Category Archives: Latvija

Kāpēc tauta nesaprot tiesu spriedumus?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Cilvēkam ir jābūt likumpaklausīgam. Ja ievēlējām parlamentu un iegūtie deputāti izstrādā likumus, tad visiem nāktos pakļauties Jēkaba ielas noteikumiem. Diemžēl likumi reizēm nav nostrādāti līdz galam vai tiek tendenciozi pieskaņoti noteiktu sabiedrības grupu interesēm (ignorējot pārējos). Tad (skaudros brīžos) tie iebelž sabiedrībai atpakaļ sāpīgi un nepatīkami.

Kā starpnieks šajos procesos nostrādā tiesa, kas noplāta rokas un neuzkrītoši notrauš pēdējo puteklīti no sava mundiera goda. Principā jau viss ir „štokos“: likums ievērots, tiesa spriedusi nevainojami (atbilstoši likumam), taču sabiedrība sabangojas dusmās par spriedumu, spriedējiem un likumdevējiem.

Tā tas notika pirms nedēļas, kad uzzinājām Satversmes Tiesas spriedumu par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanas pārtraukšanu. Pirms tam – diskusijās par bijušā valsts bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča “attaisnošanu“ Eiropas tiesā. “Še tev nu bija!“ – konstatēja mans students Alvis, apspriežot šo notikumu semināra laikā. Viņam rezignēti piebalsoja arī pārējie, kas gandrīz 100%  bija papriecināti, ka Eiropas Tiesa ir attaisnojusi bijušo bankas valdītāju visos KNAB un prokuratūras izvirzīto apsūdzību punktos. Kāpēc sabiedrība nesaprot tiesu spriedumus un tiesnešu motīvus argumentācijai? Kāpēc mēs – sabiedrība – iztulkojam lēmumus un slēdzienus nepareizi?  Vai tas notiek publikas muļķības vai varas un institūciju neprasmīgas komunikācijas dēļ?

Algu slēpšana un aizkara nolaišana tiesā

Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Rīgas Tehniskās un Stradiņa universitātes darbinieki nevēlējās, lai viņu algas publisko, jo šāda publicitāte iedragājot viņu privātās dzīve neaizskaramību. Viņi vērsās Satversmes tiesā un panāca „aizkara nolaišanu“ jeb savu algu un piemaksu publiskošanas pārtraukšanu. Tagad vairs nevarēsim uzzināt, cik viņi pelna.

Godīgi sakot, es nesaprotu, kā valsts nodokļu sadalījums augstskolu darbiniekiem var graut viņu privātas dzīves svētumu. Visi maksāja nodokļus, lai šiem ļaudīm samaksātu algu, taču turpmāk vairs nedrīkstēsim redzēt, kā viņi mūsu piešķirtos līdzekļus izmanto. Tāpēc man kā nodokļu maksātājai šāds spriedums šķiet netaisnīgs un neloģisks. Ja turpmāk tiks slēpts nodokļu naudas izmantojums, tad daudziem vairs nebūs motīva maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai godīgi un apzinīgi. Attīstītajās demokrātijās tieši šis – nodokļu naudas izmantojuma caurspīdīgums – ir galvenais motīvs nodokļu maksāšanas apzinīguma veicināšanai. Latvijai šis aspekts tagad tiek anulēts. Respektīvi – sprieduma sekas var radīt nelāgus efektus sabiedriskajā domā jeb, precīzāk sakot, veicināt iedzīvotāju nepatiku pret savu valsti.

Taču  Satversmes tiesa šajā lietā esot ievērojusi labas likumdošanas principu, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Negrasos šā raksta ietvaros diskutēt par konkrētā sprieduma atbilstību vai neatbilstību likuma normām vai nogurdināt lasītāju ar juridiskā teksta piruešu sekvencēm. Starp citu, ļoti augsti vērtēju Inetu Ziemeli kā godprātīgu, augsta ranga profesionāli. Taču dotajā gadījumā patiešām nesaprotu, kāpēc tiesa neizvirzīja par savu uzdevumu (kopā ar savādā sprieduma pasludināšanu) izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik nelāgs un var sēt pesimismu plašos nodokļu maksātāju slāņos. Uzticēšanās savai valstij un tiesībām ir svarīgs publiskās pašapziņas faktors. Tāpēc likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ir viena lieta. Otrs, vēl svarīgāks pienākums, ir tiesnešu spēja un prasme rezultātu paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā.  Nepietiek, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām. Ja sprieduma rezultāts ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, tad tas nekādi nenodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug. Diemžēl tā tas ir.

Tiesa tagad ir nolaidusi priekškaru nodokļu naudas sadalījumam. Rīgas Tehniskā universitāte un Stradiņa universitāte droši vien svin, dejo un priecājas par savu uzvaru. Taču liela sabiedrības daļu to redz kā kapitulāciju atvērtas sabiedrības priekšā un būtisku demokratizācijas procesa bremzi. Kāda studente, pašvaldības darbiniece, man vakar atklāti pateica, ka šis spriedums nāks par ļaunu tieši viņiem pašiem: „Mums nav ko slēpt, mēs visu maksājam godīgi un pamatoti. Tagad cilvēki kļūs aizdomīgi un atkal sāksies neuzticēšanās pašvaldībai un naudas sadalījumam”. Efekts ir nelāgs. Vai to bija iespējams labot? Jā, negatīvo ietekmi uz publisko domu varēja mazināt aktīvāka un ieinteresētāka sprieduma skaidrošana plašos sabiedrības slāņos. Nevis noberot grūti „iztulkojamu“ juridisko tekstu žurnālistiem, bet gan uzņemoties iniciatīvu pašiem.  Norādot uz likumdevēju un prezidenta komunikācijas neveiksmēm kā priekšnoteikumu šāda sprieduma iznākumam. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāiemācās gudrāk, labāk un drosmīgāk komunicēt ar sabiedrību, izskaidrojot savu spriedumu jēgu un iemeslus. Pagaidām tas netiek darīts profesionāli un gudri. Informācija satrauktajam ir tas pats kas ēdiens izsalkušajam. To piegādāt ir pienākums, nevis klapatas. Citādi korekts jurista darbs nevis stiprina, bet gan grauj sabiedrības ticību savai valstij.

