Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Komunikācijas problēmas hiperteksta apstākļos. Aptauja par lasīšanas ieradumiem

 

 

 

 

 

 

 

By AndreariveracOwn work, CC BY-SA 3.0, Link

Teksts vienmēr kaut ko pavēsta. Tā var būt informācija, viedoklis, sajūtas vai konstruktīvs ieteikums. Liela nozīme ir tam kā vēstījums tiek realizēts. Proti, vai pateikts ir pietiekoši skaidri un saprotami. Komunikācijas pētījumi konstatējuši vairākas izklāsta formas, kas sasniedz savu mērķi. Panāk, lai uzrunātais cilvēks saprot ko viņam grib pateikt. Ir noskaidrotas arī barjeras un trokšņi, kas traucē uztvert ziņojumu. 

Pašlaik daudz lasām ekrānā, kas piedāvā jaunu pieraksta formu ar nosaukumu hiperteksts, kuru sāka aprakstīt jau 1960. gadā (Nelson, 1981). Aktīvai lietošanai to sāka izmantot tikai trīsdesmit gadus vēlāk (Landow 2006) un tagad šāds pieraksts ir jau mūsu komunikatīvā ikdiena. Uz jaunā pieraksta bāzes ir izveidojusies specifiska proza, dzeja, žurnālistika un salīdzinoši jauni ekrāna mākslas veidi. Šajā pētījumā centīsimies noskaidrot hiperteksta izmantojuma ieradumus latviešu lasītāju vidū un noskaidrot kā ekrāns izmainījis mūsu lasīšanas rutīnas.

Būtu lieliski, ja daudzi un dažāda vecuma lasītāji piedalītos šajā aptaujā.

Iespējams, ka „digitālie jaunieši“ (tie, kas uzauguši ar ekrānu, nevis grāmatu rokās) šodien lasa citādi nekā viņu vecāki. Var gadīties, ka „papīra grāmatu paaudze“ lasa un saprot vienlīdz labi parasto tekstu uz papīra un arī hipertekstu internetā. Nav izslēgts, ka hipersaites (šķērsatsauces) palīdz un bagātina lasīšanas rezultātā iegūto informāciju. Taču nav izslēgts, ka tās traucē un bremzē lasīšanas procesu. To visu mēs vēlētos uzzināt no šīs aptaujas rezultāta.

Tāpēc piedāvājam aptauju:

www.visidati.lv/aptauja/1487728570/

Atliek piebilst, ka studenti saņems instrukcijas un palīgmateriālu auditorijā. Pārējiem aptaujas dalībniekiem mums jāatvainojas par to, ka sekojošais teksts aptaujā „iegāja“ bez hipersaitēm (iekrāsotajiem vārdiem/šķērsatsaucēm).

Tātad nr 16. būtu jāizskatās šādi:

Izlasiet šo pasakas tekstu:

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilni, un tāpēc noliekušies uz zemi. Gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums. Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

“Vai tev kauna nav,” tā kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies sevi aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani!


Pateicamies visiem, kas veltīs savu laiku šai aptaujai!

Liels paldies!

 

 

 

Kā uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi?

Speciāli TVNET

Saražot masu patēriņa preci ir modē. Jo vairāk pirks – jo labāk. Agrāk tā nebija. Šarls Bodlērs (kādā no savām vēstulēm) atzīst, ka atzinība un masu tirāžas esot teksta satura sekluma liecinieks. Pieprasītie un visvairāk pirktie autoru darbi 100% esot tikai un vienīgi sēnalu literatūra. Rakstniekam par to esot jākaunas. Jāuztraucas, ja viņa darbus daudz pērk. Tas nozīmējot, ka autors izpatīk esošajai publikas gaumei un ražojot mākslas brāķi. Īsts mākslinieks strādājot nākamajām paaudzēm un nekad savā laikā netiekot atzīts. Iespējams, ka franču dzejniekam ir taisnība.

Nav izslēgts, ka tā patiešām arī ir. Īsta māksla nekad nav bijusi biznesa mašīna tās radītājam. Protams, teksta literāro kvalitāti nenosaka metiena lielums. Jo lielāka tirāža avīzei, jo zemāks ir tās satura kvalitātes līmenis. Vai arī uz grāmatām var attiecināt to pašu? Literatūras kritiķi laikam atbalstīs šo domu. Masveidā pārdota grāmata ir labs bizness autoram un izdevējam, bet tas nenozīmē, ka tāpēc tā piedāvā vērtīgu tekstu. Tirgus nav kvalitātes garants, un grāmatu izdevēji nav vērtīgas literatūras ražotāji. Viņi vēlas nopelnīt un viss. Taču šodien grib visi – gan autori, gan izdevēji. Tāpēc grāmatas, kuras pārdod milzīgos metienos, braši un nekautrīgi nostājas priekšā tekstiem, kurus lasīs nākamās paaudzes. Tātad pastāv neatbilstība starp labu un kvalitatīvu literatūru un plaši pārdotu grāmatu? Iespējams, taču šodien visus interesē, kā uzrakstīt grāmatu, kuru gandrīz visi būs gatavi nopirkt. Vienkārši tāpēc, ka bez peļņas neesot uzvaras.

Kā šīs grāmatas ir rakstītas?

Kā jāraksta grāmata, kuru pirks visi? Tas tiek noskaidrots pat zinātniski. Ar digitālu instrumentu palīdzību tiek salīdzināti 500 visplašāk pārdotie romāni ar 1000 citiem, mazāk pārdotiem darbiem. Mērķis – atrast veiksmīga naratīva algoritmu. Pētījuma rezultāts lieliski aprakstīts grāmatā ”The bestseller code” jeb bestsellera (vislabāk pārdotās grāmatas) kods.

Kas tika atklāts? Kāda ir paraugrecepte tekstam, par kuru maksās visi izdevēji?

Pirmais, kas vieno šos plaši pārdotos rakstnieku darbus, esot fakts, ka lielākajai daļai no viņiem izdevniecības nav pieņēmušas izdošanai grāmatu manuskriptus pirmajā piegājienā. Tie atdoti autoram atpakaļ kā neveiksmīgi vai slikti uzrakstīti. Vairākkārt. Labi piemēri šajā gadījumā ir Astrīda Lindgrēna (Astrid Lindgren), Stīvens Kings (Stephen King), Dž, K. Roulinga (J K Rowling), Stīgs Lārsons (Stieg Larsson) u.c. Šo sarakstu var pagarināt ar vēl daudziem, kas šodien kļuvuši par ļoti populāriem autoriem. Tas liecina, ka izdevniecības nespēj saskatīt lielu autoru brīdī, kad tas parādās uz sliekšņa pirmo reizi. Kāpēc tā notiek? Izdevniecību personālam būtu jābūt ar „trenētu aci“ un uzreiz jāpamana uzlecošās zvaigznes. Taču tā nenotiek. Pētījuma autori domā, ka noteicošie ļaudis izdevniecībā vienmēr nodarbojas ar minēšanu, vai konkrētais darbs nesīs peļņu vai ne. Proti, tiek meklēts darbs, kuru uzreiz var intensīvi pārdot, jeb, precīzāk sakot, grāmata, kuru visi pirks. Izdevējam ir 100% skaidrs, ka jāmeklē un jāatrod labi pārdodams darbs, taču neviens skaidri un gaiši nevar pateikt, kā šāds bestsellers izskatās. Šodien starptautiskajā grāmatu tirgū meklē bestsellerus dažādās valodās, lai nekavējoties pieslēgtu PR akcijas un panāktu gigantiskas tirāžas tirgū.

Pārbaudītās kārtis

Tieši tāpat kā kino industrijā, arī šeit labi darbojas pārbaudītas lietas. Droša esot agrāk labi pārdotu autoru darbu atkārtota izdošana. Vēl labāk – populāra autora piesaistīšana magnētiskām idejām. Pazīstama autora vārds tiek uzskatīts pat visdrošāko kārti. Ja reiz pirka agrāk, tad pirks arī rīt. Lasītāji vēloties lasīt sev zināmu un pazīstamu autoru grāmatas. Ja grāmatas ir jau lasītas vai autora vārds pazīstams, tad pērkot atkal visu, kas jauns. Jau pazīstami un populāri autori esot galvenā biznesa investīcija. Kāpēc tā? Ja reiz iepriekš grāmatas bijušas labas, tad var pieļaut, ka jaunās grāmatas, kuras rakstījis tas pats autors, arī būs labas un publika tās pirks. Tiktāl nekā jauna? Jauns paņēmiens šajā jomā ir panākt, ka populāra romāna autors turpina notikumus savā nākamajā grāmatā. Lai zinātnieks turpina analīzi tālāk. Tātad iesāktais populārais romāns tiek turpināts nākamajās grāmatās kā filmu sērijas. Pieļaujot, ka lasītājiem būs interese uzzināt, kas tālāk notiek ar iecienītajiem literārajiem varoņiem jaunajā grāmatā. Kā attīstās tālāk iesāktā problēma zinātniski populārā grāmatā.

Vēl viens pabaudīts paņēmiens esot izraudzīties pieprasītu un iecienītu žanru. Ja lasītāji jau iecienījuši noteiktu žanru (piemēram, detektīvromānus), kas uzrunā plašas lasītāju grupas, tad ir vērts ekspluatēt šo žanru tālāk. Piemēram, pēc E. L. Džeimsas (E L James) “Piecdesmit nokrāsu“ triloģijas (2011–2012) iznākšanas pēkšņi kļuva populāri tieši erotiskie romāni. Tos sāka rakstīt dažādās valstīs, un tie piepildīja savu izdevniecību kases. Taču kopēšana un atkārtošana nav unikāla un produktīva panākumu atslēga. Kas izdodas vienam autoram, var neiznākt otram. Tāpēc autori nenogurstoši tupina meklēt universālo panākumu atslēgu. Jau pieminētajā grāmatā (Jodie Archers, Matthew L Jockers: ”The bestseller code: Anatomy of the blockbuster novel”, St Martin’s Press) ar šo arī nodarbojas. Meklē formulu.

Šī grāmata ir interesanta lasāmviela. Protams, paši autori slavē sevi un apgalvo, ka ir atraduši veiksmes atslēgu, taču piekrist šim apgalvojumam tomēr nevar. Neraugoties uz to, ka liela sabiedrības daļa svēti tic mākslīgajam intelektam un domā, ka arī radošais darbs ir formulējams formulās un vienādojumos. Taču viņu veiktā analīze ir mūsu uzmanības vērta. Tajā mēģināts noskaidrot, kā atšķiras parasts teksts no populāra teksta. Autori pat nonāk pie maģiskā atšifrējuma ar nosaukumu algoritms. Taču pirms tam par pieeju. Viņu pieeja veiksmes formulai būtiski atšķiras no grāmatu izdevēju metodēm.

Izdevniecības mēdz nodalīt trīs galvenos darbības virzienus, kas mijiedarbībā panāk „sniega pikas efektu“ un rada priekšnosacījumus plaši pārdotas grāmatas panākumiem. Pirmais – manuskripta mākslinieciskā vērtībā. Grāmatai jābūt labi uzrakstītai noteiktā žanrā, ar mērķi aktīvi ieinteresēt kādu no lielajām lasītāju grupām. Nākamais faktors ir grāmatu tirgus struktūra. Izdevniecībām ir izdevīgāk ļoti daudz pārdot tieši vienu grāmatu, nevis vairākas puslīdz labas grāmatas vienlaicīgi. Tāpēc plānotos bestsellerus plaši iepriekš reklamē mārketinga kampaņās un izstāda grāmatu veikalos. Trešais ir psiholoģiskais faktors – lasītājs vēlas lasīt to, ko lasa pārējie. Tātad grāmatas, kas ir jau populāras, kļūst vēl populārākas tikai tad, ja jau ir populāras.

Ar ko šī tradicionālā pieeja atšķiras no Arčera un Jokera atklātā? Viņi pievēršas tikai un vienīgi pirmajam faktoram – tātad manuskripta literārajai vērtībai. Tas nozīmē, ka ”The best seller code” nav grāmata, kurā tiek pamācīts, kā autoram uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi. Nē, tie nav kursi, bet gan uzskaitījums, kas sistematizē pazīmes, kuras palīdz atšķirt panākumiem bagātu manuskriptu no viduvējiem tekstiem.

Analīzes pamatā ir 500 daiļliterāro darbu, kas savulaik tikuši iekļauti avīzes New York Times visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā. Šo veiksmīgo tekstu īpatnības tiek salīdzinātas ar mazāk veiksmīgām grāmatām. Tātad ar datorprogrammu palīdzību mēģināts noskaidrot, ar ko labs teksts atšķiras no viduvēja teksta. Respektīvi, analizējot teksta kvalitāti, viņi mēģina noskaidrot atšķirības teksta veidošanas principos, kas raksturīgas populāriem (tirgū pieprasītiem) un nepopulāriem (slikti pārdotiem) tekstiem.

Ar ko šie teksti atšķiras?

Līdz šim mēs nemēdzām identificēt labu literatūru ar labi pārdotu literatūru. To nevajadzētu aizmirst arī šajā gadījumā. Jo plaši pārdota grāmata var arī nebūt literāra vērtība. Taču abi autori nepievēršas tekstu kvalitātei tā, kā to dara literatūras zinātnieki. Viņus interesē tikai un vienīgi rakstīšanas tehnika, kas nodrošina visplašāko attiecīgā literārā sacerējuma pārdošanu.

Literatūras kritiķis Džons Saterlands (John Sutherland) savulaik bestselleru jeb plaši pārdotu grāmatu ļoti lakoniski formulēja šādi: „Tā ir grāmata, kuru var labi pārdot, un viss.“ Turpretī Arčers un Jokers domā citādi. Pēc viņu domām, pārdotākajām grāmatām ir zināmas iezīmes, kas tās atšķir no pārējās lasāmvielas. Tās esot šādas: a) emocionāls uzlādējums (pozitīvs vai negatīvs); b) tiek izmantotas visas septiņas intrigu struktūras. Reizēm tās seko cita citai visos bestselleros vienādi, pat identiski. Tā, kā to var novērot E. L. Džeimsas „Greja piecdesmit nokrāsu“ triloģijā vai Dena Brauna „Da Vinči kodā“.

Nākamais aspekts ir tēmu modelēšana jeb pašlaik tik populārais topic modelling. Te tiek izmantotas matemātiskas metodes un analizēts, cik bieži noteikta „tēma“ parādās sižetā un kāds ir tās attīstības ceļš. Man personīgi nav pieņemams šāds matemātisko metožu izmantojums literāru tekstu analīzē, taču tas eksistē. Tāpēc tiem, kam šāda pieeja šķiet produktīva, iespējams, noderēs to izstudēt, lai sāktu konstruēt savu bestselleru, izmantojot piedāvāto algoritmu.

Tēmu izvēlē pirmajā vietā esot mājas dzīve un ģimene (Danielle Steel, domestic life) un juridiskie strīdi, konflikti (John Grisham, lawyers and the law). Tātad, ja tekstā tiek izmantoti šie areāli, tad pastāvot iespēja izveidot ļoti populāru darbu.

Nākamais „atklājums“ ir atziņa, ka ļoti populāros literāros darbos ir salīdzinoši mazāk tēmu. Tie nav komplicēti un pārāk sarežģīti izklāstā. Komerciāli veiksmīgs naratīvs pievēršas mazāk jomām, tēmām un varoņiem nekā parastajās – slikti pārdotajās grāmatās. Tātad – populārajās grāmatās ir mazāk kompleksi, samezgloti sižeti. Savā būtībā tās ir vienkāršākas arī savā struktūrā.

Kas tad ir pats galvenais? Autoriem šķiet, ka visu populāru un iecienītu literāro darbu pamatā ir ir ikdienas dzīve: darbs, mājas, ģimene, attiecību problēmas, slimības utt. Tātad – lasītājs vislabāk vēlas lasīt par tēmām, kuras piedzīvo pats. Savā ikdienā.

Vai šie atklājumi būtu autoriem jāņem vērā?

Grūti izlemt. Man personīgi šie atklājumi šķiet vairāk kuriozi nekā vērā ņemami. Taču sava daļa patiesības tajos, iespējams, ir. Aktuālā grāmata (”The bestseller code”) demonstrē gan labo, gan triviālo un vulgāro, kuru šodien mums piedāvā jaunā pētniecības joma digital humaniora. Tekstu datoranalīze ir pazīstama lieta, taču tā nespēj uztver naratīva kvalitatīvos aspektus, kurus redz un sajūt tikai cilvēka acs. Tieši tāpat kā mašīntulkojums nekad neaizstās prasmīga tulkotāja tekstu. Protams, abi autori paši sev „ceļ asti“ un slavina savu atklājumu unikalitāti, pielīdzinot to Kolumba atklātās Amerikas neatkārtojamībai.

Taču nav izslēgts, ka daži no atklātajiem paņēmieniem jaunajiem autoriem palīdzēs kļūt bagātiem pašiem un izpalīdzēt ar finanšu plūsmu arī mūsu izdevējiem.

Laiks rādīs, vai tā notiks. Iesaku izlasīt un pie viena padomāt par Šarla Bodlēra secinājumiem.

 

Kā Latvija reaģētu uz Trampa uzbrēcieniem – vai izdotu ASAP Rocky bez tiesas?

Speciāli TVNET

Pirms apmēram mēneša Stokholmas centra policija aizturēja pazīstamu amerikāņu reperi, kurš bija ielaidies ielu kautiņā ar vietējiem naktī uz ielas. Aizturētā persona ir slavenība un plaši pazīstama noteiktu aprindu subkultūras aprindās. Tika aizturēts ne tikai pats mūziķis, bet arī viņa miesassargi. Tāpēc pārtrūka iecerētā un plānotā ASAP Rocky Eiropas koncertu tūre. Tagad tiek gaidīta tiesa, jo notiek izmeklēšana. Taču pēkšņi šo procesu pārtrauca ASV prezidenta Donalda Trampa iejaukšanās izmeklēšanas procesā, pierasot reperi atbrīvot. No Baltā nama Vašingtonā vairākas reizes ticis skarbi uzrūkts Zviedrijas premjerministram, pieprasot nekavējoties izlaist amerikāņu slavenību no cietuma pret drošības naudu. Taču Zviedrijā šādas prakses nav un valsts premjerministrs vai ārlietu ministrs nemēdz iejaukties policijas, izmeklētāju vai tiesas darbā. Donalds Tramps to negrib saprast, un zviedriem tiek nopietni draudēts ar viņu preču boikotu (IKEA) un rīkotas akcijas „glābsim Rocky”.

Līdzjūtības līnija klibo

Mediji ziņo, ka neesot daudz amerikāņu, kas Donalda Trampa uzbrēcienus Zviedrijai ASAP Rocky „atbrīvošanas lietā“ ņemot par pilnu. Lielākā daļa domā, ka šī ir Trampa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa jeb aģitācijas triks, lai piesaistītu sev melnādainos amerikāņus kā nākamos vēlētājus. Tā teikt – neko reāli nedarot viņu labā politiski, ir vērts tagad notēlot izprotošu tautieti, kas stāv melnādaino pusē. Tā domā, piemēram, Washington Post. Taču vai citiem amerikāņiem viņš ir tik svarīgs, ka vajadzētu anulēt tiesu vienas slavenības pārkāpuma dēļ? Pagaidām izskatās, ka pat amerikāņu kreisie un Black Live Matter kustība viņu neatbalsta, jo reperis jau agrāk nav piedalījies viņu atbalsta akcijās, uzskatot sevi par izņēmumu. Piemēram, 2016. gadā, pēc policijas grautiņiem Fērgusonā, viņš medijos kategoriski novērsās no protesta kustības un apgalvoja, ka pats piederot elitei, jo dzīvojot Soho un Beverlihilsā, nevis kaut kādā „velna nomalē“. Smalkiem ļaudīm likumi nav rakstīti. Tad kāpēc tiem nepieslieties, ja iespēja to ļauj? 

Kas tad notika tajā Stokholmas naktī?

30. jūnija naktī hiphopa mākslinieks ASAP Rocky jeb īstajā vārdā Rakims Meijers (Rakim Mayers) iesaistījās kautiņā kopā ar saviem miesassargiem. Pašā Stokholmas centrā. Notikumu ar saviem telefoniem filmēja vairāki cilvēki. Pirmie notikušo publicēja amerikāņu TMZ, rādot, kā viens no uzbrucējiem tiek notriekts zemē, pēc tam spārdīts un dauzīts ar pudelēm. Vēlāk pats ASAP Rocky ievietoja savus video Instagram kontā, kurā deklarē savu nevainību. Otrdien, 2. jūlijā, mākslinieks spēlēja festivāla Smash koncertā Stokholmā, guva grandiozus panākumus un vakarā ieradās policijā uz pratināšanu. Nākamajā dienā tika aizturēts uz izmeklēšanas laiku. Advokāts pārsūdzēja lēmumu, bet augstākās tiesu instances šo pārsūdzību neizskatīja.

Tāpēc zvaigzne palika apcietinājuma vietā, kurā var tikties ar advokātu, lasīt avīzes, skatīties TV un sekot notikumiem ārpasaulē. Mākslinieks draudēja zviedru tiesai pieprasīt segt zaudējumus, kurus viņam nodarīs šī aizturēšana. Tie esot 16 miljoni SEK. Piektdien, 12. jūlijā, sākās starptautiskas akcijas, kurās hiphopa mākslinieki protestēja pret izmeklēšanu un pieprasīja tūlītēju Rocky atbrīvošanu bez izmeklēšanas un tiesas. Aktīvi darbojās arī daži citi amerikāņu mākslinieki (ieslodzītā draugi), kas sāka boikotēt Zviedrijas vieskoncertus. Aktivizējās bijušais ASV vēstnieks Zviedrijā Marks Brežinskis, pieprasot nekavējoties atbrīvot Rocky. Taču ārlietu ministre Margota Valštrēma atbild, ka Zviedrijā nav pieņemts ministram iejaukties policijas vai tiesas darbā un atbrīvot aizturēto no ieslodzījuma vietas.

Tomēr amerikāņu medijos turpinās šausmu stāsti par drausmīgajiem apstākļiem zviedru cietumos, kas neatbilst patiesībai. Reperis maina advokātu, lietai pieslēdzas ASV ārlietu ministrija un daži politiķi Vašingtonā sāk publiski nosodīt „Zviedrijas rīcību“. Pēc tam Stokholmā ierodas ASV ārlietu ministra vietnieks un vēlas sākt sarunas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju par slavenās zvaigznes ASAP Rocky bezierunu atbrīvošanu. Taču arī tas nelīdz. Tad kampaņai pieslēdzas pats Donalds Tramps. Viņš Twitter slejā paziņo, ka plāno uzrunāt šajā lietā Zviedrijas premjerministru un pieprasīt, lai „repera lieta tiek taisnīgi izmeklēta“. Seko repera mammas verbālie uzbrukumi Zviedrijai TMZ, un zviedru izmeklētāji paziņo, ka esot atklāti jauni pierādījumi lietā, kuras izmeklēšana turpinoties. Superzvaigzne joprojām atrodas ieslodzījuma vietā, raksta protesta mūziku un tikko publicējis jaunāko hitu: Live fast: ”This could be my last year / Putting up a fight until I collapse / 2013 I went wild for night / In 2019 I’m getting out ’fore I die”). Kā norāda Billboard, „Live fast“ uzrakstīta vēl pirms aresta Zviedrijā.

Kāpēc zviedri nepiekāpjas spiedienam?

Donalds Tramps tagad ir ļoti sarūgtināts par to, ka Zviedrijas premjerministrs neiejaucas tiesas darbā un „nepalaiž vaļā“ slaveno reperi. Savas valsts nostāju šajā jautājumā savukārt tikko Washington Post slejās pauda bijušais ārlietu ministrs Karls Bilts (Karl Bildt), paskaidrojot, ka tiesu sistēma Zviedrijā ir neatkarīga no politikas.

Tas, ka cilvēks ir slavens, pazīstams, superstārs, tiesu neinteresē. „Zviedrijā nedz valdība, nedz ministri vai parlamenta deputāti nevar un nemēdz ietekmēt tiesu vai iestāžu darbu un diktēt tām savus noteikumus. Izņēmumu pie mums šajā jomā nav. Visi likuma priekšā ir vienādi. Šī nostādne ir normāla, un par to ir ziņots arī  Baltajam namam. Izmeklēšana notiek, un rezultāts rādīs iznākumu,“ komentē presei notikušo Zviedrijas valdības preses centra vadītāja Natalija Siāla Stokholmā.

Vai mēs izdotu popzvaigzni amerikāņiem bez tiesas?

Domāju, ka  nav vajadzības paskaidrot, ka Tramps līdz šim šādos individuālos gadījumos neiestājās par atsevišķām personām,  tās nekritiski aizstāvot. Viņš drīzāk mūrēs mūri pret Meksiku, nekā aizstāvēs vietējos, melnādainos iedzīvotājus utt. Nemaz nerunājot par viņa attiecībām ar izmeklēšanu „Krievijas lietā“ un visām pārējām tiesu lietām, kurās tiek uzpirkti liecinieki un mainīti tiesneši. Tramps ir un paliek „tramps“ ar visām no tā izrietošajām sekām visās dzīves jomās. Taču viens ir skaidrs – šī iniciatīva pieprasīt atbrīvot slavenu personu bez izmeklēšanas un tiesas parāda, ka slavenie un bagātie ir cita kasta. Uz šiem cilvēkiem (pēc viņa domām, acīmredzot) neattiecas tie paši noteikumi, kas jāievēro parastajiem iedzīvotājiem.

Šī pieeja nav nekas jauns arī pie mums Latvijā. Ja esi slavenība, tad pat parasta latvju tiesnese nekautrējas atzīt, ka „Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris“ ir arguments, kas ļauj spriest par labu populārai personai, kā tas bija Operas prasībā pret mūsu portālu par kādu kritisku publikāciju.  Jo slavenības var un drīkst uzvesties kā vēlas. Nebaidoties no nosodījuma vai soda. Piemēram, sportisti.

Nesauksim nevienu vārdā, tikai atcerēsimies notikumus. Pirms pāris gadiem mūsu tenisa zvaigzne nekautrējās publiski vest iekšā Stokholmas centra viesnīcas istabiņā pāris ielasmeitas, lai gan prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un pieķerot arestē pircēju. Pēc tam viņu aizturēja policija, aizveda uz ieslodzījuma vietu un spēlēšana kortos izpalika. Par to, kas notika tālāk, nav vērts atgādināt, taču pašmāju publiskā domā bija satriekta – „nu kā tā var darīt!!!“. Pret sievieti? Nē, protams, pret mūsu slavenību! Nelieši zviedri arestējuši mūsu slavenību, un mēs esam gatavi iet karā par viņa atbrīvošanu! Toreiz gan karš pret Zviedriju nesākās, jo sporta žurnālisti visiem spēkiem centās notikušo noklusēt. Izgāšanās aizpeldēja pagātnē. Vainīgais skaitījās nevis prostitūtu pircējs, bet tie, kas viņu aizturēja un neļāva normāli nospēlēt tenisu Karaliskajos kortos Stokholmā. Mēs apmainījām lomas un vērtējumu galvenajām personām. Zaglis pārtapa apzagtajā, jo bija slavens un nacionālais varonis. Kā jau sportists.

Cits gadījums bija šogad viņpus okeānam, kad par varmācīgu „izdarīšanos ar sievieti“ atkal tika apsūdzēta kārtējā mūsu sporta zvaigzne. „Tauta = fani“ vienoti metās virsū nepazīstamajai ārzemju nelietei, kas grauj mūsu puiša labo slavu. Kā tur bija vai nebija pēc būtības, tas te nevienu neinteresēja. Galvenais, lai slavenība turpina spīdēt. Pat ar asiņainām rokām, kas sabāztas bikšu kabatās.

Es ticu, ka Latvija (tāpat kā Zviedrija) neizdotu ASAP Rocky amerikāņiem, ja kas tamlīdzīgs būtu noticis Rīgā. Neizdotu bez izmeklēšanas un tiesas. Tas būtu godīgi. Tramps norūktos, sadusmotos, sāktu sašutuma kampaņu pret mums, bet mēs… mēs nenobītos (neskatoties uz to, ka ASV ir mūsu sabiedrotie!) un mierīgi ietu savu godprātīgo ceļu tālāk.

Vai tā būtu?

Emigrants un mūsu izredzes

Speciāli TVNET

Emigrants ieradās, strauji nosēdās man līdzās uz sola lidostas uzgaidāmajā telpā. Nometa somu un uzreiz sāka skaļi runāt. Soli bija savietoti kā skolā – pa trim. Viņa draugs sēdēja pa labi, bet es – pa kreisi. Jaunais cilvēks ar bārdu skatījās taisni uz priekšu un skaļi referēja mums abiem par to, kāda ir dzīve viņa mājvietā Hongkongā. Nepajautājot, vai es vispār vēlos to visu noklausīties. 

Viņam ļoti gribējās stāstīt 

Skaļi un krāsaini aprakstīja savu pārtikušo eksistenci. Vispirms par  dārgām mantām, padevīgām sievietēm, un pēc tam tika komentēta arī ķīniešu sieviešu uzupurēšanās nākotnes vārdā. Ķīniešu sievietes solīdā vecumā labprātīgi pametot savus dzīvokļus, lai tajos varētu ievākties bērni. „Jaunajai paaudzei dzīvoklis ir daudz vairāk nepieciešams nekā gados vecākai sievietei,” uzsvēra referents un nedaudz domīgi konstatēja, ka ķīniešu tantiņu gatavība labprātīgi pārvērsties par bezpajumtniecēm esot apbrīnas cienīga drosme. „Šī vecākās paaudzes gatavība upurēties nākotnei un savai valstij ir patriotiskas apbrīnas vērta!” viņš slavēja ķīniešu pensionāres un neaizmirsa saprast arī to, cik grūti tādai “kundzei cienījamos gados” ir nomazgāties no rīta vai vakarā, jo vienīgā viņas pasaule esot iela un drazu čupa ielas malā, uz kuras gulēt. Bet patriotes viņas esot. Tas nu skaidrs kā diena.

Reakcijas uz viņa stāstīto nebija. Neviens nereaģēja. Ne no labās, ne no kreisās puses. Tāpēc viņš turpināja par Indijas un Pakistānas, Austrālijas un Jaunzēlandes ceļojuma iespaidiem. Apmeklētajās vietās bārdainais latviešu puisis noteikti būtu varējis palikt uz dzīvi, jo pasaule esot gatava uzņemt tādus kā viņš ar atplestām rokām, jo par palikšanu viņš spējot trekni samaksāt. Šajā brīdī bija pienākusi kārta Latvijai.

Latvija neder

Latviešu valodā džeks salika visu pa vietām. Kritizēja nesaudzīgi to, kas dzimtenē noticis un notiek. Vispirms noklausījos, „cik Rīga kļuvusi tukša”, un to redzot katrs, kas uz “šo sādžu” atbrauc. Pēc tam par to, cik maz Latvijā maksā par darbu un cik stulbi ir visi, kas strādā Valsts uzņēmumu dienestā, Ekonomikas un Finanšu ministrijā. Pēc tam verbālu pļauku saņēma arī politiķi, ierēdņi un mēs pārējie. Palicēji esot neuzņēmīgie un neapdāvinātie, jo tie, „kam galva uz pleciem”, jau sen Latviju ir pametuši. Tad viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani un turpināja tekstu par to, ka arī sievietes varot atrast savu laimi ārzemēs. Pat viņa māte pārcelšoties uz Saūda Arābiju kopā ar savu jauno draugu un māsa esot gatava “dzīvot vienalga kur ārzemēs kā pārticis cilvēks”. Dubaija taču esot lielisks piemērs talantiem no Latvijas. “Ko gaidāt?” viņš jautāja un nesaudzīgi paskatījās uz mani. Nereaģēju. Skatījos uz lidostas sienas pulksteni.

Nekas nekam neder

Pēc tam sekoja stāsts par to, cik Latvija ir neperspektīva lielražošanai. Pat ķīniešiem neesot jēga piekrāmēt konteineru ar mantām un vest uz šejieni, jo neviens neko nopirkt tāpat nevarot. Veikalos neko sakarīgu nepārdodot un Latvija kā valsts esot neperspektīva. Paredzēju, ka tālāk sekos aģitācija Kremļa un Putina stilā par to, ka „mazas valstis ir nejēdzība” un priekšlikumi pievienoties Krievijai. Kā pārticības garantam. Taču tas nesekoja, jo mani izglāba lidostas skaļrunis, kas aicināja Arturu Auziņu uz Helsinku lidmašīnu. Pārcilvēks noreaģēja kā odzes sadzelts un metās uz autobusu. Viņam līdzi čāpoja arī tas, kurš sēdēja pa kreisi. Laikam jau abi bauda laimi kopā.

Es paliku uz soliņa. Man bija biļete turp-atpakaļ režīmā.

Redzēsim, kurš šajā kaujā uzvarēs. Mēs vai emigranti.

%d bloggers like this: