Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Dienu pēc notikuma jeb slepenais ierocis pret terorismu

Šajā avīzes Svenska Dagbladet šodien publicētajā attēlā var redzēt kā iedzīvotāji ar ziediem pateicas policijai par vakardienas darbu.

Stokholma atgūstas. Centrs sāk funkcionēt, policisti aizturējuši 40 gadus veco uzbeku izcelsmes imigrantu, kas tiek turēts aizdomās par atentāta rīkošanu T – Centrālē pie lielveikala. Tiek meklēts arī viņa sabiedrotais. Tikmēr medijos var izlasīt aculiecinieku liecības un faktus. Daži no tiem iepriecina. Piemēram, kāds inkasācijas automašīnas šoferis, kas vakar pusdienlaikā atradies uz gājēju ielas un sēdējis savā automašīnā, sācis braukt pa priekšu “nāves mašīnai” un taurēt, lai gājēji pagūtu noslēpties no nāvējošā “ceļa ruļļa”. Kādā citā fotogrāfijā fiksēta gājēju pāreja pie Fridhemsplāna – bruņots policists ar automātisko ieroci pie sāniem palīdz pāriet pāri ielai sirmai, vārgai kundzei. Ir svarīgi briesmu brīdī nepārvērsties dzīvniekos. Saglabāt cilvēcību.

Terorisms atstāj pēdas, pārmaina dzīvesveidu un piespiež uzmanīties. Viss atkarīgs no mums pašiem – vai nu mēs nolaidīsim rokas un sāksim vaimanāt par to kā “viņi ir neuzvarami” un “pārņems pasauli”, vai arī ņemsim iniciatīvu savās rokās un neļausim nejēgām sabojāt mūsu kopīgo nākotni.

Pēc nelaimes stokhomieši saliedējās, palīdzēja cits citam, ieskaitot svešus cilvēkus.

Sabiedrības vitalitāte saglabājās. Neatkārtojās nolaisto roku stāvoklis, kas bija raksturīgs kādreiz pēc “Estonia” avārijas un cunami katastrofas. Vakar institūcijas reaģēja zibenīgi un koordinēti. Policisti bija pienākumu augstumos un slimnīcas pieslēdzās automātiski, pārejot uz ārkārtas stāvokli.

Vakar pēcpusdienā centrā tika atvērtas telpas nakšņošanai tiem, kas nevarēja aizbraukt uz mājām, jo starppilsētu transports nefunkcionēja. Sociālajos tīklos dominēja atbalsts un solidaritāte: “vai kādam nevajag palīdzību?”, “paldies par picu, nepazīstamie labie!”, “ Valdības ielā tikko atvēra vēl vienu nakšņošanas vietu, dodieties turpu, ja ir nepieciešamība!” utt. Protams, ka varēja paklupt arī uz agresīviem komentāriem”. Pat latviešu Twitterī (uzreiz pēc nelaimes) sāka sprēgāt liberāļu nīdēji, kas nerimās traktēt notikušo kā “zviedru imigrācijas politikas sekas”, šaubījās vai “Zviedrijas varas iestādes atklās kas ir uzbrucējs, viņa izcelsmi” un ņirdza par “velkomistiem” un “viņu pazušanu”. Līdzjūtības vietā notika zviegšana un olu cepšana uz kaimiņu mājas ugunsgrēka. Nožēlojami, bet arī šādi cilvēki dzīvo mums līdzās. Domāju, ka šādu nenormālo pie mums nav daudz un viņu balsis kā tukšas mucas skan skaļi, bet neko būtisku tās nenosaka nedz mūsu, nedz zviedru ikdienā.

Dienu pēc notikuma Stokholma sildās saulē un dziedē rētas. Sašķelt civilo sabiedrību teroristiem nav izdevies. Tas labi. Viņi vēlas, lai mēs ierautos katrs sevī, savās mājās, atstājot ielu un publisko telpu teroristu pārvaldījumam. Tas nav noticis, jo cilvēku savstarpējā paļāvība ir unikāls kapitāls, kas ir vislabākais aizsardzības mūris. Viņiem šāda ieroča nav, bet mums ir. Tas labi.

Protams, ka savstarpējā izpalīdzība un paļāvība nav vienīgais slepenais ierocis ar ko apkarot terorismu, taču bez tā mums šodien klātos daudz grūtāk.

Viens vīrs – uzbeks, viesstrādnieks celtnieks, četru bērnu tēvs (?!) ir aizturēts un policija turpina nopratināšanu. Vai viņš ir saistīts ar islāmistiem? Pagaidām ziņo, ka Facebook simpatizējis fundamentālistiem, skatījies viņu filmas. Vai šis terora akts ir tikai viens elements ķēdē : Londona – Brisele – Berlīne – Nīca – Pēterburga? Pagaidām tas vēl nav skaidri zināms.

Tas, ka islāma kaujinieki publiski aicina savus piekritējus atkārtot šādus uzbrukumus civilajai sabiedrībai ar nolaupītu smago automašīnu, nav noslēpums. Jo vairāk viņus apkaro Irākā un Sīrijā, jo intensīvāk notiek uzbrukumi rietumu sabiedrībai. Nolaupīt automašīnu un izmantot kā ieroci esot lētāk nekā “ņemties ar spridzekļiem” vai ieročiem.

Terorista “bumba” vakar nozagtajā automašīnā neuzsprāga, bet cilvēki tika sabraukti. Upurus viņš panāca. Nepatīkami, bet jārēķinās, ka šādi uzbrukumi turpināsies. Pats svarīgākais neļaut teroristu iecerētajam postam izvērsties kā krītošam kāršu namiņam. Ja institūcijas, mēs (un visi iesaistītie) būsim gatavi šādam kara veidam, kurā frontes līnija stiepjas cauri mūsu ikdienas ceļam, tad izturēsim un beigās uzvarēsim. Civilā aizsardzība nav tukša spēlēšanās, ceru, ka arī Rīgā un Liepājā, Jelgavā un Purvciemā iedzīvotāji tiks instruēti kā jārīkojas ārkārtas situācijā un naivuma, fatālisma vietā nostāsies kaujas gatavība. Pavisam citādiem vaibstiem nekā pierasts līdz šim.

Kad kroņprincesei Viktorijai mediji vakar jautāja: “Kā rīkosimies tālāk?”, viņa atbildēja “ Kopā. Visi kopā!”.

Celsimies un pretosimies kopā. Ar paļāvību un solidāri.

Kā parasti.

Tas arī ir mūsu slepenais ierocis.

 

Sergelstorg Stokholma. Foto: Sandra Veinberga

 

«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Žurnālisti vai troļļi. Kā viņus atšķirt?

Speciāli TVnet

trolli

Attēls TVnet

Publikācijas internetā jau sen pārņēmušas mediju telpu, izstumjot papīra avīzes un ētera medijus. Ērti lasītājam, skatītājam un klausītājam, jo patēriņu vairs nenosaka programmas ierobežotais laika piedāvājums (kā tas bija līdz šim), kad pirmais ziņu izlaidums «gāja gaisā», piemēram, plkst. 18.00. Tagad jaunumus izlasa paši internetā, uzreiz.

 

Cits jautājums – ko izlasa? Vai tas, kas tiek «uzknābāts», ir patiess un pārbaudīts informatīvais materiāls? Nē, nav patiess un pārbaudīts, jo internetā savus tekstus, attēlus un skaņu izliek arī cilvēki, kas apzināti pārliecina par nepatiesībām. Ja pret «grigules» reklāmas bukletiem mūs pasargā uzraksts uz pasta kastes «politiskās reklāmas nemest!», ētera reklāmas rullīšus televizorā izdzēš «reklāmas ēdājs» (PVR), tad internetā šādu filtru gandrīz nav (1) un mēs negribot novietojam sevi kā mērķi melu informācijas apšaudei.

Kas ir troļļi

Troļļi ir internetā sastopamie izdomātie personāži, kas sarunas/diskusijas vietā tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu. Pārvēršot diskusiju par absurdu. Tā viņi panāk sev vēlamā viedokļa dominanci. Troļļu ir daudz, un katram stallim grūti uzreiz uztaustīt īpašniekus (neiespējams šis process, protams, nav). Viens «saimnieks» var saražot neskaitāmus «anonīmos kalpus», kas ar mākslīgi izveidotas identitātes palīdzību (veido brēcēju kori) noskaņo pārējos vajadzīgā viedokļa toņkārtā. Visbiežāk viņiem netrūkst līdzjutēju, un tā tiek radīts iespaids «ko sabiedrībā domā».

Protams, ir interesanti noskaidrot, kādiem «saimniekiem» (partijām, reklāmas/PR aģentūrām u.tml.) pieder troļļu staļļi Latvijā. To vēlāk arī izdarīsim. Taču pagaidām pievērsīsimies šīs modernās propagandas fenomena būtībai, lai parasts lasītājs iemācītos atšķirt pārbaudītus faktus no propagandas.

Lai apskatītu troļļu armiju kara taktiku, izmantošu Zviedrijas aktuālos piemērus. Divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc, ka Zviedrija pēc Putina propagandas buldozera uzbrukuma tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem krievu troļļu un propagandas aģentu apšaudes mērķiem un tās (ideju, dzīves veida, īstenības) kompromitēšanai tiek likti lietā diezgan lieli līdzekļi no putinistu puses; 2) zviedriem ir ilgāka pieredze troļļu un interneta apmelotāju (stalkeru) vajāšanā, atmaskošanā gan ar televīzijas raidījumu (TV3, Troļļu mednieki), gan ar anti-troļļu portālu, gan arī ar policijas palīdzību.

Zviedru interneta portāli, kas specializējas melīgu ziņu atmaskošanā, uzskata, ka «falšās ziņas» un «melīgā informācija» internetā parādās ļoti dažādās formās. To skaitā: 1) baumas, 2) sīkie meli, 3) lielie meli, 4) konspirācijas teorijas, 5) propagandas viļņi, 6) «pārpratumu» inscenēšana, 7) «pētnieciskā žurnālistika», kas tiek inscenēta uz neesošu domnīcu bāzes.

Pats galvenais ir panākt nokaitinātu lasītāju. Tādu, kas jūtas sašutis, jo «jūtas noskaidrojis» patiesību ar troļļu palīdzību. Naida reakcija ir pats svaigākais troļļu darba paņēmiens, jo sašutis cilvēks noteikti dalīsies ar savu atklājumu draugiem, radiem, darba kolēģiem. Tādējādi sašutušais palielinās melīgā ziņojuma tirāžu.

Tieši troļļu ziņas bija tās, kas radīja histērijas fonu aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā ASV tika izveidoti simtiem portālu, kas apzināti ražoja melus un izplatīja tos vēlētājiem. To nosaukumi mēdz būt izaicinoši: «Amerikāņu ziņas» vai «Atmaskojiet demokrātus» u.tml. Virsraksti kliedzoši un avotu nav. Donalda Trampa atbalstam, piemēram, tika izveidoti neskaitāmi šādi «portāli» vai «mediji», kas bija reģistrēti ārzemēs, bet aktīvi iesaistījās ASV iekšpolitisko procesu ietekmēšanā. Vienā pašā Maķedonijas pilsētiņā Velesā (45 000 iedzīvotāju) bija reģistrētas 140 veblapas, kas aktīvi iesaistījās Trampa kampaņās (2), un tika izveidotas «avīzes», kas šķita reālas un drošas, taču izrādījās melīgi rēgi. Tā saucamā Denver Guardian, piemēram, izplatīja nepatiesas ziņas par it kā Hilarijas Klintones «iesaistīšanos» kāda federālā aģenta bojāejā un tml.(3)

Šādas troļļu avīzes internetā būtu jābloķē, taču kurš ar to nodarbosies?

Kas ir virālie aktīvisti jeb dusmīgie puikas?

