Tag Archives: Pasaules uzmanības centrā

Dienu pēc notikuma jeb slepenais ierocis pret terorismu

Posted on by
Atbildēt

Šajā avīzes Svenska Dagbladet šodien publicētajā attēlā var redzēt kā iedzīvotāji ar ziediem pateicas policijai par vakardienas darbu.

Stokholma atgūstas. Centrs sāk funkcionēt, policisti aizturējuši 40 gadus veco uzbeku izcelsmes imigrantu, kas tiek turēts aizdomās par atentāta rīkošanu T – Centrālē pie lielveikala. Tiek meklēts arī viņa sabiedrotais. Tikmēr medijos var izlasīt aculiecinieku liecības un faktus. Daži no tiem iepriecina. Piemēram, kāds inkasācijas automašīnas šoferis, kas vakar pusdienlaikā atradies uz gājēju ielas un sēdējis savā automašīnā, sācis braukt pa priekšu “nāves mašīnai” un taurēt, lai gājēji pagūtu noslēpties no nāvējošā “ceļa ruļļa”. Kādā citā fotogrāfijā fiksēta gājēju pāreja pie Fridhemsplāna – bruņots policists ar automātisko ieroci pie sāniem palīdz pāriet pāri ielai sirmai, vārgai kundzei. Ir svarīgi briesmu brīdī nepārvērsties dzīvniekos. Saglabāt cilvēcību.

Terorisms atstāj pēdas, pārmaina dzīvesveidu un piespiež uzmanīties. Viss atkarīgs no mums pašiem – vai nu mēs nolaidīsim rokas un sāksim vaimanāt par to kā “viņi ir neuzvarami” un “pārņems pasauli”, vai arī ņemsim iniciatīvu savās rokās un neļausim nejēgām sabojāt mūsu kopīgo nākotni.

Pēc nelaimes stokhomieši saliedējās, palīdzēja cits citam, ieskaitot svešus cilvēkus.

Sabiedrības vitalitāte saglabājās. Neatkārtojās nolaisto roku stāvoklis, kas bija raksturīgs kādreiz pēc “Estonia” avārijas un cunami katastrofas. Vakar institūcijas reaģēja zibenīgi un koordinēti. Policisti bija pienākumu augstumos un slimnīcas pieslēdzās automātiski, pārejot uz ārkārtas stāvokli.

Vakar pēcpusdienā centrā tika atvērtas telpas nakšņošanai tiem, kas nevarēja aizbraukt uz mājām, jo starppilsētu transports nefunkcionēja. Sociālajos tīklos dominēja atbalsts un solidaritāte: “vai kādam nevajag palīdzību?”, “paldies par picu, nepazīstamie labie!”, “ Valdības ielā tikko atvēra vēl vienu nakšņošanas vietu, dodieties turpu, ja ir nepieciešamība!” utt. Protams, ka varēja paklupt arī uz agresīviem komentāriem”. Pat latviešu Twitterī (uzreiz pēc nelaimes) sāka sprēgāt liberāļu nīdēji, kas nerimās traktēt notikušo kā “zviedru imigrācijas politikas sekas”, šaubījās vai “Zviedrijas varas iestādes atklās kas ir uzbrucējs, viņa izcelsmi” un ņirdza par “velkomistiem” un “viņu pazušanu”. Līdzjūtības vietā notika zviegšana un olu cepšana uz kaimiņu mājas ugunsgrēka. Nožēlojami, bet arī šādi cilvēki dzīvo mums līdzās. Domāju, ka šādu nenormālo pie mums nav daudz un viņu balsis kā tukšas mucas skan skaļi, bet neko būtisku tās nenosaka nedz mūsu, nedz zviedru ikdienā.

Dienu pēc notikuma Stokholma sildās saulē un dziedē rētas. Sašķelt civilo sabiedrību teroristiem nav izdevies. Tas labi. Viņi vēlas, lai mēs ierautos katrs sevī, savās mājās, atstājot ielu un publisko telpu teroristu pārvaldījumam. Tas nav noticis, jo cilvēku savstarpējā paļāvība ir unikāls kapitāls, kas ir vislabākais aizsardzības mūris. Viņiem šāda ieroča nav, bet mums ir. Tas labi.

Protams, ka savstarpējā izpalīdzība un paļāvība nav vienīgais slepenais ierocis ar ko apkarot terorismu, taču bez tā mums šodien klātos daudz grūtāk.

Viens vīrs – uzbeks, viesstrādnieks celtnieks, četru bērnu tēvs (?!) ir aizturēts un policija turpina nopratināšanu. Vai viņš ir saistīts ar islāmistiem? Pagaidām ziņo, ka Facebook simpatizējis fundamentālistiem, skatījies viņu filmas. Vai šis terora akts ir tikai viens elements ķēdē : Londona – Brisele – Berlīne – Nīca – Pēterburga? Pagaidām tas vēl nav skaidri zināms.

Tas, ka islāma kaujinieki publiski aicina savus piekritējus atkārtot šādus uzbrukumus civilajai sabiedrībai ar nolaupītu smago automašīnu, nav noslēpums. Jo vairāk viņus apkaro Irākā un Sīrijā, jo intensīvāk notiek uzbrukumi rietumu sabiedrībai. Nolaupīt automašīnu un izmantot kā ieroci esot lētāk nekā “ņemties ar spridzekļiem” vai ieročiem.

Terorista “bumba” vakar nozagtajā automašīnā neuzsprāga, bet cilvēki tika sabraukti. Upurus viņš panāca. Nepatīkami, bet jārēķinās, ka šādi uzbrukumi turpināsies. Pats svarīgākais neļaut teroristu iecerētajam postam izvērsties kā krītošam kāršu namiņam. Ja institūcijas, mēs (un visi iesaistītie) būsim gatavi šādam kara veidam, kurā frontes līnija stiepjas cauri mūsu ikdienas ceļam, tad izturēsim un beigās uzvarēsim. Civilā aizsardzība nav tukša spēlēšanās, ceru, ka arī Rīgā un Liepājā, Jelgavā un Purvciemā iedzīvotāji tiks instruēti kā jārīkojas ārkārtas situācijā un naivuma, fatālisma vietā nostāsies kaujas gatavība. Pavisam citādiem vaibstiem nekā pierasts līdz šim.

Kad kroņprincesei Viktorijai mediji vakar jautāja: “Kā rīkosimies tālāk?”, viņa atbildēja “ Kopā. Visi kopā!”.

Celsimies un pretosimies kopā. Ar paļāvību un solidāri.

Kā parasti.

Tas arī ir mūsu slepenais ierocis.

 

Sergelstorg Stokholma. Foto: Sandra Veinberga

 

«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Posted on by
2

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Žurnālisti vai troļļi. Kā viņus atšķirt?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet

trolli

Attēls TVnet

Publikācijas internetā jau sen pārņēmušas mediju telpu, izstumjot papīra avīzes un ētera medijus. Ērti lasītājam, skatītājam un klausītājam, jo patēriņu vairs nenosaka programmas ierobežotais laika piedāvājums (kā tas bija līdz šim), kad pirmais ziņu izlaidums «gāja gaisā», piemēram, plkst. 18.00. Tagad jaunumus izlasa paši internetā, uzreiz.

 

Cits jautājums – ko izlasa? Vai tas, kas tiek «uzknābāts», ir patiess un pārbaudīts informatīvais materiāls? Nē, nav patiess un pārbaudīts, jo internetā savus tekstus, attēlus un skaņu izliek arī cilvēki, kas apzināti pārliecina par nepatiesībām. Ja pret «grigules» reklāmas bukletiem mūs pasargā uzraksts uz pasta kastes «politiskās reklāmas nemest!», ētera reklāmas rullīšus televizorā izdzēš «reklāmas ēdājs» (PVR), tad internetā šādu filtru gandrīz nav (1) un mēs negribot novietojam sevi kā mērķi melu informācijas apšaudei.

Kas ir troļļi

Troļļi ir internetā sastopamie izdomātie personāži, kas sarunas/diskusijas vietā tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu. Pārvēršot diskusiju par absurdu. Tā viņi panāk sev vēlamā viedokļa dominanci. Troļļu ir daudz, un katram stallim grūti uzreiz uztaustīt īpašniekus (neiespējams šis process, protams, nav). Viens «saimnieks» var saražot neskaitāmus «anonīmos kalpus», kas ar mākslīgi izveidotas identitātes palīdzību (veido brēcēju kori) noskaņo pārējos vajadzīgā viedokļa toņkārtā. Visbiežāk viņiem netrūkst līdzjutēju, un tā tiek radīts iespaids «ko sabiedrībā domā».

Protams, ir interesanti noskaidrot, kādiem «saimniekiem» (partijām, reklāmas/PR aģentūrām u.tml.) pieder troļļu staļļi Latvijā. To vēlāk arī izdarīsim. Taču pagaidām pievērsīsimies šīs modernās propagandas fenomena būtībai, lai parasts lasītājs iemācītos atšķirt pārbaudītus faktus no propagandas.

Lai apskatītu troļļu armiju kara taktiku, izmantošu Zviedrijas aktuālos piemērus. Divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc, ka Zviedrija pēc Putina propagandas buldozera uzbrukuma tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem krievu troļļu un propagandas aģentu apšaudes mērķiem un tās (ideju, dzīves veida, īstenības) kompromitēšanai tiek likti lietā diezgan lieli līdzekļi no putinistu puses; 2) zviedriem ir ilgāka pieredze troļļu un interneta apmelotāju (stalkeru) vajāšanā, atmaskošanā gan ar televīzijas raidījumu (TV3, Troļļu mednieki), gan ar anti-troļļu portālu, gan arī ar policijas palīdzību.

Zviedru interneta portāli, kas specializējas melīgu ziņu atmaskošanā, uzskata, ka «falšās ziņas» un «melīgā informācija» internetā parādās ļoti dažādās formās. To skaitā: 1) baumas, 2) sīkie meli, 3) lielie meli, 4) konspirācijas teorijas, 5) propagandas viļņi, 6) «pārpratumu» inscenēšana, 7) «pētnieciskā žurnālistika», kas tiek inscenēta uz neesošu domnīcu bāzes.

Pats galvenais ir panākt nokaitinātu lasītāju. Tādu, kas jūtas sašutis, jo «jūtas noskaidrojis» patiesību ar troļļu palīdzību. Naida reakcija ir pats svaigākais troļļu darba paņēmiens, jo sašutis cilvēks noteikti dalīsies ar savu atklājumu draugiem, radiem, darba kolēģiem. Tādējādi sašutušais palielinās melīgā ziņojuma tirāžu.

Tieši troļļu ziņas bija tās, kas radīja histērijas fonu aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā ASV tika izveidoti simtiem portālu, kas apzināti ražoja melus un izplatīja tos vēlētājiem. To nosaukumi mēdz būt izaicinoši: «Amerikāņu ziņas» vai «Atmaskojiet demokrātus» u.tml. Virsraksti kliedzoši un avotu nav. Donalda Trampa atbalstam, piemēram, tika izveidoti neskaitāmi šādi «portāli» vai «mediji», kas bija reģistrēti ārzemēs, bet aktīvi iesaistījās ASV iekšpolitisko procesu ietekmēšanā. Vienā pašā Maķedonijas pilsētiņā Velesā (45 000 iedzīvotāju) bija reģistrētas 140 veblapas, kas aktīvi iesaistījās Trampa kampaņās (2), un tika izveidotas «avīzes», kas šķita reālas un drošas, taču izrādījās melīgi rēgi. Tā saucamā Denver Guardian, piemēram, izplatīja nepatiesas ziņas par it kā Hilarijas Klintones «iesaistīšanos» kāda federālā aģenta bojāejā un tml.(3)

Šādas troļļu avīzes internetā būtu jābloķē, taču kurš ar to nodarbosies?

Kas ir virālie aktīvisti jeb dusmīgie puikas?

Līdz šim uzskatījām, ka interneta melu kampaņas tiek rīkotas tikai organizēti. To spicē stāv kāds konkrēts «idejas tēvs», kas maksā par apmelošanas kampaņu. Taču «melu viļņus» var sarīkot arī atsevišķi aktīvisti, kas savu privāto ambīciju apmierināšanai (anarhisti, neonacisti u.c. – niknie puikas) pūš «pīlītes». Protams, šādas akcijas rīko arī «niknās meičas», tā sakot – uz savu roku gan tviterī, gan FB. Iemesls – iespēja justies svarīgām, ietekmīgām un sajust, ka publiskā doma izdomāto melu priekšā saļimst un rakstītajam notic. «Ir tik jautri noskatīties, kā visa valsts enerģiski uzknābā un uzlaiza melus, kurus es viņiem noberu priekšā pats. Visforšākais ir tas, ka manus izdomājumus ļoti daudzi uztver nopietni un tos apspriež pat politiķi,» smejas viens no «niknajiem čaļiem» jeb zviedru jaunietis Jēkabs (4). Viņš, piemēram, izdomāja «ziņu» par to, ka Zviedrijā plāno aizliegt vīriešus ar bārdām. Kādā parastas pirmdienas rītā šī safantazētā informācija Facebook izplatījās gaismas ātrumā. Autors apmeloja partijas «Feminisma iniciatīva» vadītāju Gudrunu Šīmani, ka viņa esot nākusi klajā ar oficiālu bārdas aizlieguma paziņojumu, jo bārda esot patriarhālisma simbols un tāpēc aizliedzama. Teksts tika ievietots satīriskajā «saitā» storkensnyheter (stārķa jaunumi). Ziņa bija melīga, taču izplatījās zibenīgi. Vairāki Twitter lietotāji nekavējās uzreiz nosaukt Gudrumu Šīmani par «idioti», un ap 400 Facebook klientu atbalstīja šo nostāju. Pati apmelotā persona īsti nesaprata, kas par lietu, un medijiem klusi taisnojās, ka nekad viņai neesot ienācis prātā «kādam aizliegt kopt savu bārdu»! Vairākums no retvītotājiem tā arī palika pie savas pārliecības, ka «Gudruna tomēr ir idiote», jo šai akcijai nebija pretreakcijas no apmelotās personas puses. Kā rīkoties šādos gadījumos, kad meli tiek uzcepti, izplatīti, «uzmaukti jums galvā» un publika smejas, rādot ar pirkstiem? Kliegt pretī? Nolīgt savu troļļu armiju?

  • Kāpēc tu tā dari? – tika jautāts Jēkabam.
  • Lai dzīve kļūtu jautrāka! – viņš moži atbildēja.

Protams, tīmekļa jokotāji zina, kuras tēmas aizies plašumā un tautu interesē. Feminisms un rasisms ir tikai dažas eksplozīvas sfēras, kas mēdz zibenīgi pārvērsties ugunsgrēkos. Piemēram, 2015. gadā Jakobs izdomāja «ziņu» par to, ka «23 gadus vecā feministe Klara Andersone uztver dzimumakta atteikumu kā izvarošanas mēģinājumu». Izlasīju šo (http://vindoga.wixsite.com/vindogat/single-post/2015/03/02/Klara-Andersson-Att-Neka-En-Kvinna-Sex-Är-Våldtäkt) sagudroto tekstu un brīnos, kā «kāds» varēja to uztvert kā patiesību un vēl tiražēt citiem. Kā to varēja «ņemt par pilnu» ārzemju mediji? Izrādās, ka labējie un konservatīvie esot visniknākie un tāpēc, «jokojot» internetā, visvairāk klikšķu varot iegūt, satracinot politiski labējos, galēji reliģiozos fundamentālistus. Pārējie pasauli uztverot rāmāk. Tā domā Jēkabs, tāpēc feminisms esot viņa jājamzirdziņš, «jokojot internetā». Nē, pašam viņam neesot nekas pret feministiem, tikai citus āzēt un provocēt gan patīkot.

Kā atšķirt melus no patiesības tīmeklī?

Interesanti, ka troļļiem patīk ne tikai apmelot, bet arī demonizēt. Viens no iecienītākajiem krievu Kremļa propagandas mašīnas jēdzieniem ir tas pats feminisms, precīzāk sakot, abstraktais jēdziens «zviedru feministes», ar ko jāsaprot «nejēdzīgas sievietes, kas nesaprotot, ko dara». Pat daži latviešu portāli ļoti enerģiski uzlaiza krievu propagandistu un zviedru troļļu pasviesto informāciju, lai to tālāk kā patiesību tiražētu Latvijā (5). Tādējādi tiek darīts viss, lai neitrālais vārds «feminisms» kļūtu par lamuvārdu, ar ko ķengāties. Propagandas tehnikā šādu paņēmienu sauc par «jēdziena kompromitēšanu».

