Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums, 2 daļa

(Turpinājums. Sākums: https://sandraveinberga.com/2015/10/19/orienta-ligavainis-kuram-steidzigi-vajag-laulibu-ar-kadu-no-mums/ )

koks ar zīmētām saknēm

-Tiešām? Maksāsiet? Man?

  • Neskopošos!- puisis apgalvoja stipri apvainotā balsī. Tobrīd gids sāka skaidrot konfliktu trīs pamatiedzīvotāju grupējumu starpā, kas palīdzēja man izvairīties no tālākas sarunas ar blakus sēdošo. To pašu, kas redzami izskatījās sapūties. Aiz loga joņoja vīnogulāju plantācijas.
  • Redz kur aug baltais vīns, – skaļi nopriecājos un ”precinieks” uzreiz pievienojās ar konstatējumu, ka “mūsu ģimenē mēs vienmēr dzeršot tikai balto vīnu, ja jau mani tas tā iepriecinot”. Viņa pielīšana bija kļuvusi neizturami šķebīga, pilnīgi bez jautrības.

Interesanti kāds izskatās šis luncīgi, iztapīgais liekulis reālajā dzīvē. Parastajā dzīvē, kurā viņam nekas nav jātēlo, jāizliekas vai masīvi liekuļo. Jo vairāk mēģināju iztēloties šo, konkrēto vīrieti normālā stāvoklī, jo pretīgāka mana iztēles aina izskatījās.

Pa to laiku bijām jau piebraukuši klātu pusdienošanas vietai, kas atradās skaistākajā Hercegovinas ainavā, pie dzidras un straujas upes. Mums piedāvāja foreles, kas tikko bija atvestas no tuvējās foreļu audzētavas. Tikai viena sieviete – horvātiete atteicās ēst zivis un ar to “ziņoja” par savu kultūras standartu.

Nosēdāmies pie galda kopā ar abiem Dienvidāfrikas profesoriem ar skatu uz mutuļojošo ūdens lērumu tepat pie kājām. Gaiss bija dzidrs un ūdens – svaigs kā caurvējš agri no rīta. Sajūta lieliska līdz brīdim, kad pamanīju sev līdzās iespraucamies ”precinieku”. Atkal viņš bija līdzās un uzreiz ķērās klāt salātu šķīvītim ar abām rokām. Kamēr pārējie bijām sagaidījuši savas foreles, tikmēr “mans pielūdzējs” bija izēdis visus salātus un ar maizes ņuku slaucīja savu šķīvi, laimīgi skatoties uz mani. Tas nozīmēja: “esmu labi paēdis”, “redz kā man garšo” vai “redz cik es kārtīgs”. Pēc tam “mans puisis” ēda foreli tikai ar dakšiņu, piepalīdzot ar pirkstu galiem. Jā, es zinu, ka austrumos daudz ēd ar pirkstiem, bet Eiropā uz šo tehniku noskatīties ir apgrūtinoši. Galda etiķete vislabāk demonstrē no kurienes esam. Visās dzīves situācijā vīrieši, kas publiski neēd ar nazi un dakšiņu, manās acīs nokrīt zemāk par zāli. Precinieks bija jau novēlies orangutana līmenī.

  • Vai jums pietiek?
  • Jā, paldies.
  • Man gan nepietiek.
  • Ahā, – teicu un apklusu. Puisis izskatījās nelaimīgs. Pretimsēdētājs – kolēģis no Krakovas universitātes, viņam pasniedza bļodu ar baltmaizi un ”maizes pārstrādāšanas dzirnavas” nekavējoties uzsāka darbu. Privātais bads daudziem mēdz būt visaugstākā likme. ”Precinieks” šajā skalā nav vienīgais egoists. Dakšās un naži šķindēja vareni. Visi bija badā. Tikmēr gaidīju līdz dienvidāfrikāņi pabeigs tiesāt savējās zivis, lai kopīgi varam ķerties pie deserta.
  • Atvainojiet, vai jūsu kultūrā ir pieņemts pagaidīt uz blakussēdētāju? – pēkšņi jautāja Dienvidāfrikas kolēģis, kas sēdēja pa labi.
  • Jā, ir pieņemts.
  • Cik patīkami.
  • Lūdzu, lūdzu!
  • Mēs dzīvojam tik tālu, jūs Latvijā un es Keiptaunā, bet universālā kultūra mums (izrādās) ir kopēja. Patīkami to konstatēt, – viņš teica.

Apjuku no uzslavas. Nevajadzīgas. Savstarpējās cieņas likumi ir un paliek visas homo sapiens komunikācijas pamatā gan pilī, virtuvē pie galda vai uz zara, štābiņa centrā. Vienkārši tāpēc, ka nav nekā foršāka par cilvēcīgā attiecībām starp cilvēkiem. Tikmēr ”precinieks” bija pamanījies nočiept desertu Krakovas profesoram un raidīja viņa virzienā nepārprotami tālejošus skatienus. Straujā ”precību stratēģijas” maiņa mani ieinteresēja laulību mednieka praksē. Pēc pusdienām precinieks visiem spēkiem centās “karāties pakaļ” poļu kolēģim – gejam un attīstīt ar viņu garas “zinātniskās pārrunas”, taču īsi pirms iesēšanās autobusā bija skaidrs, ka arī krakovietis ir viņu “atšuvis”. Un atkal precinieks iekortelējās blakus man. Autobuss nogāzelējās un sāka braukt Mostaras virzienā. Salonā bija tveicīgs. Priekšējā solā sāka histēriski raudāt turku pāra mazais bērniņš. Gari brēcieni apņēmīgi iekaroja autobusa salonu (kā nervozs fona troksnis) un es pati sev paziņoju, ka nav gudri ņemt līdz tik mazu bēbi “šitik garā un nogurdinošā ceļojumā”. Man brēkuli bija žēl. Taču modrais blakussēdētājs noreaģēja nekavējoties: ” Jā, jā. Pareizi. Mēs savus bērnus abi šādā ceļojumā līdzi neņemsim, labi?” – viņš iegavilējās un laikam gaidīja atzinību vai uzslavu par priekšzīmīgu uzvedību. Ko nu? Piesist kāju? Iekliegties, ka: ”tas ir par daudz”? Sarīkot kārtīgu operetes finālu sagrabējuša autobusa centrā? Vai tas bija par daudz? Pēdējā robeža bija pārkāpta? Nē, manuprāt precinieks manās acīs jau bija pārvērties par tādu pašu sētas kranci, kā “Pauļa suns”, kas manā Rīgas pievārtē rej un katru garāmgājēju pilnīgi bez jēgas. Ja reiz es neapvainojos uz suņiem un kaķiem, kāpēc gan man apvainoties uz šo šarikovu?

  • Mīļā, mēs drīz būsim galā, viņš teica un maigi uzlika savu plaukstu uz mana ceļgala. Es to nobīdīju nost un precinieks saprata. Žests netika atkārtots un šajā brīdī Mostara jau bija klāt. Izbirām no autobusa kā zirņi. Gids visus piekodināja neatstāt ”mūsu pulciņu”, jo autobusa ”parkēšanas vieta” būšot Mostaras viņā galā un visi, kas nesekos grupai – apmaldīsies. Klausījām. Metāmies pakaļ gidam, kurš mūs aizveda leģendārā Mostaras tilta pakājē.
  • Klau, kur tavs draugs? – pie auss pēkšņi iejautājās kolēģe no Horvātijas.
  • Kāds draugs?
  • Tas pats, kas Tev autobusā sēž līdzās.
  • Nezinu.
  • Viņa šeit nav.
  • Nu lai nav.
  • Esam viņu pazaudējuši.
  • Ko? Grupa sākās uztraukums. ”Precinieka” mūsu vidū vairs nebija.
  • klints 2Visi izskatījās satraukušies. Īpaši ekskursijas vadītājs, jo autobuss bija aizbraucis no pieturas, kurā izkāpām. Tagad ceļu atrast vairs nebija iespējams. Sākās diskusijas par to kā pazudušo atrast. Nolēmām doties atpakaļ uz punktu, kur izšķīrāmies un meklēt. Steidzāmies. Taču viņa tur nebija. Ilgi stāvējām uz slavenā Mostaras tilta un fotografējāmies, taču pazudušais likās kā ūdenī iekritis. Atlika mierinājums, ka viņš  zina ko dara. Taču gids bija izmisumā. Atstājām viņu pie stūra (meklējot noklīdušo) un ziedojām naudu, lai apskatītu dokumentālu filmu par tilta sagraušanu. Arī pēc filmas pazudušais nebija atradies un neatlika nekas cits kā doties tālāk. Cilvēki tērgāja, tūristi iepirkās, bizness padevās un iela burbuļoja kā jau tas orienta valstīs pierasts. Akmeņainais ceļš veda augšup un no tā ik pa brīdim pavērās gleznains skaits uz upi un leģendāro tiltu.
  • Anete bija sapirkusies krelles, es testēju tikko iegādātas bosniešu vara piparu dzirnaviņas un Ullis sūkāja savādas konfektes, kas uzvirmoja gaisā mimozu aromātu. Visbeidzot gids mūs ieveda  mošejas pagalmā. Patīkami. Puiši tur sita futeni un nez no kurienes uzradusies Jasmina aicināja dziļāk dārzā. Nonācām uz romantiska balkona – dārza no kura pavērās lielisks skats uz to pašu tiltu, kuru bijām safotografējuši jau agrāk.

  • Te ir visskaistākais rakurss, vai ne?- pārjautāja Jasmīna.
  • Ir.
  • Dzersim tēju?
  • Protams, ka piekritu un tikai krietni vēlāk izlasīju uzrakstu vietai, kurā bijām pavadījuši pārdesmit romantisku tējas minūšu. Tās nosaukums bija “HAREMS”.
  • Harems, Mostara
  • Gaidot uz pārējiem tējas malkotājiem iesprukām bodītē un iegādājāmies vietējās, sudrabotās rokassprādzes ar maziem akmentiņiem. Būs atmiņai. Minūtes skrēja kā trakas un pavisam drīz bija jādodas atpakaļ uz autobusu, kas nogādātu mūs atpakaļ Sarajevā. Tikmēr abas ar Ernu (no Dienvidāfrikas) paguvām ielūkoties pāris veikaliņos, kas pēc turku tirgus modeļa ierauj pircēju akacī no kura izkļūt ir pagrūti. Vienai telpai seko nākamā un tirgotāji nodot pircēju blakus – andelmanim kā stafetes kociņu. Finālā nolaidāmies “akača dziļumā” pie sirma sudrablietu pārdevēja un mūs  motivēja tikai vienīgā doma: ” kā tikt no viņa vaļā”. Pārdevējs – kungs gados, rādīja dārgas kaklarotas par pieticīgu cenu, taču šī prece nebija mūsu plānos. Vajadzēja “atšūties”. Taču kā? Traucēja nogurums vai pēc-tējas laiskums. Tieši šajā, kritiskajā brīdī notika tas, ko nebija paredzējis neviens: kā bulta no bodītes sienu tumšo audumu “drapērijām” izlidoja vīrietis, kas nebija neviens cits kā mūsu pašu “precinieks”. Viņam sekoja lamas vietējā valodā ar iespraudumiem vāciski. Puisietis bija uzmācies vietējām dāmām un atkal dabūjis pa muti. No ”aizkulisēm” izjoza divas melnīgsnējas jaunkundzes un spriedze gaisā liecināja, ka būs slikti.
  • Tu nu gan esi siržu lauzējs! – noteicu un noskatījos kā viņš pieceļas. Diemžēl izglābām no kārtīga pēriena. Nevajadzēja viņu uzrunāt. Būtu dabūjis pa ausīm. Taču tagad veikala pārdevējs saprata, ka esam kopā un atturējās no dūru palaišanas. Taču vēsi un skarbi palūdza mūs visus atstāt veikalu.
  • Ko tu tur darīji? – gribēja zināt Erna.
  • Neko, – šņāca “siržu lauzējs” un mēģināja pieglaust matus.
  • Mēs visi tevi meklējām.
  • Jau ilgi.
  • Nu un kas?
  • Kur tu biji? -….
  • Kur tu biji? Atbildi tā arī nesagaidījām. Taču maratonā uz autobusu (pie gida) ”precinieks” mums sekoja kā skudra. Ar gavilēm viņu sagaidīja pārējie kolēģi. Diemžēl izbraukšana no Mostaras aizkavējās jo turku ģimene bija aizmirsusi sava zīdaiņa ratiņus pie tilta iekāpšanas punkta. Kamēr gids (kopā ar vecākiem un gavilējošo bērnu) skraidīja turpu šurpu, mēs ar profesoru no Izmiras runājām par komunikācijas teoriju. Pēc tam visi salīda atpakaļ autobusā (kā roņi) un pa tumsu, cauri miglai mēs traucāmies atpakaļ uz Sarajevu. Precinieks man līdzās nosēdās, bet uzvedās klusu. Līdz beidzot aizmiga. Ainava aiz loga tinās miglā un tumsā. Abas ar mazu turku meitenīti zīmējām uz loga rūts ”simboliskās zīmes”, kas aizdzen nogurumu un sliktas idejas. Pie viena apstājāmies uz Bosnijas un Hercegovinas robežas, lai notiesātu vakariņas, kas sastāvēja no ceptas jēra gaļas. Man, kā veģetārietei, tas nebija patīkami, bet ko lai dara – centos nepievērst sev uzmanību un ēdu tikai kartupeļus. Pēc tam garš ceļš cauri tumsai un tad pēkšņi skarbs zvans autobusa miega klusumā. Trakojošais mobilais telefons spārdījās ”precinieka” kabatā.
  • Hallo! – viņš atbildēja. Pēc tam sekoja garš teksts ”viņā galā” un atbilde – ”tā nebija runāts”, ”nē,nē” un ”nu ko jūs”. Pēc pauzes visi izdzirdējām brēcienus – ”tā jūs nedrīkstat darīt’’, kam sekoja klusums un gara nopūta. Izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. Mans blakus sēdētājs uzsvēra, ka runa esot bijusi par viņa dzīvokļa saimnieci, kas puisim pēkšņi uzteikusi istabu. Viņš nebija iekārtojies viesnīcā, bet īrēja istabu pie ”privātistiem”, kuru bija sarūpējuši konferences rīkotāji. Tagad izrādījās, ka viņu met no šī īrētā dzīvokļa ārā. Nasirs bija sašutis. Nikns. Draudēja ar policiju. Pēc tam, pagrābis telefonu, metās uz priekšu, lai ”nokārtotu attiecības” ar vietējo Bosnijas puišu palīdzību. Tālākai sarunai vairs nesekoju. Pie apvāršņa iemirdzējās gaisma un tā bija Sarajeva. Pa skaļruni mūs informēja, ka pirmie autobusu atstās viesi, kuri nedzīvo mūsu viesnīcā ar romantisko nosaukumu ”Holivuda”. Vispirms izkāpa turku ģimene ar mazo, jauko brēkuli. Pēc tam otra turku ģimene ar mazo meitiņu, kas lieliski zīmēja uz loga rūts un visbeidzot autobuss piestāja pie nama, kura priekšā jau bija izvietojusies policijas automašīna. Tur izkāpa mans precinieks. Kas notika tālāk? To mēs visi kopīgi varam tikai minēt.
  • Bosijas kafija 3

2 thoughts on “Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums, 2 daļa

  1. Nu jā, jautrība! Bet cilvēks kā nekā pats savas laimes kalējs, vēlas izveidot savu veiksmes stāstu! Un nekur jau nav teikts, kādi līdzekļi pieņemami, savukārt kādi… ēē, nepieņemami veiksmes stāstam!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s