Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Par Aglonas translāciju televīzijā un par Polijas efektiem šajā sakarībā

Speciāli TVNET

Tikko sociālie mediji putoja dažādus viedokļus par to, vai sabiedriskajai televīzijai vajadzēja turpināt Aglonas augusta notikumu translāciju vai ne. Viena daļa redz šajā akcijā klanīšanos atsevišķam reliģiskajam grupējumam, bet citi te saskata mērķtiecīgu kampaņu ar politisku plānu ieviest Latvijā ko līdzīgu Polijas pašreizējam režīmam. Pavisam maz ir lētticīgo, kas redz šajā translācijā laipnu pakalpošanu „tantiņām“, kas pašas uz Aglonu vairs nevar aizbraukt. Kas tad īsti notiek Polijā patlaban? Kāpēc baznīca, kas savulaik palīdzēja atkarot valsts neatkarību, tagad palīdz pārvērst postkomunisma sabiedrību iebaidītā un paklausīgā pūlī?

Kas noticis Polijā?

Tur pie varas jau vairākus gadus (kopš 2015. gada) ir labējo nacionālistu jeb galēji konservatīvo partija „Likums un taisnīgums“, kas katru gadu skarbāk „piegriež“ dažādu aizliegumu kloķus. Tas, kas no malas izskatās absurds un neiespējams mērenajā laikā, ir pavisam reāli un apņēmīgi realizēts šodienas Polijā. Jo neciešamāk režīms apspiež cilvēktiesības, jo mazāk par to tiek runāts publiski. Piemēram, brīdī, kad Polijas valdība sāka savas sabiedriskās televīzijas demontāžu, pārvēršot to par valdošā režīma propagandas mašīnu. Kā tas bija iespējams brīvā valstī? Eiropas Savienības valstī? Gaišā dienas laikā?

Jā, Polijā tā tieši arī notika. Valdošā partija apzināti 2015. gadā pievāca sabiedriskos medijus sev, pārvērta tos par „melu fabrikām“ savās interesēs. Tā uzskata daudzi poļu žurnālisti un neatkarīgie ārzemju novērotāji. No darba masveidā tika atlaisti žurnālisti, kas nestrādāja tā, kā politiķiem vajadzēja. Piemēram Roberts Kovaļskis, kas tika atlaists, jo viņa populārā radioprogramma ”Sterniczki” nepatika politiskajai valsts vadībai. Pēc uzvaras vēlēšanās valdošā partija zibenīgi panāca jauna mediju likuma pieņemšanu.To realizēja jaunais kultūras ministrs Pjotrs Gliņskis. Visi tika atlaisti, un tīrīšana kļuva par notikušu faktu. Darbā palika tikai valdībai lojālie žurnālisti. Kultūras ministrs tobrīd bija 61 gadu vecs sociologs un neslēpa savu plānu iznīcināt liberālos uzskatus sabiedriskajos medijos. To izdarīt nebija grūti – atliek tikai pieņemt jaunu likumu un izmest no studijām uz ielas tos, kas nepatīk. Jaunais poļu kultūras ministrs nav mediju speciālists (sportists un veģetārietis gan), un tāpēc viņš varbūt nezināja, ka tā darīt nedrīkst. Pēc viņa domām, šādu rīcību attaisno “īstens patriotisms”. Viņam likās, ka sabiedriskajiem medijiem pats galvenais darbs ir kultivēt, propagandēt un izplatīt “patiesu poļu patriotismu”. Proti: visiem raidījumiem jābūt savu valsti slavinošiem, jārāda ekrānā un ēterā nacionālie varoņi. Sociologs tātad nebija ticis skaidrībā, kas ir patriotisms, un sajaucis to ar šovinismu. Tā uzskata režīma kritiķi. Galu galā – ir taču vieglāk izmest uz ielas 235 profesionālus žurnālistus un pieņemt viņu vietā darbam pie mikrofoniem paklausīgus diletantus, kas dara un runā tā, kā ministram vajag. Esošos žurnālistus var novākt, sociālajos medijos kompromitējot viņus kā sliktus cilvēkus.

Vai mēs vēlamies sekot poļu piemēram?

