Pirms pāris gadiem kāda aptauja Ziemeļvalstīs pierādīja, ka seši no katriem 10 aptaujātajiem tic, ka laimi var nopirkt par naudu.

Ticēt ir viena lieta, bet dabūt – pavisam cita opera.

Pa to laiku laime kā glums zutis lokās projām no diskusijām, kas mēģina to notvert un apskatīt caur klasiskās filozofijas prizmu.  Epikūrieši domāja, ka tā mitinās šodienas reālajā mirklī un citiem (Rochefoucauld) likās, ka ”katrā no mums mājo laimes šķēršļi, mēs neesam miera ar to, kas mums jau ir un ilgojamies pēc tā kā mums vēl nav”, un vēl dažiem (Montaigne) ir pārliecība, ka ”laimīgs ir tas, kurš jūtas laimīgs”. Sīkburžuāziskā pašapmierinātība ar pērkamas laimes izredzēm tagad rēgojas aiz katra stūra un Komunistiskā Internacionāle to paskaidro savā piedziedājumā.

Varbūt mūsdienās – kad baudas ir elementāra pirmās nepieciešamības prece, laime ir citāda.

Tā ir trofeja?

Laimīgā loze loterijā?

Komercializēta trofeja?

Patērētāja sabiedrībā laime ir jātēlo. To zina visi. Tā jāveido no sīkiem klucīšiem, kas finālā nozīmē – ”…un pēc tam viņi dzīvoja laimīgi visu savu mūžu”.  Apprecējās un pēc tam …viss sākās. Oj, cik vienkārši.

Mums ir 100% skaidrs, ka laimi var sasniegt un cerības komercializēt.

Kā to dara?

Vispirms jāizliekas, ka esat laimīgi. Paralēli iegādājoties mantas, kas cementē statusu un citos vieš baltu skaudību! Redz kas man ir un jums nav!!! O yee.

Tie, kuriem skauž (saprotams!) ir daudz nelaimīgāki par mums laimīgajiem!

Vai ne?

Tālāk?

Tālāk baznīca dos mums indulgences un mēs savus grēkus izpirksim par to pašu naudu. Maksājot un ziedojot.

Tik vienkārši.

Mūsu narcisistiskajā un individuālisma cauraustajā Latvijā ikvienam jābūt veiksmīgam un neviens 100% nedrīkst būt nelaimīgs.

Pēdējais nozīmē bankrotu visās frontēs.

Kāpēc es šodien ”ņemos ap laimi”?

Uz šīm domam uzvedina franču filozofa Pascal Bruckner grāmata ”Perpetual euphoria. On the duty to be happy (Princeton University Press, 244. p), kas nesen iztulkota angļu un zviedru valodā.

Autors ir provokatīvs un nerespektē robežas.  Pirms tam viņam bija līdzīgi bezkaunīga,  lieliska grāmata par mīlu un erotiku, kuru var sajust romānā ”Lunes de fiel” (1981), pēc kuras motīviem Romāns Polanskis ekranizēja pasijam pārblīvētu trilleri ”Bitter moon” (1992).

Tagad Brukners ķēries klāt laimei. Savādi, paradoksāli un neparasti.

Iedoma, ka esam tikuši galā ar bailēm un aizspriedumiem, sabiedrības diktātu un reliģijas draudiem, esot ilūzija. Mūsu dzenulis šajā dzīvē ir vainas apziņa un maniakāla laimes vajāšana.

Čehovs savulaik laimīgus cilvēkus nosauca par ļoti parastiem un neinteresantiem radījumiem. Līdzīgos uzskatos bija arī Hemingvejs.

Melanholija, skumjas un pesimisms esot radošu cilvēku pazīme. Pārējie ir laimīgi?

Popkultūra, atviegloti mediji, kinopasakas parada mums mākslu viegli saprotamu, bet vai tāpēc laimīgākus?

OK, mēs labāk sekojam Dalailamam, Paulo Coelho un new-age dvēseles vingrinājumiem, jo bauda ir tas aizliegtais auglis, kas pietrūkst, pietrūkst un pietrūkst visiem.

Ko darīt, lai visi būtu laimīgi (nenoskaudīsim taču beidzot citu laimi)?

Padarīsim laimi par politisku jautājumu.

Varbūt vajadzētu laimi kā prasību ieviest – partiju programmās, priekšvēlēšanu laikā. Lai politiķiem ir pats galvenais izejas punkts – padarīt vēlētājus laimīgus!!!

Dodiet mums daudz baudu un prieka!

Tā partija, kas padarīs mūs laimīgus – par to balsosim vēlēšanās!

Laba ideja!

Nu, protams!

Francijā un Lielbritānijā, piemēram, ir izveidots ”laimes mērs” sociālā progresa mērīšanai. Ķīnā tāpat un OECD jau sen rīko konferences par iespējām mērīt iedzīvotāju laimes sajūtu līmeni.

Izrādās, ka atrodot laimi var atrisināt visu.

Ko mēs gaidām?

Uz priekšu!

Zviedrs Bents Brude arī mēģina noskaidrot ”Laimes un ciešanu ētiku” (2009) un jau uzzinājis, ka materiālā pārticība vēl nenodrošina laimes sajūtu iedzīvotājos. Tā vietā vajadzīga mīla, draudzība un tiekšanās pie jēdzīga mērķa. Laipna vide un personīgā statusa uzbriešana arī esot svarīgi elementi.

Tā kā tūliņ partijas mums piedāvās savējās laimes receptes, kas būs glīti formulētas un mēs izvēlēsimies to, kas mums der vislabāk.

Formula jau cepas politiķu virtuvēs, bet Brukners ar savu grāmatu…traucē.

Viņš deklarē, ka laime nav proporcionāla labklājībai un viss.

Ko nu?

Ja nu mēs spītīgi vēlamies būt arī laimīgi un politiķi to nesaprot.

Pakavs virs durvīm un ticība kā klints?

Tad laime atnāks pati?

Galvenais nepalaist to garām, jo tai mēdzot būt ”dažāds izskats”.

Izberzēsim acis un nopirksim acenes, jeb vislabāk gaidīsim uz partiju priekšvēlēšanu piedāvājumu.

Uzgrūdīsim atbildību viņiem (politiķiem), jo algas Saeimā ir lielas (kur nu vēl Eiroparlamentā) un kaut kas taču viņiem mūsu labā ir jādara!?

Mēs prasām tik maz – konsekventu, ilglaicīgu laimi.

Sāciet!

Sāciet ar to pašu labklājību, kas katram no sešiem skandināviem ir tik svarīga. Pēc tam piedāvājiet mums visus pārējos laimes atribūtus.

Sāciet!