Nesaprotamā Luksemburgas tiesas versija

EST spriedums Rimšēviča lietā neiejaucoties nacionālās valsts kompetencē. Pret viņu izvirzītās krimināllietas sastāvs neesot izmainīts. Latvija turpināšot iesākto kriminālprocesu centrālās bankas prezidenta lietā. Vai Ilmārs Rimšēvičs tiks notiesāts vai attaisnots, to parādīšot nākotne. Šādi spriež cilvēki, kas savādajā EST spiedumā ir iedziļinājušies un saprot juristu formulējumus. Viņu nav daudz. Pārējie nesaprot neko.

Pārējiem jeb visplašākajai sabiedrībai 2019. gada februārī tika paziņots, ka Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam noteiktajiem amata ierobežojumiem. Viņš var atgriezties bankā. Prasību tiesā bija cēlis gan pats bijušais bankas prezidents, gan Eiropas centrālā banka (ECB). Protestējot pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru Rimšēvičs tika atstādināts no amata, jo tiek turēt aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļņemšanu.

Tagad „Eiropa“ viņu attaisno. Ko konstatēja sabiedrība?  „Jānis“, „Andra“ vai „Roberts“ ar šo nonāca pie slēdziena, ka Ilmārs Rimšēvičs nav vainīgs. Tātad – attaisnots. Reakcija bija sašutums par to, ka atkal „tiesa pie mums ir korumpēta“, ja izvirza smagas apsūdzības tik nevainīgam cilvēkam, kuru Eiropas Tiesa atjauno amatā. Punkts. Jūs vaicāsiet, kāpēc caurmēra iedzīvotājs ir tik intelektuāli sekls, ka nesaprot sprieduma būtību? Tas notiek tāpēc, ka tiesai nerūp, vai nodokļu maksātāji saprot vai nesaprot spriedumu. Viņi saņem algu, spriež atbilstoši likumam un neko nav pārkāpuši. Ko domā reņģēdājs, kas samaksā viņu algu, kungus Luksemburgā neinteresē.  Sekas, kuras viņu spriedums izraisa sabiedrībā, viņus vispār neinteresē, jo tas neietilpst amata pienākumos. Tā vienmēr ir bijis – diplomāti, ierēdņi un juristi runā sev saprotamā valodā, kuru citi nesaprot, un šādā sabiedrībā slīcēju glābšana ir slīkoņu pašu lieta. Vai šeit nav pamata izvirzīt būtiskas pretenzijas spiedējiem par viņu nevēlēšanos vai nespēju izskaidrot savu pieeju? Lai sabiedrība saprastu, „kurš zaga“ un „kurš tika apzagts“?

KNAB Rimšēviču aizturēja pirms gada. EST pasteidzās lemt viņa labā pirms Latvijas tiesas reāla gala iznākuma. Juridiski viss esot kārtībā. Palasot komentārus par šo tēmu, var uzzināt, ka visi ir rīkojušies pareizi: ECT, mūsu iestādes, KNAB un prokuratūra, pašu Ilmāru Rimšēviču un ECB ieskaitot. Visi ir apmierināti, izņemot mūs – tos, kas maksā nodokļus tiesnešu algām. Komplicētā EST sprieduma nesapratne Latvijas politiķos un sabiedrības visplašākajos slāņos ir fakts. Juridiskās procedūras epizodi tauta uztvēra kā galaiznākumu tāpēc, ka rezultātu mums nobēra priekšā kā  kodētus graudus uz ietves. Ja gribi saprast – iedziļinies. Ja negribi – pats muļķis. Rezultātā publiskā doma demonstrē vilšanos tiesu sistēmā un taisnīguma izredzēs mūsu valstī.

Saites ar sabiedrību – demokrātijas priekšnoteikums

Atvērtas, demokrātiskas valsts institūciju svarīgs pienākums ir ne tikai veikt profesionāli savu darbu, bet arī izskaidrot paveikto iedzīvotājiem. Proti – vēlētājiem. Lielu darba daļu šajā gadījumā var palīdzēt realizēt mediji, ja viņiem izdodas iztulkot juridisko informāciju saprotamā valodā. Taču atbildība par to, vai sabiedrība saprot vai nesaprot spriedumus, ir tomēr pašu juristu pienākums. Tie laiki, kad spriedumus pameta publikai uzknābāšanai, ir garām. Tagad ir jāpaskaidro un jāpamato pašiem. Nevienam nepalīdz nesaprotamu terminu virknēšana un izvairīgas atbildes vienaldzīgā intonācijā. Sabiedrības informatīvais komforts ir nepieciešamība, nevis greznība. Tā jānodrošina amatpersonām un varas realizētājiem pašiem. Pieļauju, ka visiem nav pietiekošas kompetences, kā reāli realizēt komunikatīvas saites ar sabiedrību, lai vēlētāji un nodokļu maksātāji saprastu, kas nospriests, kā un kāpēc izlemts tieši tā. Šim nolūkam kalpo publisko attiecību speciālisti, kuriem jāspēj iztulkot sarežģītu informāciju saprotamā valodā, lai pēc tam to piegādātu visplašākajiem sabiedrības slāņiem lakoniski un izsmeļoši. Diemžēl ne vienmēr šis darba etaps tiek nodrošināts kvalitatīvi un profesionāli. Tā noticis arī šoreiz. Tauta saprot nepareizi. Vainīgais ir tas, kurš nemāk vai nespēj sakarīgi informēt un paskaidrot. Jāpiezīmē, ka juristi nav vienīgie, kas paši nerūpējas par sakarīgas informācijas nonākšanu pie tautas. Ļoti slikti šajā jomā uzvedas arī politiķi – gan Latvijas gan Eiropas Savienības līmenī. Tāpēc nav jābrīnās nedz par pašreizējo vēlētāju priekšvēlēšanu eiroskepsi, nedz arī par SKDS konstatējumu, ka šā gada februārī rekordliels iedzīvotāju īpatsvars (55%) ir atzinuši, ka vairs neseko politiskajām aktivitātēm Latvijā. Varas nespēja komunicēt ar sabiedrību nav akceptējams fakts, jo var izraisīt negatīvus efektus publiskajā domā. Ar vislabākajiem nodomiem var nobruģēt ceļu uz elli. Tā tas ir noticis arī šoreiz.

“Smirdošā nauda”, “business as usual” jeb kas īsti notiek ar “Swedbank”?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.  

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.

Mums, noguldītājiem, nākotnē nekas dramatisks nedraud. Krīze šeit izpaužas vairāk morālajā plāksnē, kas ārzemēs ir svarīga lieta. Pie mums darba morāle nereti tiek uzskatīta par sīkmanīgiem niekiem, jo „nauda taču nesmird“ (liktenīgie 4 miljardi eiro).

Kas īsti notiek ar Swedbank šodien un kā uz notikušo skatās tās dzimtenē Zviedrijā?

Kauna stabs

Sākšu ar aktuālāko. Žurnālistu atmaskojumu rezultātā zviedru ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde ir sākusi izskatīt Swedbank vadības darbu.

Vispirms tāpēc, ka lielākie bankas akcionāri kompromitējošo informāciju saņēma pāris dienas iepriekš, pirms tā bija noskanējusi mediju zonā.

Tātad 15 lielie īpašnieki jeb akcionāri uzzināja informāciju par naudas atmazgāšanu Swedbank ietvaros vispirms. Tikai pēc tam šis fakts no medijiem nonāca pie mums – bankas klientiem un sabiedrības. Pēc Upsalas profesora Daniela Statīna domām, šāda notikumu gaita liecina par ļaunprātīgu iekšējās informācijas (insaideru) izmantojumu biržas darījumu labā. Iespējams, ka tā arī ir.

Pēc Zviedrijas sabiedriskās televīzijas atklājuma pirms nedēļas Swedbankakciju vērtība biržā dramatiski pazeminājās. Tātad pati banka jau iepriekš zināja, kas nograndīs medijos, un varēja tāpēc sagatavoties kritienam.

Diemžēl bankas vadība izveidoja divas akcionāru grupas – privileģētos lielos īpašniekus un neprivileģētos mazos. Lielajiem bija iespējas izglābties, mazajiem – nē.

Tagad visi atsakās atbildēt par notikušo, ieskaitot Nasdaq (kam pieder Stokholmas birža), vai šāds pārkāpums uzskatāms par nopietnu lietu. Jā, tas ir pārkāpums, jo mazie akciju īpašnieki netika brīdināti vienlaicīgi ar lielajiem. Rezultātā akciju vērtība (skandāla rezultātā) kritās par 1/5, un par šādas informācijas selekcionēšanu var iekulties ne tikai naudas sodā, bet arī pavadīt laiku ieslodzījumā līdz vienam gadam.

Kāpēc sākam par biržu?

Šo stāstu par akciju vērtību (stāstot par Swedbank problēmām) es sāku apzināti, jo atceros mūsu iepriekšējo skandālu. Toreiz, pirms vairākiem gadiem, Latviju pāršalca baumas par to, ka zviedru Swedbank bankrotēšot un nauda pazudīšot tieši pēc Krājbankas scenārija.

Baumu paisums sākās sestdienā, bet sasniedza savu kulmināciju svētdienā. Krājbankas krahs visiem bija svaigā atmiņā, tāpēc ļaudis rāva ārā savu naudu no bankomātiem un nebija neviena bankas pārstāvja, kas sakaitēto gaisotni Latvijā atvēsinātu. Nervozie draugi un paziņas (kuriem bija lieli noguldījumi Swedbank Latvijā) pieprasīja informāciju no manis, lai gan man nav nekāda sakara ar šīs bankas vadību.

Biju spiesta sazināties ar preses dienestu Stokholmā, lai iegūtu argumentus savu satraukto draugu un mediju nomierināšanai. Toreiz bankas preses sekretāre miegainā balsī atgaiņājās no maniem jautājumiem ar universālu pretjautājumu. „Vai tad mūsu akciju kursā ir pamanāmas kādas dižas svārstības?“ jautāja zviedriete. „Nē, nav“ – atbildēju. „Tad kāpēc Latvijā ir uztraukums? Nav taču nekāda iemesla vai pamata uztraukties!“ viņa loģiski turpināja mani kaunināt. Jā, argumenti pamatoti. Ja kurss ir stabils, tad satraukums ir tikai skauģu baumas.

Taču Latvijā noguldītāji nav pieraduši racionāli saprast bankas stabilitāti. Viņiem neienāk prātā vispirms apskatīt savas bankas akciju kursu biržā, pirms grābj naudu ārā no saviem kontiem.

Baumas par Swedbank tā saucamo bankrotu, 2011.gada 11. decembris. 

Tovakar sarunājos ar zviedrieti, klausījos viņas pārmetumus un skatījos pa autobusa logu, kā Skrundā un Liepājā garas rindas stāv pie bankomātiem. Tur noguldītāji rāva ārā savus noguldījumus no metāla kastēm. No vienas puses – nepamatota Latvijas klientu panika, bet no otras – nepamatoti ciniska amatpersonas atgaiņāšanās no faktiem un nevēlēšanās saprast, kas īsti notiek, lai satraukumu nomierinātu un nodibinātu saites ar satraukto sabiedrību. Tātad – pirms nākamo reizi metīsimies uzbrukumā bankomātam, tomēr paši noskaidrosim, kāds veselības stāvoklis ir manas bankas akciju vērtībai. Ceru, ka neieinteresētā bankas preses sekretāre nesaglabāja savu darba vietu. Pieņemu, ka viņu nomainīja ar gudrāku un profesionālāku personu, jo slikts preses dienests grauj uzņēmuma reputāciju.

Vāja vadība

Tieši tāpat kā slikts preses dienests, arī netālredzīga vadības stratēģija grauj uzticību bankas labajai slavai. Pašlaik bankas akciju vērtība „atgūstas“, taču tas nav attaisnojums vadības bezdarbībai. Zinot par gaidāmo mediju atmaskojumu, nebija grūti prognozēt reakciju. Tas, ka bankas vadītāja Birgite Bonesena ir iesaistījusi neatkarīgus izmeklētājus, kas nodarbosies ar naudas atmazgāšanas shēmu atmaskošanu bankas iekšienē, ir laba lieta. Taču tos apmaksā pati banka. Tāpēc pamatots ir jautājums par iekšējās izmeklēšanas objektivitāti. Pašlaik pats krīzes menedžments ir vienkārši nožēlojams. Tieši tikpat slikts kā toreiz, kad banka neprata reaģēt uz krievu mediju izplatītajām baumām Latvijā par it kā Swedbank bankrotu.

Kāpēc Swedbank ir tik vājš preses dienests? Nezinu. Laikam var atļauties nerūpēties par publiskajām attiecībām ar saviem klientiem.

aču atgriezīsimies pie sākuma. Viss sākās 2017. gada 20. martā, kad dāņu avīze Berlingske publicēja faktus par gigantisku melnās naudas (1,70 miljardu eiro) pārskaitīšanu no Latvijas un Moldāvijas uz nodokļu paradīzēm (Seišelu salas, Panama) ar banku Nordea un Danske Bank starpniecību (2011 – 2014). Naudas izcelsme – noziedzīgas darbības. Abas bankas atvainojās, taisnojās un solījās laboties. Tātad šīs naudas izcelsme bija Krievijā un caur Latviju un Moldāviju tā tika „nomazgāta tīra“, lai ceļotu tālāk uz Eiropas Savienību. Kam tā piederēja? Īpašnieki bija Vladimira Putina ģimene, Krievijas izlūkdienests un Azerbaidžānas diktators.

Nākamais etaps bija 2018. gada 19. septembris. Danske Bank toreiz atzinās, ka iekšējas revīzijas rezultātā ir atklāta „netīrās naudas“ (2,30 miljardi eiro) „mazgāšana“ caur bankas kontiem Igaunijas filiālē laikā no 2007. līdz 2015. gadam. Sākās starpvalstu izmeklēšana (Dānija – Igaunija – ASV), un bankas vadība atzinās, ka kontroles bijis par maz, taču noliedza nozieguma sastāvu.

Dāņu bankas grēku fons bija lieliskas kulises Swedbank vadītājas Birgites Bonesenas uznācieniem. Viņa medijiem zvērēja, ka nekas tamlīdzīgs Swedbank nenotiekot. Pēc tam 2019. gada 19. februārī Danske Bank paziņoja, ka slēdz visas savas filiāles Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Krievijā un bankas vadība tiek nomainīta.

Swedbank neglītie darījumi

2019. gada 20. februārī zviedru sabiedriskā televīzija rokošās žurnālistikas ciklā „Misija – atmaskojums“ nāca klajā ar faktiem par netīrās naudas pārvedumiem 4 miljardu eiro apmērā. Laika posmā no 2007. līdz 2015. gadam no Krievijas uz Rietumeiropu caur Baltijas Danske Bank un Swedbank. Apmēram 1000 klientu jau ir zināmi no iepriekšējā (Danske Bank) skandāla. Šiem „klientiem“ nav uzņēmējdarbības, un vairumu no tiem pārstāv „bomži” jeb „vārtsargi“. Tātad piemeklētas personas. Vismaz 15 miljonus no šīs naudas eiro „mazgā“ 10 firmas, kas tieši saistītas ar tā saucamo Magņitska afēru. Rezultātā Swedbank akciju vērtība nokritās par 13,6%. Bankas vadītāja atzina, ka atmaskotais atbilst patiesībai, un ziņoja par notikušo Finanšu policijai. Taču nevēlējās mums atklāt visu iesaistīto kontu īpašniekus. To izdarīja sabiedriskās televīzijas žurnālistu grupa. Bankas klientu skaitā bija bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, krievu oligarhs Iskanders Mahmudovs un citi Vladimiram Putinam tuvu stāvoši ļaudis.

Starp citu, dāniete un bankas vadītāja Birgite Bonesena pati ir savulaik strādājusi par Swedbank Baltijas valstu nodaļas vadītāju (2011 – 2014). Tātad laikā, kad netīrā nauda plūda no Krievijas uz rietumiem, cauri bankas slūžām. Viens no vadītājiem šajā laikā (2016. gada rudenī) brīdināja, ka naudas plūsmai no Baltijas ir pārāk nedroši pārbaudes mehānismi. Par šo uzdrošināšanos viņu atlaida no darba bankā.

Brīdināja arī Latvijas un Lietuvas amatpersonas. Taču šodien Bonesena joprojām apgalvo, ka neko nav zinājusi par notikušo un neuzskata, ka publiskotā informācija varēja ietekmēt akciju vērtību.

Šāds apgalvojums liecina par traģisku nekompetenci vai kārtējo kašķēšanos ar moto Business as usual un „nauda nesmird“. Tātad tas pats ko piedzīvojām Latvijā pēc „Krutoja ballītes“ nacionālajā opernamā Rīgā.

Arī tur amorāla biznesa attaisnojums bija „liela nauda“, kuru samaksāja Putina štābs par savu PR akciju Latvijas centrā. Šaubos, vai šī netīrā nauda kļūst „tīra“ tikai tāpēc, ka tā ir liela nauda. Mērķis neattaisno līdzekļus.

Kurš par „lielās naudas“ biznesu samaksās ar savu amatu – to uzzināsim pēc pāris mēnešiem. Taču diezin vai Birgite Bonesena saglabās savu amatu.

Bandītiem patīk, ja aizsardzības sistēma ir vāja. Arī šajā gadījumā Eiropas Centrālā Banka un Eiropas banku uzraudzības pārvalde EBA kontrolē tikai vienu naudas plūsmas pusi, bet otru sadaļu jeb banku darba „caurspīdību“ pieskata nacionālās finanšu inspekcijas. Izskatās, ka šajā jomā visiem pieskatītājiem nāksies mobilizēties kopīgai kaujai. Citādi zagtās naudas paisums no Krievijas caur Baltiju uz rietumiem var arī turpināties.

Valsts prezidentu meklējot

Posted on by
4

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Kāda būtu šodiena, ja Ļeņins būtu nodzīvojis vēl 25-30 gadus ilgāk un Staļina masu slepkavības Krievijā nebūtu norisinājušās? Kāda šodien izskatītos Eiropa, ja Hitleru būtu tomēr uzņēmuši Vīnes Mākslas akadēmijā un viņam tāpēc nebūtu laika pievērsties politikai? Ja Ulmanis nebūtu pievācis varu Latvijā un tāpēc parlaments pieprasītu neakceptēt Krievijas armijas ienākšanu Latvijā un pavēlētu šaut pretī? Ja Alberts Gors būtu kļuvis par ASV prezidentu 2000. gadā Džordža Buša vietā un Irākas karš vispār nebūtu sācies? Ja mēs nebūtu noticējuši populistiem un nelaistu pie varas boļševiku nomenklatūru brīvajā Latvijā? Kā būtu šodien, ja toreiz tā būtu noticis? Kāda būs nākotne, ja šodien klausīsim Emanuela Makrona brīdinājumam?

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga – vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam – vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d’Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk – par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 – 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?

Ekrāns izgrūž no bērnistabas tradicionālās rotaļlietas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli

TVNET

Juglas manufaktūras ēkā sporta klubs atvērās tieši pirms gada. Par galveno akcentu tur kļuva krāsains un pievilcīgs bērnu spēļu stūrītis uzgaidāmās telpas stūrī. Īpašnieki to aprīkoja ar zviedru sienu, „darbnīcu“, lego kastēm, spēļmantu kalniem, lai klientu bērniem būtu ko darīt, kamēr vecāki trenējas. Sākumā mazuļi rosījās pa mantām, bet pēc tam acis pielipa ekrānam. Pat aicinājums vingrot vai dejot līdzi iedarbojas tikai apmēram 10 vai 15 minūtes.

