Datums: 11.01.1999
Autors: Sandra Veinberga, sabiedrisko attiecību speciāliste
Rubrika: Skats
Komunikācijas prasme ir akūta šodienas vajadzība. Jaunās, globalizētās pasaules apstākļos ne tikai vientuļo salu, bet arī Latvijas iedzīvotājiem vairs neizdosies ignorēt kontaktus ar ārpasauli. Tie kļūst aizvien ciešāki, intensīvāki un sarežģītāki. Ar to būs jārēķinās arī turpmāk.
Latvijas valsts savās attiecībās ar ārpasauli patlaban piedzīvo nopietnu kultūras konfliktu, kura pamatā ir komunikācijas traucējumi, jo «viņi mūs nesaprot» (leģionāru gājiens Rīgas ielās), «apvaino» (antisemītisms), «negrib» (Eiropas Savienības nelabvēlīgā reakcija, izstumjot Latviju no pretendentvalstu pirmās grupas) u.tml. Patlaban reakcija uz «pasaules neizpratni» Latvijā sāk formēties pagalam nepievilcīgajā eiroskepticisma izskatā. Iespējams, ka pavisam drīz katru ārzemnieku, kas nedarīs pa prātam latvietim un Latvijai, varēs apkarot ar Krievijai patlaban tik raksturīgajiem šovinisma un nacionālisma lozungiem.
«Ak, viņi mūs negrib? Ak tā!? Tad mums to Eiropu arī nevajag!» reiz pieņemšanā man noskaldīja kāds Krievijas diplomāts un izslējās tik kupls un dižens, lai es uzreiz saprastu, ka tik varenai valstij kā Krievija tāda Eiropa «bijusi nebijusi».
No jaunās Latvijas pasaule, saprotams, gaida pavisam citu – kultūrvalsts reakciju. Ņemot vērā to, ka pasaulē mazo valstu ir daudz vairāk nekā «superlielvalstu», Latvijas vieta pasaulē nepavisam nav niecīga. Ārzemēs nevienu neuztrauc tas, cik liela ir Latvija. Visus interesē, kāda tā ir un kā tā reaģē uz ārpasaules signāliem. Tieši tāpat kā analfabēts atšķiras no rakstītpratēja, arī modernā pasaule šķiro valstis un to iedzīvotājus komunicētspējīgajos un nespējīgajos.
Valsts pagaidām nevar lepoties ar sasniegumiem šajā jomā. Aina, ko uzbur Latvijas mediji, diemžēl, vienmēr neatbilst patiesībai, jo valstī reālas stāvokļa analīzes vietā joprojām tiek praktizēta PSRS laiku atskaišu prakse. Rīgas avīzēs var plaši izlasīt par to, kā kārtējais ministrs ar lieliem panākumiem izkāpis no kārtējās lidmašīnas. Augsta ranga valsts ierēdņiem uz ārzemēm līdzi brauc «galma apdziedātāji» žurnālistu izskatā, bet šādu praksi kategoriski neizmanto civilizētajās valstīs. Latvijas izolācija no ārpasaules vējiem faktiski turpinās arī pēc mūra krišanas, jo Latvijas medijus interesē tikai tas, «kā veicas mūsu bobslejistiem», «kā visi slavē mūsu mūsu vokālistus», «kā visi apbrīno mūsu gleznotājus» un «sajūsminās par mūsu hokejistiem». Vārdu sakot, mūs interesē tikai komplimentāra informācija no svešajām valstīm, bet neinteresē notikumu analīze un komentāri par citu valstu dzīvi un būtiskiem notikumiem, kas tieši neattiecas uz Latviju vai Baltiju, lai orientētos notikumos un norisēs tālu no «dzimtā miestiņa».
Tāpēc nebūtu godīgi skaisties uz ārpasauli par to, ka ārzemju žurnālistus Latvijā interesē galvenokārt uzspridzinātas sinagogas, latviešu vajātā un apspiestā krievu minoritāte, ubagi, mazgadīgās prostitūtas un trūcīgie pensionāri. Zviedrijas TV ziņās par Latviju lauvas tiesa ir izteikti negatīvas infromācijas. Ir pat izveidojies savdabīgs Latvijas stereotips: vispirms Centrāltirgus, tad intervija ar kādu neapmierinātu krievu sievieti viņas dzīvoklī Ķengaragā, pēc tam – latviešu pensionāres, kas sūdzas par mazajām pensijām un aukstajiem dzīvokļiem, ubagojoši bērni, invalīdi bērnu namos un visbeidzot Latvijas militārpersonas, kas maršē, papēžus bīstami piesitot.
Negatīvi un nosodoši – sižeti redzami arī somu, norvēģu un dāņu TV. Tāds izveidojies Latvijas tēls ārzemēs – trūcīga, pret savējiem nežēlīga valsts, kas vajā savas mazākumtautības un ignorē maznodrošinātos slāņus. Kāpēc šāds viedoklis izveidojies? Šis jautājums nav tikai augstu amatpersonu vai Ārlietu ministrijas lieta. Tas attiecas uz katru no mums. Mēs visi komunicējam ar ārpasauli.
Visām tautām un katram cilvēkam ir vesels signālu, simbolu un uzvedības noteikumu arsenāls, kas ļauj mirklī novērtēt situāciju. Reizēm mēs šos signālus saprotam. bet ļoti bieži – pārprotam. Japāņiem, piemēram, ļoti nepatīk sasveicinoties spiest roku. Tā vietā viņi zemu paklanās. Ar brazīliešiem nav iespējams nostāvēt rindā pie autobusa, brūnas kurpes viņi uzskata par daudz elegantākām nekā melnās un norunāto laiku viņi parasti nokavē vismaz par divām stundām. Grieķiem patīk skatīties sarunu biedram tieši acīs – japāņiem tas ļoti nepatīk –, grieķi piekrītoši klana galvu, ja grib sacīt «nē!». Labākajam dejotājam grieķi savos rautos sviež ar šķīvjiem un reizēm mēdz dauzīt restorāna traukus gar sienām. Francūži bez kompleksiem nosusina mērci uz šķīvja ar maizes gabaliņu un deserta cepumu pirms apēšanas vispirms iemērc kafijas tasē. Angļi ēd zirņus, turot dakšiņu ar zariem uz leju, un spēlē golfu tad, kad līst lietus….
Latvieši? Jā, latviešiem pa radio katru dienu ziņojot, vai laika prognoze ir labvēlīga vai nav. Pilnīgi oficiāli un pavisam nopietni. Apbrīnojami, ka viņi visi to arī respektējot. Sodanaudu iekasēšana esot galvenā Latvijas ražošanas nozare, jo par visu un visur esot jāmaksā sodanaudas. Piemēram – par konjaku, kam veikala plauktā beidzies realizācijas termiņš!
Kā redzat – dīvainību pietiek visiem, taču ne jau amizantās laika prognozes dēļ ārpasaule raugās Latvijas virzienā skeptiski.
Aizpērnajā vasarā Zviedrijas dienvidu pilsētā Kalmārā tika godināta Ziemeļu ūnijas dibinātāja karaliene Margarete I, kurai savulaik izdevās apvienot ziemeļvalstis vienotā impērijā. Bija sabraukuši ziemeļvalstu karaļpāri un prezidenti, svinības translēja visas Skandināvijas valstu televīzijas. Svinīgais dievkalpojums notika vēsturiskajā baznīcā. Pašās Zviedrijas arhibīskapa svinīgās runas beigās atskanēja atgādinājums, ka luterāņiem ir jābūt līdzjūtīgiem un jāatbalsta tie, kam ir grūti. Pēc tam sekoja aicinājums klātesošajiem un visiem televizijas skatītājiem Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Somijā un Islandē ziedot «kādu grasi» vistrūcīgākajai luterāņu pasaules valstij – Latvijai! Sēdēju pēdējā solā un pēc šā paziņojuma kolēģi žurnālisti zibenīgi pagriezās manā virzienā. Viņu acis bija neizpratne un pārsteigums. To dzirdēja visa Skandināvija un arī tie, kam pēc dažām nedēļām Briselē bija jāizlemj, vai likt Latviju pirmajā pretendentvalstu pieciniekā, vai nelikt. Turpretī klātesošās, oficiālās Latvijas amatpersonas izskatījās ļoti gandarītas. Īpaši apmierināts izskatījās klātesošais Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags. Interesanti, kādam nolūkam šī «kauna nauda» tika izlietota un vai tā nebija pārāk dārga maksa Latvijas izredzēm nākotnē. Formāli šī kolekte droši vien ir vajadzīga, taču diezin vai izvēlētais brīdis un laiks bija vispiemērotākais. Nedomāju, ka Vanagam bija kāds īpaši negants nolūks «skādēt» Latvijas labajai slavai. Visticamākais, viņš neiedomājās, kādu reakciju šī aktiviāte izsauks sabiedrībā liktenīgajā «Briseles pavasarī». Tieši tāpat kā viņš acīmredzot nenojauš, cik sliktu slavu ārzemēs Latvijas baznīcai sagādājuši viņa iebildumi pret sievietēm mācītājām vietējās baznīcas dzīvē.
Guntaram Krastam vasarā izdevās piedalīties motociklu braucienā pa Somiju. Viņam sekoja galma apdziedātāju brigāde un, lai gan ārlietu resora ierēdnis dažas somietes notrieca no kājām un nebija skaidrs, vai ekspremjeram bija motocikla vadīšanas tiesības, daudzi Latvijā šķita apmierināti. Diemžēl melnie motocikli zviedriem neasociējas ar vīrišķību un varonību, bet gan ar ļoti bīstamām kriminālnoziedznieku bandām. Tāpēc liekas dīvaini, ka šādā pasākumā piedalās citas valsts premjerministrs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz blakus motocikla – saprotamu iemeslu dēļ! – nesēdēja Liponens. Ja reiz Guntaram Krastam patīk braukt ar motociklu, tad vajag to darīt incognitus, atvaļinājuma laikā vai arī izklaidējoties uz dzimtenes šosejām. Šo notikumu zviedri atceras kā anekdoti.
Kultūras konflikti nav patīkama lieta. Tie izraisa depresiju, vilšanos, agresivitāti un pašizolēšanos. Diemžēl arī labu gribot, var izbruģēt ceļu uz elli. Tāpēc galvenais ir apzināties komunikācijas sarežģītību un apgūt tās likumus. Par šīm tēmām jārunā vairāk un plašāk. Apgūt citas kultūras, komunikācijas tehniku ir aizraujoši, un šis ceļš ved pie labvēlīgākas attieksmes un savstarpējās izpratnes starp atšķirīgiem cilvēkiem un kultūrām.