Vairumam un visumā – jā. Viss atkarīgs no tā, kurš tos vērtē. Rīdzinieki, kājāmgājēji un velosipēdisti krāsainos mietiņus ir ievērojuši un jaunā satiksmes regulēšanas svira viņus netraucē. Turpretī daļai autobraucēju notikušais liek sašust, jo tagad cauri galvaspilsētai vairs nevar aizbraukt tik pat ātri kā agrāk un ir jāuzmanās no stabiņu ierobežotajām gājēju pārejām un citiem kustības traucēkļiem, kurus motorizētājiem rada stabiņu parādīšanās. Pie viena mūžīgā ikdienas autorallija dalībniekus dusmo riteņbraukšanas joslu parādīšanās uz Čaka ielas. Agrāk viss bija labi, jo tad autovadītājs Rīgā bija brauktuves karalis. Viņam (viņa vajadzībām) tika piekārtota gaismas signālu vadītā satiksmes plūsma un savus braucamos „Ušakova Rīgā“ varēja legāli novietot pat uz gājēju ietvēm. Izejot cauri savas mājas parādes durvīm Brīvības ielā bija jāuzmanās, jo uz trotuāra „parkētāji“ varēja uzbraukt virsū atpakaļgaitā. Vai tas ir normāli? Nē, nav. Tagad galvaspilsēta sāk radīt šķēršļus un neērtības šiem visiem, kas līdz šim uzskatīja Rīgas ielas par sev piemērojamu tuneli, kurā noteikumus nosaka tie, kas pie stūres. Situācija veidojas citāda, jo agrāk priviliģētos mēģina ierobežot un kaut kādi riteņbraucēji, skūteristi, kas pieprasa sev īpaši iezīmētas joslas uz braucamas daļas, vēloties atbrīvot trotuārus vienīgi gājējiem. Mātes ar bērnu ratiņiem, cilvēki ar spieķiem, kruķiem un ortopēdiskajiem apaviem, staigātāji, kājāmgājēji vēlas atgūt ietves savām – netraucētās pārvietošanās zonām un novietot Ušakova iezīmēto autostāvvietu vietā podus ar ziediem vai soliņus un dekorus. Kuram taisnība? Vai Rīga ir ātras un vieglas caurbraukšanas tunelis viesiem jeb sena, viduslaiku pilsēta, kurai autosatiksmes eskalācija pagājušā gadsimta 90.gados atņēma cilvēku apdzīvotās vietas priekšrocības, eleganci un šarmu?
Stabiņu epopeja jeb civilizētas pilsētas rādītājs?
Rīga ir sena un notikumiem bagāta pilsēta. Tās vaibstus koriģējušas dažādas varas, bet galvenais ir saglabājies – tā ir pilsēta, kurā mājvietu atrod valsts pārvaldes institūcijas, iestādes, kantori, biroji, tirdzniecības ēkas, laukumi, ielas parki un citadeles iedzīvotāji. Te dzīvo bēbīši, pusaudži, jaunieši, mammas un tēti, ierēdņi un kantoristi, vectēvi un omītes, priekšnieki un padotie, lēmēji un mūžīgie protestētāji. Tā ir dzīvs organisms, kas veido sabiedrību – nozīmīgu pašiem un valstij. Vidi, kas piedāvā centrtieces socializāciju savējiem un respektējošu laipnību viesiem. Agrāk ap savu mājvietu senie latvieši cēla žogus, viduslaiku pilsētas būvēja vaļņus, bet modernās metropoles tagad izmanto dažādus satiksmes nomierināšanas paņēmienus, lai ierobežotu autotransporta plūsmu cauri biezi apdzīvotām vietām lielpilsētās: braukšanas ātruma ierobežojumus 30 km/stundā, iebraukšanas muitas ar atšķirīgu taksi noteiktās diennakts stundās, krustojumu pārbūvēšanu u. tml. Rīga šajā jomā jau sen ir saspringta, stresā no piepilsētu autotransporta gūzmas centra virzienā un atpakaļ. To rīko dažādi cilvēki, kuriem vienīgā iespējama pārvietošanās forma ir privātais autotransports, jo tas ir ērts un prestižs. Pārsēsties sabiedriskajā transportā pie Rīgas robežas šie ļaudis nav gatavi dažādu iemeslu dēļ. No otras puses, Rīga ir Latvijas galvaspilsētas un arī citu reģionu cilvēkiem nākas doties uz iestādēm, slimnīcām, organizācijām citadelē. Viņiem būtu jānodrošina ērta un salīdzinoši lēta pārvietošanās pa lielpilsētu, atstājot savu automobili ērtā un uzticamā stāvvietā pie Rīgas robežas. Pagaidām šādu priekšpilsētas stāvvietu Latvijas galvaspilsētā nav. Nav arī savienojuma ar ātru un ērtu sabiedrisko transportu, kurā braukšanas kartiņa varētu būt tā pati automašīnas novietošanas biļete. Proti, ir vajadzīgas izdevīgums, lai iebraucējs atstātu savu braucamo „pie vārtiem“ un tālāk dotos iekšā pilsētā, nepiesārņojot pilsētas gaisu ar savas automašīnas izplūdes gāzēm.
Rīgai joprojām nav loģisku apvedceļu un tiltu pār Daugavu, lai igaunis ērti un bez problēmām varētu nokļūt Liepājā vai lidostā Rīgā. Lai vecmāmiņa no Bolderājas varētu biežāk apmeklēt mazbērnus Vecmīlgrāvī. Esošie, padomju laika mantojuma „apvedceļi“ neatbilst laika prasībām. Tieši šī iemesla dēļ Berģu iedzīvotājs dodas uz Talsiem caur Rīgas centru un tāpat dara Pārdaugavas autobraucējs, kurš vēlas nokļūt Saulkrastos. Apvedceļu neesamība ir viena no smagākajām mūsu galvaspilsētas problēmām, jo pārslogo centru un palielina gaisa piesārņojumu visā pilsētas zonā.
Runā, ka ar tramvaju braucot tikai muļķi un zirgi
Jā, tā runā gan. Man nav nācies ieraudzīt kādu zirgu pirmā vai trešā Rīgas tramvaja vagonā. Toties bezpajumtniekus („bomžus“) gan esmu redzējusi lielā skaitā tajā pašā Ušakova tramvajā un konstatējusi, ka satiksmes sistēmā ir kļūda, ja tā atļauj braukāties pa pilsētu cilvēkiem bez biļetēm un respektējošas attieksmes pret apkārtējiem. Proti, šis nav aicinājums aizliegt smirdošiem cilvēkiem pārvietoties autobusa salonā vai tramvaja vagonā. Šis ir norādījums uz to, ka valmierietis vai tukumnieks neatstās savu mašīnu piepilsētas stāvvietā, lai brauktu uz centru smirdošā Rīgas tramvaja vagonā, kurā toni nosaka izaicinošs vīrs ar kefīra pudeli rokā. Kāpēc tā ir noticis? Kāda iemesla dēļ „Rīgas Satiksme“ ir kritusi tik zemu, ka Latvijas mazpilsētu iedzīvotāji nav gatavi pārsēties no sava silti iesildītā automašīnas salona uz Rīgas tramvaja vagonu? Viņi to nedarīs tikmēr kamēr Rīgas Satiksme nesakārtos savu servisa standartu. Aizvadītajos, Nila Ušakova un Saskaņas valdīšanas gados Rīgā, pilsētas transporta sistēma tika piekārtota valdošās partijas vajadzībām: vagoni pieblīvēti ar nevajadzīgiem, dārgiem ekrāniem, kas bija paredzēti vēlēšanu politiskās aģitācijas kampaņas norisei. Izrotāti ar nesamērīgi „sālītām“ braukšanas talonu pārdošanas kastēm. Maršruti pārveidoti Saskaņas elektorāta vajadzībām. Piemēram, partijas Saskaņa balsotājām no Juglas ar 1. tramvaju „Ušakova laikā“ bija ērti aizbraukt no Murjāņu ielas taisni uz Centrāltirgu, bet studentiem ceļš uz lekcijām Pārdaugavā krietni paildzinājās šo maršruta pārkārtojumu dēļ. Tātad – sabiedriskajam transportam ir jābūt ne tikai tīrām, ērtam ar saprātīgas cenas biļetēm, bet arī ātram. Ja pa ceļam no Juglas uz Nacionālo bibliotēku Pārdaugavā ir jānīkst vagonā stundu, apstājoties „pie katra staba“ (arī rītas stundās), tad students un pētnieks nepārsēdīsies no sava automašīnas salona tramvajā. Viņš brauks iekšā pilsētā un turpinās pārslogot stāvvietas, pagalmus un piesārņot lielpilsētas gaisu ar savas automašīnas izplūdes gāzēm. Tas nozīmē, ka mūsu galvaspilsētas sabiedriskais transports nav līmenī. Normālam, civilizētam standartam neatbilst arī samaksa, kas būtu jāsaskaņo valsts līmenī, lai ar Liepājas tramvaja kartiņu varētu pārvietoties arī Rīgas vagonā. Iespējams, ka beidzot ir jāsāk domāt par metro vai ātrgaitas tramvaja celtniecību, kas savienotu Rīgas priekšpilsētas ar centru. Šis jautājums tika paturēts pēdējos padomju gados nevis tāpēc, ka Rīgā šāda transporta sistēma nebūtu tehniski izbūvējama, bet gan citu – ideoloģisku motīvu vārdā. Tagad to nāktos aktualizēt no jauna, jo Rīgā jau sen ir vajadzīgi sliežu transporta sistēmas uzlabojumi, kas ir videi labvēlīgāki risinājumi. Kāpēc tas netiek darīts? Tāpēc, ka šāds gigantisks projekts pieprasa milzu enerģiju un investīcijas visās formās starta pozīcijā, bet fināla „lentīti“ kādreiz (15-20 gadus vēlāk) pārgriezīs kāda cita politiskā spēka (partijas) līderis. Tātad – investēt ilglaicīgi un tālredzīgi, nav izdevīgi. Šo tradīciju vajadzētu lauzt kaut vai apsolot nosaukt to cilvēku vārdā (kas uzsāks metro projektu Rīgā) pirmās metro stacijas Rīgā.
Stabiņu dēmonizēšanas un velomīļi
Vispirms izlasīju par „šausmīgo sašutumu“, kas valda Rīgā „Staķa stabiņu“ dēļ. Uzzināju (no medijiem), ka šis pasākums itkā esot avantūra, jo viena stabiņa izmaksas 28,88 eiro un pavisam pašvaldība esot iepirkusi 3500 šādu stabiņu. Kur to liks? 3 vietās: a) gājēju zonās, b) velojoslu atdalīšanai no ielu braucamās daļas, c) krustojumu zonas sašaurināšanai. Vai tas ir slikti? Nē, domāju, ka ļoti gudri un saimnieciski darīts.
Paziņa Guntis no Valmieras bija dziļi sašutis par notiekošo, jo tagad cauri Rīgai izbraukt esot daudz grūtāk nekā agrāk, bez tam – viss šis pasākums esot paredzēts, lai iegūtu peļņu par stabiņu mazgāšanu. Viņam zibenīgi, publiski medijos pievienojās Jaunā konservatīvā partija, kas centās iegūt sev politiskos punktus no „stabiņu skandāla“, cerot, ka pretošanās šai iniciatīvai cels partijas prestižu. Rīgas vēlētāju acīs. Konservatīvajam stabiņi nepatīk un būs novācami. Pat Nacionālā Apvienība un Reģionu Savienība (Valdis Gavars) uzreiz pauda viedokli, ka automašīnu vadītājiem pie Pērnavas vai Čaka ielas esot „jāizdara visnotaļ straujš pagrieziens uz nelielo Sapieru ielu“ un lielās automašīnas varētu par „netrāpīt pagriezienā“. Stabiņu nīdējiem pievienojās Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, jo stabi esot ieurbti vēsturiskajā bruģī un tas esot liels pārkāpums. Tas, ka šis pats bruģis tik bieži ir pazudis no Rīgas asfaltēšanas brīdī klusi un nemanāmi, pēc tam greznojot priekšpilsētas privātmāju pagalmus (piemēram zviedru bruģis no Šarlotes ielas), tas kultūras kopējus vispār neinteresē. Nav pamanīts. Tagad pēkšņi uzbango šāds sašutums par stabiņiem bruģī. Savādi. Arī kolēģim, auto žurnālistam stabiņu uzstādītāji skaitās „vienkārši stulbeņi“, bet ātrā palīdzība vispār virs „nevarot piebraukt“ un glābt dzīvības. Tas, ka ātrumu ierobežojumu pārkāpumu dēļ Rīgā regulāri cieš cilvēki, laikam atkal ietekmes kuluāros nav pamanīts. Rodas iespaids, ka „kādam“ tik ļoti nepatīk, ka tiek izjaukta agrāk pierastā kārtība. Nepatīk civilizēta pieeja pilsētvidei? Kurš ir apvainotais? Vai „šoseju karalim“ autovadītājam Rīgā nodarīts pāri? Tā no malas izskatījās. Tad nu nolēmu aizbraukt uz Rīgu un pavērot, kas tur īsti notiek.
Atzīšos, biju patīkami pārsteigta braucot pie automašīnas stūres par Čaka ielu. Beidzot tā savesta kārtībā un pa abām brauktuves malām stiepjas riteņbraucēju celiņi ar virzienu norādēm. Labi, ka vienā joslā nav saspiesti abi riteņotāju virzieni, jo tas atvieglos pārvietošanos uz velosipēda un palīdzēs izvairīties no negadījumiem. Nemanīju, ka pa šo ielu būtu bijis grūti pārvietoties ar automašīnu. Nejutu, ka Pērnavas ielas krustojumus būtu šķitis neizbraucams. Ar šo vaibstu Rīga pēkšņi sāk līdzināties civilizētai Eiropas metropolei, kurā velotransports beidzot tiek uztverts nopietni. Tagad atliek gaidīt aizvien jaunus riteņbraucējus abos virzienos, jo šis satiksmes veids ir daudz labvēlīgāks cilvēka veselībai. Ne tikai pašiem braucējiem, bet arī pārējiem satiksmes dalībniekiem. Tieši šī iemesla dēļ būtu nepieciešamas jaunas velotransporta stāvvietas/novietnes centrā, valsts pabalsts iedzīvotājiem modernu elektrisko velosipēdu iegādei (kā to praktizē Ziemeļvalstīs) un pilsētas riteņbraukšanas kultūras tālāka attīstība (obligātās ķiveres, zvaniņi). Beidzot riteņbraucējs ir ieguvis savu joslu, nevis pārvietojas kopā ar gājējiem pa ietves malu. Tas ir lieliski un apsveicami. Vienīgā problēma, ka šāds braukšanas standarts ar riteni būtu jāievieš visās Rīgas zonās, lai dotu iespēju no priekšpilsētām ātri un viegli nokļūt centrā ar velosipēda palīdzību. Pagaidām daudzi veloceliņi pēkšņi apraujas negaidītās vietās un zonās, neļaujot turpināt kustību un spiežot velobraucēju izmantot ietvi vai ceļa malu brauciena turpināšanai. Čaka ielas pieredze ir labs piemērs, kā šo problēmu iespējams atrisināt.
Tāpēc nepievienojos Rīgas „stabiņu“ nīdējiem un neatbalstīšu šo modi, taču ceru, ka (paralēli ierobežojumiem) tiks atrisinātās apvedceļu un sabiedriskā transporta problēmas Rīgā, kas nav niecīgākas par satiksmes savaldīšanu valsts galvaspilsētā.