Pandēmijas ietekme uz cilvēku vērtībām

Ziņas mēdz būt labas un sliktas. Sāksim ar labajām lietām: pandēmijas apstākļos ir pieaugusi planētas iedzīvotāju drošība, lasītprasme un cēlies vidējais vecums. Lai gan, pētot medijus un sociālos tīklus, rodas pavisam citi secinājumi par to, kas ar cilvēkiem notiek šajā covid19 pašizolācijas laikā.

Vai ir tā kā šķiet?

Nē, nav. Viena lietas, kas mums liekas,  bet otra – kā ir patiesībā. Lieliski, ja cilvēkam ir uzskati un viedoklis, taču nereti tieši pārliecība nosaka secinājumus. Situācija līdzinās lidotāja stāvoklim, kad viņš triecas cauri miglai un mēģina saprast, kas ap lidmašīnu notiek. Neko nevar redzēt, tehnika uz paneļa rāda kļūdu un ķermenis domā, ka lidaparāts tūliņ ietrieksies klintī. Profesionāli lidotāji, neņemot vērā sajūtas un nepaļaujoties uz to, kas viņiem liekas. Viņi respektē tikai un vienīgi uz tehniku. Tad lidojumi beidzas laimīgi. 

Mēs arī varam darīt tāpat un savu subjektīvo pandēmijas sajūtu vietā palūkoties World Values Survey.  Tur var iepazīties ar sabiedriskās domas aptauju rezultātiem un redzēt, kādas ir cilvēku attiecības ar ģimeni, darbu, brīvo laiku 100 valstīs. Pirms pandēmijas un patlaban. 

Visas valstis nav vienādas un vērtību skala tajās atšķiras. Taču tās, kuras ir izgājušas cauri modernizācijas procesam, būtiski atšķiras. 

Kā tad īsti ir? Vai valstis kļūst laikmetīgākas, jeb kāpjas atpakaļ, laikam ejot? Mīņājamies uz vietas vai esam pa ceļam pie “clash of civilisations”. 

Mičiganas universitātes profesors Ronalds Ingleharts  savā darbā (Cultural Evolution, 2018) uzsver, ka modernās, empātiskas un sekulāras vērtības ir cieši saistītas ar sabiedrības stabilitātes un pārticības sajūtām. Drošība ir svarīgāka nekā izglītība. Augsti izglītotas personas nedrošās un nestabilās sabiedrībās jūtas slikti (kopā ar visiem pārējiem savā valstī) un būtiski atšķiras (sajūtās) no līdzīgi izglītotiem cilvēkiem citās – drošās un stabilās valstīs. Līdzko cilvēks sāk justies nedroši, tas kļūst agresīvs un egoistisks. Tādos brīžos sabiedrībā aktivizējas prasība pēc vadoņa un „sava burbuļa“ prasības kļūst noteicošas. Visi diktatori un vadoņi zina galveno – iedzīvotāji jātur pastāvīgā apdraudētības stresā. Nenogurstoši saviem tautiešiem jāstāsta, ka pastāv agresīvi ārējie ienaidnieki un vēsturiska netaisnība. Tikai tad vadonis var palikt pievaras. Ja cilvēku baida ar vilku, viņš turēsies pie mednieka bikšu staras.  

Kas ir konservatīvo enkurs?

Jo trūcīgāka ir valsts, jo stabilāks ģimenes modelis ar tradicionālo shēmu – vīrietis visu nosaka, bet sieva sēž mājās un dzemdē daudz bērnu. Nav svarīgi, vai viņa spēj šos bērnus arī audzināt. Visus konfliktus atrisina ar sodiem un bardzību.  Brīdī, kad ģimenē ierodas pārticība, mainās prioritātes no izdzīvošanas pie pašapliecināšanās, – konstatē Inglehards.  Pēc viņa domām ir būtiski saprast, ka evolūcija nepadarīs cilvēkus, tautas un sabiedrības līdzīgus. Pašapliecināšanās mēdz būt atšķirīga. Dažādiem cilvēkiem, atšķirīgās valstīs.  Demokrātija nevar uzspiest citiem savus  „rietumu principus“. Tāpēc valstis un sabiedrības būtiski atšķirsies arī tad, ja visas izies cauri vienam un tam pašam modernizācijas „tunelim“.  

Skarbs, nežēlīgs un autoritārs režīms palīdz tautai un sabiedrībai izdzīvot cauri sūriem laikiem, taču nežēlīgi dievi un netoleranti līderi nav izeja tad, kad sabiedrību piemeklē bads vai krīzes. Cietsirdīgās situācijās cilvēks kļūst cietsirdīgs arī pats pret sevi. Jo smagāki „ir laiki“, jo aktīvāk cilvēki atbalsta nāves sodu, grib skaļi paust neapmierinātību par visu ap sevi. Taču sabiedrības prasības dzīves uzlabojumiem ne vienmēr atspoguļo cilvēku patieso  stāvokli attiecīgajā valstī un sabiedrībā

Vērtību maiņa

Tā prasa laiku. Pastāv lielas atšķirības šajā jomā starp cilvēkiem attīstītās un „atpaliekošās “ valstīs. Handikaps var iestiepties vairākos gadus desmitos, jo tikai līdz ar pārticības iestāšanos, cilvēks sāk mainīt publiskās domas klimata apstākļus. Padomju Savienības laiks atmeta Latviju atpakaļ par 20 – 30 gadiem (salīdzinājumā ar rietumiem). Iedzīšanas process vēl nav beidzies. „Dziesmotā revolūcija“  bija sacelšanas ne tikai pret okupāciju, bet arī pret nejēdzīgu dzīves apstākļu uzspiešanu no boļševiku valdības puses. Materiālas vērtības 90.gados un eiro remontus sabiedrība Latvijā saprata ātrāk nekā morāles un ētikas kategorijas, kas klibo, joprojām nesaprastas.  

1968.gada rietumu studentu revolūcija bija drošībā esošo cilvēku sacelšanās pret novecojušām normām. Pēckara paaudze rietumos nodzīvoja daudz stabilāku un drošāku dzīvi par saviem vecākiem un bērniem un sāka aizrauties ar hipiju protestiem un seksuālo revolūciju.  

Rietumos pagaidām nav bijušas „nedrošo revolūcijas“. Nedz „Trampa fani“, nedz „breksiteri“ nebija cilvēki, kas būtu būtiski cietuši dēļ nepietiekama dzīves standarta, trūkuma vai apspiestības. Taču, ja stāvoklis šajās sabiedrībās kļūs tik bezcerīgi slikts, kā tas bija postsovejtiskajās valstīs Reigana „zvaigžņu kara“ situācijā, tad sabiedrība patiešām būs gatava sacelties un „anulēt kontraktu“ ar tiem, kas pie varas. 

Demokratizācijas beigas?

Daudziem šķiet, ka pandēmijas laikā ir pienākušas arī demokratizācijas procesu beigas, – raksta Ingleharts. Taču par šādu nostāju nav datu WVS analīzēs un aptaujās.  Pēdējo dekāžu ekonomiskie panākumi, dzīves standarta uzlabošanās un drošības sajūta ir mainījusi cilvēku vērtību sistēmu daudzās valstīs daudz vairāk nekā aptauju dalībniekiem liekas. Lasīt un rakstīt prasme, dzīves ilguma palielināšanas, ienākumu pieaugums ir fakts. Karu, kriminālo noziegumu skaits samazinājies. No 1981. līdz 2011. gadam par 84% pieaudzis cilvēkus skaits, kas sevi uzskata par laimīgiem. Vislaimīgākie cilvēki pašlaik dzīvo arī agrāk nelaimīgās valstīs. Tādās kā  Meksikā, Armēnijā, Zimbabvē. Taču Ziemeļvalstis un Jaunzēlande ir un paliek laimīgāko valstu skaitā.

Labklājības līmeņa augšana panāca jaunu pieeju „mūžīgajiem jautājumiem“ par abortu, izsargāšanās līdzekļiem, par ģimenes modeli , kā arī par sievietes lomu sabiedrībā. Te pievienojas arī izpratne par homoseksuālu cilvēku eksistenci, kas postsovjetiskās valstīs nav saprasts  jautājums joprojām. Taču pamazām noskaidrojās sākot no Dienvidāfrikas un beidzot ar Vāciju. Salūzusi arī pārliecība par to, ka fiziska iespaidošana ir normāls bērnu audzināšanas paņēmiens. Laikā no 1989.-2020 gadam vecāki (par 50%) ir atteikušies no bērnu miesas sodiem piemēram Argentīnā un Šveicē. 

Attiecības ar reliģiju nav vienmēr tikai konservatīvs izpaudums. Praksē var novērot, ka cilvēki meklē dievu uz sev pieņemamiem noteikumiem. Diemžēl baznīca bieži neatbild uz šiem lūgumiem un mēdz „konservēt tradicionālas netaisnības “. Tāpēc būtu interesanti pētīt, kas notiek ar cilvēkiem, kas nepieņem baznīcas diktāta noteikumus, taču dievs viņiem ir svarīgs.  Par šo procesu var lasīt Ingleharta darbā (”Giving up on God”, Foreign Affairs, 2020).

Pēc 2007. gada sabiedrības domāšana pārmainās ļoti straujos tempos. 43 no 49 izpētītajām valstīm mazinās reliģijas nozīme. Visstraujāk, tas notiek ASV un šo procesu nevar pamanīt mediju ziņās. Par to neraksta un nestāsta televīzijā vai interneta portālos. Pēc profesora domām noteicošais faktors šeit ir sabiedrības attieksmes maiņa pret bērna dzimšanu un dzimumu lomām ģimenē.  

Varmācības saknes ticībā?

„Aptaujas rāda, ka slepkavību skaits ir desmitiem reižu augstāks strikti reliģiozās valstīs. Ja salīdzinām ar sekulārām sabiedrībām.  Tas nozīmē, ka reliģiozi cilvēki ir varmācīgāki“ – secina pētnieks, norādot, ka šo noziedzības pieaugumu reliģiozā fundamentālisma valstīs, iespējams, var izskaidrot ar to, ka cilvēki šādā vidē nejūtas droši un dzīvo hroniskas nedrošības stresā.  Sekulārā vidē, kurā baznīcai nav tik liela ietekme uz cilvēku dzīvi,  morāls līmenis tiek nodrošināts citu iemeslu dēļ. Tur galvenais garants nav bailes no tā, ka grēkošanas dēļ cilvēks nonāks ellē.  

Mainījusies ir arī migrantu attieksme pret dievībām. Ieceļotāju vērtību skala paļaujas tās valsts apstākļiem, kurā imigranti dzīvo. Apskatot sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumu, turku priekštati Turcijā ir apmēram tādi paši kā Bangladešas iedzīvotājiem (2018). Taču Zviedrijas turku uzskati šajos jautājumos saskan ar britu un horvātu nostāju. Starp citu no irāņu imigrantiem Zviedrijā 31% deklarē sevi kā ateistus un netic dievam. Tai pat laikā no pamatiedzīvotajiem zviedriem  tikai 17% pasludina sevi par ateistiem. 

Vai ir pamats optimismam?

Jā, ir. Taču vispirms jāuzmanās no divām problēmām: darba samaksas netaisnīguma un mākslīgā intelekta. 

1965.gadā caurmēra amerikāņu uzņēmuma vadītājs pelnīja 20 reižu vairāk, nekā attiecīgā uzņēmuma darbinieks. 2012. gadā jau 354 reizes vairāk. Ar ekonomiku viss kārtībā, bet pelna vairāk tikai tie, kas jau ir bagāti. 

Kopš 1970.gada industrijā strādājošo amerikāņu algas ir samazinājušās un kopš 1991. gada šis pats process notiek arī augsti izglītoto amerikāņu grupā. Dzīves apstākļu pasliktināšanās novedusi pie tā, ka sarūk arī pilsoņu dzīves ilgums. 

„Pēdējā desmitgade uzrāda darba samaksas krišanos, pieaugošu līdztiesības samazināšanos un gigantisku lētā darbaspēka pieplūdumu visās attīstītajās valstīs“, – konstatē Ingleharts. Tieši šī iemesla dēļ palielinās sabiedrības piesliešanās „neapmierinātības partijām“ , jo pieaug imigrantu skaits par  15-19% Eiropas valstīs un ASV. Vairums dzīves standarta un algu krišanos izskaidro tieši ar imigrantu pieplūdumu un globalizāciju, lai gan patiesie iemesli ir pavisam citi. Savādi, ka šos īstos iemeslu cilvēki neredz.

Mākslīgais intelekts vēl vairāk pasliktinās šo situāciju. Brīdī, kad dators izkonkurēs reālus ārstus, žurnālistus un advokātus, aina būs tiešām traģiska. Jā, tad arī šo darba vietu dzīviem cilvēkiem vairs nebūs. Taču šis process jau sen ir sācies, tikai cilvēks to nepamana. 

 Vai sabiedrība to saprot? Nē, nejūt un nesaprot. Laikā no 2000.-2011.gadam automatizācijas procesi ražošanā anulēja darba vietas 85% ASV industrijā, taču mediji un sabiedrība uzskatīja, ka vainīga ir globalizācija. Lai gan faktiski tikai 13% rūpniecības uzņēmumu tika pārcelti uz ārzemēm.

Tas nozīmē, ka vainīgie nebija nedz globalizācija nedz imigranti, bet mašīnas. Tās pašas, ka nostājās dzīva cilvēka vietā un kuras izmantot ir lētāk un drošāk. 

Visus WVS datus varat aplūkot internetā. Tur var sastapt arī amizantas lietas. Piemēram, 49% rumāņu tic un ir pārliecināti, ka smaga darba rezultātā cilvēks var sasniegt panākumus. Taču tikai 10% zviedru paļaujas uz to, ka panākumu pamatā ir darbs. 

Interesanti kā ar latviešiem?  Vai darbs ir zelta pamats? „Ar darbu bagāts nekļūsi “ jeb tomēr„kas darbu strādā par to darbs gādā“?