Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

Bēgļi, bīstamā salīdzināšanas slimība un miera sarunu erozija?

Sīrija

Vakar, atgriežoties no Kuldīgas Rīgā, ar Didzi runājām par bīstamo salīdzināšanas slimību, kas piemīt cilvēkiem un rada daudz problēmu. Aiz automašīnas loga sākumā garām slīdēja meži, dažas govis, pelēks, sirms zirgs. No miglas iznira un uzreiz pazuda Sabiles sinagoga, luksofors kritiskajā vīna kalna nogāzē un lauki, kas tinās rudens mēteļos.

  • Ir briesmīgi, ja mēs salīdzinām nesalīdzināmas lietas un izdarām kļūdainus secinājumus, – es piekritu un centos apbraukt gāzelīgu autobundžu.
  • Salīdzināšana ir visbriesmīgākais noziegums, – konstatēja Didzis

  • …pret cilvēci, – nopūtos un atkal samazināju ātrumu. Migla jau rāpās ārā no grāvja.

Kas īsti notiek? Kāpēc Minhenē vācieši vienu brīdi gavilē uzņemot bēgļus no Sīrijas, un jau šodien paziņo, ka ”vairāk nevienu pieņemt nevarēs”. Kāpēc zviedri, kas nebūt nav laipni pret iebraucējiem un liek kādreizējiem bēgļiem= inženieriem + augstskolu profesoriem strādāt visu mūžu Stokholmā vai Sundsvalā vienīgi par taksistiem vai picēriju īpašniekiem, nelaižot viņus talāk. Kāpēc tagad pēkšņi viņi ir gatavi pārvest bēgļus no Dānijas ar savām privātajām jahtām pāri jūras šaurumam. Tas, ka ”pārkvalificēti ārzemnieki” (pārāk izglītoti) Skandināvijā darbu savā specialitātē jorpojām dabūt nevar, nevienam nav noslēpums. Kāpēc tieši sīrieši būs izņēmums un kālab zviedri tagad (valdības līmenī) grasoties doties uz Vidusjūru ar luksusa kuģiem, lai savāktu piepūšamajās laivās iespiestos bēgļus un nogādātu tos droši un eleganti savā Stokholmā.

Kas īsti ir noticis vecajā kontinentā?

Kāpēc līdz šim pārtikušo valstu parādes durvis, kas līdz šim vienmēr bijušas cieši noslēgtas apmeklētājiem no trūcīgajām valstīm, tagad tiek skaļi un plaši atvērtas personām ar nosaukumu ”Sīrijas bēgļi”.

Sandra Veinberga, Sīrijā, Damaskā

Sandra Veinberga, Sīrijā, Damaskā

Viena daļa no jums, iespējams teiks, ka tā ir ”vainas apziņa par pagātni”, kas vāciešiem tagad liek kļūt laipniem pret vajātām personām. Vainas apziņa liekot tagad zviedriem ”neatkārtot baltiešu bēgļu izraidīšanas kauna akciju”. Citi minēs un mēģinās izskaidrot pēkšņo ”atvērto durvju principu” ar Lovēna ”vajadzību izskatīties humāni” un pie viena sagādāt savai valstij darbaspēku, vēlētājus kreisajām partijām un strādniekus, kas spētu nodrošināt labas pensijas nākamajiem zviedru pensionāriem.

Minējumu ir daudz, taču paradoksāli, ka neviens tā īsti netic, ka zviedri vai vācieši patiešām ir gatavi pieņemt vajātos sīriešu tikai humānu apsvērumu jeb līdzjūtības dēļ.

Vienkārši tāpēc, ka politikai nekad nav bijis sirdsapziņas.

Taču salīdzināšana mums patīk un tāpēc lielākā daļa komentētāju salīdzina pašreizējo Āzijas un Āfrikas bēgļu plūsmu ar notikumiem Otrā pasaules kara norieta laikā un pēckara periodā. Tagad notiekot tas pats kas toreiz – uzsver latviešu trimdas sirmgalvji, kas bēgšanu no dzimtenes un uzturēšanos ”dīpīšu” nometnēs sajūt savā atmiņa kā īlenu: asu, sāpīgu un robustu. Viņi redz to pašu vēlreiz.

Vai tā ir?

Protams, arī es esmu par to, ka no islamistiem un Asada slepkavotājiem bēgošajiem sīriešiem, arī mums ir jāpalīdz. Protams, ka man neliekas, ka šie ļaudis varētu ”apdraudēt Latvijas suverenitāti”, uzturoties pie mums. Taču es nepiekrītu salīdzināt patlaban notiekošo ar procesiem, kas Eiropā norisinājās pēc Otrā pasaules kara.

Eiropas vēsture rāda, ka mieru iespējams noslēgt sarunu ceļā.

Protams, ka šādā ceļā noslēgts miers nav ideāls. Tas ir kompromisa miers. Tā ir izeja no ugunsgrēka.

Pirmais un galvenais ir jāiemācās no jauna nodrošināt miera sarunas, lai kari izbeigtos, lai cilvēkiem nebūtu jābēg projām no savām mājām bēgļu statusā. Vispirms Merkelei un Lovēnam vajadzētu domāt par kara ugunsgrēku apdzēšanu. Ar to vajadzētu sākt.

Versaļas miers

Tieši šogad mēs svinam divu svarīgu Eiropas miera sarunu gadskārtas: 1) 1815. gadā Vīnē notika kongress, kura rezultātā Eiropa ”tika sakārtota” pēc Napoleona karagājieniem, 2) 1975. gadā norisinājās Helsinku konference, kas veica līdzvērtīgu, nokavētu darbu otrā pasaules kara seku noregulēšanas virzienā. Ja Vīnes konference bija miera kongress, tad Helsinku apspriede bija mēģinājums pēckara periodā panākt dalībvalstīm saistošas vienošanās robežu jomā. Kāpēc es pievēršos miera konferencēm? Tāpēc, ka uzskatu, ka pašreizējie kari un konflikti, kuru rezultātā rodas bēgļu paisumi no viena kontinenta uz otru, ir pamazām novēršami sarunu rezultātā. Mums Eiropā ir šādas tradīcijas. Tās arī varam eksportēt uz kara plosītajiem reģioniem, jo tieši tur es redzu trekni nobaroto Briseles birokrātu un politiķu galveno darbības lauku. Tieši patlaban. Kā simbols šai ”darījumu sistēmai” ir, piemēram, Vestfālenes miera līgums, kas faktiski bija pagrieziena punkts Eiropas vēsturē. Tas izbeidza Trīsdesmitgadu karu, un līdz ar tā noslēgšanu lielākā daļa karadarbības Eiropā beidzās.

Vai diplomātija var atrisināt asiņainus un bruņotus konfliktus? Var. Pēc pirmā pasaules kara Eiropas lielāko valstu vadītāji, tāpat arī ASV, Japāna un Ķīna sapulcējās Parīzē, lai turpināto seno miera sarunu konferenču tradīciju. Taču pasaule tobrīd jau bija mainījusies. Konfliktu raksturs bija jau cits – nevis dinastija pret dinastiju, bet gan ticība pret pārliecību. Ideoloģiski uzforsēti kašķi, kurus akselerē nacionālisms, konflikts starp demokrātiju un diktatūru, ateismu un reliģisku pārliecību darīja savu – apdzēst šos ugunsgrēkus bez fiziskas iejaukšanās vairs nebija iespējams. Tobrīd saka sodīt ”vainīgās valstis” tās sagriežot gabalos. Versaļas miera sarunu sekas Vācijai izvērtās tik smagas, ka nodrošināja priekšnosacījumus revanšam nacisma veidolā. Ungārijas saskaldīšanas panāca miljoniem ungāru ”palikšanu aiz robežām” un tāpēc nav jābrīnās par Orbana izteikumiem šonedēļ. Pēc otrā pasaules kara pasaule kļuva vēl mazāk samiernieciska un Helsinku konferencei 1975. gadā izdevās vien pavēstīt, ka Eiropas valstu robežas nedrīkst tikt nomainītas bruņota uzbrukuma rezultātā. Taču šīs robežas lielvaras bija pašas izveidojušas ar varu. Tāpēc nekādu lielu sasniegumu Helsinku traktātos es neredzu.

Kā šodien iespējams panākt Sīrijas kara noregulējumu tagad, ar sarunu palīdzību? Tikai tad, ja valstī ir formāla vara ar kuru pastāv iespēja vienoties, šo instrumentu var izmantot. Mums ir tā saucamās ”failed states” = Somālija, Lībija, kurās praktiski nav suverēnu instanču ar kurām varētu vienoties, taču tās nav patlaban aktuālākās bēgļu problēmas izraisītājas. Sīrijā ir Asads, kuram līdzās jau nostājies Putins un gaida asiņainās ”operas” nākamo cēlienu. Ko visus šos gadus gaidīja Briseles ”stūres vīri un sievas” un Obama? Cerēja, ka Afganistānā uzbarotie islamisti saslims ar vējbakām un izmirs paši? Pašlaik konfliktus ģenerē ideoloģiskie un reliģiskie dzinējspēki. Tie dekorējuši bruņotos konfliktus Sīrijā, Jemenā un citur ar absolūtisma morāldogmām, kas izslēdz jebkuru kompromisu. Islamistiem, tieši tāpat kā putinistiem, patiesība ir tikai viena – viņiem piederošā patiesība ir vienīgā pareizā. Visas pārējās ir apkarojamas, nomelnojamas un iznīcināmas. Vienkārši tāpēc, ka viņu idejai pieder valstis ar armijām. Iedzīvotāji ir tikai valdnieku ideoloģijas realizētāji. Šodien nav tā pati situācija, kas Eiropā bija pēc otrā pasaules kara. Šodienas bēgļi nav tie paši baltiešu leģionāri, kurus zviedru politiskā elite atdeva Staļina un ČEKAS gaļasmašīnai labprātīgi. Šodien ir pavisam cita situācija, kas pieprasa jaunu risinājumu. Vai varam par to runāt godīgi? Vai miera sarunas ar islamistiem vispār ir iespējamas? Vai tās būtu labākais risinājums šodienai?

Kā jums šķiet?

Taču viens ir skaidrs nesalīdzināsim meitu ar kleitu un šodienu ar vakardienu.

Šodien nav 1945. bet gan 2015.

Laiks ir cits un risinājumi citi.

Starp citu, tikko šovakar, 13. septembra pēcpusdienā, Vācija pēkšņi slēdz savu robežu ar Austriju un atjauno robežkontroli. Čehi tāpat.

Sīrija

Sīrija