Piemēram, latviešu portāls «Apriņķis» pirms gada (2016. gada 6. februārī) izplatīja satraucošu informāciju par procesiem kaimiņvalstī, uzsverot, ka «Zviedrija – Rietumu izvarošanas galvaspilsēta» esot fakts. Portāls atsaucās uz autoriem: Ingrīdu Kārlkvistu, Lāšu Hedegordu un gatestoneinstitute. Kā informācijas avotu autori un portāls izmantoja «interneta radiostaciju «Granskning Sverige»». Piedāvātais avots esot «zvanījis vadošajiem laikrakstiem «Aftonbladet», «Expressen», lai noskaidrotu, kāpēc viņi ir raksturojuši noziegumu pastrādātājus kā «zviedru vīriešus», lai gan tie ir bijuši somālieši bez Zviedrijas pilsonības»(6). Tā apgalvo http://www.aprinķis.lv un publicē šo informāciju. Tālāk tiek uzskaitīti nepārbaudīti fakti par it kā katastrofāli strauju noziedzības paliecināšanos Zviedrijā un politiķu nevarību, piesaukta statistika, un visbeidzot kļūst «skaidrs», cik Zviedrijā briesmīgi viss notiek. Tā tas izskatās, ja izlasām šo rakstu. Taču kas īsti ir «Granskning Sverige», kuru piesauc «Apriņķis» un autori? Vai mēs drīkstam uz šo avotu paļauties?

Izrādās, ka nevaram paļauties, jo avīzes «Eskilstuna Kuriren» un «Strengnäs Tidning» līdzstrādniekiem tikko izdevies noskaidrot, kas darbojas aiz ārēji efektīvās fasādes ar nosaukumu «Granskning Sverige» (Zviedrijas analīze). Izrādās, ka tas ir neonacistu troļļu stallis, kas specializējas ārzemnieku (imigrantu) apkarošanā (7) un tendenciozas informācijas izplatīšanā politiska grupējuma interesēs.

Zviedru avīžrakstā plaši aprakstīts, kā troļļu kavalērija uzbrūk zviedru redakcijām, masīvi uztiepjot savu patiesību, lai pēc tam klaigātu internetā, ka avīzēs netiekot rakstīta patiesība. Kā norāda «Eskilstuna Kuriren» galvenā redaktore Eva Burmane (Eva Burman), troļļu zvanītāji nav parastie lasītāji. Viņi zvana grupās, uzstāj, lamājas, ieraksta sarunas un pēc tam (samontējot skaņu celiņu pēc savas vajadzības) «izliek» samontētās telefonsarunas ar redakcijas darbiniekiem internetā kā «pierādījumu», ka žurnālisti melojot un neziņojot patiesību. Pēc zvanītāju domām, visi melojot, tikai troļļi un viņu portāli esot patiesības ministrijas. «Patiesība beidzot ir jāpasaka, skaidri un gaiši!» klaigā balss (Trampa stilā) klausulē. Uz jautājumu, kas tad ir patiesība, zvanītājs sāk uzskaitīt savus pieņēmumus kā absolūto patiesību: visi «melnie» tiek ielaisti, «visas sievietes izvaro iebraucēji» utt. Pierādījumus zvanītājam nevajag. Viņš pats visu zinot labāk. Troļļu uzbrukuma laikā šādu zvanu redakcijai ir ap 100 dienā. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par nelielas pilsētas Eskilstūnas avīzi. Centrālajiem medijiem troļļu uzbrukuma laika slodze ir daudz lielāka.

Šajā konkrētajā gadījumā «Jāņa zvanus redakcijai» organizēja troļļu fabrika ar nosaukumu «Granskning Sverige» jeb tā pati, kuru «Apriņķis» lieto kā uzticamu avotu, lai informētu latviešus par procesiem Zviedrijā.

Taču «Granskning Sverige» uzbrūk arī tieši žurnālistiem, kas viņiem nepatīk. Aizpērn zviedru žurnālistiem Niklasam Oreniusam nācās bēgt no Zviedrijas uz anonīmu adresi Barselonā «Granskning Sverige» stalkeru vajāšanas dēļ. «Toreiz es jutos absurdi, kā mafijas filmā, kā Kafkas lugā,» atceras Niklass. Avīzes «Dagens Nyheter» drošības dienests ieteica viņam «pazust», kamēr vētra (kuru bija sacēlis viņa raksts, intervija ar «Jūliju Cēzaru») norimstas. Labējo ekstrēmistu portālā parādījās fotogrāfijas no redakcijas gaiteņiem, tika publicēti Niklasa bērnu mobiltelefona numuri un aicinājumi fiziski izrēķināties ar «slikto žurnālistu» un viņa bērniem. Naktī pa telefonu sagrozītās balsīs tika izteikti nāves draudi. «Jā, viņi vēlējās manas ciešanas,» konstatē tagad (pēc diviem gadiem) žurnālists. Tieši to pašu apstiprina vietējās avīzes žurnālisti, kurus ar saviem naida zvaniem bombardē «Granskning Sverige» troļļi vēl šogad, lai pēc tam «uzceptu savu» patiesību un angļu valodā izplatītu internetā ārzemniekiem uzknābāšanai.

Pieklauvēsim?

Godprātīga žurnālistika pieprasa, lai mēs celtos, ietu un klaudzinātu pie troļļu fabrikas «Granskning Sverige» durvīm. Šim nolūkam jāizveido avatari sociālajos tīklos un jāzvana pie digitālajiem vārtiem. Zviedru žurnālisti šim nolūkam bija rūpīgi izvēlējušies pareizo «vārdu», bildi un aprakstu (vārds Juhans, bilde – nikns suns, profesija self-employed, izglītība – dzīves skola). Viņiem atvēra durvis, jo šādi mēdz «izskatīties» viņu sekotāji un piekritēji. Ieejot fabrikā, Juhans uzvedās klusi. Nevienam neuzbāzās, neuzbruka, vēroja. Izlikās, ka apbrīno. Lai iegūtu vēl pārliecinošāku fasādi, viņš pievienojās FB grupai «Soldiers of Odin» «Mēs ienīstam imigrantus» u.c. Pie viena vajadzēja «laikot» visus tekstus, kuros tika slavēts Vladimirs Putins, Zviedrijas demokrāti (partija) un noziedzība imigrantu mikrorajonos. Pēc tam bija jāiedraudzējas caur FB ar vadošajiem viedokļa noteicējiem. Brīdi vēlāk tika saņemts pirmais darba piedāvājums: «kāds» maksās tev 100 eiro, ja izplatīsi un publicēsi mūsu informāciju. Kontakta persona saucās «Ēriks». Pirmais «pasūtījums» no «Granskning Sverige» puses bija zvanīt uz Zviedrijas baznīcu un indīgi apņirgt viņus par pozitīvismu pret gejiem un lesbietēm. Jautājums (apgalvojuma formā) tika formulēts no augšas. Juhanam atlika tikai to atkārtot. Nākamais darbs bija zvanīt un uzbrukt (ar iepriekš sagatavotām atbildēm) centrālo laikrakstu žurnālistiem. Piemēram, apgalvot, ka «viss ir saistīts ar Sorosu un Rotšildu», ka «Hilarija iesaistīta pedofilu akcijās» utt. Šādas nostājas Juhanam piegādāja tas pats Eriks. Pēc Trampa uzvaras vēlēšanās darba bija krietni vairāk, jo Ēriks pieprasīja uzbrukt visiem vadošajiem zviedru žurnālistiem, kas kritizēja Trampu. Pirmais rindā bija «Dagens Nyheter» ASV korespondents Martins Gelins. Viņam bija jāuzbrūk ar šādu jautājumu: «Kāpēc aizdomas par Trampa blēdīšanos vēlēšanu kampaņas laikā tev šķiet svarīgākas par bijušā Niksona līdzstrādnieka Klintona konspirācijas teorijām? Tikmēr Hilarija brīvi drīkst melot sabiedrībai, ka Trampam esot palīdzējuši krievu hakeri, kas nav pierādīts!» Juhans nezvanīja. Parādījās atkal Ēriks un pieprasīja, lai «izspiež atbildi» no «universitātes profesora», kura atbilde vēlāk būtu atbilstoši izmantojama. Taču Juhans neizdarīja arī nākamo darbu. Pēc tam kļuva aktuāla Gotlandes invalīde, kuru «kāds» ārzemnieks esot izvarojis. Neonacisti tur gatavojoties demonstrācijai, bet Gotlandes iedzīvotāji vēloties vispirms visu noskaidrot paši. Taču pasūtītājam vajadzēja ārzemnieku kā vainīgo. Juhans saņēmās un piezvanīja legāli uz Gotlandi (ar savu īsto vārdu). Pēc garas sarunas ar «Gotlands Folkblad» galveno redaktoru Eriku Fransonu noskaidrojās, ka «Granskning Sverige» troļļu stallis ar savu «buldozeru» jau pārbraukuši viņam pāri un atbildes tiek montētas internetā tieši tā, kā vajag viņu tīmekļa avīzei «Fria Tider». «Mēģināju neļaut sevi ietriekt stūrī, bet man tas laikam nav izdevies,» konstatē pēc intervijas redaktors.

Neturpināsim troļļu fabrikas apskati. Viņi raksta to, ko vēlas, nevis to, kas ir. Taču kam šīs troļļu fabrikas pieder?

Formāli «Granskning Sverige» un «Fria Tider» pieder igauņu akciju sabiedrībai FT News Group OÜ, kas reģistrēta Narvas ielā Tallinā. Dibinātājs ir Widar Nord, kas norādīts arī kā kontakta persona Zviedrijā. Abi izdevumi ir tendenciozi, un tos interesē naids pret imigrantiem, islamofobija un atbalsts Putina Krievijai (īpaši pēc Krimas un Austrumukrainas okupācijas). Vienlaikus abi atbalsta Donaldu Trampu un bija negatīvi pret Hilariju Klintoni. Sākumā bija vērojama piesliešanās Zviedrijas demokrātiem, bet šobrīd pat šī partija atsakās no šāda satelīta viņu uzkrītošās tendenciozitātes dēļ.

Brīdī, kad Ēriks uzzināja Juhana īsto vārdu un profesiju – žurnālists, saruna beidzās. Tālāk uz jautājumu tika atbildēts ar jautājumu, vai Juhans zina par Ginteru Valrafu (8) un valrafēšanu (9) kā metodi. Jā, zina. Taču publiska intervija ar «Granskning Sverige» veidotājiem par tēmu «kas jūs tādi un kā strādājat» tomēr netika akceptēta. Vēlāk noskaidrojās, ka «Ēriks» ir reāla persona, viens no četriem «Granskning Sverige» administratoriem, kas Twiter pauž simpātijas vecajiem nacistiem un jaunajiem Putina līdzgaitniekiem. Viņa sapnis ir reliģiozas diktatūras valsts un mērķis – atbalstīt šādus veidojumus Ziemeļeiropā.

Vai «Granskning Sverige» – tas ir avots? Noteikti nav. Tieši tāpat kā troļļu ņemšanās nav žurnālistika, jo nav nekā pretīgāka par centīgu muļķi, kas duļķo publisko telpu. Lai gan – tukšas mucas tālu skan.

Diemžēl.

(1) Ad Block Plus u.c.

(2) https://www.buzzfeed.com/craigsilverman/how-macedonia-became-a-global-hub-for-pro-trump-misinfo?utm_term=.mcngXQEeb#.knozPw1mk

(3) http://www.denverpost.com/2016/11/05/there-is-no-such-thing-as-the-denver-guardian/

(4) http://www.metro.se/artikel/här-är-storken-jakob-20-lurade-hela-sverige-xr

(5) Troļļu pasviesto informāciju Latvijā aktīvi izplata politiskā partija Nacionālā Savienība = avots http://mixednews.ru/archives/96132 ; e-baznīca, Apriņķis, Asociācija Ģimene (avots http://www.ug.ru/article/472 ) u.c.

(6) http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29321-zviedrija-–-rietumu-izvarosanu-galvaspilseta

(7) http://www.ekuriren.se/tjanster/granskning-sa-styrs-den-svenska-trollfabriken-som-sprider-hat-pa-natet/

(8) Ginters Valrafs jeb Günther Wallraff ir pagājušā gadsimta 60. gadu vācu žurnālistikas zvaigzne. Viņa metode bija pārģērbties atbilstoši videi, kuru paredzēts izpētīt un no iekšas atmaskot notiekošo.

(9) Jēdziens žurnālistikā, kas nozīmē infiltrēšanos kritikai pakļautā vidē arī ar neatļautām metodēm un paņēmieniem

Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

Posted on by
2

Speciāli TVnet

 

eudemokratatija

Attēls no TVnet

 

Kremļa ideologs Dugins intervijā Ziemeļvalstu medijiem kļuvis pielaidīgāks un «maigāks» savās deklarācijās par cilvēces «pagrimuma iemesliem». Trampa uzvara viņu iedvesmojusi savas «ceturtās politiskās teorijas» attīstībai. Liberālisma un globālisma uzplaukuma laiks esot garām. Pasaule sašķīstot ideoloģiskos blokos (tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā savulaik Hruščova komunisma uzcelšanas sapnis, arī liberālisms esot izrādījies ideoloģiska halucinācija. Ar liberālismu un demokrātiju tagad esot cauri, jo cilvēki neesot gatavi būt individualitātes un paši pieņemt svarīgus lēmumus. Viņi esot bara ļaudis (piemēram, kā ķīnieši un krievi) un jūtoties komfortā vienīgi grupā ar vadītāju. Kā redzat, esam atpakaļ pie «tautu cietumiem», un atrodas ideologi, kas šo pieņēmumu mēģina argumentēt filozofiski.

Donalds un Rihards

Pēc Dugina domām, amerikāņi esot izslāpuši pēc robežu aizvēršanas, mūru celšanas un norobežošanās. Tagad visi vārti aizvēršoties, dzelzs priekškari atkal nolaidīšoties. Paši dzīvosim sava nacionālā ideālisma cietoksnīti, kā spēsim un pratīsim. Katrs savējā. Tāpat kā viduslaikos.

Viņa idejām ir diezgan daudz sekotāju arī Latvijā. Lielākā daļa no tiem ir Krievijas televīzijas kanālu cītīgie skatītāji Liepājā, Rūjienā vai Rīgā. Citi, salasījušies interneta troļļus – sludinātājus un tāpēc pārliecināti par globālā nacionālisma ausmu un gatavi sekot pat Rihardam Spenseram (Richard Spencer), lai kur viņš ietu. Kas viņš tāds?

Viens no jaunajiem alternatīvo labējo grupējumu līderiem ASV jeb «jaunais labējais».

Šodien nav jābūt nacionālistam, lai noenkurotos labējo «pašā attālākajā labajā stūrī». Pietiek ar to, ja esat «baltais vīrietis» (vai šīs ideoloģijas paudējs vai tās klasificētais «otrās šķiras» cilvēks), ienīstat minoritātes, sievietes, melnādainos u.c. iedzīvotāju grupas, esat gatavs tās vajāt, noliegt un pat iznīcināt, ja vajag. Pazīstama aina. Ož pēc koncentrācijas nometnēm un Otrā pasaules kara. Spensera grupējums šodien ir uzairējies salīdzinoši augstu Donalda Trampa piekritēju politiskās hierarhijas skalā, jo deklarē tieši šīs «vērtības» kā savējās. Pašlaik viņš cenšas kļūt par ietekmīgāko lobistu Vašingtonā un neslēpj savas alternatīvās kustības alt right idejas.

Pats sevi Spensers raksturo kā «intelektuālu pionieri», kas atklāj jauno konservatīvo ceļu aiz okeāna ar mērķi saglabāt balto, konservatīvo vairākuma kultūru ASV. Pēc viņa domām, esot jāpārtrauc multikulturālisma process, un viņš darīšot visu, lai to panāktu Trampa ēnā. Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā esot apstiprinājusi viņa ideju aktualitāti tieši šodien.

Rihards Spensers ir pabeidzis studijas divās ASV augstskolās (University of Chicago un University of Virginia), bērnību pavadījis pārtikušā ģimenē Bostonā, kurai esot britu un vācu saknes. Neizglītots vai bezdarbnieks viņš nav. Arī frizūra atbilstoša – «fashy haircut» (kā viņš pats savu matu sakārtojumu raksturo). No kurienes ceļas šādu jaunu vīriešu neiecietība un niknums pret visiem tiem, kas nav tādi kā viņš?

Pirms sešiem gadiem Rihards sāka savas aktivitātes internetā (AlternativeRight.com, Reddit un 4chan), kas iecementēja pamatus alternatīvai labējo politiskai kustībai. Tā savu politisko aizraušanos sauc viņi paši. Domubiedrus Rihardam izdevies sarūpēt, pateicoties mikroblogam Twitter. Liela nozīme bijusi tieši Trampa nākšanai pie varas. Viņa vēlēšanu kampaņas vadītājs Steve Bannon pats aktīvi vadīja labēji konservatīvo saitu Breitbart, kas funkcionēja kā tilts starp klasiskajiem konservatīvajiem un galēji ekstrēmajām kustībām. Riharda piekritēju lokā ir arī prezidenta Trampa dēls Donalds. Pazīstamais mediju analītiķis Marshall Kirkpatrick kādā pētījumā uzsver, ka puse no prezidenta Trampa tvītiem sakņojas labējo ekstrēmistu koncepcijās un pauž tieši šo – labējo ekstrēmistu populisma viedokli.

Taču atgriezīsimies pie Riharda Spensera. Viņš ir pārliecināts, ka baltie cilvēki jānošķir no melnajiem un ASV esot tikai un vienīgi balto valsts. Melnie nevēloties dzīvot starp baltajiem un otrādi, jo «niggers just want to be niggers» (DN, 22.11.2016.), uzsver Spensers Eiropas žurnālistam privātā sarunā, it kā tas būtu joks. Viņam krīt uz nerviem sievietes, kas vēlas tikt uzskatītas par cilvēkiem, un «krāsainie», kas nedod priekšroku baltajiem. Viņu spārno labējo populistu panākumi Rietumeiropā un ASV, kas sen jau aizstūmuši mēslainē parastos konservatīvos, tādus kā Bush vai John McCain. Interesanti, ka alternatīvo labējo populistu grupējumi sastāv lielākoties no jauniem vīriešiem. Paši viņi nav izmesti no darba, viņiem nedraud trūkums, taču viņi visi ir nikni. Lielākoties programmētāji un IT industrijas pārstāvji.

Pēc Spensera domām, šie ļaudis ir tipiski tīmekļa sabiedrības pārstāvji – individuālisti, tāpēc galveno viņa partijas kodolu veido «vīrieši no tehnikas sektora» (turpat). Viņi nav izpildītāji, kas dara to, ko priekšnieks liek. «Viņi paši strādā aktīvi internetā, nepārtraukti. Zina un saprot, kā atlasīt ziņas, nevis pārtikt tikai no New York Times» (turpat). Tāpēc arī Alt right strāvojums radās tieši tāpat kā Eiropas neolabējo kustības (Generation Identitaire, Sverigedemokratisk Ungdom u.c.). Visas šīs jaunradītās nacionālo partiju kustības šodien veido nacionālistu internacionāli. Viņi ir apbēdināti par «nacionālas valsts izzušanas procesu», lai gan paši ir guvuši izglītību, kontaktus, zināšanas un priekšrocības, tieši pateicoties demokrātijai, globalizācijai un atvērtajām robežām.

Riharda partija kā paraugs atdarināšanai

Spensers savu kustību dēvē par «atlernatīvu», t.i., pretēju tradicionālajiem konservatīvajiem. Viņš plāno reanimēt nacionālismu, mazināt armijas līdzdalību ārzemju operācijās, apturēt ASV atbalstu Izraēlai. Tāpēc šai kustībai pieslejas arī antisemīti. Nav nejauši, ka vairums alt right manifestu (kas ik dienu cirkulē internetā) pauž vienu un to pašu domu par «ebreju kontroles samazināšanu medijos» vai arī aicinājumus «pretoties ebreju elites aktivitātēm». Tātad – klasiskas antisemītisma nostādnes, kuras realizē arī Trampa kampaņas šefa Steve Bannon vadītais portāls Breitbart. Tas nozīmē, ka nekādas jaunas kustības vai «alternatīvā konservatīvisma» faktiski nav. Šis ir tas pats rasisms jaunā iesaiņojumā, jo būtība nemainās, ja vergus nosaucam par lauksaimniecības darba izpalīgiem.

Otra jauno rasistu īpatnība ir profesionālo troļļu ieviešana (Pepe The Frog) partijas ideoloģiskajā darbā. Īpaši aktīvi tas notiek mikroblogā Twitter, kurā varde, ietērpta Trampa naģenē, sola padarīt ASV lielu un varenu. Tas notiek izaicinoši, vīzdegunīgi un ciniski, tāpēc Anti-Defamation League (sabiedriskā organizācija, kas apkaro antisemītismu) nesen izvirzīja tieši šo vardi nelāgajai naida kurinātāja galvenajai balvai. Otra platforma ir agresīvo interneta troļļu armijas ieviešana, kuras uzdevums ir apkarot ienaidnieku, vajājot ietekmīgus žurnālistus un politiķus. Katram «ienaidniekam» tiek paredzēts presings, kas sastāv no vairākiem vajātājiem – troļļiem, kuri uzbrūk visās iespējamās pieejās – blogos, čatos, cenšoties diskreditēt sev nepatīkamās personas divos virzienos: 1) kompromitēt šo cilvēku kā kompetentu, saprātīgu būtni ar melīgiem apgalvojumiem, apmelojumiem, lamām (tā kā internetā cenzē noteiktus vārdus, tad pieņemts latīņamerikāņus saukt par «Yahoo», melnos par «Google», musulmaņus par «Skittles» un ebrejus par «Skype», lai izvairītos no cenzūras); 2) mēģināt iebaidīt cilvēku, kas pauž citus uzskatus, lai tas pazustu no publiskās telpas. Jāpiebilst, ka nevar nemanīt – šo taktiku izmanto arī Latvijas nacionālās alianses karojošie troļļi tā saucamā «Sproģa» menedžmenta ietvaros.

«Alternatīvo labējo» kodols nav liels – ap 100 cilvēku, kas parādās visās konferencēs un pauž vienus un tos pašus sinhronizētos viedokļus. Tiekas ar citu valstu labējiem populistiem (Geert Wilders) un jūt vēju savās burās. Spensers atzīst, ka viņa labākie idejiskie skolotāji esot Staļins, Trockis un Putina Krievija, kas esot valsts, kura šodien spēj formulēt «ideālu balto nacionālismu». Viņš saprot, ka ASV šī mācība tik strauji neiekaros, jo sabiedrība sastāv no indivīdiem, kam mācīts domāt un spriest kritiski. Kustības mērķis neesot iekarot politisko varu, bet gan mainīt domāšanas kultūru. Tas prasot laiku. Pēc desmit vai divdesmit gadiem šodien nepieņemamais būšot norma arī ASV.

Ekonomisti un bankas ir vainīgie

Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv arī liels bezdarbs un posts, kas skar samērā plašu sabiedrības daļu. Diemžēl šie procesi reti tiek atspoguļoti Latvijas medijos, tāpēc ka mums nav profesionālu reportieru vai komentētāju, kas ziņotu par reālo notikumu gaitu Štatos. Informāciju mediji parasti paņem no lielajiem ziņu piegādātājiem, kas informē tikai par amerikāņu politiskās un ekonomiskās elites aktualitātēm, bet neizgaismo faktu, ka būt trūcīgam nav viegli arī Amerikā. Mazizglītotie baltie vīrieši, kuru darbavietas tika slēgtas jau pirms divdesmit gadiem, veido neapmierināto vēlētāju kodolu. Susan Faludi (Stiffed) šo procesu lieliski raksturoja ar frāzi «tie ir cilvēki, kas zaudējuši kompasu šajā pasaulē», jo jūtas «mazāk ietekmīgi, vērā ņemti un nozīmīgi nekā agrāk». Arī Michael Lewis, analizējot republikāņu priekšvēlēšanu periodu 1996.gadā, precizēja: «Tie ir cilvēki, kurus pārņēmusi panika par savu bezspēcību.»

Jāpiezīmē, ka šo efektu var lieliski novērot, piemēram, tepat pie mums Juglā, kur vienmuļajās PSRS industriālā uzplaukuma perioda daudzstāvu barakās dzīvo VEF, Vagonu rūpnīcas, Alfas, Rīgas auduma un Sarkanās Zvaigznes bijušie strādnieki un viņu pēcnācēji. «Dodiet man smaržu, kas ražota Krievijā!» lūdz man aiz muguras klusa vīrieša balss kosmētikas veikalā, kur piedāvā Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā ražotas preces. Pagriežos un ieraugu, kā viņš sajūsmināts osta mazo zaļo flakoniņu, kuru pārdevēja iespiedusi pircēja rokās. «Smaržo kā vecie labie laiki!» saka klients gados jaunajai pārdevējai, kas spiesta uzklausīt garu sirds izkratīšanu par to, cik labi bija agrāk, kad Latvija bija Padomju Savienībā: visiem bija darbs, maize uz galda, bezmaksas ārsts un sakārtota ekonomika. Šis Juglas flakoniņa ostītājs Latvijā ir ļoti līdzīgs Trampa vēlētājam ASV. Viņam ir tieši tās pašas problēmas, kas bijušajam Detroitas konveijeru strādniekam: statusa, pārticības un ietekmes izzušana sabiedrībā.

Tātad šo cilvēku agresīvās depresijas iemesls nav liberālisma vai globalizācijas reālās sekas, bet gan ekonomikas izgāšanās brīvā tirgus apstākļos. Lielai cilvēku grupai pazuda darba vietas, ko ekonomisti (pat ar Nobela prēmijām azotē!) nespēja paredzēt un laikus novērst reālajā dzīvē un valsts attīstības projektos. Masu bezdarbs nav orkāns vai tuksneša vētra, kas piezogas negaidīti. To var prognozēt un laikus novērst, ja ir izpratne par šo procesu attīstību. Tāpat arī bankas nav un nebūs ētisks naudas darījumu nokārtošanas veids. Kamēr nav nomainīta norēķināšanās sistēma, mums visiem jārēķinās ar jauniem «banku krahiem» un nelaimīgiem noguldītājiem, kuru ietaupījumi pazuduši līdz ar kārtējās privātās bankas bojāeju.

Domāju, ka šodien jāsatraucas nevis par postu, kuru izraisījušas liberalizācijas vai globalizācijas sekas, bet gan par izcili neveiksmīgo, kļūdaino un nevarīgo ekonomistu un finansistu pienesumu savu valstu pārticības garantēšanai. To lieliski apliecināja starptautiskās jauno ekonomistu elites izcili neveiksmīgā programma Krievijai Jeļcina laikā, kas noslēdzās ar valsts bankrotu un Putina stāšanos amatā. To pašu (mazākā mērogā) redzam arī Latvijā, kad bijušo fabriku vietā atklāj aizvien jaunus un jaunus lielveikalus, bet cilvēki (darba meklējumos) klīst uz rietumvalstīm, kurās šie jautājumi sakārtoti labāk.

Ja reiz liberālisma politiķi nav spējuši piesaistīt valsts attīstīšanai derīgus pārticības nodrošinājuma projektus, tad šī politiskā līnija tiek apšaubīta. Diemžēl var notikt tas pats, kas norisinājās 30.gados, – bezdarbs un pesimisms nobruģē ceļu diktatoriem.

Sievietes kā vajātā minoritāte

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā CNN (kādā piektdienas vakarā) mums piedāvāja 2005.gada 16. septembrī ieskaņotu sarunu autobusā ar Donaldu Trampu. Tajā viņš atzīstas, ka esot zvaigzne un tāpēc sievietes viņam visu atļaujot. Ieskaitot pieskaršanos savu ķermeņu intīmām zonām un tml. (And when you’re a star they let you do it. You can do anything. Grab them by the pussy)/1/. Nauda nosakot vīrieša erotisko magnētismu (pikantām detaļām nepievērsīšos). Taču vienlaikus Tramps atzīstas, ka vienmēr viņam neizdodas pieveikt visas. Gadoties arī tādas, kas atsaka dzimumaktu, jo esot precējušās vai grasoties laulāties. To visu nekautrīgi atklāj nākamais prezidents, kas tobrīd ir jau precējies ar glīto uzvelkamo lelli no Slovēnijas, vārdā Melānija. Sieviete, kas viņam atteica kopošanos, ir televīzijas reportiere Nancy O`Dell. Vēlāk medijiem viņa atzinās, ka ir nepatīkami noklausīties šādas nejēdzības par sievietēm, kuras pauž cilvēks, kas pašlaik ieņem augstāko politisko amatu Ziemeļamerikā. Viņa uzskata, ka sieviete pirmām kārtām ir cilvēks, tāpēc sarunas tonim ir jāmainās. Neviens sava dzimuma, tautības vai rases dēļ nedrīkst būt pakļauts baltā patriarhālā vīrieša pazemojumiem kā normai.

Nav noslēpums, ka Donaldu Trampu kritizē par viņa attieksmi pret sievietēm. No vienas puses dāmām (darba apstākļos) publiski adresēti pazemojumi par nepietiekami labu izskatu, lieko svaru vai nespēju būt seksuāli atraktīvām, bet no otras puses Trampam raksturīga augstu amatu piešķiršana izredzētām personām savā organizācijā. Pats savu seksismu viņš, protams, neatzīst un tā vietā akcentē meitas Ivankas panākumus tēva biznesa industrijā (lai gan vairākas reizes publiski pats ir uzvērsis, ka meita esot ļoti seksīga). Grūti iedomāties, ka mēs akceptētu, ka līdzstrādniekam vīrietim uzņēmuma sapulces laikā priekšniece publiski paziņo, ka viņa svars ir par lielu un jānotievē (Machado), vai kādam citam vīrietim norādītu, ka esot grūti iztēloties, «kā jūs rāpojat uz ceļiem» (The Apprentice). Taču sievietei izteikt šādas piezīmes publiski joprojām nav nekas īpašs. Tā dara. Ne tikai ASV, bet arī pie mums.

Jāuzsver, ka lielai sieviešu daļai (kas nevēlas saņemt salauzto tulpi «vistu kūts svētkos» 8.martā) šie izpaudumi nešķiet normāli. Tāpēc Teresa Shook no Havaju salām satraukumā par Trampa uzvaru vēlēšanās aicināja domubiedrus uz sieviešu maršu inaugurācijas dienā. Process izvērtās par starptautisku notikumu visā pasaulē. Vašingtonā prognozēja 20 000 dalībnieču, bet ieradās pusmiljons ar rozā cepurītēm, kuras dēvē par «pussyhats». Šāda galvasrota bija reakcija uz Trampa izteikumiem 2005.gadā («grab them by the pussy»), un tāpēc manifestācijas laikā daudzi demonstrantu plakāti bija nesaprotami tiem TV skatītājiem ārzemēs (arī Latvijā), kas nebija informēti par šā marša jēgu un būtību, dekorācijas ieskaitot.

Protams, ka maršs bija demonstrācija, kas pieprasīja sievietēm tiesības pašām lemt par savu dzīvi, ķermeni un likteni. Patriarhālā sabiedrībā, kuru pārstāv «alternatīvie» un Trampa grupējums, vēlas pretējo un sievietes tiesības reāli apdraud ar jauniem likumiem, ierobežojumiem un tiesām. Te vairs nav runa par ekonomisko traumu efektiem, bet gan par atklātu uzbrukumu taktiskumam, tolerancei, empātijai. Protams, ekstrēmi konservatīvie (ar, uz, bez baznīcas karoga rokās) kā populistiski demagogi parādās uz publisko attiecību skatuves brīžos, kad aizvadīts saspringts periods ar trūkumu, bezdarbu un stresu. Krīzes atplūdu laikā labējie ekstrēmisti George Wallace un Strom Thurmond ASV sasniedza savus popularitātes kalngalus 50. un 60. gados, kad valsts piedzīvoja savu ekonomisko uzplaukumu. Interesanti, ka Thurmond un Wallace piekritēji satraucās tieši par sieviešu un melno tiesību pieaugumu sabiedrībā. Šodien Latvijā ir līdzīgi. Nedz labējie (nacionālais bloks), nedz tie, kas izliekas par sociāldemokrātiem (Saskaņa), nespēja piedāvāt Latvijai radikālu un produktīvu ekonomiskās attīstības modeli. Tā vietā viņi pieprasa ierobežot cilvēktiesības vajātajām sabiedrības grupām, atdarinot Krievijas atklājumus un shēmas.

Tur aizvadītajā nedēļā parlamentā 358 deputāti nobalsoja par likumu, kas legalizē sieviešu un bērnu piekaušanu ģimenē. Iniciatores bija divas sievietes, deputātes Olga Batalina un Jeļena Miruļina. Viņas, kā Putina vienotās Krievijas pārstāves, aicināja legalizēt fizisku izrēķināšanos ģimenē, tā «nostiprinot krievu ģimeni». «Galu galā neviens nevēlas mest cietumā cilvēku uz diviem gadiem par to, ka iepļaukājis savu sievu,» uzskata Muzūļina (DN, 25.01.2017.). Likumam svētību dod arī krievu pareizticīgo baznīca, kas neslēpj prieku par to, ka tagad atkal varēs legāli pērt bērnus, jo miesas sodi esot «tiesības, kuras dievs piešķīris visiem vecākiem» (turpat).

Krievijas statistika ziņo, ka 40% noziegumu notiek ģimenē, un neatkarīgās organizācijas (Annas Centrs) atzīst avīzei Moscow Times, ka faktiskais piekauto sieviešu un bērnu skaits ģimenēs esot daudz lielāks, jo vairāk nekā 14 000 krievu sieviešu tiekot ik gadus nogalinātas tieši ģimenē /2/. Oficiālie Kremļa mediji apgalvo, ka vairums krievu vēlas atgriezties pie vecas un pārbaudītās metodes – fiziska soda ģimenē, kuru parasti realizē tikai vīrieši. 50% krievu to atbalstot. /3/

Krievu sieviešu maršs pret šo Putina un varas iniciatīvu pagaidām nav izdevies tādos mērogos, kā to varējām novērot sieviešu marša laikā Vašingtonā, jo Maskavas pašvaldība iniciatīvas iesniegumu neatbalstīja.

Karen Stenner savā grāmatā «The authoritarian dynamic» (2005) pierāda, ka naids pret sievietēm, melnādainajiem, invalīdiem un simpātijas diktatūras (autoritārisma) virzienā uzplaukst tieši brīžos, kad sabiedrībā sāk iesakņoties pieklājība, izpratne un laipnība pret «citādiem cilvēkiem». Acīmredzot neiecietība, nepieklājība, rupjība, vīzdegunība un nicīgums pret tiem, kas nav «baltie vīrieši labākajos gados», ir tomēr nākotnes problēma.

Arī pie mums.

1.

LASI CITUR: Trump recorded having extremely lewd conversation about women in 2005

2.

LASI CITUR: “If He Beats You, It Means He Loves You”

3.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

 2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Posted on by
6

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs Maikls, Deivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Spiegu galvaspilsēta atgriežas Vīnē

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet 

spiegu-galvaspilseta-vine

 

Mirklī, kad sabruka Berlīnes mūris, visu veidu spiegu un izlūku darbošanās sāka izskatīties bezjēdzīga un neatgriezeniski novecojusi nodarbošanās. Taču šī sajūta bija mānīga. «Štirlici» (1), «ābeli-fišeri genrikoviči»(2), «jani berzini»(3) un vesela kaudze ar «annām čepmenām kušenko»(4) turpināja eksistēt un rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Jo, kā norādīja bijušais Austrumvācijas STASI izlūkošanas šefs Markuss Volfs, spiegošana tāpat kā prostitūcija ir mūsu planētas vecākās profesijas. Tāpēc spiegi nepazuda no horizonta kopā ar Austrumeiropas drupām. Tieši pretēji – savairojās un šodien spiegošana plaukst un zeļ vēl audzelīgāk nekā agrāk.

Mīklainais stikla nams, kura nav

Ja mums būtu šifru atslēga, tad mēs varētu iekļūt šajā stiklotajā amerikāņu Crypto City, kur pie tūkstošiem rakstāmgaldu vaiga sviedros raujas spiegi, kas saņem algu tieši par spiegošanu. Tā ir mākslīgi izveidota pilsētiņa, kuras iedzīvotāji ir 38 000 cilvēku. Te strādā galvenokārt matemātiķi, lingvisti, mediķi un detektīvi. Viņiem ir viss uz vietas. Pat sava iekšējā policija, pasta nodaļa un veikali, lai mīklainā miesta iedzīvotāji neciestu badu.

Viņi šifrē, atšifrē, jo darba devēja nosaukums ir NSA jeb National Security Agency, kas ir pati slepenākā un mīklainākā amerikāņu izlūkošanas organizācija. Darbinieku šeit ir krietni vairāk nekā Centrālajā izlūkošanas pārvaldē un Federālajā izlūkošanas birojā kopā. Tāpēc nereti šo organizāciju izskaidro pavisam vienkārši: NSA = «Šādas aģentūras nemaz nav» («No Such Agency»).

Jā, NSA ir tik slepena, ka pat politiķi bieži mēdz noliegt tās eksistenci, taču to plaši apraksta grāmatā «Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency». Tās autors Džeimss Bemfords (James Bamford) jau 1982. gadā sāka analizēt dažādas spiegošanas organizācijas un 20 gadus vēlāk savā lielajā darbā secina, ka «spiegu pasaulē viss pa vecam».

Viņi maskējas, izliekas un spēlē dubultlomas tālāk, tāpat kā, piemēram, Federālās izlūkošanas biroja (FBI) aģents Roberts Hansens to turpināja darīt arī pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Viņa darbā nekās būtisks nemainījās. Mainījās tikai darba devējs. PSRS vietā nostājās Krievija. Tieši tāpat ķīniešu izcelsmes fiziķis ASV kodolpētījumu laboratorijā (Los Almos nacionālajā pētniecības centrā) bija gatavs turpināt eksistēt un vākt informāciju sava patiesā darba devēja interesēs, taču viņu atmaskoja kā Ķīnas spiegu.

Treknais spiegu honorārs interesē diezgan daudzus pētniekus, kas darbojas stratēģiski nozīmīgās laboratorijās. Pat zviedri un norvēģi mēģina piedāvāt spiegošanas centriem savus pakalpojumus, taču tiek ātri aizturēti un aizvākti «no ievārījuma burkas». Kuri paliek? Tie, kas prot. Tas nozīmē, ka «cilvēciskā spiegošana», t.i., ceļš, kad informācija tiek nodota no rokas rokā (tāpat kā agrāk) turpinās arī šodien. Spiegs nav nomiris Varšavas līguma valstu kapā. Viņš turpina darboties, jo ziņkārība piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm un tā neiznīks nekad.

Dievam mēs ticam, bet citus novērojam

Interesanti, ka šodien spiegu centrāles interesē ne tikai slēpti un slepeni stratēģiski fakti un atklājumi, kurus piegādā nodevēji, bet arī citu valstu iedzīvotāju noskaņojums, domas un centienu tendences. Tās pašas NSA oficiālais lozungs skan tieši tā kā šīs apakšnodaļas virsraksts: «In God we trust, all others we monitor.» Citu valstu sabiedriskās domas pētījumu rezultātiem ir liela nozīme aktuālajos politiskajos procesos. Tieši šīs jaunākās analīzes metodes nozaga spiegs Roberts Hansens un nodeva saviem krievu draugiem, iznesot ārā informāciju no savas stikla pilsētas. Tāpēc Crypto City uztverama vairāk kā simbols, nevis administratīva iestāde augstākajā slepenības lokā.

Iestādes, kas līdzinās NSA, nav jauns izgudrojums. Tās pastāv visās lielvalstīs, lai gan ne visur būvētas no stikla. Šo dibināja prezidents Trumens, kas bija pārliecināts, ka elektroniskā spiegošana (SIGINT, Signals Intelligence) ar laiku kļūs nozīmīgākā par tās cilvēcisko kontaktu variantu (Human Intelligence). Trumens zināja, ka, pateicoties SIGINT, amerikāņiem izdevās atvairīt fatālus vācu un japāņu uzbrukumus, un tāpēc piedzima šī stikla pilsētiņa.

NSA darbības centrā ir «vārds» un tā tulkojumi. Miljoniem kodētu vārdu šķērso gaisa telpu mūsu pasaulē, Nepārtraukti. NSA tos sistematizē un dekodē. Šo praksi realizēja savulaik arī Francija, PSRS, Vācija un Lielbritānija. Vācija (aukstā kara laikā) bija ciešs amerikāņu sadarbības partneris. Šodien šo vietu, līdzās jeņķiem, ieņem Lielbritānija. SIGINT spiegošanā Baltijas jūras zonā aktīvas pēckara periodā bija Zviedrija, PSRS (spiegoja no Baltijas valstu teritorijām) un, protams, Austrumvācija.

Lai atšifrētu slepenu, kodētu informāciju, ir nepieciešamas profesionālas matemātiskas un lingvistiskās prasmes. Tāpēc Crypto City personāls visai maz atgādina Džeimsa Bonda tipa varoņus. Viņi neslapstās pa ielām (ar cepuri uzmauktu dziļi uz pieres), nevelk krīta krustus uz akmens plāksnēm un neslēpj papīra tīstokļus ķieģeļu spraugās, svešās pasta kastēs vai vientuļos autiņos. Te drīzāk nodarbojas ar zinātnisku spiegošanu un ir tik gandrīz neredzami rēgaini un ārēji nemanāmi, ka pat prezidents Niksons (savulaik) nezināja, ar ko viņi īsti nodarbojas.

Ko viņi īsti dara? Kā norāda savos pētījumos Džeimss Bemfords, «viņi» noklausās visu interneta komunikāciju, radio un telefonus ieskaitot. Ja Intelsats uzšāva gaisā kārtējo komunikācijas satelītu, tad NSA nekavējoties to dublēja ar savējo noklausīšanās satelītu. Ko īsti noklausījās? «Aukstā kara» laikā Padomju Savienību, ieskaitot visu valstsvīru telefonsarunas. Sākumā NSA noklausījās arī privātpersonu telefona komunikāciju, īpaši personas, kas tika uzskatītas par bīstamām. Piemēram, aktrises Džeinas Fondas (Jane Fonda) un dziedātājas Džoanas Baesas (Joan Baez) sarunas. Šodien šai kategorijai tiek pieskaitīti ārzemnieki, īpaši arābu izcelsmes ieceļotāji, kas pēc NSA ciniskā klasifikatora atbilst bīstamo personu kategorijai. Tāpēc NSA rīcībā ir pat Osamas bin Ladena telefonsarunas ar viņa māti. Noklausīties privātpersonu telefonsarunas viņiem vairs neatļauj, taču NSA tupina attīstīt savu «lielo ausi» un uzkrāj milzīgus informācijas apjomus, kas ir patriotiski apsveicams, taču morāli grūti akceptējams varoņdarbs.

Kurš ir ienaidnieks?

Ja agrāk Rietumu ienaidnieks bija komunisms, tad tagad pats svarīgākais ir apsteigt pārējos. Valstis uzrauga citas valstis. Svarīgi būt soli priekšā pārējiem. Zināt vairāk un redzēt tālāk. Tāpēc tagad izseko un spiego visus – gan draugus, gan ienaidniekus. Piemēram, Izraēla mierīgi izspiego savu draugu un sabiedroto ASV un neviens par to nav apvainojies. Kur nu vēl Echelon eksistence Eiropā, kuru NSA kopj kopā ar Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Echelon ir anglosakšu mēģinājums kontrolēt atlikušās pasaules daļas. Rezultātā Vācija ir neapmierināta par to, ka NSA izmanto Echelon iegūtos industriālās spiegošanas faktus savas valsts interesēs. Amerikāņi noklausās korumpētos Eiropas politiķus un konstatē: «Jā, mēs jūs noklausāmies, eiropieši. Jā, mēs to darām. Lieliski redzam, kas notiek, un saprotam, cik korumpēti jūs esat. Dažas jūsu valstu valdības uzskata kukuļus par normālu politiķa pabalstu» (CIP šefs Džeims Volsijs). Politikai nepatīk draudzēties ar faktiem. Šie fakti nomirst spiegu noliktavā un tiesas zāli nesasniedz. Žēl.

Ja valstis uztrauc industriālā spiegošana, tad speciālistus sarūgtina privātpersonu sarunu un korespondences noklausīšanās. «Viņi noklausās visu un visus, bet bieži arī kļūdās,» uzskata Bamfords. Viņam šķiet, ka šāda masīva noklausīšanās var novest mūsu sabiedrību pie Kafkas aprakstītās situācijas, kad cilvēki vairs nezinās, vai viņi atrodas vai neatrodas «melnajā grēku maisā». Viņi baidās par to, ka maisā par viņiem ir savākta informācija, kas iztulkota kompromitējoši. Spiegu informācijas «maiss» šādi kļūst par zobenu virs sabiedrības galvas, kas krītot var sašķaidīt arī nevainīgus cilvēkus.

Putekļu sūkšanas tehnika un Vīne

Vadošā spiegošanas metode šodien ir «putekļu sūkšanas loģika». Mazliet šeit, nedaudz tur un tad pavisam citur. Spiegi un izlūki vāc informāciju tieši tāpat kā datori, lingvisti un Džeimsa Bonda kopijas. Neviens droši nezina, kur slēpjas šodienas briesmas. Mūsu globalizētajā sabiedrībā tās var atrasties vientuļā afgāņu kalnu ciematā, saules izkaltētajā Ziemeļkorejā vai niknā ielu demonstrācijā Vācijas vai Francijas lielpilsētu ielās. Taču tas, ko skaidri zinām, ir fakts, ka Vīne jau atkal ir Eiropas spiegu galvaspilsēta. Tāpat kā tas bija «aukstā kara» laikā.

Pērn tika izremontēts IZC Tower, kur atrodas ANO centrs. Remonts nenozīmēja logu vai durvju nomaiņu, bet gan jaunu vadu savilkšanu, jo 4000 kvadrātmetros iekārtojās NSA. Austrijas galvaspilsētā pašlaik strādā jau ap 7000 – 8000 ārzemju izlūku, spiegu un pinkertonu, un tas nozīmē, ka Vīne ir atkal Eiropas spiegu galvaspilsēta (Horcicka Florian. Wie Agenten Österreich unterwandern).

Tā savā pērnā gada atskaitē konstatē Austrijas pretizlūkošanas pārvalde (Bundesamt für Verfassungsschutz un Terrorismusbekämpfung), norādot, ka «Austrija kā ideāla operatīvās darbības vieta joprojām šķiet pievilcīga lielai daļai ārzemju izlūkošanas organizāciju. Tāpēc pērn nevarēja konstatēt diplomātiskā korpusa pārstāvju skaita samazināšanos, kas ikdienā veic izlūkošanas darbu Vīnē,» konstatēts ziņojumā.

Vīne «aukstā kara» laikā bija pasaules izlūkošanas aģentu centra ass. Arī tagad tur atrodas virkne nozīmīgu organizāciju (ANO, Opec, IAEA, OECD, OSCE). Toreiz Vīne atradās stratēģiski pareizā vietā: starp Varšavas bloku un NATO. Valsts iekšlietu ministrs Karls Bleha (1983 -1989) esot pavisam atklāti paudis savu labvēlību dažādu valstu spiegu klātbūtnei Austrijas centrā un aicinājis tos respektēt citam citu un nesatraukties par esošo situāciju. Austrijas spiegošanas pārvalde pat piedāvājusi citu valstu izlūkiem dežurējoša mācītāja pakalpojumus, ja tie kādam pēkšņi būtu bijuši vajadzīgi.

Tātad austriešu tolerance pret citu valstu spiegiem joprojām ir tā pati vecā ar moto: «Laipni lūdzam!»

Pagaidām, laika posmā no 1999. līdz 2009. Vīnē atklāti tikai 250 spiegošanas gadījumi (2010.gada atskaite). Reālais spiegošanas aktu skaits esot daudz lielāks, jo jau 1956.gadā Austrijas tiesa deklarēja, ka austriešus interesē atmaskot tikai tos spiegošanas gadījumus, kas vērsti tikai pret Austriju. Tas, ko Ķīna paveic pret Krieviju, ASV pret Balkāniem vai Lielbritānija pret Centrālās Āzijas valstīm, austriešus neinteresē. Austriešu mediji uzsver, ka 2010.gadā Austrijā, piemēram, bija 145 diplomāti no Krievijas un Ķīnas, kas savā būtībā bija spiegi. Taču viņus neizraida tā kā Ziemeļkorejas Golden Star Bank līdzstrādniekus, kas savu spiegošanas darbu veica tik uzkrītoši, ka banku nācās slēgt jau 2004.gadā. Izlūkošanas eksperts, Grācas universitātes pasniedzējs Zigfrīds Bērs (Segfried Beer) uzskata, ka puse no ASV vēstniecībās darbiniekiem ar to vien noņemas, kā kontrolē sev naidīgu valstu spiegus Austrijā. Starp citu, Austrijā ir visvairāk priekšapmaksas karšu telefonu. Katram valsts iedzīvotājam tādu ir vismaz divi. Šos mobilos telefonus ir grūti izsekot, tāpēc tos plaši izmanto slepenie aģenti.

Emils Bobiss (Emil Bobis) informē, ka katrs otrais diplomāts, kas strādā Vīnē, ir saistīts ar slepenā aģenta darbu un Vīnes lidosta ir vadošā spiegu apmaiņas vieta. Tieši šeit lidostā Krievijas spiedzi Annu Čepmenu un viņas 9 kolēģus apmainīja pret četriem amerikāņu aģentiem, kas bija aizturēti Krievijā (Die Schattenstadt: Was 7000 Agenten über Wien aussagen). Kā norāda grāmatas autors, lielākā daļa aģentu tiekas un apmainās ar informāciju tranzīta zonā, kurā ērti iekļūt ar diplomāta pasi un pasažieri netiek kontrolēti vai reģistrēti. «Brīdī, kad pienāk kāda lidmašīna no Maskavas, visi rietumvalstu aģenti fotografē visus pasažierus. Man liekas, ja šo lidostu uzspridzinātu, tad tā būtu ne tikai Austrijas, bet galvenais – arī visu spiegu masu katastrofa,» konstatē bijušais lidostas šefs Alfrēds Rups Emila Bobisa grāmatā.

Austrija ir neitrāla valsts. Tā nav NATO sastāvā un cenšas saglabāt labas attiecības ar visu valstu visādiem pārstāvjiem. Vieni saka, ka austrieši esot gļēvi, taču man liekas, ka šis spiegu hipodroms Vīnē ir viņu bizness.

Jā, Vīne ir izlūkošanas darba jeb spiegu Brisele. Kā tas attiecas uz mums?

Nekā īpaši. Aizbraucot uz Vīni, rūpīgāk apskatīsim lidostas pasažierus, jo var gadīties, ka mums pretī nāk kāds Zorge, Filbijs vai Gordijevskis.

Neaizmirsīsim, ka arī Rīga vienmēr uzskatīta par spiegiem piemērotu pilsētu un var gadīties, ka arī šeit mums pa ielu pretī nāk Voldemārs Roze jeb Džons Vokers ar «Minox B» kabatā.

Viss var gadīties.

Atsauces:

1 – Štirlics (Maksims Isajevs) – spiega tēls (Vjačeslavs Tihonovs) PSRS televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», pirmizrāde 1973. gadā.

2 – Viljams Fišers Henrikovičs. Padomju izlūkdienesta pulkvedis, kas iekrītot ASV uzdevās par Rīgā dzimušo VDKpulkvežleitnantu Rūdolfu Ābelu.

3 – Jānis Karlovičs Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) dibinātājs un vadītājs Krievijā.

4 – Anna Čepmena, Krievijas pilsone, kas veica spiegošanu Londonā un Ņujorkā. Tika aizturēta kopā ar vēl 9 personām no Krievijas 2010.gadā.