12 krievu bumbvedēji – uz Lietuvu jeb vakardienas Eirodziesmas iespaidi.

Krievijas kara lidmašīnas

Kārtējā Eirovīzijas ballīte vakarnakt beidzās ap trijiem, četriem. Pēc balsošanas noslēguma un koncerta. Noskatījāmies arī pirmo interviju ar uzvarētāju Monsu SVT un atvadījāmies apmierināti. Pareizais uzvarētājs tika pie pareizās vietas un mūsu Aminata arī ieguva iecerēto, augsto novērtējumu par statisku dziedāšanu ”sarkanā vāzē” uz skatuves. Patīkami.

Tradicionāli skatāmies zviedru un Eiropas finālus draugu lokā un apspriežam tērpus, grafiku, režisora un operatoru darbu un visu pārējo, kas attiecīgajā brīdī šķiet svarīgākais. Šoreiz bija ko redzēt, lai gan austrieši šķiet paslinkojuši arī. Translāciju vadītājas trīs dāmas nebija nedz pārliecinošas nedz interesantas. Drīzāk anonīmas. Izklaide pārtraukumos bija nožēlojami zemā līmenī. Sižeti par Eirovīzijas 60 jubileju bija saturiski sekli un par viņu jokiem smiekli nenāca nevienam no mums. Koncerta numuri bija klasiski neinteresanti un varēja vēlēties lielāku režisora iniciatīvu, kuru tā arī nesagaidījām. Pārāk liels akcents tika likts uz Končitu un viņas uzrādīšanu, pārvēršot finālu par Končitas šovu.

Lai noskatītos visu programmu bez reklāmas pārtraukumiem un lai izvairītos no seklās un bravurīgās aizkadra komentēšanas, pārslēdzāmies uz skandināvu translāciju no Vīnes un noklausoties komentārus tur, vairs nebija iespējams pārslēgties uz LTV1 atpakaļ. Streipa iesākto aizkadra jokošanos turpina pašreizējie pārraides komentētāji un mums šis piedāvājums ir par seklu. Atā LTV1.

Vispirms par jokiem, kas daudziem šķiet tik svarīgi.

Pēc zviedru Monsa uzvaras pār krievu Poļinu, kas mūsu sabiedrībā izvērsās par traki dramatisku piedzīvojumu, krievu Twiteris esot uzsprādzis no pašironiskiem sprādzieniem. Brīdī, kad lietuviešu žūrija paziņoja Lietuvas balsojumu, kurā Krievijai netika iedots neviens punkts un patiecoties lietuviešu iniciatīvai Mons atrāvās ar šo Viļņas piešķirto 12 punktu ”degvielu” no Poļinas, sākās tvitera histērija.  Šajā brīdī joku konts ”dailykisilev” nekavējoties paziņoja, ka tūlīt 12 kara bumbvedēji pacelsies gaisā, lai dotos uz Lietuvu!

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 13.55.06

Citi jokoja par to, ka balss esot jādod arī abām ”neatkarīgajām krievu republikām” Ukrainas austrumos un pa virsu visam tika uzsvērts, ka kaujā pie Poltavas zviedrus esot uzvarējuši tomēr krievi.

Balsošanas gaitā zviedri kļuva par galvenajiem Krievijas pretiniekiem. Kaut arī krievu žūrija no Maskavas Monsam piešķīra to pašus 12 punktus, ir skaidrs, ka iekšpusē viss izskatās citādi. ESC fināla uvertīra Krievijā bijusi skarba jo krievu pareizticīgā baznīca un tās patriarhs Kirils jau nosodījis Eirovīzijas konkursu un nodēvējis to par amorālu, izsmejoši izsakoties par bārdainām dāmām. 🙂 Taču miljoniem TV skatītāju šo nosodījumu nav ”ņēmuši galvā” un tomēr skatījušies grēcīgo šovu no Vīnes. Arī pati Poļina Gagarina ir pozitīvi izteikusies par Končitu un sirmo ideologu burkšķēšanu no Kremļa nav īsti sadzirdējusi. Nevienam nav noslēpums, ka Putina kultūras mafijas galms, ieskaitot tos, kas pērn svinēja sava līdera Krutoja dzimšanas dienu Latvijas operā, vēlas attiekties no Krievijas piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā un izveidot savu Eirāzijas dziesmu šovu putiniskākā rezījā, apmēram tādu kā Jaunais Vilnis Dzintaros. Protams, ka Krievijai neviens Eiropā nopakaļ tāpēc neraudās, taču jautājums ir cits – vai tiešām Krievija ir pelnījusi pašizolāciju no Eiropas tikai tāpēc, ka dažiem ideologiem tas šķiet svarīgi? Ne, nav pelnījusi, jo pat Aleksejs Ostudins (krievu ESC komentētājs) vakar Vīnē esot konstatējis šo procesu sekojoši: ” uzskatu, ka raidījumi, tādi kā šis, krievu televīzijai ir kā svaiga gaisa ventilators. Te mēs varam apskatīt cilvēkus no rietumiem – kā viņi izskatās, kā ģērbjas. Man šķiet, ka krievu TV skatītājam tas ir vērtīgi un to vajag noskatīties vismaz vienu dienu gadā”. (Neveus, ESC, SVT.24.05.2015).

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.41.14Patiecoties 28 gadus vecā Monsa uzvarai, zviedriem tagad nāksies rīkot nākamo finālu pēc viena gada pārtraukuma. Aizpagājušajā gadā uzvarēja zviedru Lorēna un fināls toreiz notika Malmē. Tagad jārīko no jauna un, ilggadējais Eirovīzijas ģenerālis Bjorkmans un jaunā SVT ģenerāldirektore, esot šim izaicinājuma gatavi. Šis ir lielākais pasākums sabiedriskās TV praksē, jo pie ekrāniem šogad esot sēdējis skatītāju rekordskaitlis no visa kontinenta un Austrālijas. Nākamgad translāciju uzsākšot arī Ķīnas televīzija. Pēc savas uzvaras Vīnē, Mons pateicās dziesmas autoriem – Linnea Deb, Joy Deb, un Anton Hård af Segerstad, kā arī datoristam, kas izveidoja mazo ”krīta cilvēciņu” un lika viņam ”sadarboties” ar dziedātāju. Starp citu šo ”rūķīti” nācās pārveidot jo daži atpazina viņā kaut kur redzētu ”personu” un tāpēc grafiķi novāca rūķa cepurīti, nomainot to pret žokejnīcu.

“Ir tik ļoti svarīgi, ka šīs ir mūzikas sacensības un nevis politika”, – uzsvēra vakar Mons pēc savas uzvaras, taču nevienam nav noslēpums, ka eiropiešu balsojums vakar bija politisks. Krievijas invāzija Krimā un uzbrukums Ukrainai nepalika bez pēdām. Politika šajā pasākumā aktīvi piedalījās. Vairāk vai mazāk, bet tur bija.

Vāciešu skumjas par kārtējo nulli pēc ESC ir saprotamas, jo viņi, kas apgādā ūniju ar naudu Briselē, paliek bešā izklaides karnevālā. ”Mūsējā Anna Sofia palika bešā, bet visu pievāca smukulis no Zviedrijas”, – konstatē vācu Bild. Sūri komentāri tika saņemti arī Lielbritānijā – otrajā lielvalstī, kas jau pārāk ilgi nespēj uzvarēt. Sunday Times Monsa vietā uz vāka liek Poļinu un The Telegraph apgalvo, ka zviedrs nemākot dejot. Pat amerikāņi ielikuši Monsu Buzzfeed sarakstā, bet itāliešu La Sampa neļodzās un pasaka skaidri un gaiši, ka zviedru priekšnesums esot bijis arī viņu favorīts jau no paša sākuma un apbrīno zviedrus, kas spēj un prot eksportēt labu deju mūziku, tādu kā ražo Avičī un izpilda Mons.

Kāpēc zviedriem izdodas un kas ir viņu mūzikas eksporta panākumu atslēga?
Iemesli ir vairāki: 1) labas bērnu mūzikas skolas, kurās jau agri ierosina interesēties arī par populāro mūziku, 2) mūzikas autoriem paredzētie kursi un dažāda līmeņa skolas (privātās un valsts), kurās apmāca dziesmu autorus, 3) eksporta sistēmas kompetence (eksporta padome un labs autortiesību aizsardzības mehānisms), 4) izpratne par mūzikas šovu un tā attīstības tendencēm Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā, kas jau ilgstoši izmanto Bjorkmana kompetenci (viņa ideja par ārzemju žūriju attaisno sevi jau trešo gadu pēc kārtas).

”Krītot Bjorkmanam” ēka, protams, var sagāzties.

“Mūzikas industrija” ir atsevišķi cilvēki, kas sēž (visā valstī – dzīvokļos un būdiņās uz laukiem) pie saviem datoriem un raksta mūziku. Tas nav centralizēts menedžments kā daudziem Latvijā kļūdaini šķiet. Drīzāk tā ir talantīgu un apņēmīgu cilvēku ”salu sistēma”, kas saslēdzoties rada valsts eksporta nozari, kura apsteidz pat ieroču eksportu un spēj nodrošināt valsts kasei naudu pensionāru pensijām. 🙂 Lai to realizētu ir jājūt laika un modes strāvojumi nevis kā komerciāls priekšnosacījums, bet gan kā ģenerālā stratēģija. Tik vienkārši tas ir.

Kas notiks tālāk? Būs jānoklausās kritika par to, ka Monsa Zelmerlova,”Heroes” atgādinot Davida Guettas dziesmu ” Lovers on the sun”, avīzes tūliņ sāks zāģēt viņu par nepiesardzīgajiem izteikumiem pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem, būs jādomā par koncertiem ārvalstīs. Mons ir lūdzis atļaut viņam kļūt pat nākamā festivāla programmas vadītāju. Redzēsim vai tas izdosies.

Par tendencēm?

Šī gada ESC bija pārsātināta ar balādēm, kuras gandrīz 100% dziedāja sievietes. Nedaudz depresīvi un nomācoši, lai gan tēmu izvēle bija nopietna un balsis bija varenas. Līdzko parādījās kāds ”spraunāks” gabals, tā publika pamodās.

Otra nogurdinoša 2015 gada tendence bija nejēdzīgi liels saldo duetu īpatsvars. Nav noslēpums, ka daudzas valstis iespaidojas no tendencēm, kas iepriekšējos gados izrādījušās veiksmīgas un mēģina tās atkārtot. Arī Latvijas pārstāve atkārtoja Lorēnas stilu un viņai tas izdevās pat stāvot uz vietas lielā, neērtā, sarkanā vāzē. Tāpat pērnā gada Nīderlandes dueta panākumus šogad mēģināja atkārtot lietuvieši un igauņi. Vairums no šiem duetiem bija pelēki un neinteresanti, jo gavilēšana par mīlu un pirmo buču magnetizēt publiku nespēj arī kaislīgi dejojot, lēkājot un mutējoties par zviedru dziesmas fonā. Igauņu Elina un Stigs dziedāja par attiecību beigām un … pievērsa sev mūsu uzmanību.

Cerams, ka hokejs nākamgad neiztraucēs festivāla norisei Stokholmā, kā tas notika aizpagājušajā gadā. Cerams, ka Latvijas pārstāvji šajā pasākumā piedalīsies vēl labāk un valsts atlase nebūs bērnu šovs kā tas bija šogad.

Cerēsim. 🙂

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.40.42

Togad, kad Austrālija pievienojās Eiropai. Eirovīzijas dziesmu festivāls 2015.

Eurovision 2015, Pelle T Nilsson

Eurovision 2015, Pelle Nilsson

Tas notiek šogad, 2015. Vīnē. Austrālija piepeld klāt Eiropai un “iestājas” tajā.

Jautri, ka ESC jau sen kāri skatās arī austrālieši viņpus okeāna un tāpēc viņu dziedātājs piedalīsies fināla 60. jubilejas koncertā. To darīsim arī mēs, kopā ar draugiem – pie TV ekrāna.

Sāksim pulcēties Rīgas perifērijā ap plkst. 20.00 un pēc tam kopīgi vērtēsim dažādu finālistu audiovizuālo pienesumu. Mūziku ieskaitot 🙂 
Ielieku blogā šī-vakara programmu arī jums, cienījamo lasītāj, jo mēs to lietosim paši. Mazliet ironiski un rotaļīgi, bet cerams, ka noderēs.

 

1.Pirmā dziedās slovēniete ”ar austiņām”. Maraaya. Lipīgs pops, labs refrēns, taču atgādina Duffy un traucē ākstīšanās ar austiņām. Garām. 😦

  1. Francija šogad piedāvā patiešām labu ”N’oubliez pas” ar Lisa Angell. Daiļa balāde, taču kaujai ar citām valstīm diez zin vai der, par lēnu. Nevarīgi. Nav spēka.
  2. ”Golden boy”, Nadav Guedj, Izraēla ir mudīga dziesma un deja, kas paņem auditoriju ar orientālajiem akcentiem un tai viegli dungot līdzi. Protams, ka visas pasaules tautieši balsos no visām Eiropas valstīm un viņiem nedraud palikšana jaņos.

  3. Kaimiņi igauņi startēs ceturtie. Tas nav labi, pārāk agri. Man vienmēr ir paticis igauņu pienesums, viņi neālējas un prot saglabāt eleganci. Arī šoreiz ”Goodbye to yesterday”, Elina Born & Stig Rästa izpildījums ieduras tieši TV ekrānā un pie mums arī paliek. Pati dziesma ir savāda – pants labāks par piedziedājumu. Lai veicas!

  4. Lielbritānija atkal piedāvā tukšo kārti. ”Still in love with you”, Electro Velvet. Tā kā angļi nestrādā par sēņu lasītājiem vai celtniekiem citās valstīs lielā skaitā, tad viņiem nav garantēts simpātiju balsojums no savējiem, kā tas ir krieviem, latviešiem, lietuviešiem un ebrejiem. Nabaga BBC, neprot piedāvāt neko klausāmu.

  5. Armēņu pasaules karte ar sešiem māksliniekiem no sešām dažādām valstīm neuzrunā. melodija nav slikta, bet vienotības ansamblī nav, visi grib izskatīties smuki un būt solisti. Dziesma esot veltīta armēņu genocīda simtgadei, tajā esot veiktas izmaiņas, lai nesatracinātu ESC vadību, kas necieš politiskus akcentus. Tā vai citādi – ”Face the shadow” ar Genealogy neuzrunā tā kā varētu vēlēties. Vislabākais ir grafikas dizains fonā. Koks šogad ir modē.

  6. Kaimiņi lietuvieši atveduši divus bērnus, kas dzied zviedru dziesmu un jauki bučojas. Šogad ir daudz duetu un vēl vairāk bērnu, kas piedalās. Reizēm rodas sajūta, ka skatāmies bērnu ESC nevis pieaugušo. ”This time”, Monika Linkytè & Vaidas Baumila.

  7. Masīvā Bojana no Serbijas centīsies mūs nokausēt ar savu ”Beauty never lies”. Lēns pops, kas vietām uzrunā, bet kopainā nefascinē. Ejam tālāk.

  8. Norvēģija arī pieslejas gada modes tendencei ar mīlošu duetu skatuves vidū. A monster like me”, Mørland & Debrah Scarlett, bet nedaudz salūzt vidū. Heja Norge! 🙂

  9. Desmitais būs mans favorīts zviedrs Mons Zelmerlofs. Man patīk Monsa harizma un jaukā dialoga grafika ar krīta rūķīti, kas ”arī grib būt varonis”. Viņš labi saspēlējas ar šo zīmēto personu dziedāšanas laikā un nav grūti iztēloties, ka šāds žestu dialogs nav viegla lieta, jo savu partneri mākslinieks uz skatuves neredz. Dziesma ar ar patosu un pompoza, bet OK. Domāju, ka viņš ir viens no uzvaras kandidātiem. Vismaz maniem. 🙂

  10. Kipras Jānis magnetizē. Greznojies ar bieziem briļļu stikliem viņš piedāvā dziesmu, kuras vērtība aug to atkārtoto klausoties. ”One thing I should have done”, John Karayiannis. Lai veicas, Jāni!

  11. Ar nr. 12 startē jaunā Eiropas valsts – Austrālija. Soula sīrups, kas pielīp pie ausīm. Būtu jautri, ja viņš uzvarētu. Oj,oj,oj!

  12. Beļģija pārsteidza ar neparasti gaumīgu izpildītāju, skatuves grafiku un horeogrāfiju. ”Rhythm inside”, Loïc Nottet. Iesāk labi, bet uz nerviem uzkrīt piedziedājums ”rapa-pa-pa” un savādās attiecības uz skatuves. Nu nekas, lai notiek!

  13. Austrieši piedāvā kungu platmalē, kura ”numurs” pusfinālos nav dzirdēts, tāpēc maz iespēju mums iepatikties. Starp citu, šī garantētā vieta finālā ir lielajām valstīm ”par skādi”, jo mēs viņus neesam dzirdējuši iepriekš un neesam paguvuši viņos ”ieskatīties” un tāpēc nobalsot. ”I am yours”, The Makemakes.

  14. Grieķieti finālā (kā jau parasti) iebalsojuši tautieši, kas strādā citās Eiropas valstīs. Ar ”One last breath”, Maria-Elena Kyriakou mēģina mūs ”paņemt” ar spēcīgu balsi. Viņa forsē savu dziedājumu tā, ka balss saites grasās saplīst uz pusēm, taču liela efekta no tā nav.

  15. Kārtējais Balkānu dziedātājs no Melkalnes Knez piedāvā sentimentālu tautas mūziku ar arābu stila piedziedājumu. Publikai zālē patīk, nezin, nezin…vai tas varētu novest kaut kur tālu?

  16. Vācija nekad nespēj piedāvāt interesantu mūziku šajā pasākumā, laikam visa enerģija palikusi pagātnē. Arī šoreiz zviedru autoru dziesma nepalīdzēs. Vācu finālu šogad uzvarēja cita dziesma, bet atteicās piedalīties tālāk, šis ir rezervists. ”Black smoke”, Ann Sophie.

  17. Poļu invalidizētā Monika Kuszyńska sēž ķiršu dārzā un dzied savu ”In the name of love”. Es gaidīju no poļiem ko ļoti interesantu, bet šis priekšnesums manas gaidas sarūgtināja. Nevar saprast, vai dziesma slikta jeb izpildījums to noslīcina. Nogurdinoši, ka to ir pat grūti noklausīties līdz beigām.

  18. Tā pienācis brīdis Latvijai. Ar ”Love injected” dzied Aminata. Teikšu godīgi – man nepatīk šī dziesma un šis priekšnesums, bet es (kā jau patriote), novēlu drosmīgajai Aminatai uzvaru jeb vismaz 3 vai 4. vietu! Kāpēc man nepatīk? Tāpēc, ka šī dziesma un izpildījums ļoti kopē zviedru Lorēnu un tieši tāpēc nevar mani savaldzināt. Var gadīties, ka Aminata pati to nemaz neaptver, bet viņas priekšnesumu daudzi uztver kā Lorēnas kopiju. Tā nu tas ir. Visas šī pašmāju Supernovas ar pusaudžiem un dziedošiem bērniem lai paliek jaunās LTV vadības tusiņu groziņam. Man to skatīties nav intereses. Taču meiča Aminata ir malacis, lai veicas! Arī turpmāk!

  19. Rumāņu ”De la capăt/All Over Again”, Voltaj noder miega zāļu vietā. Var redzēt, ka dūšīgi balsojuši ārzemēs strādājošie rumāņi. Tēma it kā nopietna – par bērniem, kurus vecāki atstāj vienus pašus mājās un paši aizbrauc darbos ārzemēs. Taču tā nenoskan.

  20. Glītā spāniete Edurne ar savu zviedru dziesmu ”Amanecer” velk uz Šakiras stilu. Mazliet monotoni bet traki enerģētiski. Tas pats Tomas, kas ir Euphoria autors rakstījis arī šo dziesmu. Kas par vainu?

  21. Man patīk ungāri. Šogad noteikti. ”Wars for nothing”, Boggie ir balāde, kuru varētu dziedāt gan skolas izlaidumā gan ielu demonstrāciju laikā. Džonam Lenonam patiktu! 🙂

  22. Gruzīniete Nina Sublatti. ”Warrior” arī ir roka balāde, taču jaunkundze to neiztur, lai gan ļoti cenšas. Var jau gadīties, ka finālā viņai pēkšņi tas izdosies. Tad varam gaidīt brīnumus!

  23. Kā finālā nokļuvis Einurs Huseinovs ar savu ”Hour of the wolf” es nevaru izskaidrot. Brīnumi notiek!

  24. ”A million voices” atkal ir zviedru dziesma un to dzied krievu Polina Gagarina. Viena no uzvaras pretendentēm, jo: 1) dzied labu dziesmu, 2) dzied tuvu beigām, 3) par viņu, protams, balsos krievi, kas dzīvo visās Eiropas valstīs un to nav maz.Nedaudz smieklīgi, ka viņa dzied par mieru. Krievija, kas pati karo Ukrainā jau trešo gadu pēc kārtas dzied tikai par mieru, uzvedas ESC kā miera balodis kaut gan patiesībā ir  kara ērglis. Absurdi. Festivāla vadība sagatavojusi sistēmu, kā neļaut protestēt pret Poļinas sniegumu koncerta laikā. Man patiktu, ja Končita pieietu viņai finālā klāt un iedotu buču, būtu jautri redzēt kā reaģētu Putins un visa krievu homofobu gvarde. 🙂 Kaut kādi protesti jau bija par to pašu pusfināla laikā! 🙂

  25. Albāniete Elhaida Dani ar ”I’m alive” ir viena no labākajām festivāla balsīm. Labs izpildījums. Taču šogad ir tik daudz balāžu, ka maz ticams, ka viņu pamanīs fināla augšgals.

  26. Itālijas ”Grande amore”, Il Volo. Jā, operdziedoņu valsts ir atgriezusies ESC. Šogad mums atsūtījuši puišus Armani uzvalkos. Itāļu mīlas stilā! Oj,oj! Var uzvarēt. Nopietni! 🙂

 

Jauku vakaru! 🙂

 

Oslo grasās aizliegt automašīnas ar dīzeļdegvielu

Auto korķi Stockholmā

Auto korķi Stokholmā

2015.21.05.

Oslo plānotais aizliegums braukt ar dīzeļdegvielas braucamajiem (intensīvas satiksmes apstākļos) iedvesmojis arī zviedrus. Norvēģijas galvaspilsētā elpojamais gaiss tagad būšot daudz tīrāks un tas ir apskaužami.

Aizliegums stāsies spēkā tad kad gaisa ”mērītāji” būs konstatējuši veselībai kaitīgu piesārņojumu. Tikai tad aizliegums būs spēkā vismaz divas dienas pēc kārtas. Tā uzsver Oslo domes amatpersonas.

Pēc Oslo politisko vadītāju domām šāds solis palīdzēšot astmas slimniekiem, kuriem tagad gaisa piesārņojuma dēļ bieži esot problemātiski iziet uz ielas. Turpmāk šādu problēmu nebūšot.

Tas, ka Oslo dome šo lēmumu ir pieņēmusi vēl nenozīmē, ka to uzreiz var ieviest dzīvē. Vēl šis priekšlikums jāakceptē norvēģu ceļu uzraudzības/satiksmes departamentam (NPRA). Protams, ka zviedrus šis aizliegums ļoti ieinteresējis. Arī viņiem šķiet, ka Stokholmas elpojamais gaiss varētu būt tīrāks un tāpēc aizliegumam braukt ziemā ar radzēm (pa centra ielām) varētu pievienot arī aizliegumu braukt ar dīzeļa automašīnām. Jau rudenī šo jautājumu sāks izskatīt valdība.

Man ir tieši šāda automašīna. Ko nu?

70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.