Speciāli TVNET
Konflikts ir viens no cilvēka iecienītākajiem sporta veidiem. Ar to mēdzam nodarboties savā ikdienā gan slikta garastāvokļa, gan arī kašķīgas situācijas apstākļos. Tādos brīžos „dabū pa spārniem“ tie, kas ir un kas nav pelnījuši. Nupat ir apgūts jauns kašķēšanās veids, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem. Tagad plēšamies ne tikai ar paziņām un kolēģiem, bet arī ar citu paaudžu cilvēkiem.
Šo konflikta veidu sauc par „ģenerāciju jeb paaudžu karu“. Tajā tiek pieņemts, ka vienas paaudzes cilvēki ir līdzīgi un tiem piemīt ne tikai vienādas vērtības, dzīves stils un pārliecība, bet arī trūkumi. Tas ir savāds, socioloģijas iedēstīts fenomens, kas nedaudz atgādina „eidžismu“ (cilvēka pazemošanu viņa vecuma dēļ). Agrāk bija pieņemts uzskatīt par muļķīšiem bērnus (bērnišķīgs, infantils utt.), tagad var droši diskriminēt pieaugušos, jo vārds „pensionārs“ nozīmē ne tikai noteikta vecuma personu, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet arī sirmgalvi, kas ir ar „atpalikušu domāšanu.“ Tātad te nav runa par konkrētu sirmgalvi, bet visu viņa paaudzi. Nevis par vecmāmiņu Annu, bet „to tur penzi“.
Digitalizācijas ienākšana mūsu sabiedrībā ir pastiprinājusi šo efektu. Sirmgalvji neprot tik veikli rīkoties ar datoriem. Telefoni viņiem jāpiedāvā primitīvāki. Tātad viņi ir „muļķi“ un stereotips jau gatavs. Ar to viegli „apštempelēt“ visus līdzīgos kā nederīgus „vecus muļķus“?
Paaudžu konflikti internetā
Interneta diskusijas vairāk nekā jebkad agrāk izspīlē „eidžismu“ jeb cilvēku diskrimināciju viņu vecuma dēļ. No kurienes ieradies šis tīmeklim tik vajadzīgais „cilvēku sadalīšanas„ veids? No konkrētiem sabiedriski politiskiem notikumiem, kas sašķeļ sabiedrību pa horizontāli. To skaitā ir, piemēram, klimata krīze.
Aizvadītajā nedēļā Rīgā piedalījos Izglītības un Attīstības centra rīkotajā konferencē, vadot radošo darbnīcu par medijpratību, kritisko domāšanu un vērtībām skolotājiem un skolēniem. Nonācām līdz Grētai Tunbergai un automātiski sadalījāmies vairāku viedokļu grupās. Viena bija pret „vides fašismu“, kas mums visiem sadārdzināšot dzīvi un tāpēc „Grietai“ esot vēlams doties mežā un iestādīt vienu koku nevis „kacināt pasauli“ ar zaļās domāšanas idejām. Otra grupa nostājās aktīvo skolēnu pozīcijā un uzskatīja, ka Grēta var uz drīkst tā darīt, taču skolu kavēt demonstrāciju laikā nebūtu pareizi. Trešie uzskatīja, ka vispār jau Grēta neko jaunu nav pateikusi, tas viss jau bija zināms agrāk. Viņa nestāsta savas idejas, bet lūdz ieklausīties zinātnieku slēdzienos. Savādi ka „viens savāds bērns “ ar savām neparastajām uzvedības formām pievērš sabiedrības uzmanību idejām, kas ir svarīgas. Tāpēc zviedru pusaudze esot „baltā vārna“ un viņai jārēķinās, ka apkārtne to noknābs. Neviens no klātesošajiem nesāka attīstīt konspiratīvās idejas par to, ka „aiz viņas stāvot spēki“ jeb, ka Grēta esot politiskās sazvērestības objekts. Tādu spriedumu nebija. Tas nozīmē, ka ļaudis, kas piedalījās diskusija nebija „garīgi novecojuši“.
Taču var gadīties arī citādi. Piemēram 5. novembrī , 25 gadus vecā Jaunzēlandes parlamenta deputāte no Zaļās jeb vides partijas Kloja Svorbrika (Chloë Swarbrick) parlamenta tribīnē argumentēja savu viedokli par kaitīgo izmešu samazināšanu ar nostādni, ka šis solis vairāk vajadzīgs jaunās paaudzes cilvēkiem, nevis vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kuri veido parlamenta deputātu lielāko daļu. Pēc 40 sekundēm runu pārtrauca kāds cits deputāts – solīda vecuma kungs, izsmejot un ironizējot. Viņa atbildēja un komentēja īsi: „OK boomer“ (kas nozīmē, „tu, kas neko nav spējīgs saprast – stāvi klusu!) un runāja tālāk…par paaudzi, kas neko nesaprot un traucē nākotnei.
Kā tas attiecas un mums? Protams, ka Kloja nav mūsu deputāte. Turklāt Saeimā šobrīd vispār nav modernā laika cienīgas zaļās (vides) partijas, kas iestātos par šīm problēmām.
Tad kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka pati paaudžu sarunu problēma eksistē arī pie mums. Arī pie mums pastāv paaudžu konflikti internetā, kuros izaicinoši „OK boomer“ apņirdz pārējos un tie, savukārt vīpsnā par biklām „OK boomer“ omītēm, kas sirsnīgi stāsta par savām rasola receptēm.
Ar „OK boomer“ jeb „bēbīšu ražotājiem“ jāsaprot cilvēki, kas dzimuši pēc otrā pasaules kara, laikā no 1946. līdz 1964. gadam. Šis izteikums nozīmē apzīmējumu cilvēkiem, kuri izmanto neglītus un aizvainojošus komentārus internetā, jeb ir tik „veci“, ka neprot digitālajā telpā uzvesties. Ko tad šie seniori dara tik nepareizi internetā? „Viņi visi“ rīkojoties šādi: 1) ja nepatīk diskusija, kurā piedalās, tad lūdz citiem „izņemt viņus ārā no grupas“; 2) pateicās par „ielaišanu grupā“;3) nepareizi izmanto “emoji” un “gif”; 4) no rītiem visus apsveic ar skaistu dienu un pievieno neatbilstošu attēlu; 5) mēdz publicēt citātus; 6) mēdz publicēt muļķīgus jokus; 7) pārpludina internetu ar mājdzīvnieku video; 8) tiražē sliktas kvalitātes attēlus, ieskaitot savus portretus; 9)„ seko“ savu bērnu draugiem vai pieprasa, lai viņus akceptē šajās sabiedrībās u.t.t. Vārdu sakot – „krīt uz nerviem“ tiem, kas prot internetu un zina, kā tur vajag uzvesties.
Paaudžu inteliģence
Protams, ka „eidžisms“ jeb vecuma diskriminācija ir pazemošanas veids. Tāpēc nekādi nav attaisnojams. Tas ir stereotipu domāšanas paveids, kas atļauj uzbrukt cilvēku grupai ar formalizēta pazemojuma lekāla palīdzību. Amerikāņu medijos jau sen „OK boomer“ vajāšana sit augstu vilni un līdz ar to arī vēršas plašumā diskusijas par šo tēmu. Profesore Megana Gerharda (Megan Gerhard) pat izstrādājusi jaunu jēdzienu „gentelligence“, kas pieprasa ņemt vērā un cienīt visu paaudžu sasniegto, jo tikai tādā ceļā cilvēce var attīstīties. Meganai ir 42 divi gadi un viņas argumentus Z-paaudze Twitter uztver īsi: „OK boomer“. Viņa neapvainojas un turpina pētīt paaudžu konfliktus interneta komunikācijā.
Kas tad īsti ir šī paaudze, kas tik ļoti satraukusi tīņus? Tā ir pagaidām lielākā iedzīvotāju grupa, kas veido izglītotāko sabiedrības daļu un ir darba tirgū ilgāk par visiem pārējiem. Tai pieder politiskā un ekonomiskā vara.
Paaudžu konflikti nav nekas jauns. Tie pastāvējuši vienmēr. Piemēram, 15 gadus veca meitene 2018. gada 20. augustā sāk sēdēt pie Zviedrijas parlamenta ar uzrakstu „Skolēnu streiks – klimata glābšanai“ un tagad viņai seko miljoniem jauniešu visā pasaulē. Sākot no Afganistānas un beidzot ar Itāliju vai ASV un Jaungvineju. Viņas organizācija „Piektdienas nākotnei“ (Fridays for Future“) turpina darboties un Grētai „nav kauna“ pateikt, ka viņas vecāku paaudze nav rūpējusies par vides kataklizmu atrisināšanu. „Jūs esat nozaguši manus sapņus, manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem“, – pusaudze apgalvoja ANO konferences laikā Ņujorkā. Tagad vecāki cilvēki par to vīpsnā un salīdzina Grētas bērnību Stokholmā ar savējo Namībijā vai Aknīstē. Nonākot pie secinājuma, ka citiem klājas vēl sliktāk nekā Grietai. Tāpēc, lai pusaudze pastāv klusu un beidz žēloties.
Taču viņas vienaudži Z-paaudze domā pavisam citādāk. Jaunākie Ipsos mērījumi šī gada maijā rāda, ka 1/3 no jauniešiem (vecuma grupā 18 līdz 29 gadi) uzskata sevi par vides aktīvistiem. Turpretī tikai 14% vides aktīvistu ir vecuma grupā virs 65 gadiem. Šo lielo atšķirību paaudzēs pret vides saglabāšanas jautājumiem parādā arī tēmu nostādne Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tie, kas vēl pirmo reizi, uzskata vides saglabāšanās tēmu par trešo svarīgāko. Turpretī pusmūža cilvēkiem tā ir septītā svarīgākā tēma Eiropā. Megana Gerharda domā, ka Z – paaudzi vajag uztvert nopietni. Viņiem ir citas prioritātes un viņi ļoti dramatiski uztver klimata piesārņojuma un sadzīves drošības jautājumus. To saprot arī ANO ģenerālsekretārs: „ Mana paaudze ir izgāzusies, jo nav spējusi lietišķi nostāties pret dramatiskajiem klimata pārmaiņu notikumiem. Jaunieši to lieliski redz un saprot. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi ir nikni“, konstatē Antonio Guterrešs.