Planšete vai telefons piesaistīja un mierināja vislabāk. Uz sporta zāles grīdas, ar mammas vai tēta telefonu priekšā mazulis nevienam vairs netraucēja un jutās labi. Āmuriņi, klucīši, lelles un spēles vairs nav vajadzīgi. Kāpēc tā notiek? Vai bērni no spēļmantām atsakās tikai Juglā, vai šī ir daudz plašāka tēma komunikācijas studijām nākotnē? Kādu efektu tas nodrošinās? Vai traucēs bērna kā personības attīstībai? Pagaidām nav kompaktu un izsmeļošu atbilžu uz šiem jautājumiem, jo jauno tehnoloģiju iedarbība uz mūsu veselību pētāma ilglaicīgi. Tāpēc galīgās atbildes mēs saņemsim tikai nākotnē. Taču ir atklājumi, kas ļauj diskutēt jau tagad. Pie tiem tad paliksim un par to arī runāsim.

Rotaļlietu ražotāji bankrotē

Gadumijā noskaidrojās, ka dāņu Top-Toy pārtrauc ražošanu. Tiek aizvērti veikali BR, Toys & Us, kas ilgstoši cieš no smagām ekonomiskām problēmām. 100 nerentablie „leļļu veikali“ tagad ir slēgti, un 4500 darbinieki atlaisti no darba. Pirms pāris mēnešiem līdzīgs process bija novērojams ASV un Lielbritānijā, kur notika tieši tas pats.

Rotaļlietu ražotāju biznesa neveiksmes avīze Børsen izskaidro ar bērnu atteikšanos no tradicionālajām spēļmantām un pāreju tikai uz ekrānu kā centrālo un vienīgo rotaļlietu. Mūsu rotaļlietas bērnam vairs nevajag. Lelles, traktorus, mašīnas smilškastē jau sen izkonkurējis ekrāns, tas aizstāj visu.

“Rotaļu laiks ar rotaļlietām ir saīsinājies,“ konstatē Rita Sandstroma, Somijas Rotaļlietu asociācijas priekšsēdētāja. „Aizvien vairāk bērnu pāriet uz planšetēm. Spēlēšanās ar mašīnām vai lellēm tagad tiek aizstāta ar iedzīvošanos virtuālajā realitātē.”

Ritai liekas, ka šis process nav apsveicams, jo rotaļas palīdz bērnam apgūt pasauli un to var zināmā mērā uzskatīt arī par bērnības darbu. Vienīgais rotaļu biedrs, kuru planšete vai dators vēl neesot izkonkurējis, esot vecais labas koka vilcieniņš ar koka sliedēm. Bērnudārzos mazie vēl turpina spēlēties ar „mantām“, taču arī šeit pamazām iesoļo videospēles un sociālie mediji.

Satraukums par to, vai bērni drīkst aizstāt tradicionālās rotaļlietas ar ekrānu, pašlaik sit augstu vilni visur. Taču mazie te nav galvenie grēcinieki. Lielie un pieaugušie šajā virzienā iet avangardā. Jau 2012. gada pētījumi noskaidroja, ka mēs, pieaugušie, izmantojam savu mobilo telefonu vismaz 150 reižu dienā. Tagad, 2019. gadā šie rādītāji (iespējams) ir vēl daudz augstāki. Kā uz šīm aktivitātēm reaģē bērni? Pērn 97% divgadīgo zviedru bērnu jau salīdzinoši sistemātiski sāka izmantot internetu savā ikdienā, un pie ekrāna sāk pielipt arī vēl jaunāki mazuļi.

Vai skatīšanās planšetes, telefona ekrānā tik regulāri, kā mēs to tagad darām, ietekmē veselību?

Jaunākie amerikāņu pētījumi šajā jomā liecina, ka ekrānlietojums izraisa psihiskās veselības problēmas: mainās attiecības draugu un tuvinieku starpā, notrulinās empātijas prasmes un spējas (par 40%) un mēs pavadām daudz mazāk laika kopā ar tuviniekiem un sev svarīgiem cilvēkiem, aizstājot sociālas aktivitātes ar kontaktiem sociālajos tīklos.

Divgadniekiem jāierobežo ekrāna laiks

Pētnieces Katarīnas Gospičas grāmata par procesiem, kas norisinās smadzenēs ekrāna atkarības laikā, liecina, ka sistemātiska ekrāna lietošana izstrādā jaunus uzvedības veidus un aizstāj cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. Bērniem šie kontakti ar ekrānu pasliktina valodas apguvi, runas kultūru, spēju iemācīties un radoši domāt. Sadzīvē pastāv viedoklis, ka YouTube palīdz ātrāk iemācīties svešvalodas, taču pētījumi pierāda, ka ikviena valodas apguve ir cieši saistīta ar komunikācijas procesiem cilvēku starpā. Runājot ar bērniem, mēs uzsveram noteiktas lietas, komentējam viedokļus un procesus. Izmantojot ekrānu, nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Vai sabiedrības inteliģences līmenis pazeminās ekrāna komunikācijas iespaidā? Ir taču naivi uzskatīt, ka mēs atteiksimies no ērtajiem un vajadzīgajiem telefoniem vai interneta piedāvātajām iespējām. Nē, to mēs nedarīsim, nekādā ziņā. Taču vai šiem tehniskajiem atklājumiem ir arī negatīvi efekti un sekas, kurus būtu jēga uzzināt, lai (iespēju robežās) no tiem izvairītos?

Vislabāk radošumu stimulē garlaicība. Ja nav ko darīt, tad rodas jaunas idejas. Ekrāna non-stop izklaides piedāvājums šādu iespēju anulē. Bērns patērē vairāk, nekā pats rada ko jaunu.

