Tag Archives: Latvija

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Posted on by
Atbildēt

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.

Misānes skandāls, jeb pieaugušie, kas bērnam atņem vecākus

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Piektdien uzzinājām, ka Latvijas pilsoni Kristīni Misāni Dānijas tiesa izdos Dienvidāfrikas Republikai. Ja Dānijas mediji un sabiedrība par šo notikumu maz interesējas, tad Latvijā masveida sarūgtinājums nebija ilgi jāgaida. Pirmā reaģēja Ārlietu ministrija paužot „neizpratni par Kopenhāgenas apgabaltiesas lēmumu paturēt apcietinājumā Latvijas pilsoni Kristīni Misāni, kuru DĀR apsūdz sava bērna nolaupīšanā”.  Pēc tam sašutumā piebalsoja virkne Latvijas politiķu un populāru personu. Vilšanās bija acīm redzama. Tika meklēti dažādi vainīgie, sākot no apsūdzētās personas vīra un beidzot ar Latvijas prokuratūru un dāņu tiesu sistēmu. Protams ir traģiski, ja divi nepilngadīgi bērni paliks bez mātes tuvuma un mīlestības ilgus gadus. Pastāv cerība, ka nākotnē būs iespējams šo situāciju atrisināt, paātrinot Kristīnes soda izciešanas laiku. Taču mani visā šajā masu kustībā pārsteidz vairāki aspekti, kuriem pievērsīšos šajā rakstā.

Ilūzijas un konspirācijas teorijas

Pirmais, kas pārsteidza, bija Latvijas mediju un amatpersonu entuziasms uzbūvēt ilūziju. Iestāstot Latvijas lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, ka šajā lietā ir iespējams radikāli pēkšņi pagriezt tiesnešu domāšanas virzienu un viss būs labi. Tikai pacensties un viss notiks. Esot noteikumi, ka Dānija nedrīkstot izdot Eiropas Savienības pilsoni „barbariem” un „mežoņiem” Āfrikā. Šie pseidozinātniskie apgalvojumi tika ražoti un izplatītā tik pašpietiekamā formā, ka šķita ticami. Tieši tāpat kā tika tiražēta pasaka par to, ka dāņi turot latvieti kā ķīlnieci savā cietumā, lai vēlāk to iemainītu no Dienvidāfrikāņiem pret savējo finanšu krāpnieci Nilsenu. Pārsteidz tieši šī nekautrība iestāstīt nereālu ilūziju un sabiedrības gatavība nekritiski noticēt nepatiesajiem apgalvojumiem.

Protams, ka vairums neorientējas juridisko darījumu finesēs un paļaujas arī pseidoekspertiem, kuru šajā lietā netrūka nedz sociālajos, nedz oficiālajos medijos un sadzīvē. Ja mana tante Rasma Renģē, kā sirsnīgs cilvēks, varētu arī noticēt pseidojuristu solījumiem par to, ka Misāni ir iespējams atbrīvot Dānijā un vajag tikai gribēt to izdarīt. Tad žurnālistiem un politiķiem gan vajadzēja redzēt, saskatīt un saprast, ka to izdarīt nav iespējams. Neradot nevajadzīgu vilšanos gan apsūdzētās ģimenei, gan sabiedrībai kopumā.

Kāpēc tā notika? Manuprāt tas „tā“ norisinājās mediju neprofesionālisma/nolaidības un amatpersonu populisma kāres dēļ. Nav akceptējams, ka Latvijas Televīzija, kas tiek finansēta no nodokļu līdzekļiem, raidīja garas intervijas ar cietušo, paužot nekritiski tikai viņas vienīgo versiju. Ja arī bērna tēvs nebija pieejams žurnālistiem, tad pieejama bija Dienvidāfrikas tiesa, kurā šis jautājums tika izskatīts. Pieejami ir dienvidāfrikāņu juristi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Netika izjautāti starptautiski atzīti eksperti, kas spēj komentēt šādus gadījumus un netika stāstīts par līdzīgiem gadījumiem kaimiņvalstīs un ārzemēs, kur māte tieši tāpat ir bēgusi ar nepilngadīgu bērnu no tās pašas Dienvidāfrikas. Netika intervēti dāņu eksperti. Tā vietā mēs uzbūrām ilūziju, kurai nav pamata un tagad ciešam no „krievu hokejistu sindroma“, jo neprotam zaudēt. Jūtamies apkrāpti un sarūgtināti.

Kampaņas laikā vaina tika novelta no apsūdzētās (kas pēkšņi ir tikai nevainīga, mīloša māte) uz tiesnešiem, prokuroriem un Dāniju „kā tādu“, kuriem ir pienākums rīkoties pareizi un Kristīni nekavējoties atbrīvot. Ja apsūdzētā gan mediju un politiķu interpretācijā tika interpretēta kā netaisnīgi vajāta būtne, tad vainīgi kļuva visi pārējie, kas nedara neko, lai vajāto personu atbrīvotu. Varu saprast Kristīnes Misānes tuviniekus. Viņi cīnījās par sava ģimenes locekļa atbrīvošanu visiem spēkiem, izmantojot iespējamās metodes. Pat izplatot konspirācijas teorijas un nepatiesības par Dāniju, Dienvidāfriku un procesa būtību. Taču es nevaru saprast un piedot medijiem un amatpersonām viņu iesaistīšanos šajā lietā tādā mērā kā tas tika novērots. Vispirms ļoti nekritiski novērtējot to, kas ir noticis. Pēc tam populistiski solot „palīdzēt”, kas praktiski nozīmēja politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Ar to pirmais metās nodarboties valsts prezidents Egils Levits, pēc tam pieslēdzās virkne citu politiķu, no kuriem īpaši izcēlās Pabriks, Bondars un Bordāns. Draudot Dānijai. Radās iespaids, ka vēlēšanas nav aiz kalniem un mūsu politiskās partijas visiem spēkiem vēlas vēlētājiem parādīt, kurš ir īstais nācijas varonis, jo iestājas „par vajātu māti ar bērnu uz rokām“. Tagad mēs visi balsosim par viņiem? Kaut arī šie varoņi labi zināja, ka laiž gaisa balonus un šauj petardes, goroties vēlētāju publikas priekšā, iztapīgās, bet nepatiesās pozās.

Pilnīgi atklātu un nesaudzīgu rasismu štancēja gan aizturētās ģimenes locekļi, gan mediji, gan arī politiķi. Cilvēkiem tika nekautrīgi iestāstīts „sviests“ un tam noticēt skaitījās patriotiski.

Jūlijas intereses

Man šķiet, ka šajā kaujas karstumā, daudzi aizmirsa pašu galveno. Bērnu, kura interesēs šīs publiskās batālijas (starp tēvu māti, Latviju uz Dāniju, Latviju un Dienvidāfriku) notiek. Parasti šādi procesi notiek klusi, bērnus netraumējot. Šoreiz tā nebija. Detaļas un lāsti tika izkarināti publiski. Tagad mazajai Jūlijai uz visu bija jānoskatās ekrānā kā filmā, jo galvenās lomas spēlēja viņas vecāki. Līdzās plosījās karsēju komanda mātes valstī, kas nolika uz lāpstiņām visus nevajadzīgos un it kā varmācīgos tēvus. Juhanu Grobleru ieskaitot. Latvijas fani zina, kurš vainīgs. Viņiem tiesas spriedumu nevajag, jo linča tiesa tomēr ir vispareizākais mehānisms. „Misānes lieta“ to pierādīja. Mēs visi pieprasījām, lai dāņi Kopenhāgenā spriež pareizi, tā kā mums vajag. Jo bijām jau nolēmuši kā visam jānotiek. Mediji un politiķi deva mums cerību, ka tas izdosies, ja iesim demonstrācijas, spiedīsim uz Dāniju un plašāk vicināsim savu karogu. Šis process pārvērtās par solidaritātes svētkiem, kuros visi iet glābt vajāto māti, 100% nezinot lietas patiesos apstākļos, kas faktiski vairs nebija nozīmīgi. Tas lielā mērā pierāda, ka mēs neticam tiesai, bet pielūdzam kopīga protesta ideju. Mēs neticam tiesu varas neatkarībai un spējai spriest loģiski, taisnīgi un godīgi. Mēs esam pārliecināti, ka uz to vajag un var spiest politiski un psiholoģiski, ja mums tā gribas. Brīdī, kad Kopenhāgenas tiesas virzienā ierūcās arī Latvijas Ārlietu ministrija, valsts prezidents un aizsardzības ministrs, bija skaidrs, ka pat amatpersonas ir zaudējušas respektu pret tiesu tiesiskā, demokrātiskā ES un mūsu NATO sabiedrotās valstī. Tas bija par daudz. Tā darīt nedrīkst demokrātiskā un atvērtā valstī, kurā tiesu vara ir brīva no politiskā spiediena.

Bērna intereses aizvirzījās fonā. Priekšā izceļot tikai un vienīgi mātes intereses un vajadzības. Saprotu, ka ir grūti „sadalīt bērnu“, ja vecāku kopdzīve vairs nefunkcionē. Taču nevajag aizmirst, ka meitiņai ir vajadzīgi un svarīgi abi – gan tētis, gan mamma. Brīdī, kad māte laida pasaulē bērnu – Dienvidāfrikas pilsoni, bija jāsaprot, ka nav iespējams aizvest mazuli aiz trejdeviņiem kalniem un atņemt tēti tikai tāpēc, ka māmiņai tā ērtāk. Taču, ja reiz aizveda, tad jārēķinās ar palikšanu Latvijā uz vietas. Bez braucieniem ārpus drošības zonas. To zina visas mātes, kas rīkojas līdzīgi.

Hāgas konvencija

Likumu, kas regulē bērna varmācīgas aizvešanas gadījumus no mītnes zemes un otra vecāka, sauc par Hāgas konvenciju (1980). No vienas puses tas ir labs dokuments, jo ierobežo patvaļīgu mazuļu aizvešanu projām, pāri robežām. Pierādot, ka šāds solis nav gudrs gājiens, jo varmācīgai aizvedot nāksies atgriezt bērnu tomēr atpakaļ dzimtenē. Tur, kur bērns ir dzimis. Taču reālā prakse pierāda, ka katru gadu simtiem mammu bēg projām no zemēm, kurās sievietes ir dzīvojušas kopā ar saviem laulātajiem vai civilvīriem. Tās bēg ar bērniem uz rokas atpakaļ uz dzimteni. Attiecības ar laulātajiem draugiem ir pārvērtušās ellē un vienīgais glābiņš ir ceļš uz mājām. Pāri robežām. Taču Hāgas konvencija deklarē, ka šādi rīkojoties, mēs darbojamies pretī bērna interesēm. Nevienam nav noslēpums, ka laulības krīzes situācijā, visi savāc savus bērnus un bēg atpakaļ uz mājām. Atsakoties no dzīvesbiedra kā bērna pilntiesīga audzinātāja. Lai novērstu šo bēgšanu, Hāgas konvencija pieprasa rēķināties ar bērna vajadzībām pierasto vidi un interesēm. Ja mātei nepatīk viņas vīrs vai draugs, tas nenozīmē, ka arī bērnam nepatīk vieta un vide, kur viņš ir piedzimis, dzīvo un iemācījies valodu. Tāpēc tika izveidots likumu klāsts un mehānisms, kas traucē bērnu varmācīgu aizvešanu no mītnes zemes apstākļos, kad vecāki šķiras. Katru gadu šādi tiek aizvesti apmēram 2000 bērnu un tāpēc ap 60 valstu ir pievienojušās Hāgas konvencijai. Apskatot visus šos gadījumus, var redzēt, ka pārsvarā bērnus aizved sev līdzi mātes. Hāgas konvencijas dokumentu izstrādes laikā tika uzskatīts, ka to darīs galvenokārt tēvi. Tāpēc tika izveidots mehānisms, kas neļauj vienam no vecākiem, kas aizved bērnu, to pievākt tikai sev. Respektīvi izveidota sistēma, kas dod atbalstu atstātajam no vecākiem, atgūt savu prestižu attiecībā pret aizvesto bērnu. Mūsu gadījumā ir otrādi – bērnu aizveda māte un tagad tēvam tiek dotas privilēģijas to atgūt.

Dienvidāfrikas gadījums Nr 2.

Pētīju „Misānes lietai“ līdzīgus gadījumus Zviedrijā. Konstatēju, ka līdzīgu „bēgšanas gadījumu“ ir salīdzinoši daudz. Viens no tiem ir lieta, kuras ietvaros zviedru mamma ar trim bērniem atbēga uz dzimteni. No Dienvidāfrikas. Bērnu tēvs bijis valdonīgs, varmācīgs un situācija izveidojusies ļoti līdzīga mums zināmajiem apstākļiem. Arī šajā gadījumā Dienvidāfrikas tiesa pieprasīja bērnu atgriešanu atpakaļ dzimtenē. Taču tas nav iespējams, jo māte ar visiem bērniem slēpjas Dienvidzviedrijā. Viņas adrese ir slepena un tāpēc atrast bērnus ir neiespējami. Pati māte ir izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Ja viņa šķērsotu ūnijas robežu, tad izveidotos tā pati situācija, kas pašlaik novērojama ar Kristīni Misāni Kopenhāgenā.

Zviedrijā par sava bērna nolaupīšanu pienākas sods ieslodzījuma vietā līdz gadam. Dienvidāfrikā šis sods ir daudz lielāks. Ir tiesas spriedums tēvam par labu. Atbilstoši Hāgas konvencijas nosacījumiem. Tas pieprasa zviedru policijai atrast bērnus un nosūtīt tos atpakaļ uz Dienvidāfriku. Taču sociālās aprūpes dienests ir padarījis ģimenes adresi slepenu un to neizpauž nedz tēvam, nedz policijai. Bērni iet skolā. Māte slēpjas. Tēvs no Dienvidāfrikas ir sašutis un neslēpj savu satraukumu avīzei: „ Mani neinteresē šī adrese, bet es nesaprotu situāciju. Tiesas spriedums ir man par labu, bet netieku klāt saviem bērniem. Es gribu savus bērnus atpakaļ un vedīšu tos uz Dienvidāfriku”. Pagaidām viņam tas nav izdevies.

„Misānes gadījums“ nav sensācija Dānijā. Par to neinteresējas arī starptautiskā prese. Nevis tāpēc, ka tā būtu cietsirdīga, bet gan tādēļ, ka līdzīgas traģēdijas ir jau tur piedzīvotas agrāk. Tās ir nelaimes nepiesardzības un neapdomības dēļ. Domāju, ka šis notikums nav liecība prokuratūras vai dāņu tiesnešu nolaidībai. Tā ir demonstrācija, kā nevajag darīt mātei, kuras vēlas šķirt laulību ar ārzemnieku un saglabāt attiecības ar savu bērnu.  Novēlu mazajai Jūlijai satikt savus tuviniekus un gaidīt mammu atgriežamies. Viss būs labi.

Manuprāt ļoti vērtīga bērnu tiesību ekspertes un bijušās Bāriņtiesas vadītājas Mārupes un Siguldas bāriņtiesā –  Nadīnas Milleres atsauksme uz rakstu:

Labvakar! Gribēju Jums pateikt paldies par kritisko rakstu K.M. lietā. Jūs vienīgā atļāvāties runāt citādi, kritiski, izsmeļoši. Es gaidīju vismaz kāda žurnālista rakstu par tiesiskumu visā šajā lietā. Beidzot sagaidīju! 👏Paldies @sandraveinberga

Mēs dzīvojam ES un tiesiskā valstī, un ir jāsaprot, ka tādus strīdus nevar risināt ar sabiedrības vai politiķu spiedienu, citādi izskatās pēc Romiešu laikiem, kad iedzīvotājiem bija iespēja Kolizejā izteikt savu viedokli skaļi aurojot👍👎.

Es neapskaužu tos cilvēkus, kuri strādā tiesu sistēmā, jo viņi nevar komentēt un izpaust jebkādu informāciju lietās, līdz ar to, sabiedrības viedoklis ir tikai vienpusējs, turklāt ar žurnālistu un politiķu palīdzību gana emocionāls, populistisks un balstīts uz reitingu celšanu.

Mēs neesam gatavi starpvalstu strīdiem, tādēļ Latvijai bieži ir jāzaudē. Jāzaudē tieši Latvijas likumu bērnu tiesību aizsardzībās jomā nepilnību dēļ.

Politiķiem, kuri vēlas tērēt laiku Misānes populistiskai aizstāvībai, jāķeras klāt likumu pilnveidošanai, lai tajos būtu ietverts bērnu nozagšanas jēdziens utt., lai nākošreiz prokuratūrai nebūtu jāinterpretē vai jāpielīdzina norma citam jēdzienam. Es nemaz nerunāšu par to, ka savas valsts iestāžu noliegšana ir spļāviens pašu izveidotai sistēmai!

Es ļoti ceru, ka ar šo skaļo lietu nebūs radīts precedents, ka pēc tiesas vai bāriņtiesas pieņemtā lēmuma var stāvēt ar plakātiem, rīkot akcijas un cerēt, ka tas palīdzēs.

Es ļoti ceru, ka, kamēr prokuratūra lūgs DĀR izdot soda izciešanai Misāni Latvijai, tikmēr politiķi kopā ar diplomātiem piestrādās pie labu attiecību veidošanas ar DAR, lai sagatavotu labvēlīgu augsni mātes drīzai atgriešanās pie bērniem.

Es pati vairāk kā 20 gadus strādāju bāriņtiesā (gan Mārupē, gan Siguldā) un nevienu reizi neesmu vīlusies tiesas spriedumos un tiesiskumā. Man patiesi sāp sirds par šo milzīgo precedentu, ko rādija neprofesionāļi, sākot ar žurnālistiem, politiķiem un beidzot ar tautas pašpasludinātiem aizstāvjiem – LV tiesiskums tiek apdraudēts.

Ar cieņu,

Nadīna Millere

Paaudžu karš: turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Konflikts ir viens no cilvēka iecienītākajiem sporta veidiem. Ar to mēdzam nodarboties savā ikdienā gan slikta garastāvokļa, gan arī kašķīgas situācijas apstākļos. Tādos brīžos „dabū pa spārniem“ tie, kas ir un kas nav pelnījuši. Nupat ir apgūts jauns kašķēšanās veids, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem. Tagad plēšamies ne tikai ar paziņām un kolēģiem, bet arī ar citu paaudžu cilvēkiem.

Šo konflikta veidu sauc par „ģenerāciju jeb paaudžu karu“. Tajā tiek pieņemts, ka vienas paaudzes cilvēki ir līdzīgi un tiem piemīt ne tikai vienādas vērtības, dzīves stils un pārliecība, bet arī trūkumi. Tas ir savāds, socioloģijas iedēstīts fenomens, kas nedaudz atgādina „eidžismu“ (cilvēka pazemošanu viņa vecuma dēļ). Agrāk bija pieņemts uzskatīt par muļķīšiem bērnus (bērnišķīgs, infantils utt.), tagad var droši diskriminēt pieaugušos, jo vārds „pensionārs“ nozīmē ne tikai noteikta vecuma personu, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet arī sirmgalvi, kas ir ar „atpalikušu domāšanu.“ Tātad te nav runa par konkrētu sirmgalvi, bet visu viņa paaudzi. Nevis par vecmāmiņu Annu, bet „to tur penzi“.

Digitalizācijas ienākšana mūsu sabiedrībā ir pastiprinājusi šo efektu. Sirmgalvji neprot tik veikli rīkoties ar datoriem. Telefoni viņiem jāpiedāvā primitīvāki. Tātad viņi ir „muļķi“ un stereotips jau gatavs. Ar to viegli „apštempelēt“ visus līdzīgos kā nederīgus „vecus muļķus“?

Kā tad ir? Vai cilvēkam jāidentificē sevi ar savus profesionālo grupu, draugiem un domubiedriem, jeb tomēr ar noteikta vecuma ļaužu kategoriju? Vai aplūkojot kāda pasi mēs jau izlemjam kurā kategorijā šo cilvēku ieskaitīsim? Jā, tā mēs darām. Internetā reaģējam tieši tāpat. Ja nepatīk kāds teksts, tad komentējam īsi: „Klusē Tu, OK boomer”, kas latviešu valodā varētu būtu „bēbīšu ražotājs”, pieklājīgāk – seniors jeb šajā gadījumā, bet pēc būtības nozīmē „vecāks cilvēks, kurš neko nav spējīgs saprast“.

Paaudžu konflikti internetā

Interneta diskusijas vairāk nekā jebkad agrāk izspīlē „eidžismu“ jeb cilvēku diskrimināciju viņu vecuma dēļ. No kurienes ieradies šis tīmeklim tik vajadzīgais „cilvēku sadalīšanas„ veids? No konkrētiem sabiedriski politiskiem notikumiem, kas sašķeļ sabiedrību pa horizontāli. To skaitā ir, piemēram, klimata krīze.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā piedalījos Izglītības un Attīstības centra rīkotajā konferencē, vadot radošo darbnīcu par medijpratību, kritisko domāšanu un vērtībām skolotājiem un skolēniem. Nonācām līdz Grētai Tunbergai un automātiski sadalījāmies vairāku viedokļu grupās. Viena bija pret „vides fašismu“, kas mums visiem sadārdzināšot dzīvi un tāpēc „Grietai“ esot vēlams doties mežā un iestādīt vienu koku nevis „kacināt pasauli“ ar zaļās domāšanas idejām. Otra grupa nostājās aktīvo skolēnu pozīcijā un uzskatīja, ka Grēta var uz drīkst tā darīt, taču skolu kavēt demonstrāciju laikā nebūtu pareizi. Trešie uzskatīja, ka vispār jau Grēta neko jaunu nav pateikusi, tas viss jau bija zināms agrāk. Viņa nestāsta savas idejas, bet lūdz ieklausīties zinātnieku slēdzienos. Savādi ka „viens savāds bērns “ ar savām neparastajām uzvedības formām pievērš sabiedrības uzmanību idejām, kas ir svarīgas. Tāpēc zviedru pusaudze esot „baltā vārna“ un viņai jārēķinās, ka apkārtne to noknābs. Neviens no klātesošajiem nesāka attīstīt konspiratīvās idejas par to, ka „aiz viņas stāvot spēki“ jeb, ka Grēta esot politiskās sazvērestības objekts. Tādu spriedumu nebija. Tas nozīmē, ka ļaudis, kas piedalījās diskusija nebija „garīgi novecojuši“.

Taču var gadīties arī citādi. Piemēram 5. novembrī , 25 gadus vecā Jaunzēlandes parlamenta deputāte no Zaļās jeb vides partijas Kloja Svorbrika (Chloë Swarbrick) parlamenta tribīnē argumentēja savu viedokli par kaitīgo izmešu samazināšanu ar nostādni, ka šis solis vairāk vajadzīgs jaunās paaudzes cilvēkiem, nevis vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kuri veido parlamenta deputātu lielāko daļu. Pēc 40 sekundēm runu pārtrauca kāds cits deputāts – solīda vecuma kungs, izsmejot un ironizējot. Viņa atbildēja un komentēja īsi: „OK boomer“ (kas nozīmē, „tu, kas neko nav spējīgs saprast – stāvi klusu!) un runāja tālāk…par paaudzi, kas neko nesaprot un traucē nākotnei.

Kā tas attiecas un mums? Protams, ka Kloja nav mūsu deputāte. Turklāt Saeimā šobrīd vispār nav modernā laika cienīgas zaļās (vides) partijas, kas iestātos par šīm problēmām.

Tad kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka pati paaudžu sarunu problēma eksistē arī pie mums. Arī pie mums pastāv paaudžu konflikti internetā, kuros izaicinoši „OK boomer“ apņirdz pārējos un tie, savukārt vīpsnā par biklām „OK boomer“ omītēm, kas sirsnīgi stāsta par savām rasola receptēm.

Ar „OK boomer“ jeb „bēbīšu ražotājiem“ jāsaprot cilvēki, kas dzimuši pēc otrā pasaules kara, laikā no 1946. līdz 1964. gadam. Šis izteikums nozīmē apzīmējumu cilvēkiem, kuri izmanto neglītus un aizvainojošus komentārus internetā, jeb ir tik „veci“, ka neprot digitālajā telpā uzvesties. Ko tad šie seniori dara tik nepareizi internetā? „Viņi visi“ rīkojoties šādi: 1) ja nepatīk diskusija, kurā piedalās, tad lūdz citiem „izņemt viņus ārā no grupas“; 2) pateicās par „ielaišanu grupā“;3) nepareizi izmanto “emoji” un “gif”; 4) no rītiem visus apsveic ar skaistu dienu un pievieno neatbilstošu attēlu; 5) mēdz publicēt citātus; 6) mēdz publicēt muļķīgus jokus; 7) pārpludina internetu ar mājdzīvnieku video; 8) tiražē sliktas kvalitātes attēlus, ieskaitot savus portretus; 9)„ seko“ savu bērnu draugiem vai pieprasa, lai viņus akceptē šajās sabiedrībās u.t.t. Vārdu sakot – „krīt uz nerviem“ tiem, kas prot internetu un zina, kā tur vajag uzvesties.

Paaudžu inteliģence

Protams, ka „eidžisms“ jeb vecuma diskriminācija ir pazemošanas veids. Tāpēc nekādi nav attaisnojams. Tas ir stereotipu domāšanas paveids, kas atļauj uzbrukt cilvēku grupai ar formalizēta pazemojuma lekāla palīdzību. Amerikāņu medijos jau sen „OK boomer“ vajāšana sit augstu vilni un līdz ar to arī vēršas plašumā diskusijas par šo tēmu. Profesore Megana Gerharda (Megan Gerhard) pat izstrādājusi jaunu jēdzienu „gentelligence“, kas pieprasa ņemt vērā un cienīt visu paaudžu sasniegto, jo tikai tādā ceļā cilvēce var attīstīties. Meganai ir 42 divi gadi un viņas argumentus Z-paaudze Twitter uztver īsi: „OK boomer“. Viņa neapvainojas un turpina pētīt paaudžu konfliktus interneta komunikācijā.

Kas tad īsti ir šī paaudze, kas tik ļoti satraukusi tīņus? Tā ir pagaidām lielākā iedzīvotāju grupa, kas veido izglītotāko sabiedrības daļu un ir darba tirgū ilgāk par visiem pārējiem. Tai pieder politiskā un ekonomiskā vara.

Paaudžu konflikti nav nekas jauns. Tie pastāvējuši vienmēr. Piemēram, 15 gadus veca meitene 2018. gada 20. augustā sāk sēdēt pie Zviedrijas parlamenta ar uzrakstu „Skolēnu streiks – klimata glābšanai“ un tagad viņai seko miljoniem jauniešu visā pasaulē. Sākot no Afganistānas un beidzot ar Itāliju vai ASV un Jaungvineju. Viņas organizācija „Piektdienas nākotnei“ (Fridays for Future“) turpina darboties un Grētai „nav kauna“ pateikt, ka viņas vecāku paaudze nav rūpējusies par vides kataklizmu atrisināšanu. „Jūs esat nozaguši manus sapņus, manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem“, – pusaudze apgalvoja ANO konferences laikā Ņujorkā. Tagad vecāki cilvēki par to vīpsnā un salīdzina Grētas bērnību Stokholmā ar savējo Namībijā vai Aknīstē. Nonākot pie secinājuma, ka citiem klājas vēl sliktāk nekā Grietai. Tāpēc, lai pusaudze pastāv klusu un beidz žēloties.

Taču viņas vienaudži Z-paaudze domā pavisam citādāk. Jaunākie Ipsos mērījumi šī gada maijā rāda, ka 1/3 no jauniešiem (vecuma grupā 18 līdz 29 gadi) uzskata sevi par vides aktīvistiem. Turpretī tikai 14% vides aktīvistu ir vecuma grupā virs 65 gadiem. Šo lielo atšķirību paaudzēs pret vides saglabāšanas jautājumiem parādā arī tēmu nostādne Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tie, kas vēl pirmo reizi, uzskata vides saglabāšanās tēmu par trešo svarīgāko. Turpretī pusmūža cilvēkiem tā ir septītā svarīgākā tēma Eiropā. Megana Gerharda domā, ka Z – paaudzi vajag uztvert nopietni. Viņiem ir citas prioritātes un viņi ļoti dramatiski uztver klimata piesārņojuma un sadzīves drošības jautājumus. To saprot arī ANO ģenerālsekretārs: „ Mana paaudze ir izgāzusies, jo nav spējusi lietišķi nostāties pret dramatiskajiem klimata pārmaiņu notikumiem. Jaunieši to lieliski redz un saprot. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi ir nikni“, konstatē Antonio Guterrešs.

Jauno cilvēku laiks

Protams, ka dzīvojam brīdī, kad jaunie cilvēki netiek sadzirdēti vienmēr un visur. Taču tai pat laikā – gados vecāks cilvēks ar lielu pieredzi un zināšanām labu darbu iegūt Latvijā vairs nevar. Skaitās par vecu. Viņa kompetenci darba tirgus bieži ignorē, kas nav attaisnojama lieta. Ja atgriežamies pie interneta komunikācijas, tad jākonstatē, ka apsaukāšanās nekad neko produktīvu nav devusi. Uzkliedzieni oponentam- „Klusē, tu sniegpārsliņa!” (Z-paaudzes apzīmējums) vai „nobremzē, OK boomer!“ neko nedod, jo atgādina stiklā iemestu akmeni. Šķembas nobirst, bet telpā paliek auksti. Kāpēc tad 25 gadus vecā parlamenta deputāte uzbrēca kolēģim ar viņa paaudzes apzīmējumu?

Viņa ir 25 gadus veca, tātad tā saucamais „mileniālis“, kas ir nogurusi no „kungiem labākajos gados ar šlipsēm un varu“. Viņa uzskata, kas visas šodienas klimata problēmas ir izraisījuši tieši šādi kungi, kas ir jānovāc no politiskās skatuves. Jo sava neprasmīguma dēļ viņi ir ievārījuši visu tieši tā, kā tas tagad izskatās. To var saprast. Taču apsaukāties nevajadzēja.

Kā ir pieņemts iedalīt paaudzes, kas vēl eksistē ap mums un saņem pļaukas? Vecākā ir tā saucamā „klusā paaudze“ (1928. -1945.), kas piedzimusi starp abiem pasaules kariem. Šie ļaudis esot klusāki, nerunīgāki un biklāki. Iebaidīti diktatūru apstākļos. Tiem seko „baby boomers“ (1946. – 1964.), kas pavadījuši savu bērnību sešdesmitajos gados. Ar lielu apņemšanos un ambīcijām pārveidot pasauli. Tieši viņi šodien nosaka ekonomisko un politisko dzīvi, ieņem amatus, pieņem lēmumus un diktē mūsu dienaskārtību. Sekojošā ir X – paaudze (1965. – 1979.), kas bieži tiek raksturoti kā „apmulsušie“, esot bez entuziasma un bez lielām ģimenēm. Individuālisti. Viņiem seko gadu tūkstošu mijas bērni jeb „mileniāļi“ (1980. – 1996), kas uzauguši terorisma apstākļos un ienākuši darba tirgū ekonomiskās krīzes laikā. Viņiem ir bijis grūtāk (nekā vecākiem) izveidot savu karjeru un atrast piemērotas darba vietas. Visbeidzot Z – paaudze, (1997. –), kas pēc dzimšanas „iekārtojās šūpulī“ ar viedtelefonu rokās un pavada visu savu laiku sociālajos medijos.

Jā, starp citu, aizmirsu „pazaudēto paaudzi“. To veido cilvēki, kas izdzīvoja pirmo pasaules karu un meklēja savu vietu diktatoru sadragātajā Eiropā. Tos skaitā F. Skots Ficdžeralds (F. Scott Fitzgerald), T.S. Eliots (T.S. Eliot), Džeims Džoiss (James Joyce), Džons Steinberks (John Steinbeck), Erihs Maria Remarks (Erich Maria Remarque), Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters un daudzi citi. Varbūt tieši māksla, zinātne var palīdzēt paaudzēm atkal sadzīvot, nevis ķīvēties. Varbūt, ka šis ir vispareizākais ceļš ārā no konfliktiem.

Iedomājieties cik lieliska būtu pasaule, ja visi mūsu labie cilvēki būtu gudri, bet visi gudrie būtu labi. Tā būtu paradīze. Taču no otras puses, ir zināms un pierādīts, ka pārāk tīros ūdeņos pat zivis nedzīvo un laikam nekad mēs neiznīcināsim neiecietību un ļaunumu, kas ierodas lidojot, bet aiziet klibojot. Tāpēc turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem, nevis ar kliedzieniem un konfliktiem. Uzbrēcieni, apsaukāšanās un fona trokšņi liecina, ka vienai pusei ir beigušies argumenti. Tad labāk izmantot sev piešķirtās demokrātiskās tiesības – paklusēt. Arī paaudžu līmenī.

Nodedzinātais Vecmīlgrāvis un buldorizētā Staļinštate. Quo vadis?

Posted on by
Atbildēt

Ziemeļblāzmas pils Vecmilgrāvī, Foto Rīgas Centrālā biblioteka

Speciāli TVNET

Tikko atzīmējām Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Visdrūmākajā gada mēnesī bija norisinājušies gaiši, aizraujoši notikumi ar paliekošām sekām mūsu turpmākajā dzīvē. „Ļaunuma impērija“ uzsāka savu sabrukšanas ceļu un maz bija tādu, kas pirms 30 gadiem raudāja pakaļ PSRS monstra nāves agonijai. Taču režīma izraisītā domāšanas kontūzija sabiedrības smadzenēs saglabājās vēl ilgi. Līdz pat šodienai. To var novērot visur. Arī pilsētbūvniecības elementos ar nevainīgo nosaukumu „mikrorajoni“, kuros visas mājas ir vienādi neglītas un atspoguļo PSRS laika nivelēšana principu, kad visiem jābūt vienādiem savā neglītumā un nepievilcībā. Paneļmājas nenostājās tukšā vietā. Tās atvilka buldozers.

Zvejniekciemu iznīcināšana

60. gados tika iznīcināts romantiskais Oskara un Anitas Vecmīlgrāvis pie Daugavas ietekas jūrā. Pārbraucat ar buldozeriem zvejniekciemam un pielaižot naktī uguni ēkām. Tā vietā tika sastutētas pelēko paneļmāju rindas ar imigrantiem. Ostā bija jāstrādā tikai režīma pārbaudītajiem homos sovieticus, kas nedrīkstēja būt vietējie. Kremļa attīstības stratēģija paredzēja te iznīcināšanu uz pilnu klapi. Laivas bija bīstamas. Ar tām varēja aizbēgt pāri jūrai uz rietumiem. Tāpēc iznīcināja abus: gan zvejnieku amatu, gan arī laivas. „Atceros, kā toreiz pārbijos, jo mūs dzina ārā ar varu. Ja neklausīja, tad naktī pielaida mājai uguni“, – atceras vecmīlgrāviete Ilze. „Vecmīlgrāvieši visi bija kā vienota ģimene. Daudzi bija saistīti radnieciskām saitēm. Visur varēja iet ciemos, visur bija savējie.

Kadrs no filmas Zvejnieka dēls. Avots: http://www.bestbaltic.eu/zvejnieka-dels.html

Taču pienāca diena un visiem bija jāatstāj savas mājas un iekoptie dārzi. Ar varu. Mēģinājām skaidroties, lūgties, bet neviens neklausījās. Pēdējos mēnešus pa dārzu siroja zagļi un mūs ar mammu izlika ārā pavasarī. Nojauca māju. Ēkas un dārza vietā piešķīra 1,5 istabas dzīvoklīti Pārdaugavā” – atceras Larisa – Ingūna. „Tas bija drausmīgi, ja tevi dzen ārā un atņem visu, kas pieder. Ilgstoši pa naktīm plosās ugunsgrēki, lai gan daudzi vēl nebija izvākušies. Drausmīgs izmisums, stress, panika, asaras un bailes.

Tā būvējās jaunais Vecmilgrāvis“, – skumji konstatē Ilze. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam arhitektu V.Dorofejeva, M.Medinska, K.Alkšņa, R. Peikunes, T. Francmanes un T. Kotovičas vadībā tika nolīdzināts ciems ar 200 kuģinieku un zvejnieku mājām, lai tur ierīkotu 3 paneļmāju mikrorajonus. Savādi, ka tika saglabāta Ziemeļblāzmas pils, kas celta 1913. gadā.

Burtnieku namā ilgus gadus mitinājās arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu unikālo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. Dombrovska namā savulaik ir viesojušies un dzīvojuši arī Jāzeps Vītols un Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis. Foto: https://www.riga.lv/lv/news/interesanti-fakti-par-ziemelblazmas-celtniecibu?13901

Nedz toreiz, nedz tagad šis reģions nav ieguvējs. Vietējie jau sen izsvaidīti, izravēti un aizgājuši. Atnācēji meklē sev labākas un izdevīgākas dzīves vietas ārzemēs. Dombrovska nams plati atvēris durvis, bet viesu varēja būt vairāk. Ko darīt tālāk? Nojaukt vēlreiz dorofējeva-mediskas-peikunes-francmanes projektēto monstru un aicināt esošos iedzīvotājus atgriezties pie zvejniekciema dzīves stila? Protams, ka nē. Taču daiļo Dombrovska Ziemeļblāzmas namu varbūt var atvilkt uz Jauno Teiku savādās VEF kultūras pils vietā? Ja pārvietojas cilvēki, tad var pārvietoties arī nami, kas ir mums vajadzīgi.

Kopš mūra krišanas 4 miljoni vāciešu pametuši Austrumvāciju

Līdzīgu stāstu (tikai pretējā virzienā!) piedzīvojusi arī vācu pilsēta Eizenhitenštate. Pirms pārdesmit gadu te bija plaukstoša boļševiku arhitektūras pērle betona iesaiņojumā jeb sociālisma paraugpilsēta. Tā atrodas 120 kilometru uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Tagad to jauc nost.

Vairs nav iedzīvotāju, jo puse no tiem emigrējuši uz Rietumiem. Tāpēc ārda skolas, veikalus un tukšās daudzdzīvokļu ēkas. Ir pat izdomāti jaunvārdi, kas apzīmē šo nojaukšanas procesu. Proti, „nojaukšanas“ vietā tiek lietots vārds „atpakaļbūvēšanu“ (rückbauen), lai neizklausītos tik skarbi un briesmīgi. Taču tiem, kas joprojām dzīvo šajās – nojaukšanai paredzētajās mājās, ar jaunvārdiem nav palīdzēts. Viņiem ir jāvācas ārā un jāmeklē sev cits miteklis. Daudziem, gados vecākiem cilvēkiem, kas atsakās bojā ejošo pilsētu atstāt, ir nācies pārvākties vairākkārt. Mantas stāv kastēs, jo nevar zināt kad atkal būs jāpārceļas.

Šogad aprit 30 gadi kopš kritis Berlīnes mūris. Toreiz (kad tas notika) kanclers Hemuts Kols solīja, ka arī šīs – no boļševikiem un komunistiem atbrīvotās teritorijas, mūžam plauks uz ziedēs. Taču tagad tās „atbrīvo“ no tukšajām, estētiski forsētās arhitektūras ēkām. „Mums nav izvēles – pilsēta ir jāsamazina, jo nav cilvēku, kas šeit vēlētos palikt uz dzīvi“, – konstatē arhitekte Gabriele Haubolta medijiem.

Vēsturiski te nebija apbūves un šajā vietā nedzīvoja cilvēki

1950.gadā jūlijā austrumvācu komunistiskās partijas trešajā kongresā tika izlemts, ka šeit tiks izveidota paraugpilsēta. Sociālisma lepnums. Pirms būvdarbu uzsākšanas tai tika dots vārds „Staļina pilsēta“ tātad Stalinštate.

Tikai 60. gados nosaukums nomainīts, taču projekts saglabājās – tai bija jākļūst par sociālisma ideoloģijas vitrīnu rietumniekiem. Par ideoloģisku paraugpilsētu, kuras arhitektūra deklarē boļševismu kā uzvarošo ideoloģiju un sagrauj rietumus. Daudziem lauku iedzīvotājiem daudzstāvu nami ar visām ērtībām tolaik likās laimes kalngals. Tikai iekārtota fabrika, kas nodarbināja 16.000 strādnieku. Viss notika gandrīz tāpat kā Latvijā, kad tika dēstītas palmas lopu fermās Ādažos, lai „demonstrētu“ sociālisma ideoloģijas pārākuma priekšrocības ārzemju žurnālistiem un politiķiem.

Kad bērnudārzu pārtaisa par muzeju 

Šajā paraugpilsētā 80. gados jau dzīvoja ap 55 000 iedzīvotāju un prognozes liecināja, ka iedzīvotāju skaits dubultosies tuvāko gadu laikā. Tāpēc tika uzsākta jaunu mikrorajonu celtniecība, kas ļoti atgādina dzelzsbetona blokmāju monstrus no mūsu pašu Ķengaraga, Vecmīlgrāvja vai Juglas. Taču dzelzs aizkara krišana un robežu atvēršana visu izmainīja. Paraugpilsētas iedzīvotāji pirmie metās bēgt uz rietumiem. Namos, kuros toreiz dzīvoja 50 ģimenes, tagad palikušas vairs 5. Apkures sistēma, ūdens piegāde vairs nefunkcionē normāli, ēkas tāpēc smird. Palikušajiem tur vairs nav patīkama dzīve. Tāpēc ir pieņemts politisks lēmums šo pilsētu samazināt, nojaucot nevajadzīgās ēkas. Bez mājokļa neviens neesot palicis, taču pārvākties tagad iznākot vairākas reizes. Kāds automehāniķis ir bijis spiests pārcelties no vienas darbnīcas uz otru piecas reizes, sekojot ēku nojaukšanas procesam. Friziere pensionāre bijusi spiesta pārvākties trīs reizes. Līdzīga situācija ir arī vairākās citās austrumvācu pilsētās, kurās dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits, jo ļaudis pārcēlušies uz rietumiem. “Paradoksāli. No vienas puses Berlīnē trūkst dzīvokļu un īres maksa par mazu miteklīti ir neiedomājami augsta. Taču šeit mēs jaucam nost daudzdzīvokļu mājas kā nevajadzīgu apgrūtinājumu”, – konstatē arhitekte Inga Perša.

Protams, ka notiekošais nevienu nesajūsmina. Aizceļošanas procesi rada iedzīvotāju novecošanos un, palūkojoties kartē, jau šodien var pamanīt, ka Austrumvācijā iedzīvotāju vidējais vecums šodien ir daudz augstāks nekā pirms 30 gadiem, kad krita Berlīnes mūris. Tajā pašā Eizenhitenštate patlaban iedzīvotāju vidējais vecums ir virs 50 gadiem. Tiek prognozēts, ka ap 2035. gadu šeit būs četras bēres pret katru jaundzimušo. Sovjetisma laikā būvētais bērnudārzs atrodas pašā centrā un vairāk atgādini pili, nevis ēku bērnu nodarbībām. Tāpēc tas tagad, bērnu trūkuma dēļ, pārbūvēts par muzeju. Te var aplūkot „DDR laika“ fotogrāfijas, ar „trabandiem“ un propagandas afišām, kas visus aicina uz gaišo nākotni komunismā.

Berlīnes mūris iesāka masu emigrācijas procesu, kas joprojām turpinās. Stalinštates iedzīvotāji ar to ir samierinājušies bez asarām un rūgtuma.

Quo vadis?

Berlīnes mūris nav tikai Vācijas fenomens. Tas simbolizē PSRS laika cilvēku cietuma situāciju. Aizbraukt gribēja gandrīz visi, taču to reāli izdarīt nebija iespējams. Pēc kara Vācijā šāda mūra nebija. Tāpēc no austrumu teritorijām cilvēki masveidā plūda projām uz rietumiem, kur dzīve bija labāka, drošāka un sātīgāka. Līdz 1961. gadam aizplūda veseli 3 miljoni. Toreiz Austrumvācijā pati populārākā anekdote bija tā pati, kas tagad aktuāla Latvijā. Tika pieteikts, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst lidostā izslēgt gaismu. Taču masu emigrāciju pārtrauca un apturēja mūris.

Tika uzcelta siena, lai neviens nevar nekur aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Cilvēki tika ieslēgti. Aizbēgt vairs nebija iespējams. Taču līdz ar mūra krišanu 1989. gadā, masveida bēgšana no jauna atsākās.

Austrumvācija nav vienīgā teritorija, kas pēc mūra krišanas iztukšojās. Līdzīgi procesi novērojami praktiski visās postsovjetisma zonas valstīs. Īpaši uzkrītoši emigrācijas norisinās Lietuvā, Latvijā un Bulgārijā, kur iedzīvotāju skaits (aizbraukšanas rezultātā) ir samazinājies gandrīz par 1/4 .

Tā tas ir – rietumu puses iedzīvotājiem mūra krišana neko būtisku viņu ikdienā nenozīmēja, taču austrumu puses cilvēkiem tas izmainīja visu. Šobrīd iztukšotajās teritorijās strauji attītas labējo nacionālistu politiskā kustība (AFD). Kā atbildes reakcija pret valstī un savā reģionā notiekošajiem procesiem. Kamēr pie varas esošie politiķi nesaprot kas īsti notiek pamestajās austrumu teritorijās, tikmēr AFD kļūst par lielu un ietekmīgu partiju Brandenburgā, Saksijā un Tīringenē Tajā pašā Eizenhitenštate AFD pašlaik ir otra lielākā varas partija aiz sociāldemokrātiem.

Kas notiks tālāk? Vai jauksim arī mēs nost pilsētas un ciemus, kuros iedzīvotāju vairs nav?

Sarūmējot atlikušos iedzīvotājus apdzīvotās ēkās bez stresa, izmisuma, asarām un sarūgtinājuma. Bez visa tā, kas bija jāpiedzīvo pagājušā gadsimta 60. gados Ilzei un Larisai – Ingūnai pametot Vecmīlgrāvi?

Vai šo procesu paredz arī jaunā teritoriālā reforma, jeb turpināsim izliekties, ka šādu problēmu mums vispār nav?

Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

%d bloggers like this: