Speciāli TVNET

Krievu etnologa Ļeva Gumiļova idejas par pasionaritāti ir vērtīgs atziņu avots arī šodien. Viņa vecāki dzejnieki Nikolajs Gumiļovs un Anna Ahmatova komentārus neprasa. Ļeva domās zināmā mērā atbalsojas arī Latvijas piemērs, jo pavadot laiku lēģeros, viņš aktīvi tikās ar latviešu ieslodzītajiem un šo sarunu rezultāts lielā mērā ietekmējis arī viņa teoriju veidošanos (Skola un Ģimene, 1989, 1-2; Знамя, 1988.1). Viņa idejas interesanti savietot ar vācu-franču filozofu un humānista Alberta Šveicera tēzēm, kas lielā mērā papildina krievu etnologa uzskatus. Kā celt un kā sagraut nāciju, valsti, tautu? Par to šis raksts.

Jaundzimušais etnoss

Jauna tauta līdz ar savu piedzimšanu iesaistās pasaules vēstures procesos. Stājas attiecībās ar kaimiņiem, kas pret jaunienācējiem izturas ir naidīgi. Tie, kas līdz šim ērti dzīvoja ierastajā kartībā, nevēlas sevi ierobežot un atdot savu vietu citiem. Pretošanās visam jaunajam ir dabiska pašaizsardzības reakcija, un tā vienmēr realizējas asās formās. Lai izdzīvotu šādus grūtus – ienākšanas laikus, etnosā jāpastāv altruistiskai ētikai, kas kolektīva intereses vērtē augstāk par privātajām vajadzībām. To vieglāk panākt kara apstākļos, bet grūti nosargāt mierīgā vidē. Tātad, pēc Gumiļova domām, “altruisti“ aizsargā kolektīva intereses (etnosu kā veselumu), „egoisti“ nodrošina savu privāto labklājību un pēcnācējus. Pamazām altruistu skaits samazinās un etnoss kļūst neaizsargāts. To uzsūc kaimiņi jeb ērtākas sadzīves vide. „Egoistu“ pēcteči turpina savu dzimtu jau citā, aizsargātākā un ērtākā vidē. Šādas kustības rezultātā „altruistus“ sāk vērtēt nevis kā varoņus, bet kā spītīgus, nesaticīgus cilvēkus ar sliktu raksturu. Jo viņi ir neērti „egoistiem“. Apmēram šādi iespējams izskaidrot ievadu Gumiļova teorijai.

Latvijas atgriešanās Eiropas kontekstā 90.gadu sākumā, norisinājās līdzīgi. Nevēlama, egoistiska jauna nācija, kas ar savu ierašanos iztraucē ierasto kārtību. Sarežģī ierastās rutīnas un pieprasa uz sevi vērstu apkārtnes uzmanību. „Etniskā kolektīva veiktais darbs ir tieši proporcionāls pasionārā sprieguma līmenim,” raksta Gumiļovs (1) un aprēķina notikumu skaitu vēsturē, iegūstot enerģijas lādiņu jeb nācijas pasionaritātes līmeni.

Pirmais, ko nāktos ievērot, viņš nošķir pasionāru rīcību no ikdienišķas aktivitātes vai atbildēm uz kairinātājiem. Lai analizētu šos procesus, ir jāzina vēsture. Viņam šķiet, ka vēsture nav spontānu notikumu ķēde, bet rāda matērijas kustības sabiedriskajai formai piemītošu spontānu attīstību. Tātad Gumiļovs mēģina izskaidrot vēstures attīstību salīdzinoši eksakti – kā universālu formulu vadītu procesu. Te ir runa par etnoģenēzes procesu, kuru sāk heroiska pašaizliedzīgu cilvēku grupa, kurai pievienojas masas. Tas notiek neliekuļoti.

Pieļaujot, ka daži vienmēr ir noskaņoti „egoistiski“, šajā kopīgajā entuziasma plūdumā viņu noskaņojumam nav lielas nozīmes. Pirmā grupa ir „ieraugs“ pārējiem, un bez viņiem masu kustība izšķīstu. Gumiļovs šajā sakarībā lieto jēdzienus indukcija (pasionārie cilvēki) un rezonanse (tie, kas viņiem seko). Līdz ar indukcijas izzušanu iet bojā kustība. Pasionāru bojāeja parasti notiek kaujas laukā, jo pensionārie karavīri lielākoties iet bojā jauni. Viņiem vairs nav iespēju nodot savu dzirksti pēcnācējiem un pārējiem. Taču šī pasionaritāte var iet bojā arī miera apstākļos, kad notiek pāreja no mierīgas pastāvēšanas uz aizsardzību pret cita (lielāka) etnosa uzmākšanos.

Vai eksistē šāda formula?

Gumiļovs uzskata, ka kara laikā sievietes visaugstāk vērtē varoņus, kas dodas kaujā, un tieši tāpēc pirms aiziešanas bojā viņi pagūst atstāt bērnus. Kaut arī ne vienmēr tie ir dzimuši likumīgā laulībā. Šie bērni pieaug un turpina tēvu cīņas. Turpretī mierīgos laikos par ideālu kļūstot akurāts un mērens vīrietis, kas sāk noteikt nākamās paaudzes kontūras. Pasionāri nekad neatrodot savu vietu šādā dzīvē. Tātad – nācijas nākotne, pēc Gumiļeva domām, ir lielā mērā atkarīga no tā, kādus tēvus saviem bērniem izvēlas sievietes. Ja viņas dzejnieku un revolucionāru vietā izvēlas bagātu muižnieku, tad pasionaritātes līmenis pēcnācējos krītoties. To pašu varot novērot poligāmijā, kur sievietei nav tiesību. Pamazām iestājas obskurācijas fāze un nācija sāk izzust. Pēc viņa domām, viss atkarīgs no „svarīgās un pārmantojamās pazīmes – pasionaritātes“. No tās rodas „etnisko substrātu kombinācijas“ un „superetniskās sistēmas“. Šāda – pasionāra grūdiena inerces situācija eksistē gadsimtiem, jo to nodrošina cilvēki, kuri nespēj dzīvot bez aizraujoša mērķa. Viņi apvienojas grupā un ar laiku ir spiesti aizstāvēties, jo citādi viņus vai nu padzen no sabiedrības, vai nogalina. Tātad – visi idejām apsēstie pasionāri faktiski ir nolemti bojāejai, taču zināmu laiku tie pavelk uz priekšu mūs – pārējos. Taču kāpēc daļa no viņiem tomēr izdzīvo un ir atstājuši vēsturei Heopsa piramīdu, gravitācijas likumus un Iphone? Viņi pagūst izveidot ģeniālas lietas. Vēlāk tos samin un iznīcina viduvējību masa. Tā varētu būt.

Vai šāda formula patiešām eksistē un notikumu attīstību uz priekšu bīda tikai un vienīgi pasionāru grupas enerģētisms? Domāju, ka šādas formulas nav un tā neeksistē, taču Ļevam Gumiļovam ir tiesības šādi domāt un izskaidrot pasaules vēsturi. Pēc viņa domām nācijas pašsaglabāšanās loģika ir pasionāru – vīriešu skaits un iespēja tiem vairoties netraucēti. Tātad – idejiskie entuziasti ir katras nācijas zelta rezerve. Šāda pieeja atgādina mājdzīvnieku selekcijas procesus un tiecas izskaidrot nācijas nākotnes izredzes ar enerģētiska vīriešu gēna saglabāšanu, kuriem raksturīgs izteikts patriotisma impulss, kurš ir spēcīgāks par pašsaglabāšanās instinktu. Šādi tipāži saglabā uzlādētu nāciju un stipras valstis. Domāju, ka šādas teorijas virmo ap mums salīdzinoši lielā skaitā. Gumiļova teorija par pasionaritāti nav vienīgā. Visas tās cenšas atrast un apturēt lielu un agresīvu nāciju izzušanu no pasaules kartes. Vienmēr, visos laikos ir mēģināts sajūsmināties (dažādos sadzīves līmeņos) par superimpērijām, supervaroņiem, nācijām un ģeneralisimusiem, cenšoties pacelt kolektīva (nācijas, valsts) intereses virs privātajām vajadzībām. Redzot stipru kopības sajūtu kā lielāko kolektīvās laimes akordu. Neuzskatu, ka šādā ceļā cilvēks kļūst laimīgāks un drošāks. Precīzāk sakot – šī ir kauslīgu un cīņai gatavu vīru ideālā ideja, kuri vienmēr vēlas būt gatavi kariem un gaidāmajās batālijās uzvarēt. Tad „pasionārie“ patiešām ir ļoti vajadzīgi. Ja uzskatām, ka cilvēces vēsture ir tikai karu (nevis miera vēsture), tad šī pieeja ir loģiska, jo izsauks jaunus, nežēlīgus karus.

Pārkarsuma īpatņi

Gumiļovs atzīst, ka pasionaritāte var arī traucēt un iziet ārpus saprātīgas un lietderīgas kontroles robežām. No radoša spēka pārvēršoties graujošā faktorā, jo cenšas uzvarēt tos, kas nav ienaidnieki un iznīcināt personības, kas nav sagraušanu pelnījušas. Šādus patriotus un konservatīvos šodien varam novērot sociālo mediju debatēs un saskatīt viņu rīcības kontraproduktīvo dabu. Interesanta Gumiļova atziņa ir subpasionāra atklāšana. Tas ir cilvēks, kurš ir klasisks patērētājs (superegoists) jeb pasionārs ar negatīvu uzlādējumu. Viņa rīcību noteic impulsi, kuru vektors ir pretējs pasionāru spriegumam. Piemēram, pagrimušie Romas pilsoņu pēcteči, kas bija zaudējuši savas zemes tiesības (parceles), pirmajā gadsimtā sapulcējās Romā, mitinājās daudzstāvu namos un elpoja Tibras kloāku izgarojumus. Dzēra vīnu no kaitīgajiem svina traukiem un nenogura pieprasīt valdībai maizi un izklaidi. Visu, ko viņi pieprasīja, valdībai nācās dot, tieši tāpat kā mēs šodien cenšamies respektēt cilvēkus, kuri nevakcinējas un ar to paildzina pandēmijas eksistenci. Subpasionārs uzskata, ka nākotni paredzēt nevar, tāpēc dzīve jābauda un nav jāsasprindzinās uztverot un saprotot grūti sagremojamu informāciju. Visa informācija viņam sadalās divās kategorijās – patīkamajā un nepatīkamajā. Otro viņš uzskata par savu ienaidnieku un izrēķinās ar to visos savas dzīves brīžos. Pēc Gumiļova domām, klasiskie subpasionāri ir klaidoņi un algotņi. Viņi necīnās par labāku pasauli, bet gan eksistē uz tās rēķina. Viņi dodas turp, kur dzīve ir labāka, zāle zaļāka un maksā vairāk. Kā emigranti un ekonomiskie bēgļi viņi veic iekarojumus un apvērsumus sava ego interesēs. Dodas uz vietām, kuras „var izsūkt“ un pievākt sev, lai pēc tam tās devalvētu līdz savam līmenim.

Kultūras pagrimums

Ikdienas pārslogotība „ar darbu it visos sabiedrības slāņos rada garīgas sākotnes nīkuļošanu“, raksta teologs un filozofs Alberts Šveicers. Bijušie zemnieki, apmetoties pilsētās, zaudē ikdienas sociālos kontaktus, saziņu un laika ciklu. Dodoties uz pilsētām, lai pārdotu savas darbarokas, viņi zaudē ierastās eksistences rutīnas. Izdomas un prāta spēļu vietā nostājas garīguma izsīkums. Šķiet, ka tas notiek jau bērnībā, kad vecāki nespēj veltīt pietiekoši daudz uzmanības savām lielpilsētas atvasēm, izrunājot svarīgas lietas un izskaidrojot problēmas. Šis darbs (vecvecāku vietā) tiek uzticēts medijiem. Līdz ar to cilvēka attīstībā „iestājas kaut kas tāds, ko nav iespējams aizstāt“. Pastiprinās vajadzība pēc izklaides, jo ir par grūtu lasīt dziļas grāmatas vai nodoties nopietnām sarunām. „Absolūts dīkums, novēršanās no sevis un aizmiršanās kļūst par fizisku nepieciešamību,“ konstatē Šveicers un uzsver, ka šādos apstākļos cilvēks meklē nevis izglītību un zināšanas, bet laika kavēkli. Tādu, kuram nepieciešama vismazākā piepūle. Mani šajā Alberta Šveicera loģikā uzrunāja secinājums, ka šie „nesavākušies un saņemties nespējīgie“ ietekmē mūs pārējos, ieskaitot institūcijas un iestādes, kurām būtu jākalpo kultūrai un izglītošanai. Tā „teātris atkāpjas izpriecu un šovu priekšā un īsta grāmata atdod vietu izklaidējošam tekstam“ (2). Tieši tāpat arī medijiem jāsamierinās ar faktu, ka lasītājam viss jāpasniedz viegli saprotams un zibenīgi norijams. Vēlme izpatikt subpasionārajiem klaidoņiem un algotņiem nospiež uz leju kultūras līmeņa standartu, kur vienīgais laba cilvēka rādītājs ir – „krietns strādnieks, un viss“.

Tātad izcilu personību un pasionāru līderu vietā nostājas kultūras institūcijas, stipendijas, fondi, privāti un valsts finansētāji, kuriem vajag lielas tirāžas, nevis augstu idejas intelektuālās un garīgās domas standartu. Šo pravietojumu šodien novērojam arī Latvijas kultūras un mākslas finansējumā, kad ražojuma kvalitātes standarts nolaižas zemāk par pieļaujamo līmeni. Pie kam, „jo konsekventāk tiek ieviesta organizētība, jo stiprāk izpaužas tās kavējošā ietekme uz radošo un garīgo sākotni“ (2). Cilvēks vairs nespēj pats tikt galā ar savu privāto dzīvi, jo „kopība“ ar to izrīkojas pēc saviem ieskatiem.

Piekrītu Šveicaram, ka atbrīvošanās no tagadējiem viduslaikiem būs daudz grūtāka par to, ko eiropieši jau pieredzējuši. Ar kungiem galā tikt viegli, bet par pašradīto „garīgo nepastāvību“ – to izdarīt ir daudz grūtāk.