Līdz šim uzskatījām, ka interneta melu kampaņas tiek rīkotas tikai organizēti. To spicē stāv kāds konkrēts «idejas tēvs», kas maksā par apmelošanas kampaņu. Taču «melu viļņus» var sarīkot arī atsevišķi aktīvisti, kas savu privāto ambīciju apmierināšanai (anarhisti, neonacisti u.c. – niknie puikas) pūš «pīlītes». Protams, šādas akcijas rīko arī «niknās meičas», tā sakot – uz savu roku gan tviterī, gan FB. Iemesls – iespēja justies svarīgām, ietekmīgām un sajust, ka publiskā doma izdomāto melu priekšā saļimst un rakstītajam notic. «Ir tik jautri noskatīties, kā visa valsts enerģiski uzknābā un uzlaiza melus, kurus es viņiem noberu priekšā pats. Visforšākais ir tas, ka manus izdomājumus ļoti daudzi uztver nopietni un tos apspriež pat politiķi,» smejas viens no «niknajiem čaļiem» jeb zviedru jaunietis Jēkabs (4). Viņš, piemēram, izdomāja «ziņu» par to, ka Zviedrijā plāno aizliegt vīriešus ar bārdām. Kādā parastas pirmdienas rītā šī safantazētā informācija Facebook izplatījās gaismas ātrumā. Autors apmeloja partijas «Feminisma iniciatīva» vadītāju Gudrunu Šīmani, ka viņa esot nākusi klajā ar oficiālu bārdas aizlieguma paziņojumu, jo bārda esot patriarhālisma simbols un tāpēc aizliedzama. Teksts tika ievietots satīriskajā «saitā» storkensnyheter (stārķa jaunumi). Ziņa bija melīga, taču izplatījās zibenīgi. Vairāki Twitter lietotāji nekavējās uzreiz nosaukt Gudrumu Šīmani par «idioti», un ap 400 Facebook klientu atbalstīja šo nostāju. Pati apmelotā persona īsti nesaprata, kas par lietu, un medijiem klusi taisnojās, ka nekad viņai neesot ienācis prātā «kādam aizliegt kopt savu bārdu»! Vairākums no retvītotājiem tā arī palika pie savas pārliecības, ka «Gudruna tomēr ir idiote», jo šai akcijai nebija pretreakcijas no apmelotās personas puses. Kā rīkoties šādos gadījumos, kad meli tiek uzcepti, izplatīti, «uzmaukti jums galvā» un publika smejas, rādot ar pirkstiem? Kliegt pretī? Nolīgt savu troļļu armiju?

  • Kāpēc tu tā dari? – tika jautāts Jēkabam.
  • Lai dzīve kļūtu jautrāka! – viņš moži atbildēja.

Protams, tīmekļa jokotāji zina, kuras tēmas aizies plašumā un tautu interesē. Feminisms un rasisms ir tikai dažas eksplozīvas sfēras, kas mēdz zibenīgi pārvērsties ugunsgrēkos. Piemēram, 2015. gadā Jakobs izdomāja «ziņu» par to, ka «23 gadus vecā feministe Klara Andersone uztver dzimumakta atteikumu kā izvarošanas mēģinājumu». Izlasīju šo (http://vindoga.wixsite.com/vindogat/single-post/2015/03/02/Klara-Andersson-Att-Neka-En-Kvinna-Sex-Är-Våldtäkt) sagudroto tekstu un brīnos, kā «kāds» varēja to uztvert kā patiesību un vēl tiražēt citiem. Kā to varēja «ņemt par pilnu» ārzemju mediji? Izrādās, ka labējie un konservatīvie esot visniknākie un tāpēc, «jokojot» internetā, visvairāk klikšķu varot iegūt, satracinot politiski labējos, galēji reliģiozos fundamentālistus. Pārējie pasauli uztverot rāmāk. Tā domā Jēkabs, tāpēc feminisms esot viņa jājamzirdziņš, «jokojot internetā». Nē, pašam viņam neesot nekas pret feministiem, tikai citus āzēt un provocēt gan patīkot.

Kā atšķirt melus no patiesības tīmeklī?

Interesanti, ka troļļiem patīk ne tikai apmelot, bet arī demonizēt. Viens no iecienītākajiem krievu Kremļa propagandas mašīnas jēdzieniem ir tas pats feminisms, precīzāk sakot, abstraktais jēdziens «zviedru feministes», ar ko jāsaprot «nejēdzīgas sievietes, kas nesaprotot, ko dara». Pat daži latviešu portāli ļoti enerģiski uzlaiza krievu propagandistu un zviedru troļļu pasviesto informāciju, lai to tālāk kā patiesību tiražētu Latvijā (5). Tādējādi tiek darīts viss, lai neitrālais vārds «feminisms» kļūtu par lamuvārdu, ar ko ķengāties. Propagandas tehnikā šādu paņēmienu sauc par «jēdziena kompromitēšanu».

Piemēram, latviešu portāls «Apriņķis» pirms gada (2016. gada 6. februārī) izplatīja satraucošu informāciju par procesiem kaimiņvalstī, uzsverot, ka «Zviedrija – Rietumu izvarošanas galvaspilsēta» esot fakts. Portāls atsaucās uz autoriem: Ingrīdu Kārlkvistu, Lāšu Hedegordu un gatestoneinstitute. Kā informācijas avotu autori un portāls izmantoja «interneta radiostaciju «Granskning Sverige»». Piedāvātais avots esot «zvanījis vadošajiem laikrakstiem «Aftonbladet», «Expressen», lai noskaidrotu, kāpēc viņi ir raksturojuši noziegumu pastrādātājus kā «zviedru vīriešus», lai gan tie ir bijuši somālieši bez Zviedrijas pilsonības»(6). Tā apgalvo http://www.aprinķis.lv un publicē šo informāciju. Tālāk tiek uzskaitīti nepārbaudīti fakti par it kā katastrofāli strauju noziedzības paliecināšanos Zviedrijā un politiķu nevarību, piesaukta statistika, un visbeidzot kļūst «skaidrs», cik Zviedrijā briesmīgi viss notiek. Tā tas izskatās, ja izlasām šo rakstu. Taču kas īsti ir «Granskning Sverige», kuru piesauc «Apriņķis» un autori? Vai mēs drīkstam uz šo avotu paļauties?

Izrādās, ka nevaram paļauties, jo avīzes «Eskilstuna Kuriren» un «Strengnäs Tidning» līdzstrādniekiem tikko izdevies noskaidrot, kas darbojas aiz ārēji efektīvās fasādes ar nosaukumu «Granskning Sverige» (Zviedrijas analīze). Izrādās, ka tas ir neonacistu troļļu stallis, kas specializējas ārzemnieku (imigrantu) apkarošanā (7) un tendenciozas informācijas izplatīšanā politiska grupējuma interesēs.

Zviedru avīžrakstā plaši aprakstīts, kā troļļu kavalērija uzbrūk zviedru redakcijām, masīvi uztiepjot savu patiesību, lai pēc tam klaigātu internetā, ka avīzēs netiekot rakstīta patiesība. Kā norāda «Eskilstuna Kuriren» galvenā redaktore Eva Burmane (Eva Burman), troļļu zvanītāji nav parastie lasītāji. Viņi zvana grupās, uzstāj, lamājas, ieraksta sarunas un pēc tam (samontējot skaņu celiņu pēc savas vajadzības) «izliek» samontētās telefonsarunas ar redakcijas darbiniekiem internetā kā «pierādījumu», ka žurnālisti melojot un neziņojot patiesību. Pēc zvanītāju domām, visi melojot, tikai troļļi un viņu portāli esot patiesības ministrijas. «Patiesība beidzot ir jāpasaka, skaidri un gaiši!» klaigā balss (Trampa stilā) klausulē. Uz jautājumu, kas tad ir patiesība, zvanītājs sāk uzskaitīt savus pieņēmumus kā absolūto patiesību: visi «melnie» tiek ielaisti, «visas sievietes izvaro iebraucēji» utt. Pierādījumus zvanītājam nevajag. Viņš pats visu zinot labāk. Troļļu uzbrukuma laikā šādu zvanu redakcijai ir ap 100 dienā. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par nelielas pilsētas Eskilstūnas avīzi. Centrālajiem medijiem troļļu uzbrukuma laika slodze ir daudz lielāka.

Šajā konkrētajā gadījumā «Jāņa zvanus redakcijai» organizēja troļļu fabrika ar nosaukumu «Granskning Sverige» jeb tā pati, kuru «Apriņķis» lieto kā uzticamu avotu, lai informētu latviešus par procesiem Zviedrijā.

Taču «Granskning Sverige» uzbrūk arī tieši žurnālistiem, kas viņiem nepatīk. Aizpērn zviedru žurnālistiem Niklasam Oreniusam nācās bēgt no Zviedrijas uz anonīmu adresi Barselonā «Granskning Sverige» stalkeru vajāšanas dēļ. «Toreiz es jutos absurdi, kā mafijas filmā, kā Kafkas lugā,» atceras Niklass. Avīzes «Dagens Nyheter» drošības dienests ieteica viņam «pazust», kamēr vētra (kuru bija sacēlis viņa raksts, intervija ar «Jūliju Cēzaru») norimstas. Labējo ekstrēmistu portālā parādījās fotogrāfijas no redakcijas gaiteņiem, tika publicēti Niklasa bērnu mobiltelefona numuri un aicinājumi fiziski izrēķināties ar «slikto žurnālistu» un viņa bērniem. Naktī pa telefonu sagrozītās balsīs tika izteikti nāves draudi. «Jā, viņi vēlējās manas ciešanas,» konstatē tagad (pēc diviem gadiem) žurnālists. Tieši to pašu apstiprina vietējās avīzes žurnālisti, kurus ar saviem naida zvaniem bombardē «Granskning Sverige» troļļi vēl šogad, lai pēc tam «uzceptu savu» patiesību un angļu valodā izplatītu internetā ārzemniekiem uzknābāšanai.

Pieklauvēsim?

Godprātīga žurnālistika pieprasa, lai mēs celtos, ietu un klaudzinātu pie troļļu fabrikas «Granskning Sverige» durvīm. Šim nolūkam jāizveido avatari sociālajos tīklos un jāzvana pie digitālajiem vārtiem. Zviedru žurnālisti šim nolūkam bija rūpīgi izvēlējušies pareizo «vārdu», bildi un aprakstu (vārds Juhans, bilde – nikns suns, profesija self-employed, izglītība – dzīves skola). Viņiem atvēra durvis, jo šādi mēdz «izskatīties» viņu sekotāji un piekritēji. Ieejot fabrikā, Juhans uzvedās klusi. Nevienam neuzbāzās, neuzbruka, vēroja. Izlikās, ka apbrīno. Lai iegūtu vēl pārliecinošāku fasādi, viņš pievienojās FB grupai «Soldiers of Odin» «Mēs ienīstam imigrantus» u.c. Pie viena vajadzēja «laikot» visus tekstus, kuros tika slavēts Vladimirs Putins, Zviedrijas demokrāti (partija) un noziedzība imigrantu mikrorajonos. Pēc tam bija jāiedraudzējas caur FB ar vadošajiem viedokļa noteicējiem. Brīdi vēlāk tika saņemts pirmais darba piedāvājums: «kāds» maksās tev 100 eiro, ja izplatīsi un publicēsi mūsu informāciju. Kontakta persona saucās «Ēriks». Pirmais «pasūtījums» no «Granskning Sverige» puses bija zvanīt uz Zviedrijas baznīcu un indīgi apņirgt viņus par pozitīvismu pret gejiem un lesbietēm. Jautājums (apgalvojuma formā) tika formulēts no augšas. Juhanam atlika tikai to atkārtot. Nākamais darbs bija zvanīt un uzbrukt (ar iepriekš sagatavotām atbildēm) centrālo laikrakstu žurnālistiem. Piemēram, apgalvot, ka «viss ir saistīts ar Sorosu un Rotšildu», ka «Hilarija iesaistīta pedofilu akcijās» utt. Šādas nostājas Juhanam piegādāja tas pats Eriks. Pēc Trampa uzvaras vēlēšanās darba bija krietni vairāk, jo Ēriks pieprasīja uzbrukt visiem vadošajiem zviedru žurnālistiem, kas kritizēja Trampu. Pirmais rindā bija «Dagens Nyheter» ASV korespondents Martins Gelins. Viņam bija jāuzbrūk ar šādu jautājumu: «Kāpēc aizdomas par Trampa blēdīšanos vēlēšanu kampaņas laikā tev šķiet svarīgākas par bijušā Niksona līdzstrādnieka Klintona konspirācijas teorijām? Tikmēr Hilarija brīvi drīkst melot sabiedrībai, ka Trampam esot palīdzējuši krievu hakeri, kas nav pierādīts!» Juhans nezvanīja. Parādījās atkal Ēriks un pieprasīja, lai «izspiež atbildi» no «universitātes profesora», kura atbilde vēlāk būtu atbilstoši izmantojama. Taču Juhans neizdarīja arī nākamo darbu. Pēc tam kļuva aktuāla Gotlandes invalīde, kuru «kāds» ārzemnieks esot izvarojis. Neonacisti tur gatavojoties demonstrācijai, bet Gotlandes iedzīvotāji vēloties vispirms visu noskaidrot paši. Taču pasūtītājam vajadzēja ārzemnieku kā vainīgo. Juhans saņēmās un piezvanīja legāli uz Gotlandi (ar savu īsto vārdu). Pēc garas sarunas ar «Gotlands Folkblad» galveno redaktoru Eriku Fransonu noskaidrojās, ka «Granskning Sverige» troļļu stallis ar savu «buldozeru» jau pārbraukuši viņam pāri un atbildes tiek montētas internetā tieši tā, kā vajag viņu tīmekļa avīzei «Fria Tider». «Mēģināju neļaut sevi ietriekt stūrī, bet man tas laikam nav izdevies,» konstatē pēc intervijas redaktors.

Neturpināsim troļļu fabrikas apskati. Viņi raksta to, ko vēlas, nevis to, kas ir. Taču kam šīs troļļu fabrikas pieder?

Formāli «Granskning Sverige» un «Fria Tider» pieder igauņu akciju sabiedrībai FT News Group OÜ, kas reģistrēta Narvas ielā Tallinā. Dibinātājs ir Widar Nord, kas norādīts arī kā kontakta persona Zviedrijā. Abi izdevumi ir tendenciozi, un tos interesē naids pret imigrantiem, islamofobija un atbalsts Putina Krievijai (īpaši pēc Krimas un Austrumukrainas okupācijas). Vienlaikus abi atbalsta Donaldu Trampu un bija negatīvi pret Hilariju Klintoni. Sākumā bija vērojama piesliešanās Zviedrijas demokrātiem, bet šobrīd pat šī partija atsakās no šāda satelīta viņu uzkrītošās tendenciozitātes dēļ.

Brīdī, kad Ēriks uzzināja Juhana īsto vārdu un profesiju – žurnālists, saruna beidzās. Tālāk uz jautājumu tika atbildēts ar jautājumu, vai Juhans zina par Ginteru Valrafu (8) un valrafēšanu (9) kā metodi. Jā, zina. Taču publiska intervija ar «Granskning Sverige» veidotājiem par tēmu «kas jūs tādi un kā strādājat» tomēr netika akceptēta. Vēlāk noskaidrojās, ka «Ēriks» ir reāla persona, viens no četriem «Granskning Sverige» administratoriem, kas Twiter pauž simpātijas vecajiem nacistiem un jaunajiem Putina līdzgaitniekiem. Viņa sapnis ir reliģiozas diktatūras valsts un mērķis – atbalstīt šādus veidojumus Ziemeļeiropā.

Vai «Granskning Sverige» – tas ir avots? Noteikti nav. Tieši tāpat kā troļļu ņemšanās nav žurnālistika, jo nav nekā pretīgāka par centīgu muļķi, kas duļķo publisko telpu. Lai gan – tukšas mucas tālu skan.

Diemžēl.


(1) Ad Block Plus u.c.

(2) https://www.buzzfeed.com/craigsilverman/how-macedonia-became-a-global-hub-for-pro-trump-misinfo?utm_term=.mcngXQEeb#.knozPw1mk

(3) http://www.denverpost.com/2016/11/05/there-is-no-such-thing-as-the-denver-guardian/

(4) http://www.metro.se/artikel/här-är-storken-jakob-20-lurade-hela-sverige-xr

(5) Troļļu pasviesto informāciju Latvijā aktīvi izplata politiskā partija Nacionālā Savienība = avots http://mixednews.ru/archives/96132 ; e-baznīca, Apriņķis, Asociācija Ģimene (avots http://www.ug.ru/article/472 ) u.c.

(6) http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29321-zviedrija-–-rietumu-izvarosanu-galvaspilseta

(7) http://www.ekuriren.se/tjanster/granskning-sa-styrs-den-svenska-trollfabriken-som-sprider-hat-pa-natet/

(8) Ginters Valrafs jeb Günther Wallraff ir pagājušā gadsimta 60. gadu vācu žurnālistikas zvaigzne. Viņa metode bija pārģērbties atbilstoši videi, kuru paredzēts izpētīt un no iekšas atmaskot notiekošo.

(9) Jēdziens žurnālistikā, kas nozīmē infiltrēšanos kritikai pakļautā vidē arī ar neatļautām metodēm un paņēmieniem

Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

Speciāli TVnet

 

eudemokratatija

Attēls no TVnet

 

Kremļa ideologs Dugins intervijā Ziemeļvalstu medijiem kļuvis pielaidīgāks un «maigāks» savās deklarācijās par cilvēces «pagrimuma iemesliem». Trampa uzvara viņu iedvesmojusi savas «ceturtās politiskās teorijas» attīstībai. Liberālisma un globālisma uzplaukuma laiks esot garām. Pasaule sašķīstot ideoloģiskos blokos (tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā savulaik Hruščova komunisma uzcelšanas sapnis, arī liberālisms esot izrādījies ideoloģiska halucinācija. Ar liberālismu un demokrātiju tagad esot cauri, jo cilvēki neesot gatavi būt individualitātes un paši pieņemt svarīgus lēmumus. Viņi esot bara ļaudis (piemēram, kā ķīnieši un krievi) un jūtoties komfortā vienīgi grupā ar vadītāju. Kā redzat, esam atpakaļ pie «tautu cietumiem», un atrodas ideologi, kas šo pieņēmumu mēģina argumentēt filozofiski.

Donalds un Rihards

Pēc Dugina domām, amerikāņi esot izslāpuši pēc robežu aizvēršanas, mūru celšanas un norobežošanās. Tagad visi vārti aizvēršoties, dzelzs priekškari atkal nolaidīšoties. Paši dzīvosim sava nacionālā ideālisma cietoksnīti, kā spēsim un pratīsim. Katrs savējā. Tāpat kā viduslaikos.

Viņa idejām ir diezgan daudz sekotāju arī Latvijā. Lielākā daļa no tiem ir Krievijas televīzijas kanālu cītīgie skatītāji Liepājā, Rūjienā vai Rīgā. Citi, salasījušies interneta troļļus – sludinātājus un tāpēc pārliecināti par globālā nacionālisma ausmu un gatavi sekot pat Rihardam Spenseram (Richard Spencer), lai kur viņš ietu. Kas viņš tāds?

Viens no jaunajiem alternatīvo labējo grupējumu līderiem ASV jeb «jaunais labējais».

Šodien nav jābūt nacionālistam, lai noenkurotos labējo «pašā attālākajā labajā stūrī». Pietiek ar to, ja esat «baltais vīrietis» (vai šīs ideoloģijas paudējs vai tās klasificētais «otrās šķiras» cilvēks), ienīstat minoritātes, sievietes, melnādainos u.c. iedzīvotāju grupas, esat gatavs tās vajāt, noliegt un pat iznīcināt, ja vajag. Pazīstama aina. Ož pēc koncentrācijas nometnēm un Otrā pasaules kara. Spensera grupējums šodien ir uzairējies salīdzinoši augstu Donalda Trampa piekritēju politiskās hierarhijas skalā, jo deklarē tieši šīs «vērtības» kā savējās. Pašlaik viņš cenšas kļūt par ietekmīgāko lobistu Vašingtonā un neslēpj savas alternatīvās kustības alt right idejas.

Pats sevi Spensers raksturo kā «intelektuālu pionieri», kas atklāj jauno konservatīvo ceļu aiz okeāna ar mērķi saglabāt balto, konservatīvo vairākuma kultūru ASV. Pēc viņa domām, esot jāpārtrauc multikulturālisma process, un viņš darīšot visu, lai to panāktu Trampa ēnā. Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā esot apstiprinājusi viņa ideju aktualitāti tieši šodien.

Rihards Spensers ir pabeidzis studijas divās ASV augstskolās (University of Chicago un University of Virginia), bērnību pavadījis pārtikušā ģimenē Bostonā, kurai esot britu un vācu saknes. Neizglītots vai bezdarbnieks viņš nav. Arī frizūra atbilstoša – «fashy haircut» (kā viņš pats savu matu sakārtojumu raksturo). No kurienes ceļas šādu jaunu vīriešu neiecietība un niknums pret visiem tiem, kas nav tādi kā viņš?

Pirms sešiem gadiem Rihards sāka savas aktivitātes internetā (AlternativeRight.com, Reddit un 4chan), kas iecementēja pamatus alternatīvai labējo politiskai kustībai. Tā savu politisko aizraušanos sauc viņi paši. Domubiedrus Rihardam izdevies sarūpēt, pateicoties mikroblogam Twitter. Liela nozīme bijusi tieši Trampa nākšanai pie varas. Viņa vēlēšanu kampaņas vadītājs Steve Bannon pats aktīvi vadīja labēji konservatīvo saitu Breitbart, kas funkcionēja kā tilts starp klasiskajiem konservatīvajiem un galēji ekstrēmajām kustībām. Riharda piekritēju lokā ir arī prezidenta Trampa dēls Donalds. Pazīstamais mediju analītiķis Marshall Kirkpatrick kādā pētījumā uzsver, ka puse no prezidenta Trampa tvītiem sakņojas labējo ekstrēmistu koncepcijās un pauž tieši šo – labējo ekstrēmistu populisma viedokli.

Taču atgriezīsimies pie Riharda Spensera. Viņš ir pārliecināts, ka baltie cilvēki jānošķir no melnajiem un ASV esot tikai un vienīgi balto valsts. Melnie nevēloties dzīvot starp baltajiem un otrādi, jo «niggers just want to be niggers» (DN, 22.11.2016.), uzsver Spensers Eiropas žurnālistam privātā sarunā, it kā tas būtu joks. Viņam krīt uz nerviem sievietes, kas vēlas tikt uzskatītas par cilvēkiem, un «krāsainie», kas nedod priekšroku baltajiem. Viņu spārno labējo populistu panākumi Rietumeiropā un ASV, kas sen jau aizstūmuši mēslainē parastos konservatīvos, tādus kā Bush vai John McCain. Interesanti, ka alternatīvo labējo populistu grupējumi sastāv lielākoties no jauniem vīriešiem. Paši viņi nav izmesti no darba, viņiem nedraud trūkums, taču viņi visi ir nikni. Lielākoties programmētāji un IT industrijas pārstāvji.

Pēc Spensera domām, šie ļaudis ir tipiski tīmekļa sabiedrības pārstāvji – individuālisti, tāpēc galveno viņa partijas kodolu veido «vīrieši no tehnikas sektora» (turpat). Viņi nav izpildītāji, kas dara to, ko priekšnieks liek. «Viņi paši strādā aktīvi internetā, nepārtraukti. Zina un saprot, kā atlasīt ziņas, nevis pārtikt tikai no New York Times» (turpat). Tāpēc arī Alt right strāvojums radās tieši tāpat kā Eiropas neolabējo kustības (Generation Identitaire, Sverigedemokratisk Ungdom u.c.). Visas šīs jaunradītās nacionālo partiju kustības šodien veido nacionālistu internacionāli. Viņi ir apbēdināti par «nacionālas valsts izzušanas procesu», lai gan paši ir guvuši izglītību, kontaktus, zināšanas un priekšrocības, tieši pateicoties demokrātijai, globalizācijai un atvērtajām robežām.

Riharda partija kā paraugs atdarināšanai

Spensers savu kustību dēvē par «atlernatīvu», t.i., pretēju tradicionālajiem konservatīvajiem. Viņš plāno reanimēt nacionālismu, mazināt armijas līdzdalību ārzemju operācijās, apturēt ASV atbalstu Izraēlai. Tāpēc šai kustībai pieslejas arī antisemīti. Nav nejauši, ka vairums alt right manifestu (kas ik dienu cirkulē internetā) pauž vienu un to pašu domu par «ebreju kontroles samazināšanu medijos» vai arī aicinājumus «pretoties ebreju elites aktivitātēm». Tātad – klasiskas antisemītisma nostādnes, kuras realizē arī Trampa kampaņas šefa Steve Bannon vadītais portāls Breitbart. Tas nozīmē, ka nekādas jaunas kustības vai «alternatīvā konservatīvisma» faktiski nav. Šis ir tas pats rasisms jaunā iesaiņojumā, jo būtība nemainās, ja vergus nosaucam par lauksaimniecības darba izpalīgiem.

Otra jauno rasistu īpatnība ir profesionālo troļļu ieviešana (Pepe The Frog) partijas ideoloģiskajā darbā. Īpaši aktīvi tas notiek mikroblogā Twitter, kurā varde, ietērpta Trampa naģenē, sola padarīt ASV lielu un varenu. Tas notiek izaicinoši, vīzdegunīgi un ciniski, tāpēc Anti-Defamation League (sabiedriskā organizācija, kas apkaro antisemītismu) nesen izvirzīja tieši šo vardi nelāgajai naida kurinātāja galvenajai balvai. Otra platforma ir agresīvo interneta troļļu armijas ieviešana, kuras uzdevums ir apkarot ienaidnieku, vajājot ietekmīgus žurnālistus un politiķus. Katram «ienaidniekam» tiek paredzēts presings, kas sastāv no vairākiem vajātājiem – troļļiem, kuri uzbrūk visās iespējamās pieejās – blogos, čatos, cenšoties diskreditēt sev nepatīkamās personas divos virzienos: 1) kompromitēt šo cilvēku kā kompetentu, saprātīgu būtni ar melīgiem apgalvojumiem, apmelojumiem, lamām (tā kā internetā cenzē noteiktus vārdus, tad pieņemts latīņamerikāņus saukt par «Yahoo», melnos par «Google», musulmaņus par «Skittles» un ebrejus par «Skype», lai izvairītos no cenzūras); 2) mēģināt iebaidīt cilvēku, kas pauž citus uzskatus, lai tas pazustu no publiskās telpas. Jāpiebilst, ka nevar nemanīt – šo taktiku izmanto arī Latvijas nacionālās alianses karojošie troļļi tā saucamā «Sproģa» menedžmenta ietvaros.

«Alternatīvo labējo» kodols nav liels – ap 100 cilvēku, kas parādās visās konferencēs un pauž vienus un tos pašus sinhronizētos viedokļus. Tiekas ar citu valstu labējiem populistiem (Geert Wilders) un jūt vēju savās burās. Spensers atzīst, ka viņa labākie idejiskie skolotāji esot Staļins, Trockis un Putina Krievija, kas esot valsts, kura šodien spēj formulēt «ideālu balto nacionālismu». Viņš saprot, ka ASV šī mācība tik strauji neiekaros, jo sabiedrība sastāv no indivīdiem, kam mācīts domāt un spriest kritiski. Kustības mērķis neesot iekarot politisko varu, bet gan mainīt domāšanas kultūru. Tas prasot laiku. Pēc desmit vai divdesmit gadiem šodien nepieņemamais būšot norma arī ASV.

Ekonomisti un bankas ir vainīgie

Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv arī liels bezdarbs un posts, kas skar samērā plašu sabiedrības daļu. Diemžēl šie procesi reti tiek atspoguļoti Latvijas medijos, tāpēc ka mums nav profesionālu reportieru vai komentētāju, kas ziņotu par reālo notikumu gaitu Štatos. Informāciju mediji parasti paņem no lielajiem ziņu piegādātājiem, kas informē tikai par amerikāņu politiskās un ekonomiskās elites aktualitātēm, bet neizgaismo faktu, ka būt trūcīgam nav viegli arī Amerikā. Mazizglītotie baltie vīrieši, kuru darbavietas tika slēgtas jau pirms divdesmit gadiem, veido neapmierināto vēlētāju kodolu. Susan Faludi (Stiffed) šo procesu lieliski raksturoja ar frāzi «tie ir cilvēki, kas zaudējuši kompasu šajā pasaulē», jo jūtas «mazāk ietekmīgi, vērā ņemti un nozīmīgi nekā agrāk». Arī Michael Lewis, analizējot republikāņu priekšvēlēšanu periodu 1996.gadā, precizēja: «Tie ir cilvēki, kurus pārņēmusi panika par savu bezspēcību.»

Jāpiezīmē, ka šo efektu var lieliski novērot, piemēram, tepat pie mums Juglā, kur vienmuļajās PSRS industriālā uzplaukuma perioda daudzstāvu barakās dzīvo VEF, Vagonu rūpnīcas, Alfas, Rīgas auduma un Sarkanās Zvaigznes bijušie strādnieki un viņu pēcnācēji. «Dodiet man smaržu, kas ražota Krievijā!» lūdz man aiz muguras klusa vīrieša balss kosmētikas veikalā, kur piedāvā Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā ražotas preces. Pagriežos un ieraugu, kā viņš sajūsmināts osta mazo zaļo flakoniņu, kuru pārdevēja iespiedusi pircēja rokās. «Smaržo kā vecie labie laiki!» saka klients gados jaunajai pārdevējai, kas spiesta uzklausīt garu sirds izkratīšanu par to, cik labi bija agrāk, kad Latvija bija Padomju Savienībā: visiem bija darbs, maize uz galda, bezmaksas ārsts un sakārtota ekonomika. Šis Juglas flakoniņa ostītājs Latvijā ir ļoti līdzīgs Trampa vēlētājam ASV. Viņam ir tieši tās pašas problēmas, kas bijušajam Detroitas konveijeru strādniekam: statusa, pārticības un ietekmes izzušana sabiedrībā.

Tātad šo cilvēku agresīvās depresijas iemesls nav liberālisma vai globalizācijas reālās sekas, bet gan ekonomikas izgāšanās brīvā tirgus apstākļos. Lielai cilvēku grupai pazuda darba vietas, ko ekonomisti (pat ar Nobela prēmijām azotē!) nespēja paredzēt un laikus novērst reālajā dzīvē un valsts attīstības projektos. Masu bezdarbs nav orkāns vai tuksneša vētra, kas piezogas negaidīti. To var prognozēt un laikus novērst, ja ir izpratne par šo procesu attīstību. Tāpat arī bankas nav un nebūs ētisks naudas darījumu nokārtošanas veids. Kamēr nav nomainīta norēķināšanās sistēma, mums visiem jārēķinās ar jauniem «banku krahiem» un nelaimīgiem noguldītājiem, kuru ietaupījumi pazuduši līdz ar kārtējās privātās bankas bojāeju.

Domāju, ka šodien jāsatraucas nevis par postu, kuru izraisījušas liberalizācijas vai globalizācijas sekas, bet gan par izcili neveiksmīgo, kļūdaino un nevarīgo ekonomistu un finansistu pienesumu savu valstu pārticības garantēšanai. To lieliski apliecināja starptautiskās jauno ekonomistu elites izcili neveiksmīgā programma Krievijai Jeļcina laikā, kas noslēdzās ar valsts bankrotu un Putina stāšanos amatā. To pašu (mazākā mērogā) redzam arī Latvijā, kad bijušo fabriku vietā atklāj aizvien jaunus un jaunus lielveikalus, bet cilvēki (darba meklējumos) klīst uz rietumvalstīm, kurās šie jautājumi sakārtoti labāk.

Ja reiz liberālisma politiķi nav spējuši piesaistīt valsts attīstīšanai derīgus pārticības nodrošinājuma projektus, tad šī politiskā līnija tiek apšaubīta. Diemžēl var notikt tas pats, kas norisinājās 30.gados, – bezdarbs un pesimisms nobruģē ceļu diktatoriem.

Sievietes kā vajātā minoritāte

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā CNN (kādā piektdienas vakarā) mums piedāvāja 2005.gada 16. septembrī ieskaņotu sarunu autobusā ar Donaldu Trampu. Tajā viņš atzīstas, ka esot zvaigzne un tāpēc sievietes viņam visu atļaujot. Ieskaitot pieskaršanos savu ķermeņu intīmām zonām un tml. (And when you’re a star they let you do it. You can do anything. Grab them by the pussy)/1/. Nauda nosakot vīrieša erotisko magnētismu (pikantām detaļām nepievērsīšos). Taču vienlaikus Tramps atzīstas, ka vienmēr viņam neizdodas pieveikt visas. Gadoties arī tādas, kas atsaka dzimumaktu, jo esot precējušās vai grasoties laulāties. To visu nekautrīgi atklāj nākamais prezidents, kas tobrīd ir jau precējies ar glīto uzvelkamo lelli no Slovēnijas, vārdā Melānija. Sieviete, kas viņam atteica kopošanos, ir televīzijas reportiere Nancy O`Dell. Vēlāk medijiem viņa atzinās, ka ir nepatīkami noklausīties šādas nejēdzības par sievietēm, kuras pauž cilvēks, kas pašlaik ieņem augstāko politisko amatu Ziemeļamerikā. Viņa uzskata, ka sieviete pirmām kārtām ir cilvēks, tāpēc sarunas tonim ir jāmainās. Neviens sava dzimuma, tautības vai rases dēļ nedrīkst būt pakļauts baltā patriarhālā vīrieša pazemojumiem kā normai.

Nav noslēpums, ka Donaldu Trampu kritizē par viņa attieksmi pret sievietēm. No vienas puses dāmām (darba apstākļos) publiski adresēti pazemojumi par nepietiekami labu izskatu, lieko svaru vai nespēju būt seksuāli atraktīvām, bet no otras puses Trampam raksturīga augstu amatu piešķiršana izredzētām personām savā organizācijā. Pats savu seksismu viņš, protams, neatzīst un tā vietā akcentē meitas Ivankas panākumus tēva biznesa industrijā (lai gan vairākas reizes publiski pats ir uzvērsis, ka meita esot ļoti seksīga). Grūti iedomāties, ka mēs akceptētu, ka līdzstrādniekam vīrietim uzņēmuma sapulces laikā priekšniece publiski paziņo, ka viņa svars ir par lielu un jānotievē (Machado), vai kādam citam vīrietim norādītu, ka esot grūti iztēloties, «kā jūs rāpojat uz ceļiem» (The Apprentice). Taču sievietei izteikt šādas piezīmes publiski joprojām nav nekas īpašs. Tā dara. Ne tikai ASV, bet arī pie mums.

Jāuzsver, ka lielai sieviešu daļai (kas nevēlas saņemt salauzto tulpi «vistu kūts svētkos» 8.martā) šie izpaudumi nešķiet normāli. Tāpēc Teresa Shook no Havaju salām satraukumā par Trampa uzvaru vēlēšanās aicināja domubiedrus uz sieviešu maršu inaugurācijas dienā. Process izvērtās par starptautisku notikumu visā pasaulē. Vašingtonā prognozēja 20 000 dalībnieču, bet ieradās pusmiljons ar rozā cepurītēm, kuras dēvē par «pussyhats». Šāda galvasrota bija reakcija uz Trampa izteikumiem 2005.gadā («grab them by the pussy»), un tāpēc manifestācijas laikā daudzi demonstrantu plakāti bija nesaprotami tiem TV skatītājiem ārzemēs (arī Latvijā), kas nebija informēti par šā marša jēgu un būtību, dekorācijas ieskaitot.

Protams, ka maršs bija demonstrācija, kas pieprasīja sievietēm tiesības pašām lemt par savu dzīvi, ķermeni un likteni. Patriarhālā sabiedrībā, kuru pārstāv «alternatīvie» un Trampa grupējums, vēlas pretējo un sievietes tiesības reāli apdraud ar jauniem likumiem, ierobežojumiem un tiesām. Te vairs nav runa par ekonomisko traumu efektiem, bet gan par atklātu uzbrukumu taktiskumam, tolerancei, empātijai. Protams, ekstrēmi konservatīvie (ar, uz, bez baznīcas karoga rokās) kā populistiski demagogi parādās uz publisko attiecību skatuves brīžos, kad aizvadīts saspringts periods ar trūkumu, bezdarbu un stresu. Krīzes atplūdu laikā labējie ekstrēmisti George Wallace un Strom Thurmond ASV sasniedza savus popularitātes kalngalus 50. un 60. gados, kad valsts piedzīvoja savu ekonomisko uzplaukumu. Interesanti, ka Thurmond un Wallace piekritēji satraucās tieši par sieviešu un melno tiesību pieaugumu sabiedrībā. Šodien Latvijā ir līdzīgi. Nedz labējie (nacionālais bloks), nedz tie, kas izliekas par sociāldemokrātiem (Saskaņa), nespēja piedāvāt Latvijai radikālu un produktīvu ekonomiskās attīstības modeli. Tā vietā viņi pieprasa ierobežot cilvēktiesības vajātajām sabiedrības grupām, atdarinot Krievijas atklājumus un shēmas.

Tur aizvadītajā nedēļā parlamentā 358 deputāti nobalsoja par likumu, kas legalizē sieviešu un bērnu piekaušanu ģimenē. Iniciatores bija divas sievietes, deputātes Olga Batalina un Jeļena Miruļina. Viņas, kā Putina vienotās Krievijas pārstāves, aicināja legalizēt fizisku izrēķināšanos ģimenē, tā «nostiprinot krievu ģimeni». «Galu galā neviens nevēlas mest cietumā cilvēku uz diviem gadiem par to, ka iepļaukājis savu sievu,» uzskata Muzūļina (DN, 25.01.2017.). Likumam svētību dod arī krievu pareizticīgo baznīca, kas neslēpj prieku par to, ka tagad atkal varēs legāli pērt bērnus, jo miesas sodi esot «tiesības, kuras dievs piešķīris visiem vecākiem» (turpat).

Krievijas statistika ziņo, ka 40% noziegumu notiek ģimenē, un neatkarīgās organizācijas (Annas Centrs) atzīst avīzei Moscow Times, ka faktiskais piekauto sieviešu un bērnu skaits ģimenēs esot daudz lielāks, jo vairāk nekā 14 000 krievu sieviešu tiekot ik gadus nogalinātas tieši ģimenē /2/. Oficiālie Kremļa mediji apgalvo, ka vairums krievu vēlas atgriezties pie vecas un pārbaudītās metodes – fiziska soda ģimenē, kuru parasti realizē tikai vīrieši. 50% krievu to atbalstot. /3/

Krievu sieviešu maršs pret šo Putina un varas iniciatīvu pagaidām nav izdevies tādos mērogos, kā to varējām novērot sieviešu marša laikā Vašingtonā, jo Maskavas pašvaldība iniciatīvas iesniegumu neatbalstīja.

Karen Stenner savā grāmatā «The authoritarian dynamic» (2005) pierāda, ka naids pret sievietēm, melnādainajiem, invalīdiem un simpātijas diktatūras (autoritārisma) virzienā uzplaukst tieši brīžos, kad sabiedrībā sāk iesakņoties pieklājība, izpratne un laipnība pret «citādiem cilvēkiem». Acīmredzot neiecietība, nepieklājība, rupjība, vīzdegunība un nicīgums pret tiem, kas nav «baltie vīrieši labākajos gados», ir tomēr nākotnes problēma.

Arī pie mums.

1.

LASI CITUR: Trump recorded having extremely lewd conversation about women in 2005

2.

LASI CITUR: “If He Beats You, It Means He Loves You”

3.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

%d bloggers like this: