Tag Archives: Eiropa

Labais un sliktais nacionālisms?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šobrīd, svinot valsts simtgadi, nākas atgriezties pie patriotisma un nacionālisma. No vienas puses, ir taisnība Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš pirms nedēļas Parīzē pauda viedokli, ka patriotisms ir pretējs nacionālismam. Vēl vairāk – nacionālisms ir patriotisma nodevība. Taču, no otras puses, mēs velkam mastā karogu un vēlam augstu laimi savai Latvijai. Vai šo labvēlību pret savu valsti un tautu var uzskatīt par patriotisma nogalināšanu, vai jautājums ir daudz dziļāks, nekā no malas izskatās?

Robežu pārmaiņas

Šodienas politiskās pretrunas vairs nav konflikts starp kreisajiem un labējiem spēkiem un to piekritējiem. Tāpēc aizvadītā gadsimta politiskās mācības nepalīdz saprast ideoloģijas robežu pārmaiņas pasaules kartē un kauslīgo pārliecību „cepšanos“ šodienas Eiropā. Tas, ka briti un Eiropa pēc “breksita“ jūtas daudz vairāk apstulbuši nekā pirms tam un mēs (tāpat kā zviedri) nespējam sagaidīt beidzot valdību, nav nekas ārkārtējs. Būtībā šeit ir runa par mūsu attieksmi pret nacionālo valsti. Pret to pašu, pēc kuras tiecās mūsu senči un kuru mums nav vēlēšanās pazaudēt migrantu pārpildītajā šodienas Eiropā.

Nacionālisma kritiķi vēlas redzēt mūsu planētu kā dzīves vietu, kurā nav valstu robežu un nacionālo valstu valdību. Viņu sapnis ir miera ūnija, kurā visi var piedalīties, līdzdarboties un karu valstu starpā vairs nav.

Eiropas Savienības projekts arī daļēji atspoguļo šādu nostāju. Iespējams, tas sagādā sev pretiniekus tāpēc, ka neapdomīgi strauji pakļauj dalībvalstis vienotam lekālam un pārvaldes formai – nolīdzinot robežas un nojaucot aizsarggrāvjus.

Pretējā galējība ir tāda nacionāla valsts, kurā etniskais pārākums apspiež un vajā minoritātes. Visus tos, kas nepieslejas valdošajam vairākumam. Starp citu, par šo „grēku“ Rietumu mediji nepamatoti un ilgstoši vajāja Latviju pēc valsts neatkarības atgūšanas. Lai gan runa te faktiski bija par koloniālisma seku novēršanu, nevis par vajātas minoritātes ierobežošanu. Pie viena esam pārpratuši arī to, kā un kāpēc nacionālisms piedzima kā reakcija uz ķeizara hegemoniju.

Vai tas vispār ir svarīgi, kā viss sākās? Šķiet, ka nav svarīgi, jo šodien tas pats nacionālisms izskatās jau pavisam citādi. Tā domā arī šīs problēmas pētnieki un zinātnieki. To starpā arī Oksfordas universitātes profesors Pols Koliers (Paul Collier), kurš pēta nacionālismu jau ilgi un uzskata, ka šodien to nepieciešams definēt citādi, nekā tas ticis darīts agrāk. Viņam šķiet, ka pašlaik dominē pavisam jauns nacionālisma veids, kuru var nosaukt par iekļaujošo vai ietilpinošo nacionālismu (inclusive nationalism). Tātad tādu, kas akceptē arī citu tautību iekļaušanos pamatnācijā. Pretimnākoši un toleranti.

Koliera versija

Profesoram šķiet, ka nacionālā ideja apvieno iedzīvotājus. Bez kopības idejas ļaudis šodien nevar iegūt vienojošu identitāti un modernā sabiedrība nevar attīstīties. Demokrātijas apstākļos nacionālo identitāti nevar veidot uz politisko uzskatu vai ideoloģisku vērtējumu bāzes, jo arī vienas un tās pašas nacionālas grupas iedzīvotājiem var būt ļoti atšķirīgi uzskati, viedokļi un vērtējumi.

Nacionālo identitāti nevar veidot arī uz ticības (reliģijas) bāzes, jo modernā sabiedrība nesastāv tikai un vienīgi no ticīgiem vai vienas pārliecības cilvēkiem. Tas nozīmē, ka nacionālā identitāte šodien pieprasa savstarpēju iecietību un cieņu pret atšķirīgo un citādi domājošo. Tā pieprasa, lai nacionālas valsts sabiedrība uzteic un mudina būt empātiskiem, akceptēt līdzcilvēku citādību un uzmundrināt sadarbības virzienā orientētus cilvēkus.

Šādu nacionālismu profesors sauc par ietverošo jeb iekļaujošo nacionālismu. Kā lielisku piemēru viņš min šīs pieejas praktizētājus – skotu nacionālistus. Pēc viņa domām, šis ir vienīgais reālais ceļš, kā modernā valstī iespējams izveidot kopīgu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas vēlas un ir gatavi pieslieties pamatnācijai un vienlaikus tikt respektēti un cienīti. Tātad – noliegt nacionālu valsti šodien nozīmē domāt netālredzīgi, jo, to noliedzot, tiek atņemta kopības sajūta un solidaritāte. Taču neviens nevar pagriezt pulksteni atpakaļ un pieprasīt šodien 1918. gada nacionālismu. Toreiz Latvija izskatījās tā, kā izskatījās toreiz. Šodien mūsu valsts ir citāda. Tāpēc iespējams, ka skotu ietilpinošais jeb iekļaujošais nacionālisms ir šodienas vispiemērotākā atbilde pārprastam kosmopolītismam un globālismam.

Bez iekļaujoša nacionālisma apgūšanas mūs sadragās vecās nacionālisma ideoloģijas, kas jau pagātnē ir sastrādājušas daudz posta un turpina kropļot šodienas Poliju un Ungāriju.

Iecietība ir Eiropas dvēsele

Šodien vairākās postkomunisma valstīs vadības grožus pārņem etnocentriskais nacionālisms. Citur indivīda virzienā centrētā valsts sadragās cilvēku kā kolektīva locekli, jo kaimiņam un draugiem vairs nebūs nekādu kopības veidu un aiz muguras paliks sabrukusi sabiedrība. Taču ir trešais ceļš. Iespējams, ka politiķiem šo iespēju nevajadzētu ignorēt. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele (pirms nedēļas uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus Strasbūrā) pauda pārliecību, ka iecietība ir Eiropas dvēsele un viena no tās pamatvērtībām. Viņa ir pārliecināta, ka eiropiešu solidaritātei ir spēks un pleca sajūta var palīdzēt mums pārvarēt nacionālo egoismu. Protams, ka mums visiem ir nepieciešama ekonomiska izaugsme un labklājības kāpums, kas ir pārticības priekšnoteikums. Darot to kopā, varam izdarīt vairāk, nekā cīnoties pa vienam.

„Nacionālisms un egoisms nedrīkst vēlreiz gūt virsroku,“ – uzsvēra Vācijas kanclere, un saprotams, ka pie šiem secinājumiem viņu novedušas Vācijas vēstures mācības. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgs labais nacionālisms. Bijušā sliktā nacionālisma vietā. Līdz šim nacionālisms skaitījās politiska robežideoloģija. Savā sākotnējā formā tas ir bijis tieši šāds – iekļaujošais, liberāls, un tā idejas pamatā bija ideja par pilsonību, kas balstās uz vienotas teritorijas pamata. Šis nacionālisma variants ir cieši sajūgts ar demokrātiju un tautas gribu. Kā pretstats šai pieejai attīstījās romantizētais etniskais nacionālisms, kura centrā ir ideja par nacionālo raksturu jeb dzīvesziņu, kas piemīt tikai un vienīgi noteiktas etniskās grupas pārstāvjiem.

Citiem jeb svešajiem šīs nacionālās dvēseles nav, un tieši tāpēc tie nav piederīgi. Tas nozīmē, ka nacionālisms piedāvā divas izvēles: vai nu homogenizēt visus, kas dzīvo attiecīgajā teritorijā (Benedict Anderson, 1991) vai arī sadalīt esošos savējos un svešajos. Pirmajā variantā tiek piedāvāta kopīgas vērtību sistēmas, kultūridentitātes simbolu, vērtību un tradīciju izstrādāšana, kā arī vienošanās par kolektīvo pagātni un nākotni. Līdz šim nacionālisms ir nesis sabiedrībai vairāk ļauna nekā laba. Divi pasaules kari to ir pierādījuši. Šodien, mūsu valsts simtgades brīdī, mums pašiem ir jāizvēlas, kādu nacionālismu mēs pieņemsim par savējo: labo vai ļauno. Ja reiz pārprasts globālisms un nemākulīga Eiropas Savienība vadība ir vecā kontinenta iedzīvotājus novedusi pie nacionālisma renesanses, meklējot drošu un stabilu identitāti savās saknēs, tad jāuzmanās, izvēloties pareizo ceļu šajās krustcelēs. Vai nu veco, postošo etnocentrisko nacionālismu ar ksenofobisko naidu un reliģiozo fundamentālismu, kas jau izraisījis divus karus, vai arī jauno skotu variantu, kas piedāvā iecietību un cieņu pret citādajiem mūsu valsts robežās.

Labo patriotisko vai ļauno egoistisko?

Kuru mēs izvēlēsimies?

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

#Europeanidentity Līgo priekšvakarā

Posted on by
Atbildēt

Pēc krosiņa gar jūru šorīt noskrēju garām stāvvietai. Pieci mobilie guļamvagoni ar vācu reģistrācijas numuriem. Kā parasti. Savādi, ka viņi mūs atrod pat meža vidū, neizbraucama ceļa galā, pie pasaules malas.

Pamāju brokastotājiem. Viņi zibenīgi vicinājās pretī.

  • Mēs te gaidām jūsu vasaras vidus svētkus! – uzsauca vieni.
  • Labi, – es atļāvu un pamāju. Citi žāva bērnu krekliņus uz auklām. Vēl trešie bakstīja savas saules baterijas. Jozu tālāk, garām tikko nopirktai vasarnīcai ar automašīnu, kurai bija Krievijas reģistrācijas šilte. Ap māju vīdēja dedzinātas zāles pēdas, vismaz piecās vietās. Neviena sveiciena. Tikai remonta atlūzas un atkritumi draiskās kaudzītēs.

Skrēju tālāk un sāku domāt par Eiropas identitāti. Ideja par šo tēmu ir tikai 100 gadus veca un cilvēces vēsturei tas ir ļoti īss laiks. Līdz tam mēs karojām cits ar citu dēļ zemes un reliģijas. Tagad, ka ”salas cilvēki” draud mums pārējiem ar izstāšanos no Eiropas, šī ideja iegūst divus veidolus – no vienas puses smilšu pils, bet no otras cietoksnis, kas aizstāvas pret bēgļiem.

Pašlaik šis projekts šķiet smilšu pils, jo trīs nelāgi notikumi to paguvuši apdraudēt: 1) bēgļi Vidusjūrā, 2) ”Islāma valsts” kaujinieku sadisms un ārdīšanās, 3) Krievijas politiskā, ideoloģiskā deģenerācija un agresīvā ārpolitika.

Eiropas idejai tas, protams, nepalīdz.

Vēlētos uzsvērt, ka nekad nav bijis viegli definēt eiropieša identitāti, jo tā ir jauna un vēl nebijusi norise. Tieši otrādi – ir 100% vienkārši atrast argumentus, kas šo ”kopējo identitāti” noliegtu un iemīdītu zemē. Egoisms vienmēr atrod sev astoņas dzīvības. To mēs pazīstam visās izpausmēs. Nav nekā vieglākā un ērtākā kā izskaidrot savas neveiksmes ar citu cilvēku vai tautu kļūdām. To mēs lieliski vienmēr esam pratuši un neatteiksimies no šīs prasmes arī turpmāk.

Taču 1914., 1939., un 1989. gadi ir saspridzinājuši veco lupatdeķi Eiropu. Par Napoleona karu un Vīnes kongresu 1814 -1815. nemaz nerunājot. Vācieši šajā jomā ir acīgāki un uzskata, ka par vienotu Eiropu kā ideju varam sākt runāt tikai 19. gadsimta sākumā.

Par vārda ”Eiropa” izcelsmi parasti runājam antīkās pasaules virzienā, grieķu valoda utt. Daudziem liekas, ka tieši šī antīkā izcelsme ir ļoti ”āriskas dabas”, lai gan sinologa Martina Bernala teorija pierāda grieķu antīkās pasaules afro – aziātisko izcelsmi. Mītiskās karalienes Eiropas vārds, kuru Zevs nolaupīja uz aizveda uz Krētu, atgādina semītu apzīmējumu Rietumāfrikas zemēm uz rietumiem no Levantijas.

Herodots pats bija dzimis Tuvējos Austrumos, un helēņu kultūra, levantiska, agrīnaā kristietība piedzimta tur, kur helēnisms bija pārņēmis judaismu: Kartāgā (šodienas Tunisija), Aleksandrijā (šodienas Ēģipte). Pat kristīgo kartēs, kurās Eiropu zīmēja kā salu (nodalītu no Āzijas), netika slēpts, ka pasaules ass atrodas Jeruzālemē.

Tagad mēs bazūnējam, ka Eiropas garīgais fundaments ir helēnisms un kristietība, Vidusjūra ir robeža pret barbariem. Taču no vēstures viedokļa raugoties, Eiropa ir Vidusjūras reģiona province. Nevis otrādi.

Damaskas mošeja

Savādi, ka robežas un seno ģeogrāfiju cenšas deformēt arī islama teorētiķi, jo kalifāta pirmā patiesā galvaspilsēta bija nevis Medīna vai Meka, bet gan Damaska. Man izdevās apmeklēt grandiozo Umaiada mošeju, kuras arhitektūra vēl šodien liecina par  antīkās pasaules un kristiešu stilu, par Bagdādi, Kairu un Konstantinopoli nemaz nerunājot.

 

Dihtomija starp orientu un Rietumu pasauli ir ticības nevis cilvēku noteikta.

Kad mēs beidzot sākām lūkoties uz kopsaucējiem nevis robežstabiem?

Albrecht Koschorke (caur Hēgeļa filozofiju) piedāvā mums šo recepti filoloģijas līmenī. Protestanti (ar šo ideju) esot centušies norobežot Ziemeļeiropu no ”pārējiem”. To pašu mēģināja panākt grieķi 1821. gada turku karā, taču faktiski ”iedarbināja” domino efektu postošu karu sekvencēm.

Pētera Pirmā ģeogrāfs Vasilijs Tatiščevs uzskatīja, ka Eiropas viduspunkts atrodas tieši Krievijā  un savu teritoriju paplašināšanu Centrālāzijas virzienā dokumentēja kā mūžīgi eiropiešu karu pret turkiem un musulmaņiem.

Tas nozīmē, ka ir ļoti grūti atrast Eiropas garīgo kopsaucēju. Šis mēģinājums agri vai vēlu piedzīvos zemestrīci, kuru pašlaik novērojam Brexit izpausmē. Piemēram.

Ir pārāk daudz iemeslu redzēt citu vainas, nelaimes un defektus, bet savējos pārspīlēt.

Vieglāk ir atteikties no idejas par eiropieša identitāti, nekā to formēt un uzmērīt.

Diemžēl vieglākais, garšīgākais un ērtākais ne vienmēr ir veselīgs.

Gudrāk ir sadarboties un strīdēties, nekā plēsties un karot.

Tolerance, iecietība un empātija ir humānākas un formē gudrākas valstis.

Jo valsts kalpo cilvēkam, nevis otrādi.

Tāpēc šodien man nav iebildumu svinēt saulgriežus kopā ar vācu tūristiem no kempinga. Mēs esam vienā valstī un identitāte atnāks pati.

 

Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums, 2 daļa

Posted on by
2

(Turpinājums. Sākums: https://sandraveinberga.com/2015/10/19/orienta-ligavainis-kuram-steidzigi-vajag-laulibu-ar-kadu-no-mums/ )

koks ar zīmētām saknēm

-Tiešām? Maksāsiet? Man?

  • Neskopošos!- puisis apgalvoja stipri apvainotā balsī. Tobrīd gids sāka skaidrot konfliktu trīs pamatiedzīvotāju grupējumu starpā, kas palīdzēja man izvairīties no tālākas sarunas ar blakus sēdošo. To pašu, kas redzami izskatījās sapūties. Aiz loga joņoja vīnogulāju plantācijas.

  • Redz kur aug baltais vīns, – skaļi nopriecājos un ”precinieks” uzreiz pievienojās ar konstatējumu, ka “mūsu ģimenē mēs vienmēr dzeršot tikai balto vīnu, ja jau mani tas tā iepriecinot”. Viņa pielīšana bija kļuvusi neizturami šķebīga, pilnīgi bez jautrības.

Interesanti kāds izskatās šis luncīgi, iztapīgais liekulis reālajā dzīvē. Parastajā dzīvē, kurā viņam nekas nav jātēlo, jāizliekas vai masīvi liekuļo. Jo vairāk mēģināju iztēloties šo, konkrēto vīrieti normālā stāvoklī, jo pretīgāka mana iztēles aina izskatījās.

Pa to laiku bijām jau piebraukuši klātu pusdienošanas vietai, kas atradās skaistākajā Hercegovinas ainavā, pie dzidras un straujas upes. Mums piedāvāja foreles, kas tikko bija atvestas no tuvējās foreļu audzētavas. Tikai viena sieviete – horvātiete atteicās ēst zivis un ar to “ziņoja” par savu kultūras standartu.

Nosēdāmies pie galda kopā ar abiem Dienvidāfrikas profesoriem ar skatu uz mutuļojošo ūdens lērumu tepat pie kājām. Gaiss bija dzidrs un ūdens – svaigs kā caurvējš agri no rīta. Sajūta lieliska līdz brīdim, kad pamanīju sev līdzās iespraucamies ”precinieku”. Atkal viņš bija līdzās un uzreiz ķērās klāt salātu šķīvītim ar abām rokām. Kamēr pārējie bijām sagaidījuši savas foreles, tikmēr “mans pielūdzējs” bija izēdis visus salātus un ar maizes ņuku slaucīja savu šķīvi, laimīgi skatoties uz mani. Tas nozīmēja: “esmu labi paēdis”, “redz kā man garšo” vai “redz cik es kārtīgs”. Pēc tam “mans puisis” ēda foreli tikai ar dakšiņu, piepalīdzot ar pirkstu galiem. Jā, es zinu, ka austrumos daudz ēd ar pirkstiem, bet Eiropā uz šo tehniku noskatīties ir apgrūtinoši. Galda etiķete vislabāk demonstrē no kurienes esam. Visās dzīves situācijā vīrieši, kas publiski neēd ar nazi un dakšiņu, manās acīs nokrīt zemāk par zāli. Precinieks bija jau novēlies orangutana līmenī.

  • Vai jums pietiek?
  • Jā, paldies.
  • Man gan nepietiek.
  • Ahā, – teicu un apklusu. Puisis izskatījās nelaimīgs. Pretimsēdētājs – kolēģis no Krakovas universitātes, viņam pasniedza bļodu ar baltmaizi un ”maizes pārstrādāšanas dzirnavas” nekavējoties uzsāka darbu. Privātais bads daudziem mēdz būt visaugstākā likme. ”Precinieks” šajā skalā nav vienīgais egoists. Dakšās un naži šķindēja vareni. Visi bija badā. Tikmēr gaidīju līdz dienvidāfrikāņi pabeigs tiesāt savējās zivis, lai kopīgi varam ķerties pie deserta.
  • Atvainojiet, vai jūsu kultūrā ir pieņemts pagaidīt uz blakussēdētāju? – pēkšņi jautāja Dienvidāfrikas kolēģis, kas sēdēja pa labi.
  • Jā, ir pieņemts.
  • Cik patīkami.
  • Lūdzu, lūdzu!
  • Mēs dzīvojam tik tālu, jūs Latvijā un es Keiptaunā, bet universālā kultūra mums (izrādās) ir kopēja. Patīkami to konstatēt, – viņš teica.

Apjuku no uzslavas. Nevajadzīgas. Savstarpējās cieņas likumi ir un paliek visas homo sapiens komunikācijas pamatā gan pilī, virtuvē pie galda vai uz zara, štābiņa centrā. Vienkārši tāpēc, ka nav nekā foršāka par cilvēcīgā attiecībām starp cilvēkiem. Tikmēr ”precinieks” bija pamanījies nočiept desertu Krakovas profesoram un raidīja viņa virzienā nepārprotami tālejošus skatienus. Straujā ”precību stratēģijas” maiņa mani ieinteresēja laulību mednieka praksē. Pēc pusdienām precinieks visiem spēkiem centās “karāties pakaļ” poļu kolēģim – gejam un attīstīt ar viņu garas “zinātniskās pārrunas”, taču īsi pirms iesēšanās autobusā bija skaidrs, ka arī krakovietis ir viņu “atšuvis”. Un atkal precinieks iekortelējās blakus man. Autobuss nogāzelējās un sāka braukt Mostaras virzienā. Salonā bija tveicīgs. Priekšējā solā sāka histēriski raudāt turku pāra mazais bērniņš. Gari brēcieni apņēmīgi iekaroja autobusa salonu (kā nervozs fona troksnis) un es pati sev paziņoju, ka nav gudri ņemt līdz tik mazu bēbi “šitik garā un nogurdinošā ceļojumā”. Man brēkuli bija žēl. Taču modrais blakussēdētājs noreaģēja nekavējoties: ” Jā, jā. Pareizi. Mēs savus bērnus abi šādā ceļojumā līdzi neņemsim, labi?” – viņš iegavilējās un laikam gaidīja atzinību vai uzslavu par priekšzīmīgu uzvedību. Ko nu? Piesist kāju? Iekliegties, ka: ”tas ir par daudz”? Sarīkot kārtīgu operetes finālu sagrabējuša autobusa centrā? Vai tas bija par daudz? Pēdējā robeža bija pārkāpta? Nē, manuprāt precinieks manās acīs jau bija pārvērties par tādu pašu sētas kranci, kā “Pauļa suns”, kas manā Rīgas pievārtē rej un katru garāmgājēju pilnīgi bez jēgas. Ja reiz es neapvainojos uz suņiem un kaķiem, kāpēc gan man apvainoties uz šo šarikovu?

  • Mīļā, mēs drīz būsim galā, viņš teica un maigi uzlika savu plaukstu uz mana ceļgala. Es to nobīdīju nost un precinieks saprata. Žests netika atkārtots un šajā brīdī Mostara jau bija klāt. Izbirām no autobusa kā zirņi. Gids visus piekodināja neatstāt ”mūsu pulciņu”, jo autobusa ”parkēšanas vieta” būšot Mostaras viņā galā un visi, kas nesekos grupai – apmaldīsies. Klausījām. Metāmies pakaļ gidam, kurš mūs aizveda leģendārā Mostaras tilta pakājē.
  • Klau, kur tavs draugs? – pie auss pēkšņi iejautājās kolēģe no Horvātijas.
  • Kāds draugs?
  • Tas pats, kas Tev autobusā sēž līdzās.
  • Nezinu.
  • Viņa šeit nav.
  • Nu lai nav.
  • Esam viņu pazaudējuši.
  • Ko? Grupa sākās uztraukums. ”Precinieka” mūsu vidū vairs nebija.
  • klints 2Visi izskatījās satraukušies. Īpaši ekskursijas vadītājs, jo autobuss bija aizbraucis no pieturas, kurā izkāpām. Tagad ceļu atrast vairs nebija iespējams. Sākās diskusijas par to kā pazudušo atrast. Nolēmām doties atpakaļ uz punktu, kur izšķīrāmies un meklēt. Steidzāmies. Taču viņa tur nebija. Ilgi stāvējām uz slavenā Mostaras tilta un fotografējāmies, taču pazudušais likās kā ūdenī iekritis. Atlika mierinājums, ka viņš  zina ko dara. Taču gids bija izmisumā. Atstājām viņu pie stūra (meklējot noklīdušo) un ziedojām naudu, lai apskatītu dokumentālu filmu par tilta sagraušanu. Arī pēc filmas pazudušais nebija atradies un neatlika nekas cits kā doties tālāk. Cilvēki tērgāja, tūristi iepirkās, bizness padevās un iela burbuļoja kā jau tas orienta valstīs pierasts. Akmeņainais ceļš veda augšup un no tā ik pa brīdim pavērās gleznains skaits uz upi un leģendāro tiltu.

  • Anete bija sapirkusies krelles, es testēju tikko iegādātas bosniešu vara piparu dzirnaviņas un Ullis sūkāja savādas konfektes, kas uzvirmoja gaisā mimozu aromātu. Visbeidzot gids mūs ieveda  mošejas pagalmā. Patīkami. Puiši tur sita futeni un nez no kurienes uzradusies Jasmina aicināja dziļāk dārzā. Nonācām uz romantiska balkona – dārza no kura pavērās lielisks skats uz to pašu tiltu, kuru bijām safotografējuši jau agrāk.

  • Te ir visskaistākais rakurss, vai ne?- pārjautāja Jasmīna.
  • Ir.
  • Dzersim tēju?
  • Protams, ka piekritu un tikai krietni vēlāk izlasīju uzrakstu vietai, kurā bijām pavadījuši pārdesmit romantisku tējas minūšu. Tās nosaukums bija “HAREMS”.
  • Harems, Mostara
  • Gaidot uz pārējiem tējas malkotājiem iesprukām bodītē un iegādājāmies vietējās, sudrabotās rokassprādzes ar maziem akmentiņiem. Būs atmiņai. Minūtes skrēja kā trakas un pavisam drīz bija jādodas atpakaļ uz autobusu, kas nogādātu mūs atpakaļ Sarajevā. Tikmēr abas ar Ernu (no Dienvidāfrikas) paguvām ielūkoties pāris veikaliņos, kas pēc turku tirgus modeļa ierauj pircēju akacī no kura izkļūt ir pagrūti. Vienai telpai seko nākamā un tirgotāji nodot pircēju blakus – andelmanim kā stafetes kociņu. Finālā nolaidāmies “akača dziļumā” pie sirma sudrablietu pārdevēja un mūs  motivēja tikai vienīgā doma: ” kā tikt no viņa vaļā”. Pārdevējs – kungs gados, rādīja dārgas kaklarotas par pieticīgu cenu, taču šī prece nebija mūsu plānos. Vajadzēja “atšūties”. Taču kā? Traucēja nogurums vai pēc-tējas laiskums. Tieši šajā, kritiskajā brīdī notika tas, ko nebija paredzējis neviens: kā bulta no bodītes sienu tumšo audumu “drapērijām” izlidoja vīrietis, kas nebija neviens cits kā mūsu pašu “precinieks”. Viņam sekoja lamas vietējā valodā ar iespraudumiem vāciski. Puisietis bija uzmācies vietējām dāmām un atkal dabūjis pa muti. No ”aizkulisēm” izjoza divas melnīgsnējas jaunkundzes un spriedze gaisā liecināja, ka būs slikti.
  • Tu nu gan esi siržu lauzējs! – noteicu un noskatījos kā viņš pieceļas. Diemžēl izglābām no kārtīga pēriena. Nevajadzēja viņu uzrunāt. Būtu dabūjis pa ausīm. Taču tagad veikala pārdevējs saprata, ka esam kopā un atturējās no dūru palaišanas. Taču vēsi un skarbi palūdza mūs visus atstāt veikalu.
  • Ko tu tur darīji? – gribēja zināt Erna.
  • Neko, – šņāca “siržu lauzējs” un mēģināja pieglaust matus.
  • Mēs visi tevi meklējām.
  • Jau ilgi.
  • Nu un kas?
  • Kur tu biji? -….
  • Kur tu biji? Atbildi tā arī nesagaidījām. Taču maratonā uz autobusu (pie gida) ”precinieks” mums sekoja kā skudra. Ar gavilēm viņu sagaidīja pārējie kolēģi. Diemžēl izbraukšana no Mostaras aizkavējās jo turku ģimene bija aizmirsusi sava zīdaiņa ratiņus pie tilta iekāpšanas punkta. Kamēr gids (kopā ar vecākiem un gavilējošo bērnu) skraidīja turpu šurpu, mēs ar profesoru no Izmiras runājām par komunikācijas teoriju. Pēc tam visi salīda atpakaļ autobusā (kā roņi) un pa tumsu, cauri miglai mēs traucāmies atpakaļ uz Sarajevu. Precinieks man līdzās nosēdās, bet uzvedās klusu. Līdz beidzot aizmiga. Ainava aiz loga tinās miglā un tumsā. Abas ar mazu turku meitenīti zīmējām uz loga rūts ”simboliskās zīmes”, kas aizdzen nogurumu un sliktas idejas. Pie viena apstājāmies uz Bosnijas un Hercegovinas robežas, lai notiesātu vakariņas, kas sastāvēja no ceptas jēra gaļas. Man, kā veģetārietei, tas nebija patīkami, bet ko lai dara – centos nepievērst sev uzmanību un ēdu tikai kartupeļus. Pēc tam garš ceļš cauri tumsai un tad pēkšņi skarbs zvans autobusa miega klusumā. Trakojošais mobilais telefons spārdījās ”precinieka” kabatā.
  • Hallo! – viņš atbildēja. Pēc tam sekoja garš teksts ”viņā galā” un atbilde – ”tā nebija runāts”, ”nē,nē” un ”nu ko jūs”. Pēc pauzes visi izdzirdējām brēcienus – ”tā jūs nedrīkstat darīt’’, kam sekoja klusums un gara nopūta. Izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. Mans blakus sēdētājs uzsvēra, ka runa esot bijusi par viņa dzīvokļa saimnieci, kas puisim pēkšņi uzteikusi istabu. Viņš nebija iekārtojies viesnīcā, bet īrēja istabu pie ”privātistiem”, kuru bija sarūpējuši konferences rīkotāji. Tagad izrādījās, ka viņu met no šī īrētā dzīvokļa ārā. Nasirs bija sašutis. Nikns. Draudēja ar policiju. Pēc tam, pagrābis telefonu, metās uz priekšu, lai ”nokārtotu attiecības” ar vietējo Bosnijas puišu palīdzību. Tālākai sarunai vairs nesekoju. Pie apvāršņa iemirdzējās gaisma un tā bija Sarajeva. Pa skaļruni mūs informēja, ka pirmie autobusu atstās viesi, kuri nedzīvo mūsu viesnīcā ar romantisko nosaukumu ”Holivuda”. Vispirms izkāpa turku ģimene ar mazo, jauko brēkuli. Pēc tam otra turku ģimene ar mazo meitiņu, kas lieliski zīmēja uz loga rūts un visbeidzot autobuss piestāja pie nama, kura priekšā jau bija izvietojusies policijas automašīna. Tur izkāpa mans precinieks. Kas notika tālāk? To mēs visi kopīgi varam tikai minēt.
  • Bosijas kafija 3

Tautu staigāšanas grimases: migrācija un nacionālisms Eiropā

Posted on by
3

2013. gada 3. decembrī speciāli TVnet

Bēgļu protests Rīgā TVNet fotoMēs dzīvojam tautu staigāšanas laikā, kad cilvēku grupas intensīvi migrē pāri robežām uz visām debess pusēm. Lielākā migrantu daļa uztur kontaktu ar savām mājām, tuviniekiem caur internetu un tāpēc nejūtas pazuduši plašajā pasaulē. «Poļu santehniķis», kas šodien ir tikpat plaši pazīstams jēdziens kā britu «biržas fondu mākleris», pieder tai pašai migrantu populācijai, kas jau sen ir pārstājuši dzīvot vienā konkrētā valstī.

Pārslodzes efekti

Sekas šai «staigāšanai» ir dažādas. Ekonomisti saredz migrācijā gigantiskas uzplaukuma iespējas, jo imigranti ir gatavi lētāk paveikt darbus, kas vietējiem nav pa prātam. Tieši tāpēc Rietumu demokrātijas pašlaik labi «uzvārās», izmantojot jauno imigrantu dinamismu savienojumā ar vietējo pieredzējušo speciālistu kompetenci un menedžmentu.

Ir arī ēnas izpausmes, kas novērojamas ārzemnieku sociālajā diskriminācijā, jo «caurmēra rietumeiropieši» imigrantus vairāk uztver kā apgrūtinājumu, nevis pienesumu.

Neraugoties uz to, ka ārzemju viesstrādnieki uzņemas viszemāk atalgotos darbus – tos pašus, kurus vietējie nevēlas strādāt, bezdarbs jaunatnes vidū Rietumeiropā joprojām ir nepieklājīgi augsts (23%) un te ārzemniekus labāk redz ejam, nevis nākam.

Migrācija un finansiālā krīze ir panākusi skarbu politisko spēku pārgrupēšanos, par ko uzskatāmi ziņo, piemēram, aizvadītās vēlēšanas Norvēģijā un Nacionālas frontes panākumi Francijā. Klasisko centra un labējo partiju krīzi pašlaik perfekti izmanto populisti = nacionālisti.

Marina Lepēna nupat intensīvi apbraukā kaimiņvalstis, lai organizētu jaunu populistu partijas aliansi gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014. gadā šo plānoto parlamenta grupu veidošot vismaz 25 Eiropas Savienības parlamentārieši no vismaz 7 valstīm. Formāli kopsaucējs nebūšot nacionālisms, bet gan «eiroskepse» un «anti-globalizācija». Pēc komentētāju domām «ģimenes firma = Lepēni» ožot pēc politiskā ekstrēmisma pulvera. To uzjundī jau nākošais migrācijas efekts – bēgļi, kas piemet pagales separātistu ugunskuriem visā vecajā kontinentā.

Izmisums zem Sarkanā Krusta

Bēgļu izraidīšanas epizodes gandrīz visur izskatās vienādi: izmisuši cilvēki ostā vai lidostā, kurus elkonī vai «aiz padusēm» mēģina vertikāli noturēt policisti vai Sarkanā Krusta personāls. Reizēm viņi sēž un izliekas, ka klausās monologā, kuru pauž vietējās varas pārstāvji. Reizēm pretojas. Bezcerīgi. Jo vara vienalga uzvarēs un viņus izraidīs atpakaļ uz mītnes zemi. Uz to pašu, no kuras viņi aizbēguši. Veselām ģimenēm vai pa vienam. Ir redzēti arī bērni, kurus izraida. Pamatā pusaudži – histēriski un izmisuši puikas.

Viņi var izskatīties arī kā kapi. Masu kapi. Pirmo reizi ar tiem iepazinos pirms vairākiem gadiem Handijā (Jandia). Nesen iekārtotos katoļu kapos uz visām plāksnītēm bija rakstīts viens un tas pats nāves datums – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzimšanas gads atšķīrās, bet nāves diena visiem bija vienāda – tā pati, kurā pie Eiropas robežām Spānijas teritorijā bija nogrimis kārtējais bēgļu kuģis.

Tāds pats kā pirms dažām nedēļām Lampedūzā ar 356 noslīkušajiem. No tiem 16 bērni vecumā no 2 līdz 6 gadiem. Tagad nežēlīgo statistiku ik dienas turpina reģistrēt pie Itālijas un Maltas krastiem Vidusjūrā. Oktobra summa – apmēram 600 upuru. Vairums bēg no kara plosītās Sīrijas vai Eritrejas. Cilvēki, kuriem nav kur sprukt un šis jūras ceļš ir vienīgais iespējamais ceļojums pie miera un pārticības ar nosaukumu Eiropa.

Parastu biļeti lidmašīnā vai pasažieru kuģī mēs viņiem nepārdodam

Itāliešu kolēģis Fabrizio Gatti savā žurnālista darbā bieži ir izmantojis valrafēšanu1, lai labāk izstudētu sev svarīgo problēmu «no iekšpuses». Pārģērbies par viesstrādnieku «ar atbilstošu identitāti», viņš sāka savu «bēgļa» ceļu kopā ar afrikāņiem no Nigēras uz Lampedūzu. Valrafēšana «under cover» iestiepās četru gadu garumā, un sīkāk par to var izlasīt viņa grāmatā «Bilal» (2006). Pa šo laiku Vidusjūrā jau noslīkuši vai Sahārā izžuvuši vairāki tūkstoši bēgļu kopā ar savām cerībām «tikt uz zaļa zara».

Pēc Lampedūzas traģēdijas likumi nav mainīti: visi, kas nelegāli ierodas Itālijā, skaitās noziedznieki un tiek tiesāti. Vēl vairāk – Itālijas valdība (Emma Bonino) pat pieprasa, lai Eiropas valstis cīnās pret Āfrikas bēgļiem Vidusjūrā tieši tāpat kā pret Somālijas jūras laupītājiem.

Nāve bēgot vai pārdodot seksu

Kamēr Itālija gatavojas vajāt bēgļus kā afrikāņu pirātus, bagāto Rietumeiropas valstu egoisms iegūst aizvien jaunas formas bēgļu valstu kolonizēšanā. Piemēram, tā pati Francija nekautrējas turpināt ekonomiski paverdzināt Nigēru, izsūknējot no tās par smiekla cenu dārgo urānu. Francijas valdība (kopā ar transnacionāliem koncerniem) atbalsta korumpēto Nigēras zemes un dabas resursu ekspluatācijas politiku. Lauksaimniecības vietā te uzrodas aizvien jauni naftas torņi. Līdzīgi Itālija, Vācija, Kanāda un Irāna atbalsta Eritrejas diktatūras režīmu, kuras rezultātā uz Eiropu plūst turienes ekonomisko un politisko bēgļu straumes. Izveidojas absurda situācija – bagātā Rietumeiropa nolaiž pārticības asinis Āfrikai (radot priekšnosacījumu postam) un vienlaikus aizver vārtus uz paradīzes vārtiem Itālijā un Maltā.

Humānās dimensijas krahu uzrāda arī Austrumeiropas «veiksmes stāsti». Kamēr 4000 bulgāru protestē pret savas sociālistu valdības Plamena Orešanska ekonomisko politiku Sofijā (Reuters, 12.11.2013.), Stokholmu jau pārpludinājuši profesionāli rumāņu ubagu pūļi. Tie darbojas saskaņoti un sistemātiski. Pirms gada uz ielu stūriem sēdēja pusmūža ubadzes, tagad – pārsvarā gados jauni puiši, spēka gados diedelē modernāk.

Piemēram, ubags Dimitrijs ir 25 gadus vecs un ubago Stokholmas centrā, lai nosūtītu iekrāto atpakaļ ģimenei Rumānijā. Tā kā stāvēšana uz ielas stūra nav rentabla, viņš vienlaikus pārdod arī seksu: par 25 latiem anālo aktu, par 19 latiem orālo seksu. Pircēji ir tikai vīrieši.

«Man ir grūti atteikties no tik ienesīga biznesa,» Dimitrijs skaidro, nedaudz nervozi, «jūs taču saprotat, ka runa ir tikai par naudu, nevis par baudu. Es šajos brīžos vienmēr iedomājos, ka esmu kopā ar savu sievu. Jūs darītu to pašu, ja mātei vajadzētu naudu slimnīcai.» Arī viņa sieva ubago Stokholmā, taču seksa pārdošana ir ienesīgāka. Tā nodrošina Dimitrijam mēnešalgu 500 latu robežās (10 reizes vairāk nekā ieņēmumi par darbu Rumānijas fabrikā) Kas ir klienti? «Visu vecumu kungi, pamatā ģimenes cilvēki,» atzīst Dimitrijs un uzsver, ka neviens Rumānijā nedrīkst uzzināt par viņa patieso nodarbošanos Stokholmā. Ko viņš patiešām vēlētos strādāt? «Vislabāk par apkopēju,» saka Dimitrijs spāniski un apgalvo, ka būtu spējīgs iztīrīt visu Stokholmu, ja vien viņam atļautu to izdarīt un normāli par to samaksātu.

Pašlaik 200-300 rumāņu ik dienas pārdod seksu Stokholmā, un policija ar šo problēmu pagaidām nespējot tikt galā.

Vieni pārdod ķermeni, citi spēlē mūziku metro vagonā, vēl trešie liek uz metro vai autobusa soliem kartītes ar iežēlinošiem tekstiem par savu grūto dzīvi un lūdz tāpēc naudu.

«Veiksmes stāsta» grimases

Pirms gada Eiropas Padomes sociālo tiesību komiteja nāca klajā ar paziņojumu, ka divas Grieķijas valdības darba tirgus reformas, kas tikko realizētas «aizdevēju» spiediena rezultātā, ir nelikumīgas. Komiteja konstatēja, ka vainīgie ir starptautiskie aizdevēji (Eiro komisija, Eiropas centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas ar savām iniciatīvām rupji pārkāpuši darba ņēmēju tiesības krīzes skartajā valstī. Tās pašas, kuras faktiski aizsargā Eiropas sociālā harta (facklig.su, 2012.19.10.)

Starptautiskās arodbiedrību kustības ekspertu komiteja un grieķu organizācijas vadītājs Vangelis Moutafis intervijā Jazeera 2013. gada februārī uzvēra, ka «aizdevēju noteikumi izraisījuši dramatiskas pārmaiņas sabiedrībā un panākuši neakceptējamus darba tirgus nosacījumus», kas «panāk visas Eiropas darba tirgus paralīzi. Uzņēmumiem, kam pieder ražotnes Eiropā, ir jārealizē nulles vienošanās un jābūt gataviem izspēlēt vienas valsts fabriku pret citas valsts ražotni kā šaha kauliņus» (Axel Green.Arbetare, 28.02.2013.).

Tas, ka Eiropas «aizdevēji» savā krīzes politikā ir «aizgājuši par tālu», nevienam vairs nav noslēpums. «Diemžēl krīzes novēršanas rezultātā valstis ir pieņēmušas lēmumus, kas faktiski ir pretrunā ūnijas līgumam. Tās nedrīkst piedāvāt citām dalībvalstīm glābšanas scenārijus» (S.Gustafsson, Akademiker, 10/2012). Tos pašus, kas tika realizēti arī Latvijas «veiksmes stāsta» laikā pie mums.

Kāpēc neceļ minimālo algu līdz 300 latiem?

Grieķiem tagad palīdz Eiropas sociālā harta, kuru Latvijas krīzes brīdī vietējās arodbiedrības neaktualizēja. Pat pieņemot Saeimas ratificēto Eiropas sociālo hartu februārī, mūsu deputāti neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu «pienācīgus dzīves apstākļus» un saskaņā ar kuru, pēc tiesībsarga Jura Jansona domām, minimālo algu valstī būtu jāpalielina no 200 līdz aptuveni 300 latiem. Premjers Valdis Dombrovskis (V) toreiz skaidroja, ka ratificēt visu Eiropas sociālo hartu pilnībā nav iespējams, jo vairākiem hartas punktiem, piemēram, par minimālās algas līmeņa celšanu, ir būtiska ietekme uz valsts budžetu un valsts konkurētspēju. Līdzīgu viedokli pauda arī LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens, uzsverot, ka Latvijai nav ekonomisko iespēju izpildīt pārskatītās Eiropas Sociālās hartas pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu.

Sakarā ar to, ka pie mums «nav iespējams», bet citur «ir iespējams», mūsu «sēņu lasītāji» turpina bēgt visos virzienos. Tāpēc Latvijā pērn bija novērojams otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES, 10,3% (TVNET, 20,11.2013.) un efekts, ka «atlikušie cieš no emocionāla rakstura problēmām. Nespējot piemēroties jaunajiem apstākļiem, atgūt pašapziņu un likt lietā savas spējas» (France 24. 22.05.2012.).

Tas nozīmē, ka bēgļu plūsma Eiropas pārtikušo valstu virzienā turpinās.

Vainīgie šeit nav nedz bēgļi laivās pie Lampedūzas, nedz arī laimes meklētāji Rietumeiropas sēņu lasītavās. Viņu bēgšana ir citu cilvēku – reālu politiķu pieļauto politisku kļūdu sekas.

Paši emigrācijas «procesu» izraisītāji un kultivētāji joprojām sēž savos krīzes gadu iesildītājos amatu krēslos gan Briselē, gan Vašingtonā vai Rīgā. Pat mūsu valsts centrālās bankas vadītājs un pašmāju fiskālie krīzes gudrinieki savus iesildītos krēslus un lielās algas nav atstājuši aiz muguras.

Tas notiek laikā, kad Eiropa turpina nogalināt migrantu cerības.

Tās pašas, kuras mirst pēdējās.

Mums tuvojas Sahāra. Kāpj temperatūra un cerības.

Posted on by
10

2012. gada  11. decembrī. Speciāli TVnet.

Tuksnesis. Attēli no GoogleTuvojas Ziemassvētki un gadu mija. Ikviens no mums cer uz «baltiem Ziemassvētkiem» un «maziem mīnusiem gaisā» Jaungada naktī. Klimatam un apkārtējai videi ir nozīme arī mūsu labsajūtā un komfortā.

«Nevēlamies blenzt decembrī uz dubļiem sniega vietā un greznoties ar lietussargiem vai jakām jūlija tveices laikā. Diemžēl bieži traucē kaitinošas vētras, plūdi, jo klimata pārmaiņas norisinās aizvien intensīvāk – uz slikto pusi: kūst Arktikas ledāji, pieaug piesārņojuma līmenis ūdenskrātuvēs, slimo koki, samazinās dziedātājputnu skaits, un šie procesi attiecas uz mums visiem, neskatoties uz to, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Šīs klimata izmaiņu izraisītās vides mutācijas skar un ievaino telpu, kurā mēs visi dzīvojam kopā zem zilajām debesīm. Uz planētas Zeme.

Jo izraisītājs ir «cilvēks» ar savu industriālo ofensīvu dabai.

Tieši tāpēc arī pie mums Latvijā vajadzētu akūtāk, aktīvāk un konstruktīvāk pievērsties šīm problēmām, mēģinot tās risināt praktiski, ekonomiski un arī politiski. Izglītojot sabiedrību un iesaistot to plašāk un aktīvāk vides jautājumu risināšanā.

Kurš vainīgs pie tā, ka aktuālie sestdienas Dohas lēmumi Latvijas mediju vidē vakar un šodien ir bez rezonanses? Kāpēc zaļā politika Latvijā joprojām ir nedzimuša bērna statusā?

Diemžēl Latvijā joprojām trūkst funkcionējošas un patiesas Zaļās jeb vides aizsardzības partijas, kas cīnītos par zaļo vērtību saglabāšanu un zaļās domāšanas ekspansiju mūsu publiskajā telpā. Ja mums būtu normāla Zaļā partija, nevis tāda kā tagad, kas formāli (greznojoties ar «zaļās» partijas atribūtiem) pakārto savu stratēģiju Lemberga Zemnieku partijas līnijām, tad situācija būtu līdzīga vācu vai skandināvu zaļajam aktīvismam visplašākajos iedzīvotāju slāņos. Būtībā zaļā partija nekādi nespēj būt koalīcijā ar zemnieku partiju, jo šo partiju mērķi un uzdevumi ir antagoniski. Zaļie – aizsargā vidi, zemnieki to ekspluatē un izmanto.

Pārāk pieticīgi politiskajā līmenī pie mums rosās arī zaļās organizācijas, un tāpēc būtiskie lēmumi tiek deleģēti birokrātiem un koridoru sarunām. Tur tie noslīkst biezo tepiķu putekļu klusumā.

Kašķēšanās divu nedēļu garumā

Sestdien pievakarē gandrīz 200 pasaules valstis Dohā (Katarā) beidzot vienojās par vides glābšanas kompromisa lēmumu. Tas nozīmē, ka Kioto līgumu pagarina vēl astoņus gadus. Vienošanās notika dramatiski un ar lielām nesaskaņām fonā. Jau tagad skaidrs, ka daudzos jautājumos «lielajām» un «mazajām», «industriālajām» un «parastajām» valstīm nebija unisona.

Kā norāda «Reuters», veco Kioto līgumu pagarinās vēl astoņu gadu garumā, taču vissmagāko jautājumu – «par palīdzību trūcīgajām valstīm» nāksies deleģēt nākotnei. Nav izvirzīti jauni mērķi kaitīgo izplūdes izmešu visaptverošai redukcijai.

Vienošanās paketē atrodami arī daži cerīgi virzieni, piemēram, vienošanās par ilglaicīgu klimata kataklizmu sanēšanu (krastu eroziju, sālsūdens ieplūšanu saldūdens zonā u., tml.). Šajā virzienā tiks veidota konkrēta sadarbības programma valstu starpā, kas ir apsveicams solis.

Sliktāk izskatās ar tā saucamo otrā posma līgumu, jo tas aptver tikai mērķi  siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanai 15% apmērā pēc 2012. gada. Arī šajā virzienā pieņemt tālejošus lēmumus Dohas apspriedes laikā traucēja Krievija ar saviem «izgājieniem». Piemēram, Krievijas delegāts, paužot dusmas, demonstratīvi protestējot, izsoļoja laukā no zāles, lai pēc tam iebizotu atpakaļ un traucētu pārējiem domāt un vienoties. Lēmumu pieņemšanu bremzēja arī Ukraina un Baltkrievija. Spieķus riteņos meta arī Ķīna un Indija, tos ignorēja ASV, Japāna un Kanāda. Vācijai bieži «nebija saprotami» konferences dokumenti, un tas nozīmē, ka ANO Klimata pārmaiņu kārtējā konference nerealizēja iecerēto pilnībā.

Kompromisa lēmumu akceptēja gandrīz 200 valstis. Šķiet, ka arī Latvija, kuru šajā konferencē pārstāvēja divi Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas darbinieki (Aleksandrs Antonovs, Jurijs Spiridonovs).

VARAM par Latvijas balsojumu publiski neinformē, taču savā ziņā presei uzver, ka beidzot «ir panākta vienošanās par Kioto protokola otro saistību periodu», un konstatē, ka ar šo «tiek turpināta aizsāktā klimata politika un darbs pie klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumiem».

Miglaini, tēlaini un nekonkrēti. Kā parasti.

Nekas tāds nav bijis pēdējos 20 miljonus gadu

Tikmēr pasaules klimata plānotāji prognozē strauju temperatūras celšanos. Pasaules banka nesen ziņoja, ka mums jārēķinās ar globālo sasilšanu 4 grādu robežās. «Būtībā te ir runa nevis par bīstamu nākotni, bet gan katastrofu tuvākajā laikā,» konstatē vides jautājumu pētnieks un profesors Juhans Rakštroms. Tas nozīmē, ka ANO apspriedēs prognozētie 2 grādi (Kopenhāgenas apspriede pirms 3 gadiem) jau tagad atpaliek no reālās sakaršanas līknes un «tik strauju temperatūras celšanos mūsu planēta nav pieredzējusi pēdējo 20 miljonu gadu laikā» (DN, 08.12.2012). Kamēr 21 no 50 industriālajām pasaules valstīm atsakās samazināt emisiju gāzes, tikmēr mēs mīņājamies uz vietas.

«Mums visiem kopā beidzot jāsāk cīņa pret trūkumu, nevienlīdzību un traģiskajām klimata pārmaiņām, kas skar mūs visus. Tūkstošgades 7. mērķis paredzēja visu valstu līdzdalību kaitīgo izplūdes gāzu apjoma samazināšanā, taču reālā attīstība notiek pretējā virzienā. Ja temperatūra turpinās kāpt, tad miljoniem trūcīgo afrikāņu zaudēs savu iztikas iespēju – ūdeni un iespēju nodrošināt sevi ar pārtiku. Šis process ir nāvējošs un izraisīs daudzu cilvēku ciešanas. To nepieciešams apturēt!» rakstīja bīskaps Desmonds Tutū savā nesenajā uzrunā vairākās pasaules lielākajās avīzēs.

Vai tas attiecas arī uz mums?

Jā. Tieši un netieši. Āfrikas ziemeļos no austrumiem līdz rietumiem stiepjas bēgļu nometņu josla. Piemēram Dadabas bēgļu nometnē Kenijas ziemeļaustrumos mitinās ap pusmiljons bēgļu. Čada uzņēmusi ap 300 000 bēgļu no Sudānas un 75 000 no Centrālāfrikas Republikas. Lielas bēgļu nometnes šobrīd ir arī Nigērā, Mauritānijā, Burkina Faso, kuru pašlaik pārpludina bēgļi no kara plosītās Mali. Alžīrijas tuksneša zonās posta apstākļos mitinās bēgļi, kas pametuši Marokas okupēto Rietumsahāru. Visiem viņiem vajag drošību, iztiku un darbu.

Alžīrijā jaunatnes bezdarbs ir 50% līmenī. Zemāks tas nav arī citās šā kontinenta valstīs.

Tātad darba jaunajiem afrikāņiem nav, naudas iztikai nepietiek un, apstākļiem pasliktinoties, cilvēki meklē darbu ārzemēs – bagātajā Eiropā. Tie, kas tiek līdz galamērķim, iekļaujas moderno vergu armijā, apkopjot tomātu plantācijas Spānijā. Tie, kas iekrīt robežsargu izliktajos tīklos, kļūst par terorisma organizāciju kontingentu, tieši vai netieši saistoties ar Alkaidu.

Kur ir izeja no situācijas? Apzinoties, ka arī Eiropā jaunatnes bezdarba līmenis ir iespaidīgs – 22% un vecā kontinenta valstu valdības neko nespēj līdzēt, lai šo situāciju būtiski uzlabotu. Arī Eiropā ieguvējas ir organizētās noziedzības aprindas, kas pieslēdzas izmisušajiem jaunajiem bezdarbniekiem ar konkrētiem «darba piedāvājumiem» un paplašina savu kadru kalvi ar tiem, kuriem legālais darba tirgus pagriež muguru.

Izeja ir jaunu industriju attīstīšanā.

Neļausim tuksnesim tuvoties mūsu ābeļdārzam

Saules enerģijas izmantojuma idejas attīstās strauji. Ziemeļāfrikas potenciāls ir milzīgs. Pēdējie pētījumi šajā jomā pierāda (IIASA), ka Ziemeļāfrika ar savu saules enerģijas potenciālu varētu apgādāt ar elektrību visu Eiropas kontinentu. Kāds vācu uzņēmums jau izstrādā Sahārai lielu saules enerģijas centrāli ar nosaukumu Desertec 400 miljardu eiro vērtībā. Šis projekts sasaucās ar Vācijas gatavību atteikties no atomelektrostacijām un ES investīcijām ūdeņraža gāzes ražošanas attīstīšanā. Pastāv bioloģiski procesi, kas izdala ūdeņradi, saņemot gaismu un siltumu no saules, un tieši tāpēc saules enerģija var aizstāt «netīro» fosilo kurināmo. Tas atrisinātu gan Eiropas enerģētisko krīzi, gan bezdarbu Ziemeļāfrikas zonā. Nav izslēgts, ka tieši šajā virzienā paveras plašas iespējas arī ekonomiskās krīzes ievainotajām Eiropas siltajām valstīm – Grieķijai un Spānijai. Iespējams, ka Eiropai tagad jāizstrādā jauns «Maršala plāns» videi labvēlīgo energoresursu apguvei un attīstībai. Novēršot planētas tālāko sasilšanu, iedzīvotāju migrāciju un nodrošinot jaunas darba vietas posta skartajos planētas punktos Āfrikā un Eiropā.

Man šķiet, ka Eiropas liktenis lielā mērā atkarīgs no pašreizējo politiķu attieksmes pret jauniešiem. Vai nu viņi ir apgrūtinājums, vai arī resurss. Tāpēc ir nepieciešams prezidenta Rūzvelta cienīgs «new deal»: izšķiroša pāreja uz apjomīgu saules enerģijas izmantojumu, pārkārtošanos uz lokālu mājsaimniecību apgādi ar alternatīvo, videi labvēlīgo enerģiju, pāreju no fosilā kurināmā uz ūdeņraža «benzīnu», satiksmes pārkārtošanu atpakaļ uz sliedēm, izbūvējot jaunas vilcienu līnijas autoceļu vietā.

Lai izglābtu vidi, dabu, floru un faunu, ir jārīkojas izšķiroši.

Iespējams, ka šis spēriens +4 grādi mums bija jāsaņem, lai pamostos no finanšu krīzes izraisītās pasivitātes komas. Lai Sahāra paliek tur, kur tā ir, un apgādā mūs ar elektrību.

Neļausim tai tuvoties mūsu ābeļdārzam

Finanšu krīze glābj klimatu. Kad atgriezīsies treknie gadi?

Posted on by
2

2012. gada 15. februārī. Speciāli TVnet.

Finanšu burbulis ir pārsprādzis. Gaisā jūtama detonējušas naudas un posta smaka. Miljoniem cilvēku papildina bezdarbnieku un bezpajumtnieku rindas. Trūkumcietēju virtuves vāra zupas nabagiem pat Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Baznīca baro un uzņemas atbildību par cietušajiem. Aina nav no pievilcīgajām. Atgādina mēra laikus.

Ekonomisti saka, ka viņi neko tādu nav varējuši paredzēt. To pašu viņi teica arī 1929., 1973., 1991. un 1997. gadā.

Vadošo lielvalstu prestižie vadītāji nenogurst tikties (regulārāk nekā parasti) un spriež, kā glābt kapitālismu, kaut arī šā mērķa vārdā jāatsakās no demokrātijas pamatnosacījumiem Latvijā, Grieķijā, Spānijā un Itālijā.

Kapitālisms viņiem tomēr ir svarīgāks.

Vai ne?

Vai esam par to sašutuši?

Protams, ka nē.

Mēs ticam kapitālismam. Kā citādi?

Vai niknojamies par banku direktoru un «jostas pievilkšanas» ekspertu viedokli?

Nē, neesam dusmīgi. Mediji mūs mierina un saka, ka viss būs labi.

Konsolidācija ir īslaicīga. «Mums jāiztur!» – saka labi atalgoti banku direktori un tie, kas ir pie varas.

Mēs ticam. Neesam jau grieķi, kas trako un iet ielās.

Vai ne?

Taču nebūsim arī naivi.

Pajautāsim skaidri un gaiši – KAD?

Kad viss atkal būs silti, jauki un labi? Kad treknie gadi atkal klauvēs pie durvīm?

Pagaidām atbildes nav. Vara klusē, un pārtikušie eksperti rausta plecus.

Kurš zina?

Lai to noskaidrotu, nolēmu pakonsultēties ar kapitālisma ideoloģisko pretinieku – iedziļinoties norvēģu sociālista, komunista, marksista un rakstnieka Pola Steigana (Pål Steigan) nesen izdotajā grāmatā «Reiz zeme būs mūsu» (En gång skall jorden bliva vår).

Tā sakot – tikt pie skaidrības, izejot no visļaunākā.

Kā jau marksists, viņš neprognozē mums ātru un drīzu gaismu krīzes tuneļa galā.

Šī krīze (pēc viņa domām) aptver daudz plašākus iedzīvotāju slāņus un valstis nekā iepriekšējās lielķibeles. Esošā krīze esot jāpareizina ar trīs, t.i., tai jāpieskaita vēl divas citas būtiskas nelaimes – naftas un ekoloģijas krīze.

Dzīvojam trīs E-krīžu laikā

Ekonomikas + ekoloģijas + enerģētikas krīžu mijiedarbība padara situāciju daudz bīstamāku, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Ekoloģiskā sistēma pašreiz atrodas uz kritiskās robežas (globālā sasilšana, gaisa temperatūras svārstības, plūdi, vētras, sausuma periodi). Tur var piekrist. Starptautiskās vienošanās neko būtisku šajā jautājumā nav panākušas. Lielās industrijas turpina «cept» uz nebēdu, un idejas par kaitīgo izmešu/atkritumu «izīrēšanu» mazāk attīstījām valstīm (arī Latvijai) neiztur kritiku. Piesārņojuma summa nesamazinās, ja mainām saskaitāmo kārtību. Kvotu pārdošana faktiski ir sava status quo leģitimācija uz mazāk attīstītu valstu rēķina. Vide turpina brukt kopā.

Nākamo 20 gadu laikā cilvēce būs līdz beigām izlietojusi fosilo kurināmu, kuru daba bija sarūpējusi miljoniem gadu laikā. Naftas krājumi iztukšosies. Bez degvielas būs grūti nodrošināt kapitālisma tālāku uzplaukumu un turpināt ražot lietas un mantas, bez kurām vairs nevaram iztikt. Zviedri plāno atteikties no fosilā kurināmā – 20 gadu laikā. Latvijai šādu unikālu un specifisku stratēģisko plānu neesmu redzējusi. Vai tāds mums ir?

Krīzes izrādās pārāk komplicētas, un man nav pārliecības, ka stratēģiskie stūrētāji Rīgā un Briselē ar esošo IQ kapacitāti spēj mūs izglābt no būtiskām nelaimēm.

Absurdistāna

Krīzes rezultātā visi esam kļuvuši par lielas, globālas absurdās valsts – Absurdistānas iedzīvotājiem. Nacionālo valstu robežām un valodām te vairs nav nozīmes. Kapitālisma krīze rāda savu defektu, kas ir globāls.

Preču pietiek, darba roku ir par daudz, bet pircēju pietrūkst. Kā savienot piedāvājuma pārprodukciju un pieprasījuma naudas trūkumu?

Pagaidām to dara tā – samazina ražošanas jaudas.

Loģiskais iznākums ir vienkāršs: tā kā pirktspējas trūkuma dēļ vairs nevar palielināt ražošanas jaudas – samazinās oglekļa dioksīda izplūdes atmosfērā un mēs palīdzam dabai!

Ekonomiskā krīze aptur industrijas apgriezienus un … saudzē dabu.

Paradoksāli un grandiozi!

Mēs esam bez darba, bet elpojam tīrāku gaisu.

Savādi, bet lielākais vairums no mums par to nav sajūsmā.

Sāksim pierast pie salšanas mājās un darbā, pārvietosimies ar velosipēdiem visos gadalaikos un atteiksimies no gaļas pārtikā (lopkopība piesārņo atmosfēru).

Atgriezīsimies mežā, pie dabas

Hipiji jau mēģināja. Taču iznākums nebija cerētais. Pat cēlu ideju vārdā ērtību un progresa apturēšana neiztur laika kritiku.

Piemēram, puse Indijas iedzīvotāju, t.i., 600 miljoni cilvēku joprojām (arī šodien) iztiek bez savas tualetes.

Patlaban indiešiem ir mobilie telefoni, taču viņi joprojām ir spiesti iztikt bez savas privātās vai darba tualetes.

54% iedzīvotāju Indijā joprojām «nokārtojas» dabā (Unicef, WHO dati). Tikai 31% indiešu ir pieejama tualete ar ūdeni. Ainas, kuras var novērot, tuvojoties galvaspilsētai Deli no rīta ar vilcienu, atgādina Kafkas teātri – garas tupošu vīru rindas upmalā, kas nokārto savas dienišķās vajadzības pirms darba. Ceturtdaļā skolu ir tualetes (ASER dati), un bērni nereti nevar izturēt savā mācību iestādē.

Sievietes Indijas provincēs mēdz «nokārtoties» līdz ar tumsas iestāšanos un nereti, «ejot uz krūmiem», tiek izvarotas. Tāpēc vietējie mēdz ieteikt nedzert ūdeni vai tēju, lai nebūtu jāiet «uz krūmiem pa darīšanām». Tagad indieši sāk savienot tualetes jautājumu ar cilvēktiesību prasībām, taču pagaidām šīs prasības ir tikai apgalvojuma līmenī.

Kāds sakars ikvienam pieejamai «ūdens tualetei» ar ekonomisko krīzi?

Vistiešākais.

Ikviena progresa tiešais «pienākums» ir iedzīvotāju labklājības uzlabošana.

Indijas pašreizējie ekonomiskie panākumi nepārliecina, ja to rezultātā labklājības līmenis valstī neuzlabojas un indiešu vairākumam joprojām nav viselementārākā higiēnas nodrošinājuma.

Ja kapitālisms mūsu dzīvi nedara gaišāku un labāku, tad… vai mums to vajag?

Kur meklējams vidusceļš? Valsts regulētā kapitālismā? Ķīnā? Tas mums atkal neder.

Izrādās, ka vidusceļa nav mūsu kopīgajā valstī Absurdistānā.

Tajā pašā, kurā mēs dzīvojam kopā ar indiešiem.

Sistēma neakceptē kompromisu

Kapitālisma un jebkura kapitālistiska uzņēmuma (piemēram, SIA) vienīgais mērķis ir maksimāla peļņas ieguve. Tieši šis mērķis periodiski sabiedrību noved pie krīzēm. «Bezkrīžu kapitālisma» vispār neesot.

Pagājušā gadsimta vidū attīstītākās kapitālisma valstis no lejupslīdes esot izglābusi valsts regulējošā svira (sociālisti, strādnieku kustība, arodbiedrības, peļņu ierobežojoši likumi). Zviedriem liekas, ka šis ir vienīgais ceļš. Kapitālisms ar stūri valsts rokās.

Jaunliberālisms (pēc Berlīnes mūra krišanas) esot sagrāvis Rietumu strādnieku šķiru, likvidējot visus šķēršļus peļņas ieguvei.

Kapitāls tagad brīvi sirojot visur un noenkurojas tur, kur peļņa iegūstama vislabāk. Vienalga, vai tas ir televizoru ražotājs Ķīnā, vācu kleitu šuvējs Jonišķos vai krievu jaunbagātnieku tusiņš ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā.

Līdz šim «bez tualetes» bija spiesti dzīvot trūcīgajās valstīs (tajās, kur ražot bija vislētāk). Taču tagad trieciens trāpījis arī pašus saimniekus – rietumvalstis.

Pašlaik kapitālisms ir radījis divas problēmas: trūcīgajiem nav naudas, lai iepirktos, bet bagātajiem šīs naudas ir par daudz, jo vairs nav kur investēt sarausto kapitālu.

Nauda ir, bet tā nekustas un pārklājas ar pelējumu.

Burvju mākslinieks – bankas kredīts!

Šajā situācijā tiek atrasts ģeniāls risinājums jeb burvju izeja ar nosaukumu – bankas aizdevums.

Banka piedāvā naudu «uz krīta», un mēs ņemam, lai mums ir par ko pirkt.

Lai glābtu naudu «no sapūšanas», mūsu bankas (turīgā vidusslāņa vietā) sāk piedāvāt aizdevumus arī trūcīgajiem un bezdarbniekiem.

Tātad – cilvēkiem, kas ilgi sapņojuši par pārticību savā dzīvē un beidzot ar aizdevuma palīdzību vēlas to izjust. Jā, viņiem nav 100% garantiju parādu atdošanai, bet viņi… riskē (jo dod taču!)

Daudzi arī izmantoja šo piedāvāto iespēju (lai gan nebija garantiju, ka kredītu par māju vai automašīnu ilgtermiņā būs iespējams atdot), kļūstot par sava aizņēmuma vergiem. Rezultātā darba ņēmējam izveidojas divi kaklakungi – alga un banka.

Kā viss tālāk notika, to mēs jau redzējām.

Bankas piedāvā arī risinājumu bagātajiem. Parastā kapitālisma vietā pāriet uz investīciju kapitālismu=finanšu spekulācijām. Klasisko, uzņēmīgo kapitālistu vietā (Kamprāds, IKEA; Rausingi, Tetra Pack) nostājas cilvēks ar «naudas maisu rokās», kas pats nav gatavs darīt neko, bet tikai dot iespēju «strādāt savai naudai».

Šos situāciju var salīdzināt ar cilvēka attiecībām ar odu. Kamēr ods ir maziņš un cilvēks dūšīgs, tikmēr viss notiek. Brīdī, kad ods uzbarojas un cilvēks sašļūk un noliesē, aina mainās. Tieši tas ar mums notika 2007.

Īstā ekonomika bija «sašļukusi un noliesējusi», tās vietā triumfēja finanšu kapitāla tirgus, kas lieliski apmierināja investorus.

Nauda pati jaunu naudu neražo.

VEF vietā mēs iekārtojam supermārketu «Domina», pusvadītāju rūpnīcas vietā «Alfas centru», un bērni šodien vairs netic, ka šeit kādreiz bija fabrikas, kurās cilvēki strādāja. Kur iedzīvotāji strādās turpmāk? Kurš Latvijā ir darba tirgus ministrs un zina atbildēt uz šo jautājumu?

Vai valsts nodrošināšana ar darba vietām ir vai nav politisks jautājums, vai tomēr par to atbild katrs slīkstošais pats?

Ticība tirgus ekonomikas pārdabiskajām spējām izrādījās lēta paļāvība uz neesošu balstu.

Vispirms uzsprāga bankas. Pēc tam valstis, kas iztukšoja savas finanšu rezerves, lai tās glābtu. Rezultātā problēmas sāka maršēt pa apli, jo «kapitālisms savas krīzes nespēj likvidēt, tas spēj savas problēmas pārvietot uz citiem segmentiem» (David Harvey).

Varas līdzsvars pasaulē krīzes rezultātā pārvietojas uz Ķīnu, kas uzpirka pat ASV un Rietumeiropas parādus. Vēl tikai nedaudz jāpagaida, un Beižinga (Pekina) simbolizēs pasaules ekonomikas līderi. Ķīna jau tagad uzvedas kā moderna koloniāla lielvara Āfrikā un Āzijā (cements, nafta, ogles).

Taču planētas resursi nav neizsmeļami un ap 2035. gadu Pols Steigans prognozē pilnīgu enerģētikas avotu izsīkumu (ja ķīnieši turpinās attīstīt savus ekonomiku līdzšinējā tempā).

Vai kapitālismam ir kāda cita izeja no pašreizējā tuneļa?

Sociālisti un marksisti saka, ka neesot. Kapitālisms klupināšot pats sevi.

Pēc viņu domām, kapitālisms varot izdzīvot atsevišķās zonās. Unikālā stāvoklī. Par tādu varot kļūt «Komunisms nr. 5» – atklāta demokrātiska sabiedrība, kurā viss pieder valstij.

Man negribētos pievienoties šim pravietojumam, jo pagātne ir pierādījusi pagalam neglītus šīs koncepcijas vaibstus Staļina un Pola Pota režīmu izskatā.

Citiem sociālistiem šķiet, ka kapitālisma krīzi var izglābt karš. Jaunas okupētās teritorijas, sagrautas sabiedrības baro peļņas mašinērijas loģiku. Ļoti traģiski kari tautu starpā var izklīdināt iedzīvotāju sarūgtinājumu par zaudēto labklājību «treknajos gados», jo nav cerību, ka politiski ekonomiskā elite pati atkāpsies no algu un pensiju izmaksu pazeminājuma.

Karš notiek, un vienmēr atrodas spēki, kuri ar konfliktiem un asinsizliešanām nopelna.

Sarīdīt cilvēku grupas, nācijas un tautas nav grūti.

Trīs e-krīžu situācijā tas ir pat ļoti viegli.

To mēs labi redzam arī gaidāmā 18. februāra referenduma sakarībā.

Putinam, Bašaram, un vēl dažiem tas der.

Mums tas neder. Ir vajadzīga cita izeja.

Idejas – vieglas kā tauriņa sapnis

Pieņemamāks šķiet «kreatīvā/radošā kapitālisma» variants, kad Bila Geitsa paaudzes cilvēki sāk piedāvāt pasaulei jaunu augsto tehnoloģiju kapitālismu, kuram svarīgākais ir nevis investētais kapitāls un darba rokas, bet gan strādājošo smadzeņu jaunrades jauda.

Uzņēmumi, kas nepārtraukti meklē savu ideju, kuru jau rīt nozags konkurenti.

Ja agrāk preces sastāvā bija daudz matērijas un nedaudz kompetences, tad tagad ir otrādi – mēs iegādājamies preci vai pakalpojumu tieši tā «kompetences dēļ».

Materiālajā izteiksmē ģeniālas idejas šodien ir vieglākas par… tauriņa sapni.

Inovācija pieprasa nemitīgu radošu ideju pieplūdumu, taču visas «svaigās idejas» strauji noveco. Tām ir īss derīguma termiņš. Pats trakākais, ka augstskolas diploms neko nenodrošina, vairs neder kā indulgence sliktajiem laikiem.

Nākotni piedzīvos divu veidu uzņēmumi – tie, kas spēj reaģēt strauji, un tie, kuru pagaidām vēl nav.

Protams, arī šeit neiztikt bez konfliktiem par intelektuālā īpašuma piederību. To var labi redzēt jau tagad – General Motors spītībā nepārdod savu intelektuālo īpašumu kopā ar Saab automašīnām Ķīnai vai Krievijai. Apple sāktais tiesas process pret Samsung sakarā ar Ipad un Iphone izveidotajām it kā kopijām.

Virkne ļoti nopietnu studiju pierāda pozitīvu saistību starp darbinieku intelektuālu iesaistīšanos uzņēmuma kapitāla akumulācijā un no tās tieši atkarīgu produktivitātes pieaugumu.

Biržu akciju fondi šodien ir anonīmi. Akli. Tie pieder hedžfondiem, pensiju fondiem. Naudai bez sejas un biogrāfijas nav izredžu.

World Value Survey rāda, ka self expression values (pašizpausmes vērtības) ņem virsroku pār survival values (izdzīvošanas vērtības).

Jārēķinās, ka šodienas jaunieši un planētas nākotne nevēlas, lai viņus vada kapitālistiskas vai valsts birokrātiskas hierarhijas. Viņi veido savas komunikāciju sistēmas un pārvalda paši savus uzņēmumus. Tie nav veco lietu gigantiskie dinozauri, bet gan ātras mobilas vienības. Maģistrāļu vietā viņi ies pa takām un stigām. Hierarhijas un Maslova piramīdas ir pagalam, by fear menedžments vairs nefunkcionē, humānisms ir karogs (nevis modes vārds), katru gadu mums jāapgūst jauna profesija, un var gadīties, ka pavisam drīz katru dienu būs jāiemācās kaut kas jauns.

Izrādās, ka Ziemeļamerikas un Eiropiešu sociālliberālais kapitālisms nav nekas ļoti nopietns un sakārtots, reprezentējošs un stabils. Pārāk atgādina laupītājkapitālismu un Austrumeiropas kleptokrātiju.

Varas kungi uzvalkos un kaklasaitēs (izrādās!) nav stāvokļa noteicēji. Jo tērē, nevis ražo, trekno gadu inercē.

Business as usual vietā nācis Funky Business. Dzīvojam tiešraidē. Turbo kapitālismā.

Laisko, trekno gadu vairs nekad nebūs.

Vai mēs tā varēsim?