Jauno cilvēku laiks
Protams, ka dzīvojam brīdī, kad jaunie cilvēki netiek sadzirdēti vienmēr un visur. Taču tai pat laikā – gados vecāks cilvēks ar lielu pieredzi un zināšanām labu darbu iegūt Latvijā vairs nevar. Skaitās par vecu. Viņa kompetenci darba tirgus bieži ignorē, kas nav attaisnojama lieta. Ja atgriežamies pie interneta komunikācijas, tad jākonstatē, ka apsaukāšanās nekad neko produktīvu nav devusi. Uzkliedzieni oponentam- „Klusē, tu sniegpārsliņa!” (Z-paaudzes apzīmējums) vai „nobremzē, OK boomer!“ neko nedod, jo atgādina stiklā iemestu akmeni. Šķembas nobirst, bet telpā paliek auksti. Kāpēc tad 25 gadus vecā parlamenta deputāte uzbrēca kolēģim ar viņa paaudzes apzīmējumu?
Viņa ir 25 gadus veca, tātad tā saucamais „mileniālis“, kas ir nogurusi no „kungiem labākajos gados ar šlipsēm un varu“. Viņa uzskata, kas visas šodienas klimata problēmas ir izraisījuši tieši šādi kungi, kas ir jānovāc no politiskās skatuves. Jo sava neprasmīguma dēļ viņi ir ievārījuši visu tieši tā, kā tas tagad izskatās. To var saprast. Taču apsaukāties nevajadzēja.
Kā ir pieņemts iedalīt paaudzes, kas vēl eksistē ap mums un saņem pļaukas? Vecākā ir tā saucamā „klusā paaudze“ (1928. -1945.), kas piedzimusi starp abiem pasaules kariem. Šie ļaudis esot klusāki, nerunīgāki un biklāki. Iebaidīti diktatūru apstākļos. Tiem seko „baby boomers“ (1946. – 1964.), kas pavadījuši savu bērnību sešdesmitajos gados. Ar lielu apņemšanos un ambīcijām pārveidot pasauli. Tieši viņi šodien nosaka ekonomisko un politisko dzīvi, ieņem amatus, pieņem lēmumus un diktē mūsu dienaskārtību. Sekojošā ir X – paaudze (1965. – 1979.), kas bieži tiek raksturoti kā „apmulsušie“, esot bez entuziasma un bez lielām ģimenēm. Individuālisti. Viņiem seko gadu tūkstošu mijas bērni jeb „mileniāļi“ (1980. – 1996), kas uzauguši terorisma apstākļos un ienākuši darba tirgū ekonomiskās krīzes laikā. Viņiem ir bijis grūtāk (nekā vecākiem) izveidot savu karjeru un atrast piemērotas darba vietas. Visbeidzot Z – paaudze, (1997. –), kas pēc dzimšanas „iekārtojās šūpulī“ ar viedtelefonu rokās un pavada visu savu laiku sociālajos medijos.
Jā, starp citu, aizmirsu „pazaudēto paaudzi“. To veido cilvēki, kas izdzīvoja pirmo pasaules karu un meklēja savu vietu diktatoru sadragātajā Eiropā. Tos skaitā F. Skots Ficdžeralds (F. Scott Fitzgerald), T.S. Eliots (T.S. Eliot), Džeims Džoiss (James Joyce), Džons Steinberks (John Steinbeck), Erihs Maria Remarks (Erich Maria Remarque), Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters un daudzi citi. Varbūt tieši māksla, zinātne var palīdzēt paaudzēm atkal sadzīvot, nevis ķīvēties. Varbūt, ka šis ir vispareizākais ceļš ārā no konfliktiem.
Iedomājieties cik lieliska būtu pasaule, ja visi mūsu labie cilvēki būtu gudri, bet visi gudrie būtu labi. Tā būtu paradīze. Taču no otras puses, ir zināms un pierādīts, ka pārāk tīros ūdeņos pat zivis nedzīvo un laikam nekad mēs neiznīcināsim neiecietību un ļaunumu, kas ierodas lidojot, bet aiziet klibojot. Tāpēc turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem, nevis ar kliedzieniem un konfliktiem. Uzbrēcieni, apsaukāšanās un fona trokšņi liecina, ka vienai pusei ir beigušies argumenti. Tad labāk izmantot sev piešķirtās demokrātiskās tiesības – paklusēt. Arī paaudžu līmenī.