Nē, nevēlamies. Kopš 2015. gada Bezrobežu reportieru (MSF) mediju brīvības indeksā Polija noslīdējusi no agrākās 18. vietas uz 59. vietu. Mediju brīvība ir kļuvusi par galveno pašreizējās valdības upuri. Valdošās partijas PIS līderis Jaroslavs Kačinskis regulāri kritizē visus atlikušos medijus, kas raida poļu valodā un nedara valdībai pa prātam. Piemēram, viņam ļoti nepatīk amerikāņiem piederošā stacija TVN. Skaidrs, ka pie rokas bija ideja uzrakstīt un ieviest jaunu likumu, kas ārzemniekiem varētu aizliegt raidīt Polijas teritorijai. Taču te reaģēja ASV vēstniece Polijā, draudot kā pretreakciju anulēt plānus amerikāņu militārās bāzes izvietošanai Polijā. Jaunais likums tāpēc nepiedzima.

Ungārs Viktors Orbans savā mediju tvērienā ir aizgājis vēl tālāk par poļiem. Ungāri sāka šo pašu „mediju savaldīšanas“ procesu 2010. gadā, un tagad Ungārija preses brīvības indeksā jau noslīdējuši no 40. vietas uz 87. Tur sabiedrisko mediju pakļaušana sākās ar valdībai paklausīgu priekšnieku iesēdināšanu visaugstākajos amatos. Tātad apmēram tas pats, ar ko pie mums nodarbojas Daces Ķezberes vadītais „nepls“. Pēc tam tika izveidota „mediju padome“, kas nodrošināja valdībai tiešu ietekmi pār sabiedrisko mediju ēteru. Tam sekoja privāto mediju pievākšana, kuru valdošā partija realizēja ar uzpirkšanas loģiku, izveidojot koncernu, kuru vadīja Viktora Orbana tuvs draugs (pēc profesijas santehniķis) Lörinc Mészáros. Nedomāju, ka būtu vajadzība turpināt uzskaitīt, kā postsovjetisti = “īstenie patrioti”, kas nonākuši pie varas Polijā un Ungārijā, grauj atvērtu demokrātiju pārprasta patriotisma vārdā.

Visnejēdzīgākais, ka šajā procesā aktīvi iesaistās katoļu baznīca. Vadošie tās pārstāvji aktīvi nostājas pret dažādām demokrātijas izpausmēm, kas, pēc viņu domām, „nav poliskas“. Varavīksnes karogu nodēvējot par komunistu sarkano karogu. Līdzko kaut kas nepatīk, tā nepatīkamais uzreiz tiek traktēts kā kādreizējā komunistu režīma atavisms. Kāpēc katoļu baznīca tik aktīvi uzbrūk homoseksuāļiem tieši patlaban?  Iemesli ir dažādi. Vispirms, lai novērstu uzmanību no pedofilu skandāliem katoļu baznīcas iekšienē. To lieliski demonstrē divas populārās filmas „Kler” (Clergy)   un “Tikai nevienam nestāsti” (Tylko nie mów nikomu). Otrs agresivitātes iemesls ir gaidāmās vēlēšanas, kurās atkal jāuzvar tiem pašiem, kas pašlaik pie varas. „Tie, kas paceļ roku pret baznīcu, paceļ roku pret pašu Poliju!“ – nesen šo filmu iespaidā deklarēja pats Jaroslavs Kačinskis. Kaut ko līdzīgu varējām saklausīt arī Latvijā. Ar šo viņš centās nomainīt akcentus no pedofilu skandāliem un kukuļņemšanas baznīcas iekšienē uz valsts mīlestību un Polijas patriotisma noti. Tātad – baznīcu nedrīkst kritizēt nekādā veidā un derīgi ir tikai fanātiskie “patrioti”, kas prot klanīties un nespēj domāt.

Vai līdzīgas pazīmes nav pamanāmas arī šodienas Latvijā?

Manuprāt ir pamanāmas.

Tieši tas arī biedē, jo ne viss ir zelts, kas spīd. Aglonas pasākumu translācijas LTV, kopā ar prezidenta un partiju vadītāju obligāto klanīšanos vienas ticības (kas turklāt nepārstāv vēsturiski izplatītāko luterticību Latvijā tāpat kā  visā Ziemeļeiropā) piekritēju pasākumā, nav tikai pieklājības žests. Tas ir politiskās spēles gājiens, kas var izrādīties ar neprognozējamām sekām nākotnē.

Šādu notikumu attīstību patiešām nevēlamies.

Nepavisam.

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Partiju uguņošana: par skandālu ap rokgrupu «Līvi»

Speciāli TVNet 

livi-kolaza

TVNet ilustrācija

Tikko aizvadīta vētra publiskajā telpā par Nacionālās apvienības centieniem vispirms piešķirt (E. Cilinskis) un pēc tam atsaukt (I. Parādnieks) «prēmiju» € 30 000 apmērā no nākamā gada valsts (t.i., nodokļu maksātāju naudas) budžeta rokgrupai «Līvi». Virga neesot to prasījis, bet Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis zinājis labāk, kas kam vajadzīgs. Nākamajam gadam Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies piešķirt naudu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem. Tostarp «Līviem». Nauda esot jāpiešķir tāpēc, ka «grupa stiprinājusi tautas alkas būt brīvai».

Prēmijas kā cenzūras veids un Zemgales sēta krūmos

Tātad «Līvu» daiļrade saskan ar partijas ideoloģisko līniju un par to pienākas prēmija tagad. Tas nekas, ka nedaudz novēloti, gandrīz 30 gadus pēc «Dzimtās valodas» pirmatskaņojuma. «Vēsturiskā liecība» (I. Parādnieks) prasoties pēc naudas, un mūsu politiķi to arī dod savējiem. Tiem, kas ir noderīgi. Tuvojas vēlēšanas. Tāpēc mūsu Kultūras ministrijas partijai varētu rasties apetīte izmantot vienu populāru roka grupu arī kā savu karogu vēlēšanu kampaņā (jo būtu taču netieši par to jau samaksāts).

 

Šodien izrādās, ka tomēr nevar politiski nopirkt «Līvus» karoga vietā. Viņi ir un paliek tie paši Liepājas vēju «Līvi». Ainars Virga šo pārbaudījumu ir godam izturējis.

Šis piemērs lieliski parāda, ka visas balvas un prēmijas ir cenzūras veids. Tieši un netieši. Samaksā tiem, kas runā pa prātam un glauda pa spalvai.

Taču investīcijas (nevis prēmijas!) mūsu kultūrā ir ļoti vajadzīgas. Mūsu ministrijām būtu jāraugās uz šo areālu no daudz augstāka kalna un krietni lielākā laika trajektorijā nekā tikai esošās politiskās konjunktūras ietvaros. Pagaidām šādu skatienu no pienācīga augstuma Rīgā nemana. Viss, kas piešķirts, izskatās pēc «pazīšanās» un «savējo atbalstīšanas» modeļa, kā jau tas provincē pieņemts. Katra partija (ar mafijas cienīgām metodēm) okupējusi savu ministriju un izrīkojas pa to kā pa privātu kartupeļu lauciņu.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs arī daudz darījis latviešu tautas «vēsturisko liecību» saglabāšanā, taču šis Raiņa bērns mūsu naudas piešķīrējus neinteresē. Tas, ka Nila Ušakova partija šo muzeju neuzskata par tramvaja cienīgu, to mēs jau sapratām «kapu tramvaja» kontekstā. Kāpēc Rīgas pilsēta ignorē šo kultūras piestātni Austrumrīgā? Šķiet, ka Raiņa iedibinātais Latvijas Skansens nav Ušakova elektorāts. Acīmredzot tāpēc sliedes līdz Baložkalnam joprojām nav ieliktas. Mammām un vecmammiņām, stumjot mazuļus ratiņos vai stiepjot tos rokās, jāveic pārgājiens no Juglas galapunkta pa dambi līdz muzejam kājām. Atpakaļceļā veidojas labs taksometru bizness.

No Nacionālās apvienības gan varēja gaidīt lielāku izpratni par šā muzeja finansiālajām vajadzībām. Bija pamats cerēt uz ministrijas partijas tālredzību redzēt šajā teritorijā būtisku etnocentrisma asi, kura ikvienam piedāvātu iespējas iepazīties ar mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājot cittautiešiem saprast, kas ir latvieši kultūrvēsturiskā un laikmetīgā griezumā. Jaunu eksponātu tur praktiski nav, esošās ēkās skumjā stāvoklī, taciņas neizbrienamas, Zemgales sētā krūmos ieaugusi un Juglas ezerā laivu nav. Šis muzejs ir galvenais Austrumrīgas blokmāju iedzīvotāju rekreācijas centrs. Taču ērtību un attīstības tur nav vēlamajā līmenī un dinamiskā apjomā. Tam nepieciešamas pamatīgas investīcijas un politiskā apņēmība. Ar 30 000 eiro muzejam nepietiks. Lētāk nopirkt sev «Līvus» zirga vietā?

KNAB un uguņošana ūdenī

Vietējās politiskās mafijas jau atradušas savu Valsts ieņēmumu dienesta direktori, un sāksies mafiju «cisu maisa deja» ap nākamo KNAB priekšnieku. Publika tikmēr turpina žāvāties. Pamazām zūd publikas ticība, ka mēs, vēlētāji, spēsim tomēr atkarot savu valsti personām, kas to par katru cenu vēlas pārvērst par savu SIA.

Paskaidrot ārzemniekam, kas ir KNAB, ir vienkārši. Tā ir valsts iestāde, kuras vadībā vietējās politiskās mafijas cenšas iedabūt sev lojālu cilvēku. Lai piesegtu sevi un apkarotu konkurentus. Tikmēr mediji nekritiski uzknābā pamestus informatīvus niekus, nedodot ieskatu procesa norišu aizkulisēs. Tas, kurš tiks pie KNAB priekšnieka krēsla (politiskā mafija), izrēķināsies ar konkurentiem. Tieši tāpat politiskās mafijas Latvijā ir sadalījušas arī pārējos amatus – valsts prezidenta un premjerministra krēslu. Savstarpējā cīņa šādi notiek jau amatu sviru līmenī un nodrošina stagnāciju maksimāli plašā spektrā, jo visi ir savstarpēji atkarīgi. Tātad – ietīti.

Taču izeja ir. To sauc par civilo nepiekāpību. Mēs – vēlētāji varam saņemties un sākt svītrot pie vēlēšanu urnām pirmos piecus vai desmit. Visās vēlēšanu listēs. Varam rīkoties arī daudz apņēmīgāk – piemēram pieprasīt, lai politiķi izbeidz valsts un pilsētas svētkos finansēt uguņošanu kā savas varas instrumentāciju. Kaut vai tāpēc, ka šāda «naudas šaušana gaisā» maksā ļooti dārgi un daudz labāk noderētu valsts veselības aprūpes uzlabošanai.

«Līvi» neatļāva vienai politiskajai partijai uguņot ar savu vārdu un mūziku.

Neatļausim arī mēs visi kopā.

Saistītie raksti

Parādnieks: Ja «Līviem» albumu nevajadzēs, varam atsaukt valsts naudas piešķiršanu
«Līvi» € 30 000 no valsts negrasās pieņemt
«Līvi» neesot plānojuši izdot jubilejas albumu; deputātu 30 000 eiro piešķīrums pārsteidzis

Rakstītā vārda spēks un balvas kā cenzūras veids

bobs-dilansNobela prēmija literatūrā šogad sabangojusi kultūras aprindas ne tikai pretendenta izvēles, bet arī diskusiju dēļ.  Zviedrijas Akadēmijas lēmums (piešķirt Nobela prēmiju literatūrā Bobam Dilanam) kārtējo reizi tika pašaubīts salīdzinoši lielā literatūras fanu daļā, diskutējot par to vai Boba Dilana dziesmu teksti patiešām var tikt uzskatīti par “augsto literatūru”. Neizslēdzot pieļāvumu, ka laureāta godā atkal iecelts kārtējais Akadēmijas locekļu favorīts, nevis autors kas šo balvu patiešām būtu pelnījis. Subjektīvais faktors ir būtisks. Arī šajā gadījumā. Diemžēl.

Kā degviela strīdus ugunskuram kalpoja apstāklis, ka Bobs Dilans joprojām nav reaģējis un komentējis sev piešķirto Nobela Prēmiju literatūrā.  Viņš vienkārši neatsaucas un viss. Nepateicas un nereaģē. Līdz šīm tā nekad nav noticis. Tādu lietu zviedri neatceras.

Piektdien, Akadēmijas pastāvīgais loceklis, rakstnieks Pērs Vesterbergs raksturoja Dilana izturēšanos kā “nepieklājīgu un rupju” žestu, kas nekavējoties izraisīja agresīvu pretreakciju no zviedru un ārzemju mediju puses.  Galu galā – Bobs Dilans nav lūdzis Zviedrijas Akadēmiju sev piešķirt jebkādu balvu un viņam nav jājūtas vainīgam par to, ka balvas piešķīrēji tagad ir apvainojušies.

Manuprāt daudz svarīgāka ir pavisam cita indikācija. Tas, ka daiļliteratūrai un mākslai piešķirt prēmijas nav iespējams neizmantojot ideoloģiju. Visas balvas mākslā ir ideoloģijas un vietējās kultūrmafijas gaumes noteiktas. Tāpēc uzskatu ikvienu apbalvojumu, prēmiju vai balvu mākslā par cenzūras veidu ar kuras palīdzību mākslas produktiem tiek mehāniski izveidota rangu tabula. Neobjektīva un nepatiesa.

Domāju, ka Bobam Dilanam pietika ar Polārprēmiju, kas viņam Zviedrijā tika nesen piešķirta. Ja jau gribas slavināt amerikāņu Okudžavu. Dot viņam arī Nobela prēmiju literatūrā nozīmēja mēģināt pierādīt, ka pūcei aste tomēr var ziedēt.

Tā vai citādi – skumji, ka tā notiek.

Pats svarīgākais nav strīds par to vai Bobs Dilans ir vai nav pelnījis Nobela prēmiju literatūrā. Pats svarīgākais ir tas, ka maza daļa rakstnieku patiešām spēj piešķirt spēku vārdam. Tas nozīmē, ka mums jāatgriežas pie paša svarīgākā – pie vārda spēka un tā efekta baudas.

Bez prēmijām un balvām.

Tikai tā.

 

Kremļa cenzors Ušakovs

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

Otrdien, 2015. gada 9. jūnijā 10.00 Talsu rajona tiesā Kārļa Mīlenbaha iela 2 notiks tiesas sēde, kurā tiesai būs jāpieņem lēmums, vai būtu jāierobežo mana un medija TVnet vārda brīvība, kad es pēc Saeimas vēlēšanām savā komentāra slejā secināju sekojošo: “Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā”.

Foto ITAR-TASS:Scanpix

Ušakovs kopā ar Kremli Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Partija Saskaņa tās pārstāvja Jāņa Dzenuškāna personā uzskata, ka man neesot tiesības uz šādu viedokli un vispār tas neesot nekāds viedoklis, bet fakts, kas prasot patiesības pārbaudi. Saskaņa pieprasa man un TVNET atsaukt “aizskarošas ziņas” atvainoties un samaksāt viņiem mantisku kompensāciju 1000 eiro apmērā “par nodarīto morālo kaitējumu”.

Es uzskatu, ka ar savu prasību Saskaņa vēršas pret Satversmē garantēto vārda brīvību un publicista tiesībām paust savu viedokli.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Ja kādam nav skaidrs, ko faktiski nozīmē Latvijas partijas Saskaņa sadarbības līgums ar Kremļa partiju ”Vienotā Krievijā”, tad es varu izmantot salīdzinājumu.

2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība.

Esmu pārliecināta, ka līdzīgu scenāriju ”Vienotā Krievija” ir paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”.

Ja reiz Putina Ukrainas sadarības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā.

Žurnālists strādā izmantojot analoģijas un metaforas. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka Saskaņa (tieši tāpat kā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.  Tāpēc es noraidu prasībā norādīto, ka Saskaņa nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā.  Pats Nils Ušakovs, piemēram, tikko 9. maija Rīgas svinību sakarībā Latvijas radio Krustpunktā (28.04.2015) skaidri pateica, ka Krievijas vēstniecība tradicionāli apmaksā 9. maija svētku uguņošanu. Šos svētkus Pārdaugavā rīko Saskaņas ietekmes biedri (satelītorganizācija) un kā izrādās, tos  ”tradicionāli finansē” arī Krievija.

Par partiju “Saskaņa”, apvienību “Saskaņas centrs” un tās līderi Ušakovu pēdējos trīs gados esmu uzrakstījusi vairāk nekā desmit rakstus. Tajos esmu atklājusi un analizējusi šīs partijas redzamās un nojaušamās saiknes ar Kremli un tā saucamo Putina partiju. Manis atklātās un analizētās informācijas rezultātā esmu nonākusi pie viedokļa, ka Latvijas drošība ir apdraudēta, ja tā tiks pie varas Latvijā.

Krievijas vēstnieka Kalužnija atzīšanās

Arī pēdējā laika publikācijas Latvijas medijos liecina to pašu. Kaut vai to, ka Kremlim ir bijusi sava īpaša programma, ar kuras palīdzību Krievija varēja ietekmēt Latvijas vēlēšanu rezultātus un panākt varas nodošanu prokremliskajiem politiskajiem spēkiem Rīgā – kā to aprīlī rakstīja Latvijas mediji atsaucoties uz bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija interviju radiokanālam ”Eho Moskvi”. Bijušais Krievijas vēstnieks radio atzina, ka Kremlim esot bijusi īpaši izstrādāta programma, kas noteica, ka 2009. gadā Rīgas groži tiks nodoti krievvalodīgajiem, kas arī izdevās un šāds pats plāns bija paredzēts 2010. gadā attiecībā pret Latvijas Saeimu, kas gan pagaidām nav izdevies.

Uz jautājumu, kā esot izdevies realizēt šādu programmu, Kalužnijs intervijā norādīja uz konkrētu Kremļa stratēģiju: sākumā  esot bijis nepieciešams reformēt savienību ”Saskaņas Centrs” , izvēloties par partijas vadītāju Nilu Ušakovu, toreizējā līdera Jāņa Urbanoviča vietā.

Šis bijušā Krievijas vēstnieka precizējums norāda, ka Krievijas politiskajiem vadītājiem ir tieša ietekme uz Saskaņas stratēģiju un taktiku. Protams, ka Saskaņas vadītāji un Krievijas vēstniecība Latvijā šādas kopsakarības šodien noliedz. Taču man kā publicistei ir pamats ņemt vērā šos diplomāta Kaļužnija atklātos faktus, jo pēc Krimas aneksijas medijos aizvien biežāk parādās ziņas par to, ka Latvijas partijas Saskaņas aktivitātes uz rīcība bieži ir sinhrona Kremļa viedoklim.

Piemēram: LTV Panorāma jau 2014. gada 14. septembrī ziņoja par to, ka  Latvijas karotāju nosūtīšanā uz Austrumukrainu esot iesaistīti Saskaņas partijas aktīvisti, Saskaņas  kandidāts uz Latvijas Prezidenta amatu Sergejs Dolgopolovs nav pārliecināts vai Krima ir Krievijas vai Ukrainas teritorija (Riga, TV24, 22.05.2015) un notriektās Malaizijas lidmašīnas gadījumā ”Saskaņas” valde, izvērtējot situāciju Ukrainā, pieņēma lēmumu, kurā nosodīja vardarbību, pauda atbalstu Ukrainas vienotībai, taču nekritizēja Krievijas rīcību (18.07.2014 lsm.lv), kas liecina par Saskaņas ideoloģijas sinhronizēšanos ar Kremļa politisko pozīciju.

XXXXXX

Savu viedokli detalizētāk pamatoju 2015. gada 19. janvāra rakstā  Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?”

Speciāli TVnet, 2015. gada 19. janvāris.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.
  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts.

Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

*** Harmony party is Putin’s fifth column

LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

%d bloggers like this: