Category Archives: Latvija

Kremļa sabiedrotie pret liberālismu un ES ir mūsu vidū. Kā viņi ietekmē EP vēlēšanas?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Krievijas centieni iejaukties citu valstu vēlēšanu kampaņās, ietekmējot to iznākumu, nevienam vairs nav noslēpums. Tā tas savulaik tika darīts, palīdzot amerikāņiem ievēlēt par prezidentu Donaldu Trampu. Izskatās, ka līdzīgi „tas“ notika arī Latvijas vēlēšanu laikā. Piemēram, piepalīdzot Nilam Ušakovam kļūt par Latvijas galvaspilsētas saimnieku. To pašu novērojām „Brexit“ referenduma aģitācijas perioda laikā Lielbritānijā, kā arī vēlēšanu gaitā Polijā un Ungārijā. Kremlim izdevās tur noorganizēt sev vajadzīgos valsts valdītājus visaugstākajos posteņos. 

Šobrīd putinisti vēlas vājināt Eiropas Savienību, izmantojot priekšvēlēšanu aģitācijas iespējas. Galvenie uzbrukumi šobrīd vērsti Vācijas un Baltijas valstu vēlētāju virzienā. Caurmērā 40 -50 melīgu apgalvojumu zalvju katru nedēļu. Katras dalībvalsts vēlētājiem Kremļa propagandas mašīna izvēlas atšķirīgus melu mītus. To izplatīšanai izmantojot ne tikai savus medijus, bet arī attiecīgās valsts labēji vai kreisi orientētas partijas un šo partiju deputātus.

Putinistu aģitācijas stratēģija

Dezinformācijas tehnikā Kremlis šodien izmanto tos pašus paņēmienus, kas savulaik tika izstrādāti Padomju Savienības melu laboratorijās. Izejas pozīcija ir ļoti vienkārša un melnbalta: „mūsējie“ pret „ienaidniekiem“. Tātad, visa sabiedrība tiek sadalīta labajos un sliktajos. Ja esi kopā ar mums, tad esi labais. Ja ne, tad – sargies. Tas nozīmē, ka saruna medijos un publiskajā telpā notiek tikai un vienīgi ar savējiem. Pretinieki tiek apmeloti, izsmieti, iznīcināti un sagrauti – kā slikti cilvēki. Kurš šodien ir Kremļa “savējais“? Tie ir Krievijas pilsoņi, kas akli kalpo Putina ideoloģijai, apbrīno savu vadoni un ir gatavi Putina=dzimtenes dēļ iet nāvē.

Kas ir savējie jeb sabiedrotie? Agrāk par tādiem tika uzskatīti komunistu režīmi vai vismaz sociālisti. Tagad Kremļa draugu (ideoloģisko radu, labvēļu, fanu, entuziastu un paziņu) loks ir daudz plašāks: tie ir visi, kas ienīst Kremļa ienaidnieku – liberālismu. Tātad nevis domubiedri, bet ienaidnieka ienaidnieki. Loģiski, ka liberālisma ienaidnieku kopsaucējs ir nepatika pret cilvēktiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, atvērtu sabiedrību un demokrātiju un respektu pret katra indivīda vēlmēm un vajadzībām. Tādējādi Kremļa sabiedroto skaitā nonāk konservatīvi, reliģiozi domājoši cilvēki ar izteiktu nepatiku pret citādi domājošajiem, ar pieķeršanos autoritātēm un autoritatīvajiem (diktatūras) režīmiem. Kremļa filozofija (Dugina koncepcija) uztver cilvēku kā bara būtni, kurai obligāti jāpakļaujas bara (vairākuma) loģikai un visas atkāpšanās vai protesti ir pelnījuši sodu. Tātad dogmām jāklausa, vairākumam jāpiekārtojas un pretī runāt nedrīkst.

Lai izveidotu no jauna šādu pārbiedēto PSRS laika sabiedrību, nepieciešams ārējais ienaidnieks. Par tādu tiek definēts liberālisms (sabiedrība, kas veidojas liberālisma filozofijas iespaidā).

Protams, ka kremlini nekad neielaidīsies diskusijās ar liberāļiem par viņu vērtībām un pārliecību. Tas būtu pārāk riskanti, jo šādā diskusijā Kremlim var iznākt zaudēt. Tāpēc sarunas (diskusijas, izskaidrošanas) vietā tiek vienīgi šauts uz liberāļiem kā sliktiem un kaitīgiem cilvēkiem.

Kā to dara? Tieši tāpat kā to dara sadzīvē, kad kāds gudrs cilvēks traucē un ir jānovāc. Proti – izgudrojam melus par šo cilvēku un sākam tos izbazūnēt ar visu iespējamo komunikācijas kanālu palīdzību. Šo dezinformācijas metodi sauc par “birku pielīmēšanu“. Proti – simpātisku cilvēku (partiju, organizāciju, sabiedrisko grupu) apzināti „aplīmējam“ ar melīgiem apgalvojumiem, kamēr viena sabiedrības daļa šiem meliem notic un no attiecīgā cilvēka (partijas, organizācijas, grupas) novēršas.

Šajā darbā ļoti noder neizglītoti, lētticīgi ļaudis, kurus dēvē par „noderīgajiem idiotiem“. Viņi naski uzknābā melus un čakli izplata tos tālāk. Tādējādi pastiprinot apmelojumu efektu.

Jūs teiksiet – nav dūmu bez uguns? Diemžēl ir dūmi bez uguns. Melu vērpēji strādā tieši ar šādas tehnoloģijas palīdzību – jo trakāki un neticamāki ir meli, jo vieglāk cilvēki uz tiem pievelkas.

Tieši šo loģiku izmanto arī Kremlis savā aģitācijas darbā pret Eiropas Savienību. Melu fabrikas Pēterburgā un Maskavā katru nedēļu izplata jaunus informatīvos melus par notikumiem dažādās valstīs ar mērķi kompromitēt ienaidnieku un sumināt savu loģiku. Viena no Kremlim nepatīkamākajām valstīm ir kaimiņvalsts Zviedrija. Tajā pie varas (gandrīz visu laiku!) ir sociāldemokrāti, un vēsturiski PSRS vienmēr ir bijusi salīdzinoši labvēlīga karaļvalstij. Taču šobrīd putinistiem (tāpat kā trampistiem) šī valsts ir kā dadzis acīs, jo tajā ir izteikti liberāla valsts pārvaldes struktūra, kas pieļauj sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanu. Tas putinistiem neder. Tāpēc gandrīz katru nedēļu no Kremļa tiek piegādātas pasakas par: a) it kā nejaukajām skandināvu feministēm, kuras nepārtraukti „dara muļķības“; b) bēgļiem, kas it kā sistemātiski pārpludina valsti un izvaro, pazemo sievietes; c) NATO, kas viltīgi „izplešas“ neatļautā teritorijā un it kā apdraud Krieviju. Tātad trīs signālvārdi: feministes, bēgļi, NATO. Ko jaunu Kremlis saražojis šonedēļ? Jā, ir visas trīs pozīcijas realizētas, un tas izskatās šādi: a) un b) Zviedrijas valdībā esot feministes, kas pieprasījušas policijai neizmeklēt daudzās izvarošanas, kuras pret zviedrietēm veikuši bēgļi (visi šie apgalvojumi ir meli); c) NATO „pa kluso“ izplešas Zviedrijā un vietējā vara ražo filmas, lai sagatavotu SWE iekļaušanos šajā it kā „ļaunajā“ militārajā blokā (meli). Trūkst ziņu par to, ka liberālisma rezultātā Zviedrijas valsts morāli grūst. Tas mēdz būt iecienīts Kremļa informatīvais piedziedājums visādām ziņām. Šonedēļ nav. Nekas, būs jaunnedēļ.

Digitālie pirkstu nospiedumi

Kā tas tiek darīts? Vispirms jau izmantojot savus medijus, kuru saturu 100% kontrolē valsts cenzūra. Piemēram, Sputņik un RT šodien tiek izplatīts daudzās valodās ap 100 valstīs. Lielākā daļa Latvijas krievu mediju arī pieder Kremļa ietekmes zonai. Tā ir redzamā putinistu, tieši kontrolētās propagandas daļa. Taču eksistē arī neredzamā. Proti – sociālie mediji, kuros Kremļa propagandisti izplata savus melus ar svešiem vārdiem un izdomātiem nosaukumiem. Radot iespaidu, ka šādi domā nevis putinists, bet Anna no Latvijas, Mikaels no Zviedrijas vai Rolfs no Vācijas. Piemēram, ja kāds žurnālists Somijā vai Latvijā ilgstoši rakstīs nepatīkamas lietas par putinismu, tad viņu var „nokost“ sociālajos medijos, uzrīdot virsū troļļu armiju. Tātad – radot iespaidu, ka “visi šo cilvēku nemīl“, jo viņš ir „vienkārši slikts cilvēks“. Parasti šie uzbrukumi arī izdodas un kritiskas balsis apklust. Diemžēl atklāt visus kremlinu uzbrukumu veidus nav viegli. Atmaskot – vēl grūtāk. Taču neiespējami tas nav.

Ietekmēšanas darbā nav iespējams meli pieķert pie rokas ar „zaptes burciņu” plaukstā. Kā norāda pazīstamā amerikāņu avīze New York Times, te nākas runāt tikai par tā saucamajiem „digitālajiem pirkstu nospiedumiem“, kurus var tehniski atklāt un reāli noskaidrot. Tas ir detektīva darbs. Noskaidrojot rokrakstu, iespējams saskatīt rīcības shēmas. Arī šodien viņu scenāriji it tie paši – kopējot rīcību, kas bija raksturīga, iebrūkot Ukrainā 2014. gadā un ietekmējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu 2016.gadā.

Interesanti, ka kremlinu „virtuve“ (elektroniskie paraksti) noder arī viņiem draudzīgajām labēji ekstrēmajiem politiskajiem grupējumiem. Piemēram, Itālijā vai Vācijā. Šie nacionālisti izmanto tieši tos pašus serverus un idejiskās publikas apstrādes metodes, kuras jau konstatētas un noskaidrotas Kremļa komplektos.

Ir noskaidrots, pa kuriem „logiem“ krievu hakeri ieradās un uzlauza pirmsvēlēšanu periodā ASV Demokrātu partijas datorus, izkratot no tiem it kā kompromitējošas Hilarijas Klintones e-vēstules. Datoru uzlaušanas mēģinājumi un nozagtā informācija bija noteicošā amerikāņu vēlētāju apmuļķošanā. To finālā, it kā atmaskojumu, publicēja Wikileaks, lai Džulianam Asanžam būtu par ko publiski šausmināties sarunās ar Rodžeru Stonu (Roger Stone), kas faktiski nebija nekāds neatkarīgs novērotājs, bet gan Donalda Trampa kampaņas aktīvists, politikas menedžētājs un tuvs draugs (vēlāk viņu FIB arestēja 2019. gada janvārī). Šo shēmu tagad cenšas atkārtot ES vēlēšanu kampaņu laikā. Cerams, ka šonedēļ netiks uzlauzti liberālo partiju vadītāju datori un izzagti dokumenti. Taču izslēgts tas nav.

Kā kremlini rīkojušies līdz šim?

ASV prezidenta vēlēšanu laikā (2016) ar krievu hakeru starpniecību izdevās ar Facebook palīdzību piedāvāt Maskavā un Pēterburgā izstrādātu priekšvēlēšanu propagandu 126 miljoniem amerikāņu vēlētāju kā vietējās idejas. Propaganda ietekmēja balsotāju. Toreiz tā bija melīga informācija, kuru Maskava izplatīja amerikāņiem tādā formā un veidolā, ka vēlētāji to uztvēra kā savējo – iekšējo informāciju. Tieši tie paši ideoloģiskie desantnieki tagad cenšas iespaidot Eiropas Savienības parlamenta vēlētājus Eiropā. To liecina New York Times jaunais pētījums. Kā uzskatāms piemērs tajā tiek izmantots vācu partijas Alternatīva Vācijai (AFD) ideoloģiskais uzlādējums. Šo vācu populistu partiju no Maskavas atbalsta gan tieši – piegādājos naudu, gan ideoloģiski – ar krievu valsts mediju palīdzību. Taču, lai veicinātu spriedzi, Kremlis vienlaikus atbalsta arī šīs partijas oponentu – vācu kreiso aktivitātes. Tātad no Kremļa vāciešiem tiek maksāts konkrēti naudā un vienlaikus arī maksāts par viņu reklāmas ražošanu un izvietošanu Vācijā. Piemēram, mājas lapas internetā, kas sumina kreisos aktīvistus Antifa WestBerlin un Antifa NordOst, lieto tos pašus datoru serverus, kurus izmanto Krievijas valsts hakeri, kas savulaik ielauzās ASV demokrātu partijas štāba datoros, lai „atrastu“ atmaskojošu informāciju par Hilariju Klintoni. New York Times rīcībā ir fakti, kas pierāda simtiem viltotu Facebook un Twitter kontu izmantošanu tieši aģitācijas un propagandas nolūkos. Tiek lēsts, ka ar sociālo mediju palīdzību Kremlim šopavasar ir izdevies sasniegt un iespaidot vismaz 18 miljonus vēlētāju Eiropā. No malas šie konti izskatās, ka dzīves stila diskusiju platformas, klubi, kas apspriež modi un ceļojumus, taču zem ārēji izklaidējošā materiāla ir ieslēpts konkrēts politisks vēstījums. Bieži tas iedarbojas, jo propaganda ir efektīva tikai tad, ja upuris to nepamana.

Kāpēc Kremļa ideologiem patīk ekstrēmi kreisie un labējie politiskie grupējumi?

Šo paradoksu savās intervijās bieži uzsvēris Kremļa galvenais ideologs jeb „Putina smadzenes“ – Aleksandrs Dugins. Pēc viņa domām visi ekstrēmisti ir derīgi, ja tie palīdz sadragāt Rietumos valdošo liberālismu. „Visi, kas pretojas un noliedz liberālismu, ir mūsu draugi. Visi, kas prot izsmiet liberālismu ir mūsu sabiedrotie. Mums ir svarīgi visi, kas atbalsta tradicionālās vērtības. Vienalga, kas viņi būtu – centristi, labējie, kreisie vai ekstrēmisti. Visi ir derīgi. Tie var būt pat kapitālisma nīdēji, galēji kreisie grieķi. Visi noder, ja ir jāuzvar mūsu ienaidnieks – liberālisms,” uzsvēra Dugins intervijā Dagens Nyheter. Pats sevi viņš vērtē kā konservatīvu revolucionāru, taču par sabiedrotajiem pieņem visus, kas ir viņa ienaidnieka ienaidnieki. Pēc Dugina domām, cilvēktiesības ir vecs, nolietots jēdziens. Tas vairs nav spēkā, nav jārespektē un jāievēro. Ja kādreiz Rietumos tika pieņemts, ka katram cilvēkam ir sava vērtība kā personai, tad tagad esot skaidrs, ka visur tā tas vairs neesot. Piemēram, Krievijā un Ķīnā cilvēki neesot indivīdi, kas paši var noteikt savu likteni. Tur visi esot kāda konkrēta klana, ģimenes, partijas vai baznīcas locekļi jeb bara cilvēki, kuru domāšanu un likteni nosaka attiecīgais „bars“, nevis cilvēks pats. Tāpēc abstraktām cilvēktiesībām un to pārkāpumiem šajās valstīs neesot nekādas jēgas. Tādu tur vienkārši neesot, un tāpēc tās nav jāievēro. Tā uzskata Dugins.

Lai izplatītu tālāk savus uzskatus, esot jāatbalsta visi ietekmīgākie rietumu lielvalstu liberālisma ienaidnieki. To skaitā arī Francijas Marina Lepēna. Piemēram, pirms Francijas prezidenta vēlēšanām viņa un viņas nacionālā partija saņēma naudas pabalstus (9 miljonus eiro) no Krievijas bankas (Pirmā Krievijas – Čehijas banka) savu kampaņu pilnveidošanai. Kremlim patīk arī citi bijušie Francijas prezidenta posteņa kandidāti. Piemēram, Fransuā Filons (François Fillon), kuram ir privātas attiecības ar Putinu (viņa republikāņu partijai ir pat telpas Maskavā). Jāpiezīmē, ka Maskavā šobrīd dzīvo ap 4000 franču, kas koncentrējas tieši ap šīs partijas sēdekli un parlamenta deputātu Teri Mariani (Thierry Mariani), kas ir aktīvi atbalstījis Putinu Krimas aneksijas laikā. Pats viņš vairākkārt apmeklējis Krimu. Viņa sieva ir krieviete, un tas, protams, pastiprina franču deputāta intensīvo laipnību pret Putina Krieviju un biežos Kremļa apmeklējumus. Nav nejauši, ka tieši šī partija veido ietekmīgu, Kremlim labvēlīgu lobiju Francijas un Eiropas Savienības politiskajā ainā. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka Rietumos eksistē šādi – Kremlim draudzīgi spēki, kas atbalsta Krimas aneksiju, iebilst pret ekonomiskajam sankcijām pret Krieviju. Tie nav tikai vācu vai franču populisti, bet arī Austrijas (FPÖ), Itālijas (Lega Nord), kas regulāri apmeklē Krimu kā „bezkaislīgi novērotāji“, pārstāvot tieši Eiropas organizācijas. Turpat līdzās ir tuvākais Krievijas draugs – ungārs Viktors Orbans, kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Eiropas Savienībai un liberālajai demokrātijai. Izņēmums nav arī pašreizējā Polijas vadība. Eiropas ēkas uzspridzināšanas interesēs kremlini strādā vairākos taktiskās aģitācijas virzienos: a) izveidojot sev lojālu, uzpirktus aģentu tīklus visaugstākajā politiskajā līmenī, b) izmantojot šos aģentus kā argumentus un ekspertus savu stratēģisko līniju uzturēšanai mediju propagandas kampaņu gaitā.

Pagaidām Kremļa propagandas mašīnai nav izdevies sastapties ar smagiem prettriecieniem no Rietumu puses. Eiropas Komisija it kā pieprasa cīnīties ar sociālo mediju viltus kontiem, melīgu informāciju, taču Sputnik, RT un Ruptly darbojas daudz regulārāk un intensīvāk nekā mūsu ūnijas aizsardzības mehānismi.

ES vēlēšanu iznākums rādīs, ar ko šis uzbrukums Eiropai ir beidzies.

Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

Kāpēc tauta nesaprot tiesu spriedumus?

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Cilvēkam ir jābūt likumpaklausīgam. Ja ievēlējām parlamentu un iegūtie deputāti izstrādā likumus, tad visiem nāktos pakļauties Jēkaba ielas noteikumiem. Diemžēl likumi reizēm nav nostrādāti līdz galam vai tiek tendenciozi pieskaņoti noteiktu sabiedrības grupu interesēm (ignorējot pārējos). Tad (skaudros brīžos) tie iebelž sabiedrībai atpakaļ sāpīgi un nepatīkami.

Kā starpnieks šajos procesos nostrādā tiesa, kas noplāta rokas un neuzkrītoši notrauš pēdējo puteklīti no sava mundiera goda. Principā jau viss ir „štokos“: likums ievērots, tiesa spriedusi nevainojami (atbilstoši likumam), taču sabiedrība sabangojas dusmās par spriedumu, spriedējiem un likumdevējiem.

Tā tas notika pirms nedēļas, kad uzzinājām Satversmes Tiesas spriedumu par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanas pārtraukšanu. Pirms tam – diskusijās par bijušā valsts bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča “attaisnošanu“ Eiropas tiesā. “Še tev nu bija!“ – konstatēja mans students Alvis, apspriežot šo notikumu semināra laikā. Viņam rezignēti piebalsoja arī pārējie, kas gandrīz 100%  bija papriecināti, ka Eiropas Tiesa ir attaisnojusi bijušo bankas valdītāju visos KNAB un prokuratūras izvirzīto apsūdzību punktos. Kāpēc sabiedrība nesaprot tiesu spriedumus un tiesnešu motīvus argumentācijai? Kāpēc mēs – sabiedrība – iztulkojam lēmumus un slēdzienus nepareizi?  Vai tas notiek publikas muļķības vai varas un institūciju neprasmīgas komunikācijas dēļ?

Algu slēpšana un aizkara nolaišana tiesā

Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Rīgas Tehniskās un Stradiņa universitātes darbinieki nevēlējās, lai viņu algas publisko, jo šāda publicitāte iedragājot viņu privātās dzīve neaizskaramību. Viņi vērsās Satversmes tiesā un panāca „aizkara nolaišanu“ jeb savu algu un piemaksu publiskošanas pārtraukšanu. Tagad vairs nevarēsim uzzināt, cik viņi pelna.

Godīgi sakot, es nesaprotu, kā valsts nodokļu sadalījums augstskolu darbiniekiem var graut viņu privātas dzīves svētumu. Visi maksāja nodokļus, lai šiem ļaudīm samaksātu algu, taču turpmāk vairs nedrīkstēsim redzēt, kā viņi mūsu piešķirtos līdzekļus izmanto. Tāpēc man kā nodokļu maksātājai šāds spriedums šķiet netaisnīgs un neloģisks. Ja turpmāk tiks slēpts nodokļu naudas izmantojums, tad daudziem vairs nebūs motīva maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai godīgi un apzinīgi. Attīstītajās demokrātijās tieši šis – nodokļu naudas izmantojuma caurspīdīgums – ir galvenais motīvs nodokļu maksāšanas apzinīguma veicināšanai. Latvijai šis aspekts tagad tiek anulēts. Respektīvi – sprieduma sekas var radīt nelāgus efektus sabiedriskajā domā jeb, precīzāk sakot, veicināt iedzīvotāju nepatiku pret savu valsti.

Taču  Satversmes tiesa šajā lietā esot ievērojusi labas likumdošanas principu, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Negrasos šā raksta ietvaros diskutēt par konkrētā sprieduma atbilstību vai neatbilstību likuma normām vai nogurdināt lasītāju ar juridiskā teksta piruešu sekvencēm. Starp citu, ļoti augsti vērtēju Inetu Ziemeli kā godprātīgu, augsta ranga profesionāli. Taču dotajā gadījumā patiešām nesaprotu, kāpēc tiesa neizvirzīja par savu uzdevumu (kopā ar savādā sprieduma pasludināšanu) izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik nelāgs un var sēt pesimismu plašos nodokļu maksātāju slāņos. Uzticēšanās savai valstij un tiesībām ir svarīgs publiskās pašapziņas faktors. Tāpēc likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ir viena lieta. Otrs, vēl svarīgāks pienākums, ir tiesnešu spēja un prasme rezultātu paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā.  Nepietiek, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām. Ja sprieduma rezultāts ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, tad tas nekādi nenodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug. Diemžēl tā tas ir.

Tiesa tagad ir nolaidusi priekškaru nodokļu naudas sadalījumam. Rīgas Tehniskā universitāte un Stradiņa universitāte droši vien svin, dejo un priecājas par savu uzvaru. Taču liela sabiedrības daļu to redz kā kapitulāciju atvērtas sabiedrības priekšā un būtisku demokratizācijas procesa bremzi. Kāda studente, pašvaldības darbiniece, man vakar atklāti pateica, ka šis spriedums nāks par ļaunu tieši viņiem pašiem: „Mums nav ko slēpt, mēs visu maksājam godīgi un pamatoti. Tagad cilvēki kļūs aizdomīgi un atkal sāksies neuzticēšanās pašvaldībai un naudas sadalījumam”. Efekts ir nelāgs. Vai to bija iespējams labot? Jā, negatīvo ietekmi uz publisko domu varēja mazināt aktīvāka un ieinteresētāka sprieduma skaidrošana plašos sabiedrības slāņos. Nevis noberot grūti „iztulkojamu“ juridisko tekstu žurnālistiem, bet gan uzņemoties iniciatīvu pašiem.  Norādot uz likumdevēju un prezidenta komunikācijas neveiksmēm kā priekšnoteikumu šāda sprieduma iznākumam. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāiemācās gudrāk, labāk un drosmīgāk komunicēt ar sabiedrību, izskaidrojot savu spriedumu jēgu un iemeslus. Pagaidām tas netiek darīts profesionāli un gudri. Informācija satrauktajam ir tas pats kas ēdiens izsalkušajam. To piegādāt ir pienākums, nevis klapatas. Citādi korekts jurista darbs nevis stiprina, bet gan grauj sabiedrības ticību savai valstij.

Nesaprotamā Luksemburgas tiesas versija

EST spriedums Rimšēviča lietā neiejaucoties nacionālās valsts kompetencē. Pret viņu izvirzītās krimināllietas sastāvs neesot izmainīts. Latvija turpināšot iesākto kriminālprocesu centrālās bankas prezidenta lietā. Vai Ilmārs Rimšēvičs tiks notiesāts vai attaisnots, to parādīšot nākotne. Šādi spriež cilvēki, kas savādajā EST spiedumā ir iedziļinājušies un saprot juristu formulējumus. Viņu nav daudz. Pārējie nesaprot neko.

Pārējiem jeb visplašākajai sabiedrībai 2019. gada februārī tika paziņots, ka Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam noteiktajiem amata ierobežojumiem. Viņš var atgriezties bankā. Prasību tiesā bija cēlis gan pats bijušais bankas prezidents, gan Eiropas centrālā banka (ECB). Protestējot pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru Rimšēvičs tika atstādināts no amata, jo tiek turēt aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļņemšanu.

Tagad „Eiropa“ viņu attaisno. Ko konstatēja sabiedrība?  „Jānis“, „Andra“ vai „Roberts“ ar šo nonāca pie slēdziena, ka Ilmārs Rimšēvičs nav vainīgs. Tātad – attaisnots. Reakcija bija sašutums par to, ka atkal „tiesa pie mums ir korumpēta“, ja izvirza smagas apsūdzības tik nevainīgam cilvēkam, kuru Eiropas Tiesa atjauno amatā. Punkts. Jūs vaicāsiet, kāpēc caurmēra iedzīvotājs ir tik intelektuāli sekls, ka nesaprot sprieduma būtību? Tas notiek tāpēc, ka tiesai nerūp, vai nodokļu maksātāji saprot vai nesaprot spriedumu. Viņi saņem algu, spriež atbilstoši likumam un neko nav pārkāpuši. Ko domā reņģēdājs, kas samaksā viņu algu, kungus Luksemburgā neinteresē.  Sekas, kuras viņu spriedums izraisa sabiedrībā, viņus vispār neinteresē, jo tas neietilpst amata pienākumos. Tā vienmēr ir bijis – diplomāti, ierēdņi un juristi runā sev saprotamā valodā, kuru citi nesaprot, un šādā sabiedrībā slīcēju glābšana ir slīkoņu pašu lieta. Vai šeit nav pamata izvirzīt būtiskas pretenzijas spiedējiem par viņu nevēlēšanos vai nespēju izskaidrot savu pieeju? Lai sabiedrība saprastu, „kurš zaga“ un „kurš tika apzagts“?

KNAB Rimšēviču aizturēja pirms gada. EST pasteidzās lemt viņa labā pirms Latvijas tiesas reāla gala iznākuma. Juridiski viss esot kārtībā. Palasot komentārus par šo tēmu, var uzzināt, ka visi ir rīkojušies pareizi: ECT, mūsu iestādes, KNAB un prokuratūra, pašu Ilmāru Rimšēviču un ECB ieskaitot. Visi ir apmierināti, izņemot mūs – tos, kas maksā nodokļus tiesnešu algām. Komplicētā EST sprieduma nesapratne Latvijas politiķos un sabiedrības visplašākajos slāņos ir fakts. Juridiskās procedūras epizodi tauta uztvēra kā galaiznākumu tāpēc, ka rezultātu mums nobēra priekšā kā  kodētus graudus uz ietves. Ja gribi saprast – iedziļinies. Ja negribi – pats muļķis. Rezultātā publiskā doma demonstrē vilšanos tiesu sistēmā un taisnīguma izredzēs mūsu valstī.

Saites ar sabiedrību – demokrātijas priekšnoteikums

Atvērtas, demokrātiskas valsts institūciju svarīgs pienākums ir ne tikai veikt profesionāli savu darbu, bet arī izskaidrot paveikto iedzīvotājiem. Proti – vēlētājiem. Lielu darba daļu šajā gadījumā var palīdzēt realizēt mediji, ja viņiem izdodas iztulkot juridisko informāciju saprotamā valodā. Taču atbildība par to, vai sabiedrība saprot vai nesaprot spriedumus, ir tomēr pašu juristu pienākums. Tie laiki, kad spriedumus pameta publikai uzknābāšanai, ir garām. Tagad ir jāpaskaidro un jāpamato pašiem. Nevienam nepalīdz nesaprotamu terminu virknēšana un izvairīgas atbildes vienaldzīgā intonācijā. Sabiedrības informatīvais komforts ir nepieciešamība, nevis greznība. Tā jānodrošina amatpersonām un varas realizētājiem pašiem. Pieļauju, ka visiem nav pietiekošas kompetences, kā reāli realizēt komunikatīvas saites ar sabiedrību, lai vēlētāji un nodokļu maksātāji saprastu, kas nospriests, kā un kāpēc izlemts tieši tā. Šim nolūkam kalpo publisko attiecību speciālisti, kuriem jāspēj iztulkot sarežģītu informāciju saprotamā valodā, lai pēc tam to piegādātu visplašākajiem sabiedrības slāņiem lakoniski un izsmeļoši. Diemžēl ne vienmēr šis darba etaps tiek nodrošināts kvalitatīvi un profesionāli. Tā noticis arī šoreiz. Tauta saprot nepareizi. Vainīgais ir tas, kurš nemāk vai nespēj sakarīgi informēt un paskaidrot. Jāpiezīmē, ka juristi nav vienīgie, kas paši nerūpējas par sakarīgas informācijas nonākšanu pie tautas. Ļoti slikti šajā jomā uzvedas arī politiķi – gan Latvijas gan Eiropas Savienības līmenī. Tāpēc nav jābrīnās nedz par pašreizējo vēlētāju priekšvēlēšanu eiroskepsi, nedz arī par SKDS konstatējumu, ka šā gada februārī rekordliels iedzīvotāju īpatsvars (55%) ir atzinuši, ka vairs neseko politiskajām aktivitātēm Latvijā. Varas nespēja komunicēt ar sabiedrību nav akceptējams fakts, jo var izraisīt negatīvus efektus publiskajā domā. Ar vislabākajiem nodomiem var nobruģēt ceļu uz elli. Tā tas ir noticis arī šoreiz.

“Smirdošā nauda”, “business as usual” jeb kas īsti notiek ar “Swedbank”?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.  

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.

Mums, noguldītājiem, nākotnē nekas dramatisks nedraud. Krīze šeit izpaužas vairāk morālajā plāksnē, kas ārzemēs ir svarīga lieta. Pie mums darba morāle nereti tiek uzskatīta par sīkmanīgiem niekiem, jo „nauda taču nesmird“ (liktenīgie 4 miljardi eiro).

Kas īsti notiek ar Swedbank šodien un kā uz notikušo skatās tās dzimtenē Zviedrijā?

Kauna stabs

Sākšu ar aktuālāko. Žurnālistu atmaskojumu rezultātā zviedru ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde ir sākusi izskatīt Swedbank vadības darbu.

Vispirms tāpēc, ka lielākie bankas akcionāri kompromitējošo informāciju saņēma pāris dienas iepriekš, pirms tā bija noskanējusi mediju zonā.

Tātad 15 lielie īpašnieki jeb akcionāri uzzināja informāciju par naudas atmazgāšanu Swedbank ietvaros vispirms. Tikai pēc tam šis fakts no medijiem nonāca pie mums – bankas klientiem un sabiedrības. Pēc Upsalas profesora Daniela Statīna domām, šāda notikumu gaita liecina par ļaunprātīgu iekšējās informācijas (insaideru) izmantojumu biržas darījumu labā. Iespējams, ka tā arī ir.

Pēc Zviedrijas sabiedriskās televīzijas atklājuma pirms nedēļas Swedbankakciju vērtība biržā dramatiski pazeminājās. Tātad pati banka jau iepriekš zināja, kas nograndīs medijos, un varēja tāpēc sagatavoties kritienam.

Diemžēl bankas vadība izveidoja divas akcionāru grupas – privileģētos lielos īpašniekus un neprivileģētos mazos. Lielajiem bija iespējas izglābties, mazajiem – nē.

Tagad visi atsakās atbildēt par notikušo, ieskaitot Nasdaq (kam pieder Stokholmas birža), vai šāds pārkāpums uzskatāms par nopietnu lietu. Jā, tas ir pārkāpums, jo mazie akciju īpašnieki netika brīdināti vienlaicīgi ar lielajiem. Rezultātā akciju vērtība (skandāla rezultātā) kritās par 1/5, un par šādas informācijas selekcionēšanu var iekulties ne tikai naudas sodā, bet arī pavadīt laiku ieslodzījumā līdz vienam gadam.

Kāpēc sākam par biržu?

Šo stāstu par akciju vērtību (stāstot par Swedbank problēmām) es sāku apzināti, jo atceros mūsu iepriekšējo skandālu. Toreiz, pirms vairākiem gadiem, Latviju pāršalca baumas par to, ka zviedru Swedbank bankrotēšot un nauda pazudīšot tieši pēc Krājbankas scenārija.

Baumu paisums sākās sestdienā, bet sasniedza savu kulmināciju svētdienā. Krājbankas krahs visiem bija svaigā atmiņā, tāpēc ļaudis rāva ārā savu naudu no bankomātiem un nebija neviena bankas pārstāvja, kas sakaitēto gaisotni Latvijā atvēsinātu. Nervozie draugi un paziņas (kuriem bija lieli noguldījumi Swedbank Latvijā) pieprasīja informāciju no manis, lai gan man nav nekāda sakara ar šīs bankas vadību.

Biju spiesta sazināties ar preses dienestu Stokholmā, lai iegūtu argumentus savu satraukto draugu un mediju nomierināšanai. Toreiz bankas preses sekretāre miegainā balsī atgaiņājās no maniem jautājumiem ar universālu pretjautājumu. „Vai tad mūsu akciju kursā ir pamanāmas kādas dižas svārstības?“ jautāja zviedriete. „Nē, nav“ – atbildēju. „Tad kāpēc Latvijā ir uztraukums? Nav taču nekāda iemesla vai pamata uztraukties!“ viņa loģiski turpināja mani kaunināt. Jā, argumenti pamatoti. Ja kurss ir stabils, tad satraukums ir tikai skauģu baumas.

Taču Latvijā noguldītāji nav pieraduši racionāli saprast bankas stabilitāti. Viņiem neienāk prātā vispirms apskatīt savas bankas akciju kursu biržā, pirms grābj naudu ārā no saviem kontiem.

Baumas par Swedbank tā saucamo bankrotu, 2011.gada 11. decembris. 

Tovakar sarunājos ar zviedrieti, klausījos viņas pārmetumus un skatījos pa autobusa logu, kā Skrundā un Liepājā garas rindas stāv pie bankomātiem. Tur noguldītāji rāva ārā savus noguldījumus no metāla kastēm. No vienas puses – nepamatota Latvijas klientu panika, bet no otras – nepamatoti ciniska amatpersonas atgaiņāšanās no faktiem un nevēlēšanās saprast, kas īsti notiek, lai satraukumu nomierinātu un nodibinātu saites ar satraukto sabiedrību. Tātad – pirms nākamo reizi metīsimies uzbrukumā bankomātam, tomēr paši noskaidrosim, kāds veselības stāvoklis ir manas bankas akciju vērtībai. Ceru, ka neieinteresētā bankas preses sekretāre nesaglabāja savu darba vietu. Pieņemu, ka viņu nomainīja ar gudrāku un profesionālāku personu, jo slikts preses dienests grauj uzņēmuma reputāciju.

Vāja vadība

Tieši tāpat kā slikts preses dienests, arī netālredzīga vadības stratēģija grauj uzticību bankas labajai slavai. Pašlaik bankas akciju vērtība „atgūstas“, taču tas nav attaisnojums vadības bezdarbībai. Zinot par gaidāmo mediju atmaskojumu, nebija grūti prognozēt reakciju. Tas, ka bankas vadītāja Birgite Bonesena ir iesaistījusi neatkarīgus izmeklētājus, kas nodarbosies ar naudas atmazgāšanas shēmu atmaskošanu bankas iekšienē, ir laba lieta. Taču tos apmaksā pati banka. Tāpēc pamatots ir jautājums par iekšējās izmeklēšanas objektivitāti. Pašlaik pats krīzes menedžments ir vienkārši nožēlojams. Tieši tikpat slikts kā toreiz, kad banka neprata reaģēt uz krievu mediju izplatītajām baumām Latvijā par it kā Swedbank bankrotu.

Kāpēc Swedbank ir tik vājš preses dienests? Nezinu. Laikam var atļauties nerūpēties par publiskajām attiecībām ar saviem klientiem.

aču atgriezīsimies pie sākuma. Viss sākās 2017. gada 20. martā, kad dāņu avīze Berlingske publicēja faktus par gigantisku melnās naudas (1,70 miljardu eiro) pārskaitīšanu no Latvijas un Moldāvijas uz nodokļu paradīzēm (Seišelu salas, Panama) ar banku Nordea un Danske Bank starpniecību (2011 – 2014). Naudas izcelsme – noziedzīgas darbības. Abas bankas atvainojās, taisnojās un solījās laboties. Tātad šīs naudas izcelsme bija Krievijā un caur Latviju un Moldāviju tā tika „nomazgāta tīra“, lai ceļotu tālāk uz Eiropas Savienību. Kam tā piederēja? Īpašnieki bija Vladimira Putina ģimene, Krievijas izlūkdienests un Azerbaidžānas diktators.

Nākamais etaps bija 2018. gada 19. septembris. Danske Bank toreiz atzinās, ka iekšējas revīzijas rezultātā ir atklāta „netīrās naudas“ (2,30 miljardi eiro) „mazgāšana“ caur bankas kontiem Igaunijas filiālē laikā no 2007. līdz 2015. gadam. Sākās starpvalstu izmeklēšana (Dānija – Igaunija – ASV), un bankas vadība atzinās, ka kontroles bijis par maz, taču noliedza nozieguma sastāvu.

Dāņu bankas grēku fons bija lieliskas kulises Swedbank vadītājas Birgites Bonesenas uznācieniem. Viņa medijiem zvērēja, ka nekas tamlīdzīgs Swedbank nenotiekot. Pēc tam 2019. gada 19. februārī Danske Bank paziņoja, ka slēdz visas savas filiāles Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Krievijā un bankas vadība tiek nomainīta.

Swedbank neglītie darījumi

2019. gada 20. februārī zviedru sabiedriskā televīzija rokošās žurnālistikas ciklā „Misija – atmaskojums“ nāca klajā ar faktiem par netīrās naudas pārvedumiem 4 miljardu eiro apmērā. Laika posmā no 2007. līdz 2015. gadam no Krievijas uz Rietumeiropu caur Baltijas Danske Bank un Swedbank. Apmēram 1000 klientu jau ir zināmi no iepriekšējā (Danske Bank) skandāla. Šiem „klientiem“ nav uzņēmējdarbības, un vairumu no tiem pārstāv „bomži” jeb „vārtsargi“. Tātad piemeklētas personas. Vismaz 15 miljonus no šīs naudas eiro „mazgā“ 10 firmas, kas tieši saistītas ar tā saucamo Magņitska afēru. Rezultātā Swedbank akciju vērtība nokritās par 13,6%. Bankas vadītāja atzina, ka atmaskotais atbilst patiesībai, un ziņoja par notikušo Finanšu policijai. Taču nevēlējās mums atklāt visu iesaistīto kontu īpašniekus. To izdarīja sabiedriskās televīzijas žurnālistu grupa. Bankas klientu skaitā bija bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, krievu oligarhs Iskanders Mahmudovs un citi Vladimiram Putinam tuvu stāvoši ļaudis.

Starp citu, dāniete un bankas vadītāja Birgite Bonesena pati ir savulaik strādājusi par Swedbank Baltijas valstu nodaļas vadītāju (2011 – 2014). Tātad laikā, kad netīrā nauda plūda no Krievijas uz rietumiem, cauri bankas slūžām. Viens no vadītājiem šajā laikā (2016. gada rudenī) brīdināja, ka naudas plūsmai no Baltijas ir pārāk nedroši pārbaudes mehānismi. Par šo uzdrošināšanos viņu atlaida no darba bankā.

Brīdināja arī Latvijas un Lietuvas amatpersonas. Taču šodien Bonesena joprojām apgalvo, ka neko nav zinājusi par notikušo un neuzskata, ka publiskotā informācija varēja ietekmēt akciju vērtību.

Šāds apgalvojums liecina par traģisku nekompetenci vai kārtējo kašķēšanos ar moto Business as usual un „nauda nesmird“. Tātad tas pats ko piedzīvojām Latvijā pēc „Krutoja ballītes“ nacionālajā opernamā Rīgā.

Arī tur amorāla biznesa attaisnojums bija „liela nauda“, kuru samaksāja Putina štābs par savu PR akciju Latvijas centrā. Šaubos, vai šī netīrā nauda kļūst „tīra“ tikai tāpēc, ka tā ir liela nauda. Mērķis neattaisno līdzekļus.

Kurš par „lielās naudas“ biznesu samaksās ar savu amatu – to uzzināsim pēc pāris mēnešiem. Taču diezin vai Birgite Bonesena saglabās savu amatu.

Bandītiem patīk, ja aizsardzības sistēma ir vāja. Arī šajā gadījumā Eiropas Centrālā Banka un Eiropas banku uzraudzības pārvalde EBA kontrolē tikai vienu naudas plūsmas pusi, bet otru sadaļu jeb banku darba „caurspīdību“ pieskata nacionālās finanšu inspekcijas. Izskatās, ka šajā jomā visiem pieskatītājiem nāksies mobilizēties kopīgai kaujai. Citādi zagtās naudas paisums no Krievijas caur Baltiju uz rietumiem var arī turpināties.

Valsts prezidentu meklējot

Posted on by
4

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Kāda būtu šodiena, ja Ļeņins būtu nodzīvojis vēl 25-30 gadus ilgāk un Staļina masu slepkavības Krievijā nebūtu norisinājušās? Kāda šodien izskatītos Eiropa, ja Hitleru būtu tomēr uzņēmuši Vīnes Mākslas akadēmijā un viņam tāpēc nebūtu laika pievērsties politikai? Ja Ulmanis nebūtu pievācis varu Latvijā un tāpēc parlaments pieprasītu neakceptēt Krievijas armijas ienākšanu Latvijā un pavēlētu šaut pretī? Ja Alberts Gors būtu kļuvis par ASV prezidentu 2000. gadā Džordža Buša vietā un Irākas karš vispār nebūtu sācies? Ja mēs nebūtu noticējuši populistiem un nelaistu pie varas boļševiku nomenklatūru brīvajā Latvijā? Kā būtu šodien, ja toreiz tā būtu noticis? Kāda būs nākotne, ja šodien klausīsim Emanuela Makrona brīdinājumam?

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga – vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam – vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d’Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk – par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 – 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?

%d bloggers like this: