Datums: 20.10.2003
Autors: Sandra VEINBERGA, mediju pētniece, filozofijas zinātņu doktore, Stokholmā
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Latvijas digitālās televīzijas skandāls ir būtisks solis valsts mediju attīstībā. TV kolēģi raka un atraka konspirāciju ap digitālās televīzijas pseidoprojektiem negaidīti metodiski un neierasti dziļi. Latvijas mediju darbā šāda prakse līdz šim netika izmantota. Žurnālisti mēdza aprobežoties ar sprinta sižetiem, skaļiem atmaskojumiem vai acumirklīgiem prožektora stariem, kur finālā visi gali bija ūdenī. Tāpēc digitālgeitas efekts ir viens no respektējamākajiem ieguldījumiem valsts žurnālisma attīstībā.

Neraugoties uz dažu iesaistīto personu sašutumu, draudiem un visiem līdzšinējiem šantāžas mēģinājumiem, process turpinās, un ir ļoti svarīgi, lai tas turpinātos tālāk, sabiedrības uzraudzības gaismā, neatstājot digitālās televīzijas attīstības jautājumus valstī šauras tehnokrātu grupiņas kompetencē. Šie jautājumi nebūt nav tik ļoti sarežģīti, ka būtu aptverami un izlemjami vienīgi radio un televīzijas centra direktoram vai attiecīgās ministrijas ierēdņiem. Tie ir ļoti vienkārši un jāsaprot ikvienam, jo katram no mums nākotnē nāksies rēķināties ar digitālo TV, izmantot jaunus digitalizētus servisa veidus.

Tāpēc mazliet pārsteidz ierēdniecības un jauno slotu, kas tīri slauka, monologi, mēģinot no jauna izmantot tehnokrātisku leksiku brīžos, kad pietrūkst loģikas un ļoti negribas runāt par televīzijas tehniskās attīstības lietām atklāti. Piemēram, jaunais Latvijas valsts radio un televīzijas centra ģenerāldirektors Ivars Golsts aģentūrai LETA apgalvo, ka tarifi, kurus maksā LTV, esot «precīzi aprēķināti» un neesot tik lieli, lai televīzijai būtu izdevīgāk pašai uzstādīt savus raidītājus, lai gan pagaidām centrs nodrošinot apraidi tikai 99% Latvijas teritorijas un direktors nevarot prognozēt, kad tikšot nodrošināts 100% pārklājums (?), kura izveidei būšot «vajadzīgi diezgan lieli līdzekļi», un nebilst ne vārda par to, vai tad valsts ņems savā paspārnē digitālās televīzijas tālāko attīstību vai ne. Neizlemjot šo būtisko pavērsienu tieši tagad, tūliņ un nekavējoties, nav iespējams prognozēt ētera mediju attīstību un izmaksas.

Tātad – televīzijas tālākā attīstība, ražošanas izmaksas un progress atrodas ļoti ciešā saistībā ar digitālās televīzijas ieviešanu valstī. Jo ātrāk, piemēram, Latvijas televīzija pāries uz digitālo tehniku un valsts uz digitālā signāla uztveršanu, jo zemākas būs tās pašas Latvijas televīzijas izmaksas, kas patlaban ir saskrūvētas nepiedodami augstas un jāmaksā no sava budžeta tornim. Tātad – pāreja uz digitālo tehniku ir LTV un visu pārējo radio un TV staciju interesēs, jo šīs izmaksas ir daudz zemākas par analogās (pašreizējās) sistēmas izmaksām.

Tāpēc būtu saprātīgi sevis cīkstēties par aizgājušo laiku tarifiem, bet nopietni domāt par valsts projektu vispārējai digitalizācijai, izveidojot iesaistītās organizācijas kā sadarbības partnerus, nevis konkurentus (kā tas ir izveidots līdz šim).

Digitālgeita atmaskoja pretējo, t.i., šiverēšanu pie naudas sūkņa, kas no valsts puses bija nepiedodami atstāts novārtā, aizmirstot, ka nav iespējams privatizēt ķēdes sastāvdaļas brīdī, kad visam valsts digitalizācijas procesam kopumā nav kopsaucēja.

«Es negaidu aplausus, es zinu, ka pats svarīgākais tagad ir investēt kompleksi digitālajā tehnikā televīzijā,» otrdienas Dagen Nyheter taisnojas Zviedrijas televīzijas ģenerāldirektore Kristīna Juteštroma par projektiem samazināt strādājošo skaitu televīzijā un pilnīgi pāriet uz jaunu ražošanas tehnoloģiju, «mums ir pilnībā jāpāriet uz digitālo tehnoloģiju, jāattīsta esošie kanāli, jāsavieno ar interneta portāliem un tādējādi jāpārveido SVT par modernu mediju uzņēmumu, kurā tradicionālie TV kanāli ir papildināti ar jaunajiem, ar veblapu un moderna teksta TV iespējām.»

Visus šos jauninājumus SVT grasās realizēt divu gadu laikā, tam paredzēts investējums 300 miljonu SEK robežās, kas ir lielākais sabiedriskās televīzijas investējums uzņēmuma vēsturē. «Vecā analogā tehnika nav vērta, lai tālāk par to maksātu vai to labotu,» uzsver K. Juteštroma, un šķiet, ka zviedru public service iniciatīvas varētu rosināt radikālākiem lēmumiem arī kolēģus Latvijā.

Digitālās televīzijas iespējami lētu izplatību valstī apspriež praktiski visi mediji, reģionu vietējās avīzes ieskaitot. Otrdienas avīzēs parādījās priekšlikumi «iespējami lētākiem»» pārejas projektiem, īpaši tajos reģionos, kas ietilpst 99,0% –99,8% un kuru noklāšana ir ļoti dārgs pasākums. Valdība ir pieprasījusi, lai Terracom (kas atbild par raidīšanu) atskaitās, kādā ceļā ir iespējama vislētākā digitalizācija, un šis ceļš tikko ir atrasts, kas prasīšot tikai vienu desmito daļu no tām investīcijām, kas tika prognozētas sākumā.

Zviedru politiķi vēlas nesteigties ar komunikācijas finišu, kā to darīja Latvijā. Vispirms nokārtojot komunikācijas sākuma etapus, zināmu laiku raidot paralēli abos režīmos un tikai pēc tam, pakāpeniski nodzēšot analogos ekrānus. Digitālā televīzija nav tikai tehnisks, bet gan pirmām kārtām politisks projekts. Tieši tāpēc pārsteidz visaugstākā valsts politiskā līmeņa neieinteresētība šā procesa veicināšanā.

Pārmaiņu laiks sen ir pie durvīm, tas pieprasa ne tikai nomainīt tehniku un darba metodiku, bet daudz principiālākus jautājumus, kuru izlemšanu nevar atlikt uz rītdienu kaut vai tāpēc, ka nākotne neizbēgami būs klāt ātrāk, nekā mēs to prognozējam.