Kultūras produkts, kas patīk pieaugušajiem. Visus 50 gadus pēc otrā pasaules kara, kad bērnu kolektīvi ar savu uzstāšanos sumināja Latvijā padomju varu masu pasākumos, tā tika uzskatīts. Pieaugušie zina labāk kā smukam bērnam uz skatuves jāizskatās un kas jādara, lai to varētu saukt par bērnu mākslu. Jālec brašas polkas sinhroni ar Nīcas vaiņagu galvā. Jādzied korī tīri un uz balsīm par asniem, kas dzen saknes akmenī. Šo tradīciju turpinām arī brīvvalsts apstākļos. Uzskatāms piemērs ir bērnu un jauniešu dziesmu un deju svētki, kas tiek saglabāti kā Latvijas bērnu kultūras vērtība. Pieaugušie izvēlās repertuāru, veido horeogrāfijas un bērni nodzied un nodejo tā kā vajag. Labāk vai sliktāk, ar vai bez ģībšanas. Tā ir pieņemts un šī ir norma. Vai šī ir bērnu kultūra un kā tā ietekmē bērnus un viņu turpmāko dzīvi? Vai šādai – „izrādīšanās kultūrai“ ir patiesa nozīme bērnu dzīvē? Vai viņiem tiek jautāts pēc būtības – kā vēlaties? Vai gribat piedalīties šādā formātā? Uz šiem jautājumiem atbilžu pagaidām nav. Mēs zinām kā bērnus izmantot savās idejās, bet nekad neiedomājamies ka viņi mēdz nerunāt pretī un dara mums pa prātam.
Bērni kā zvaigznes
Amerikāņu izklaides industrija „bērnus atrod, izmanto, norij un izmet uz ielas“. Šos apzīmējumus lieto Pauls Petersens savā autobiogrāfijā, jo sāka ekrāna karjeru 1955. gadā, piedaloties televīzijas šovā ”Mickey Mouse club”. Kas notiek ar bērniem– zvaigznēm pēc slavas uzliesmojuma? Mediji ziņo, ka slavas zenītam bērnībā seko problēmas pieaugušo dzīvē. Sliktie piemēri ir: braukšanas ātruma pārkāpumi, ģimenes problēmas, psihiskas slimības, alkoholisms un narkomānija. Tieši šāds liktenis piemeklēja Makoliju Kalkinu no filmas „Viens pats mājās“ un Lindsiju Loenu no „Dvīņu slazdā“. Viņi bija 11 -12 gadus veci, kad filmas ar viņu piedalīšanos kļuva ļoti populāras visā pasaulē. Abu dzīve pēc tam bijusi ļoti nelāga un šim pulciņam varam pievienot vēl daudzus. Piemēram Britniju Spīrsu, kas sāka arī sāka savu ekrāna karjeru tajā pašā ”Mickey Mouse club“ un vēlāk pārvērtās popmūzikas ikonā. Par viņas klapatām mūs ik dienas turpina informēt arī pašmāju un ārzemju skandālu mediji. Līdzīgas likstas ir piemeklējušas arī ziemeļvalstu bērnu kinozvaigznes. Par mūsu mazajām zvaigznēm pēc slavas uzliesmojuma, tiek runāts mazāk. Sportistus ieskaitot.
Labo piemēru, protams, ir vairāk nekā slikto. Taču bērnam – skatuves vai sporta zvaigznei tiek izvirzīts daudz vairāk prasību, nekā no malas varētu šķist. Kā TVNET slejās norāda leģendārais Lenebergas Emīla lomas atveidotājs Māris Zonnenbergs – Zambergs no Vara Braslas lieliskās filmas „Emīla nedarbi“ : „Tāda zvaigžņu mirkļa manā dzīvē vispār nav bijis,“ saka Māris. „Biju pārāk mazs, lai apjaustu, ka spēlēju kopā ar slavenībām, – bija forši un viss. Drīzāk otrādi – no manis visu laiku prasīja vairāk nekā no pārējiem, bet neko vairāk atļauties es nevarēju. Man bija jāspēlē vijole, jāpiedalās daiļlasītāju konkursā, obligāti bija jāspēlē teātris, jāiet mūzikas skolā. Iespējams, ka tā bija viena no problēmām, kas vēlāk noteica manu izvēli. Pienāca brīdis, kad varēju atļauties pateikt: „Es nedarīšu.“ Es aizgāju no teātra.“[1]
Protams, ka no spoža bērna – mākslinieka, mēs gaidām vēl spožāku sasniegumu nākotnē. Jeb spožuma apņemtu pieaugušā dzīvi. Tas ir loģiski un iebilst pret to nevar. Taču šāds – publikas gaidu līmenis ir smags pašam bērnam. Par to liecina arī Paula Petersena atmiņas no Losandželosas šodien. Šodien Paulam ir 75, bet savu kino aktiera karjeru viņš sāka 12 gadu vecumā romantiskajā komēdijā „Houseboat“. Kopā ar Kariju Grāntu un Sofiju Lorēnu. Pēc tam viņš spēlēja lomas daudzās amerikāņu filmās. Kā piemērots, paklausīgs un centīgs bērns (un vēlāk pusaudzis), viņš pavadīja visu savu bērnību kameras priekšā. „Tas bija interesants laiks. Diezgan ātri es varēju atļauties to, kas maniem vienaudžiem nebija pa kabatai. Proti: dārgas automašīnas un daiļas sievietes. Taču, kad biju 25 gadus vecs, es Holivudai vairs nebiju vajadzīgs. Mani izmeta uz ielas. Izkrišanu ārā no superzvaigznes statusa pārdzīvoju ļoti smagi. Psiholoģiski tas bija gandrīz vai nāvējošs trieciens“, – atceras Pauls. Atgriešanās normālā dzīvē notika pēc literatūras studijām augstskolā. Tam sekoja grāmatu rakstīšana un izdošana kā terapija. Viņa bērnības draugs Rastī Hamers slavenības statusa nepārdzīvoja un aizgāja no šīs dzīves pašnāvībā. Pēc traģiskā notikuma Pauls nolēma rīkoties. „Es varu apgalvot un man ir pamats tā teikt, ka izklaides industrija ir nehumāna joma“. Par bērnu izmantošanu pieaugušo projektos ir jārunā skaļi un to labi izskaidroja Diana Siera Karī savā grāmatā „Holivudas bērni“. Kādas ir galvenās problēmas? Pēc Paula un Diānas domām tās ir sekojošas: ekspluatācija, sekularizācijā, nolaupīts bērnības laiks, honorārs un gods, kas vajadzīgs vecākiem. 1990.gadā Pauls dibināja savu organizāciju A Minor Consideration, kas visus šos gadus atbalsta bērnus aktierus.
„ Mēs sekojam kas notiek kino jomā un izvirzām noteiktas prasības producentiem, kas tiem jāievēro. Īpaši svarīgi ir atbalstīt bērnus pēc tam, kad viņi izkrīt no pieprasīto aktieru klāsta. Galvenais, ko mēs darām – mēģinām pierunāt viņus turpināt savu dzīvi mācībās un investēt naudu izglītībā. Pēc tam dzīve nostājas savās vietās un šīs solis pagaidām daudziem ir bijis izšķirošs un svarīgs“,- konstatē Pauls. Vēl viena svarīga lieta ko organizācijai ir izdevies panākt ir tā, ka 15% no honorāra, kuru saņem bērns par savu darbu, paliek slēgtā kontā tieši bērnam, nevis viņa vecākiem. Līdz šim vecāki uztver bērnu kā savu privāto ambīciju un godkārības instrumentu.
Kāda ir civilizēta attieksme pret bērnu mākslā?
Salīdzinājumā ar Holivudu, pie mums nav tik lielu ienākumu, kurus izmaksāt bērnam. „Ziemeļvalstu kino industrijā nav tik lielas snaudas, kuras bērns varētu nopelnīt kino jomā. Tas pats attiecas arī uz pārējām izklaides jomām Ziemeļeiropā. Līdz ar to bērnus mākslā ekspluatē mazāk. Piedalīšanās filmā bērnam ir vasaras brīvlaika sastāvdaļa un viss“, – skaidro Stokholmas universitātes Bērnu kultūras pētījumu centra vadītāja Malena Jansone. Taču viņa uzsver, ka visās valstīs priekštati par to kas ir un kas nav bērnu kultūra ir ļoti atšķirīgi. Zviedru pieeja bērnu kultūrai balstās Elenas Kejas pieejā, ka viss ir jāsaskaņo ar bērnu un tikai ar bērnu. Nedrīkst izmantot bērnu savu ideju realizācijai, jo mazie pieaugušajiem nemēdz runāt pretī un baidās atzīt, ka vecāku idejas viņus neuzrunā. Jādara nevis tā kā pieaugušais domā, bet gan kā bērnam liekas un ir vajadzīgs. Tas nozīmē, ka šajā koncepcijā pieaugušie nedrīkst uztiept bērniem savus projektus un tos realizēt zem kultūras zīmes. Bērni ir paklausīgi un nevēlas sarūgtināt vecākus, noraidot pieaugušo izauklētus projektus. Taču pieaugušie nedrīkstētu būt noteicēji bērnu kultūras jomā. Starp citu, organizējot masu pasākumus ar bērnu piedalīšanos, no zēniem un meitenēm tiek pieprasīts: pakļaušanās, paklausīšana un autoritāšu akceptēšana. Kopējas idejas realizācijai.
Iespējams, ka bija laiks, kad šāda pieeja skaitījās normāla. Taču tagad ir cits laiks un citas prasības projektiem, kuros piedalās bērni.
Arī Latvijā par to būtu jāsāk runāt.
[1] Hauka Evija. (2017. 24. jūnijs). Ar naģeni un bisi nestaigā TVNET.