Civilās nepiekāpības deficīts jeb trīs slīcinātājas no Brīvības ielas 148

Šoreiz neiedziļināšos un neklāstīšu nejēdzīgās, aktuālās norises būtību. Problēma nav manā sāpīgajā neveiksmē, bet gan cilvēkos, kas to izraisīja. Likums vai noteikums uz visiem attiecas vienādi. Izņēmumu nedrīkst būt. Piekrītu. Taču ikvienam likumam un noteikumam var būt arī ēnas puses. Proti, “noteikums” var būt ļoti stulbi pieņemts un (labu gribot) spēt sagādāt lielai sabiedrības daļai neērtības un pat ciešanas. Ja daži zog, tad nevajadzētu visus uzskatīt par potenciāliem zagļiem. Šādos gadījumos (un šādu gadījumu ir ļoti daudz!) visu izšķir izpildītājs. Tas, kurš pārcenšas.

Tātad – vai nu kaismīgi tas seko Buhenvaldes  koncentrācijas nometnes ierēdņu pārliecībai ar nosaukumu: “Ordnung muss sein!”, vai arī saprot, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības nelinčot otru cilvēku tikai tāpēc, ka likumi un noteikumi to atļauj darīt, taču to var atļauties arī nedarīt. Cilvēcības un godprātības vārdā.    

Tātad.

Par ko ir šis stāsts?

Par to, ka ir likumi un hierarhijas, kas atļauj noteiktās situācijās izrēķināties ar apkārtējiem cilvēkiem un palikt par to nesodītam. Tā tas vienmēr ir bijis. Taču var to arī nedarīt.

Tieši tā kā, piemēram, Žanis Lipke un visi tie, kas glāba cilvēkus brīdī, kad nodot skaitījās godīgi un tikumīgi. Katram no mums ir savi vērtību rādītāji un tieši tie arī nosaka mūsu civilās nepiekāpības potenciālu un caur to – cilvēcīgas sabiedrības nodrošinājuma priekšnoteikumus. Tāpēc arī šodien varam nedarīt cūcības, kuras no mums pieprasa noteikumi, ja labi redzam, ka šie noteikumi nav godīgi attiecībā pret visiem vienādi.

Varam izvērtēt vai vajag “spert ar papēdi pa seju” cilvēkam, kas neko nav pārkāpis. Vai tomēr bliezt tā, ka asinis tek un rētas paliek.

Protams, ka glābt cilvēkus (nepakļaujoties varas un noteikumu diktātam) ir drosmīgi. Šo cilvēku vārdā mēs šodien nosaucam ielas. Taču pilsoniska drosme ir nepieciešama ne tikai kara vai diktatūras situācijās. Tā vajadzīga arī mūsu mierīgajā ikdienā. Tagad un šodien, kad ikdienas varonība (jeb civilā nepiekāpība muļķībai) ir būtiska sadzīves kategorija, jo ļauj sabiedrībai atveseļoties no postkolonoālisma ieradumiem, kuru skaitā vispretīgākais ir – akla paklausība tiem kas pie varas.

Cik lielā mērā ikviens no mums šodien ir gatavs kritiski noraudzīties uz to, kas notiek ap mums un neiesaistīties muļķīgi pieņemtu likumu un noteikumu realizācijā ar savas pašiniciatīvas palīdzību?

Piemēram – mūsu birokrātiskā cīņa pret terorismu. Šo “kauju” lidostu drošības pārbaudes sektorā var novērot ikviens. Savādi, ka ne brīdi nav bijis gandarījuma par to kā “drošībnieks” atverot somu, izkašņājot datoru vai izpētot kosmētikas maciņa saturu, rūpējas manā labā. Lai kā šis cilvēks censtos, nav sajūtas, ka šāda procedūra man palīdz izvairīties no teroristu uzbrukuma lidmašīnā. Drīzāk (ar šo procedūru) sodīti tiekam mēs, kas neesam un nebūsim teroristi. Jo pārbaudes var veikt ļoti dažādi. Var darīt to slikti –  pieprasot vecmāmiņai nosiet zīda lakatiņu, novilkt pērļu rokassprādzi, vai pat izģērbt viņu lidostā, dzimšanas dienas rītā. Taču var arī nepārspīlēt un novērtēt katru pasažieri atsevišķi, palīdzot pat tādiem, kuriem pazudušas rokas bagāžas atslēgas un somu atvērt nav iespējams. Kā redzas – “slīcinātājas no Brīvības ielas 148” eksistē visos līmeņos, kur cilvēkam noteikumi dod iespēju legāli kompensēt savu sadzīves sadismu un skaudību. Vai šī centība mums ko dod? Vai ir pamats noticēt, ka likumi un noteikumi tiek rakstīti dzīves kvalitātes uzlabošanas dēļ? Nē, diemžēl tā nav. Liela noteikumu daļa piedzimst tāpēc, lai amatpersonām būtu par ko atskatīties augstākstāvošajiem. Taču izpildītāji var un drīkst nebūt burta kalpi.

Paradoksāli – kamēr drošības kontroles turpina plosīšanos lidostās izkratot mūsu somas, Barselonā un Stokholmā, Londonā un Berlīnē, teroristi nenogurst galēt nost cilvēkus ar automašīnām uz gājēju ielām. Jā, es zinu, ka birokrātamēbas mans iebildīs un apgalvos, ka “drošības kratīšana dēļ” lidostās ir novērsti tik un tik teroristu uzbrukumi lidmašīnām. Taču vai nebūtu tagad steidzami jāaizliedz arī iedzīvotāju pulcēšanās lielās grupās Ventspils vai Alūksnes pilsētas svētkos, jāpārtrauc prāmju satiksme un jāierokas zemē, lai teroristi netiek klāt? Ir taču skaidri redzams, ka visaugstākā līmeņa lēmēji pie mums netiek līdzi teroristu jaunradei un nespēj radīt aizsardzības sistēmu, kas būtu vērsta pret viņiem. Nevis pret mums.

Diktatūras laikā Latvijā bija daudz idiotisku aizliegumu, kurus atceras tie, kas tolaik bija spiesti dzīvot. Mūsu klases audzinātājs atļāva puikām staigāt ar gariem matiem. Jā, tas bija aizliegts. Būtu viņa vietā strādājušas “slīcinātājas no Brīvības ielas 148”, zēniem mati tiktu nodzīti uz nullīti un meitenēm bizes sapītas cietas kā kuģa tauvas, jo PSRS valdības ideologiem nepatika vaļēji, gari mati. Taču skolotājs Egle neņēma galvā šo stulbumu un atļāva bērniem brīvību, cik nu to nodrošināt bija viņa iespēju robežās. Šādu neklausīšanu, kas palīdz saglabāt cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem, sauc par civilo nepiekāpību. Ari man bija iespēja sevi pārbaudīt okupācijas apstākļos, kad es kā Latvijas universitātes amatpersona saņēmu pavēli atskaitīt kādu studenti. Meiča nebija man simpātiska, bet sapratu, ka izmešana no augstskolas ir traumējoša ikvienam. Nogrūdu pavēli atvilktnē un neatskatīju. Gaidīju kad kāds mani pārbaudīs. Nepārbaudīja. Ja mani pieķers, teikšu, ka nesapratu. Viss. Vara bija stulba, noteikumi debili un par piedalīšanos demonstrācijā, nav taisnīgi pazudināt cilvēku.  Vēlāk šī meitene kļuva par ļoti populāru un nozīmīgu Latvijas kino jomas darbinieci. Viņa pati par šo faktu neko nezina. Jā, es neklausīju pavēlei no augšas. Savu iespēju robežās. Neesmu varonis, bet pats galvenais – nebiju “slīcinātāja”, kas iztapīgi cenšas nomurcīt iespējami daudz cilvēku, lai uzkalpotos vai kompensētus savas varas vajadzības. Ja ikviens no mums domātu ar galvu un sirdi, tad sabiedrība kļūtu labāka. Vai tas (galu galā!) nav mūsu kopīgais mērķis?

Vai esat “slīcinātāji” jeb tomēr civilās nepiekāpības atbalstītāji.

Kā ir ar Jums?

Ar mums?

 

 

Advertisements

Krievu – ķīniešu manevri Baltijas jūrā

Danmarks Radio

 

 

 

 

 

 

 

 

Trīs ķīniešu karakuģi jau iepeldējuši Baltijas jūrā, lai piedalītos unikālā militārā spēka demonstrācijā kopā ar krieviem – ziņo Dānijas Radio. Pavisam drīz tie būšot mūsu tuvumā. Ķīnieši šādi rīkojas pirmo reizi. Flotes demonstrējumi  (kopā ar krievu kuģiem) ir jaunums. Gan viņiem, gan mums. Sēžot liedagā, varēsim to visu noskatīties. Kā filmā.

Ķīniešiem tas nozīmējot spēka demonstrāciju un signālu, ka tagad ar Ķīnu visiem nāksies rēķināties starptautiskajā kontekstā daudz nopietnāk nekā līdz šim. Krievijai šāda izrādīšanās esot svarīga, lai ierādītu pasaule, ka tai ir vareni draugi. Ka Putins šodien nav viens. Laikā kad bijušās PSRS “nacionālās nomales”  intensīvi draudzējas ar NATO. Latviju ieskaitot.

Trīs ķīniešu kuģi piektdien ieradīsies Kaļiņingradā un jaunnedēļ sāks demonstrēties manevros kopā ar krieviem. Dānijas Radio informē, ka pavisam šajos manevros ar pirmdienu piedalīšoties pavisam 10 kara kuģi, kas pūlēšoties panākt sinhronu sadarbību starp abu valstu flotēm. Šāda sadarbība (krievu un ķīniešu starpā) esot jau notikusi Vidusjūrā, Klusajā okeānā, taču Baltijas jūrā tas notiekot pirmo reizi.

Ķīna pēdējo gadu laikā mērķtiecīgi paplašinājusi savas militārās ietekmes spektru, tikko arī atklāta kara bāze ārzemēs Džibutī (Āfrikas austrumu piekrastē). Pašlaik ķīniešu kara kuģi pamanāmi Melnajā jūrā. Baltijas jūra esot tikai nākamais solis šajā ofensīvajā procesā.

Putins ar šo beidzot pievērsis uzmanību arī savai Baltijas jūras flotei, kas līdz šim viņa impērija nebija pirmā pozīcijas aktivitāte. Tiek būvēti jauni kara kuģi, Baltijas flotes vajadzībām.

Protams, ka šī Krievijas manevru aktivitāte Baltijas jūrā kopā ar ķīniešiem ir apzināts izaicinājuma manevrs NATO aliansei.

kadrs no YouTube

Šobrīd mūsu virzienā peld arī zemūdene Dmitrijs Donskojs un kreiseris Pēteris Lielais. Taču tie nepiedalīsies manevros, bet gan mērķē uz Peterburgas armijas parādi jūlija beigās.

Nākamnedēļ varēsim noskatīties dažādu kuģu braukšanā. Visādos virzienos, dažādu motīvu vārdā. Nepatīkami, jo tas notiks tepat pie mums.

Tuvu Latvijas liedagam.    

 

 

Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Mazais piecgadnieks un pelēkais vilks

Stopkadrs no Youtube filmas

Notikums ar mazo Ivanušku Liepājā ir ļoti traģisks. Neviens neprognozēja bērna sestdienas pastaigai šādas beigas. Parasti filmas un pasakas beidzas labi. Ierodas varonis un izglābj. Šoreiz tā nenotika. Daudzas diskusijas mūsu medijos par šo tēmu ir nenopietnas joprojām, jo netiek uzaicināti liepājnieki un tie, kas varētu paskaidrot apstākļus un paredzēt ieteikumus nākotnei. Tosmare nav Ķengarags, situācija šeit cita un ikdiena savādāka. Tā nu tas ir.

Protams, ka mūs interesē, “kas tā par ģimeni” , “kā tas varēja notikt” un “kāpēc māte ziņoja tikai nākamās dienās pusdienlaikā”. Šīs atbildes neviens nedod, it kā tas būtu valsts noslēpums.

Taču viens ir skaidrs – bērns bija sabaidīts. Citādi nebūtu devies savā “ekspotīcijā uz Ziemeļpolu” ar kapuci galvā. Agrā sestdienas rītā.

Man ir neliela pieredze šajā jomā, kas šķiet ļoti piemērota šodienas blogam.

Ar to arī turpināsim.

Viss sākās pirms pāris gadiem augusta beigās. Bija pievakare un Pierīgas apkārtne burbuļoja kā putras grāpītis: čaloja kaimiņi, vīteroja vārnas un kaut kur netālu kāds skaļi pļāva zālāju.

  • Vai dzirdi, kāds raud!- klusu teica mans dzīvesbiedrs, ienākot istabā.
  • Raud? – neticēju.
  • Jā, raud gan, – viņš teica un pazuda aiz durvīm. Piecēlos uz devos ārā. Klusus šņukstus bija grūti sadzirdēt, bet pie vārtiņiem raudātājs sēdēja. Ārpusē. Tā bija maza, bižaina meitene. Baltās biksēs. Galvu piespiedusi ceļgaliem.
  • Kāpēc tu raudi?- jautāju.
  • Man bail!
  • No kā?
  • No pelēkā vilka!- viņa teica un galvu nepacēla.
  • Vilka te nav! – teicu mierinoši. Viņa pacēla galvu un pastiepa roku.
  • Tur tajā mežā ir gan vilks! – un atkal savilkās čokurā ka ezis.
  • Nav gan. Es to mežu pazīstu. Šeit vispār vilku nekad nav, jo es te dzīvoju! – teicu un cerības attaisnojās. Viņa pacēla galvu un apskatījās visapkārt un pēc tam uz mani.
  • Vikam no tevis bail?-
  • Jā, ļoti bail!-
  • Tas labi, – teica bērns un piecēlās kājās. Paskatījās visapkārt un sāka ar mani sarunāties.
  • Kā tu te gadījies? – es jautāju.
  • Teicu taču – bēgu no vilka!
  • Aha…
  • Tu gan nesaproti neko…
  • Nē, nē, es saprotu.
  • Nesaproti gan! Es briesmīgi bēgu! Kā ieraudzīju to vilku, tā bēgu. Skrēju, skrēju, skrēju un nokusu. Apsēdos te.
  • Pie maniem vārtiņiem?
  •  Jā.
  • Kur tu dzīvo?
  • Aucē. (sekoja adrese, kuru meitene noskaitīja kā dzejoli)
  • Aucē!!???
  • Jā.
  • Bet kā tu gadījies te?
  • Es taču tev teicu – bēgu no vilka!
  • Aha …nu ja…no vilka… Kā tevi sauc?
  • Indra, pieci gadi! – viņa teica un pastiepa uz manu pusi piecus pirkstus.

    Stopkadrs no Youtube filmas

  • Aha, Indra, pieci gadi no Auces, – secināju un sapratu, ka nav nekāda jēga tālāk jautāt par viņas ceļu no Auces uz Rīgu, jo visur priekšā būs pelēkais vilks. Aicināju viņu sētā, taču meitene man to sākumā atteica un ieteica palūgt atļauju manai mammai. Sameloju, ka mamma atļāva (nav jēgas skaidrot, ka mamma kapiņos). Pēc tam piedāvāju ūdeni un sāku zvanīties uz policiju, piesakot pazudušu bērnu. Neviens tādu “Indra – pieci gadi” nebija meklējis. Sēdēju uz mūrīša un nesapratu ko iesākt. Bija jau ap 19.30 vakarā un atradenis sēdēja manā priekšā. Nolēmu zvanīt uz tuvējo Brīvdabas muzeju, jo iedomājos, ka, iespējams, viņa atskrējusi no turienes. Muzejs atbildēja nogurušā un nelaipnā balsī. Nē, nekādas meitenes pazudušas neesot.

Nesapratu kā tālāk rīkoties. Skaidrs, ka mazā meitene bija šovakar jānogādā atpakaļ mājās. Savu (vecāku) telefona nr. viņa nezināja. Adrese man vismaz bija. Nāksies braukt uz Auci pa nakts tumsu. Nākamajā rītā bija jāatgriežas Stokholmā, soma vēl nebija sakrāmēta. Nebija neviena kam pajautāt.

Situāciju izglāba telefona zvans no muzeja. Tur cilvēki no diviem autobusiem jau stundu ūjinot pa muzeja mežu uz meklējot “to meiteni, kas aizbēgusi”. Nopriecājos, paziņoju savu adresi un biju pārliecināta, ka vecāki atskries pakaļ. Nē, neviens mums pretī nebraukšot. Tika paziņots kas man jādara. Man bija jāiet kopā ar bērnu pa taku cauri mežam uz galveno ceļu. “Viņi” nākšot pretī. “Savādi” – nodomāju. Es brāztos vēja spārniem, ja mana meita būtu šādi aizklīdusi pie svešiem cilvēkiem, taču Indrai pakaļ neviens negrasījās braukt.

Sākās nākamā problēma. Meitēns atteicās nākt man līdzi cauri muzeja mežam, ”jo tur ir pelēkais vilks!” – viņa teica. Indrai bija bailes. Mirkli padomāju un piedāvāju…mednieku. Vīrs bija ar mieru “spēlēt šo lomu” un nākt mums līdzi, taču viņam neesot šautene.  Teicu, lai skaļi Indrai par to nerunā. Parādīju mednieku Indrai un viņa akceptēja. “Derēs!” – meitēns teica priecīgi un tas bija labi.

Ekspedīcija varēja sākties.

Varu gari aprakstīt kā mēs gājām. Kā bērns man stāstīja par savu ģimeni, pa māsu un par dzīvi. Teicu, ka viņas tuvinieki ir tie mīļākie un labākie, taču mani mulsināja fakts, ka neviens nenāk pretī. Ik pēc pusstundas mums sūtīja pretī nedaudz iereibušu muzeja sargu uz velosipēda, kuram es, protams, meitenīti neatdevu. Prasīju lai brauc pretī mamma vai tētis. Tad došu. Taču tas nenotika. Visbeidzot nenocietos un jautāju ar ko mazā Indra atbraukusi uz Rīgu kopā. Izrādījās, ka ar vecmammu. Noskaidrojās, ka pirms Brīvdabas muzeja viņa apmeklējusi Zvēru dārzu Rīgā un tur kārtīgi apskatījusi vilku būrī. Esot bijis ļoti līdzīgs sunim. Pieaugušie viņu baidījuši ar šo zvēru un brīdī, kad tas ieradies viņas ceļā muzeja mežā, ņēmusi kājas pār pleciem un bēgusi cik spēka. Aprēķināju, ka meitenīte bija noskrējusi vismaz kilometru. Ja ne vairāk.

Pēc ilgas iešanas sasniedzām muzeja vārtus. Tur stāvēja milzīgs pieaugušo pūlis. Cilvēki no Auces, divi autobusi. No pūļa atdalījās viena sieviete baltā blūzē, ar saktiņu pie krādziņa, un dusmīgā balsī man skaļi jautāja cik es gribot par šo bērnu. Teicu, ka nekāda nauda man nav vajadzīga. Jutos pazemota par šādu jautājumu cilvēku bara priekšā. Teicu, ka atvedu bērnu, kurš ir ļoti nobijies un Indru nevajag tagad bārt. Teicu to labāko, bet bargā sieviete tomēr palika pie sava, ka es neesot bērnu atdevusi iereibušajam sargam, jo vēloties samaksu par bērna atvešanu. Tas bija ļoti nepatīkami. Tas bija apvainojums pateicības vietā.  Mazā Indra spieda manu plaukstu un klusu čukstēja : “Neatdod mani viņai!”.

  • Vai tā ir tava vecmāmiņa? – es jautāju pieliekusies pie bērna.
  • Jā, ir, – teica Indra un sāka raudāt.

Centos paskaidrot, ka ir jāiet pie vecmāmiņas, ka viss būs labi, ka vilks palika mežā, ka …

Pēc tam es atkratījos no Indras mazās plaukstas un atdevu to vecmāmiņai, kura žēlīgi to pieņēma.

Kāda sieviete no autobusa piezagās man klāt un palūdza adresi. Iedevu. Pēc divām nedēļām Indras vecāki man atsūtīja apsveikumu vārda dienā un pateicību par meitas atrašanu. Tas bija patīkami.

Pasaka beidzās labi.

Taču problēma nav beigusies.

Bērni bēg.

Taču tas jau ir cits jautājums, kāpēc viņi to dara.

 

 

 

 

Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo praktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku nedz naudu.

Ja PSRS laikā cenzūra nelaida pie teikšanas brīvdomātājus, tad tagad uz skatuves kāpj ikviens kas prot maut, dziedāt kā gailis vai domā, ka spēlē teātri. Nebija labi ļaunuma impērijā, nav labi arī šodien.

Kas noticis ar mākslu un kāpēc tā neļaujas pieradināties arī tad, kad robežas ir vaļā un katrs var teikt ko domā?

Jūs teiksiet – ir vajadzīgs kultūras klimats. Vide, kas labvēlīga unikāliem gara ražojumiem. Protams.Taču “klimats” nenozīmē siltumnīcu. To piedāvā modernais laiks arī Latvijai, taču pērļu kā nav tā nav.

Esot vajadzīgi eksperti, kas spēj atrast un saskatīt šīs vērtības, tā nozvejot. Tās pašas, kuras dzimst šodien un ieradīsies pie mums rīt. Ja valstij būšot pietiekošs skaits augstas kvalitātes mākslas ekspertu, tad talantīgie atradīšoties tepat līdzās.

Pagaidām es šādus ekspertus neredzu. Viņu nav. Vajadzētu sākt tos gatavot. Steidzīgi, kāmēr visi mūsu mākslas baudītāji nav nomainījuši Dzntaru koncertzāli ar Dalarnas vai Vīnes skatuvēm.

Kultūras publiskums pie mums mazliet atgādina balagānu, kurā kultūrelites skribenti un korespondenti izveido savu – tikai viņiem vien saprotamu “vērtību skalu”, lai godalgotu “spēlmaņus”, filmētājus, muzikantus vai literātus. Jo pompozāka izskatās balvu pasniegšanas atrakciju, jo apjomīgāka veidojas ilūzija par to, ka māksla pie mums notiek gan…

Diskusijas par komerciālismu kā mākslas slepkavu ir bijušas aktuālas jau sen, sākot no Frankfurtes skolas un beidzot ar Burdjē.

Iebrienot naudas pelnīšanas purvā, mākslinieks, protams, pārdod Dvēseli pūlim un cenšas izpatikt pircējam. Viņš ražo produktu pārdošanai, nevis substanci gara gaismai.

Cilvēki, kas rosās kultūras lauciņā un mēģina mums ko pārdot, nav mākslinieki. Viņi ir komerciāli apdāvināti produktu ražotāji visplašākajam patēriņam. Iesējumā vai no skatuves.

Daniels tikko te Stokhomā uzrakstījis par grāmatām un aģentiem. Par to, ka aģenti atsakās nodalīt literatūru no komerciālajiem tekstiem. Pēc viņa domām komerciālums grāmatu izdošanā pašlaik sit augstāko vilni, jo literārs darbs izdevējiem vairs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs tikai salds un pieprasīts produkts tirgum. Speķa rausis nogurušajam, kas nespēj daudz izlasīt un pārāk smagi iedziļināties. Literatūras lauku pārņem detektīvromāni, pasakas pieaugušām meitenēm un … parastās grāmatas = tulkotā literatūra.

Kas īsti ir literatūra un vai šādu elitistisku produktu kāds šodien Latvijā ir gatavs iegādāties? Ja pat zviedriem ar saviem pārdesmit miljoniem nav pārliecības, ka literatūras mākslai ir jēga pastāvēt, ja surogātliteratūra gūt tik lieliskus eksporta panākumus un var nosegt autentiskās rakstu mākslas ainavu. Bodlērs uzskatīja, ka ikviens mākslas darba komerciāls panākums ir kauns un negods tā radītājam un autoram. Šodien mēs no mākslas pieprasām tieši pretējo – naudu. Daudz naudas.

Vējrādis ir sašķiebies un virkne autoru zvērīgā nopietnībā pat sāk apgalvot, ka latviešu valodā neko profesionālu lielajā mākslā nav iespējams radīt, jo latviskais “tirgus esot par mazu”. Tātad – mazām nācijām īstas mākslas nav un nevar būt? Nabaga flāmu glezniecība…

Pašmāju kultūrelite saskata panākumus tikai “uzvarās ārzemju festivālos” un pašmāju mārketinga akrobātikas zvaigznājā, kas strādā ar “tukšas mucas” paņēmienu un pagaidām viņiem “tur” viss izdodas. Eksperti tikai māj ar galvu un ēd raušus ar dillēm baltvīna pavadījumā.

Vai beidzot nebūtu jāsāk nopietni runāt par dziesmu svētku koncepta eroziju un par to, ka deju svētku atgādina Ziemeļkorejas vai PSRS masu pasākumus? Šie formāti ir gauži novecojuši, pārāk slikti atbilst latviešu dejas būtībai un anulē greznos tautas tērpus līdz armijas karodziņu līmenim.

No protesta formas (šo svētku izpildījumā) nāktos steidzīgi pāriet pie jauna, produktīvā latviešu unikālā mākslas žanra, kuram strauji nepieciešama moderna arēna Zaķu salā ar nosaukumu: “Latviešu dziesmu un deju svētku arēna”.  Ir vajadzīga gigantiska, unikāla, neatkārtojama skatuve, kurā deju un dziesmu svētki tiek apvienoti un jaunā vide veido jaunus šo lielisko svētku izpaudumus. Sovjetistu odu mežs Mežparkā lai paliek pagātnei, kopā ar visu “tautsaimniecības sasnieguma izstādes” anturāžu.

Laiks klauvē. Tas ir jau klāt, taču ekrānā rēgojas kultūrelites aklā seja.

Neko neredzošā seja.

 

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.