Vakar, atgriežoties no Kuldīgas Rīgā, ar Didzi runājām par bīstamo salīdzināšanas slimību, kas piemīt cilvēkiem un rada daudz problēmu. Aiz automašīnas loga sākumā garām slīdēja meži, dažas govis, pelēks, sirms zirgs. No miglas iznira un uzreiz pazuda Sabiles sinagoga, luksofors kritiskajā vīna kalna nogāzē un lauki, kas tinās rudens mēteļos.

• Ir briesmīgi, ja mēs salīdzinām nesalīdzināmas lietas un izdarām kļūdainus secinājumus, – es piekritu un centos apbraukt gāzelīgu autobundžu.

• Salīdzināšana ir visbriesmīgākais noziegums, – konstatēja Didzis

• …pret cilvēci, – nopūtos un atkal samazināju ātrumu. Migla jau rāpās ārā no grāvja.

Kas īsti notiek? Kāpēc Minhenē vācieši vienu brīdi gavilē uzņemot bēgļus no Sīrijas, un jau šodien paziņo, ka ”vairāk nevienu pieņemt nevarēs”. Kāpēc zviedri, kas nebūt nav laipni pret iebraucējiem un liek kādreizējiem bēgļiem= inženieriem + augstskolu profesoriem strādāt visu mūžu Stokholmā vai Sundsvalā vienīgi par taksistiem vai picēriju īpašniekiem, nelaižot viņus talāk. Kāpēc tagad pēkšņi viņi ir gatavi pārvest bēgļus no Dānijas ar savām privātajām jahtām pāri jūras šaurumam. Tas, ka ”pārkvalificēti ārzemnieki” (pārāk izglītoti) Skandināvijā darbu savā specialitātē jorpojām dabūt nevar, nevienam nav noslēpums. Kāpēc tieši sīrieši būs izņēmums un kālab zviedri tagad (valdības līmenī) grasoties doties uz Vidusjūru ar luksusa kuģiem, lai savāktu piepūšamajās laivās iespiestos bēgļus un nogādātu tos droši un eleganti savā Stokholmā.

Kas īsti ir noticis vecajā kontinentā?

Kāpēc līdz šim pārtikušo valstu parādes durvis, kas līdz šim vienmēr bijušas cieši noslēgtas apmeklētājiem no trūcīgajām valstīm, tagad tiek skaļi un plaši atvērtas personām ar nosaukumu ”Sīrijas bēgļi”.

Viena daļa no jums, iespējams teiks, ka tā ir ”vainas apziņa par pagātni”, kas vāciešiem tagad liek kļūt laipniem pret vajātām personām. Vainas apziņa liekot tagad zviedriem ”neatkārtot baltiešu bēgļu izraidīšanas kauna akciju”. Citi minēs un mēģinās izskaidrot pēkšņo ”atvērto durvju principu” ar Lovēna ”vajadzību izskatīties humāni” un pie viena sagādāt savai valstij darbaspēku, vēlētājus kreisajām partijām un strādniekus, kas spētu nodrošināt labas pensijas nākamajiem zviedru pensionāriem.

Minējumu ir daudz, taču paradoksāli, ka neviens tā īsti netic, ka zviedri vai vācieši patiešām ir gatavi pieņemt vajātos sīriešu tikai humānu apsvērumu jeb līdzjūtības dēļ.

Vienkārši tāpēc, ka politikai nekad nav bijis sirdsapziņas.

Taču salīdzināšana mums patīk un tāpēc lielākā daļa komentētāju salīdzina pašreizējo Āzijas un Āfrikas bēgļu plūsmu ar notikumiem Otrā pasaules kara norieta laikā un pēckara periodā. Tagad notiekot tas pats kas toreiz – uzsver latviešu trimdas sirmgalvji, kas bēgšanu no dzimtenes un uzturēšanos ”dīpīšu” nometnēs sajūt savā atmiņa kā īlenu: asu, sāpīgu un robustu. Viņi redz to pašu vēlreiz.

Vai tā ir?

Protams, arī es esmu par to, ka no islamistiem un Asada slepkavotājiem bēgošajiem sīriešiem, arī mums ir jāpalīdz. Protams, ka man neliekas, ka šie ļaudis varētu ”apdraudēt Latvijas suverenitāti”, uzturoties pie mums. Taču es nepiekrītu salīdzināt patlaban notiekošo ar procesiem, kas Eiropā norisinājās pēc Otrā pasaules kara.

Eiropas vēsture rāda, ka mieru iespējams noslēgt sarunu ceļā.

Protams, ka šādā ceļā noslēgts miers nav ideāls. Tas ir kompromisa miers. Tā ir izeja no ugunsgrēka.

Pirmais un galvenais ir jāiemācās no jauna nodrošināt miera sarunas, lai kari izbeigtos, lai cilvēkiem nebūtu jābēg projām no savām mājām bēgļu statusā. Vispirms Merkelei un Lovēnam vajadzētu domāt par kara ugunsgrēku apdzēšanu. Ar to vajadzētu sākt.

Tieši šogad mēs svinam divu svarīgu Eiropas miera sarunu gadskārtas: 1) 1815. gadā Vīnē notika kongress, kura rezultātā Eiropa ”tika sakārtota” pēc Napoleona karagājieniem, 2) 1975. gadā norisinājās Helsinku konference, kas veica līdzvērtīgu, nokavētu darbu otrā pasaules kara seku noregulēšanas virzienā. Ja Vīnes konference bija miera kongress, tad Helsinku apspriede bija mēģinājums pēckara periodā panākt dalībvalstīm saistošas vienošanās robežu jomā. Kāpēc es pievēršos miera konferencēm? Tāpēc, ka uzskatu, ka pašreizējie kari un konflikti, kuru rezultātā rodas bēgļu paisumi no viena kontinenta uz otru, ir pamazām novēršami sarunu rezultātā. Mums Eiropā ir šādas tradīcijas. Tās arī varam eksportēt uz kara plosītajiem reģioniem, jo tieši tur es redzu trekni nobaroto Briseles birokrātu un politiķu galveno darbības lauku. Tieši patlaban. Kā simbols šai ”darījumu sistēmai” ir, piemēram, Vestfālenes miera līgums, kas faktiski bija pagrieziena punkts Eiropas vēsturē. Tas izbeidza Trīsdesmitgadu karu, un līdz ar tā noslēgšanu lielākā daļa karadarbības Eiropā beidzās.

Vai diplomātija var atrisināt asiņainus un bruņotus konfliktus? Var. Pēc pirmā pasaules kara Eiropas lielāko valstu vadītāji, tāpat arī ASV, Japāna un Ķīna sapulcējās Parīzē, lai turpināto seno miera sarunu konferenču tradīciju. Taču pasaule tobrīd jau bija mainījusies. Konfliktu raksturs bija jau cits – nevis dinastija pret dinastiju, bet gan ticība pret pārliecību. Ideoloģiski uzforsēti kašķi, kurus akselerē nacionālisms, konflikts starp demokrātiju un diktatūru, ateismu un reliģisku pārliecību darīja savu – apdzēst šos ugunsgrēkus bez fiziskas iejaukšanās vairs nebija iespējams. Tobrīd saka sodīt ”vainīgās valstis” tās sagriežot gabalos. Versaļas miera sarunu sekas Vācijai izvērtās tik smagas, ka nodrošināja priekšnosacījumus revanšam nacisma veidolā. Ungārijas saskaldīšanas panāca miljoniem ungāru ”palikšanu aiz robežām” un tāpēc nav jābrīnās par Orbana izteikumiem šonedēļ. Pēc otrā pasaules kara pasaule kļuva vēl mazāk samiernieciska un Helsinku konferencei 1975. gadā izdevās vien pavēstīt, ka Eiropas valstu robežas nedrīkst tikt nomainītas bruņota uzbrukuma rezultātā. Taču šīs robežas lielvaras bija pašas izveidojušas ar varu. Tāpēc nekādu lielu sasniegumu Helsinku traktātos es neredzu.

Kā šodien iespējams panākt Sīrijas kara noregulējumu tagad, ar sarunu palīdzību? Tikai tad, ja valstī ir formāla vara ar kuru pastāv iespēja vienoties, šo instrumentu var izmantot. Mums ir tā saucamās ”failed states” = Somālija, Lībija, kurās praktiski nav suverēnu instanču ar kurām varētu vienoties, taču tās nav patlaban aktuālākās bēgļu problēmas izraisītājas. Sīrijā ir Asads, kuram līdzās jau nostājies Putins un gaida asiņainās ”operas” nākamo cēlienu. Ko visus šos gadus gaidīja Briseles ”stūres vīri un sievas” un Obama? Cerēja, ka Afganistānā uzbarotie islamisti saslims ar vējbakām un izmirs paši? Pašlaik konfliktus ģenerē ideoloģiskie un reliģiskie dzinējspēki. Tie dekorējuši bruņotos konfliktus Sīrijā, Jemenā un citur ar absolūtisma morāldogmām, kas izslēdz jebkuru kompromisu. Islamistiem, tieši tāpat kā putinistiem, patiesība ir tikai viena – viņiem piederošā patiesība ir vienīgā pareizā. Visas pārējās ir apkarojamas, nomelnojamas un iznīcināmas. Vienkārši tāpēc, ka viņu idejai pieder valstis ar armijām. Iedzīvotāji ir tikai valdnieku ideoloģijas realizētāji. Šodien nav tā pati situācija, kas Eiropā bija pēc otrā pasaules kara. Šodienas bēgļi nav tie paši baltiešu leģionāri, kurus zviedru politiskā elite atdeva Staļina un ČEKAS gaļasmašīnai labprātīgi. Šodien ir pavisam cita situācija, kas pieprasa jaunu risinājumu. Vai varam par to runāt godīgi? Vai miera sarunas ar islamistiem vispār ir iespējamas? Vai tās būtu labākais risinājums šodienai?

Kā jums šķiet?

Taču viens ir skaidrs nesalīdzināsim meitu ar kleitu un šodienu ar vakardienu.

Šodien nav 1945. bet gan 2015.

Laiks ir cits un risinājumi citi.

Starp citu, tikko šovakar, 13. septembra pēcpusdienā, Vācija pēkšņi slēdz savu robežu ar Austriju un atjauno robežkontroli. Čehi tāpat.