Straujā kadru montāža filmās panākusi efektu, ka jaunie cilvēki un bērni nespēj ilgi fokusēties uz kādu noteiktu uzdevumu, problēmu vai jautājumu. Koncentrēšanās nespēja esot viena no „Google efektu“ sekām. Meklējumi internetā ieradina ātri (zibenīgi!) atrast atbildes uz jautājumiem un nemeklēt dziļāk vai vairāk. Starp citu, šo efektu esmu pamanījusi arī darbā ar studentiem augstskolā. Aizvien grūtāk nākas pieprasīt padziļinātu kādas problēmas vai izpauduma izpēti. Viss aprobežojas ar to, vai ir atrodams „mātē gūglē“ vai nav. Ja atbilde jāmeklē grāmatās, filmās, tekstos vai arhīvos, tad visdrīzāk analīzes vietā saņemšu aizkaitinātu repliku, ka nevienam nav laika, kuru šķiest sīkumu precizēšanai, un „kam tas vispār vajadzīgs!?“

Taču atgriezīsimies pie divgadniekiem un viņu ekrāna laika ierobežošanas. Viņi prot paņemt telefonu vai planšeti un nokļūt līdz YouTube vienā elpas vilcienā. 60% vecāku ir kauns par to, ka viņi nespēj šo bērna kaislību ierobežot. Iespējams, ka mēs pārspīlējam un nav nemaz tik slikti, ja bērns zinātkāri apgūst elektronikas piedāvātās iespējas. Taču no otras puses – ekrāna izmantojuma laiks tomēr ir jāierobežo. Noskaidrojies, ka vairums ģimeņu šo soli sper tikai tad, kad bērns ir vismaz piecu gadu vecumā. Turklāt meitenēm mēdz būt mazāk aizliegumu šajā virzienā nekā puikām, jo viņas mazāk aizraujoties ar spēlēm.

Vecāki vienmēr nav vienoti par bērna ekrāna lietošanas normām. Viena daļa vecāku ļoti priecājas, ka mazulis jau divu gadu vecumā veiksmīgi sabaksta ekrānā vajadzīgās lietas, un ir pārliecināti, ka tas liecina par bērna īpašajām dotībām. Citiem šķiet, ka ņemšanās pa datoru vai planšeti ir laika nosišana un zināšanu aizpildīšana ar nevajadzīgiem niekiem. Aptaujas rāda, ka 51% vecāku ļauj bērniem (vidēji) izmantot ekrānu 1-3 stundas dienā. 24% atļauj tikai vienu stundu dienā, bet 22% vairāk nekā četras stundas dienā. Vai vecāki ir nemierīgi par to, ko bērns skatās un ko tas viņam dos? Jā, 51% ir nemierīgi, 27% daļēji nemierīgi, bet 20% šādu problēmu vispār nesaskata. 2% par to vispār nedomā. Vai vecāki saskata arī pozitīvus efektus bērnu ekrāna kaislībā? 54% redz šajā nodarbē labu atslodzi un izklaidi, 50% svešvalodu apguvi, 41% – vispārēju izglītošanu, 41% fantāzijas attīstīšanu, un 31% domā, ka ekrāna laiks mājās palīdz skolas darbos.

Laiks pie televizora un mirklis pie planšetes

Agrāk bērns nosēdēja apmēram 1,5 stundu pie televizora un noskatījās filmas vai bērnu raidījumus. Jau tolaik skanēja skaļi brīdinājumi par to, ka grāmata ir daudz labāks laika pavadīšanas veids nekā televizors. Taču laiki mainās un mēs tiem mutējam līdzi. Viss jaunais nav slikts vai nosodāms tikai tāpēc, ka agrāk nav bijis un ticis izmantots.

Līdzīgs aizdomīgums novērojams arī tagad, kad „zilo ekrānu“ nomaina planšetes vai telefona mobilais ekrāns. Taču ir arī pāris atšķirības starp tiem laikiem un šodienas situāciju. Televīzijas programmas satura piedāvājumu mēs lielā mērā varam kontrolēt.

Ja šajā virzienā Latvijā mums būtu bijis digitālais bērnu TV kanāls, kuram bija jāpiedzimst jau pirms 10 gadiem, tad šodien būtu saglabāta latviešu valoda bērnu kultūras kontekstā, attīstīta jauno ekrāna mākslinieku daiļrade šajā jomā un nebūtu tik smaga un grūta iedzīvotāju pāreja uz vienu komunikācijas valodu sadzīvē, kā tas novērojams patlaban.

Šobrīd bērnu ekrāna produkcija telefonos un planšetēs ir galvenokārt krievu vai angļu valodā. Šis nav vienīgais upuris, kuru mums sarūpējusi nevarīgā valsts mediju attīstības stratēģijas vadīšana Latvijā. Ir vēl arī citi negatīvie efekti.

Nepiedāvājot bērniem komunikāciju ar viņiem adresētu mediju, kas piekārtojas mazo skatītāju dienas ritmam, var panākt pat būtiskus veselības traucējumus. Bērni, kurus miega dziesmas vietā iemidzina planšetes filma, guļ sliktāk un cieš no bezmiega. Gulētiešanas raidījuma bērniem vairs televīzijas ekrānā nav, jo šis pienākums tiek deleģēts planšetei. Tagad katrs var iet gulēt „caur ekrānu“, kā spēj un prot, taču efekts nav tas pats, kuru paredzēja vecmāmiņas pasaka vai „miedziņš televizorā“. Izrādās, ka planšetes „miega filma“ faktiski izraisa bezmiegu. Viens no iemesliem esot gaisma, kuru izstaro ekrāns lasīšanas vai skatīšanās laikā. Grāmata neizstaro gaismu, taču ekrāns to dara gan. Jaunākie pētījumi pierādījuši, ka arī pieaugušie, kas lasa ekrānā vai telefonā pirms aizmigšanas, samazina miega hormona melatonina līmeni (Boston’s Brigham and Women’s Hospital) un tāpēc šiem cilvēkiem ir grūtāk aizmigt. Ekrāna gaismas iespaidā veidojas sliktāka miega kvalitāte un nākamajā dienā nākas ciest no miegainības. Pirmsmiega mirklis pie plašetes var kļūt par nopietnu problēmu vakarā un naktī. To mēs zinām jau tagad.

Mazāks ekrāna laiks izglītotu vecāku bērniem

Izglītotu vecāku bērni pie ekrāna pavada mazāku laiku.

Jaunākais mediju padomes pasūtītais pētījums rāda, ka zemas izglītības standarta ģimenēs pērk vairāk un biežāk: videospēles, planšetes, mobilos telefonus ar mērķi maksimāli izmantot piedāvātās iespējas. Jo vairāk ierīču, jo ilgāks kļūst ekrāna laiks. Tas, ka izglītotākie vecāki šādi nerīkojas, neesot saistīts ar naudas trūkumu. Viņi apzināti ierobežojot bērnu elektronisko izklaidi. „Jo izglītotāki ir vecāki, jo vairāk viņi ievēro ētikas robežas, ierobežojot savu bērnu ekrāna laiku. Te var runāt par noteiktu intelektuālu mantojumu, kuru vecāki vēlas atstāt saviem bērniem,” konstatē Ulfs Dālkvists, pētniecības sektora vadītājs. Šajās ģimenēs vairāk lasa grāmatas un mazāk spēlē ekrānā.

Vecumā no 9 līdz 12 gadiem viedtelefoni ir 89% turīgo ģimeņu bērniem un 66% maznodrošināto vecāku atvasēm. Taču ir atšķirības televizoru un videospēļu nodrošinājumā. Izglītoto vecāku mājās nav atsevišķa televizora bērniem. Turpretī mazāk izglītoto vecāku ģimenēs televizors var būt pat katrā istabā.

Lielākās atšķirības novērojamas planšetdatoru izplatībā. Turīgajās ģimenēs 55%, trūcīgajās 17%. Planšetdators tātad joprojām skaitās luksusa manta.

Ko īsti 12 – 16 gadu vecie meklē un atrod internetā? Vai saprot satiksmes noteikumus? Pētījums pierāda, ka 40% zina 3-4 nelikumīgas interneta vietnes, 44% tās neizmanto, 39% izmanto un 50% apgalvo, ka vajadzētu vairāk paskaidrot, kāpēc nav ieteicams izmantot nelikumīgas vietnes un kāpēc tas ir slikti. Meitenes vairāk nekā zēni izvieto internetā savas fotogrāfijas un videomateriālu un vēlas kontrolēt, lai šo informāciju neviens bez atļaujas neizmanto. Diemžēl tas neizdodas, un tāpēc vilšanās nereti ir liela.

 Ir iestājies ekrāna rotaļāšanās laiks. Laiks rādīs, ko tas mums dos vai atņems, taču jau tagad ir iespējams izmanot zinātnes sasniegumus, lai modelētu savu nākotni.

Būtu muļķīgi šo iespēju neizmantot.

Cukursaldie ceļi, sāļās akas un sārņu brīdinājums gaisā

Posted on by
5

Speciāli TVNET

Izskatās, ka vides jautājumi mūsu caurmēra “kalniņu” vai „ozoliņu“ neinteresē. Lai ar to nodarbojas bagāto valstu pārtikušie iedzīvotāji, kuriem visa kā pietiek un problēmu nav. Mēs pelnīsim naudu „dienišķajai desai“, ignorējot piesārņojumus, jo tā ir ērtāk. Kam mums vide, ja bez tās ir vieglāk gan rallijiem, gan braucējiem? Galvaspilsētā joprojām nav ērtas sabiedriskā transporta sistēmas, lai kāptu ārā no automašīnas pie Juglas tilta. Šķērsojot pilsētas robežu, piemēram, no Vidzemes puses, nekur nevar atstāt automašīnu, lai pēc tam pārsēstos ērtā, patīkamā, siltā, sausā metro vai ātrgaitas tramvaja vagonā uz centru. Tad neatliek nekas citā kā triekties iekšā Rīgā pašam ar savu braucamo un indēt gaisu ar izplūdes gāzēm. Lai maznodrošinātie: sievietes un bērni brauc ar tramvaju, kamēr riktīgie: džeki, čaļi, fidas un džudes stūrē paši savos siltajos salonos un nemaz nezina cik maksā tramvaja biļete Ušaka bomžu vagonā. Lai centra iedzīvotāji guļ un pārvietojas ar saviem skābekļa baloniem uz muguras un maskām uz deguna. Tādu gaisu elpojot piesārņotajā Rīgā, daudz laika viņiem vairs nav atlicis. Tas mūs pārējos neinteresē. Nezinot ir vieglāk, ērtāk dzīvot: gan pašam, gan „sašam“, gan Rīgas ģenerālim Ušakovam no Mežaparka. Vairumam Rīgas centra gaisa kvalitāte šķiet sekundāra lieta. Taču tiem, kas brien pa sāļā sniega putru, elpo enerģiski un cenšas nesalauzt rokas vai kājas, aina izskatās pavisam citādi.

Dzelkšņu galošas

Pēdējo nedēļu laikā paziņas un draugi ir salauzuši rokas, krītot uz slidenajām ietvēm. Viens novēlās pie Saktas, otrs nožāvās pie Bērnu pasaules. Vietām ietves ir nošķūrētas un dāsni sālītas, bet citur rokas un kājas pa gaisu un Duntes ielas slimnīcas uzliktais ģipsis pabeidz „lidojumu“ kā fināla akords. Rezultātā ir jāsāk domā kā Rīgā iespējams pārvietoties pa ietvēm, nesalaužot kaulus. Depo var iegādāties dzelkšņu „galošas“. Tauta arī liek tās lietā, uzvarot leduskalniņus uz Krišjāņa Barona ielas un pieskrapšķinot trolejbusus un veikalus.

Ietves mēdz būt slidenas. Katru gadu Ziemeļeiropas pilsētās tūkstošiem cilvēku piedzīvo traumas, kas samērā dārgi izmaksā veselības aprūpes sistēmai. „Vispār mēs nemēdzam domāt par gājējiem. Visa uzmanība parasti ir uz braucējiem. Viņu slīdēšanas novēršanai. Gājēji, lai paši tiek galā”, – konstatē Ceļu drošības analīzes, biomehānikas un traumu novēršanas projektu vadītāja Anna Karlsona, Chalmers tehniskajā universitātē. Viņa novērojusi, ka šajā zonā upuri ir galvenokārt sievietes un sirmgalvji. Ja ceļu segums nav paredzēts sala apstākļiem, tad slīdēšana esot neizbēgama. Bruģakmeņi, akmens plāksnes, pāreju marķējumi sala apstākļos pārvēršas slidotavās. Annai šķiet, ka beidzot būtu jāsāk samierināties, ka ziema un sals ir norma, nevis ārkārtas apstākļi. Tāpēc ietves jāpārbūvē tā, lai pārvietošanās arī pa ziemu būtu iespējama bez traumu riska. Jau sen pastāv projekts veidot apsildāmas ietves. Ir veikti eksperimenti, kas apstiprina silto ietvju priekšrocības. Tur neslīd zābaki, gājēji nekrīt un traumu nav. Annai liekas, ka šiem jautājumiem nākotnē jāpievērš daudz lielāk vērība nekā tas darīts līdz šim. “Diemžēl gājēju drošība ziemā nekur nav bijusi pirmās nozīmes problēma. Arhitektus šī lieta vispār neinteresē. Viņu zināšanas par izmantotā materiāla slīdēšanas efektiem ir niecīgas. Vienmēr vispirms tiek domāts „kā tas izskatīsies“ un tikai pēc tam “vai šis segums būs drošs ziemas apstākļos“- secina Anna.

Brauktuves iesālīšana

Illustrerad Vetenskap

Katru ziemu uz ceļiem un ietvēm tiek izkaisīts tūkstošiem tonnu sāls. Lai samazinātu slīdēšanu un novērstu avāriju risku. Taču baltie kristāli neiztvaiko un paši neiznīcinās. Sāls saēd apavus, panāk automašīnu koroziju, traumē suņus, kaķus, kokus un augus. Ja sāli nelietosim, tad slīdēs braucamie un avāriju būs nesalīdzināmi vairāk. Pētījumi rāda, ka neizmantojot sāli, satiksmes negadījumu būtu pat par 60% vairāk. Neieskaitot zaudējumus, kurus izraisītu šo kolīziju sekas. Taču tagad atklājies, ka sāls kaisīšana izraisa arī citus ilglaicīgākus negatīvos efektus. Ziemā kaisītā sāls ir jau paguvusi nonākt gruntsūdeņos un radīt tur ļoti nopietnas dzeramā ūdens kvalitātes problēmas. Ziemeļeiropas lielo maģistrālo ceļu tuvumā sāls saturs gruntsūdeņos kopš 1960. gada ir pieaudzis par 800%.Vēl sliktāks stāvoklis ir Eiropas nozīmes maģistrālo ceļu tuvumā.

Norma ir 4 – 5 miligrami sāls uz 100 g dzeramā ūdens. Diemžēl šobrīd novērojams straujš  sāls piesārņojuma kāpums dziļurbumos. Dažviet maģistrālo ceļu tuvumā akās pat līdz 360 mg. Šie novērojums neattiecas uz dziļurbumiem, kas iesniedzas dabīgā sālsūdens krājumos vai parādās tuvu jūrai, kur mēdz būt jūras ūdens piekļuve.

Pagaidām nav noskaidroti ceļu sāls traumēto dzeramā ūdens apjomi. Taču pirmie mērījumi Skandināvijā rāda, ka aku ūdens kvalitātes līmenis ir tālu no vēlamā. Tika mērīta dzeramā ūdens kvalitāte 110 akās, kas atradās apmēram 100 m attālumā no brauktuvēm. Noskaidrojās, ka 22 akās sāls daudzums bija 20 reižu lielāks, nekā norma, 22 akās – 15 reižu lielāks, 66 akās – 10 reizes lielāks nekā drīkstētu būt.

 Cukurs sāls vietā

No sāls vajadzētu atteikties, taču ko izmantot NaCl vietā? Kaisīt uz ielas un ietvēm cukuru? Jā, šāda metode ir jau izmēģināta. Pierādījies, ka šādi var samazināt rūsas uzbrukumus automašīnām, cirtienus pa mūsu apaviem, kaķu suņu ķepām un koku saknēm. Ir noskaidrojies, ka sāls un cukura maisījums ilgāk noturas uz ceļa un izžūst salīdzinoši ātrāk nekā sālsūdens un kalpo labi. Taču, industriālais cukurs maksā dārgāk nekā sāls un dzīvniekiem arī garšo saldinātie ceļi. Lai aizbaidītu no cukurotas šosejā aļņus, kāds pētnieks ieteica pievienot cukuram egļu mizu pulveri, jo šī smarža un garša aļņiem un citiem meža zvēriem nepatīkot. Diemžēl cīnoties ar cukuru vai cukura maisījumiem pret ledu un sniegu, var nākties par to dārgāk maksāt. Taču izslēgts tas nav. Šo metodi ir pārbaudījuši un plašāk praktizē, piemēram, Gotlandē.

Bieži mēs lietojam arī smilti. Taču to aizpūš vējš un izsvaida transporta līdzekļi, kas nobrauc pirmie. Ir pierādījies, ka intensīvas satiksmes apstākļos, smilšu izbēršana aizkavē slīdēšanu uz brauktuves apmēram 30 minūtes. Uz gājēju ietvēm šī metode palīdz ilgāk.

Vai ir vēl kāda videi labvēlīgāka metode? Jā, ir kalcija, magnija acetāts CMA, taču maksā 20 reižu dārgāk nekā sāls.

Pētījumu šajā virzienā turpinās, jo arī sāls nav universāls ierocis pret ledu un slīdēšanu. Pie -6 -10 grādiem viss notiek, bet ja termometra stabiņš noslīd zemāk, sālīšana var panākt pretēju efektu. Ļoti stiprā salā slīd mazāk. Taču līdzko parādās sniegs vai lietus, tā sāls var palīdzēt pret slīdēšanu. Ziemā katrā automašīnā būtu jābūt sniega lāpstai un maisiņam ar smiltīm. Katram gadījumam.

Tīrās automašīnas

Ja vēlamies tīru gaisu arī pilsētā, tad jau tagad jāpāriet uz videi labvēlīgākiem braucamajiem. Vispirms iegādājoties labāku degvielas kokteili : biodegviela + dīzeļdegviela (21%) + benzīns (4,2%). Biodegvielas iegāde pagaidām ir dārga lieta. Piemēram, palmu eļļas ieguve runā pretī vides aizsardzības loģikai – lai iegūtu šo eļļu tiek izzāģēti meži. Kā degviela piesārņo gaisu, kuru elpojam visi? Tas notiek šādi:

Izplūdes gāzes CO2 gr/km 2017/2016

Benzīns (95)                       240

Dīzeļdegviela                     160

E85                                    121

Biodīzelis                            90

Autogāze                            70

Sint./dīzeļdegviela                25

Elektrība                              10

Protams, ka šie nav vienīgie pilsētas gaisa piesārņojuma rādītāji. Ir arī vēl citi. Taču šai tēmai, tad jāatvēl nākamais raksts.

 

Tīrs gaiss pilsētā?
Tas nozīmē, ka galvenie virzieni ir skaidri: automašīnām jāatrod jauna pārtika; jāiekārto ērta pārsēšanās no automašīnas uz sabiedrisko transportu; jāuzlabo sabiedriskā transporta servisa kvalitāte; jāatklāj videi labvēlīgs sāls aizstājējs un jāizbūvē elektriski apsildāmas ietves. Tad veselīgi elpot varēsim arī pilsētas centrā un dzelkšņu galošas neviens nepirks.

Vai mēs dodamies šajā virzienā?

Zivs pūst no galvas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.