Dievnamu būvēšana kā blēžu indulgence arī Sīrijā

Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem. 

Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir  klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.

Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši  Putina stūrētie krievu bumbvedēji.

Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi  uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.

Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.

Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?

2012. gada impresijas. Ko pateicu un nepateicu Latvijas Radio Krustpunktā.

 2012. gada 29. decembrī.

player-banner

LR1 raidījums Krustpunkti 2012. g. 28. decembris.

 

2012. gada 28. decembrī piedalījos Latvijas Radio diskusijā raidījumā Krustpunkti, taču ne visu iecerēto spēju pateikt, tāpēc te plašāks aizejošā gada impresiju izklāsts.

latvija 2012

Aizvadītais gads bija smags. Neatrisināti konflikti Sīrijā, Kongo, Ēģiptē, Irānā un Ziemeļkorejā ir tikai daži no pērnā gada problēmu piemēriem.

Eiro krīze ir ietekmējusi veco kontinentu arī politiski un tā nav laba zīme demokrātijas tālākai attīstībai uz mūsu planētas. Par šo nelāgo fenomenu liecina notikumu attīstība Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā un Ungārijā.

Nav noslēpums, ka daudzviet šobrīd tiek diskutēts par ērto ”ķīniešu modeli” sabiedrības pārvaldīšanai, kas nozīmē ekonomisku brīvību, bet ierobežotas demokrātijas iespējas.

 

Kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas”

Šo ideju pamatā ir 2012. gadā dzimusī ”pārliecība”, ka demokrātija neesot pietiekami efektīva sabiedrības iekšējās organizācijas forma, jo nepalīdz pārvarēt finanšu un ekonomiskās problēmas. Vēl jo vairāk to pierādot pašreizējā eiro sadarbības krīze.

Tātad – no jauna ir iestājies brīdis, kad ”visas cūkas nav vienlīdzīgas” un šī konstatējuma rezultātā vēršas plašumā īgnums, neapmierinātība un naids pret tiem, kam klājas labāk. Pastāv risks, ka ekstrēmās politiskās kustības (pateicoties jauniešu hroniskajam bezdarbam) var vērsties plašumā un intensīvāk postīt valstu iekšējo stabilitāti (kā to varējām novērot pēc pēdējām Grieķijas vēlēšanām).

Pasaules globālās problēmas sasaucās ar sabiedrības noskaņojumu arī Latvijā   

 Darba tirgus ministrs?

 ”DnB Latvijas barometra” dati liecina, kašogad mūsu Latvijas iedzīvotāju kopējais noskaņojums ir pesimistiskāks nekā laika posmā no 2008. -2011.

Viskritiskāk iedzīvotāji šobrīd vērtē:

1)    iespēju atrast dzimtenē labu darbu,

2)  vērtējot pašreizējo valsts ekonomisko stāvokli.

Runājot par pirmo – labi apmaksāta darba trūkumu. Te vainojamas visas iepriekšējās valdības, kas šo jautājumu nekad nav prioritējušas. Neatceros, ka kādā no Latvijas valdībām būtu bijis Darba tirgus ministrs. Lai gan par to vajadzēja domāt jau pirms 15 gadiem.

Nav šāds postenis arī pašreizējā Latvijas valdībā un tas liecina, ka šis jautājums mūsu valstī joprojām ir atstāts pašplūsmā.

Par otro – par to, ka tauta skumji vērtē mūsu valsts pašreizējo ekonomisko situāciju, arī nav ko brīnīties. Pērnā gada ”nevārds” – ” konsolidēt” saglabāsies arī turpmāk kā pārticības un stabilitātes lamatas. Tas nozīmē, ka, mazgājot bērnu no vannas kopā ar ūdeni ir izliets arī mazulis. Labi domājot var nobruģēt ceļu uz elli.

Neraugoties uz to, ka Borozo izpratnē mūsu piedzīvotais ir ”Latvija veiksmes stāsts”,  mums pašiem tas ir tikai  brīvā kritiena paātrinājums. Kāpēc?

Latvijas makroekonomisko rādītāju svārstības pēdējos gados ir bijušas dramatiskas.

Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t.i.,  darbos ārzemēs

Iekšzemes efekti – darba vietu zudums, uzņēmējdarbības ”piežmiegšana”, darbaspēka izbraukšana no valsts sāk pamazām iznīcināt to kam mēs tik ļoti ticējām dziesmotās revolūcijas laikā – brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.  

Valsts finanšu sistēma pamazām tiek salabota, turpretī publiskā un sociālā telpa ir saplosīta driskās. Kā kara apstākļos. Gandrīz katrā ģimenē kāds ir ”frontē”, t., i.  darbos ārzemēs. Ģimenes saraustītas gabalos, iedzīvotāji sadalījušies divās grupās – aizbraucējos un palicējos.

Valsts parāds tiks atdots, bet par valsts cenu, jo drīz vairs nebūs pašas Latvijas valsts. Nebūs iedzīvotāju, kas te dzīvos.

Pavisam drīz lidostā Rīga tomēr būs jāuzliek uzraksts, lai pēdējais aizlidojot izslēdz gaismu, aizbraucot.

Tā nav anekdote, bet īstenība. Es nesabiezinu krāsas. 

Psiholoģiski Latvija patlaban ir arhipelāgs.

Nav neviena politiķa/partijas/personības/idejas, kas ”salas” sastumtu kopā. Krīzes iespaidā pie varas nākuši tehnokrāti. Viņi prot skaitīt, bet neprot uzrunāt un nomierināt. Iedvesmot, spārnot un motivēt.

Valdim Dombrovskim un Prezidentam Bērziņam nav harizmas. Viņi nespēj uzrunāt mūsu sabiedrību un dot tai nākotnes stabilitātes vīziju. Skaitļi te neder. Atskaites arī ne. Rosīšanās Briseles koridoros šajā virzienā neko nedod. Nav vecie PSRS laiki, kad ”ģelu kārtošana Maskavā” bija sinonīms politiķa aktivitātei.

Tagad ”sagādnieki’ vairs nav cenā.

Te vajag harizmu un oratora spējas.

Vajadzīgas spoža zvaigznes, jeb precīzāk sakot – zvaigžņu lietus pie mūsu valsts vadības debesīm. Pagaidām to neredz.

Tehnokrāti politiķu krēslos spēj savest kārtībā finanses un ar to arī viņu iespējas ir izsmeltas. 

Latvija nav vienīgā šajā ziņā. Arī Itālijā tikko atkāpās no amata līdzīgs tehnokrāts – Monti, kas nomainīja Berluskoni, lai veiktu taupības pasākumus un realizētu reformu programmu valstī.

montiJā, taupības pasākumus Monti veica un finanšu tirgus ir nomierināts. Itālija tagad turas ”šokos”, taču skaidrs, ka politiķis Monti nav un tāpēc viņš atkāpās no amata. Jaunās vēlēšanas pierādīs, vai Itālija spēs atrast sev piemērotu ”pēckrīzes” vadību. Taču paradokss ir sekojošs – Itāliju izglāba apolitisks premjerministrs, kuram visus šo laiku bija ļoti pozitīva aura un tas var nozīmēt, ka sabiedrība vairs netic esošajai partiju lomai parlamentārās demokrātijas sistēmā. No tā izriet, ka esošā valsts pārvaldes sistēma ir zaudējusi savu nozīmi.

Mums ir tāpat.

Mūsu fiziķi un pārējie tehnokrāti ir ”nomenedžējuši” krīzes izeju, bet tālāka kursa viņiem nav. No vienas puses – nepolitiskie līderi labāk tiek galā ar praktiskām valsts problēmām,  bet nevar stratēģiski vadīt valsti tālāk. No otras puses esošie politiskie spēki vairs nespēj nedz vienu, nedz otru.

Pievienošanās eirozonai

euroPašvaldību vēlēšanās un pievienošanās eirozonai būšot nākamā 2012. gada lielākie notikumi.

Politiķi un viedokļu noteicēji Latvijā var brīvi vicināties ar sabiedriskās domas ”pētījumu” grafikiem, ja viņiem šķiet, ka ar to pietiek, lai zinātu ko tauta domā par eiro.

