Tag Archives: Literatūra

Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

Posted on by
12

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo praktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku nedz naudu.

Ja PSRS laikā cenzūra nelaida pie teikšanas brīvdomātājus, tad tagad uz skatuves kāpj ikviens kas prot maut, dziedāt kā gailis vai domā, ka spēlē teātri. Nebija labi ļaunuma impērijā, nav labi arī šodien.

Kas noticis ar mākslu un kāpēc tā neļaujas pieradināties arī tad, kad robežas ir vaļā un katrs var teikt ko domā?

Jūs teiksiet – ir vajadzīgs kultūras klimats. Vide, kas labvēlīga unikāliem gara ražojumiem. Protams.Taču “klimats” nenozīmē siltumnīcu. To piedāvā modernais laiks arī Latvijai, taču pērļu kā nav tā nav.

Esot vajadzīgi eksperti, kas spēj atrast un saskatīt šīs vērtības, tā nozvejot. Tās pašas, kuras dzimst šodien un ieradīsies pie mums rīt. Ja valstij būšot pietiekošs skaits augstas kvalitātes mākslas ekspertu, tad talantīgie atradīšoties tepat līdzās.

Pagaidām es šādus ekspertus neredzu. Viņu nav. Vajadzētu sākt tos gatavot. Steidzīgi, kāmēr visi mūsu mākslas baudītāji nav nomainījuši Dzntaru koncertzāli ar Dalarnas vai Vīnes skatuvēm.

Kultūras publiskums pie mums mazliet atgādina balagānu, kurā kultūrelites skribenti un korespondenti izveido savu – tikai viņiem vien saprotamu “vērtību skalu”, lai godalgotu “spēlmaņus”, filmētājus, muzikantus vai literātus. Jo pompozāka izskatās balvu pasniegšanas atrakciju, jo apjomīgāka veidojas ilūzija par to, ka māksla pie mums notiek gan…

Diskusijas par komerciālismu kā mākslas slepkavu ir bijušas aktuālas jau sen, sākot no Frankfurtes skolas un beidzot ar Burdjē.

Iebrienot naudas pelnīšanas purvā, mākslinieks, protams, pārdod Dvēseli pūlim un cenšas izpatikt pircējam. Viņš ražo produktu pārdošanai, nevis substanci gara gaismai.

Cilvēki, kas rosās kultūras lauciņā un mēģina mums ko pārdot, nav mākslinieki. Viņi ir komerciāli apdāvināti produktu ražotāji visplašākajam patēriņam. Iesējumā vai no skatuves.

Daniels tikko te Stokhomā uzrakstījis par grāmatām un aģentiem. Par to, ka aģenti atsakās nodalīt literatūru no komerciālajiem tekstiem. Pēc viņa domām komerciālums grāmatu izdošanā pašlaik sit augstāko vilni, jo literārs darbs izdevējiem vairs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs tikai salds un pieprasīts produkts tirgum. Speķa rausis nogurušajam, kas nespēj daudz izlasīt un pārāk smagi iedziļināties. Literatūras lauku pārņem detektīvromāni, pasakas pieaugušām meitenēm un … parastās grāmatas = tulkotā literatūra.

Kas īsti ir literatūra un vai šādu elitistisku produktu kāds šodien Latvijā ir gatavs iegādāties? Ja pat zviedriem ar saviem pārdesmit miljoniem nav pārliecības, ka literatūras mākslai ir jēga pastāvēt, ja surogātliteratūra gūt tik lieliskus eksporta panākumus un var nosegt autentiskās rakstu mākslas ainavu. Bodlērs uzskatīja, ka ikviens mākslas darba komerciāls panākums ir kauns un negods tā radītājam un autoram. Šodien mēs no mākslas pieprasām tieši pretējo – naudu. Daudz naudas.

Vējrādis ir sašķiebies un virkne autoru zvērīgā nopietnībā pat sāk apgalvot, ka latviešu valodā neko profesionālu lielajā mākslā nav iespējams radīt, jo latviskais “tirgus esot par mazu”. Tātad – mazām nācijām īstas mākslas nav un nevar būt? Nabaga flāmu glezniecība…

Pašmāju kultūrelite saskata panākumus tikai “uzvarās ārzemju festivālos” un pašmāju mārketinga akrobātikas zvaigznājā, kas strādā ar “tukšas mucas” paņēmienu un pagaidām viņiem “tur” viss izdodas. Eksperti tikai māj ar galvu un ēd raušus ar dillēm baltvīna pavadījumā.

Vai beidzot nebūtu jāsāk nopietni runāt par dziesmu svētku koncepta eroziju un par to, ka deju svētku atgādina Ziemeļkorejas vai PSRS masu pasākumus? Šie formāti ir gauži novecojuši, pārāk slikti atbilst latviešu dejas būtībai un anulē greznos tautas tērpus līdz armijas karodziņu līmenim.

No protesta formas (šo svētku izpildījumā) nāktos steidzīgi pāriet pie jauna, produktīvā latviešu unikālā mākslas žanra, kuram strauji nepieciešama moderna arēna Zaķu salā ar nosaukumu: “Latviešu dziesmu un deju svētku arēna”.  Ir vajadzīga gigantiska, unikāla, neatkārtojama skatuve, kurā deju un dziesmu svētki tiek apvienoti un jaunā vide veido jaunus šo lielisko svētku izpaudumus. Sovjetistu odu mežs Mežparkā lai paliek pagātnei, kopā ar visu “tautsaimniecības sasnieguma izstādes” anturāžu.

Laiks klauvē. Tas ir jau klāt, taču ekrānā rēgojas kultūrelites aklā seja.

Neko neredzošā seja.

 

Krievu intelektuāļi pret Putinu

Posted on by
Atbildēt

2014. gada 23. marts

”Pret karu, pret Krievijas pašizolāciju un pret totalitārisma atjaunošanu Krievijā”, – ar šādu virsrakstu sākās deklarācija, kuru otrdien parakstīja virkne krievu rakstnieku Maskavā ar krievu PEN kluba priekšsēdētāju Ludmilu Uļickaju priekšgalā.

”Tas ir vēsturisks dokuments, jo pierāda, ka intelektuāļi ķeras pie krievu-padomju disidentu tradīcijām un cenšas apvienot inteliģenci kā sabiedrības sirdsapziņu”, – komentē notikušo zviedru PEN kluba sekretārs un izdevēju asociācijas Freedom to publish commite priekšsēdētājs  Uve Valīns Stokholmā.

Dokuments tika parakstīts Maskavas Ārzemju literatūras bibliotēkā. Miera kongresā Maskavā otrdien esot piedalījušies ap 200 krievu literātu.

Šim notikumam ir liela nozīmē, jo pēc tam Kremlis noslēdza opozīcijas mediju iespējas publicēties internetā un intelektuāļu vajāšana ”iet vaļā” pēc PSRS pārbaudītā scenārija.

Otrdien Vladimirs Putins no šo aktivitāti nosauca par ”piekto kolonnu” un ”nācijas nodevējiem” uzsverot, ka varas institūcijām ir tiesības šos cilvēkus ”brīvi vajāt”, jo visi, kas kritizē Kremļa agresīvo politiku Krievijā skaitās nācijas nodevēji un ir pelnījuši sodu.

” Aizvadīto divu nedēļu laikā  Kremlis ir aizturējis ap 1500 demonstrantu Krievijā. Tas ir rekords. Tik apjomīgus arestus neesam piedzīvojuši kopš PSRS laikiem” – uzsvēra piektdien Dagens Nyheter Uve Valīns.

Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Posted on by
13

2013. gada 6. septembrī. Raksta noslēgums. Sākums šeit.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējumsRakstītā valoda nodrošināja sociāli un politiski nozīmīgas informācijas nodošanu laikā uz priekšu. Tā ļāva saliedēt un apvienot vienuviet dzīvojošas ļaužu grupas, nācijas (uz runātās valodas pamata). Kā organizatore rakstu valoda ievērojami apsteidza runas valodu. Vulfilas (318. – 388.g.) tāpat arī Kirila un Mefodija (860.g.) rakstu zīmes nosedza eiropiešu runāto un zīmēto valodu. Radās dažādi, atšķirīgi rakstu stili, kas fiksēja kultūrslāņus, veidojot emocionālo saistību ar nacionālo kultūru visplašākajā izpausmē. Draudi rakstu valodai ar šo brīdi nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Nacionālās valodas un kopības jūtas uzplauka un sildījās tieši pie rakstītās valodas kurtā ugunskura. Tiem, kas ir nosaluši, patiesi ir vienalga, no kādiem kokiem kurts ugunskurs. Galvenais – lai siltums turas.

 

Gūtenberga atklājumam cilvēces vēsturē ir daudz lielāka nozīmē, nekā tas līdz šim novērtēts. Bez Gūtenberga rakstu valoda būtu palikusi rokdarbu līmenī. Šo kopsakarību, protams, var dažādi traktēt( sk. piem., Lucian Fabve, Marchall Mcluhan, Elisabeth Einstein u.c.). Taču tehnikas ienākšana grāmatniecībā ir tik pat nozīmīgs fakts sabiedrības dzīvē kā katedrāle vai rātsnams valsts galvaspilsētā.

Drukas mašīna un Bībeles tekstu iespiešana ir daudzu tautu rakstu kultūras pamatā. Jau 1525. gadā Vitenbergā (Wittenberg) tika iespiesti un tiražēti Lutera tekstu tulkojumi igauņu un latviešu valodā, lai pēc tam tos izplatītu pa tirdzniecības ceļiem uz ziemeļiem. Tā, pateicoties tieši teksta iespiešanas mašīnai, izdevās izglābt veselas valodas (Eriksen, s.119).

Luters un Gūtenbergs zināmā mērā palīdzēja viens otram, jo grāmatu iespiešana iznīcināja baznīcas nomenklatūras varu pār rokrakstiem un patiesības monopolu visos jautājumos. Jaunā ideoloģija palīdzēja oficiāli neakceptētajiem sludinātājiem sprediķot visai Eiropai, fiziski neizkustoties no savas dzīves vietas. Etablētajiem baznīcas tēviem vairs nepiederēja vienīgā balss. Tāpēc Erasmus, piemēram, varēja atļauties kritizēt Hilarius, Augustinus vai Thomas Aquinas.

Renesanse un reformācijas laiks parādīja sabiedrībai jaunu rakstniecības stilu, kurā akceptētā ”mēs” vietā nostājās apstrīdamais ”es”. Reformācijas laiks Vāczemē bija aktīvās tautas laiks, jo Luters ne tikai vērsās pie tautas neierastā formā, bet plaši izmantoja savos tekstos runāto valodu. Kuram gan varētu ienākt prātā šādā laikā lasīt sholastiķus? Luters ”lasījās” lieliski. Viņš iekaroja savu publiku kā rakstveida orators, jo rēķinājās tieši ar klausītājiem.

95% no tā laika Vācijas lauciniekiem un 80% pilsētnieku bija analfabēti. Grāmatu lasītāji tolaik bija visai reta parādība 1520. – 1550. gadu Vācijā. Taču tas nenozīmē, ka grāmatu iespiešanas zināšana būtu ieradusies Eiropā priekšlaicīgi. Drukas mašīna nostiprināja tautas nacionālo pašapziņu ar sludinātāju palīdzību. Protestantu grāmatu iespiedēji ātri apsvēra mass media veiksmīgas darbības priekšnosacījumus: ātrāk, lētāk, lielākā tirāžā, īsā, lakoniskā un viegli saprotamā valodā.

Uz kāda 1520. gada folianta ir redzami Luters un Hutens (Huttens) līdzās svētajiem Petrus un Paulus kā jaunās ticības simboli.

Luters tur, protams, var palikt, taču Hutenu tā vien gribas aizstāt ar Gūtenbergu. No šodienas pozīcijām raugoties, tas šķiet taisnīgāk.

Ar rakstu kultūru šodien mēs saprotam tradicionālo kultūru, kurai pretī stāv postmodernā mediju civilizācija, jo ap rakstīto vārdu, mūsuprāt, grupējas viss mums zināmais un pazīstamais kultūras kodols.

Mūsu kultūra ir pierakstīta, un mēs tāpēc tai ticam.

Pamazām, modernajā laikā rakstītais vārds lēni zaudē savu noteicošo lomu kultūras procesos, un mums ir bail. Mēs esam gaidāmās nelaimes priekšnojautās. Mums ir bailes no tā, ka rakstītās kultūras ērai ir pienācis gals tāpat kā XX gadsimtam.

Mēs ļoti mīlam, cienām un respektējam tekstu, paļaujamies uz to.

Iespējams, ka te vainīga ir kristīgo tautu paļāvība uz Bībeli, kas pie mums atnāca grāmatas izskatā. Vainīgi ir likumi, kuru pierakstīšanai pie mums ieradās rakstītā valoda.

Rakstītais teksts nekur nepazūd. Tas pārdzīvos visas jaunās cilvēku komunikācijas un saziņas formas, tāpat kā Mocarts un Verdi pārdzīvoja moderno mūziku, tāpat kā Leonardo  un Cezanne – abstrakto glezniecību. Taču var gadīties, ka nākotnē tas vairs nebūs galvenais kultūras vērtību saglabātājs.

Šodien ir visai grūti labvēlīgi noskatīties uz rakstu kultūras norietu, tāpat kā XV gadsimta kaligrāfiem bija sāpīgi atzīt Gūtenberga ēras sākumu.

Minēto problēmu padziļināja fotogrāfijas dzimšana, kuru 1826. gadā atklāja Joseph Nicephore Niepce (1765.-1833.), neko ļaunu nedomādams. Ar licenci – kā atklājums – fotogrāfija tika apstiprināta tikai 1838. gadā Parīzē, un pirmos uzņēmumus par godu autoram L.Dageram nosauca par dagerotipiem. Bija iestājies jauns laiks. Trūkumā grimstošajai aristokrātu kārtai joprojām bija svarīgi saglabāt savi nākamajām paaudzēm portretu gleznojumu veidā. Šie portreti bija ļoti nepieciešami, jo simbolizēja nozīmīgumu un augstu stāvokli, neaizstājamību sabiedrībā.

Jaunajai un enerģiskajai buržuju kārtai portretfotogrāfija aizstāja dārgo niekošanos ar glezniecību. Tas bija ātrāk, lētāk un izdevīgāk.

Tā fotogrāfija palīdzēja demokratizēt sabiedrību, kaut arī daudzi tam nespēja piekrist un to atbalstīt. Skeptiķu skaitā bija arī Charles Baudelaire, kurš 1859. gadā rakstīja: ” šie nožēlojamie narcisi, kuri visiem spēkiem cenšas iemūžināt savas triviālās fizionomijas metālā”.

Kaut arī diezin vai gleznotās fizionomijas tolaik augstmaņiem bija mazāk triviālas. Instinktīvā pretošanās jaunajai situācijai kultūras vēsturē ir atkārtojusies neskaitāmas reizes.

Modernā kultūra nav kļuvusi par cietumu, par spīti Orvel prognozēm, tā nav arī karnevāls (Haxley) un mūžīgā izklaidēšanās līdz nāvei (Postman). Jeb tas tomēr ir noticis?

Rakstīts teksts pieprasa piespiešanos, koncentrēšanos, domāšanu, argumentāciju un kopsakarību izpratni. Iespējams, ka domāšana lasīšanas rezultātā joprojām ir noteicošā iedvesmas un pārliecināšanas joma. Iespējams, ka vainīga ir mūsu apmācības sistēma, kura balstās uz lasīšanas studijām, kuras ļauj apkopot priekšgājēju pieredzi. Taču nav pamata apgalvot, ka lasīšana ir intelekta attīstībai nozīmīgāks akts par skatīšanos vai klausīšanos.

Prasība pārzināt valodu joprojām ir rakstu valodas noteikta. Tāda ir pastāvējusi un droši vien pastāvēs arī turpmāk. Cilvēks, kurš pārvalda rakstītās valodas normas, kopš seniem laikiem, ir litteratus, turpretī normas nezinošais, protams, illitteratus. Lieki komentēt, kas ar to domāts. Aristoteļa laikā tie, kuri neprata lasīt un rakstīt, bija agrammatica. Arī šodien XXI gadsimta sākumā dzirdami saucieni pēc latīņu un grieķu valodas, kā Latvijas kultūras glābšanas riņķa. Taču šaubos vai Homēru var uzskatīt par analfabētu tikai tāpēc, ka viņš neprata nedz lasīt nedz rakstīt.

Domājot par rakstītās kultūras krīzi, jākonstatē, ka tās smagnējība un normu konservatīvisms turpina traģiski padziļināt konfliktu starp vienoto latviešu literāro rakstu valodu un tās daudzajiem, krāsainajiem runas atzariem: Latvijas novadu, profesionālo grupu, sociālo slāņu runa, tāpat arī ikdienā angliski, vāciski, zviedriski, franciski, spāniski, krieviski u.c. runājošo latviešu valoda.

Jāpiezīmē, ka atšķirības starp runas un rakstu valodu pieaug ne tikai latviešu valodā. Runas valoda aizvien vairāk attālinās no rakstu reliģijas. Mēs varam par to dusmoties, taču no tā attīstība virzienu nemaina.

Valodu ietekmē viss: sabiedrisko politiskā iekārta, pretrunas, kari, konflikti, pārceļošanas, vide, ekonomiskais, sociālais, garīgais konteksts. Arī laime, veiksme, prieks un veselība.

Iespējams, ka rakstu valodu problēmu pamatā ir tās problemātiskā izcelsme.

Itāliešu literārā valoda ir Toskānas dialekta XIV gadsimta paveids, kuru kā dialektu vēlāk vairs neizmanto. Tikai 8% no visa lasītpratēju skaita spēja šajā valodā lasīt un rakstīt, t.i., to praktiski izmantot (Georg Meier, Barbara Meier, Hadbuch den Linguistik, Berlin, 1979, s.6).

Tāpat ķīniešu valodā ir kāds Pekinas dialekts Putonghua. Tur rakstu valoda ir veidojusies uz runas dialekta pamata, tāpēc jāpiekrīt, ka vissarežģītākais joprojām ir dialektu jautājums un to attiecības ar literāro valodu (turpat, s.7).

Apskatot, piemēram, Dienvidamerikas indiāņu tautu, papuasu, tibetiešu valodas ir pilnīgi neiespējami pateikt vai šī valoda ir valoda vai teikai dialekts. Tāpat arī arābu ”dialekti”: irākiešu, sīriešu, ēģiptiešu, alžīriešu, ir šo tautu nacionālās valodas.

Negribīgi nākas atzīt, ka rakstu literārā valoda ir izvēlēta kā pagaidu rakstu komunikācijas veids, taču laikam ritot, valodas normas un likumības aizvien noteiktāk demonstrē savu nepietiekamību, turot rakstveida komunikāciju rakstu reliģijas stāvoklī.

Visapkārt ap mums ir milzums dažādu pierakstītu valodu (misionāru, birokrātu, kancelejas utt.). Taču literārā rakstu valoda nav tikai pieraksts vien, tā ir formalizēts rādītājs atsevišķu personu vai ļaužu grupu kulturālās integrācijas līmenim.

Dzīvās runas valoda ir atvērta sistēma un pati liecina, kas ar to ir atgadījies. Tā atspoguļo mūsu kolektīvo atmiņu, kas saista cilvēkus, jo atsevišķi atmiņas posmi darbojas kā balsti gan personu, gan arī veselu tautu rīcībai.

Cilvēkus vieno tas, kas ar viņiem kopā ir noticis.

Pierakstīta un saglabāta kolektīvā atmiņa palīdz saliedēt un organizēt ne tikai grupas un partijas, bet arī veselas tautas un cilvēci kopumā. Kolektīvā atmiņa par notikumiem balstās nevis uz pieredzes, bet gan uz pierakstīto tekstu pamata. Tajā ir normatīvais un selektīvais. Tāpēc sabiedrības aktīvā daļa cenšas dramatizēt un idealizēt (heroisma dēļ) kolektīvās atmiņas epizodes. Skaldi un dziesminieki, hronisti un vēsturnieki visi dramatizē nepieciešamos brīžus kolektīvajā atmiņā, noklusējot un apbirdinot ar aizmirstības putekļiem visu triviālo un bezjēdzīgo uz vēstures skatuves. Tāpat kā ģimenes foto albums mājas arhīvā vēsta par laikā izolētiem, atsevišķiem parādes notikumiem bez konteksta, tāpat arī vēstures grāmatas nepiedāvā mums pagātnes vidi un patiesās kopsakarības.   Mums zināmā cilvēces pagātne ir nebeidzamu konfliktu vēsture. Faktiskie vēsturiskie notikumi pēc būtības ir bezjēdzīgi un nesakarīgi, taču rakstītā valoda palīdz konstruēt no tiem drāmu ar nāciju kā varoni galvenajā lomā.

Galvenie varoņi kolektīvajā atmiņā mēdz būt dažādi, tāpat kā bijušo notikumu izklāsts. Kolektīvās atmiņas liecinieku ir daudz, to skaitā arī arhīvi, bibliotēkas un, protams, kapsētas. Tajās pieminekļu dažādība vien liecina par vēsturiskās atmiņas autoru ambīcijām.

Kopējās atmiņas tuvina bijušos skolas biedrus, radus un senus draugus. Laulībās pastāv tik ilgi, kamēr partneri spēj vienoties par savas dzīves notikumiem. Tāpēc kolektīvā atmiņa ir nozīmīgs fenomens indivīda un visas sabiedrības dzīvē. Mēs teikt: ”izprast pagātni”, ”apzināties savas saknes”, ko var tulkot kā kopīgas atmiņas meklējumus. Īpaši svarīga kolektīvā atmiņa kļūst nopietnu pārmaiņu, krīzes situācijā.

Kolektīvā atmiņa parādās arī valodā un tās izpratnē. Apstāklis, ka mīkstinātais ”r” un ”ch” kāpj ārā no kapiem un, dūšīgu roku stumts, mēģina iestūrēt iekšā valodā, liecina par tautas kolektīvās atmiņas saskaldītību.

Šī trūdu smaka ir vajadzīga, lai redzīgākām acīm lūkotos uz dzīvo, trauksmaino latviešu valodu, kas atgādina pārplūdušu upi ar daudzās, dažādas ekoloģiskas tīrības pietekām. Ūdeņu attīrīšanas problēma valodā ir jau sākusies līdz ar krievu valodas statusa zudumu Austrumeiropā un angļu valodas prestiža kāpumu.

Cilvēka zinātkāre ir neremdināma. Tik vilinoši šķiet senie, āķīgie, pirmsalfabēta laika pieraksti, joprojām neatklāto zīmju sistēmas. Arābu kūfiskais pieraksts (700.g.) laikam ir pats skaistākais burtu pieraksta veids. Dekoratīvs un mākslinieciski nobeigts. Diemžēl izrādās, ka arābu burtu dekoratīvisma pamatā ir Allaha aizliegums zīmēt no visvarenā radītās dabas. Tādā kārtā dekoratīvie burti aizvieto ilustrāciju trūkumu. Šī aizlieguma inercē rodas arī pirmie kristīgās baznīcas rakstveida vēstījumi vēlāko altārgleznojumu vietā.

Vēl joprojām nav noskaidrots pirmo rūnu rakstu autors. Šis jautājums vēl joprojām ir neatklāto un nenoskaidroto problēmu skaitā. Vārds ”rūna” kādreiz nozīmēja to pašu ko ”noslēpums”. Neskaidrību ap to joprojām ir daudz – tā vismaz apgalvo Gēteborgas universitātes Ziemeļu valodu nodaļas profesors Bū Ralps (Bo Ralph,SVD, 08.06.1992).

Renesanse, reformācijas laiks, klasicisms, rokoko, fašisms, sociālisms un tml., ir atstājuši pēdas mūsu valodā. Katrs no tiem izmanto savu burtu stilu, kuru zina un pazīst ne tikai speciālisti. Ja pamēģināsiet iespiest Marseljēzu vācu fraktūras stilā, tad tas var kļūt par ļoti sliktu joku, kas no francūžu puses var draudēt ar viegli prognozējamām sekām.

Profesionālis, nepazīstot valodu, jums raksturos viņam nepazīstamu tekstu pēc burtu stila.  Rietumu, ziemeļu, protestantu un katoļu, tāpat arī visi pārēji konflikti atspoguļojas burtu veidos un stilos. Tāpēc alfabēta izskats ir tik pat spēcīgi pakļauts laika un modes pārmaiņām kā mūsu apģērbs.

Ar rokraksta stilu varot diezgan daudz pastāstīt par pašu rakstītāju.

Grieķi savā alfabētā izmantoja feniķiešu zīmes, t.i.,: aleph (govs), beth (māja), delt (durvis).Tās nozīmē, ka burtu izcelsme ir ļoti konkrētā.

Pirmo alfabētu rindas esot ”gājušas” no labās puses uz kreiso.

Tās ir ļoti loģiski, jo, piemēram, ar labo roku mēs cilvēka profilu vienmēr zīmējam uz kreiso pusi. Deguns tādā gadījumā ir pavērsts pa kreisi. Pētnieki domā, ka šodienas burtu rindas kustība no kreisās uz labo esot ilustrāciju noteikta, jo arī arābu cipari un indiešu skatīšanas sistēma ”skatās” uz kreiso pusi tāpat kā jau pieminētā profila deguns: 1,2,3,4,5,6,7,8,9. Tas tāpēc, ka šie skaitļi ir dzimuši pierakstā, kas ”iet” no labās puses uz kreiso.

Grieķi sākumā esot rakstījuši uz abām pusēm. No kreisās uz labo un no labās uz kreiso. Arī pa apli un pa spirāli.

Žēl, ka mēs tā neprotam.

Savā romānā ”1984” Džordžs Orvels (George Orvell) apraksta milzīgas tipogrāfijas, pilnas ar smalkas tehnoloģijas mašīnām, kas paredzētas teksta un fotogrāfiju viltošanai. Turpat arī arhīvi koriģēto dokumentu uzglabāšanai un krāsnis nepareizo dokumentu sadedzināšanai. Šodiena rāda, ka Orvels ir ne tikai lielisks rakstnieks, bet arī vērā ņemams pareģis. Interneta komunikāciju vara filtrē tik pamatīgi, ka pat ”vārdu ods” šim sietam neizsprauksies cauri.

Tāpēc nav lielas jēgas meklēt vecos tekstos un rakstos sen pazaudēta vieduma sakni.

Pasaules senākie un gudrākie teksti mūs nav sasnieguši oriģinālu veidā. Pārrakstītāju tekstos parasti ir neskaitāmas kļūdas, kas reizēm pārvērš vētījuma loģiku. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc arī cilvēces vēsturiskajā atmiņā ir daudz caurumu, kuru vaininieks nav tikai kari un nenovīdība, bet arī muļķība, liekulība, augstprātība + uguns un ūdens.

Piemēram, 47.g.p Kr., kļūdas dēļ nodega pasaules toreiz lielākā bibliotēka Aleksandrijā (40 000 sējumu). Tieši tāpēc daudzi seni vēstījumi mūsu laikus ir sasnieguši pārrakstītu kopiju veidā.

Neaizmirsīsim arī cenzūru. Gribēto un negribēto. Lielākie noziegumi pret cilvēci ir paveikti tieši – labu gribot.

Mēs skatāmies atpakaļ laikā. Turp, viņpus izglītības meža, kur acs un auss sadala darbus. Acs meklē atšķirības, bet aus tiecas pēc harmonijas.  Acs ziņo pār ārpasauli, bet auss nodarbojas ar domu un sajūtu iekšpolitiku. Tajā tālajā mnemotehniskajā atmiņā auss bija pasaules centrā, jo cilvēks neprata rakstīt. Mēs klausāmies senās dziesmas, un šķiet, ka toreiz senais cilvēks – dzirdīgais analfabēts bija daudz harmoniskāks savā domāšanā nekā mēs šodien.

Toreiz, kad rakstu reliģijas laiks vēl nebija iestājies, cilvēki zināja kaut ko tādu, kas atspoguļojās Dantes lieliskajā komēdijā Divina Commedia, kas iespējams , ir pēdējā senās mnemotehniskās sistēmas lieciniece. Līdzīgi traktāti civilizācijas vēsturē parādās arī vēlāk:  Lullus, Camillo, Giardano Bruno, taču nespēj pagriezt civilizācijas skatienu atpakaļ.

Tomēr meklējumi turpinājās. Astroloģija, alķīmija, eksperimenti ar jau pieminētajiem ēģiptiešu hieroglifiem, rēbusiem, Bībeles vārdiem un svēto runām  (kas nodarbināja filozofus šarlatānus XVI gadsimtā) demonstrē pazaudētās atmiņas meklējumus.

Redze, dzirde, smarža, garša, tauste. Cik maz mēs no tām izmantojam mūsu intelektuālajā komunikācijā! Vismaz pagaidām.

Iespējams, ka tāpēc mums daudz ko ir grūti saprast un mēs ātri nogurstam.

Nogurst mūsu acis.

Reiz Beļģijā tika atklāta neparasta izstāde. Tajā bija izstādītas četrdesmit Claude Monet gleznas neredzīgajiem. Visas gleznas bija izveidotas reljefi, ar komentāru teksta un dažādu vielu formā. Turpat līdzās bija arī katalogs ar nosaukumu ”Monet ar pirkstu galiem”, kurā autori ar oriģinālu paņēmienu palīdzību centās uzburt mākslas ilūziju cilvēkiem, kas neredz ar acīm. Katalogam bija pievienota arī mūzikas kasete.

Izrādās, ka rakstu valoda var būt arī līdzcietīga un humāna.

Šodien pasaulē ir ap 3000 dzīvu valodu. Tikai 106 valodas līdz šim pierakstītas nacionālās literārās valodas līmenī. No šīm dzīvajām valodām rakstveidā pazīstamas tikai 78 (W.Ong, Orality and Literacy, L/NY, 1982).

Pieraksts nav nedz aksioma, nedz  kaut kas nemaināms kā Grīnvičas meridiāns.

Varbūt saņemsimies un atvadīsimies no traucējošām tradīcijām mūsu valodā, kas faktiski ir jauno laiku kapracis un rada neskaitāmas problēmas pasaules paplašināšanās situācijā?Nedomāju, ka profesors Endzelīns paliktu pie savas teorijas arī šodien XXI gadsimta sākumā, kad pasaule ir vaļā.

Iespējams, ka viņš, tāpat kā daudzi citi no mums, pētoši aplūko mūsu sastingušos rakstu reliģijas tempļus un gaida visaugstāko priesteru atbildi!

Laiks ir pienācis! To jūt!

Tāpēc iztiksim bez upuriem un seniem rituāliem, citādi upurtraukā var nonākt pati mūsu – vēl dzīvā valoda! Tas ir tik pat skaidrs kā naža gals piparu!

Vienalga vai to nomēra uz sudraba vai alumīnija naža.

Nazis paliek nazis un pipari paliek pipari!

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

Posted on by
1

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

bībeleKlasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

ierēdņiTā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar  patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

dvēseleRenesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

valodasTaisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.

Provokatīvais pesimisms -3: dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība.

Posted on by
2

2013. gada 24. augustā. Turpinājums raksta 2. daļai

h-sapiensDarbības attaisnojums

Dakteri Faustu cauri romāna lappusēm dzen modernās zinātnes principi, kas nozīmē: sistemātisku darbu, upurēšanos zinātnes labā, pedantismu, šaubīšanos, gatavību diskusijām, spēju pierādīt savu taisnību, gatavību aizstāvēties pret iebildumiem un nebeidzamu, bezgalīgu kustību uz priekšu, kurai nebūs beigu.

Fausta neremdināmā zinātkāre un varas alkas noved viņu pie visai kritiskām beigām – pie maģijas un bezprincipu – azartiskās zinātnes, kas cilvēcei atnes vairāk posta nekā prieka. Starp citu, arī Nobela dinamīts ir visai simbolisks kā ”nāves materiāls” un tiek pretrunīgi novērtēts domājošās cilvēces ticībā zinātnes humānismam. Perfektā sprāgstviela pati par sevi ”aizgāja” pa nekontrolējamu attīstības ceļu (nekā sākumā tika iecerēts) un šo – asinīm klāto lielceļu vairs Nobels pats nekādi nespēs kompensēt ne ar kādām prēmijām zinātniekiem un banketiem politiķiem Stokholmā.

Fausta cilvēks cieš, cenšas un tiek pestīts dēļ savas centības, nevis saistībā ar sava darba rezultātu.  Wer immer streben sinch bemuchtet, den können wir erlössen – sludina debesu balss slavenajā pasāžā no visu zinātnieku iecienītās Gētes grāmatas.

Tā Fausta cilvēks ir guvis savas darbības attaisnojumu: cīnies un ceri, lai dzīvē kam deri. Ar šo ”centības taisnību” industriālisma laiks un mūsu postindustriālā sabiedrībā mierina pati sevi.

Morāli centība (tātad) attaisno visu.

Taču dzīves apstākļi arī nav mazsvarīgi. Cilvēku turpina ieskaut serviss, taču joprojām nevienam nav skaidrs, vai industriālā dzīves forma ir cilvēkam bioloģiski piemērotākā. Šajā sakarībā asprātīgs šķiet Einšteina apgalvojums – mūsdienu cilvēka traģēdija, godīgi sakot, meklējama gan tajos dzīves apstākļos, kurus šis cilvēks sev ir radījis pats, gan arī faktā, ka sakarā ar filoģenētisko attīstību šis modernais cilvēks joprojām nav pieaudzis, nav sasniedzis pilngadību. (A.Einstein, Über den Frieden, Weltordnung oder Weltundergang, Bern, 1975).

Apstākļu diktatūra

Managers-300x200Servisa progress nav paātrinājis vai pilnveidojis cilvēka sugas attīstību. Taču tas palīdz aiz vien labāk kontrolēt un uzraudzīt radības kroni, tā domas un rīcību. Tātad – serviss faktiski lieliski noder kā varas svira. Personu reģistri, telefonu sarunu noklausīšanās, neuzkrītoša un neredzama cenzūra internetā mums nodrošina tā saucamo – apstākļu diktatūru. Tās izskats ir humāns, bet rīcība – nelietīga un amorāla.

Cilvēku grupas slāņojas un to priekšgalā nostājas dinamiski, loģiski domājoši administratori, tehnokrāti = Fausta cilvēki. Menedžeri, producenti.

Limonādes leiputrija vairs nav tālu, lai gan Henrik von Wright to sauca īsi: par fašismu.

Tāpēc dvēselei joprojām nav atļauts iet ārā un jāpaliek viduslaiku sprostā. Tās klātbūtne tikai sarežģītu ciparu maršu uz priekšu.

Dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība. Tur, kur visi iet vētrā drāzties uz priekšu, kur bez rezultātu cīņa ir cienīgāka nodarbošanās nekā klusa meditācija.

Dvēsele turpina augt pagrabā un tāpēc joprojām ir ļoti bāla.

Modernajā pasaulē tai nav vietas.

Modernais projekts

Holiday Weekend Travel Expected To Higher Than Last YearKas tad ir šī modernā pasaule jeb ”modernais projekts”. Kants to mēģināja noskaidrot savā pamgletā Was ist Aufklärung?

Bez Kanta norādītajiem trim aspektiem tas ietver, saprotams, arī modernās pasaules galveno nozīmi – tehnoloģiju.

Tas pats cirvis bija dažādi noderīgs gan parastam galdniekam, gan Dostojevska Roskoļņikovam. Tehnoloģija var tikt dažādi organizēta (Jacques Ellul).

Šodienas industriālisms ir citāds nekā tas, kuru piedzīvoja angļi XIX gs. vidū. Tualetes ar ūdeni, aspirīns, penicilīns, automobiļi, vakcīnas un siltas istabas. Saprotams, ka mēs neatteiksimies no tām. Braucot automašīnās un sildot pusdienas mikroviļņu krāsnīs šķiet nepieklājīgi kritizēt zinātnes un tehnikas progresu. Tā piedzimst progresa pesimisms. Provokatīvais pesimisms.

Antimodernisms kā āmurs pret instrumentālo racionālismu. Modernisma pretinieki ir gan kreisie, gan labējiem. Šī pesimisma saknes nestiepjas ne tikai Aristoteļa mācībā.

Saprotot līdzībās

tropiskie augiSers Tomas Hakslijs, Darvina draugs un aizstāvis, savā grāmatā par evolūciju piemin arī dārznieku, kurš ar šķērēm izmaina koku un krūmu ārējo veidolu. Vai dārznieks ir evolūcijas rezultāts vai tomēr tā šķērslis? Mūsu priekšstati par Darvinu ir līdzīgas neizpratnes pilni. Tie ietver sevī sajūsmu, apbrīnu, nosodījumu un izsmiekla kolāžu. Tur leģendārais dabas pētnieks izskatās kā šimpanze+Mozus+Ziemassvētku vecītis.

Darvins izmainīja mūsu priekšstatus par mums pašiem (tāpat kā Ņūtons un Einšteins) un tāpēc viņa mācība ir an intelectual timebomb that is still going of (R.Colp Jr).

Viņa intelektuālo piromāniju atbalstīja domājošie laikabiedri, piemēram, Hūkers, Hakslijs, Hekels u.c., kas Darvinu raksturoja kā dzīvībai bīstamu termītu, kuram piemitusi vārdu akluma slimība. Viņš bijis bez muzikālās dzirdes, vājš matemātiķis, nav pratis nevienu svešvalodu.

Taču Darvinam esot piemitusi instinktīva patiesības izjūta.To pierāda viņa pirmās piezīmju burtnīcas, piemēram: Metaphysics, materialism and the evolution of mind (1838), kurā atzīmēts, ka mīlestība uz Dievu esot smadzeņu organizācijas efekts. Mēs bezkaunīgi un daudz apbrīnojot paši sevi.

Pēc desmitgadīgās meitiņas Annijas nāves 1851. gadā, Darvins kļuva par ateistu un uzsāka savu atriebes cīņu ar dabu. Viņa kauja ir jau krietnu laiku paralizējusi visai lielu bioloģijas zinātņu daļu un jēdziens ”domāt darviniski” šodien daudziem nozīmē nedomāt neko – tikai sekot iemītai takai.

Konrāds Lorencs kādreiz atzīmēja, ka gandrīz visi jauna ceļa lauzēji zinātnē pārspīlē savus atklājumus tikai tajā brīdī, kad tos nepieciešams formulēt, lai aizstāvētu. Tieši šis rāmis bremzē kardināli jaunu ideju ģenerāciju. Vecā forma jāiespiež jauna patiesība.

Nākamā krītambedre ir cilvēku un zinātnes tieksme vispārināt uz analoģiju pamata. Salīdzināt.

Tā rīkojas visi. Piemēram, Jacques Loeb, kurš atklāja augu tropismu – liekšanos pret gaismu, bija pārliecināts, ka vispārinot šo atklājumu varēs nonākt ”loti tālu”. Tā darīja arī Pavlovs, Markss un Freids.

Tāpēc neturēsim darvinismu aizdomās par sakariem ar marksismu. Cīņa par eksistenci ir svarīga, bet nav noteicošā.

Salīdzināt kļuva moderni arī humanitārajās zinātnēs. Neskatoties uz to, ka savā salīdzināšanas kaislībā jau sen samērojam nesalīdzināmas lietas, cilvēkus, likteņus, procesus.

Fausta cilvēki drīz ar varu ietetovēs mums katram uz vaiga personas kodu, pavisam drīz vecākiem vairs nebūs jādod bērniem vārds un no uzvārdiem varēsim mierīgi atteikties. Katram taču ir savs ”ciparu kods” un ar to pietiks.

Taču viņiem neveicas.

Krīzes iestājas, cunami uzbrūk un saule neklausa pavēlēm. Ugunskura dūmos cepta desa garšo labāk nekā restorāna delikateses un tuviem cilvēkiem mēs turpinām izgudrot mīļvārdus.

Laika paātrinājums

Antīko autoru pārliecība, ka viss jau sen ir piedzīvots un atklāts (stoiķi, Seneka) tagad nomainījis aktīvais gars. Šo mesiānisko laiku iezvanīja Amos Comenius, Dekarta Discours de la methode un daudzi citi darbi un autori.

Zinātnes mašīna bija iedarināta, Maksvela un Herca laikā tā kustējās jau ar atzīstamu ātrumu.

Nobela taisnošanās par to, ka viņa atklātā dinamīta ”šausmīgums” noteikti atturēšot cilvēci no jauna kara draudiem, šodien šķiet absurda spītēšanās.

Iespējams, ka tieši tāpat sevi mierināja loka un bultas izgudrotājs, kurš varēja sevi mierināt ar pieņēmumu, ka ir ”laidis tautās” savdabīgu provianta ieguves veidu.

Tieši tāpat arī zinātne – aizmirst, ka ir atbildīga par to ko ir pieradinājusi un neviļus sāk demonstrēt savu mefistofelisko pusi, arī mēs aizmirstam pašrocīgi izraisītās sekas. To aizmirst arī zinātnes spoguļattēls – tehnika.

Zinātnieki jau sen uztver laboratorijas kā savdabīgu sacensību vietas.

Tā fizikas daļa, kas balstās uz mehāniku, lielā mērā veidojusi modernās tehnikas pamatus. Tā ir atnākusi pie mums kopā ar vārdu mechane, kas nozīmē ”triks”. Taču neviens nebūtu gatavs pateikt, ka Dekarts vai Galilejs savulaik nodarbojās ar koloskagathos necienīgu triku taisīšanu. Nē, tas būtu pārāk skarbi.

Faustiskais nemiers ienāca arī mākslā. Impresionistu izrāviens no vecišķās mākslas dzina glezniecību uz priekšu līdzīgi tehnikas nozarei. Ar šo brīdi katra jauna desmitgade atnesa mums kaut ko jaunu. Tagad mākslas attīstību sāka noteikt kosmiskais ātrums. Brīdī, kad tas pārsniegs gaismas ātrumu, mēs vairs nesapratīsim kur atrodamies.

Varbūt, ka atjēgsimies bezgaisa telpā, un tas nebūtu slikti, jo vismaz teorētiski zinām kā tur izskatās.

Varbūt pamodīsimies peldus stāvoklī, pilnīgi bez debess pusēm.

Esam taču palikuši bez ceļa zīmēm un katalogi vairs nepalīdz.

Laiks dzen mūs uz priekšu aizvien trakākā tempā un šajā laika paātrinājuma ir kaut kas velnišķīgs.

Pasaules gala gaidās

pasaules galsVīzijas par pasaules galu nav nekas jauns. Tās parasti uzrodas pārrāvumu laikos.

Jaunu garīgu spēku atraisīšanās notiek nemiera un nedrošības pavadījumā. Uztraukums pāraug haosā, un parādās aizvien vairāk tumsas nospiedumu. Šāds laiks mums ir jau bijis, pārejot no viduslaikiem jaunajos laikos.

Arī toreiz tikām biedēti ar apokaliptisku ”nākotni”. Cilvēce tika baidīta ar ”komētu, kas nāk”, tagad mūs apdraud pašizgatavotas indes un ieroči.

Mēs tagad stāvam uz visjaunāko laiku sliekšņa.

Mūsos ir durvju sajūta.

Šim – tikko piedzimušajam laikam vēl nav vārda. To mēģina izskaidrot ar ekonomikas, politikas kataklizmām, zvaigžņu stāvokli un vispasaules grēcīgumu.

Taču tās visas ir tikai sekas.

Jaunais laiks ir klāt, pilnīgi bez pierādījumiem un visi ir satraukušies.

Vides pesimisti, tāpat kā Godfrey Goodmans, The Fall of Man, or Corruption of Nature (1916) turpinās sludināt cilvēces un pasaules bojā eju visos laikos.

Turpretī tehnoloģijas optimisti, George Hakewills, An Apologie of the Power and Providence of Nature (1627) ir cieši pārliecināti, ka progress glābs cilvēci visos apstākļos.

Trauksmes zvanus gaida daudzi, ieskaitot Tomasu Mannu un Adrianu Leverkīnu, cenšoties nomainīt romantisko mūziku ar disharmonisku, bet loģiski pilnīgāku skaņu mākslas variantu. Līdzīgu darbojās arī leģendārais Arnolds             Šēnbergs (Arnold Schönberg)  ar savu 12 toņu tehniku.

Šo Fausta komponistu rosīšanās  ir racionāla, loģiska un argumentēta kā Keplera likumi.

Visai mefistofeliska šķiet arī talantīgo komponistu dēmoniskā matemātiskā apdāvinātība.  Kārtīgs komponists rēķina galvā ātrāk par datoru. Šī, dvēselei vistuvākā māksla, balstās uz ciparu un harmonijas loģikas likumiem.

Tāpēc, ieraugot akordu ciparus uz nošpapīra, mani reizēm pārņem drebuļi.

Arī mūzikā Fausts pārdod savu dvēseli velnam, jo vecā harmonija sen sevi ir izsmēlusi, pateicoties Čaikovskim, Māleram un Brukneram.

Leverkūns meklē patiesību tāpat kā visi pārējie Fausta pētnieki.

Patiesības meklējumi ir faustiskās zinātnes un mākslas pamatā. Šis apokalipses reālisms ir diezgan nežēlīgs.

Tagad izskatās, ka daudzas dzīvnieku un augu sugas iznīks.

Homo sapiens droši vien – nebūs izņēmums.

Ja arī atlikušais laiks nebūs pietiekami garš, to uzgleznot varēs tikai ar dvēseli.

Ar to pašu, ka pagaidām atrodas pagrabā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 3. daļa. Turpinājums sekos.  

Provokatīvais pesimisms – 2: Fausta vara

Posted on by
Atbildēt

2013. gada 22. augustā. Turpinājums raksta 1. daļai.

Alma-Mater

Noskaidrošanas novārdzinātība

Arguments kā zinātnes augstākā patiesība nav sevi attaisnojis, un pirmo universitāšu pārliecība, ka stabilas zināšanas vislabāk tiek demonstrētas diskusijā, jo bieži ir ieslīdējušas oratora un demagoģijas mākslā, kas stāv visai tālu no patiesas gara gaismas dziļumiem.

Kāpēc tā notika?

Reformācijas un renesanses laika universitātes ar laiku kļuva aizvien konservatīvākas. Progresīvas apmācības formas, diemžēl sastinga un apstājās laikā.

Vecajo gudrība ”iekonservējās” un pamazām sāka iestāties pret visu jauno.

Pasaules universitāšu vēsture joprojām rāda šos interesantos strāvojumus, kur intelektuālās domas nemiers tiek aizvien noteiktāk pārņemts ar formālu un birokrātiski-mietpilsonisko domāšanu, kuru nosaka birokrātiskais iestādes profils.

Šis process savā būtībā ir traģēdija, jo iznīcina visu, kas ir svaigs un oriģināls.

Visi mēs, kas apzināmies rutīnas graujošo dabu un tās iespējas iznīcināt radošo dzirksti mazo valstu universitātes, redzam, ka purva stāvoklis jau sen dominē arī Latvijas universitātēs.

Diemžēl pie mums Eiropā nav ASV raksturīgā obligātā ”vadošo kadru” nomaiņas/rotācijas tradīcija ik pēc 7 gadiem. Pie mums nerotē un tāpēc Nobela prēmiju lauvas tiesas sistemātiski ceļo pāri okeānam.

No viduslaikiem universitātēs ienāca arī hierarhija. No augšas līdz apakšai tā, kā stāvvietu un sēdvietu nomaiņa nav praktiski iespējama. Var gadīties, ka šis apstāklis bija viens no noteicošajiem tam sausumam, kas sāka vītināt intelektuālo dzīvo alma mater.

Stāvošu ūdeņu attīrīšanas iespēja vienmēr ir visai apgrūtinoša. Purva ūdens kvalitāte neuzlabojas, ja pa to brauc ar zelta un sudraba laivām.

Tāpēc tobrīd (stagnācijas dēļ) zinātnes būvniecība pārsviedās uz zinātņu akadēmijām. To nosaukums demonstrēja renesanses humānistu kārtējo klanīšanos antīkās kultūras priekšā. Accademia dei Lincei bija tas gods ieskaitīt Galileju savu locekļu sarakstā.  Angļiem bija Bacon, francūžiem Colbert, prūšiem Leibnitz.

Akadēmiju patrons vairs nebija baznīca, bet gan firsti un politiķi.

Tāda bija tā laika griba.

Katra valsts, saprotams, veidoja savu zinātņu akadēmijas modeli. Vieta Franču akadēmijā ķīmiķim vai matemātiķim nozīmēja ne tikai godu, bet arī naudu. Royal Society Londonā piedāvā ”tikai godu”, par to īstenajam loceklim nācās samaksāt pašam.

Atlases principi, šķirošana, amatu sadalīšana, saprotams, ir ietekmējuši zinātnieku dzīvi. Atliek noskaidrot kā šie klubus tik ļoti atgādinošie veidojumi reāli ir ietekmējuši zinātnes attīstību.

Man šķiet, ka ir jāpievienojas Voltēram, kurš savā 23. filozofiskajā vēstulē konstatē sekojošo; ” apstāklis, ka Royal Society rindās bija Ņūtons nebūt nenozīmē, ka viņa sasniegumi būtu minētās biedrības nopelns. Te jāpiezīmē, ka daži no kolēģiem bija spējīgi  atzīt un saprast viņa mācību”.

Daži.

Tikai beigtas zivis peld pa straumi.

Izskatās, ka arī mūsu Zinātņu akadēmija lielā mērā ir beigtu zivju, hermētiski noslēgts akvārijs. Augstceltnē, kas ar lepnumu nes Kolhoznieku nama vārdu, jauno zinātņu nav. Jau sen. Strāvojumu – tāpat nav.

Tad varbūt prēmijas, godalgas un balvas ir īstais ugunskurs, pie kura sildīties zinātniekam ar dvēseli?

Einšteinam savulaik patiešām tika piešķirta Nobela prēmija, taču nevis par viņa relativitātes teoriju, kurai tolaik kategoriski nepiekrita divi zviedru filozofi Hāgerštroms (Hagerström) un Palens (Phalen), bet gan par fotoelektriska efekta atklāšanu.

Atstājot šo jautājumu atklātu, atgriezīsimies pie universitātēm.

WilhelmvonHumboldtTo come back atsākās XIX gadsimta sakumā.  Tas bija apgaismības, romantisma laiks, kuram toni noteica Berlīne un Humbolts (Wilhelm Humboldt). Jaunā tipa universitātes, kurās filozofija un humānisms jāapgūst arī matemātiķiem vai fiziķiem. Tāpēc tās joprojām mēdz dēvēt par ”Humbolta tipa universitātēm”, jo zinātnieki tajās nodarbojās arī ar studentu skološanu.Ar šo brīdi universitātēs sāka izglītot arī inženierus un ekonomistus. Anglosakši viņus mācīja universitātēs, bet vāci iekārtoja speciālus zinību institūtus inženieru apmācībai.

Plaisa veidojās un padziļinājās nemanot. Man šķiet, ka Humbolta universitāte ir pagaidām pēdējais nopietnais mēģinājums humānistu cīņā pret tehnokrātiski domājošiem cilvēkiem. Pret dabas zinātņu ”eksakto spiedienu” uz dabu (mežu, lauksaimniecības politika), sabiedrību (politiskās partijas, parlaments) un kultūru (mākslas nomaiņa ar ”kultūru”).

Šī cīņa demonstrē prāta racionālismu, bet notiek bez uzvarām.

Tagad, kad Humbolta modeli mūsu augstskolās vairs nelieto, tā ir pārvērtušās par profesijas apguves jeb amatnieku smēdēm.

Universitātes vietā nostājusies ”skola pilngadīgajiem” ar obligāto nodarbību apmeklējumu, zināšanu piešķiršana notiek ar ”virpas loģikas palīdzību”  un zinātnes vietā iekārtojušies metodiskie kabineti.

Pētnieka un zinātnieka darbs arī pie mums Latvijā ir kļuvis par nevienam nevajadzīgu nodarbošanos. Ja ar to nevar nopelnīt sponsora naudu universitātei.

Lieki piebilst, ka sponsori un nevis zinātnes dvēsele, jau sen diktē arī Latvijas zinātnes straumes tecējumu.

Tirgus attiecības un loģika ir ielaistas ne tikai zinātnē, bet arī mākslā un kultūrā.

Šajos apstākļos atrodas ļaudis, ka pat nesaprot, ka tikko uzbūvētā nacionālā bibliotēka nedrīkst pārtapt par konferenču organizēšanas vietu, PR plauktu noliktavu vai kafejnīcu ar skatu uz Daugavu.

Civilizētā sabiedrībā tautas kultūras līmeni nosaka nevis automašīnu vai televizoru skaits, bet gan grāmatu skaits uz vienu valsts iedzīvotāju.

Diemžēl mūsu valstī zinātnes un mākslas politiku stūrē cilvēki ar ”virpas izglītības” augstāko iespējamo dokumentu kabatā. Uzdresētie politamatnieki. Tie paši, kas nav izgājuši Humbolta apmācību, lai saprastu ko nozīmē humanitārās izglītības dominance katras nācija kultūrā.

Ko nozīmē dvēseles trūkums sabiedrībā un sadzīvē, politikā, mākslā un zinātnē?

Mecenātisms ir zaudējis jēgu, šodien to aizstāj sponsori.

Mecenātu vietā nostājušies investētāji, kas ir daudz viltīgāki par Luija XIV naivo godkārību.

Zinātnieka darbu viņi vērtē kā ruletes vai kāršu spēli, kas ”pareizi likts” var kļūt izdevīgs.

Zinātnes komercializācija ir acīmredzama arī pie mums – Latvijā.

Ir grūti atrast neatkarīgu ekspertu neskaitāmās nozarēs, jo lielāko daļu no ekspertiem jau sen ”sponsorē” bankas, monopolstāvokļa uzņēmumi, partijas vai oligarhi.

Šis komercializācija process padara zinātni 100% atkarīgu no varas. Rezultātā mēs esam atkal atgriezušies viduslaikos. Tajā pašā stāvoklī, kurā zinātne tika ”turēta” svētās inkvizīcijas apskāvienos. Pāvesta krēslā sēž valsts Finanšu ministrs.

Big science pieprasa big money.

Nauda vairs nenāk no mecenāta, bet gan no ”pasūtītāja” un tāpēc nav nejauši, ka pētījumi  nereti tiek ”piefrizēti” pasūtītāja interesēs.

Zinātne vairs nemeklē, bet kalpo.

Starp citu – kalpošana ir savdabīgs pašiznīcināšanās veids. Laika drezīna ir iebraukusi strupceļā. Mēs esam apstājušies. Jūtat?

Čivina purva putni, kurks vardes un zinātņu akadēmijas namu aizvien biezākā segā pārņem zirnekļu tīkli.

Fausta tauta

Brīdī, kad Eiropa izrāvās no viduslaikiem un ielēca jaunajos laikos, mēs jutām renesanses sākumu. Toreiz Vāczemē esot dzīvojis dakteris Fausts. Viņa reālā vieta zinātnes vēsturē ir  visai neskaidra. To ignorē tā laika autoritatīvais Dictionary of scientific biography (16 sējumos). Citi izziņu krājumi ziņo par Faustu kā par astrologu un šarlatānu.

Fausts esot studējis Heidelbergā, Krakovā. Visbeidzot padzīts no universitātes Virtenberga sakarā ar ”savu slikto un izaicinošo izturēšanos”. Pēc tam Fausts esot strādājis par skolotāju Kroicenahā (Kreuzenach).

Tiktāl par karjeru, vairāk ziņu man nav.

Slavenu un plaši pazīstamu viņu padarīja kāds naivs XVI gadsimta vācu tautas stāstiņš, kurš vēsta par gudrā daktera Fausta vienošanos ar velnu un viņa brīnišķīgajiem ceļojumiem šaisaulē un aizsaulē. Leģendas beigas ir pagalam cietsirdīgas, kā jau tas vācu pasakām pieņemts.

Ar Fausta tēlu Eiropas literatūrā ienāca jauns varonis. Tāds, kurš alku vadīts ir gatavs ziedot savu dvēseli velnam. Tā ir viņa aktīvā zinātkāre, kas liek šādi rīkoties, lai riskējot tiktu pie skaidrības, patiesības un visaugstākā vieduma. Pat pakļaujot sevi eksperimentiem un riskam.

Tā cilvēks Fausta tērpā pārvērtās par zinātnieku – burvju mākslinieku, kas spēj savaldīt visus četrus elementus.

faustsŠis nemierīgais ”Fausta cilvēks” bija jūru braucējs, jaunu zemju atklājējs, kalnos kāpējs, tuksnešu iekarotājs, dinamīta atradējs, neitronu spridzinātājs, upju gultņu nomainītājs, neitronu ieroču atradējs. Fausta cilvēka radošā aktivitāte nav mitējusies arī šodien.

Kaut arī valodā eksistē divi vārdi – ”zinātkāre” un ”ziņkāre”, dzenulis ir viens un tas pats. Tās ir alkas iekarot nesaprotamo pasauli.

Drudzis.

Kaislība.

Iegūt! Vienalga ko tas maksā!

Jauneklīgais flāms Andreass Versāliuss šīs kaislības vadīts zaga no kapsētām līķus un pa kluso nodarbojās ar aizliegtām anatomijas studijām (De humani cervoris fabrica, 1543). Viņš bija pirmais Gētes iedvesmas avots. Otrs bija uz maģijas un zinātnes robežas žonglējošais Paracelss (Paracelsus, 1439 -1541). Viņš iemiesoja leģendu, jo juta izaicinājumu saprast cilvēci, tās slimības un visu, kas ap mums notiek.

Dabas zinātnieka varas dziņa, brīdī, kad protestantisms jau tuvojas savai kulminācijai, radīja priekšnoteikumus Fausta leģendas dzimšanai. Zinātne, kombinācijā ar visa veida ”apšaubīšanu” radīja pamatu jaunajai zinātņu loģikai. Aristotelis vai nebija viss. Eksperimentētāja gars bija no pudeles ārā. Iekšā to vairs nebūsim nekad.

Zināšanu vara

bacon francisZināšanas ir vada – šis teiciens pieder Frensisam Bēkonam (Francis Bacon, 1561 -1616).- faustiešu un renesanses zinātņu pirmajam un joprojām nozīmīgākajam profētam.

Viņa tēvs Nikolas Bēkons uzkalpojās līdz lorda kārtai karalienes Elizabetes galmā. Tāpēc jaunais Bēkons agri varēja uzsākt savu jurista karjeru un jau 18 gadu vecumā strādāja vēstniecībā Parīzē. Diemžēl strauji nomira viņa tēvs un ar to sagāzās arī viņa karjeras balsti, jo bez protekcionisma/aizmugures arī šajos gaiteņos visas durvis izrādījās slēgtas.

Tikai 1603. gadā, pēc pārmaiņām tronī, sākās Bēkona laiks. Viņš rāpās augšup un bruģēja savu ceļu ar skauģiem un klupinātājiem. Līdz beidzot 1618. gadā kļuva par lordu un baronetu, taču viņu pagrūda it kā korupcijas dēļ un viņš strauji noripoja atpakaļ. Līdz klonam.

Pametis politiku, Bēkons sāka nodarbojies tikai ar filozofiju. Viņš ticēja, ka dabas zinātnēm būs noteicošā loma cilvēces attīstībā. Tā laika sabiedrībai tas bija jaunums.

”Cilvēkam jāpārvalda daba tieši tāpat kā valdnieks pārvalda savus īpašumus”- apgalvoja eksperimentālās filozofijas tēvs.

Kā Royal Society sargeņģelis viņš pirmais piedāvāja konkrētu programmu zinātnes organizēšanai un politiskai pārvaldīšanai. Tātad – lika pamatus šodienas zinātņu akadēmiju darbībai.

Dabas zinātnes tagad ir kļuvušas par Bēkona cienīgu varas faktoru. Laboratoriju eksperimenti, no matemātikas nākošā precizitāte, darbošanās pētnieku kolektīvā, grandiozi projekti un to efektīva izmantošana praksē radījusi situāciju, ka eksaktās zinātne šodien atgādina ražošanas iecirkni, kurtā izveido noteiktu, pasūtītājam vajadzīgu produktu. Ražo ar smadzenēm.

Šis ”piegājiens zinātnei” ir kļuvis par dominējošo pēc renesanses sabiedrībā.

Galilejs un Keplers ieviesa pedantisku ticību zinātnei, kārtībai un sistematizācijai. Ar šo brīdi ”racionālais” kļuva par noteicošo faktoru vērtību skalā arī ārpus zinātnes.

No šāda viedokļa raugoties šķiet, ka daba un sabiedrība ir konstruētas pēc matemātikas un fizikas likumiem.

Apzinot tos, viss ir atrisināms elementāri un vienkārši.

Pēc šīs loģikas spriežot, visu var izteikt ciparos. Skaitļos, salīdzināmos lielumos.

Pateicoties šai loģikai – augsts, racionāls, sterils tehniskais monstrs pacēlās pāri haotiskajai, cilvēcisko vājību pārblīvētajai līdzpilsoņu ikdienai.

Visu sistematizēja tabulās, grafikos un marķēja ar numuriem, personas kodu ieskaitot.

Bija sācies lielais ”dzīves grāmatvedības” laiks.

Linnejs ierādīja puķēm, Mendeļejevs – vielām un Darvins – kustoņiem viņu ”vietu” un ‘būri”.

Tur jūs esat! Nekustieties un ievērojiet pakārtotību!

Ciparu un sistematizācijas apsēstība nav norimusi joprojām.

Tā ir noteicošā.

Tā turpina sapņot par perfekti noregulētu sabiedrību, kā par ideāli noskaņotām klavierēm. Uzskata, ka visam jānotiek racionāli un loģiski – bez sievietēm, zirnekļiem un citiem nevajadzīgiem elementiem.

Par šādu sabiedrību sapņoja arī mans favorīts franču utopists Šarls Furjē (Charles Fourier) XVII gs. beigās. Viņš paniski baidījās no sievietēm, zirnekļiem un bērniem.

Kā jau visi tehnokrāti un utopisti, arī Furjē bija cieši pārliecināts, ka reiz taču visām ciešanām pienāks gals un zemes ūdeņi galu galā tomēr pārvārtīsies …limonādē. Viņš gaidīja brīdi, kad cilvēka astes kauls pagarināsies un kļūs par kārtīgu asti un tās galā būs trešā acs! Šādi bruņotu cilvēku vairs nekad nepārsteigtu nepatīkami pārsteigumi. Ar trešo aci mēs vienmēr varēsim ”lūrēt ap stūri” un izvairīties no nepatīkamas sastapšanās ar sievietēm, zirnekļiem un bērniem.

Pagaidām šis sapnis nav realizējies. Lai gan ķīmijas uzvara pār dabu, incests un patriarhāta problēmas ar dzimumjautājumiem lielā mērā iezvana limonādes ēras sākumu.

izglitiba

Kustības optimisms

Modernais zinātnieks, viņa liktenis, misija un ar zinātnisko jaunradi saistītās ciešanas,  Eiropas daiļliteratūrā parādās līdz ar Christopher Marlowe traģēdiju Dr Faustus. Kā arī patiecoties Gētes plaši pazīstamajam sacerējumam.

Šo darbu priekšgājēji ir epikūrietis un dzejnieks Lukrēcijs (Lucretius, 97 -55) ar savu ”Visu lietu dabu” (burvīgi skanošajā heksametrā) un grāmatu grāmata: Dantes ”Dievišķā komēdija”, kopā ar sholastiķu vieduma slavinājumu.

Diviem pēdējiem zināšanu mīkla ir atminēta, turpretī Fausta cilvēkam viss vēl priekšā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 2. daļa. Turpinājums sekos.  

Provokatīvais pesimisms. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks reklamēt dvēseli*.

Posted on by
3

2013. gada 21. augustā

Benetona reklāmas

Benetona reklāmas

Tas ir nepieciešams tieši tagad. Laikā, kad visi ir ļoti aizņemti ar miesas būvi un dvēseles iznīdēšanu.

Vārdnīcā ”dvēsele” dzīvo kaimiņos ar ”dvašu”, ”dvesmu”, ”dviesmu” un ”dvešanu”. Tāpēc, iespējams, dvēsele vairumam cilvēku šķiet traucējoša un nevajadzīga (tāpat kā aklā zarna).

Šodien dvēsele nepavisam nav modē.

Šķiet, ka dvēseļu apkarotājiem nekad agrāk nav veicies tik labi kā patlaban. Tāpēc es gribu reklamēt dvēseli tieši tagad. Ķermeņu triumfa laikā.

Brīdī, kad pasauli rauj uz priekšu un visu nosaka miesa. Kaila un spīdīga, apģērbta un matēta. Tā diktē noteikumus arī mums, pārējiem.

Dvēseli tagad droši var aizmest projām. Nobēdzināt vecā skapī vai pažobelē. Kā no modes neglābjami izgājušu aksesuāru.

Dvēseles šodien ir kā ēnā auguši zirņi. Izstīdzējušas un gaismu alkstošas. Tās nemaz nav formā, tāpēc, ka kosmētiskā industrija strādā tikai miesai, kas svīst svaru zālēs un peldas ķermenim piemērotās putās, ierīvējas ar japāņu muskatriekstu eļļām.

Muskuļu būvētāji rij vienas tabletes bicepsu palielināšanai un otras – krūšu samazināšanai. Romā, kails un rokas rozetē savīstījis itāliešu parlamenta senators un gigantiskās tekstilindustrijas patrons Lučiano Benetons (Luciano Benetton) reklamē savus kvalitatīvos darinājumus pats ar savas kailās miesas palīdzību. ”Atdodiet manas drēbes!”, – rakstīts zem 57 gadus vecā, kailā senatora fotogrāfijas.

Tagad noderīgi ir visādi ķermeņi un rumpji. Arī veci, krunkaini, arī neglīti. Dvēsele ar savām nebeidzamajām komplikācijām joprojām aug ēnā. Kā bērns, kas mūždien spēlējas viens pats.

Dvēsele ir bērns.

Tāpēc cilvēki reizēm ir kā bērni.

Viņiem vēl ir dvēsele klāt.

Es bieži dusmojos uz to bērnu, kas mitinās manī. Es viņu pazīstu pārāk labi, jo dzīves liek man spēlēt pieaugušo spēles. Viņš mani traucē. Mēs esam ļoti atšķirīgi: es un šis bērns. Ir bijušas reizes, kad man no visas sirds ir gribējis uzbrēkt šim bērnam: ”Pazūdi!” Mēs ķīvējamies, kašķējamies un plūcamies. Man agrāk bieži bija kauns, ka viņš man ir.

Pēdējā laikā mums klājas labāk. Godīgi sakot, es viņu tagad cienu daudz vairāk nekā sevi pašu. Kad es esmu pacilātā sajūsmā, tad pēkšņi dzirdu, ka viņš tur iekšā sirsnīgi raud. Tas bērns. Kad esmu klajā izmisumā, šis bērns klusi smejas. Dvēsele dzīvo savu dzīvi.

Pamazām jau cilvēks pierod pie visa. Arī pie tā, ka dzīve ir daudz labāka vai riebīgāka nekā sākumā šķita.

Pierodam arī pie tā, ka zinātnei nav dvēseles. Vismaz pagaidām – nav.

Skolā man mācīja, ka ķieģelis slīd lejā pa slīpo plakni. Fizikas skolotājs apgalvoja, ka šis ķieģelis spiež uz plakni un tam ir vairāki spēka pleci. Bija jāizrēķina šie spēka pleci, bet es nepārtraukti domāju par to pašu ķieģeli. Kā viņam klājas uz tā slīpā dēļa? Vai tur spīd saule un vai ir jauka slīdēšana lejup?

–   Domājiet, Sandra! – aicināja skolotājs Blūms pie tāfeles un es turpināju domāt par to, ka šis ķieģelis varbūt rāpjas augšup, pilnīgi bez jebkādiem spēka pleciem.

–   Domājiet, Jūs taču zināt tos spēka plecus! – viņš atkārtoja. Saprotams, ka es tos zināju. Tikai pats ķieģelis man likās daudz svarīgāks.

Antimodernisma vējā

Zinātnes teorija joprojām neinteresē izglītotāko sabiedrības daļu. Iespējams, ka vainīga ir tēmas šķietamā komplicētība, kas apskata sarežģītas studijas dažādās, grūti izskaidrojamās tēmās. Var gadīties, ka zinātnes vieta un zinātnieku loma sabiedrisko attiecību teātrī ir tik ierasta un neapstrīdami droša, ka viduslaiku aksiomu revidētājiem arī šodien neatliek laika paskatīties uz zinātnes personāžiem un notikumiem bez Faustiskā grima kārtas.

Šodien mācītu ļaužu statuss sabiedrībā grīļojas. Reizēm pelnīti, un bieži – bez pamatojuma. Antimodernisms ir nācis modē, tāpēc hipotēzes un pieņēmumi nežēlīgi rīvē zinātnei nost apbrīnas, cieņas un neaizskaramības patinu.

Zinātnieks jau labi sen no domātāja pārtapis ierēdnī un darbiniekā.

Taču kāds veselības stāvoklis ir pašai Viņas Majestātei zinātnei? Par to šodien eksistē dažādi viedokļi.

Viens no tiem apgalvo, ka darbošanās zinātnē ir vienīgi sociāla aktivitāte un tās rezultāti lielā mērā ir saistīti ar tiem sociālajiem un kulturālajiem apstākļiem, kuros šī zinātne piedzimst un dzīvo. Minēto teoriju atbalsta relatīvisti. Tie paši, kuri ir pārliecināti, ka zinātnei vienmēr pamatā ir bijusi ideoloģiska konstrukcija un mērķi. Šāds lūkojums ļauj iedalīt visus prāta ražojumus divās daļās – zinātnē un nezinātnē. Tas ir ērti un parocīgi praksē, bet nekonstruktīvi analīzē.

Melnbaltā zinātnes vērtējuma versija ir kategoriska un visai zemiska koncepcija, jo palīdz šķirot nevis vispārināt. Tradicionālisti, turpretī, ir pārliecināti, ka īsts zinātnieks vienmēr, jebkādos apstākļos rod ģeniālus risinājumus, universāli derīgus likumus. Eksistences apstākļiem neesot būtiskas nozīmes.

Diemžēl arī šī otrā versija neatbild uz jautājumu vai zinātnei vispār ir dzīva vai nav. Tagad XXI gadsimta sākumā. Kur tā rodas pašlaik un vai tās galvenās problēmas nav saistītas ar to pašu dvēseles pazaudēšanas aktu?

Pēc dzelzs priekšvakara novākšanas vecā Eiropa spējusi uzbūvēt juridisku aizslietņu konstrukciju, kas to pasargā no ārpasaules bīstamās ietekmes. Eiropa joprojām ir sadalīta un tā jūtas labāk. Tāpēc atliek noskaidrot kur paslēpusies fundamentālā zinātne un kā tā jūtas.

 goethe faust

Argumenta vara

Zinātniskā jaunrade modernajos laikos tiek traktēta kā process un zinātniskā darbošanās – kā intelektuālās rosības veids. Ar racionālas, konstruktīvas argumentācijas palīdzību zinātniskā doma piegādā praksei objektīvus un universāli derīgus rezultātus, visiem vajadzīgus un nepieciešamus prāta augļus. To slīpējums dzimst diskusijās un kritikas ugunīs. Mēdz uzskatīt, ka vienīgi strīdos dzimstot patiesība, bruģējot ceļu viedumam un paceļot racionālo argumentu augstākas patiesības līmenī. Arguments ir, bija un paliek kā vienīgā, joprojām saprotamā un pieņemtā zinātnes valodas sastāvdaļa. Tieši arguments nosaka vai uzvarēs viedoklis, nauda, šķira, partija vai dzimums. Tāda ir liberālās zinātnes morāle. Fausta cilvēka loģika. Šis Špenglera piedāvātais cilvēks, kurš attīstījis galvenokārt dabas zinātnes un industriālismu, zinātkārais un enerģiskais pētnieks, kurš grib visu saprast un pakļaut sev, ir mūsu laiku dominante.

No antīkās pasaules paņemtie rakstu ruļļi, rakstītprasme, cauri viduslaikiem iznestie mūku gudrības vēstījumi, renesanses triumfs bija tikai uvertīra modernajai zinātnei, kas sakņojas laikmetīgajā industrializētajā civilizācijā jeb atbilst Fausta cilvēka sapnim par laimīgu dzīvi zemes virsū.

No kurienes nāk šis centīgais un visiem vajadzīgais Fausta cilvēks?

Uz kurieni viņš iet?

Vai mums ir pa ceļam?

Izprotamības vilinājums

Cerība izprast pasauli jeb inteligibilitāte bija tā vide, kurā uzradās modernais zinātnieks. Tagad izziņas vilciens ir ieripojis aklajā ielā, jo vecā zinātnes teorija ir savu laiku nokalpojusi, bet jaunās vēl nav. Ja mums izdosies atrast jaunos zinātnes modeļus, tad pieaugs tās nozīme kultūrā un sabiedrībā. Pagaidām fundamentālās zinātnes attiecības ar sabiedrību ir saraustītas. Eksakto jeb precīzo zinātņu krīze nenoliedzami ir iespaidojusi sev pakārtoto humanitāro zinātņu pētniecību un studijas.

Dabas zinātņu piekārtošanās biznesa vajadzībām un atklājumu praktiskā izmantojamība garantējusi tai ilgstošas privilēģijas racionālajā postrenesanses sabiedrībā. Humanitārā zinātnes daļa attiecīgi ir bijusi spiesta ilgstoši piekārtoties un pakārtoties taustāmo un pielietojamo zinātņu ēnā.

Kurp ved mūsu ceļš bez filozofijas? Zinātnes un tehnikas automobilī?

Zirgs zina mājas, bet vai mašīnas prot ceļu uz mājām?

Vai cilvēce ir kļuvusi viedāka lidojot virsskaņas lidmašīnā?

Lasot par kariem un asiņainiem notikumiem tuvumā un tālumā arī šodien pārņem sajūta, ka uz televizora ekrāna ir transformētas tās pašas asiņaino viduslaiku ainas. Jaudīgas un tehniski ideāli apbruņotas lidmašīnas bombardē bērnu slimnīcas, kuras parasti tiek sajauktas ar munīcijas noliktavām. Augstu gaisā triumfē zinātnes un tehnikas brīnums, bet uz zemes rezultātā notiek tās pašas parastās šausmas.

Fausta cilvēka atklājumi ir padarījuši mūsu dzīvi ērtāku, taču cilvēki caur to nav kļuvuši nedz labāk, nedz godīgāki, nedz dāsnāki, nedz prātīgāki. Tāpēc pamēģināsim vēlreiz ”apmaldīties trijās priedēs”, jo var gadīties, ka šīs nemaz nav trīs priedes, bet gan zāles stiebri un fundamentālie torņi: ”zinātne”, ”māksla” un ”tehnika” ir vienīgi vējš, kas nosaka mūsu kustību laikā.

Paņemsim līdzi šajā ”trīspriežu biezoknī” Jacques Ellul, Lewis Mumford, James Fazer, Danah Zohar, Jean Francois Lyotard, Daniel Bell un dažu Frankfurtes skolas autoru darbus. Lūdzu neaizmirsīsim somu ģēnija Georg Henrik von Wright grāmatas un dosimies biezoknī iekšā. Mums jālīdzsvarojas, jo cilvēces garīgā situācija šodien ir kritiskā nelīdzsvarā uz tehnikas straujās attīstības fona. Vides problēmas, ekoloģiskā krīze, stress, indivīda ievainojamība organizētībā un gigantiskas ieroču krātuves, kuras jau sen var apšaut mūs visus pēc kārtas un pa vienam. Saprāta krīze klauvē pie durvīm. Tai vajadzīga dvēseles nevis tehnikas atbilde.

Taču dvēsele joprojām atrodas tumsā. Pa zemi siro astrologi, šarlatāni, maģijas un burvju laiks. Raganas dzenā dvēseli filmās, grāmatās, bildēs un arī uz ielas.

Nepiesauksim haosu, taču atzīsim, ka tas ieradies jau labi sen un šajā augsnē jau piedzimis irracionālisms, kā atbilde bezdvēseles racionālismam.                   

Baznīcai un visa veida ideoloģijām pagaidām nav izdevies dvēseli izglābt.

Fausta cilvēka bērnība

Fausta cilvēka biogrāfija ir daudz pārrāvumu. Pirmais un nopietnākais no tiem ir viduslaiki. Tos raksturo intelektuāla tumsa, kad antīkās pasaules zināšanas varēja un spēja saglabāties tikai pateicoties klosteru mūku pārdrošībai un islāma pasaules tulkiem. Platona, Aristoteļa un citu darbi tika tulkoti sīriešu valodā. Tā arābu pasaule visai ātri apguva antīko domātāju viedokļus. Damaska un Bagdāde jau 7000 – 9000 g. kļuva par islāma zinātņu centriem. Ar savu pētījumu augsto līmeni te tika turpināta antīkajā pasaulē ”iesāktā doma”. No indiešu matemātikas arābi pārņēma viedo nulli, kas nebija pazīstama antīkajā pasaulē. Šeit attīstījās arī ķīmija, optika, filozofija un medicīna. Jautājums par to kāpēc arābu tik attīstītā zinātne sapinās krampjainos reliģiozo aizspriedumu valgos, ir atklāts joprojām. Taču nenoliedzams ir viens – kad viduslaiku novārdzinātā Eiropa modās no savas intelektuālās tumsas, tieši arābu pasaule ar savu iekrāto intelektuālo kapitālu palīdzēja Eiropai kā vieduma bibliotēka.

Viduslaiku raktu kultūra Eiropā vēl dusēja zem baznīcas cenzūras papēža, kad mācītie mūki mēģināja degt sveci tumsā un tulkot no arābu valodas antīkās un Austrumu pasaules atklājumus. To skaitā bija Leonards no Pizas, Īzaks Jūdietis, Adelards no Baras, Alfrēds Anglis, Hermanis Vācietis u.c.

Tieši šeit Eiropā arī radās pirmās universitātes, nozīmīgākās intelektuālās iestādes, kādas jebkad cilvēces vēsturē tika radītas. Universitātes, līdzīgi katedrālēm, ir kļuvušas par paliekošu Eiropas viduslaiku kultūras monumentu. Šī kustība iesākās ar specializētām mācību iestādēm, tādām kā medicīnas skola Salerno (Neapoles līcī), kur helēnisma tradīcijas (grieķu valoda) savienojās ar islāma kultūras sasniegumiem. Boloņa izsenis ir bijusi juristu mācību centrs un tikai ap 12. gs. beigām tā pārtapa universitātē ar visai plašu priekšmetu diapazonu.

Universitas nozīmēja ne tikai īpašu brālību, bet arī visplašāko vispārējo izglītību dažādiem atšķirīgiem priekšmetiem universāli apvienojoties. Tā izveidojās universitātes Parīzē, Orleānā, Tulūzā, Oksfordā, Kembridžā un citur.

Universitāte faktiski ir Romas katoļu bērns. Tā bija baznīcas kapitulācija jauno, nacionālo valstisko veidojumu priekšā. Te vienkopus pulcējās jaunie ļaudis ne tikai lai apgūtu zinības, bet arī, lai biedrotos. Ap universitātēm spindzēja jauni cilvēki kā bites ap stropu, un atmodas laiks toreiz varēja sākties.

”Gandrīz visur ir universitātes, taču tikai Francijā patiešām atrodas līdzekļi, lai materiāli atbalstītu astronomiju, matemātikas virzienus, medicīnu, antikvāros pētījumus, glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. Ludvigs XIV centās iemūžināt sevi vēsturē ar savām neskaitāmajām dotācijām, un šī nemirstība viņam pat nemaksāja vairāk par 200 000 franku gadā,” – ironizē Voltērs savā 23. filozofiskajā vēstulē (Voltaire, Lettres philosophiques).

volters

Universitātes dažādās valstīs vienmēr ir bijušas un turpina saglabāties dažādas.Taču tās visas vieno patiesības meklēšanas veids: caur diskusijām, strīdiem, caur savas idejas aizstāvību. Tāpēc mēs joprojām sakām – ”aizstāvēt darbu”. Pēc nomācošā viduslaiku klusuma tika dota iespēja aizstrīdēties līdz patiesībai. Varbūt ”vainīga” bija aklā pieķeršanās antīkā laika uzstādījumam, ka ir nepieciešami apzināt paradoksus un pretējus viedokļus. Nav izslēgts, ka zinātnisko diskusiju mērķis bija neļaut ieslīgt rutīnā. Apšaubīt jau pierādīto. Turēt vaļā durvis uz vēl neizpētīto un neatklāto.

Taču neapstrīdams ir viens – zinātnisko darbu apspriešanas veids – strīdus loģika un uzskats, ka strīdos dzimst patiesība, valda joprojām. Visiem zinātniekiem jābūt kaujas gatavībā – aizstāvēt savu versiju un loģiku.

Kas slikts šajā nostādnē?

Nav grūti redzēt, ka ar šādu pieeju akceptētas var tikt vienīgi sekundāras idejas un viedokļi. Tie, kas neizceļas ar radikāli jaunu pieeju.

Tāpēc nav brīnums, ka radikālākai zinātnei nav bijusi laime piedzimt universitāšu zinātnisko strīdu gaisotnē.

Tieši šeit ir tik viegli iznīcināt jaunas, netradicionālas idejas un koncepcijas. Izsmejot un no zāģējot. Kam pretī stājas loģika, to paveic izsmiekls.

 Literatura un Māksla raksts 1993. 11. jūnijs

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 1. daļa. Turpinājums sekos.