Polija un Ungārija sacenšas savā starpā, lai sasniegtu lielāku brīvā kritiena paātrinājumu, gāžoties uz leju pa demokrātijas skalu. Ar mērķi nostāties iespējami zemu demokrātijas ranga tabulā. Despotisks, autoritārs režīms šādu iespēju nodrošina. Vispirms tika iznīcināti sabiedriskie mediji, kas no bezkaislīga ziņotāja un diskutētāja, izglītotāja un audzinātāja pārvērtās valdības propagandistā.  Nākamais solis bija sieviešu tiesību būtiska ierobežošana. Trešais – tiesu sistēmas sadragāšana. Polijā vēl ir neatkarīgi tiesneši un advokāti, bet Ungārijā to vispār vairs nav. Taču skrējiens prom no demokrātijas un liberālām vērtībām nepadara šo valstu iedzīvotājus laimīgus. Pasaulē laimīgākie iedzīvotāji dzīvo liberālās valstīs. Ne autokrātiskās un konservatīvās valstīs. Par to šajā rakstā.

Eiropas Savienības un demokrātijas nīdēji

Pirms dažām nedēļām lasījām medijos par Ventspils mēra Aivara Lemberga politiskajiem centieniem izveidot Latviju „par Baltkrieviju“ un, acīmredzot, sapņojot redzēt sevi „Lukašenko lomā“ Latvijā. Tas neizdevās Eiropas Savienības un NATO dēļ. Tāpēc skepsi un nepatiku pret šīm organizācijām nav slēpušas nedz Aivara Lemberga kabatas partijas, nedz arī oligarhs pats. To pašu negatīvo attieksmi pret Briseli un veco demokrātiju loģiku kultivē arī pašreizējie Ungārijas un Polijas vadoņi, kuriem ir izdevies īstenot daļu no savas antidemokrātiskās politikas. Tas iedvesmo analoģiskus konservatīvos politiskos spēkus arī Baltijā.  

Lai gan Ungārijā un Polijā 70 – 80% iedzīvotāju ir eiroūnijas atbalstītāji, viņu vadoņi nostājās pretējās pozīcijās un nenogurst kašķēties ar Briseli par visām tēmām. Tāpēc jau sen tiek aktualizēts jautājums par iespējamo Polijas un Ungārijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Piemēram, Polijas ietekmīgākais politiķis Jaroslavs Kačinskis un Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ar savu rīcību un izteikumiem ir sarūpējuši sev veselu virkni būtisku pārkāpumu, kas ir konfliktā ar demokrātiskas valsts vadības principiem. Tikko pat izstājās no Eiropas tautas partijas frakcijas (EPP) Briselē.  „Abi diktatori ir ar līdzīgiem mērķiem. Kačinskis soļo Orbānam pa pēdām. Viņš ir deklarējis, ka vēlas pārvērst Varšavu par „otru Budapeštu“ , – konstatē rietumu medijiem poļu Mihails Vairikevičs , demokrātiskas juristu organizācijas (Wolne Sądy) vadītājs. Lai noskaidrotu, kas Eiropas centrā notiek, pamēģināsim salīdzināt aktuālās norises. 

Preses brīvība

Viktors Orbāns Ungārijā un viņa partija Fidesz ir jau pārvērtuši sabiedriskos medijus (radio un TV) propagandas megafonā, kas slavina valdošo partiju Padomju Savienības vai Ziemeļkorejas stilā. Šim varas aģitācijas monopolam ir pievienotas gandrīz visas avīzes, kuras nopirkuši Orbānam tuvu stāvoši cilvēki. Par varas un politiķu kritiku medijos draud sods līdz pieciem gadiem cietumā. Tikko šis likums tika piemērots pret publicistiem, kas izteicās kritiski par valdības stratēģiju covid–19 apkarošanā. Šo ierobežojumu dēļ, Ungārija tagad ieņem 89. vietu pasaules preses brīvības indeksa tabulā (World Press Freedom Index, 2020). Polijā arī sabiedriskie mediji ir pārvērsti varas propagandas taurēs. To realizēja valdošā partija PIS (Likums un taisnīgums) un tās vadītājs ir pats Kačinskis. Viņa plānos ir pārņemt savā kontrolē 100% visus medijus, bet pagaidām diktators netiek galā ar periodiskajiem izdevumiem, radio un TV, kas pieder ārzemju īpašniekiem – amerikāņiem un vāciešiem. Lai to panāktu, poļu vadonis sludina tēzes, ka ārzemniekiem piederošie mediji ir kaitīgi Polijas tautai un tāpēc ir jāveic visu valsts mediju „polonizācija“. Proti – jāatņem ārzemniekiem šie mediji. Mediju brīvības indeksa tabulā Polija tāpēc ir 62.vietā. 

Pagaidām Polija atpaliek no Ungārijas demokrātisko tiesību iznīcināšanas centībā. Orbānam Ungārijā ir pieticis ar 10 gadiem, lai likvidētu visas neatkarīgās institūcijas, medijus un tiesas, pakļaujot visu sev. Kačinskis vēloties panākt to pašu daudz elegantāk, lai no malas izskatītos skaisti, tieši tāpat kā tas bija boļševiku diktatūras laikā. 

Aizvadītā gada decembrī, ES iebilda pret jauniem preses brīvības pārkāpumiem Polijā. Kačinskis pieprasīja, lai valsts uzņēmums, naftas pārstrādātājs un degvielas tirgotājs Orlen atpērk no vāciešiem Polska Press koncernu, kas izdod 20 no valsts 24 reģionālajām avīzēm ar kopējo tirāžu 17 miljoni eksemplāru. Pēc pāris nedēļām tika ieviests īpašs nodoklis, kas jāmaksā pašmāju un ārzemju medijiem (reklāmas nodoklis), kuri neatbalsta partiju Likums un taisnīgums. Tas tika darīts, lai piespiestu pārdot šos izdevumus partijas PIS atbalstītājiem. Tieši šādā veidā arī Orbāns pārņēma ungāru medijus savā kontrolē. Šodien Ungārijā vairs nav neatkarīgu mediju. Vienīgais bija radiostacija Klubradio,  kurai pirms divām nedēļām nācās pārtraukt raidīšanu FM frekvencē. Tagad to var dzirdēt tikai internetā. 

Tiesu sistēmas pakļaušana 

Viktors Orbāns ir panācis tiesu sistēmas pakļaušanu. Izveidojis pārvaldi, kas ieceļ vai atlaiž no darba tiesnešus. Par to satraucas Eiropas Padomes Venēcijas komisija, taču pārmetumi netiek ņemti vērā. Polijas „Likums un taisnīgums“ (PIS) pārņēmuši savā pārziņā visu, kas saistās ar tiesnešu iecelšanu un pieprasa viņu lojalitāti un atbalstu savām idejām. Pagaidām vēl ir daži neatkarīgie tiesneši un advokāti, kas atsakās pakļauties nacionālo partiju politiskajam spiedienam, taču viņus vajā nesen dibinātais juristu „disciplīnas centrs“, kas iekārtots pie valsts Augstākās Tiesas.  

Ungārijā viss jau ir noticis un turpinās 100% „valsts putinizācija“, kuru var realizēt, ja tiek anulēta tiesu un mediju neatkarība. No Orbāna un Putina poļi var mācīties arī konstitūcijas labošanu. Orbāns konstitūciju ir izlabojis sev par labu. Tagad viņš var palikt pie varas arī tad, ja nobalsos tikai 40% vēlētāju (nevis ¾). Šādi izveidota “perfekta sistēma”, ar kuras palīdzību nav iespējams aizvākt vadoni. Polijai šis projekts vēl priekšā.  

Kā ar ideoloģiju?

Orbāna režīmam nav konkrētas ideoloģijas, izņemot nacionālismu. Visi, kas runā pretī, ir „nācijas ienaidnieki“. Kačinskis ir daudz skarbāks savā ideoloģijas deklarācijā. Viņš ir katoļu nacionālists.

Polijā ir redzama un pamanāma tautas neapmierinātība ar režīmu. Regulāri notiek protesta akcijas un ir virkne drosmīgu tiesnešu un advokātu, kas nav gatavi pakļauties politiskajam spiedienam. Ungārijā šī opozīcija ir daudz vājāka. 

Sieviešu tiesības

Jāuzsver, ka sieviešu tiesības ir viens no pašiem svarīgākajiem jautājumiem, kas atšķir konservatīvos no progresīvo strāvojumu pārstāvjiem. Konservatīvie nemēdz respektēt sievieti kā līdztiesīgu personu, kas pati var izlemt savu dzīvi un pieņemt lēmumus par savu ķermeni. Labējie uzskata sievieti par vīrieša īpašumu. Arī Orbāns ir konservatīvs kristīgais un pēc viņa loģikas sievietes vieta ir tikai mājās pie plīts un bērna šūpuļa. Ja visas sievietes izdosies pakļaut vīrietim, tad ungāru nācija turpināšot vairoties un nodrošinās ungāru izdzīvošanu šajā mainīgajā laikā. Aborti, ar dažiem izņēmumiem, ir legāli, taču 2010. gadā ieviesti vairāki aizliegumi. 

Turpretī Polijā valsts stratēģisko politisko līniju nosaka konservatīvie katoļi, kuri uz sieviešu tiesībām „nospļaujas“ bez stomīšanās. Pirmais solis šeit bija valsts izstāšanās no Stambulas konvencijas, ar to akceptējot varmācību pret sievieti ģimenē un publiskajā telpā. Akceptējot arī izvarošanu, seksuālu uzmācību no vīrieša puses kā normu, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, varmācību pret sievieti, kas pārkāpusi ģimenes godu un cieņu un piespiedu laulības. Pirms pāris mēnešiem tika aizliegts polietēm veikt abortu. 

Rodas iespaids, ka poļu katoļiem sieviete ir kas līdzīgs mājdzīvniekam, kuram ir daudz pienākumu, uzdevumu, bet tiesību praktiski nav. Eiropas Savienība ir mēģinājusi uzrunāt šajos jautājumos abas valstis taču pagaidām tas noticis bez panākumiem. 2020.gadā tika piedāvāta finanšu atbalsta pakete ar moto: „nauda pret tiesisku valsti“, taču šis aicinājums abus diktatorus neuzrunāja. Beigās Brisele naudu tomēr iedeva, taču vienotības šajos svarīgajos jautājumos joprojām nav. 

Akadēmiskā brīvība

Politisko partiju ķeršanās pie augstskolu reformas liecina par vajadzību pakļaut akadēmisko izglītību politiskam spiedienam. Pirmo reizi pēc otrā pasaules kara, Ungārijā tika likvidēta augstskola – Centrāleiropas Universitāte, jo tajā realizētā izglītība nepatika Orbānam un viņa partijai. To pārcēla no Budapeštas uz Vīni. Protams, ka galvenais vaininieks bija ebreju izcelsmes ungāru – amerikāņu finansists Džordžs Šoross, kas nav pa prātam Orbānam. Otrs trieciens akadēmiskajai neatkarībai bija slaveno kino skolu likvidēšana un kino pedagogu vajāšana. Piemēram Ungārijas teātra un kino skolai Budapeštā SZFE tika mainīts statuss un pārvaldes aparātā iecelti vadošajai partijai labvēlīgi cilvēki, kas panāca mācībspēku aiziešanu no darba. Polijā 2018.gadā tika pat izveidots likums, kas aizliedz analizēt poļu līdzdalību ebreju genocīdā otrā pasaules kara laikā. Vienlaikus politiķi uzskata sevi par nācijas audzinātajiem un tāpēc sāk pasūtīt filmu saturu.

Valdība pieprasa patriotiskas filmas. Vecajām, klasiskajām ungāru un poļu kinoskolām pat izveidota kvota, kas pieprasa saražot noteiktu skaitu filmu nacionālā patriotisma audzināšanai. Taču partija Likums un taisnīgums neapmierinājās tikai ar pasūtīšanu, bet ķērās klāt un pamēģināja likvidēt vienu no vecākajām un cienījamākajām kino skolām pasaulē, kas atrodas Lodzā. Kopš 1948.gadā šī mācību iestāde ir sagatavojusi daudz izcilu kinorežisoru: Romanu Polaņski, Kšištofu Kieslovski un Andžeju Vaidu ieskaitot. Tā kā mācību iestādi finansē Polijas Kultūras ministrija, tad vadošajai partijai nav grūti izmantot naudu kā šantāžas līdzekļi, lai panāktu pedagogu un profesoru lekciju satura maiņu. 2015.gada rudenī partija Likums un taisnīgums, pieprasīja, lai kinodarbinieki izveido „lielas patriotiskas filmas, kas veicina Polijas godu un slavu pasaulē“. Kino augstskolas rektors Mariušs Gregorčeks uzskata ka šāds pasūtījums „nebija nekas vairāk kā skarbas propagandas pieprasījums“ un nekad nenostrādās kā māksla. Viņa pravietojums piepildījās. Abas jau pabeigtās patriotisma filmas: par lidmašīnas katastrofu Smoļenskā un drāma par reliģiju un patriotismu pirmā pasaules kara laikā, izgāzās. „Abas patriotiskās filmas skatītāji nepieņēma, jo tās bija vienkārši – sliktas filmas“, – konstatē rektors.  Pēc viņa domām Polija pašlaik atrodas divu būtisku problēmu priekšā: nav vienotības par reliģijas lomu sabiedrības garīgumā un turpinās savas identitātes medīšana un centieni to noskaidrot. „Pēc manām domām 99% mākslinieku ir vajadzīga brīvība, radošums un sensualitāte. Nav svarīgi, kāda ir politika un kurš līderis. Taču arī šajos jautājumos kā poļi un pilsoņi mēs esam sadalījušies flangos“, – uzskata kino augstskolas vadītājs. Viņa izpratnē dievs pieder katram, tāpēc nav akceptējams jaunais viduslaiku ticības stils, kurā dievs kaut ko neļauj, neatļauj, draud, sola sodīt vai nostājas pret cilvēku un viņa tiesībām. Rodas iespaids, ka varas ļaudis politikā izmanto dieva vārdu, lai uzspiestu cilvēkiem savas vajadzības, tos kontrolētu un piespiestu baidīties.         

Konservatīvās vērtības un diktatori nenes laimi

Jāpiezīmē, ka arī Latvijā ir pamanāmas tendences, kad politiķi ir mēģinājuši iejaukties  mediju un mākslas darbu satura noteikšanā pārprasta patriotiska vārdā. Tas nozīmē, ka arī mūsu konservatīvie politiķi saskata ungāru, krievu un poļu vadoņu spiedienā uz mākslu un kultūru iespēju ierobežot zinātniskās un radošās brīvības. Un ne tikai tās. Arī privātās dzīves brīvības, kā to manījām ģimenes un seksuālās orientācijas regulēšanas centienos. 

Konservatīvo vērtību ideoloģija un partijas, kas uz tām pamatojas, ved uz diktatūrām pie staļiniem hitleriem, putiniem, lukašenko, orbāniem, kačinskiem un režīmiem ar korupciju, bez cilvēku brīvībām, uz cietumiem, kuros dzīvo, trūcīgas un nelaimīgas tautas. Mēs, Baltijā arī to jau esam izbaudījuši vairāk nekā 50 gadus.

Pasaules laimīgākās un  pārtikušākās tautas dzīvo liberālās demokrātijas valstīs, tādās kā: Somijā, Dānijā, Šveicē, Īslandē, Norvēģijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Janzēlandē.

Ja gribam dzīvot laimīgā un pārtikušā Latvijā, tad domāsim par ko balsosim vēlēšanās.  Rūpīgi pārdomāsim vai tie, kas sevi dēvē par konservatīvu vērtību atbalstītājiem ir „laimes lāči“, jeb tomēr atnesīs mums postu un trūkumu zem skaļiem lozungiem. Paraudzīsimies apkārt un novērtēsim kas vada valstis tur, kur cilvēkiem dzīvot ir droši un labi.

Polijas un Ungārijas skrējiens uz bezdibeni beigsies slikti. Tas redzams jau tagad.