Diemžēl statistika var būt arī kļūdaina, neprecīza un Bernharda Šova vārdiem runājot ’‘totāli meli’ un tieši tāpēc – neuzticama.

Sabiedrība Latvijā ir aizdomīga pret valsts iekļaušanos eirozonā.

Sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret eiro ietekmē mediju informācija par šo tēmu. Te dominē ziņas par nenoteiktību un ekonomiskajām problēmām Eirozonā. Grieķijas, Spānijas un Portugāles krīzi ieskaitot.

Jā, eiro zonai ir problēmas, kas mūs visus satrauc.  Bargie Vācijas krīzes sanēšanas noteikumi nežēlīgi satricina bankrotējošās valstis un to iedzīvotājus. Tāpēc secinājums ir vienkāršs – mūs (Latviju) vēlas integrēt zonā, kurā valda nekārtība un stress, nestabilitāte un nervozitāte.

Pie kam, mēs zinām, ka Latvija nekā nevarēs ietekmēt būtiskus procesus šajā eirozonā.

Tāpēc tautai pievienošanās eirozonai izskatās pēc aneksijas, anšlusa.

Skarbi?

Šķiet, ka mūsu valsts vadītāji nesaprot, cik nopietna tēma ir eiro jautājums.

Pārliecināt tautu par eiro ieviešanu Latvijā ir nopietna lieta. Izskatās, ka politiskā elite gatavoja pārbraukt mums pāri ar savu tanku, kuram ir nosaukums – ”mēs te augšā labāk zinām kā vajag”. Rezultātā sabiedrība visplašākos slāņus pārņems vēl lielāks bezpalīdzības pesimisms.

Tautu vajag motivēt.

Pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu

Ir vēl viens būtisks šķērslis- žurnālistu nekompetence, informējot par finanšu problēmām.

Mums Latvijā (tāpat kā citur Eiropa) pietrūkst kompetentu, neatkarīgu finanšu analītiķu, žurnālistu. Mums nav žurnālistu, kas spēj paskaidrot tautai finanšu politikas iekšējās norises. Intervēt daudzi prot, bet paskaidrot neprot nemaz. Mums būtu nopietni jādomā par finanšu komentētāju gatavošanu jau augstskolā, lai žurnālisti iemācītos finanšu tirgu un spētu to uzskatāmi paskaidrot saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Tieši šī žurnālistu nespēja pārskatīt finanšu tirgu profesionāli, dziļi un pamatīgi, noved pie mediju fiksēšanās vai nu pie apzināti ”pozitīvizētas informācijas”  (banku vai Eiropas Savienības finansētie raidījumi, kuru saturam klausītājs ”redz cauri” un tāpēc netic, jo redz , ka apgalvojumi ir ”baltiem diegiem šūti”), jeb pie pārspīlēti kritiskiem materiāliem, kuros negācijas un negatīva informācija nomāc racionālu pieeju eiro problemātikai.

Tieši finanšu un ekonomikas jautājumos mūsu mediju areālā ir pārāk daudz ”uzpirktu” jeb ”klientu apmaksātu raidījumi”, kas neko nedod publikai. Kompromitējot žurnālistikas jēdzienu. Ierēdņi, bankas un politiķi ”pērk žurnālistiku” un mēs viņiem to atļaujam darīt.

Nepiedodami.

Naudas trūkums?

Nedomāju.

tucijas armija uz Sīrijas robežasMūsu ārzemju  TV korespondents brauc uz Somāliju un inscenē piedzīvojumus trīsdesmit bruņotu miesassargu ielenkumā, varonīgi intervējot turienes korumpētus priekšniekus, nevis dodas uz Grieķiju, lai nopietni pētītu kā jūtas grieķi un vai viņi izkulsies no parādu jūga.

Kas skatītājam ir svarīgāk?

Uzzināt, ka mūsu korespondentu ”tomēr nenošāva bandīti’, jeb tomēr uzzināt, kas ārvalstīs īsti notiek?

Bravūra nomāc analītiku. Infoizklaide ņem virsroku. Mēs izklaidējamies līdz nāvei (kā amerikāņi) nevis cenšamies izskaidrot publikai pasauli, kas virpuļo ap mums.  

Eiroskeptiķus sildīs arī Krievijas mediju masīvā klātbūtne. ”Nē – eiro” ir Putina nostāja. Krievu kontrolēto mediju nostādni šobrīd kāri uztver un kopē arī daudzi mūsu vietējie Latvijas vietējie mediji.  Gan krievu, gan latviešu valodā.

Piemēram, ažiotāžā ap it kā gaidāmo  pasaules galu 21.12. 2012. ārzemēs bija vienīgi joku ziņa, taču krievu mediju ietekmē, Latvijā to mala medijos katru dienu kā apspriežamu, nopietnu tēmu. Absurds.

Krievu mediju spiediens LV ir spēcīgāks nekā parastam novērotājam šķiet.

To vajadzēs plašāk pētīt un nopietni rīkoties, lai novērstu šī presinga padziļināšanos mūsu medialajā vidē.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru

Ušakovs mazais PutinsNils Ušakovs ir daudzu Latvijas iedzīvotāju mīlulis.Viņam nav bezkaislīgu atbalstītāju. Vai nu pielūdzēji vai ienaidnieki. Kā jau tas pieklājas kārtīgam populistam.

Rīgas mērs pozicionē sevi kā mītiska persona. Betmens, Zorro vai Ruslans:  bārsta naudu trūcīgiem pensionāriem un bērniem, skrien maratonu, gandrīz nomirst, nepazīstams burvis finansē viņa dārgās operācijas ārzemēs un varonis atkal kā Fēnikss no pelniem atdzimst jaunā krāsās un uzlido līdz debesīm. 

Kā kārtīgam populistam Ušakovam piemīt viss, kas ticīgos padara par viņa pielūdzējiem un analītiķus par ienaidniekiem.

Pretēji Dombrovskim, viņš droši šķiežas ar naudu – iegrūžot gigantiskas summas uguņošanā, masu svētkos, bezmaksas biļetēs un daudzos citos ārējos efektos.

Ušakovs sev būvē Ziemassvētku rūķīša auru – es jums došu tieši tagad, kad citi pievelk jostas.

Simboliski –  viņš baro tautu ar konfektēm kā bērnu : masu pasākumi, koncerti, nenormāli dārgas raķešu šaušanas gaisā – uguņošanas, bezmaksas sabiedriskais transports pensionāriem = leiputrija (zviedru trūcīgie pensionāri arī iebalsotu Ušakovu par Stokholmas mēru, viņiem šāda luksusa nav).

Šāds ”brutālais piegājiens” PR ir Ušakova stils sava publiskā tēla veidošanā un tas aizņemts no diktatūrām un, protams, no Krievijas. Arī tur vadonis lido ar dzērvēm un tēlo supermačo varoni.

Šaut uz pilnu klapi, pēc tam kaut vai ūdens plūdi.

Krieviski runājošā minoritāte ir Ušakova kaujas zirgs. Arī tai viņš sola kā bērnam to, ko panākt nav iespējams. Pūļa ticība un pārliecība arī šeit kāpj pāri loģikai, kuru uzceļ prāts.

42% krievvalodīgo mīlot Ušakovu un tikai 5% latviešu. Tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā Rīgas -Zorro metīsies virsū arī latviešu velētājiem.

 Tikmēr Eiropa stāv lielu izaicinājumu priekšā. Viegli nebūs.

Taču celsimies un iesim.

Viss būs labi.

Links uz raidījumu Krustpunkti.

 

Žurnālistika var izglābt citu cilvēku dzīvības. Riskējot ar savējo.

2012. gada 23. februārī
Marie Colvin, Rémi Ochlik

Marie Colvin, Rémi Ochlik

Šodien, kad Stokholmā  zviedru armija salutē par godu nākamās Zviedrijas karalienes nākšanai pasaulē, mediji solidāri pauž līdzjūtību kolēģiem žurnālistes Marī Kolvīnas un fotožurnālista Remī Ošlika traģēdijas dēļ.

Abi gājuši bojā darba vietā – Homsā, Sīrijā.

Vakar.

Marī pēdējā reportāža CNN no Sīrijas bija perfekta.

Viņa stāstīja par situāciju Homsā, par mazu bērnu nogalināšanu un par traģēdijām, kas ārpasauli pagaidām neinteresē.

  • Jā, situācija ir neciešama un tieši tādēļ man šeit jāpaliek un jāturpina ziņot Jums visiem, kas īsti te notiek”, – viņa teica pa telefonu ēterā no Homsas.

Viņai bija raksturīgi palikt kaujas zonās arī tad, kad tās pameta citi žurnālisti.

Fotogrāfijās Marī redzama ar melnu apsēju pār seju. Aci viņa zaudēja Šrilankā, sprāgstot mīnai. 2001. gadā. Viņa uzskatīja, ka žurnālistam ir jāliecina par to, kas notiek kara un konfliktu plosītās zonas. Lai gan par to pašai nācās samaksāt ar savu veselību.

Pirms tam 1999. gadā Marī (kopā ar diviem saviem kolēģiem) vienīgie palika uz vietas Austrumu Timorā kopā ar 1500 bēgļiem. Brīdī, kad pārējie žurnālisti tika evakuēti.

Patiecoties trīs žurnālistu klātbūtnei ANO bēgļu nometnē Dilī, izdevās izglābt šo – uz nāvi nolemto cilvēku dzīvības.

Principialitāte palīdzēja.

Toreiz.

Šoreiz tas neizdevās.

Lai gan Marī pati bija pārliecināta, ka tieši žurnālistu klātbūtne var paātrināt glābšanas operācijas un palīdzības akcijas Sīrijas virzienā.

Viņa turpināja cīnīties.

Marī Kolvīnas un viņas franču kolēģa Remi Ošlika vakardiena nāve Homsā ir kārtējais pierādījums brutālo režīmu vajadzībai apkarot žurnālistus, lai ”ārpasaulē” izplatās tikai diktatoriem vajadzīgais viedoklis un versijas. 

Sīrijas valsts televīzija un Damaskas režīms šodien piedāvā saviem skatītājiem pavisam citu realitātes aprakstu nekā ziņoja vakar nogalinātie ārzemju žurnālisti Homsā. 

Jo bīstamāka ir notikumu vieta, jo svarīgāk, lai tajā atrastos spējīgi žurnālisti, kas uzdrošinās ziņot patiesību par to, kas īsti tur notiek. 

Vieglāk protams, ir retranslēt ārzemju ziņu aģentūru piefrizētās ”kustīgās bildes” un piedzejot tekstus, kas neuzliek pienākumus un neizraisa nekādus secinājumus.

Kādā ”Expressen” intervijā 1999. gadā Marī Kolvīnai tika jautāts par viņas drosmi uzturēties Bagdādē, Persijas kara sākuma periodā. Kaut arī Amerikāņu armija bija jau iepriekš solījusies sagraut Bagdādi līdz pamatiem.

-Man bija svarīgi redzēt kas īsti tur notiek un ziņot par to sabiedrībai. Man tas ir ļoti svarīgi. Tas ir mans darbs un dzīvesveids, – viņa atbildēja.

Tik elementāri.

Tāda ir žurnālistikas misija – stāstīt patiesību. 

Ceru, ka arī mūsu organizācijas nepalaidīs garām iespēju izteikt amerikāņu, britu un franču kolēģiem līdzjūtību.

Krievijas karoga problēmas Sīrijā. Boikots Krievijas ražojumiem?

2012. gada 8. februāris
Damaska 07.02.2012, SVT

Damaska 07.02.2012, SVT

Nākamā Krievijas Prezidenta Putina priekšvēlēšanu kampaņa iegājusi savā finiša taisnē. 

Varas demonstrācijai noder ne tikai ”krievu valodas referendums” Latvijā, bet arī Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova vakardienas ”triumfa gājiens” cauri Krievijas karogiem rotātajai Damaskai.

PR paņēmienu šādā – politiski varmācīgā spēlē, ir daudz.

Vladimirs Putins liek lietā visu, kas vien iespējams. 

Krievijas un ”tuvo ārzemju” mediji uzknābā Krievijas varas aparāta (propagandas mašīnas) medijiem nobērtās/producētās vizuālās druskas. 

Daži ņem pretī un baro tālāk publiku.

Citi mediji PR ražojumus ignorē.

100% šī ofensīva tomēr neizdodas.

Zviedrijas televīzijas speciālkorespondents no Damaskas ziņo, ka vietējā vara žurnālistus pamatīgi ierobežo darbā un ”liek filmēt” Asada režīmam vajadzīgās epizodes. Vakar, piemēram, esot ”bijis jāfilmē” Krievijas Ārlietu ministra sagaidīšanas triumfs.

Asada režīma piekritēji pulcināti Damaskas ielās un sparīgi vicinājuši tur Krievijas karogus. Pateicībā par ANO rezolūcijas bloķēšanu.

Vienlaikus vairākas valstis (Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Spānija) atsauc savus vēstniekus no Sīrijas un slēdz vēstniecības Damaskā.

Šo norisi vietējā vara ārzemju korespondentiem nav atļāvusi filmēt.

Šonakt atkal nogalināti vairāki desmiti Homsā. Reģionā, kur pirms 30 gadiem pašreizējā Sīrijas prezidenta tēvs un viņa brālis Rifats sagrāva sunnītu sacelšanos, nogalinot ap 3000 – 5000 mierīgo iedzīvotāju.

Tur vakar un šodien dedzina Krievijas karogus.

Nofilmēt šo procesu arī nav iespējams.

Iztiekam ar pagrabos noslēptiem reportieriem un mobilo telefonu kamerām.

Sīrija, BBC

Sīrija, BBC

Krievijas radio turpina apgalvot, ka Sīrijā esot sacēlušies ”teroristi”, kas ”tēlojot revolūciju”.

  • Atbrauc, Lavrov, arī uz šejieni! Tad Tu pārliecināsies, ka nekas nav izdomāts un cik pretīgā propagandas spēlē tu piedalies! – vara aicināja kāda sieviete no Bab-Amro priekšpilsētas Libānas radio korespondentam.

Kamēr šis konflikts nav atrisināts, netīrā spēlē turpinās visās frontēs.

Lavrovam un Putinam ir izdevies eskalēt spriedzi tālāk. 

Jusufs Kvardavi ir pasludinājis ”fatvu”, aicinot boikotēt Krievijas un Ķīnas preces.

Sīrijas armija ir spēcīga un labi bruņota ar Krievijas ieročiem.

Krievijas un Ķīnas spiediens panāks teroristu piesaistīšanos vietējiem partizāniem.

Asadam, protams, ir arī piekritēji.

Tie, kas mīl stabilitāti.

Krievijas karoga vicinātāji Damaskā.

Bailes ir vislabākais propagandas ierocis.

Pagaidām triumfē tieši bailes.

Krievija aktīvi atbalsta asiņainu režīmu. Kā rīkosimies mēs?

2012. gada 5. februārī
Krievijas vēstnieks Vitālijs Čurkins bloķē ANO balsojumu

Krievijas vēstnieks Vitālijs Čurkins bloķē balsojumu ANO. Attēls no http://www.sr.se

Vakar Homsā (Sīrijā) armija sāka bombardēt dzīvojamo ēku mikrorajonu. Sestdienā iedzīvotāji bija mājās. Ēkas sabuka, aprokot iemītniekus. Tos, kas mēģināja savus tuviniekus, kaimiņus vai draugus atrakt no gruvešiem, nogalināja armijas snaiperi.

Tāpēc vakar Sīrijas upuru skaits strauji palielinājās.

Pie šī slaktiņa lielā mērā vainojama Krievija un Ķīna, kas ANO balsojumā atteicās bloķēt Asadu klana varas cietsirdību Damaskā.

Krievijas vēstnieks ANO Vitālijs Čurkins balsoja pret Sīrijas rezolūciju.

Asinspirts Homsā uz  Putina Krieviju (tātad) neiedarbojas.

Politiskie bicepsi ir jāparāda pasaulei.

Tāpēc diplomātijas paralīze Sīrijas virzienā turpinās.

Vienotu diplomātisku rīcību Sīrijas problēmas atrisinājumam torpedēja abas – Krievija un Ķīna.

  • Starptautiskajai sabiedrībai nav jāiejaucas Sīrijas iekšējā konfliktā, – vakar, sev raksturīgajā stilā notikumu attīstību ANO komentēja Krievijas  Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Minhenē.

Savukārt ASV vēstniece ANO Susan Rice par notikušo bija sašutusi un konstatēja, ka ”lielvaras kārtējo reizi iejaucās loģiskā procesā, lai paralizētu pasaules organizācijas kopējo darbu”.

  • Atbildība par to, ka Sīrijā šodien plūst mierīgo iedzīvotāju asinis, tagad ir jāuzņemas arī Krievijai un Ķinai, – viņa teica.

Lavrovs, protams, noliedz, ka iedzīvotājus Damaskā un Homsā nogalina ar Krievijas ieročiem. Fakti rāda, ka vakardienas asinspirts tika sarīkota izmantojot krievu artilēriju un mīnmetējus un Krievijā ražotie T-55 pašlaik bloķē pieejas centrālajām ēkām Homsā.

Sīrija, 2008. Autores foto.

Sīrija. Autores foto.

Vai Ķīna un Krievija balsta Asada klanu?

Nē, šķiet, ka šāda rīcība ir kārtējā Krievijas un Ķīnas lielvaru cīņa pret NATO diplomātisko ietekmes pārsvaru pasaulē.

Spiediens, nevis tieša solidaritāte ar Hafeza Asada pēctečiem.

Vecās ”varas receptes” tiek liktas lietā no jauna.

Izskatās, ka šoreiz tās nedarbosies, jo ”pret” nostājas Arābu apvienība no kuras naftas Ķīna ir (lielā mērā) atkarīga.

Tāpēc Lavrovs tagad ar steigu metas uz Damasku, kur otrdien paredzēta viņa tikšanās ar Bašaru Asadu.

Tikmēr upuru skaits Homsā jau sasniedzis 420.

Pagaidām nav skaidrs, kas izraisījis tik lielu asinspirti. Režīms turpina apgalvot, ka pie vainas ir ”teroristi” (skat. Sīrijas valsts TV ziņojumus), bet neatkarīgo žurnālistu tīkls ziņo par citiem iemesliem.

Vakar pirmo reizi tika bombardētas daudzstāvu ēkas. Diemžēl iedzīvotāji nebija paguvuši no tām evakuēties. Tāpēc upuru skaits bija tik milzīgs.

Viens no asinspirts iemesliem esot dezertieri, kas lielā skaitā pārbēguši minētajā Homsas zonā. Cita versija ziņo, ka tieši šeit Sīrijas atbrīvošanas armijas grupējumi esot nogalinājši 10 karavīrus, tāpēc Asada spēki cirtuši pretī pamatīgi un nežēlīgi.

Par kara zonu vakar kļuva 34 augstceltnes ar dzīvokļiem. Ja salīdzinām ar Rīgu, tad vakardienas uzbrukums Homsai atgādina Juglas vai Pļavnieku dzīvojamo ēku bombardēšanu.

Rezultātā 420 upuru, taču reportieri ziņo, ka nogalināto skaits esot daudz lielāks, jo daudzi joprojām ir aprakti zem gruvešiem.

Režīms joprojām neļauj Sīrijā pārvietoties glābšanas dienestiem un žurnālistiem.

Savu vainu notiekošajā Asada kalns pilnībā noliedz. Pēc varas domām notiekošajā vainojami ir ”bruņotie teroristi”, ” ārzemju kūdītāji”.

Šajā nostājā Asada ģimene ir vienota. Prezidenta māte Anisa ir 100% pārliecināta, ka visi demonstranti ir jāapšauj. Līdzīgās domās ir arī Sīrijas Prezidenta Asada brālis Mahers (elites spēku virspavēlnieks), māsas vīrs un drošībnieku šefs – Asefs Šavhats, un visi četri brālēni, kas arī ieņem vadošās politiskās pozīcijas vieīgās partijas – Baat partijas ideoloģijas spicē.

Pašlaik upuru skaits Sīrijā sasniedz 6000, no tiem 380 bērni.

Syria. Autores foto.

Syria. Autores foto.