Speciāli TVNET

Pirmā pazīme esot „pseidointelektuāla pļāpāšana”. Parastu cilvēku valodā runājot – tukša muldēšana. Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši.  Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60%  no mūsu parlamenta deputātiem varētu izradīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai.  

Bailes no viendzimuma personu kopdzīves attiecību legalizēšanas lika šiem ļaudīm balsot „pret“ un justies kā Latvijas sabiedrības pestītājiem. Šis nav iepriecinošs atklājums, jo pierāda, kādas intelektuālās kvalitātes ļaudis esam ievēlējuši Latvijas politiskā olimpa augstākajā līmenī. Neiztur kritiku apgalvojumi, ka šāds balsojuma rezultāts atspoguļo Latvijas sabiedrības konservatīvo viedokli. Nē, šādu pierādījumu mums nav. Ir tikai pašu deputātu bailes neizdarīt „caurmēra vēlētājam“ pa prātam. Tad, kas ir šis maģiskais „caurmēra vēlētājs“, kur mūsu varas vīri tā respektē? Tas ir nobijies, neizglītots cilvēks, kas katru dienu patērē Kremļa un kristīgo fundamentālistu aģitāciju. Viņš tic Lieldienu zaķim, svētajai Marijai un apgalvojumam, ka viena dzimuma cilvēku kopdzīve ir posts un nelaime arī visiem pārējiem.  Tikumības robeža šādam cilvēkam ir tikai un vienīgi seksa rituāla reglamentēšana.  Ja sekss ir pareizs (ar pretējo dzimumu), tad cilvēks ir tikumīgs, pat izvarojot (!) vai zogot paralēli valsts mantu. Ja nepareizs (ar sava dzimuma personu), tad nelīdzēs nekādi citi godīguma un cēluma argumenti. Taču sāksim no gala – kā atšķirt stulbeni no pārējiem?   

Kāpēc stulbumu nevar izmērīt iepriekš?

„Kāpēc idiotiem nav kvotu?“,– dzied Markus Krunegords savā albūmā “Marka evaņģēlijs“. Liekot saprast, ka šos ļaudis vajadzētu pamanīt un nodalīt. Dziesma ir gudra, teksts lielisks, taču nezinātnisks. Šādas kvotas pastāv. Mūsu intelektuālo kvotu sistēma šādas personas spēj nodalīt no pārējiem. Ja pirms ievēlēšanas amatā par Latvijas parlamenta deputātu mēs šos pretendentus pakļautu IQ noteikšanai, tad izrādītos, kas visi zem atzīmes „100“ pieder spriest nespējīgo cilvēku kategorijā. Cilvēkus – ar nepietiekamu intelektuālo kvotu, nevajadzētu ievēlēt augstos amatos.  No viņu muļķības un dumjiem lēmumiem, nāksies vēlāk ciest mums visiem un valstij kopumā. Vai šādu līdzpilsoņu ir daudz? Laikam daudz. Jo ikdienā sistemātiski ar šiem „-100“ esam spiesti saskārties gan viņu dumjos prāta lidojumus, gan neloģiskajos lēmumos.

Kā atšķirt šos ļaudis ikdienā? Nepakļausim taču darba kolēģus, draugus vai paziņas IQ pārbaudei, lai izlemtu, vai laist viņus sev klāt vai nē.  Protams, ka šie ļaudis spoži iemirdzas brīžos, kad sāk zibināt savu dumjību publiski. Kā to, piemēram, varējām novērot pirms aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad ārēji solīdi cilvēki (pētnieki, ārpolitiskie komentētāji un lielu uzņēmumu direktori) negaidīti pārvērtās stulbeņos. Mediju stresa un publicitātes kairinājuma rezultātā. Aina nebija daiļa. Diemžēl.

Taču atgriezīsimies pie caurmēra stulbeņa, kuram mūsu sarunvalodā ir daudz apzīmējumu: kretīns, idiots, grūtgalvītis,  zelta zivtiņa ar īso prātu, aprobežotais utt. Zinātnes pētījumi pierāda, ka aprobežotie cilvēki ir viegli atpazīstami no caurmēra iedzīvotāju konteksta.

Pirmkārt – viņi paši nekad neatzīst, ka ir aprobežoti un nespēj analītiski domāt un loģiski spriest. Tieši šis aspekts ir traģēdija mums pārējiem. Viņi paši nesaprot, cik stulbi ir. Šo efektu zinātnes valodā sauc par Dūniga-Krīgera (Dunning-Kruger) efektu.

Kāds ir šis efekts?

Vai jums, cienījamo lasītāj, ir nācies vērot televīzijas  mūzikas šovus, kuros uzstājas cilvēki, kas jūtas izcili talantīgi, bet faktiski nespēj noturēt melodiju vai nodejot ritmiski? Protams, ka ir nācies. Vai esat pamanījuši, ka reizēm komponistiem jautā par politiku un rokzvaigznēm par  vēža ārstēšanu? Šie ļaudis labprāt atbild uz jautājumiem, it kā būtu kompetenti visās tēmās. Taču viņi nav izglītojušies šajās problēmas, bet izsakās publiski un ar cieņu. Sagvelž muļķības. Piemēram, Rīga 24 raidījums „Preses klubs“ ir pavisam legāls televīzijas raidījums, kurā sabiedrībā populāri cilvēki ļoti labprāt izsakās publiski par tēmām, kurās neko paši nesaprot. Taču viņi pauž viedokli. Kāpēc tā dara? Zinātniskie pētījumi psiholoģijas jomā ierāda, ka tieši nekompetenti un nezinoši cilvēki ir īpaši ieinteresēti izteikties par visu. Tātad stulbenis vienmēr jūtas gudrs. Jo stulbāks ir cilvēks, jo lielāka ir viņa vēlme izteikties par visu ko (arī par to, ko viņš nezina) un tieši tāpēc justies labākam par pārējiem. Kas un kā to pierādīja zinātniski?

Kāds amerikānis (McArthur Wheeler) 1995. gada gada 19. aprīlī aplaupīja divas Pitsburgas bankas. Aptīrīja bankas gaišā dienas laikā, bez maskas. Novērošanas kameras viņu nofilmēja. Atpazīt laupītāju bija viegli un tāpēc viņu ātri aizturēja policija. Aresta brīdī laupītājs bija ļoti pārsteigts. „Kā!“- viņš protestēja, – „es taču biju iedzēris to sulu!“. Pēc tam laupītājs policistiem paskaidroja, ka ierīvējoties ar citronu sulu cilvēks kļūst neredzams novērošanas kamerām. Zināms, ka citrona sula balina. Viņam bija pārliecība ka sistemātiski ieziežoties, cilvēks spēj pats sevi izbalināt un kļūt neredzams. Šī notikuma iespaidā, profesors Dāvids Dūnigs (David Dunning) nolēma izpētīt, kāpēc cilvēki izdara maldīgus secinājumus un nonāk pie absurdiem slēdzieniem. Kopā ar otru pētnieku Džastinu Krūgeru (Justin Kruger)  viņi nonāca pie slēdziena, ka, pirmkārt,  nekompetenti cilvēki uzskata (domā), ka ir kompetenti tēmās, kuras faktiski nepārzina. Tātad, viņiem liekas, ka viņi zina un saprot, taču faktiski neorientējas, jo nav iedziļinājušies tēmā pietiekoši dziļi un nav guvuši izglītību komplicētos jautājumos. Otrkārt, nekompetentām personām nav spēju pašnovērtējumam un paškritikai. Viņi paši neapzinās savu muļķību un tāpēc nespēj atklāt, ka maldas.

Tātad, lai noteiktu savu kompetenci kādā jomā, ir jābūt zināšanu bāzei. Viens no galvenajiem iemesliem šādu stulbeņu pašapziņai ir fakts, ka viņiem savā mūžā nekad nav nācies saskārties ar patiešām kompetentu cilvēku attiecīgajā jomā. Ikdienā ap viņiem ir viduvējības, kas izliekas gudras. Šādi rodas priekšstats, ka augstāka ranga kompetences vispār nav. Līdz ko parādās, kāds, kas kaut ko saprot un zina – tā ieslēdzas bailes.

Vēl viens bīstams aspekts ir apdziedātāji un gavilētāji, kas parasti ieskauj priekšniekus, vadītājus un augstas amatpersonas. Ja ap jums dienu no dienas dzied līdēju koris, kas apgalvo, ka esat ģēnijs, tad izturēt būs grūti. Ja īstas kompetences zinātnieks nav sastapts vai atbilstošas raudzes talantīgs mākslinieks nav uz skatuves redzēts, tad pazūd normalitātes latiņas augstums. Pēkšņi „-100“ kļūst par normu visiem un kretīni metas dejot, piepildot publisko telpu.

Kā iespējams izmērīt pašiem savu kompetenci?

Pirmām kārtām ir jāatzīst, ka pasaulē eksistē gudrāki, viedāki cilvēki par mums pašiem. Visās jomās. Tā tas ir. Tāpēc visprātīgākais ir atrast kādu ekspertu, kas strādā jūs interesējošā jomā, un aprunāties. Klātienē vai neklātienē. Nevajag krist izmisumā, ka kāds cits zina vairāk par jums pašiem. Tas ir normāli. No gudriem un talantīgajiem var smelties to informāciju, kas pašiem pietrūkst. Dzīvojot starp gudrākiem par sevi, iespējams augt un attīstīties. Atrodoties starp apdziedātājiem un plaukšķinātājiem – deģenerēties un devalvēties.

Neizslēdzu, ka šādas sarunas rezultātā salūzīs pieņēmumi un ilūzijas. Varbūt būs nedaudz smeldzīgi atvadīties no iedomu pagātnes. Jo gudrs eksperts vai patiešām izcils mākslinieks neapzināti parādīs distanci starp normu un jums. Patīkami tas nebūs un pirmā ieslēgsies skaudības lampiņa ar vēlmi izdzēst šo cilvēku. Iznīcināt un anulēt, lai tas netraucē rāmo purva pašapziņu un varžu daiļās balsis.

Ir pārāk daudz cilvēcisku faktoru, kas traucē mums novērtēt pašiem sevi. Kompetenti un objektīvi. Zinātnē eksistē šādas komisijas un kompetences auditi, taču sadzīvē tādu nav. Tas nozīmē, ka katrai personai pašai ir neiespējami novērtēt objektīvi un bezkaislīgi savas kompetences līmeni. Bez skaudra novērtējuma no malas savu kompetenci nespējam paši nomērīt. Garumu un platumu mēram ar mērlenti. Tieši tāpat jāmēra kompetence. Nevis kā mums pašiem liekas, bet gan noskaidrojot, kā manas zināšanas un vērtējums saskan ar zinātniskajiem atklājumiem un argumentētiem pētījumiem.

Kāpēc dumjie ir rasisti un homofobi?

Tātad dumji cilvēki pārvērtē savas kognitīvās spējas un tieši tāpēc viņiem iztrūkst pašvērtējuma, kas piemīt paškritiskiem cilvēkiem. Pētījumi rāda, ka katrs otrais vīrietis jeb 30% sieviešutiešām uzskata sevi par ģēnijiem. Izciliem ļaudīm. Pilnīgi bez pamatojuma. Iespējams, ka šis faktors izskaidro šobrīd strauji pieaugošo blogeru, YouTube TV privāto blogu un podkāstu izplatību pasaulē.

Taču atgriezīsimies pie raksta sākuma tēmas. Kāpēc varam uzskatīt, ka rasisti un homofobi ir dumji cilvēki? Varbūt viņi ir tieši tādi paši kā astoņkājis Čārls, kurš Hārvarda universitātes eksperimentu laikā (1959) neēda paklausīgi sardīnes, bet visu laiku mēģināja izsist akvārija stiklus un šļakstīja zinātnieku virzienā ūdeni. Vai tāpēc viņš bija stulbenis?Nē, viņam bija cits temperaments. Zinātniskais žurnāls Americam Psychologynesen publicēja lielisku rakstu par tēmu, vai rasisms un konservatīvisms ir izskaidrojams ar pazeminātu personas IQ kvotu, atsaucoties uz pētījumu par šo tēmu. Rakstā argumentēts, ka pastāv kopsakarības starp zemu inteliģenci bērnībā un konservatīviem uzskatiem brieduma gados. Diemžēl daudzi mūsu vēlētāji nāk no šīs iedzīvotāju kategorijas. Cilvēki ar zemāku IQ kvotu mēdz būt reliģioziun sociāli -konservatīvi. Nelaipnāki pret apkārtējiem, ārpus viņu komforta grupas. Turklāt – viņi visi ir ļoti agresīvi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Dumjiem cilvēkiem ir bailes, jo viņi daudz ko nezina un nesaprot. Labāk, lai viss paliek tā kā ir. Visas pārmaiņas (pēc viņu domām) noved pie klapatām. Ātri domājoši cilvēki strauji piemērojas jauniem apstākļiem. Turpretī grūtgalvīši to nespēj.  Zinātniski ir pierādīts, ka dumji cilvēki (īpaši vīrieši) biežāk reaģē agresīvāk pret apkārtējiem,nekā caurmēra līdzpilsoņi. Pieņemu, ka arī šo rakstu tīmeklī eskortēs rupjības un citi apsaukāšanās verbālie elementi, kas raksturīgi šai neintelektuālajai duraku grupai.

Pseidozinātniska muldēšana

Kanādas zinātnieku pētījumspierāda, ka šie ļaudis mēdz abstrakti žonglēt ar citātu grabuļiem un maģijas burvju nūjiņām. Ja sastopaties ar ezotēriskiem vai pseidozinātniskiem pātariem kādā Facebook lapā, tad pastāv liels risks, ka jūsu priekšā ir murgi. Jo zemāks ir personas faktiskās izglītības līmenis attiecīgajā jomā, jo vairāk viedoklis tiek piesūcināts ar pseidozinātniskām pļāpām, maģiju, ticību un ezotēriku. Tātad, ar muļķu murgiem.

Galu galā, vai tad nav arī kādas duraku priekšrocības? Nē, tādu nav. Taču šie cilvēki nav nelaimīgi. Ir zinātniski pierādīts, ka inteliģence un zināšanas uzlabo personas dzīves kvalitāti, taču tas arī viss.

Vai studijas augstskolā var atpestīt mūs no nejēgām? Nē, nevar. Ir cilvēki, kas iziet cauri augstskolai, tā arī nekā nesapratuši.

Vai ir kādi citi faktori, kas padara cilvēkus par muļķiem? Ir. Piemēram, svins padara cilvēkus dumjākus.Mēs to zinām, taču turpinām pievienot degvielai, krāsām svinu. To pašu paveic parazītiun trūkums bērnībā. Posta stress rada būtiskus kognitīvos traucējumus.

Ja novērsīsim šo postu – pārticības, izglītības trūkumu, vides piesārņojumu un visu citu, kas traucē mums izglītoties, atvērties un būt paškritiskiem, vai caurmēra IQ pieaugs?

Nē, tik vienkārši tas nav. Pašlaik ļoti krītas Eiropas skolotāju IQ kvotaun ekrāna izmantojums grāmatu vietādevalvē iedzīvotāju zināšanu līmeni arī pārtikušās un attīstītās valstīs.

Taču – raudzīsimies uz dzīvo pozitīvi. Roboti ienāk pa mūsu sabiedrības durvīm. Viņi nebūs tik apsēsti ar savu egocentrismu kā cilvēks. Pārņemot varu, viņi, iespējams, arī mūsu Latviju padarīs loģiskāku un laimīgāku. Cilvēki tad būs stulbeņi, bet roboti – gudri. Diemžēl atšķirt muļķus no gudrajiem mēs paši joprojām nespējam. Par to liecina nesenais balsojums Saeimā. Par dzīvesbiedru likumprojekta nodošanu skatīšanai komisijā nobalsoja 23 deputāti, bet 60 bija pret. Tātad, paši esam ievēlējuši 60 personas ar „–100“ IQ. Traģiski.

Tā viš i.