Tag Archives: Rīga

Cukursaldie ceļi, sāļās akas un sārņu brīdinājums gaisā

Posted on by
5

Speciāli TVNET

Izskatās, ka vides jautājumi mūsu caurmēra “kalniņu” vai „ozoliņu“ neinteresē. Lai ar to nodarbojas bagāto valstu pārtikušie iedzīvotāji, kuriem visa kā pietiek un problēmu nav. Mēs pelnīsim naudu „dienišķajai desai“, ignorējot piesārņojumus, jo tā ir ērtāk. Kam mums vide, ja bez tās ir vieglāk gan rallijiem, gan braucējiem? Galvaspilsētā joprojām nav ērtas sabiedriskā transporta sistēmas, lai kāptu ārā no automašīnas pie Juglas tilta. Šķērsojot pilsētas robežu, piemēram, no Vidzemes puses, nekur nevar atstāt automašīnu, lai pēc tam pārsēstos ērtā, patīkamā, siltā, sausā metro vai ātrgaitas tramvaja vagonā uz centru. Tad neatliek nekas citā kā triekties iekšā Rīgā pašam ar savu braucamo un indēt gaisu ar izplūdes gāzēm. Lai maznodrošinātie: sievietes un bērni brauc ar tramvaju, kamēr riktīgie: džeki, čaļi, fidas un džudes stūrē paši savos siltajos salonos un nemaz nezina cik maksā tramvaja biļete Ušaka bomžu vagonā. Lai centra iedzīvotāji guļ un pārvietojas ar saviem skābekļa baloniem uz muguras un maskām uz deguna. Tādu gaisu elpojot piesārņotajā Rīgā, daudz laika viņiem vairs nav atlicis. Tas mūs pārējos neinteresē. Nezinot ir vieglāk, ērtāk dzīvot: gan pašam, gan „sašam“, gan Rīgas ģenerālim Ušakovam no Mežaparka. Vairumam Rīgas centra gaisa kvalitāte šķiet sekundāra lieta. Taču tiem, kas brien pa sāļā sniega putru, elpo enerģiski un cenšas nesalauzt rokas vai kājas, aina izskatās pavisam citādi.

Dzelkšņu galošas

Pēdējo nedēļu laikā paziņas un draugi ir salauzuši rokas, krītot uz slidenajām ietvēm. Viens novēlās pie Saktas, otrs nožāvās pie Bērnu pasaules. Vietām ietves ir nošķūrētas un dāsni sālītas, bet citur rokas un kājas pa gaisu un Duntes ielas slimnīcas uzliktais ģipsis pabeidz „lidojumu“ kā fināla akords. Rezultātā ir jāsāk domā kā Rīgā iespējams pārvietoties pa ietvēm, nesalaužot kaulus. Depo var iegādāties dzelkšņu „galošas“. Tauta arī liek tās lietā, uzvarot leduskalniņus uz Krišjāņa Barona ielas un pieskrapšķinot trolejbusus un veikalus.

Ietves mēdz būt slidenas. Katru gadu Ziemeļeiropas pilsētās tūkstošiem cilvēku piedzīvo traumas, kas samērā dārgi izmaksā veselības aprūpes sistēmai. „Vispār mēs nemēdzam domāt par gājējiem. Visa uzmanība parasti ir uz braucējiem. Viņu slīdēšanas novēršanai. Gājēji, lai paši tiek galā”, – konstatē Ceļu drošības analīzes, biomehānikas un traumu novēršanas projektu vadītāja Anna Karlsona, Chalmers tehniskajā universitātē. Viņa novērojusi, ka šajā zonā upuri ir galvenokārt sievietes un sirmgalvji. Ja ceļu segums nav paredzēts sala apstākļiem, tad slīdēšana esot neizbēgama. Bruģakmeņi, akmens plāksnes, pāreju marķējumi sala apstākļos pārvēršas slidotavās. Annai šķiet, ka beidzot būtu jāsāk samierināties, ka ziema un sals ir norma, nevis ārkārtas apstākļi. Tāpēc ietves jāpārbūvē tā, lai pārvietošanās arī pa ziemu būtu iespējama bez traumu riska. Jau sen pastāv projekts veidot apsildāmas ietves. Ir veikti eksperimenti, kas apstiprina silto ietvju priekšrocības. Tur neslīd zābaki, gājēji nekrīt un traumu nav. Annai liekas, ka šiem jautājumiem nākotnē jāpievērš daudz lielāk vērība nekā tas darīts līdz šim. “Diemžēl gājēju drošība ziemā nekur nav bijusi pirmās nozīmes problēma. Arhitektus šī lieta vispār neinteresē. Viņu zināšanas par izmantotā materiāla slīdēšanas efektiem ir niecīgas. Vienmēr vispirms tiek domāts „kā tas izskatīsies“ un tikai pēc tam “vai šis segums būs drošs ziemas apstākļos“- secina Anna.

Brauktuves iesālīšana

Illustrerad Vetenskap

Katru ziemu uz ceļiem un ietvēm tiek izkaisīts tūkstošiem tonnu sāls. Lai samazinātu slīdēšanu un novērstu avāriju risku. Taču baltie kristāli neiztvaiko un paši neiznīcinās. Sāls saēd apavus, panāk automašīnu koroziju, traumē suņus, kaķus, kokus un augus. Ja sāli nelietosim, tad slīdēs braucamie un avāriju būs nesalīdzināmi vairāk. Pētījumi rāda, ka neizmantojot sāli, satiksmes negadījumu būtu pat par 60% vairāk. Neieskaitot zaudējumus, kurus izraisītu šo kolīziju sekas. Taču tagad atklājies, ka sāls kaisīšana izraisa arī citus ilglaicīgākus negatīvos efektus. Ziemā kaisītā sāls ir jau paguvusi nonākt gruntsūdeņos un radīt tur ļoti nopietnas dzeramā ūdens kvalitātes problēmas. Ziemeļeiropas lielo maģistrālo ceļu tuvumā sāls saturs gruntsūdeņos kopš 1960. gada ir pieaudzis par 800%.Vēl sliktāks stāvoklis ir Eiropas nozīmes maģistrālo ceļu tuvumā.

Norma ir 4 – 5 miligrami sāls uz 100 g dzeramā ūdens. Diemžēl šobrīd novērojams straujš  sāls piesārņojuma kāpums dziļurbumos. Dažviet maģistrālo ceļu tuvumā akās pat līdz 360 mg. Šie novērojums neattiecas uz dziļurbumiem, kas iesniedzas dabīgā sālsūdens krājumos vai parādās tuvu jūrai, kur mēdz būt jūras ūdens piekļuve.

Pagaidām nav noskaidroti ceļu sāls traumēto dzeramā ūdens apjomi. Taču pirmie mērījumi Skandināvijā rāda, ka aku ūdens kvalitātes līmenis ir tālu no vēlamā. Tika mērīta dzeramā ūdens kvalitāte 110 akās, kas atradās apmēram 100 m attālumā no brauktuvēm. Noskaidrojās, ka 22 akās sāls daudzums bija 20 reižu lielāks, nekā norma, 22 akās – 15 reižu lielāks, 66 akās – 10 reizes lielāks nekā drīkstētu būt.

 Cukurs sāls vietā

No sāls vajadzētu atteikties, taču ko izmantot NaCl vietā? Kaisīt uz ielas un ietvēm cukuru? Jā, šāda metode ir jau izmēģināta. Pierādījies, ka šādi var samazināt rūsas uzbrukumus automašīnām, cirtienus pa mūsu apaviem, kaķu suņu ķepām un koku saknēm. Ir noskaidrojies, ka sāls un cukura maisījums ilgāk noturas uz ceļa un izžūst salīdzinoši ātrāk nekā sālsūdens un kalpo labi. Taču, industriālais cukurs maksā dārgāk nekā sāls un dzīvniekiem arī garšo saldinātie ceļi. Lai aizbaidītu no cukurotas šosejā aļņus, kāds pētnieks ieteica pievienot cukuram egļu mizu pulveri, jo šī smarža un garša aļņiem un citiem meža zvēriem nepatīkot. Diemžēl cīnoties ar cukuru vai cukura maisījumiem pret ledu un sniegu, var nākties par to dārgāk maksāt. Taču izslēgts tas nav. Šo metodi ir pārbaudījuši un plašāk praktizē, piemēram, Gotlandē.

Bieži mēs lietojam arī smilti. Taču to aizpūš vējš un izsvaida transporta līdzekļi, kas nobrauc pirmie. Ir pierādījies, ka intensīvas satiksmes apstākļos, smilšu izbēršana aizkavē slīdēšanu uz brauktuves apmēram 30 minūtes. Uz gājēju ietvēm šī metode palīdz ilgāk.

Vai ir vēl kāda videi labvēlīgāka metode? Jā, ir kalcija, magnija acetāts CMA, taču maksā 20 reižu dārgāk nekā sāls.

Pētījumu šajā virzienā turpinās, jo arī sāls nav universāls ierocis pret ledu un slīdēšanu. Pie -6 -10 grādiem viss notiek, bet ja termometra stabiņš noslīd zemāk, sālīšana var panākt pretēju efektu. Ļoti stiprā salā slīd mazāk. Taču līdzko parādās sniegs vai lietus, tā sāls var palīdzēt pret slīdēšanu. Ziemā katrā automašīnā būtu jābūt sniega lāpstai un maisiņam ar smiltīm. Katram gadījumam.

Tīrās automašīnas

Ja vēlamies tīru gaisu arī pilsētā, tad jau tagad jāpāriet uz videi labvēlīgākiem braucamajiem. Vispirms iegādājoties labāku degvielas kokteili : biodegviela + dīzeļdegviela (21%) + benzīns (4,2%). Biodegvielas iegāde pagaidām ir dārga lieta. Piemēram, palmu eļļas ieguve runā pretī vides aizsardzības loģikai – lai iegūtu šo eļļu tiek izzāģēti meži. Kā degviela piesārņo gaisu, kuru elpojam visi? Tas notiek šādi:

Izplūdes gāzes CO2 gr/km 2017/2016

Benzīns (95)                       240

Dīzeļdegviela                     160

E85                                    121

Biodīzelis                            90

Autogāze                            70

Sint./dīzeļdegviela                25

Elektrība                              10

Protams, ka šie nav vienīgie pilsētas gaisa piesārņojuma rādītāji. Ir arī vēl citi. Taču šai tēmai, tad jāatvēl nākamais raksts.

 

Tīrs gaiss pilsētā?
Tas nozīmē, ka galvenie virzieni ir skaidri: automašīnām jāatrod jauna pārtika; jāiekārto ērta pārsēšanās no automašīnas uz sabiedrisko transportu; jāuzlabo sabiedriskā transporta servisa kvalitāte; jāatklāj videi labvēlīgs sāls aizstājējs un jāizbūvē elektriski apsildāmas ietves. Tad veselīgi elpot varēsim arī pilsētas centrā un dzelkšņu galošas neviens nepirks.

Vai mēs dodamies šajā virzienā?

Notikums autobusā, pirms Skrundas

Posted on by
Atbildēt

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vakars bija tumšs, drēgns un saskābis. Lipīgais gaiss ķerstījās gar pasažieru apkaklēm un līda aiz šallēm, sagandējot atlikušo komforta sajūtu. Iecirtāmies vējā un mēģinājām nedrebināties pēc katras brāzmas. Būvmateriālu veidojums, kas tēloja autoostas piestātni, patvērumu nepiedāvāja, jo bija izplēties virs galvas, gar sāniem pēc sev saprotamas loģikas. Kāds par šo bija saņēmis honorāru un arhitektūras prēmijas, taču satura šim caurvēja gaitenim nebija. Pēc piecām minūtēm Rīgas ekspresim bija jāatver durvis uz siltumu un miegu salonā. Trīs stundu garumā. Visi to zināja, tāpēc gaidījām, mīņājoties uz vietas.

Šoferis atgriezās ar papīru rokās. Vispirms atvēra bagāžas „plaukta“ ārdurvis, kur īru sēņu lasītāji sabīdīja savu ekonomisko migranta bagāžu un pēc tam pasažieri ar biļetēm lēni, kā pīles, peldēja iekšā situma salā ar nosaukumu ekspresis Liepāja- Rīga, plkst.17.45.

Parādīju biļeti, apsēdos trešajā vietā. Man garām (pa kreisi) turpināja plūst vienmuļa, anonīmu pasažieru rinda, kas žigli iekārtojās mīkstajos krēslos un ieslēdza sev miega režīmu. Rudens dūmaka jau sen bija aprijusi visu pēcpusdienu. Cilvēku sejas nebija saskatāmas un tas nozīmēja, ka kaut kur pavisam tuvu ir sveču laiks.

Salona durvis joprojām bija vaļā. Klusuma nopūta ieklepojās pāris minūšu garumā un to pārtrauca kusla soprāna balss:

  • Šoferīt! Paņem aboļu groziņu mazbērniem Rīgā!-
  • Tūliņ?-
  • Tepatās ir.-
  • Vai sagaidīs?
  • Sagaidīs, sagaidīs. Deviņos.
  • Deviņos desmit.
  • Labi, deviņos un desmit.
  • Liksim bagāžā, – teica šoferis. Nopūtās un izkāpa.

Šajā brīdī sākās dīvainais notikums.

Brīdī, kad šoferis nozuda kopā ar “āboļu vecmāmiņu“, no stūra tumsiņas strauji atrāvās drukns vīrieša stāvs. Zibenīgi, ar līdakas lēcienu, tas ienira autobusa salonā un, ar dzērājam neraksturīgu veiklību, saritinājās piektajā sēdvietā pie loga. Tumsiņā vaibstus saskatīt nebija iespējams, taču smaka izplatījās nekavējoties, diži, uz visām pusēm. Bleķa burka, kuru skalinādams vīrišķis ierāva trokšņainus klunkšķus, pievienoja dvingas cirkulārajām kustībām metāliskus skaņu efektus.

Šoferis atgriezās. Aizvēra durvis un lielais autobuss, gāzelēdamies, kā labi paēdusi govs, devās ārā no vēju pilsētas pa tramvaja ceļu.

Pie Grobiņas smirdošais zaķis sāka atraugāties un pie Durbes žagoties. Neatstāja sajūta, ka būs slikti. Sāks vemt, vajadzēs apstāties un kur nu vēl biļešu kontrolieru šovs, kas giljotinēs šoferi par bezbiļetnieka atklāšanu salonā. Tas viss vēl tikai būs. Taču pagaidām autobuss ripoja un salonu savā tvērienā aizvien noteiktāk pārņēma skāba dzērāja smaka. Klusa mūzika un kašmira šalle uz deguna nomierināja. Pamodos no dunkas sānos.

  • Vai Skrunda jau bija?, – prasīja smaka. Tuvu pie sejas, tumsā.
  • Kas? – prasīju un pamodos. Dzērājzaķis sēdēja man cieši līdzās un atkal ierāva klunkšķi no skārdenes.
  • Bija jau Skrunda? – viņš neatkāpās.
  • Nezinu! Vācies prom! –
  • Labi, labi! – smirdīgais ņurdēja un devās taisni uz priekšu. Pie šofera. Pielecās un mēģināja apsēsties šofera vietā.
  • Dulls esi, vai ? – nošņācās šoferis un mēģināja apvienot stūrēšanu ar uzbrucēja savaldīšanu.
  • Gribu Skrundu!-
  • Tūliņ būs! –
  • Aiz rūts aizjoņoja melni burti: „Skrunda“ un, autobusam strauji samazinot ātrumu, zaķis novēlās uz kāpnēm, saplīstot šķembās, bez skaņas. Tur apakšā viņš tagad omulīgi krekstēja, krukstēja un žagojas līdz brīdim, kad autobuss apstājās un durvis atvērās uz piķmelnu nakti, kurā puisietis ielēca neticamā ātrumā, kā sienāzis tumsā. Vienā rāvienā, kopā ar visu savu skārdeni. Neciešamo smaku atstājot pie mums.
  • Autobuss stāvēs tikai trīs minūtes! – sauca šoferis pakaļ bēdzējam tumsā.
  • Viņš nenāks atpakaļ, – iemaisījos.
  • Kāpēc nē?
  • Tāpēc, ka ir zaķis, – teicu un mēģināju saskatīt bēdzēju tumsā.
  • Kurzemē bezbiļetnieki reti gadās…
  • Citur biežāk?
  • Jā, Latgalē biežāk.
  • Tiešām?
  • Jā, ap Preiļiem.
  • Vidzemē arī gadās?
  • Nē, reti, – nopūtās šoferis un aizvēra durvis. Gribēju pavaicāt arī par bezbiļetnieku biežumu Zemgalē, bet miega autobuss bija jau uzsācis savu gaitu uz Saldu un cītīgi ripoja pāri Ventai.
  • Vai Jūs viņu pamanījāt?
  • Jā, iekāpjot.
  • Kurā brīdī?
  • Kad krāmējāties ar „ābolu omīti“.
  • Nebiju pie durvīm.
  • Nebijāt, jo puisis bija profesionālis.
  • Riktīgs zaķis?
  • Žigls
  • Tādi gadās. Šito viņi prot.
  • Ja iekāptu soda vienība, tad es Jūs aizstāvētu.
  • Kontrolieri?
  • Jā
  • Paldies!
  • Lūdzu!

Autobuss ripoja cauri Kurzemes tumsai kā amfībija zemūdens stepē. Šur tur zaigoja elektrisko spuldžu aukstās acis un pretim braucošo autobusu, traktoru un lidojošo zārku ciešie elektriskie skatieni.

  • Vai jūs būtu ar mieru nākt te sēdēt man līdzās?
  • Kāpēc?
  • Labprāt parunātos. Kamēr ceļš labs, – teica šoferis un mēs vienojāmies turpināt sarunu līdz Rīgai. Viņš ticēja mistikai un apgalvoja, ka nekas nenotiek nejauši. Arī tagad mums priekšā neiznira neviena betona mašīna vai traktors, kas ir tradicionāls braucēju posts uz Liepājas šosejas.
  • Tas tāpēc, lai mēs varētu mierīgi parunāties.
  • Man nepatīk šis ceļš, – atzinos šoferim un apsēdos uz atlokāma soliņa pie durvīm.
  • Kāpēc nē?
  • Pilns ar lielajām mašīnām, kas aizsedz ceļu un ripinās lēni. Apdzīt grūti, jo ceļš līkumains un trešās joslas joprojām nav.
  • Jā, slikta šoseja. Daudz krustu ceļa malās.
  • Te brauc kā dulli. Kā pēdējo reizi mūžā.
  • Jā, tā viņš ir.
  • Stulbeņi tikko remontēja ceļu, bet trešo – apbraucamo joslu tomēr neuzbūvēja.
  • Kāpēc pie mums tā notiek? – jautāja šoferis sev un man.
  • Tāpēc, ka MPV.
  • Kas ir MPV?
  • Muļķi pie varas.
  • Ahā.
  • Tur neko nevar darīt. Latviešiem patīk muļķi.
  • Pie varas?
  • Jā, tieši pie varas.
  • Kāpēc tā?
  • Laikam skaudības dēļ.
  • Kā tā?
  • Gudri un prasmīgi cilvēki izraisa kompleksus un mazvērtības sajūtu.
  • Jā, tas patiešām ir stulbi.
  • Tos gudros vajag salikt amatos un iejūgt darbos.
  • Tā domā igauņi.
  • Es galīgi neesmu igaunis, bet tomēr tā gribētu, – nopūtās šoferis un ar slaidu pagriezienu pa kreisi iebrauca Saldū. Tur stāvējām īsu brīdi. Pēc tam ripojām tālāk uz Rīgu, caur slapju mežu un nogurušiem laukiem. Runājām par politiku, grāmatām, simfonisko mūziku un šofera meitu, kas tagad dzīvo Vācijā. Par izdzisušajiem logiem laukos un par to, ka šodien redz dūmeņus kūpot un ļaudis pie pieturām visvairāk Latgalē un vismazāk Kurzemē. Latvija tagad izskatās ļoti citāda.

Tik negaidīti citāda kā bezbiļetnieka šovs Liepājas autoostā īsi pirms sešiem vakarā.

Tik ļoti citāda ir mūsu valsts un cilvēki tajā.

Ļoti citādi.

 

 

 

 

Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Posted on by
Atbildēt

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.

 

 

 

 

Francijas vēlēšanas #Legistatives2017, mēs un La République en Marche

Posted on by
Atbildēt

Foto: GraphicStock, Small Eiffel Tower at horizon in France with sprawling urban landscape in foreground. 

Pēc pašvaldību vēlēšanām daudzi no mums (īpaši rīdzinieki) jūtas nomuļķoti un apmānīti. Sarūgtinājuma iemesls ir apziņa, ka vēlēšanas nav norisinājušās godīgi. Tajās plaši tika izmantoti administratīvie resursi pie varas esošo partiju politisko kampaņu rīkošanai. Tas nav taisnīgi un godīgi. Iznāk, ka mēs maksājām nodokļus un par šo naudu Ušakovs & Ameriks (un pārējie oligarhi) finansēja savu propagandas kampaņu. Sabiedriskajā transportā (kas pieder pašvaldībai) izvietoti neskaitāmi tumši ekrāni pa kuriem iztērēta nauda tikai un vienīgi priekšvēlēšanu aģitācijas interesēs. Pārējā laikā šajos ekrānos neko nevar redzēt. Vienīgi dinozaura kauju ar čūsku, kuru atkārto visi trolejbusi, jo nekā cita “starpvēlēšanu periodā” šajā ekrānā nav . Tātad valdošā koalīcija Rīgas domē dara galvenokārt tikai to, kas kalpo viņu reputācijas aģitācijas labā. Vai tie būtu nejēdzīgi daudz dārgu ekrānu (kas trolejbusos 100% nav vajadzīgi), vai masu koncerti, kuros var aģitēt ir ērti un viegli, vai manipulācija ar biļešu pārdevējiem, kas pirmsvēlēšanu periodā pārtrauc “ zaķu medības”, lai iegūtu sev arī šo bezbiļetnieku balsis. Zvejots tiek visur un visādi, amorālus paņēmienus ieskaitot. Pat vēlēšanu  rīkotāji negrib nopietni saskatīt savas sistēmas “šķirbas”, kuras negodīgi, Kremļa deleģēti politiķi ir izmantojuši savās interesēs, panākot sev priekšroku galvaspilsētā, kas pelnījusi sev modernāku un progresīvāku pārvaldi. Tā tas pagaidām Latvijā notiek – Kremļa stilā.

Loģiski, ka šajā brīdī daudziem vairs nav vēlēšanās koncentrēties vēlēšanu virzienā Francijā, jo arī aizvadītās Lielbritānijas vēlēšanās nekā patīkama nepiedāvāja. Konservatīvo iniciatīva izgāzās un tagad pati Meja nespēj atvainoties  par savām kļūdām un atstāt amatu. Tieši tāpat kā mūsu postsovjetiskie politiķi, viņa turpina demonstrēt perfektu fasādi medijiem, lai gan pati “politikas ēka” jau sen guļ gruvešos.

Kāpēc  Francija varētu mūsu interesēt?

Tāpēc, ka pateicoties jaunajam prezidentam Emanuelam Makronam, Francijā ir nodibināta jauna moderna partija, kas lielā mērā realizē principus, kas varētu būt aktuāli arī Latvijas politiskajā nākotnē. Viņa dibinātā La République en Marche strauji izstumj no ierindas klasiskās pēckara partijas un dod jaunu jundu šīs lielās un ietekmīgās Eiropas valsts politikas vējiem. Pēc Lielbritānijas biklās aiziešanas no Eiropas, Francijas ietekme palielinās. Kopā ar Vāciju tā būtiski ietekmē ūnijas lēmumus un ekonomikas augšupeju.

Pirms dažiem mēnešiem, kopā ar studentiem Rīgā, augstskolas auditorijā pārrunājām jaunu partiju dibināšanas iespējas. Jaunieši norādīja, ka viņus interesē tikai politiskas kustības ideja, kas pamazām pārtop partijā no domubiedru grupas. Makrona jaunā partija dibināta apmēram šādi un tā ir tikai gadu veca politiskā kustība, kas plaši izmanto socialos medijus un tīmekļa piedāvātās organizēšanas iespējas. Interesanti un negaidīti svaigi ir šīs partijas vadības principi un veids kā tie izraudzīti kandidāti parlamenta deputātu posteņiem. Tie “nāk” demokrātiskas atlases ceļā, nevis tā kā tas notika līdz šim: pa baltu vai ar ietekmes spiediena palīdzību.

Ja prezidentam Makronam ar savu partiju izdosies iegūt vairākumu Nacionālajā sapulcē (parlamentā) tad šis notikums būs apvērsums ne tikai Francijas politikas vēsturē.

Līdz šim Francija pie varas bijuši sociālisti vai konservatīvie (pārmaiņus). Šogad savus pakalpojumus piedāvā divas jaunas izlēcēju partijas : Makrona kustība un Nacionālā Fronte.

Interesanti vai arī šoreiz Francija izslēgs Kremļa hakerus no manipulatīvās spēles un parādīs Eiropai kam pieder nākotne?

To parādīs vēlēšanu divas kārtas.

Sekosim notikumu attīstībai.

 

 

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Spiegu galvaspilsēta atgriežas Vīnē

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet 

spiegu-galvaspilseta-vine

 

Mirklī, kad sabruka Berlīnes mūris, visu veidu spiegu un izlūku darbošanās sāka izskatīties bezjēdzīga un neatgriezeniski novecojusi nodarbošanās. Taču šī sajūta bija mānīga. «Štirlici» (1), «ābeli-fišeri genrikoviči»(2), «jani berzini»(3) un vesela kaudze ar «annām čepmenām kušenko»(4) turpināja eksistēt un rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Jo, kā norādīja bijušais Austrumvācijas STASI izlūkošanas šefs Markuss Volfs, spiegošana tāpat kā prostitūcija ir mūsu planētas vecākās profesijas. Tāpēc spiegi nepazuda no horizonta kopā ar Austrumeiropas drupām. Tieši pretēji – savairojās un šodien spiegošana plaukst un zeļ vēl audzelīgāk nekā agrāk.

Mīklainais stikla nams, kura nav

Ja mums būtu šifru atslēga, tad mēs varētu iekļūt šajā stiklotajā amerikāņu Crypto City, kur pie tūkstošiem rakstāmgaldu vaiga sviedros raujas spiegi, kas saņem algu tieši par spiegošanu. Tā ir mākslīgi izveidota pilsētiņa, kuras iedzīvotāji ir 38 000 cilvēku. Te strādā galvenokārt matemātiķi, lingvisti, mediķi un detektīvi. Viņiem ir viss uz vietas. Pat sava iekšējā policija, pasta nodaļa un veikali, lai mīklainā miesta iedzīvotāji neciestu badu.

Viņi šifrē, atšifrē, jo darba devēja nosaukums ir NSA jeb National Security Agency, kas ir pati slepenākā un mīklainākā amerikāņu izlūkošanas organizācija. Darbinieku šeit ir krietni vairāk nekā Centrālajā izlūkošanas pārvaldē un Federālajā izlūkošanas birojā kopā. Tāpēc nereti šo organizāciju izskaidro pavisam vienkārši: NSA = «Šādas aģentūras nemaz nav» («No Such Agency»).

Jā, NSA ir tik slepena, ka pat politiķi bieži mēdz noliegt tās eksistenci, taču to plaši apraksta grāmatā «Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency». Tās autors Džeimss Bemfords (James Bamford) jau 1982. gadā sāka analizēt dažādas spiegošanas organizācijas un 20 gadus vēlāk savā lielajā darbā secina, ka «spiegu pasaulē viss pa vecam».

Viņi maskējas, izliekas un spēlē dubultlomas tālāk, tāpat kā, piemēram, Federālās izlūkošanas biroja (FBI) aģents Roberts Hansens to turpināja darīt arī pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Viņa darbā nekās būtisks nemainījās. Mainījās tikai darba devējs. PSRS vietā nostājās Krievija. Tieši tāpat ķīniešu izcelsmes fiziķis ASV kodolpētījumu laboratorijā (Los Almos nacionālajā pētniecības centrā) bija gatavs turpināt eksistēt un vākt informāciju sava patiesā darba devēja interesēs, taču viņu atmaskoja kā Ķīnas spiegu.

Treknais spiegu honorārs interesē diezgan daudzus pētniekus, kas darbojas stratēģiski nozīmīgās laboratorijās. Pat zviedri un norvēģi mēģina piedāvāt spiegošanas centriem savus pakalpojumus, taču tiek ātri aizturēti un aizvākti «no ievārījuma burkas». Kuri paliek? Tie, kas prot. Tas nozīmē, ka «cilvēciskā spiegošana», t.i., ceļš, kad informācija tiek nodota no rokas rokā (tāpat kā agrāk) turpinās arī šodien. Spiegs nav nomiris Varšavas līguma valstu kapā. Viņš turpina darboties, jo ziņkārība piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm un tā neiznīks nekad.

Dievam mēs ticam, bet citus novērojam

Interesanti, ka šodien spiegu centrāles interesē ne tikai slēpti un slepeni stratēģiski fakti un atklājumi, kurus piegādā nodevēji, bet arī citu valstu iedzīvotāju noskaņojums, domas un centienu tendences. Tās pašas NSA oficiālais lozungs skan tieši tā kā šīs apakšnodaļas virsraksts: «In God we trust, all others we monitor.» Citu valstu sabiedriskās domas pētījumu rezultātiem ir liela nozīme aktuālajos politiskajos procesos. Tieši šīs jaunākās analīzes metodes nozaga spiegs Roberts Hansens un nodeva saviem krievu draugiem, iznesot ārā informāciju no savas stikla pilsētas. Tāpēc Crypto City uztverama vairāk kā simbols, nevis administratīva iestāde augstākajā slepenības lokā.

Iestādes, kas līdzinās NSA, nav jauns izgudrojums. Tās pastāv visās lielvalstīs, lai gan ne visur būvētas no stikla. Šo dibināja prezidents Trumens, kas bija pārliecināts, ka elektroniskā spiegošana (SIGINT, Signals Intelligence) ar laiku kļūs nozīmīgākā par tās cilvēcisko kontaktu variantu (Human Intelligence). Trumens zināja, ka, pateicoties SIGINT, amerikāņiem izdevās atvairīt fatālus vācu un japāņu uzbrukumus, un tāpēc piedzima šī stikla pilsētiņa.

NSA darbības centrā ir «vārds» un tā tulkojumi. Miljoniem kodētu vārdu šķērso gaisa telpu mūsu pasaulē, Nepārtraukti. NSA tos sistematizē un dekodē. Šo praksi realizēja savulaik arī Francija, PSRS, Vācija un Lielbritānija. Vācija (aukstā kara laikā) bija ciešs amerikāņu sadarbības partneris. Šodien šo vietu, līdzās jeņķiem, ieņem Lielbritānija. SIGINT spiegošanā Baltijas jūras zonā aktīvas pēckara periodā bija Zviedrija, PSRS (spiegoja no Baltijas valstu teritorijām) un, protams, Austrumvācija.

Lai atšifrētu slepenu, kodētu informāciju, ir nepieciešamas profesionālas matemātiskas un lingvistiskās prasmes. Tāpēc Crypto City personāls visai maz atgādina Džeimsa Bonda tipa varoņus. Viņi neslapstās pa ielām (ar cepuri uzmauktu dziļi uz pieres), nevelk krīta krustus uz akmens plāksnēm un neslēpj papīra tīstokļus ķieģeļu spraugās, svešās pasta kastēs vai vientuļos autiņos. Te drīzāk nodarbojas ar zinātnisku spiegošanu un ir tik gandrīz neredzami rēgaini un ārēji nemanāmi, ka pat prezidents Niksons (savulaik) nezināja, ar ko viņi īsti nodarbojas.

Ko viņi īsti dara? Kā norāda savos pētījumos Džeimss Bemfords, «viņi» noklausās visu interneta komunikāciju, radio un telefonus ieskaitot. Ja Intelsats uzšāva gaisā kārtējo komunikācijas satelītu, tad NSA nekavējoties to dublēja ar savējo noklausīšanās satelītu. Ko īsti noklausījās? «Aukstā kara» laikā Padomju Savienību, ieskaitot visu valstsvīru telefonsarunas. Sākumā NSA noklausījās arī privātpersonu telefona komunikāciju, īpaši personas, kas tika uzskatītas par bīstamām. Piemēram, aktrises Džeinas Fondas (Jane Fonda) un dziedātājas Džoanas Baesas (Joan Baez) sarunas. Šodien šai kategorijai tiek pieskaitīti ārzemnieki, īpaši arābu izcelsmes ieceļotāji, kas pēc NSA ciniskā klasifikatora atbilst bīstamo personu kategorijai. Tāpēc NSA rīcībā ir pat Osamas bin Ladena telefonsarunas ar viņa māti. Noklausīties privātpersonu telefonsarunas viņiem vairs neatļauj, taču NSA tupina attīstīt savu «lielo ausi» un uzkrāj milzīgus informācijas apjomus, kas ir patriotiski apsveicams, taču morāli grūti akceptējams varoņdarbs.

Kurš ir ienaidnieks?

Ja agrāk Rietumu ienaidnieks bija komunisms, tad tagad pats svarīgākais ir apsteigt pārējos. Valstis uzrauga citas valstis. Svarīgi būt soli priekšā pārējiem. Zināt vairāk un redzēt tālāk. Tāpēc tagad izseko un spiego visus – gan draugus, gan ienaidniekus. Piemēram, Izraēla mierīgi izspiego savu draugu un sabiedroto ASV un neviens par to nav apvainojies. Kur nu vēl Echelon eksistence Eiropā, kuru NSA kopj kopā ar Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Echelon ir anglosakšu mēģinājums kontrolēt atlikušās pasaules daļas. Rezultātā Vācija ir neapmierināta par to, ka NSA izmanto Echelon iegūtos industriālās spiegošanas faktus savas valsts interesēs. Amerikāņi noklausās korumpētos Eiropas politiķus un konstatē: «Jā, mēs jūs noklausāmies, eiropieši. Jā, mēs to darām. Lieliski redzam, kas notiek, un saprotam, cik korumpēti jūs esat. Dažas jūsu valstu valdības uzskata kukuļus par normālu politiķa pabalstu» (CIP šefs Džeims Volsijs). Politikai nepatīk draudzēties ar faktiem. Šie fakti nomirst spiegu noliktavā un tiesas zāli nesasniedz. Žēl.

Ja valstis uztrauc industriālā spiegošana, tad speciālistus sarūgtina privātpersonu sarunu un korespondences noklausīšanās. «Viņi noklausās visu un visus, bet bieži arī kļūdās,» uzskata Bamfords. Viņam šķiet, ka šāda masīva noklausīšanās var novest mūsu sabiedrību pie Kafkas aprakstītās situācijas, kad cilvēki vairs nezinās, vai viņi atrodas vai neatrodas «melnajā grēku maisā». Viņi baidās par to, ka maisā par viņiem ir savākta informācija, kas iztulkota kompromitējoši. Spiegu informācijas «maiss» šādi kļūst par zobenu virs sabiedrības galvas, kas krītot var sašķaidīt arī nevainīgus cilvēkus.

Putekļu sūkšanas tehnika un Vīne

Vadošā spiegošanas metode šodien ir «putekļu sūkšanas loģika». Mazliet šeit, nedaudz tur un tad pavisam citur. Spiegi un izlūki vāc informāciju tieši tāpat kā datori, lingvisti un Džeimsa Bonda kopijas. Neviens droši nezina, kur slēpjas šodienas briesmas. Mūsu globalizētajā sabiedrībā tās var atrasties vientuļā afgāņu kalnu ciematā, saules izkaltētajā Ziemeļkorejā vai niknā ielu demonstrācijā Vācijas vai Francijas lielpilsētu ielās. Taču tas, ko skaidri zinām, ir fakts, ka Vīne jau atkal ir Eiropas spiegu galvaspilsēta. Tāpat kā tas bija «aukstā kara» laikā.

Pērn tika izremontēts IZC Tower, kur atrodas ANO centrs. Remonts nenozīmēja logu vai durvju nomaiņu, bet gan jaunu vadu savilkšanu, jo 4000 kvadrātmetros iekārtojās NSA. Austrijas galvaspilsētā pašlaik strādā jau ap 7000 – 8000 ārzemju izlūku, spiegu un pinkertonu, un tas nozīmē, ka Vīne ir atkal Eiropas spiegu galvaspilsēta (Horcicka Florian. Wie Agenten Österreich unterwandern).

Tā savā pērnā gada atskaitē konstatē Austrijas pretizlūkošanas pārvalde (Bundesamt für Verfassungsschutz un Terrorismusbekämpfung), norādot, ka «Austrija kā ideāla operatīvās darbības vieta joprojām šķiet pievilcīga lielai daļai ārzemju izlūkošanas organizāciju. Tāpēc pērn nevarēja konstatēt diplomātiskā korpusa pārstāvju skaita samazināšanos, kas ikdienā veic izlūkošanas darbu Vīnē,» konstatēts ziņojumā.

Vīne «aukstā kara» laikā bija pasaules izlūkošanas aģentu centra ass. Arī tagad tur atrodas virkne nozīmīgu organizāciju (ANO, Opec, IAEA, OECD, OSCE). Toreiz Vīne atradās stratēģiski pareizā vietā: starp Varšavas bloku un NATO. Valsts iekšlietu ministrs Karls Bleha (1983 -1989) esot pavisam atklāti paudis savu labvēlību dažādu valstu spiegu klātbūtnei Austrijas centrā un aicinājis tos respektēt citam citu un nesatraukties par esošo situāciju. Austrijas spiegošanas pārvalde pat piedāvājusi citu valstu izlūkiem dežurējoša mācītāja pakalpojumus, ja tie kādam pēkšņi būtu bijuši vajadzīgi.

Tātad austriešu tolerance pret citu valstu spiegiem joprojām ir tā pati vecā ar moto: «Laipni lūdzam!»

Pagaidām, laika posmā no 1999. līdz 2009. Vīnē atklāti tikai 250 spiegošanas gadījumi (2010.gada atskaite). Reālais spiegošanas aktu skaits esot daudz lielāks, jo jau 1956.gadā Austrijas tiesa deklarēja, ka austriešus interesē atmaskot tikai tos spiegošanas gadījumus, kas vērsti tikai pret Austriju. Tas, ko Ķīna paveic pret Krieviju, ASV pret Balkāniem vai Lielbritānija pret Centrālās Āzijas valstīm, austriešus neinteresē. Austriešu mediji uzsver, ka 2010.gadā Austrijā, piemēram, bija 145 diplomāti no Krievijas un Ķīnas, kas savā būtībā bija spiegi. Taču viņus neizraida tā kā Ziemeļkorejas Golden Star Bank līdzstrādniekus, kas savu spiegošanas darbu veica tik uzkrītoši, ka banku nācās slēgt jau 2004.gadā. Izlūkošanas eksperts, Grācas universitātes pasniedzējs Zigfrīds Bērs (Segfried Beer) uzskata, ka puse no ASV vēstniecībās darbiniekiem ar to vien noņemas, kā kontrolē sev naidīgu valstu spiegus Austrijā. Starp citu, Austrijā ir visvairāk priekšapmaksas karšu telefonu. Katram valsts iedzīvotājam tādu ir vismaz divi. Šos mobilos telefonus ir grūti izsekot, tāpēc tos plaši izmanto slepenie aģenti.

Emils Bobiss (Emil Bobis) informē, ka katrs otrais diplomāts, kas strādā Vīnē, ir saistīts ar slepenā aģenta darbu un Vīnes lidosta ir vadošā spiegu apmaiņas vieta. Tieši šeit lidostā Krievijas spiedzi Annu Čepmenu un viņas 9 kolēģus apmainīja pret četriem amerikāņu aģentiem, kas bija aizturēti Krievijā (Die Schattenstadt: Was 7000 Agenten über Wien aussagen). Kā norāda grāmatas autors, lielākā daļa aģentu tiekas un apmainās ar informāciju tranzīta zonā, kurā ērti iekļūt ar diplomāta pasi un pasažieri netiek kontrolēti vai reģistrēti. «Brīdī, kad pienāk kāda lidmašīna no Maskavas, visi rietumvalstu aģenti fotografē visus pasažierus. Man liekas, ja šo lidostu uzspridzinātu, tad tā būtu ne tikai Austrijas, bet galvenais – arī visu spiegu masu katastrofa,» konstatē bijušais lidostas šefs Alfrēds Rups Emila Bobisa grāmatā.

Austrija ir neitrāla valsts. Tā nav NATO sastāvā un cenšas saglabāt labas attiecības ar visu valstu visādiem pārstāvjiem. Vieni saka, ka austrieši esot gļēvi, taču man liekas, ka šis spiegu hipodroms Vīnē ir viņu bizness.

Jā, Vīne ir izlūkošanas darba jeb spiegu Brisele. Kā tas attiecas uz mums?

Nekā īpaši. Aizbraucot uz Vīni, rūpīgāk apskatīsim lidostas pasažierus, jo var gadīties, ka mums pretī nāk kāds Zorge, Filbijs vai Gordijevskis.

Neaizmirsīsim, ka arī Rīga vienmēr uzskatīta par spiegiem piemērotu pilsētu un var gadīties, ka arī šeit mums pa ielu pretī nāk Voldemārs Roze jeb Džons Vokers ar «Minox B» kabatā.

Viss var gadīties.

Atsauces:

1 – Štirlics (Maksims Isajevs) – spiega tēls (Vjačeslavs Tihonovs) PSRS televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», pirmizrāde 1973. gadā.

2 – Viljams Fišers Henrikovičs. Padomju izlūkdienesta pulkvedis, kas iekrītot ASV uzdevās par Rīgā dzimušo VDKpulkvežleitnantu Rūdolfu Ābelu.

3 – Jānis Karlovičs Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) dibinātājs un vadītājs Krievijā.

4 – Anna Čepmena, Krievijas pilsone, kas veica spiegošanu Londonā un Ņujorkā. Tika aizturēta kopā ar vēl 9 personām no Krievijas 2010.gadā.

%d bloggers like this: