgu cīņu, nevis klupināt vai iebirdināt sāncenša ūdens glāzē indi.Pa labi un pa kreisi no mums var dzirdēt balsis, kas apgalvo, ka Latvija ir jauka zeme, tikai valsts esot slikta. Diemžēl šie sirēnu saucieni ir nelāga zīme, jo vāja un nedemokrātiska valsts paver ceļu vadoņu egoismam un varas ļaunumam pret saviem iedzīvotājiem. Pagājušais gadsimts bija traģisks laiks, kurā kaujās un konfliktos gāja bojā ap 170 miljoniem iedzīvotāju. No tiem 2 miljoni mira demokrātiskajā pasaulē kara apstākļos, bet pārējie aizgāja viņsaulē boļševiku un komunistu valstīs (110 miljoni upuru). Nacistiskajā Vācijā dzīvību zaudēja 21 miljons. Politiskais terors, vajāšanas, masu slepkavības un nāves nometnes vienpartijas valstī bija norma. Tāpēc mums tagad ir daudz partiju un vēlēšanas, kurās šīs partijas varam izvēlēties paši. Brīdī, kad „kāds“ atkal aicinās atpakaļ pie vienpartijas valsts un vēlēšanām „uz papīra“, atcerēsimies pagājušā gadsimta upurus un toreizējo klanu teroru. Ja valsts demokrātiskā kārtība sagrīļosies, tad atsāksies terors, atriebības, naids un privāts vadoņu kults. Stipra demokrātiska valsts ir mūsu brīvības priekšnosacījums, Lai to nodrošinātu, ir vajadzīga daudzpartiju politiskā pārvaldība, kas mums joprojām pieder.Protams, visi Saeimas deputātu amatu kandidāti var nebūt visiem simpātiski un atbilst ikviena vēlētāja gaumei.
Atšķirība starp politikas ģēniju un muļķi ir vienkārša – ģēnijs nesola to, ko nevar paveikt. Tāpēc paliksim pie gudrajiem bez vircas spaiņa pie rokas un atcerēsimies, ka politikas galvenais trumpis ir nevis zināšanas, bet gan saprātīga rīcība valsts interesēs.

Vajadzīga jauna pieeja dziesmu svētkiem

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šis raksts nav vērsts pret dziesmu un deju svētkiem. Uvertīras piebildi adresēju tiem, kas nemēdz iedziļināties rakstos un lasa tikai virsrakstus vai rubriku nosaukumus. Šis raksts ir par dziesmu svētku problēmu, kas eksistē un joprojām nav apspriesta pietiekoši publiski un gana plaši.

Man šie svētki ir ļoti svarīgi, jo pati esmu tajos gan dejojusi, gan dziedājusi. Tāpēc vēlos reformēt šos svētkus nākotnei, jo jūtu, ka pašreizējais formāts tos lēni un neatgriezeniski iznīcina. Ir nepieciešama 100% jauna pieeja kopīgas dziesmu un deju svētku arēnas būvniecībai Rīgas centrā, kurā koncerti bez misēkļiem var notikt gan lietū, gan tveicē zem bīdāma jumta. Šai daudzfunkcionālajai koncertzālei ir jāspēj ietilpināt vienlaicīgi gan dziesmu, gan deju svētkus, gan arī koristu, dejotāju un skatītāju ērtības. Tai jābūt daiļai. Ikdienas ritumā jāakcentē valsts galvaspilsētas centrā dziesmu un deju svētku cikliskā klātbūtne Latvijas ikdienā, kas ir tik svarīga visai mūsu tautai. Ar savu oriģinalitāti un neparasti prasmīgo risinājumu tai jāsimbolizē kopkoris un kopdeja arhitektūras valodā, kļūstot par pieminekli svētkiem, kas bruģējuši ceļu latviešu tautas gājumam uz neatkarību un brīvību.

Ja reiz mums pieder tik unikāla tradīcija, tad tai jāatrod piemērota un cienīga vieta.

Pašiem svētkiem jāatvadās no Rīgas kā vienīgās «skatuves» un jāizplešas pa visu valsti, padarot šo pasākumu par nacionāli visaptverošu notikumu.

Dalībnieku skaitliskie rekordi uz vecajiem padomju tautsaimniecības sasniegumu izstādes podestiem vai stadiona zālāja vairs nav vajadzīgi, jo mums jau ir sava valsts.

Ar šo nav naidniekiem jāpierāda, ka esam daudzi un spējam apvienoties kopīgajā dziesmā Rīgā.

Kad dziesmu svētku biļetes nebija deficīts

Tajā dienā mana vecmamma vilka kājās savas labās kurpes un cirta mugurā glīto godu kleitu. Bija dziesmu svētku svētdiena okupētajā Latvijā, bez biļešu deficīta uz noslēguma koncertu.

«Šie ir ļoti svarīgi svētki, bērns!» viņa teica un pieglauda lenti manās bizēs. «Cilvēkiem šajos svētkos jābūt sapostiem un svinīgiem. Šī ir tā reize kad tauta sanāk kopā un sajūt savu stiprumu caur dziesmu, jo līdzdalība mums ir gan pienākums, gan prieks.» Pēc tam abas sākām garo ceļu uz Mežaparku. Vispirms cauri Lielajiem kapiem uz tramvaju. Pēc tam pa betona taku cauri Mežaparka priedēm līdz estrādei. Vecmamma kliboja, jo viņai sāpēja kāja. Ceļš līdz koncertam izrādījās trakoti garš. Man bija viņas žēl. Ik pa brīdim apstājāmies un apsēdāmies. Nekādu transporta vai ātrākas pārvietošanās līdzekļu tur nebija. Gājām ilgi. Līdz beidzot vecmamma savā klusajā balsī secināja: «Padomju vara mums uzbūvējusi dziesmu svētku estrādi bieza meža malā, pie odu ezera, lai latviešu dziesmas netraucētu komunistu varai Rīgas centrā. «Kad tu izaugsi liela, tad šie svētki būs un notiks pašā Rīgas centrā un visa pilsēta dimdēs.Tici man, tā būs! » – viņa teica, nopūtās un piecēlās. Mēs atkal saņēmāmies un gājām tālāk. Klausīties Jurjānu, Mediņu un Melngaili uz neēvelēta koka sola, odu mežā, pie ezera.

Pēc tam katru nākamo dziesmu svētku reizi atkal iznāca atgriezties šajā nomalē un stāvēt uz podestiem, kas piespiedušies pie LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes sienas, un izlikties, ka apstākļi nav šķēršļi. Tieši tāpat bija dejot uz pielijušās grīdas. Toreiz tas netraucēja. Latvija nebija brīva, un tērpties tautastērpā, bieži staigājot tajā pa Rīgu, šķita tāda pati protesta forma kā dziedāt un dejot svētkos nepiemērotā vietā un apstākļos. Tāpēc bijām nostumti Rīgas perifērijā, lai nogurtu un beigtu šo «pasākumu». Neviens tolaik uz koncertiem nelauzās, taču tribīnes bija pilnas un biļetes vienmēr varēja nopirkt. Tikmēr sapnis par lielo dziesmu svētku arēnu palika spēkā. Vecmamma nepiedzīvoja šo sapni piepildāmies. Mamma, kordiriģente, arī ne. Tagad gaidām mēs pārējie. Tas nav bezcerīgi.

Esmu pārliecināta, ka vienreiz tomēr izrausimies no svētku izsūtījuma vietas pie zvērudārza un lepni atgriezīsimies Rīgas centrā. Tik pārliecinoši un skaļi, ka nodimdēs Rīga, Liepāja un Rēzekne vienlaicīgi.

Dziesmu svētki vadoņu kulta ēnā

– Meitas iet un piepin bizes! – noskaldīja Spura. Zālē oda pēc talka, un vadītāja balss pārsita iebildumus to uzdīgšanas brīdī: – Tāpēc, ka mākslai tā vajag!

– Man nav! – skanēja aiz muguras.

– Tad dejos tikai tie, kam ir! – neatkāpās Alfrēds.

– Kāpēc bizes vajag mēģinājumā?

– Tāpēc, ka deja ir attiecības!

– Starp ko?

– Starp meitu un puisi! – vadītājs noelsās un sasita plaukstas. Mēs sastājāmies aplī un sākām mācīties, kāda loma ir bizēm meitas attiecībās ar savu puisi.

– Tātad jūs griežaties, – Spura rādīja savā baletnieka atsperībā. – Tikmēr bizes lido līdzi un maigi iepļaukā puisi pa vaigu. Šādi. Tuvāk, tuvāk! Tā, jā! Šitā labi! – viņš teica, stumdot mani un pārējos pa parketa grīdu. Beidzot jaunā deja varēja sākties. Dejot pa apli un griezties ap savu asi pieliecoties nebija ērti. Kur nu vēl puisim pa priekšu tā, lai bizes lido kā trakas.

– Tās ir attiecības dejā! Nevis kaut kāds masu koncerts! – Alfrēds noburkšķēja, jo mēs jau bijām sapratuši. Šo repliku atcerējos, novērojot, kā Latviju pāršalc deju svētku vilnis. Puišu un meitu attiecības dejā pamazām nomainīja horeogrāfijas, kuru mērķis bija izveidot skaistu ornamentu Daugavas stadiona zālājā masu koncerta laikā. Svītras, vilnīši, loki un viļņi kā jauno latviešu deju horeogrāfiju efekti. Būtībā šajos koncertos var beigt ģērbties tautastērpos, jo pa gabalu neviens tāpat neredz, kā «kaķis» iesiets Nīcas saktā uz pleca un vai vaiņags ir uz pieres kā tikumīgai vai pakausī kā krogus meitai. Šīm detaļām vairs nav nekādas nozīmes. Pat krāsaini palagi jeb «zilie sarafāni» noderēs tur, kur visu skatās pa gabalu. Visu izšķir masas un ornamenti, kādus tās izveido.

Reiz stāvēju mēģinājumā skolēnu deju svētkos. Latvija vairs nebija okupēta, bet masu pasākumu kaislība jau bija kļuvusi par oficiālu, nacionālu aizraušanos. Karstums cepināja kā Āfrikā, un mazie bērni tika dzesēti ar ūdens strūklu palīdzību. Atcerējos savas pielijušās Mežaparka estrādes grīdas un centos izprast, kāpēc atkal ir jāmokās un jāiztur. Ir taču brīva valsts, un neviens netraucē izveidot ērtas telpas šiem koncertiem zem jumta, kuras var izmantot brīdī, kad tas ir nepieciešams. Virsvadītāja ar skaļruņa palīdzību trenkāja bērnus pa laukumu, un es gaidīju šīs dresūras rezultātus. Beigu beigās no bērnu rumpīšiem tika izveidots uzraksts «Garā pupa», un man aptecējās dūša. Vai mēs neesam turpat, kur «slavēts vadonis»? Ar šiem paņēmieniem un metodēm?

Vai attiecību iznīcināšana latviešu dejā masu ornamenta vārdā ir pūliņu vērta? Vai stadions ir labākā vieta latviešu dejas kā mākslas attīstībai?

Nezinu. Ar šo nevēlos sarūgtināt tos, kam piedalīšanās masu koncertā ir augstākā katarse viņu dejotāju karjerā. Taču viens ir skaidrs – noskatīties šīs dejas horeogrāfiju uz parastās skolas skatuves, viena kolektīva izpildījumā, vairs nav baudāmi. Skaidri redzams, ka te tiek rādīts tikai viens liela pasākuma elements. Lego klucītis. Detaļa, kas kliedz pēc konteksta un kopainas.

Nav patīkami noskatīties, ka Žagatas, Sūnas un Spuras dejām vairs nav centrālās ass. Vertikālās kustību plūsmas nomainījusi vāveru lēkāšana, batuti ar dejotājām linu naktskreklos. Protams, es pārspīlēju. Skaidrs, ka jaunatklājumu vidū ir arī pērles.

Taču kopējā tendence visu centrēt uz masu deju mani neuzrunā. Vai jaunajā Rīgas centra dziesmu svētku arēnā (Zaķusalā? Pārdaugavas parkā?), kuru mums kādreiz uzzīmēs arhitekti, mainīsies latviešu deja?

Protams, mainīsies, jo būs vairākas skatuves dažādos līmeņos un «vadoņa slavināšanas horeogrāfijām» būs pienākuši beigu akordi. Sapņot taču nav aizliegts? Vai ne?

Aizmirstās tradīcijas un jauna pieeja

– Lūdzu, lūdzu! – sieviete atkārtoja un skatījās uz mums skumji. Viņai bija vajadzīgas pirmo soprānu balsis «kā ēst»! Precīzāk sakot, šīs balsis bija vajadzīgas viņu korim, kas gatavojās dziesmu kariem. Mēs piekritām. Togad skates laikā nomainījām vismaz trīs dažādu koru tautastērpus. Dziedājām koru karos «augstos toņus» dažādiem kolektīviem. Tā tas notiek, jo visi grib sacensties, bet uzvar tikai daži. Nedomāju, ka šodien aina ir mainījusies. Koru kari pieprasa sacensību, un tāpēc līdzekļi netiek žēloti. Taču vai pūliņi ir rezultāta sabiedrotie? Lai man piedod šodienas svētku virsdiriģenti, taču Haralds Mednis un abi Kokari bija un paliks nepārspējamas valsts kultūras zelta fonda sastāvdaļas. LTV kultūras raidījumu ietvaros (sarunās ar šiem kora izpildījuma mūzikas gigantiem) nācās uzklausīt domas par dziesmu svētku norisi, problēmām un attīstības iespējām. Haralds Mednis jau tolaik pauda viedokli, ka aizraušanās ar dziesmu un deju kariem ir pārspīlēta dalībnieku atlase gala koncertiem. Viņam šķita, ka svarīgs ir pats kopdziedāšanas prieks, nevis koru spēja izpildīt sarežģītu repertuāru. Šo viedokli ir pauduši vairāki citi kordiriģenti, taču šodienas kopainā šāda pieeja neiekļaujas. Protams, var turpināt labi dresētu koru tālāku attīstības veicināšanu (tā, kā ierasts līdz šim), taču var atļauties arī iet pretējā virzienā. Iespējams, ka produktīvi ir tuvināt kori klausītājiem un koriem dziedāt arī kopā ar publiku. Nevienam nav noslēpums, ka šāda kopdziedāšanas prakse ir jau izmēģināta un pusnakts improvizētajos pēckoncertos bieži novērojama lielāka pievilcība nekā stīvajos pievakares pasākumos. Iespējams, ka šajā virzienā ir attīstāms plašs darbības lauks un paveras lielas dziesmu svētku attīstības iespējas, jo dziedāt vēlas ne tikai kori, bet arī klausītāji.

Mani nepārliecina arī tieksme pēc aizvien lielākiem dalībnieku skaitļiem Mežaparkā un stadionā. Tai pašā laikā notiek aizvien asiņainākas kaujas par biļetēm uz šiem koncertiem.

Vai nav pienācis laiks pārraut tradīciju, kas piesien Dziesmusvētku pasākumus tikai Latvijas galvaspilsētai? Kāpēc gan nevar notikt vairāki pasākumi vienlaicīgi, piemēram, Liepājā, Cēsīs, Bauskā un Valmierā?

Kāpēc nevaram sākt novadu koncertus Rīgā, kuros skan Kurzemes, Zemgales un Latgales kori vai dejo tikai Vidzemes deju kolektīvi? Ar šo es nedomāju esošo koncertu nomaiņu, bet gan jaunu pasākumu ieviešanu esošajā skalā. Laiks parādīs, kādi koncerti izturēs gadu pārbaudi.

Man šķiet, ka ir sasniegta kritiskā robeža podestu, manēžu un stadionu maksimālajam piepildījumam.

Pietiek pārblīvēt šīs arēnas «līdz augšai», un vajadzētu izbeigt turēt dziedātājus un dejotājus lietū un svelmē mēģinājumu un koncertu laikā. Jāveido jauna pieeja šai lieliskajai tradīcijai un grandiozajam kopdziedāšanas un kopdejošanas brīdim.

Ir jārada jauns ceļš un unikāls formāts svētkiem, kas pārdzīvos mūs visus.

Sāksim diskusijas par to un noskaidrosim, kā to iespējams paveikt. No lielajiem sapņiem un idejām nekad nevajag atteikties arī tad, ja tās uzreiz neizdodas realizēt.

Nabags ir tikai tas, kurš baidās sapņot, cerēt un plānot savu nākotni. Sākt kaut darīt ir jau puse no padarītā. Tāpēc – sāksim!

Upuris vai blēdis? Latvijas Bankas vadītaja dilemma

Posted on by
Atbildēt

Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.

Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?

Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!

Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»

– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.

– Pats Rimšēvičs!

– Bankas vadītājs?

– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.

– Aha, – nezināju, ko atbildēt.

– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!

– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.

– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!

– Sapratu.

«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.

Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.

Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.

Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,

cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.

Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.

Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.

Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?

Upuris vai slīpēts blēdis?

Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.

Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.

Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.

Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.

Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.

Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.

Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.

Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.

Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet

Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).

Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.

No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»

Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.

Atsauces:

Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000

2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.

Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000

Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution

%d bloggers like this: