Category Archives: Latvija

Žurkas noķeršana jeb nepatīkamais laiks, kurā dzīvojam

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli  TVNet

Ziņa par to, ka Ventspils šefs un oligarhs Aivars Lembergs iekļauts Magņitska sarakstā, mani nepārsteidza. Negaidīta bija vairāku publisko personu –  Latvijas pielīdēju un iztapoņu reakcija uz notiekošo „padomju stilā“. Proti, tēlojot, ka viņi neko nesaprot, kas ir „Magņitska saraksts“, neaptver, kāpēc Ventspils oligarhs un ZZS reālais ideoloģiskais vadītājs tur nokļuvis, un nezina, ko tas nozīmē Latvijai un mums visiem kopumā. Tas nozīmē, ka viņiem bail. Spoks var vēl atgriezties un uzsist ar lineālu pa nagiem. Bailes šādos gadījumos mirst pēdējās.

Viņpus okeānam ASV prezidents Donalds Tramps turpināja publiskus uzbrukumus meitenei, kas ir viņa mazmeitiņas vecumā, taču jau izraudzīta par amerikāņu laikraksta “Time” gada cilvēku. Skaudība ir saprotama lieta, taču nav piedodams, ka sirms kungs apsaukā mazu meiteni, kuras politisko orientāciju neakceptē, un spēj diskutēt vienīgi publiska izsmiekla formā.

Mēs šodien dzīvojam nepatīkamā laikā. Brīdī, kad pagrūti aizvākt no varas svirām necienīgus un nepiemērotus cilvēkus.

Postsovjetistu aiziešana

Latvijas sabiedrība diemžēl nav atbrīvojusies no padomjlaika iedibinātajām naudas un draudzības korupcijas saitēm – amatus un labus darbus joprojām saņemot caur pazīšanās saitēm, bet publiskajā telpā siro „domubiedru grupas“, kas bīda savējos un atspārda „draudzei nepiederīgos“. Šāds stāvoklis nav akceptējams, un to nevar uzskatīt par normālu publisko vidi demokrātiskā valstī.

Brīvā un atvērtā demokrātijā drīkst dzīvot, paust viedokli un tikt cienīti visi. Ieskaitot tos, kas nepieder partijām, draudzēm, sektām basketbola komandām, koriem vai oligarha galmiem. Man šķiet, ka par šo tēmu mūsu publiskajā diskursā vajadzētu runāt daudz plašāk un vairāk, nekā tas tiek darīts līdz šim. Jo liela sabiedrības daļa netic vai nav piedzīvojusi patiesi brīvu garīgo vidi un redzējusi savām acīm savstarpēji labvēlīgu sabiedrību, kurā noteicošais ir personas cilvēciskās īpašības, spējas un prasmes, nevis piederēšana vienai vai otrai ietekmes grupai.

Uzskatu, ka lielas sabiedrības daļas pārliecība, ka visas publiskās telpas ir mafijas grupu kaujas lauki, ka vienmēr „kāds kādam kalpo“ un „pasūta mūziku“, ir izskaidrojums, kāpēc salīdzinoši daudz ļaužu šodien nesaprot „Puzes barona“ ietekmes ierobežošanas fakta svarīgumu. Gandrīz visi saprot, ka „viņš sazagās“ un tāpēc kļuva bagāts (nevis bagāts kļuva ar savu radīto Ikea vai Nokia), taču neizprot lielo melu un lielās zagšanas noziedzības sastāvu. Nespēj salikt kopā „puzli“ par to, kā ietekmīgas, varas un administratīvajā darbā strādājošas personas pieprasa kukuļus. Kā tās iekārto pašas sevi uzņēmumu un valžu siltajos (labi apmaksātajos) sēdekļos un maksā līdējiem „stipendijas“, lai nodrošinātu savās rokās mafijas bosam atbilstošās sviras, kas palīdz saglabāt sev vēlēta amata privilēģijas. Apstāklis, ka mūsu cilvēki netic godīgai, atklātai un taisnīgai sabiedrībai, ir traģisks konstatējums.

Aivara Lemberga non-stop tiesāšanās Latvijā šo skumjo stīgu paspilgtināja un turpināja gandēt publiskās domas ticību taisnīgumam un tiesām mūsu valstī.

Vairums no mums nogura no šī ieilgušā „tiesas cirka“ uz kuras sekvencēm apsūdzētais „uzvārījās“. Labi saprotot, ka civilizētā valstī neviens noziedznieks nevarētu tik bravūrīgi un ciniski dragāt tiesvedības normas, torpedēt izmeklēšanas procesu. To var izdarīt tikai atpalikušā jeb neattīstītā valstī, kur „liek aiz restēm“ pensionāru par maizes kukuļa nozagšanu, bet nevar notiesāt atstādinātu domes priekšsēdētāju papagaiļa kostīmā.

Proti, Lemberga noziegumu izskatīšanas procesa novilcināšana bija ilgstošs un smags pārbaudījums mums visiem un zināmā mērā arī ciešanas visai mūsu sabiedrībai kopumā. Paldies amerikāņiem, ka šis murgs beidzot ir noslēdzies. Konti nobloķēti, Ventspils vadību uzņēmušies Lembergam lojāli cilvēki, bet gaviļnieka sieva FB jau sūdzas par naudas trūkumu. Nav izslēgts, ka bloķētais oligarhs turpinās publiski „mētāties ar viediem atklājumiem” (kā tas tika praktizēts līdz šim), draudēt un pātagot savu troļļu armiju uzbrukumiem sava viedokļa pretiniekiem. Taču kauja ir zaudēta. Nav izslēgts, ka būs jāslēdz pāris mediju, kurus uzturēja Magņitskim nozagtā nauda un mūsu publiskā telpa lēnām attīrīsies no informatīvajiem sārņiem.(1)

Atbrīvojoties no indes taustekļiem politiskajā un sociālajā telpā.

Tagad iznāk, ka mēs varētu lūgt amerikāņus sakārtot arī bērnudārzu skaitu Rīgā, palūgt viņus izmeklēt Rīgas Satiksmes ieņēmumu (iespējamo!) pludināšanu uz partijas Saskaņas kontiem un atrisināt ielīgušo Latvijas veselības aprūpes sistēmas krīzi. Paši to izdarīt nevaram, jo tur saduras mūsu ietekmes grupu intereses.

Visvairāk žēl, protams, Ventspili. Bijušajam pašvaldības monarham pietuvinātie, kas tagad esot pārņēmuši pilsētas vadību, neko izšķirošu paveikt nespēs. Ostas situācija nav apskaužama, ventspilnieku izredzes ieskaitot. Vajadzētu jaunas vēlēšanas. Iespējams, ka Rīgas „post – ušakova krīze”, Ventspils zemestrīce, Dundagas pašvaldības plaši izskanējusī „neglītā izdarīšanās“ ar Kolku u.c. procesi rada priekšnosacījumus jaunām pašvaldību vēlēšanām Latvijā. Iespējams, ka tur ir ko likt amatos kritizēto amatpersonu vietā.

Žurkas noķeršana

Krievijas prezidents Vladimirs Putins savos memuāros vairākkārt ir atsaucies uz hrestomātisku notikumu viņa bērnībā Ļeņingradā. Toreiz esot izdevies noķert negantu žurku, to iedzenot stūrī. Taču pēc tam dzīvnieks meties uzbrukumā pašam vajātājam. No tā viņš guvis mācību, ka žurkas nevajag iedzīt bezizejā. Tās skarbi pretojas un kļūst īpaši bīstamas, ja izeju vairs nav.

Mūsu gadījumā ir darīšana ar līdzīgu situāciju. Naivi iedomāties, ka apsūdzētais atvainosies un palūgs Ārlietu ministram vīzu emigrācijai uz Ziemeļkoreju, Krieviju vai Ķīnu. Izskatās, ka turpināsies roku mētāšana, spalvas lidos pa gaisu un mediji tiks piestūķēti ar izdomātiem stāstiem par „politisku vajāšanu“ un „ASV iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās” (lai gan amerikāņus var kritizēt, ka viņi pārāk vēlu iejaucās Latvijas “iekšējās lietās”, to vajadzēja izdarīt jau 1945. gadā, tad Latvija tagad nebūtu viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm ar lielu postpadomju oligarhu ietekmi ekonomikā un politikā, ar to apdraudot ne tikai veselīgu politisku vidi Latvijā, bet arī  visus mūsu NATO sabiedrotos).

Šos pantiņus par “amerikāņu iejaukšanos” nācās noklausīties auditorijā no krievu studentu puses. Prokremliskajiem  medijiem Aivars Lembergs skaitās cietējs, „labais puisis“, un skaidrs, ka vēl mazāk tur kāds zina, kas tas tāds Magņitskis un kāpēc eksistē viņa saraksts. Taču slazds ir aizcirties. Pieņemot, ka oligarhs ir izmantojis draugus un ģimenes locekļus, lai noslēptu naudu „matracī“, un mūža nogalē dzīvos zaļi, viņš tomēr vairs nevarēs tik brīvi manipulēt ar Latvijas publisko domu, amatiem, budžeta līdzekļiem. Viņam būs jānoiet no skatuves, jo uzvedums beidzot (!) ir beidzies.

Mafiju valsts noriets

Puzes oligarha notveršana „Magņitska saraksta slazdā“ ir ļoti simbolisks process arī daudz plašākā tvērumā. Tas norāda uz vairākiem problēmpunktiem mūsu brīvajā valstī.

Pirmais no tiem ir spiediena grupu izveidotie „astoņkāji“ jeb pašmāju mafijas. Latvijas areālā tie valda nekautrējoties, bravūrīgi un sprauni.  Bīda amatos savējos, dala naudu vienīgi pašniekiem. Tāpēc tagad palīgā jāsauc mūsu Rietumu sabiedrotie – „ārzemju sviras“, kas nostrādā ar slotas efektu ne tikai pret Aivara Lemberga naudu, bet arī pret viņa vadīto mafiju.  Acīmredzot bez sabiedroto palīdzīgās rokas joprojām  paši nespējam savas bandītbankas, laventus un lokālos neliešus „no publiskā pīrāga“ noraut nost. Te jānāk medniekam, kas nošauj vilku un atbrīvo Sarkangalvīti – mūsu valsti.

Taču „Lemberga mafija“ un viņa stipendiāti nav vienīgais ietekmes mafijas grupējums mūsu valstī, kas savtīgi izmanto varas sviras un valsts/pašvaldību līdzekļus savām vajadzībām un interesēm. Pašlaik pie divām būtiskām politiskās varas svirām mūsu valstī ir otra kareivīgā grupējuma jeb tā saucamo „sorosītu“ pārstāvji, kuru reakcija arī lielā mērā izskaidro, kāpēc Magņitska saraksta papildinājumi notiek tieši tagad. Ja šis rīcības akts ir publiskas uzslavas cienīga rīcība, tad liela daļa šā grupējuma aktivitāšu tomēr ir pelnījuši arī kritiku. Ir vēl arī citi grupējumi. Palieku pie pārliecības, ka neviena atvērta, demokrātiska valsts nav pelnījusi „ietekmes grupu“ saglabāšanu politikā un ekonomikā (pēc PSRS modeļa). Tā, kā tas turpinās šobrīd Latvijā. Par šo tēmu ir jārunā plašāk un pelēkie kardināli jānosauc vārdos un uzvārdos, negaidot, kamēr samaitāto paaudzi nomaina jaunā paaudze, kurai mafijas vairs nevajadzēs.

Vecpapa Trampa uzbrukumi Grētai

Tas, ka zviedru vides aktīviste Grēta nepatīk visu veidu diktatoriem, nav nekas jauns. Protams, šī nepatika lielā mērā saistīta ar vides jautājumu risināšanu attiecīgajās valstīs. Grētas rosinātā kritika traucē valdīt un iekasēt naudu mierīgi. Neļauj pabāzt „zem tepiķa“ reālas un bīstamas klimata krīzi izraisošas problēmas.

Kā tad viņi uzbrūk? Ir vairāki bieži izmantoti veidi, kā patriarhālās pasaules vīrieši mēdz “sagraut“ aktīvas sievietes, kas runā pretī viņu interesēm. Parasti sit ar tā saucamo seksa kārti, apgalvojot, ka sieviete ir aktīva un darbīga tāpēc, ka nav „saņēmusi labu seksu“. Šādi (nomainot būtisko ar nebūtisko) līdz šim ir izdevies nepamatoti pazemot daudzas politiski aktīvas sievietes. Šo metodi sauc par „grīdas uzlaušanu“. Kā tad Tramps cenšas „uzlauzt grīdu“ mazajai Grētai? Viņš apgalvo, ka meiteni interesē vides aizsardzības jautājumi tikai tāpēc, ka viņa ir savā raksturā agresīva. Ja būtu mierīgāka, tad daba un meži viņu neinteresētu. Vai tā ir? Protams, nav. Būtībā visi šie izteikumi nekādā mērā nav saistīti ar onkuļa Trampa bažām par Grētas raksturu, bet gan ir uzmanības novēršanas manevrs. Baltā nama administrācija ir nolēmusi izstāties no starptautiskās vienošanās vides aizsardzības jautājumos jeb no tā saucamā Parīzes līguma. Saprotams, ka visādi klimata aktīvisti šādā kontekstā ir apkarojami subjekti. Vēl košāks ir Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaro publiskais uzbrēciens Gretai, nosaucot viņu par „izlutinātu sīko“.  Viņš aktīvi cīnās pret jebkādu vides aktīvistu darbu, pat apvainojot aktieri di Kaprio aizvadītās vasaras Amazones mežu aizdedzināšanas iniciatīvās. Kā uz šiem uzbraucieniem reaģē Grēta? Mierīgi. Kā jau 2019. gada populārākā persona.

Latvijai un tās sabiedrotajiem  ir izdevies viens būtisks solis ceļā uz demokrātijas nostiprināšanu mūsu mazajā valstī – ierobežot vienas, konkrētas demokrātiju un sabiedroto interešu apdraudošas personas ietekmi. Diemžēl līdzīgas problēmas ir arī mūsu sabiedrotajiem ar viņu bēdīgi slaveno prezidentu, kas savu varu bieži neizmanto visu amerikāņu interesēs. Tomēr  patiesi brīvas  demokrātiskas iekārtas ir labas ar to, ka tautas pašas var lemt, kas būs to vadītāji. Neļaujot naudīgiem kungiem pievākt politisko varu savu privāto interešu aizstāvībai. Mēs arī varam attīrīt savu zemi no savtīgiem, alkatīgiem cilvēkiem, kuri raušas pie varas svirām. Ar vai bez amerikāņu līdzdalības, tas vairs nav svarīgi. Galvenais, ka šie procesi notiek un turpināsies.

(1) Magnitsky Act jeb „Magņitskim nozagtā nauda“ nozīmē līdzekļus, kas iegūti korupcijas ceļa. Tas ir simbolisks izteikums un nemaina lietas būtību. 

Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Komunikācijas problēmas hiperteksta apstākļos. Aptauja par lasīšanas ieradumiem

Posted on by
Atbildēt

 

 

 

 

 

 

 

By Andreariverac – Own work, CC BY-SA 3.0, Link

Teksts vienmēr kaut ko pavēsta. Tā var būt informācija, viedoklis, sajūtas vai konstruktīvs ieteikums. Liela nozīme ir tam kā vēstījums tiek realizēts. Proti, vai pateikts ir pietiekoši skaidri un saprotami. Komunikācijas pētījumi konstatējuši vairākas izklāsta formas, kas sasniedz savu mērķi. Panāk, lai uzrunātais cilvēks saprot ko viņam grib pateikt. Ir noskaidrotas arī barjeras un trokšņi, kas traucē uztvert ziņojumu. 

Pašlaik daudz lasām ekrānā, kas piedāvā jaunu pieraksta formu ar nosaukumu hiperteksts, kuru sāka aprakstīt jau 1960. gadā (Nelson, 1981). Aktīvai lietošanai to sāka izmantot tikai trīsdesmit gadus vēlāk (Landow 2006) un tagad šāds pieraksts ir jau mūsu komunikatīvā ikdiena. Uz jaunā pieraksta bāzes ir izveidojusies specifiska proza, dzeja, žurnālistika un salīdzinoši jauni ekrāna mākslas veidi. Šajā pētījumā centīsimies noskaidrot hiperteksta izmantojuma ieradumus latviešu lasītāju vidū un noskaidrot kā ekrāns izmainījis mūsu lasīšanas rutīnas.

Būtu lieliski, ja daudzi un dažāda vecuma lasītāji piedalītos šajā aptaujā.

Iespējams, ka „digitālie jaunieši“ (tie, kas uzauguši ar ekrānu, nevis grāmatu rokās) šodien lasa citādi nekā viņu vecāki. Var gadīties, ka „papīra grāmatu paaudze“ lasa un saprot vienlīdz labi parasto tekstu uz papīra un arī hipertekstu internetā. Nav izslēgts, ka hipersaites (šķērsatsauces) palīdz un bagātina lasīšanas rezultātā iegūto informāciju. Taču nav izslēgts, ka tās traucē un bremzē lasīšanas procesu. To visu mēs vēlētos uzzināt no šīs aptaujas rezultāta.

Tāpēc piedāvājam aptauju:

www.visidati.lv/aptauja/1487728570/

Atliek piebilst, ka studenti saņems instrukcijas un palīgmateriālu auditorijā. Pārējiem aptaujas dalībniekiem mums jāatvainojas par to, ka sekojošais teksts aptaujā „iegāja“ bez hipersaitēm (iekrāsotajiem vārdiem/šķērsatsaucēm).

Tātad nr 16. būtu jāizskatās šādi:

Izlasiet šo pasakas tekstu:

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilni, un tāpēc noliekušies uz zemi. Gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums. Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

“Vai tev kauna nav,” tā kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies sevi aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani!

Pateicamies visiem, kas veltīs savu laiku šai aptaujai!

Liels paldies!

 

 

 

Kā uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Saražot masu patēriņa preci ir modē. Jo vairāk pirks – jo labāk. Agrāk tā nebija. Šarls Bodlērs (kādā no savām vēstulēm) atzīst, ka atzinība un masu tirāžas esot teksta satura sekluma liecinieks. Pieprasītie un visvairāk pirktie autoru darbi 100% esot tikai un vienīgi sēnalu literatūra. Rakstniekam par to esot jākaunas. Jāuztraucas, ja viņa darbus daudz pērk. Tas nozīmējot, ka autors izpatīk esošajai publikas gaumei un ražojot mākslas brāķi. Īsts mākslinieks strādājot nākamajām paaudzēm un nekad savā laikā netiekot atzīts. Iespējams, ka franču dzejniekam ir taisnība.

Nav izslēgts, ka tā patiešām arī ir. Īsta māksla nekad nav bijusi biznesa mašīna tās radītājam. Protams, teksta literāro kvalitāti nenosaka metiena lielums. Jo lielāka tirāža avīzei, jo zemāks ir tās satura kvalitātes līmenis. Vai arī uz grāmatām var attiecināt to pašu? Literatūras kritiķi laikam atbalstīs šo domu. Masveidā pārdota grāmata ir labs bizness autoram un izdevējam, bet tas nenozīmē, ka tāpēc tā piedāvā vērtīgu tekstu. Tirgus nav kvalitātes garants, un grāmatu izdevēji nav vērtīgas literatūras ražotāji. Viņi vēlas nopelnīt un viss. Taču šodien grib visi – gan autori, gan izdevēji. Tāpēc grāmatas, kuras pārdod milzīgos metienos, braši un nekautrīgi nostājas priekšā tekstiem, kurus lasīs nākamās paaudzes. Tātad pastāv neatbilstība starp labu un kvalitatīvu literatūru un plaši pārdotu grāmatu? Iespējams, taču šodien visus interesē, kā uzrakstīt grāmatu, kuru gandrīz visi būs gatavi nopirkt. Vienkārši tāpēc, ka bez peļņas neesot uzvaras.

Kā šīs grāmatas ir rakstītas?

Kā jāraksta grāmata, kuru pirks visi? Tas tiek noskaidrots pat zinātniski. Ar digitālu instrumentu palīdzību tiek salīdzināti 500 visplašāk pārdotie romāni ar 1000 citiem, mazāk pārdotiem darbiem. Mērķis – atrast veiksmīga naratīva algoritmu. Pētījuma rezultāts lieliski aprakstīts grāmatā ”The bestseller code” jeb bestsellera (vislabāk pārdotās grāmatas) kods.

Kas tika atklāts? Kāda ir paraugrecepte tekstam, par kuru maksās visi izdevēji?

Pirmais, kas vieno šos plaši pārdotos rakstnieku darbus, esot fakts, ka lielākajai daļai no viņiem izdevniecības nav pieņēmušas izdošanai grāmatu manuskriptus pirmajā piegājienā. Tie atdoti autoram atpakaļ kā neveiksmīgi vai slikti uzrakstīti. Vairākkārt. Labi piemēri šajā gadījumā ir Astrīda Lindgrēna (Astrid Lindgren), Stīvens Kings (Stephen King), Dž, K. Roulinga (J K Rowling), Stīgs Lārsons (Stieg Larsson) u.c. Šo sarakstu var pagarināt ar vēl daudziem, kas šodien kļuvuši par ļoti populāriem autoriem. Tas liecina, ka izdevniecības nespēj saskatīt lielu autoru brīdī, kad tas parādās uz sliekšņa pirmo reizi. Kāpēc tā notiek? Izdevniecību personālam būtu jābūt ar „trenētu aci“ un uzreiz jāpamana uzlecošās zvaigznes. Taču tā nenotiek. Pētījuma autori domā, ka noteicošie ļaudis izdevniecībā vienmēr nodarbojas ar minēšanu, vai konkrētais darbs nesīs peļņu vai ne. Proti, tiek meklēts darbs, kuru uzreiz var intensīvi pārdot, jeb, precīzāk sakot, grāmata, kuru visi pirks. Izdevējam ir 100% skaidrs, ka jāmeklē un jāatrod labi pārdodams darbs, taču neviens skaidri un gaiši nevar pateikt, kā šāds bestsellers izskatās. Šodien starptautiskajā grāmatu tirgū meklē bestsellerus dažādās valodās, lai nekavējoties pieslēgtu PR akcijas un panāktu gigantiskas tirāžas tirgū.

Pārbaudītās kārtis

Tieši tāpat kā kino industrijā, arī šeit labi darbojas pārbaudītas lietas. Droša esot agrāk labi pārdotu autoru darbu atkārtota izdošana. Vēl labāk – populāra autora piesaistīšana magnētiskām idejām. Pazīstama autora vārds tiek uzskatīts pat visdrošāko kārti. Ja reiz pirka agrāk, tad pirks arī rīt. Lasītāji vēloties lasīt sev zināmu un pazīstamu autoru grāmatas. Ja grāmatas ir jau lasītas vai autora vārds pazīstams, tad pērkot atkal visu, kas jauns. Jau pazīstami un populāri autori esot galvenā biznesa investīcija. Kāpēc tā? Ja reiz iepriekš grāmatas bijušas labas, tad var pieļaut, ka jaunās grāmatas, kuras rakstījis tas pats autors, arī būs labas un publika tās pirks. Tiktāl nekā jauna? Jauns paņēmiens šajā jomā ir panākt, ka populāra romāna autors turpina notikumus savā nākamajā grāmatā. Lai zinātnieks turpina analīzi tālāk. Tātad iesāktais populārais romāns tiek turpināts nākamajās grāmatās kā filmu sērijas. Pieļaujot, ka lasītājiem būs interese uzzināt, kas tālāk notiek ar iecienītajiem literārajiem varoņiem jaunajā grāmatā. Kā attīstās tālāk iesāktā problēma zinātniski populārā grāmatā.

Vēl viens pabaudīts paņēmiens esot izraudzīties pieprasītu un iecienītu žanru. Ja lasītāji jau iecienījuši noteiktu žanru (piemēram, detektīvromānus), kas uzrunā plašas lasītāju grupas, tad ir vērts ekspluatēt šo žanru tālāk. Piemēram, pēc E. L. Džeimsas (E L James) “Piecdesmit nokrāsu“ triloģijas (2011–2012) iznākšanas pēkšņi kļuva populāri tieši erotiskie romāni. Tos sāka rakstīt dažādās valstīs, un tie piepildīja savu izdevniecību kases. Taču kopēšana un atkārtošana nav unikāla un produktīva panākumu atslēga. Kas izdodas vienam autoram, var neiznākt otram. Tāpēc autori nenogurstoši tupina meklēt universālo panākumu atslēgu. Jau pieminētajā grāmatā (Jodie Archers, Matthew L Jockers: ”The bestseller code: Anatomy of the blockbuster novel”, St Martin’s Press) ar šo arī nodarbojas. Meklē formulu.

Šī grāmata ir interesanta lasāmviela. Protams, paši autori slavē sevi un apgalvo, ka ir atraduši veiksmes atslēgu, taču piekrist šim apgalvojumam tomēr nevar. Neraugoties uz to, ka liela sabiedrības daļa svēti tic mākslīgajam intelektam un domā, ka arī radošais darbs ir formulējams formulās un vienādojumos. Taču viņu veiktā analīze ir mūsu uzmanības vērta. Tajā mēģināts noskaidrot, kā atšķiras parasts teksts no populāra teksta. Autori pat nonāk pie maģiskā atšifrējuma ar nosaukumu algoritms. Taču pirms tam par pieeju. Viņu pieeja veiksmes formulai būtiski atšķiras no grāmatu izdevēju metodēm.

Izdevniecības mēdz nodalīt trīs galvenos darbības virzienus, kas mijiedarbībā panāk „sniega pikas efektu“ un rada priekšnosacījumus plaši pārdotas grāmatas panākumiem. Pirmais – manuskripta mākslinieciskā vērtībā. Grāmatai jābūt labi uzrakstītai noteiktā žanrā, ar mērķi aktīvi ieinteresēt kādu no lielajām lasītāju grupām. Nākamais faktors ir grāmatu tirgus struktūra. Izdevniecībām ir izdevīgāk ļoti daudz pārdot tieši vienu grāmatu, nevis vairākas puslīdz labas grāmatas vienlaicīgi. Tāpēc plānotos bestsellerus plaši iepriekš reklamē mārketinga kampaņās un izstāda grāmatu veikalos. Trešais ir psiholoģiskais faktors – lasītājs vēlas lasīt to, ko lasa pārējie. Tātad grāmatas, kas ir jau populāras, kļūst vēl populārākas tikai tad, ja jau ir populāras.

Ar ko šī tradicionālā pieeja atšķiras no Arčera un Jokera atklātā? Viņi pievēršas tikai un vienīgi pirmajam faktoram – tātad manuskripta literārajai vērtībai. Tas nozīmē, ka ”The best seller code” nav grāmata, kurā tiek pamācīts, kā autoram uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi. Nē, tie nav kursi, bet gan uzskaitījums, kas sistematizē pazīmes, kuras palīdz atšķirt panākumiem bagātu manuskriptu no viduvējiem tekstiem.

Analīzes pamatā ir 500 daiļliterāro darbu, kas savulaik tikuši iekļauti avīzes New York Times visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā. Šo veiksmīgo tekstu īpatnības tiek salīdzinātas ar mazāk veiksmīgām grāmatām. Tātad ar datorprogrammu palīdzību mēģināts noskaidrot, ar ko labs teksts atšķiras no viduvēja teksta. Respektīvi, analizējot teksta kvalitāti, viņi mēģina noskaidrot atšķirības teksta veidošanas principos, kas raksturīgas populāriem (tirgū pieprasītiem) un nepopulāriem (slikti pārdotiem) tekstiem.

Ar ko šie teksti atšķiras?

Līdz šim mēs nemēdzām identificēt labu literatūru ar labi pārdotu literatūru. To nevajadzētu aizmirst arī šajā gadījumā. Jo plaši pārdota grāmata var arī nebūt literāra vērtība. Taču abi autori nepievēršas tekstu kvalitātei tā, kā to dara literatūras zinātnieki. Viņus interesē tikai un vienīgi rakstīšanas tehnika, kas nodrošina visplašāko attiecīgā literārā sacerējuma pārdošanu.

Literatūras kritiķis Džons Saterlands (John Sutherland) savulaik bestselleru jeb plaši pārdotu grāmatu ļoti lakoniski formulēja šādi: „Tā ir grāmata, kuru var labi pārdot, un viss.“ Turpretī Arčers un Jokers domā citādi. Pēc viņu domām, pārdotākajām grāmatām ir zināmas iezīmes, kas tās atšķir no pārējās lasāmvielas. Tās esot šādas: a) emocionāls uzlādējums (pozitīvs vai negatīvs); b) tiek izmantotas visas septiņas intrigu struktūras. Reizēm tās seko cita citai visos bestselleros vienādi, pat identiski. Tā, kā to var novērot E. L. Džeimsas „Greja piecdesmit nokrāsu“ triloģijā vai Dena Brauna „Da Vinči kodā“.

Nākamais aspekts ir tēmu modelēšana jeb pašlaik tik populārais topic modelling. Te tiek izmantotas matemātiskas metodes un analizēts, cik bieži noteikta „tēma“ parādās sižetā un kāds ir tās attīstības ceļš. Man personīgi nav pieņemams šāds matemātisko metožu izmantojums literāru tekstu analīzē, taču tas eksistē. Tāpēc tiem, kam šāda pieeja šķiet produktīva, iespējams, noderēs to izstudēt, lai sāktu konstruēt savu bestselleru, izmantojot piedāvāto algoritmu.

Tēmu izvēlē pirmajā vietā esot mājas dzīve un ģimene (Danielle Steel, domestic life) un juridiskie strīdi, konflikti (John Grisham, lawyers and the law). Tātad, ja tekstā tiek izmantoti šie areāli, tad pastāvot iespēja izveidot ļoti populāru darbu.

Nākamais „atklājums“ ir atziņa, ka ļoti populāros literāros darbos ir salīdzinoši mazāk tēmu. Tie nav komplicēti un pārāk sarežģīti izklāstā. Komerciāli veiksmīgs naratīvs pievēršas mazāk jomām, tēmām un varoņiem nekā parastajās – slikti pārdotajās grāmatās. Tātad – populārajās grāmatās ir mazāk kompleksi, samezgloti sižeti. Savā būtībā tās ir vienkāršākas arī savā struktūrā.

Kas tad ir pats galvenais? Autoriem šķiet, ka visu populāru un iecienītu literāro darbu pamatā ir ir ikdienas dzīve: darbs, mājas, ģimene, attiecību problēmas, slimības utt. Tātad – lasītājs vislabāk vēlas lasīt par tēmām, kuras piedzīvo pats. Savā ikdienā.

Vai šie atklājumi būtu autoriem jāņem vērā?

Grūti izlemt. Man personīgi šie atklājumi šķiet vairāk kuriozi nekā vērā ņemami. Taču sava daļa patiesības tajos, iespējams, ir. Aktuālā grāmata (”The bestseller code”) demonstrē gan labo, gan triviālo un vulgāro, kuru šodien mums piedāvā jaunā pētniecības joma digital humaniora. Tekstu datoranalīze ir pazīstama lieta, taču tā nespēj uztver naratīva kvalitatīvos aspektus, kurus redz un sajūt tikai cilvēka acs. Tieši tāpat kā mašīntulkojums nekad neaizstās prasmīga tulkotāja tekstu. Protams, abi autori paši sev „ceļ asti“ un slavina savu atklājumu unikalitāti, pielīdzinot to Kolumba atklātās Amerikas neatkārtojamībai.

Taču nav izslēgts, ka daži no atklātajiem paņēmieniem jaunajiem autoriem palīdzēs kļūt bagātiem pašiem un izpalīdzēt ar finanšu plūsmu arī mūsu izdevējiem.

Laiks rādīs, vai tā notiks. Iesaku izlasīt un pie viena padomāt par Šarla Bodlēra secinājumiem.

 

%d bloggers like this: