Teātris bez skatuves jeb politiskās izrādes no Rīgas līdz Londonai

Speciāli TVNET

Politika padodas skatuves priekšnesumam. Brīnums, ka teātri tik maz pievēršas notikumu naratīviem, kurus ik nedēļu piedāvā politiķu batālijas. Piemēram, aizvadītās nedēļas laikā noskatījāmies vairākus uzticības balsojumus amatpersonām. Vispirms Londonā. Terēzas Mejas izpildījumā. Tur vēlā vakara stundā viņa izturēja opozīcijas izraisīto neuzticības pārbaudi un palika premjera amatā. Pēc tam analogs šovs sekoja Rīgā, kur Domes vadītājs Nils Ušakovs pats sev sarīkoja uzticības balsojumu. Viņš arī pierādīja, ka bez opozīcijas piedalīšanās balsojumā viss notiek daudz labāk, vajadzīgāk un patīkamāk pašam (un Vladimiram), jo šādā formātā visi ir 100% uzticīgi un luncīgi. Nav stresa un nepatīkamu pārsteigumu. Funkcionējošais domes vadītāja autoritārisms liek saprast, ka Saskaņas vadonim demokrātija joprojām ir neērta un neierasta lieta. 

Tikmēr Francijā Emanuels Makrons turpināja dzelteno demolētāju savaldīšanu savā stilā. Viņa reformu politika un komunikācija ar sabiedrību ir noderīga skola arī mums pārējiem.Turpat Vācijā Annegrēta Krampa-Karrenbauere ķērusies pie kristīgo demokrātu stūres, kas būs samērā smags brauciens, jo migrācijas politika ir un paliek jautājums bez konkrētas atbildes joprojām. Taču Rīgā KNAB veica apjomīgas apcietināšanas Rīgas Satiksmes uzņēmumā, biznesa darījumu zonā. Piecas personas tiek turētas aizdomās par apjomīgiem koruptīviem darījumiem, kurus Ušakovs līdz šim sekmīgi piesedzis politiski. Visbeidzot mūsu nedienas valdības veidošanas virzienā, kad premjerministra izraudzīšanas process norisinās tieši tāpat kā tautasdziesmas refrēnā: „Divi guļ, divi kuļ, divi tek pakaļ.“

Ušakovam jāatkāpjas pašam

Teatrālais uzvedums Rīgas Domē (piektdienas vakarā) tika veidots sapulces formā, bez publikas. Nils Ušakovs, iedalījis sev varoņa lomu, režisēja izrādi, vedot to uz iepriekš paredzamu finālu, t.i., uz uzvaru bez iebildumiem. Tā bija ārkārtas sēde, kuru sasauca viņa pats, lai pierādītu, ka Domē nav iespējams izteikt viņam neuzticību arī tad, ja notikusi ilgstoši, politiski piesegta koruptīva darbība viņa politiskajā atbildības sfērā esošos uzņēmumos. Viņa uzraudzības jomā. Visaugstākajā līmenī pašvaldības uzņēmumā Rīgas Satiksme. Tajā pašā, kuru pieķēra KNAB.

Tā kā opozīcija telpu atstāja, tad atlikušie balsotāji jeb Ušakova piekritēji droši izteica vadītājam padevīgu, bezierunu uzticību sovjetisma garā, nežēlojot izteiksmes līdzekļus: dārdēja suminājuma trompetes, šaustījās aizstāvju šautras, bira sajūsmas asaras un Daugava sāka uguņot pati. Nils Ušakovs ar šo salūtu šķitās uzvarējis visas aizdomas pret sevi (tā šķiet viņam pašam, vietējiem pielīdējiem viņu kopīgajā burbulī). Taču no malas šī politiskā teātra izrāde = masu pasākums atgādina satīrisku izrādi. Normāls un pieņemams šis process nekādi neizskatās. Attīstītas demokrātijas valstī nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.

Tur Rīgas Domes priekšsēdētājam pārslavinošas performances vietā būtu nekavējoties jāatkāpjas no amata pašam, kamēr tiek izskatītas smagas apsūdzības pret viņa pakļautībā esošajām amatpersonām. KNAB ir sācis kriminālprocesu pret vairākiem Rīgas Satiksmes veiktajiem iepirkumiem. Šajā lietā tiesa drošības līdzekli apcietinājumu piemērojusi piecām amatpersonām. Piektdien KNAB aizturēja arī bijušo Rīgas Satiksmes valdes priekšsēdētāju Leonu Bemhenu. Nils Ušakovs par šo korupcijas aizdomu risku  ir politiski atbildīgs, taču nav atkāpies no amata. Tieši tāpat kā Aivars Lembergs nav atstājis Ventspils domes vadību uz laiku, kamēr notiek tiesvedība pret viņu pašu.

Tas nozīmē, ka Latvijā vēl nav attīstīta demokrātija, ja amatpersonas nevēlas redzēt savu atbildību sabiedrības priekšā un atzīt vainu valsts priekšā. Domāju, ka ir pēdējais laiks mainīt likumus, kas atļauj pašvaldību vadītājam atrasties amatā ilgāk par divām reizēm. Neaizstājamu vadītāju nav.

Breksita farss

Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības pārvērtusies traģiskā izrādē, kuras sižeta autori nebija paredzējuši fināla notikumus un tagad netiek galā ar lugas nobeiguma akordiem.  Liela karalistes parlamentāriešu daļa vēlas skarbāku attieksmi pret laulības šķiršanas noteikumiem ar ūniju. Tie ir tā saucamā skarbā breksita piekritēji. Nolaist priekškaru, aizslēgt durvis un viss. Pēc tam redzēs, kā būs. Turpretī citi vēlas Norvēģijas risinājumu vai pat palikšanu koptirgus sastāvā. Britu parlamenta iekšējās komunikācijas vide ar brēcieniem, saucieniem un kolektīvo gavilēšanu vienmēr bijusi interesanta forma teātra izrādei. Šoreiz draiskulīgs bija leiboristu deputāta mēģinājums iznest ārā no telpas „the mace“  jeb garu sudraba zizli, kas simbolizē karaļa varu.

Ja to iznes no telpas, tad apakšpalāta vairs nedrīkst pieņemt lēmumus. Ja leiboristu deputātam Raselam Moilam būtu izdevies iznest zizli ārā, tad spīkeram būtu jāpārtrauc sēde un jāsūta visi deputāti uz mājām. Diemžēl šo procesu izdevās apturēt apsargiem un tālāka notikumu gaita mums gāja secen. Taču šis teatrālais gājiens liecina par to, ka britu politikā visaugstākajā līmenī patiešām nav izpratnes par to, cik smagā situācijā Lielbritāniju ir nostādījis breksits. Kā uzsvēra kādā no savām publikācijām Eduards Lukass, ārzemnieku izpratne par šo problēmu nereti sakņojas dziļāk nekā pašiem britiem.

Kamēr Meja ceļo no Londonas uz Briseli un atpakaļ, Eiropas Savienības Tiesa ir likusi saprast, ka Lielbritānija var un drīkst vienpusēji apturēt breksita procesu, ja ir tāda vēlēšanās. Tagad izskatās, ka Lielbritānijas izstāšanās no ūnijas var radīt pārāk daudz neprognozētu problēmu, taču atkāpties neļauj lepnums un kārtīgas opozīcijas trūkums leiboristu partijas veidolā. Dīdīšanās uz priekšu un atpakaļ, ņemšanās ar sudraba zižļiem un uzmestā lūpa Briseles virzienā dod pamatu jaunām lugām un humoristiskiem sižetiem televīzijā.  Viens no labākajiem ir Golluma lomas atveidotāja „Gredzenu pavēlniekā“ Endī Serkisa (Andy Serkis) skečs (Precious Brexit).

Makrona Napoleons

Brīdī, kad Emanuels Makrons sāka savu politisko ceļojumu uz Francijas prezidenta posteni, bija skaidrs, ka mums ir darīšana ar jauna kaluma politiķi, kuram ir vēstures attīstības sajūta un no tās izrietošā politiskās vīzijas konstruēšanas spēja. Britu “The Times” tolaik atļāvās vīpsnāt par to, ka franči turpina ciest no sava monarha trūkuma sajūtas un tagad tiecas veidot monarhiju citā veidolā. Līdz šim ģenerālis Šarls de Golls (De Gaulle) un piektā republika bija uzkrītošākais mēģinājums šajā jomā. Taču līdz ar harismātiskā Makrona parādīšanos tēlu sistēma mainījās. Pēc ievēlēšanas augstajā amatā viņš strauji norobežojās no pārējiem un Jupitera stilā sāka nodarboties ar lielajiem, nozīmīgajiem jautājumiem ikdienas gaiteņa kašķu vietā. Mēģināja spēlēt zudušā monarha lomu, nevis Burboņu, bet Bonaparta stilā. Tas, ka Makrons savulaik tika līdz Elizejas pilij, bija pārsteigums daudziem. Iemesls šeit bija vecā režīma (L’ancién regime) ietekmes zudums. Les Républicains un Parti Socialiste tobrīd piedāvāja vēlēšanām kandidātus ar trūkumiem un bez harismas. Tāpēc Makronam izdevās izsprukt cauri politiskās revolūcijas lamatām un pārlēkt bezdibeņiem, piedāvājot jaunas vīzijas un politisko sistēmu valstij ar savu politisko aktīvismu centrā.

Viņš ir modernā laika franču Napoleons. Jauns, talantīgs un ambiciozs politiķis no perifērijas, kas, izejot cauri valsts pārvaldes sistēmai, pratis izmantot politisko vakuumu pēc Fransuā Olanda (François Hollande) jeb Luisa XVI (Louis XVI) nespējas reaģēt uz tautas neapmierinātību. Napoleons bija diktators, kuram piemita apbrīnojama intuīcija un harisma. Viņš prata konstruēt lieliskas politiskās alianses, pārzināja propagandas efektus un prata karot. Makrons spēj apvienot liberālo vīziju ar politiskās realizācijas prasmi, kas ir izšķiroši šajā pārrāvumu laikā. Diemžēl globālie jautājumi (tur augšā!) viņam traucējuši tupināt iesākto praksi, pārejot pie diktāta. Reizēm šis risinājums atvieglo dzīvi, taču nereti traucē arī tad, ja pieder vairākums parlamentā.

Protesti, kas pašlaik turpina plosīt Franciju, ir pārbaude Makronam. Cerams, ka izdosies. Tas, lai viņa reformu politika īstenotos, ir arī mūsu interesēs. Francijas panākumi šajā jomā var kļūt arī par mūsu panākumiem. Neveiksmes gadījumā, pie durvīm klauvē Marina Lepēna un Žans Liks Melašons. Tad vairs nebūs labi. Ne mums, ne viņiem.

Merkeles mantiniece

Vācu fiziķes un mācītāja meitas Angelas Merkeles jeb „meitenītes“ (Das Mädchen, kā viņu dēvēja Helmuts Kols) politiskā karjera tuvojas noslēgumam. Vadījusi savu partiju gandrīz divdesmit gadus un Vācijas politiku kopš 2005.gada, kancleres statusā.  Viņas politiskās „mantinieces“ Annegrētas Krampas-Karrenbaueres  jeb AKK ievēlēšana kristīgo partijas vadītājas amatā esot Merkeles pēdējais politiskais panākums dzimtenē. Otrs amata pretendents Fridrihs Mercs (Friedrich Merz) līdz šim nesaudzīgi kritizēja kancleres politiku migrantu jautājumos, bet AKK atbalstīja Merkeli un viņas apņemšanos: „Mēs ar to tiksim galā.“

Skaidrs, ka Merkele nekur nepazudīs zibenīgi, bet saglabās savu kancleres posteni līdz 2021. gadam. Nav izslēgts, ka pēc tam viņas vietu ieņems AKK, kļūstot par Eiropas nākamo ietekmīgo vācu politiķi. Tas, ka pie varas nokļuvusi Merkeles sabiedrotā, nenozīmē, ka Vācija politika saglabās iepriekšējo līniju. Pēdējo gadu laikā kancleres politisko kursu (īpaši migrācijas jautājumā) skarbi kritizējuši CSU Bavārijā un kristīgo jauniešu organizācijas. Labējo nacionālistu panākumus arī daudzi izskaidro ar kļūdām kancleres politikā. Tāpēc Krampai-Karrenbauerei nāksies izvēlēties CDU pareizo kursu. Viņa esot pragmatiska un protot klausīties. Tad nu atliks klausīties savējos un vēlētājos, lai izvēlētos pareizo virzienu.

Arkls, zirgs un kas vēl?

„Man ir vajadzīgs arkls un kārtīgs zirgs“ –  tā sāka savu vajadzību uzskaitījumu kārtējais potenciālais Latvijas premjerministra amata kandidāts Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības. Līdz valdības veidošanai esot vēl „divu soļu“ attālums, kas jāuzveic. Kā jau tas pieņemts Latvijas politika, augstā amata pretendents nevis veido savu komandu, bet pamet ministru amatus (kā ēsmu) nākamajiem koalīcijas partneriem, lai rosinātu viņos apetīti piebiedroties savam ministru kabinetam. Latvijas politikā ministrijas ar šo automātiski kļūst par konkrētās partijas rūpalu, jo: 1) opozīcijas balsi praktiski nedzird (visas ietekmes sfēras ir sadalītas un vārna vārnai acīs neknābj), 2) attiecīgā ministrija ar uzticēto jomu izdarās pēc saviem vajadzības principiem un politisku kritiku galvā neņem.

Tas nozīmē, ka Latvijā nefunkcionē pozīcijas un opozīcijas loģika, kuras uzdevums ir nodrošināt caurspīdību lēmumu pieņemšanā, un vienotas politiskās tālredzības princips, kas ir tipisks rietumu demokrātiju ministru kabineta veidošanas brīdī.

Sakarā ar to, ka Latvijā gandrīz visas ievēlētās partijas ir labējās, neeksistē arī kreiso un labējo vai leiboristu – konservatīvo pārvaldes principi. Tā vietā ir interešu grupējumi, kas izmanto politiķus un partijas savu konkrēto biznesa, politisko vai ideoloģisko mērķu lobēšanai. Tas nozīmē, ka konkrēto mērķu sasniegšanai ikvienam censonim nākas „bučot roku“ ietekmīgiem krusttēviem no Puzes, Lilastes, Ausekļa ielas vai Maskavas, lai panāktu savu ambīciju akceptu. Domāju, ka Krišjānim Kariņam, kas dzimis un audzis rietumu demokrātijas apstākļos (valstī ar divpartiju bloku modeli), nebūs viegli pieskaņoties Latvijā vadošajiem postsociālisma „rokas bučošanas“ protekcionisma principiem. Te joprojām valda padomijas komunistu un komjauniešu nomenklatūras vadībsviru loģika, kurā būtisko nosaka bandas vadonis un pāži organizē vajadzīgos viļņus. Kā mafijas boss lems, tā arī notiks. Vēlēšanu iznākumam te nav lielas nozīmes, jo stipendijas un varas protekcionisms dara savu – viss paliek pa vecam, lai gan partijām formāli mainās nosaukumi.

Tas nozīmē, ka „Makrona efektam“ pagaidām Latvijas politikā izredžu nav un ir maz cerību, ka Krišjānim Kariņam izdosies viegli pārvarēt „divu soļu“ attālumu līdz drūmajai Ministru kabineta ēkai Brīvības – Elizabetes ielas stūrī. Taču, ja viņam tas tomēr izdotos, tad vēlams palēnām atradināties no PSRS laika loģikas valsts pārvaldē, sākot ar 100% visu personāliju nomaiņu ministru posteņos. Ieskaitot arī tos, kas visiem „patīk” un „ ir neaizstājami“.

Pagaidām izredzes valdības veidošanā ir nepārprotamas – tiek gaidīts brīdis, kad mēs neizturēsim stresu. Brīdī, kad kārtējais ministru kabineta sastādītājs atkāpsies un attālināsies, „krusttēvi“ mums draudēs ar divām lietām: vai nu ārkārtas vēlēšanas, vai bezpartejiskais trusis no cilindra. Protams, ka mēs izvēlēsimies pēdējo un šinī brīdī izkūpēs visas nervozās vēlēšanu debates un derdzīgie politiskie principi. Precīzāk sakot – vēlēšanas (kā tādas) un to iznākums pašanulēsies. Biznesa vīri tad apņemsies sastādīt valdību, sadalīt naudu, ietekmes sfēras un iespējas tieši pēc izdevīguma principa. Tāpat, kā tas notika Šķēles vai Kalvīša laikā.

Uz to pusi velk. Vai jums tā nešķiet?

Uzmundrinājums tiem, kas nav rīdzinieki

2013.   gada 10. oktobris

Tramvajs Rīgā

Foto: Rīgas Satiksme

Esmu dzimusi Rīgā, pašā centrā, septītajās debesīs – virs zvaigznēm. Tā savulaik sauca kvartālu uz Brīvības ielas, pašā centrā. Turpat arī pavadīts pārlieku daudz laika ikdienas dzīvē kas lielā mērā norisinājās tajā pašā sabiedriskajā transportā – braukājot uz skolu un augstskolu okupētas Latvijas apstākļos.

Tātad esmu rīdziniece – trešajā paaudzē un tāpēc varu izteikties par Rīgu un par visu, kas ar manu dzimto pilsētu notiek.

Tagad, kad Latvija sašķēlusies divās daļās – tajos, kas ”ir pierakstīti Rīgā” un tāpēc turpmāk brauks sabiedriskajā transportā uz pusi lētāk nekā pārējie, un tajos, kas ”nav pierakstīti Rīgā”, man ir liela vēlēšanās pateikt patiesību par šo Rīgas Domes PR jeb publisko attiecību kārtējo manipulatīvo triku, kas tā autoriem godu nedara.

Jūs, visi, kas lasāt šo blogu un nevarat pretendēt uz Nila Ušakova (Rīgās pašvaldības vadītāja) izdomāto lēto biļeti – neskumstiet.

Rīgas Satiksme nav apskaušanas vērta.

Nav.

Tas ko tagad grasās ieviest Rīgas Dome un Rīgas satiksme ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums un liecina, ka Rīgas pašreizējie vadītāji netiek vaļā no PSRS laika domāšanas.

Grūti iedomāties, ka kādā normālā Rietumeiropas pilsētā kāds no līderiem iedomātos realizēt ko līdzīgu: sākt sadalīt cilvēkus priviliģētās grupās un piešķirt ”savējiem” (vēlētājiem) prēmijas= naudas atlaižu izskatā. Normāli šo problēmu risina ar braukšanas kartiņām, kas vietējiem iznāk lētākas nekā iebraucējiem. Taču Rīgā liek lietā PSRS domāšanu – priviliģētu grupu veidošanu.

Tātad. Sāksim no sākuma.

Rīgas pilsētā pēdējo 50 – 60 gadu laikā (tātad pēc pēdējā kara) nav notikusi stratēģiska pilsētas satiksmes plānu realizēšana. Latvijas galvaspilsēta šodien izbauda PSRS laika ”sprinta domāšanas” rezultātu . Rīgā nav normālas iespējas pārvietoties pa pilsētu ar metro vai ātrgaitas tramvaju ”pa diagonāli”, kas ir iespējams praktiski visas analogu valstu galvaspilsētās. Tātad no Berģiem uz  Bolderāju, no Spices uz Alfu, no Doles uz Vecmīlgrāvi vai no Jaunciema uz Ķekavu ar vienu ātrgaitas transporta līdzekli: metro, ”S-bāni”, ”gaisa tramvaju” vai parasto tramvaju. To Rīgā izdarīt nevar.

Sliežu investīciju nav, vienvirziena ielu centra sektora arī nav. Visa galvenā/fundamentālā Rīgas satiksmes infrastruktūra ir no pirmskara laika un tas nozīmē, ka PSRS laiku pienesums (guļamzonas – centrs) ir šodien nevajadzīgs sabiedriskā transporta ”papildinājums”, jo šobrīd lielās ražotnes VEF, Juglas, Ganību dambja, Vecmīlgrāvja vai Ķengaraga sektorā vairs nedarbojas un desmitiem pieturvietu ir praktiski liekas.

 Cienījamie ārzemju viesi, Rīgā joprojām nav lielā un mazā apļa satiksmes, t.i., nav sabiedriskā transporta līdzekļa, ar kuru varētu apbraukt pilsētai apkārt pa centru un pa perifēriju. Tieši tāpat kā Āzijā, arī Rīgā galvenais transporta līdzeklis ir taksometrs. Diemžēl.

Tālredzīgas stratēģijas izstrādē mūsu valstī un Rīgā nav arī vides aizsardzības jautājumu jomā. Arī šeit pašvaldības ”kāš” gaisu un zaļo zonu uz pilnu klapi. Videi labvēlīgajai tramvaju un elektrisko vilcienu satiksmei nav saskaņojuma un neredz loģiskus plānus nākotnei. Autobusi nav pārgājuši uz gāzes vai videi labvēlīgāku kurināmo, tāpēc Rīgā gaiss ir zemas kvalitātes, jo automašīnu kustības intensitāte pilsētas centrā ir virs kritiskās robežas.

Nakšņot Rīgas centrā nevajag bieži, jo kancerogēnās izplūdes gāzes nav veselības draugs un to blīvums Rīgā ir nepiedodami augsts. Rīgas smogs vislabāk redzams vasaras pēcpusdienās (pastaigājiet, paelpojiet pa Dzirnavu ielu jūlijā, piemēram) un drīz arī priviliģētajiem rīdziniekiem būs jānēsā maskas kā pekiniešiem, ja nevēlēsieties sirgt ar hroniskām galvas sāpēm.

Iebraukšanas muitu centrā transportam, tranzītam nav, tāpēc ne rīdziniekiem atliks palielināt Rīgas smogu ar savām automašīnu izplūdes gāzēm. Lai gan pats idejas autors Ušakovs un viņa svīta, šķiet, nenakšņo Rīgā un tāpēc taupa savas plaušas labāka gaisa apstākļos. Tāpēc, cienījamie pilsētas viesi, nakšņojiet Rīgas centrā maz! Gaiss ir neveselīgs!

Taču ja tomēr jums jāpārvietojas ar Rīgas sabiedrisko transportu, tad, lūdzu, esiet uzmanīgi un iekāpjot Rīgas autobusā vai tramvajā, trolejbusā vai nejēdzīgajos ”maršrutniekos”, ņemiet līdzi plastmasas plēvi vai kādu citu ūdens necaurlaidīgu audeklu, kuru var noklāt uz tā krēsla vagonā, uz kura gatavojaties apsēsties. Man ir nācies gan notraipīt apģērbu, gan apsēsties piečurātā polsterētā sēdeklī 21. autobusā un šo pieredzi es nenovēlu nevienam no jums.

Tas notiek tāpēc, ka Rīgas vadība ir piešķīrusi bezmaksas pārvietošanās iespējas noteiktām iedzīvotāju grupām, kuru vidū ir arī bezpajumtnieki jeb cilvēki, kas nesteidzas un tāpēc pavada transportā lielu savu dienas daļu, sēžot un nokārtojot tur arī savas dienišķās vajadzības. Rīgas sabiedriskās transporta vagoni tāpēc smird un tajos uzturēties iesaku tikai galējas nepieciešamības apstākļos. Stāviet!

 

Rīgā sabiedriskajam transportam daudzās noslogotās ielās joprojām nav atsevišķas transporta joslas, lai autobusi un trolejbusi sastrēgumstundās (no rīta un pēcpusdienās) varētu pārvietoties ātrāk nekā privātās automašīnas.

Ārzemnieki, protams, nesapratīs kāpēc Rīgā nav autobusa un taksometru īpašās braukšanas joslas uz Brīvības ielas? Tāpēc, ka Rīgas vadītājiem rūp nevis satiksmes caurlaidība, bet gan vēlētāju balsis.  Protams, ka privātie braucēji arī ir Ušakova kunga vēlētāji un ”mori autobusā” tāpat. Vieniem – neskauž autobusa josla, bet otri pateicīgi par bezmaksas piečurāto krēslu 21. autobusā.

Tāpēc – nerīdzinieki! Nebrauciet ar sabiedrisko transportu Rīgā. Sabojāsiet drēbes, garastāvokli, veselību un nokavēsiet visu ko var nokavēt.

Atliek tikai savs autiņš vai taksometrs.

Diemžēl.